Eju tumšā mežā kā mājās
Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm
Vēsture

Ar holokaustā izdzīvojušo vēsturnieku Marģeru Vestermani sarunājas Lolita Tomsone un Uldis Tīrons

Eju tumšā mežā kā mājās

Marģers Vestermanis ir kā ihtiologs un zivs kopā, kas pēta sevi, zivi, ievainotu un par daudz pieredzējušu savā garajā mūžā. Tomēr, klausoties vēsturnieku, kurš vienlaikus ir pats savas vēstures liecinieks, šāds šķīrums šķiet lieks. Pienākuma un vainas dzīts, Vestermanis vismaz pusi gadsimta nepaguris raksta par holokaustu Latvijā un ebreju glābējiem. Viņa darbistaba joprojām ir pilna dažādām dokumentu kastēm un kārbiņām: uz katras uzraksts, tur glabājas viņam vien saprotamas kartotēkas. 1988. gadā, tiklīdz tas bija iespējams, Vestermanis kopā ar Rīgas geto un nometnēs izdzīvojušajiem nodibināja muzeju Ebreji Latvijā – muzeju, kas stāsta ne tikai par ebreju nāvi Latvijā, bet arī par daudzu tautu dzīvi līdzās, par kaimiņu būšanu.

Vestermaņi cēlušies no Kurzemes ebrejiem, Marģers dzimis Rīgā, bet, atšķirībā no daudziem citiem, to nav pametis. Latvija ir viņa vienīgās mājas, par spīti tam, ka ebrejiem māju un piederības lieta vienmēr bijusi kaut kas sarežģīts, bet sava zeme – nesasniedzams mērķis. Pēc Otrā pasaules kara nedaudzie izdzīvojušie ebreji Rīgā bija palikuši kā atlūzas no pelnos sabirzuša kontinenta, raksta Marģera skolas biedrene Valentīna Freimane.

Marģers bija tikai pusauga puika, kad pēc Rumbulas 1941. gada slaktiņa palika pilnīgi viens, apaļš bārenis. Labojams vairs nebija nekas, piedzīvotais velkas viņam līdzi kā slapjš šinelis. Apķērība, brīnišķīga veiksme un žēlsirdīgi cilvēki ļāva viņam izdzīvot, kad viņš 1945. gada pavasarī izmuka no ieslodzīto kolonnas, kas tika dzīta no Dundagas koncentrācijas nometnes uz Liepāju. Vestermanis, ar segvārdu Cekuls, izdzīvoja pie partizāniem, rūpīgi slēpdams, ka ir ebrejs. Viņš runāja skaistā un izkoptā latviešu un vācu valodā, bet krieviski iemācījās runāt tikai vēlāk, padomju laikos.

Šī bezgalīgā saruna, kas iesākās ar 11 stundu interviju un konjaku, turpinās joprojām. Vestermanis par sevi pats grāmatu nekad nerakstīs; viņš negribīgi stāsta, ko dara cilvēks, kad viņa pasaule ir sabrukusi un priekšā vēl neticami garš mūžs. Viņš stāsta par tiem, kuri metās slepkavot savus ebreju kaimiņus, arī nesaņēmuši pavēli to darīt, un viņš stāsta par tiem, kuri glāba ebrejus, kad daudz izdevīgāk un nesalīdzināmi drošāk bija to nedarīt.

Kopš mūsu sarunas ar Marģeru Vestermani pagājis jau pusgads; intervijas gatavošana publicēšanai prasīja daudz laika, bet īsi pirms jaunā gada viņš rakstīja un lūdza vēl atgādināt “saviļņojošu notikumu novembra beigās, kad simtiem latviešu inteliģences pārstāvju parakstīja atklātu vēstuli, aicinot Rumbulas slepkavošanas akcijas 75. gadadienā godināt upuru piemiņu, un aizdedzināja svecītes Brīvības pieminekļa pakājē. Es pats biju turp aizgājis 30. novembra vakarā, lai vērotu šo saviļņojošo ainu, kad cilvēki nāca klusās, godbijīgās skumjās, iededzinot simtiem svecīšu, lai apliecinātu, ka arī šie ebreju upuri bija piederīgi Latvijai. Es šo brīdi gaidīju 75 gadus un esmu bezgala priecīgs, to piedzīvojis”.

Lolita Tomsone

Vestermaņu ģimene Avotos (starp Bulduriem un Dzintariem), māte Roza, tēvs Ābrams, 1. no kreisās Marģers, blakus māsa Soņa un brālis Arons, 1929. Foto no Marģera Vestermaņa personiskā arhīva

Vestermaņu ģimene Avotos (starp Bulduriem un Dzintariem), māte Roza, tēvs Ābrams, 1. no kreisās Marģers, blakus māsa Soņa un brālis Arons, 1929.

Foto no Marģera Vestermaņa personiskā arhīva

Uldis Tīrons: Anatolijs Naimans man nesen stāstīja, ka Ludzas kapos reiz saticis Joelu Veinbergu...

Marģers Vestermanis: Joels Veinbergs bija mans tuvākais nometnes biedrs, mans mentors, un lielā mērā pateicoties viņam es arī kļuvu par vēsturnieku, jo viņš mani pierunāja iet uz vēstures fakultāti.

Tīrons: Jā. Un viņi sāk runāties, bet Veinbergs skatās uz kādu cilvēku, kas tur netālu līkņā pie radinieku kapa. Un, kad tas cilvēks jau ir aizgājis, Veinbergs aiziet paskatīties, kā kaps tur ir, atgriežas un saka: tā jau es domāju, tas bija mūsu nometnes kapo, kas te bija atnācis. Tāda sagadīšanās... Stāsta, ka kapo bijuši īpaši nežēlīgi.

Vestermanis: Jā, tā arī bija. Mēs pirms kara zinājām, ka kapo ir zemākas kategorijas uzraugs nacistu koncentrācijas nometnēs, bet “iepazināmies” ar viņiem tikai 1943.gada atvasarā, kad no Rīgas geto nokļuvām koncentrācijas nometnē Riga-Kaiserwald Mežaparkā. Tur kapo funkcijas izpildīja par smagiem noziegumiem notiesātie vācieši, bet “zemākā ranga” kapo – poļi, kuri izcēlās ar neiedomājamu sadismu. Arī Rīgas geto bija iekšējā policija no ieslodzītajiem ebrejiem, tā saucamais Ordnungsdienst. Lāčplēša ielā141 viņi komplektēja savu policijas pārvaldi, viņiem pat bija paredzēta sava tiesa. Skaidrs, ka geto taču būs arī zādzības, tāpēc bija paredzēts, ka tur ierīkos cietumu! Varšavas geto ebreju policisti bija bijuši sliktāki par vāciešiem, bet pie mums Rīgā mūsu “kārtībnieki” bija, kā mēdz teikt, “no labām ģimenēm”. Viņi iestājās Ordnungsdienst, lai mums palīdzētu, bet pēc Rumbulas akcijām tieši viņi sāka organizēt bruņoto pretestību.

Tīrons: Pretošanās kustību geto?

Vestermanis: Pēc Rumbulas slaktiņa ebreju attieksme geto mainījās. No apmēram 30000 cilvēkiem Lielajā geto darbam bija atstāti tikai 4000 vīriešu un 500 sieviešu. Šie vīrieši, tā sauktie Arbeitsjuden, labi apzinājās, ka jebkuru brīdi var likvidēt arī viņus. Nebija jau kur mukt, tāpēc spontāni izlēma: pretosimies, atšaudīsimies, kaut vai īsu brīdi, un “mirsim ar godu”. Ar mūsu kārtības dienesta puišu palīdzību geto sāka slepus ienest ieročus – galvenokārt no Pulvertorņa, kur vācieši bija ierīkojuši trofeju noliktavu un kur nodarbināja arī ebrejus. Pistoles un revolverus gan nācās pirkt no spekulantiem. Galvenā problēma, protams, bija iedabūt to visu pa geto vārtiem.

No Viļānu ielas, kur atradās Ordnungsdienst dienesta telpas, caur pagrabiem varēja nokļūt līdz namam Ludzas un Lauvas ielas stūrī. Tur strādāja geto kalēji, it īpaši intensīvi tad, kad zem smēdes ierīkotajā šautuvē notika šaušanas apmācības. Pusaudžiem, kuriem pieaugušie uzticējās, lika ienest kādas bruņojuma detaļas.

Es toreiz strādāju Truppenwirtschaftslager der Waffen SS par namdara palīgu. Kādudien darbnīcā ieskrien ebrejs no transportstrādniekiem un pagrūž man iegarenu vīstokli. “Iestrādā to malkas šķilā un ienes geto,” viņš ātri nobēra un prom bija. Atnests bija šautenes aizslēgs. Pāršķelt pagali un abās pusēs ar kaltu izveidot iedobi aizslēga ievietošanai bija nieka lieta. Salīmēt ar galdnieku līmi un ievietot spīlēs bija grūtāk, jo tur grozījās darbnīcas strādnieki. Drošības pēc vēl varēja sanaglot, bet tad bija rūpīgi jāapslēpj naglu galiņi. Šķilu vēl vajadzēja kārtīgi izvārtīt netīrumos – tad varēja droši nest caur geto vārtiem, jo vienu malkas šķilu ienest bija atļauts. Tiesa, šādu “operāciju” man nācās veikt vien divas reizes, taču tas izraisīja pamatīgu gandarījumu un eiforiju.

Drīz pēc tam pie manis pienāca neliela auguma plecīgs tumšmatis no mūsu darba komandas, vārdā Izja. Bez kāda ievada viņš cieti noteica, ka pēc darba man jāierodas Mazajā Kalna ielā netālu no Ludzas ielas pie pussabrukušā kartupeļu pagraba. Tur tad mani arī iesaistīja tādā jauniešu pretošanās grupā; nekas īpašs tur gan nenotika. Mēs vienmēr sēdējām tumsā, stāstījām cits citam savus bēdu stāstus un kalām nereālus bēgšanas plānus. Mēs sapņojām, ka mēs katrs dabūsim ieroci un varēsim izšaut kaut vai vienu reizi. Un vācieši mūs turpat uz vietas kaut kādā veidā nomaitās, nevis aizvedīs uz Rumbulu, piespiedīs izģērbties, stāvēt bedres malā un gaidīt savu lodi.

Un vēl mēs klusu, klusu dziedājām – gan ebreju tautasdziesmas, visbiežāk par “idiše mamme”, gan arī dziesmas, kas bija tapušas nupat: “Hofenung, s’ništ do kein hofenung šein mer”, “Du gest avek”1 – par nāvē iedzītajām sievietēm. Dziesmas sacerēja arī mūsu “grupenfīrers” Izja, daži viņu sauca uzvārdā Dvorkins; viņam bija tāda dziesma “Geto, geto, štei uf fun dajn tragišen holen”2, kas kļuva par tādu kā pretošanās himnu. Taču mēs biežāk dziedājām kādu citu dziesmu, par kuru Izja teica, ka esot to dzirdējis no sava istabas kaimiņa. Es gan domāju, ka arī to Izja bija sacerējis pats:

Dermon zeh dem monat dezember,

Dem jorcait fun dain vaib un kind,

Men zol dir nit darfen dermonen

Dem cil fun dain leben gešvind.”3

Es joprojām, kad neviena nav, pie klavierēm dziedu šo dziesmu, tā kļuvusi par tādu kā mana mūža kredo. Tur bija vēl trīs rindkopas, bet es tās neatceros.

Vēlāk daļa pretestībā iesaistīto vīru sāka meklēt kontaktus ar partizāniem, kuru toreiz, 1942. gada rudenī, Latvijā vēl nemaz nebija. Tā gestapo radās izdevība mums piespēlēt savus aģentus, kuri mūsējos pārliecināja, ka Augšpilī Latvijas ziemeļaustrumos esot partizāni, uz turieni varēšot vest tos, kuri gribot bēgt no geto un cīnīties. 1942.gada 28.oktobrī pirmā bēgļu grupa – astoņi ar revolveriem apbruņoti vīri – devās ceļā, cerot nokļūt pie šiem neesošajiem partizāniem. Taču Rīgas–Madonas ceļa 16.kilometrā viņi uzdūrās vācu drošības policijas slēpnim un pusotru stundu ilgā apšaudē visi gāja bojā.

Vēl pēc trim dienām vācieši aplenca geto, sadzina mūsu kārtības dienesta puišus tā saucamajā Blechplatz Sarkanajā ielā un visus nošāva. Izliktajā paziņojumā geto komandants Kurts Krauze norādīja, ka tas esot sods par bruņoto pretošanos un ka nošaušot vēl 80 ķīlniekus. Nošāva 130. Vācieši uzgāja mūsu bunkurus ar ieročiem un sāka ķert visus, kuriem būtu varējuši būt kaut kādi sakari ar tā saucamo “ieroču lietu”. Tā nu skaistais sapnis par brīvību un cīņu bija izsapņots.

Baidīdamies, ka varētu arestēt arī mūsu jauniešu grupu, es pieteicos darbam kūdras racēju komandā un nokļuvu Skrundas kūdras fabrikas purvos. Un tur es atkal sastapu Jolu, ar kuru mēs jau bijām sadraudzējušies 1941.gada rudenī, kad strādājām 6.pulka kazarmās un vēlāk Jumpravmuižā.

Atceros agros rītus Skrundā, kad mūs dzina uz darbu purvā. Drēbes pa nakti nebija paspējušas izžūt, tās bija miklas, stīvas, netīras un grauza miesu. Vēders tukšs. Visi drūmi klusē, kāds pusbalsī stāsta par maltītēm, kuras sieva viņam agrāk pasniegusi brokastīs. Bet Jola man saka: “Paskaties uz šo saullēktu, nu paskaties taču, kā saule laužas cauri miglas blāķiem.” Un pēc tam seko vēl vesela lekcija par māksliniekiem, kuri centušies attēlot šo Dieva pasaules brīnumu. Jola kaut kā spēja patverties savā garīgajā pasaulē.

Ar Veinbergiem, tēvu, Jolu un jaunāko brāli Niko, man bija lemts būt kopā vēl ilgāku laiku – Rīgas koncentrācijas nometnē, bet no 1943.gada novembra – Dundagas koncentrācijas nometnē. 1944.gada vasarā, kad Sarkanā armija tuvojās Tukumam, vācieši nolēma Dundagas nometni evakuēt kājām uz Liepāju. 27.jūlijā mēs tuvojāmies Ugālei, kad sākām skaidri dzirdēt kauju troksni. Ceļš veda cauri mežiem, un es teicu Joelam: šis ir īstais brīdis bēgšanai. Es teicu, ka vācieši ir panikā, bet mēs esam tik novārguši, ka nekur tālu neaiziesim. Un labi zināms, kas notiks ar tiem, kuri pakritīs un nespēs vairs piecelties. Tomēr vecais Veinbergs nebija ar mieru, jo baidījās, ka bēgot mēs dosim vāciešiem ieganstu visus apšaut. Vajagot tikai noturēties uz kājām, fronte tuvu, foņkas – krievi – varot būt klāt jebkuru mirkli. Tā viņš aizgāja, bet es izvēlējos Latvijas mežu jaukumu.

Ebreju sievietes ceļā uz Rumbulu, 1941. gada 30. novembris. Foto no Ebreju muzeja

Ebreju sievietes ceļā uz Rumbulu, 1941. gada 30. novembris.

Foto no Ebreju muzeja



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela