Personiskā Latvija

Rīgas Laiks: Parasti vēsturnieki analizē plašāku faktu kopumu un tiecas pēc zināmas objektivitātes, bet šoreiz mans lūgums būtu - pastāstīt Latvijas vēsturi vienkārši kā jūsu personisko.

Pēteris Krupņikovs: Mana personiskā vēsture aizsākās ārpus Latvijas. Viens no maniem vectēviem bija no Latvijas aizbraucis cara laikā. Viņš no galdnieka kļuva par mēbeļu fabrikantu. Tēvs cara laikā bija uzņēmējs, sākumā Samārā, pēc tam Pēterburgā, bet māte peļņas ziņā tolaik neko nedarīja. Viņš turpināja vecātēva mēbeļfabriku, nodibināja ādas apstrādāšanas fabriku un bija Urālu rūpnīcu un raktuvju grupas pārstāvis Pēterburgā. Tēvs bija nalogoplatiļščik pervoj kategorii [1. Pirmās šķiras nodokļu maksātājs (krievu val.)], ļoti plaša kategorija, no vidējiem līdz turīgiem - viņš nebija īpaši turīgs, bet solīds, jo kalnrūpniecība bija tāda droša lieta. Viņš emigrēja 1918. gada sākumā uz Kijevu. Beidzās Pirmais pasaules karš, vācieši aizgāja, un Kijeva gāja divdesmit vienu reizi no rokas rokā. Vecāki devās uz Odesu, Konstantinopoli, Grieķiju, tālāk uz Itāliju - un es 1919. gadā piedzimu pa ceļam Florencē. Viņi turpināja ceļu apkārt Eiropai caur Parīzi, Berlīni, un ieradās Latvijā, kad man bija trīsarpus gadi. 1923. gadā - un drīz vien mans tēvs saslima. Viņš smagi slimoja divpadsmit gadus, beigās viņš bija vairākus gadus absolūti darba nespējīgs, un slimība apēda visus līdzekļus. Un kad viņš saslima, parādījās manas mātes raksturs. Es ceru, ka esmu mantojis šo raksturu, un arī mani dēli. Viņa savu mūžu nebija neko tādu īpašu strādājusi, bet nu viņa pārdeva pēdējās mantiņas, kas bija, nopirka adāmmašīnu un dažos gados izveidoja darbnīcu. Mana māte nekad nesūdzējās par savu likteni, par to, ka viņa no turīgas sievietes palika par nabagu, kamēr nesāka strādāt. Viņa nomira trīsdesmit sestajā gadā no vēža, tēvs nākamajā gadā, viņš pat nesaprata, ka māte ir mirusi, tik tālu jau viņš bija. Bet pirms tam viņa uztaisīja vienu no labākajiem adītāju ateljē Rīgā, Krupņikovas ateljē, Skolas ielā 4, dzīvoklis 3. Pie tam es atceros, kas pie viņas apgrozījās, kas pasūtīja. Profesora Šmita, latviešu folklorista meita - viņi bija dzīvojuši Vladivostokā, Ķīnā un ļoti interesanti par to stāstīja mātei, Straujāne no Krievijas sūtniecības, viņas vīrs bija vecs latviešu sociāldemokrāts, boļševiks - viņus, protams, nošāva vēlāk, trīsdesmit septītajā gadā; nāca baronese Engelhardta. Nu, un ja tas jūs interesē - tāds gadījums. Mātei piezvanīja, ka atnāks Leonīds Sobinovs, pēc Šaļapina slavenākais krievu tenors. Viņš bija apprecējis kādreiz cara laikā Ņesterova meitu - tas bija viens no vietējiem krievu bagātniekiem, Rīgā jau bija tāda vesela grupa. Sobinovs dzīvoja ar sievu Padomju Krievijā, bet, atšķirībā no daudziem citiem, viņu izlaida uz šejieni pie sievas radiem un tad viņš varēja te normāli padzīvot kādu laiku. Mana māte bija viņu klausījusies neskaitāmas reizes Pēterburgā. Māte man stāstīja, cik skaists bija Sobinovs, un teica - kad zvanīs pie durvīm, tad ej, atver. Es atveru - un tur stāv vecs vīrs. Es viņu ievedu, galds bija klāts, tēja, patvāris. Viņi sarunājās, noņēma mēru, tad es viņu pavadīju, atgriezos - bet mana māte sēdēja un raudāja. Raudāja par to, ka Sobinovs kādreiz bija skaistulis, bet tagad tāds vecs, sabrucis vīrs. Viņš pasūtīja puloveru.

RL: Vai jūs pazināt arī kaimiņus, ar kuriem dzīvojāt vienā mājā?

Krupņikovs: Skolas ielas mājā, kur mana māte iekārtoja darbnīcu, dzīvoja ļoti atšķirīga publika. Ielas pusē, parādes durvju pusē bija dārgāk. Tur dzīvoja, teiksim, redzams zobārsts, laikam latvietis. Tad - Mordehajs Dubins, klerikālās ebreju partijas vadītājs, tuvs Ulmanim, Saeimas deputāts - viņš laikam miris Sibīrijā. Sētas pusē dzīvoja mazāk turīga publika. Bet manā bērnībā mēs dzīvojām arī citos dzīvokļos - Lāčplēša ielā, Veru ielā. Blakus bija osta, Andrejosta un Eksportosta, Strēlnieku dārzs, Viesturdārzs, un tur bija ārkārtīgi internacionāla kompānija. Es biju vienīgais ebrejs, latvieši, vācieši, krievi. Saprotiet, mēs dienām ilgi pazudām tajā ostā, “Krišjānis Valdemārs” tur stāvēja pa vasaru, baržas, visādas liellaivas. Citreiz mūs laida uz kāda kuģa. Viņi redzēja, ka mēs tur stāvam un skatāmies, nu, tad uzsauca - puikas, uznāciet augšā! Mēs bijām laimīgi - ar mums runā matroži!

RL: Kādā valodā bērnu kompānija runāja?

Krupņikovs: Mēs runājām krieviski, latviski, vāciski, man tās trīs valodas no bērnības ir iekšā. Visupirms, tikko mēs atbraucām uz šejieni, vecāki mani sūtīja latviešu bērnudārzā. Es tur atnācu, nezinot nevienu vārdu.

RL: Arī vecāki nezināja latviešu valodu? Krupņikovs: Māte iemācījās. Tēvs nē. Tēvs bija galīgi slims. Es domāju, ka viņam bija kaite, ko toreiz nepazina - Alcheimera slimība. Man bija septiņi gadi, kad mani brāļi un vecāki ļāva man izvēlēties, kādā skolā es iešu. Vienkārši svētdienā, kad mēs, visa ģimene, kopā pusdienojām, man teica: tev tagad jāiet skolā - visvieglāk tev būs krievu skolā, tu proti krieviski lasīt, rakstīt, zini dzejoļus, dziesmas, bet ir otrs variants - vācu skola, tur tev būs ļoti grūti. Bet kaut kur tas zemteksts, tonis, intonācija.. .ja tu esi riktīgs puika, tad izvēlies kaut ko smagāku. Un es teicu - vācu. Skola bija ļoti laba un ļoti internacionāla, lai gan vācu. Mums klasē bija trīs latvieši. Klasi viņi drīkstēja pabeigt, tad nāca Ķeniņa reformas [2. Atis Ķeniņš, 1931.-1933. g. izglītības un tieslietu ministrs.] un latvieši drīkstēja apmeklēt tikai latviešu skolu un cittautieši tikai savas skolas. Nākošajā klasē, kas bija zem mums, jau visiem latviešiem, krieviem un ebrejiem bija jāatstāj vācu skola.

RL: Kur bija jāiet ebrejiem?

Krupņikovs: Uz latviešu vai ebreju skolu. Es lasu Vācijā daudz lekciju par Latviju - un iesāku tā: kad man palika septiņi gadi, vecāki ļāva man izvēlēties starp vācu un krievu skolu, bet es varēju iet arī latviešu skolā, lietuviešu skolā, poļu skolā, baltkrievu skolā, igauņu skolā. Nosauciet, es saku, otru Eiropas pilsētu, kur astoņām tautām būtu skolas deviņās valodās. No otras puses, katra tautība dzīvoja par sevi. Jūs to varat viegli pamanīt, ja palasāt, piemēram, Irinas Saburovas grāmatu “Gorod starih korabļei”. Vēl paņemiet Anšlava Eglīša “Līgavu medniekus”, tur laikam ir tikai latvieši, bet Saburovai gandrīz tikai krievi. Vāciešiem nav, man liekas, romānu par Rīgu, bet viņiem ir ļoti daudz atmiņu. Kas tajās ir latvietis - latvietis ir amatnieks, kas atnācis kaut ko labot, ebrejs ir kaut kāds pārdevējs vai vecene, kas nāk pirkt vecas mantas, krievs ir dvorņiks, citādi pilsētā dzīvo tikai vācieši. Rīgā 30. gados ļoti īsu laiku, līdz Ulmaņa apvērsumam, iznāca liberāls vācu laikraksts - Europa Ost, to izdeva vācu emigranti. Viņi raksta par Rīgu - latvieši neapmeklē vācu sanāksmes, vācieši neapmeklē latviešu sanāksmes. Šajā ziņā cilvēki bija ļoti nošķirti. Šī skolu sistēma, no vienas puses, bija interesanta, katrai tautai bija iespējams izkopt savu kultūru, no otras puses - tā veicināja aprobežotību.

Starp ieslodzījumu un deportāciju Atis Ķeniņš 40. gados strādāja Zinātņu akadēmijas Literatūras institūtā, es biju lekciju biroja direktors, un Ķeniņš atnāca piedāvāt savas lekcijas par latviešu literatūru. Tad mums bija daudzas sarunas. Es viņam teicu - nevajadzēja steigties ar skolu reformu 1931. gadā. Es atgādināju viņa vārdus 18. novembrī, ka Latvija būs - aptuveni tā - māte visām tautībām. Vienalga notika pakāpenisks latviskošanās process. Baltkrievi daudzi pierakstījās par latviešiem, es atceros, ka padomju laikā vienam profesoram Lauksaimniecības akadēmijā viņa pretinieks paspēra karjerai kāju priekšā tāpēc, ka viņa ģimene bija latviskojusies no baltkrieviem.

RL: Vai šādā veidā latviskojās kāds ebrejs?

Krupņikovs: Saprotiet, ko nozīmē - latviskojās? Viņš nepalika par latvieti, bet viņš mācījās latviešu ģimnāzijā, viņš mācījās universitātē, filoloģijas fakultātē, pasniedza vēlāk latviešu valodu ebreju skolās, apguva valodu, es piederu pie šīs paaudzes, kurai latviešu vēsture, latviešu literatūra bija tuva.

RL: Kur pilsētas bērni pavadīja laiku?

Krupņikovs: Kinčukos. Bērnībā mēs gājām katru svētdienu uz Palladiumu, kur rādīja kultūrfilmas. Kultūrfilmas bija kolosāla lieta - par Āfriku .Tādas dokumentālas filmas par dažādām tautām, valstīm, vēsturi - svētdienās Palladiums bija mūžīgi pilns, kultūrfilmas rādīja arī citi kinoteātri. Man bija vairāki ļoti labi draugi, mēs daudz lasījām, spēlējām šahu, sportojām. Bija viens sporta veids - tas toreiz aizrāva visu Latviju sakarā ar Daliņu - soļošana. Esplanādē mēs spēlējām biļetes, ko šodien neviens nespēlē. Tā bija toreiz sevišķa - īpaši zēnu spēle. Mēs norunājām, cik liekam - jūs liekat piecas, es lieku piecas, visas ar burtiem uz augšu, uz vienas līnijas. Katram bija savs pentaks, ar ko sist, mēs metām pentaku uz šo līniju, ne uz biļetēm. Un tad tas, kas meta tuvāk, sāka. Viņš sita pa biļetēm un tās visas apgriezās. Biļetes bija no kartona. Vienkārša biļete bija Rīga-Jūrmala, trešā klase, uz vienu pusi. Dubultbiļeti Rīga-Jūrmala, trešā klase, turp un atpakaļ, jau varējāt likt par divām. Ja bija otrā klase, turp un atpakaļ, tās skaitījās četras. Tad sākās tā saucamās pilsētas. Teiksim, Balvi bija vērtīgāka par Valmieru, attālums spēlēja lomu. Bija arī ārzemju biļetes, reiz viens puika atnāca un parādīja biļeti Harbina-Habarovska, no cara laikiem. Viņš to neizlaida no rokām, tikai rādīja. Bija biļete Parīze-Tulūza vai kaut kas tamlīdzīgs. Mēs pat nospriedām, kāda tai ir vērtība - divsimt biļešu vērtība. Bet ārzemēs dažreiz nebija tās standarta kartona biļetes, bet papīra, tās mūs neinteresēja. Ar pentaka sišanu visiem zēniem bija brūces - no stāvēšanas uz ceļiem, jo tur bija akmeņi.

Ārkārtīgi populāra bija grāmatu lasīšana. Rīga bija grāmatu pilsēta, bija ārkārtīgi daudz grāmatu veikalu - viss, kas nāca no ārzemēm, kas tika iespiests ārzemēs, viss tūlīt parādījās Rīgā. Es sāku lasīt no septiņiem gadiem - avīzi Segodņa. Divdesmit astotajā gadā visi zēni sadalījās divās daļās: vieni interesējās par Amsterdamas olimpiādi, otri kāri lasīja un klausījās pa radio - bija jau radio - par Nobiles ekspedīciju.

RL: Jūs tātad, neraugoties uz izmaiņām mazākumtautību izglītības sistēmā, pabeidzāt vācu skolu?

Krupņikovs: Es to beidzu 34. gadā, tad bija septiņas klases. Pēc tam iesāku mācīties ebreju skolā, bet 36. gada beigās pametu to sakarā ar vecāku nāvi un sāku strādāt. Biju fotolaborants, bet tas nebija interesants darbs. Interesanti bija tad, kad mans meistars tika lūgts uz kāzām, banketiem un svinībām fotografēt.

Toreiz vajadzēja cilvēku, kas ar rokām tur piecsimt vatu jupīteru, un to vajadzēja prast, vajadzēja atrast, kur pieslēgt un kur savlaicīgi pārvietot, tur vajadzēja būt šiverīgam. Bija trīs meistari, kas mani ņēma līdzi. Latvietis - vai vācietis - Rake, viņš vajadzības gadījumā bija tāds vai tāds. Ebreju meistars - Kacs, viņš pat vienreiz dabūja, neskatoties uz Hitleru, firmas Leika prēmiju par savām fotogrāfijām - būdams šeit, Latvijā. Trešais bija puspolis, puskrievs, viņu sauca Vladimirs, bet citreiz viņš poliski saucās kaut kā citādi. Rezultātā es toreiz nokļuvu visos Rīgas iedzīvotāju slāņos un visos nacionālajos sektoros. Es esmu fotografējis ģenerāļa Virsaiša brālēna meitas kāzās, kur bija latviešu virsnieki un visādi tādi ļaudis, solīda publika. Es fotografēju Rīgas virsrabīna meitas kāzās, barona Šrēdera sudrabkāzās, Rīgas baltgvardu organizācijas Sokol gadskārtu svinībās, poļu ballē, kas atšķīrās no pārējo ballēm, un Pārdaugavā igauņu ballē. Es fotografēju sinagogās, baznīcās. Satiku Kacu pēc kara un sāku viņam stāstīt savus novērojumus. Es neko neredzēju, viņš saka, - tu novēroji to visu, tu pamanīji, mani interesēja tikai viens, lai viņi būtu pareizi nofotografēti. Bet man bija ļoti daudz novērojumu. Piemēram, fabrika Tekstiliana Pārdaugavā, kas piederēja trīs brāļiem, svinēja fabrikas desmit gadu jubileju. Viņi bija ebreji, vienam sieva bija laikam krieviete, emigrante no Berlīnes - ārkārtīgi skaista sieviete, un tajā vakarā viņu varēja uzlūgt katrs. Bet, nu saprotiet, Tekstilianā bija daudz strādnieku, darbinieku un katram gribējās ar viņu dejot. Es dzirdu, ka viņa saka savam vīram: “Ja boļše ņemogu!” Bet viņš viņai: “Tidolžna! Sevodņa ti dolžna s každim tancevaķ!" [3. “Es vairs nevaru!” - “Vajag! Šodien tev jadejo ar ikvienu!” (krievu val.)] Saprotiet, tā bija tāda, ja gribat, sociāla demagoģija, mēģinājums nodibināt attiecības.

Vai, teiksim Rīgas virsrabīna meitas kāzās. Viņa bija beigusi Latvijas universitāti un pasniedza fiziku, matemātiku un ķīmiju ebreju klerikālajā vidusskolā. Neviena tautība Rīgā nebija tā sašķelta kā ebreji - gan kultūras ziņā, orientācijā uz Krieviju un krievu valodu, uz vācu valodu, uz idišu - gan politiskā ziņā. Paskatieties - vāciešiem bija viena pārstāvniecība Saeimā - ebrejiem bija trīs četras partijas pie sešiem deputātiem. Virsrabīna meitai bija tāda izglītība, bet viņa iepazinās ar savu līgavaini tikai zem baldahīna. Tēvs aizbrauca uz to rabīnu skolu Lietuvā, kur viņš bija mācījies jaunībā, kur direktors viņam ieteica tādu un tādu absolventu, un tas tika sarunāts. Kāzās vīrieši sēdēja vienā zālē, sievietes otrā zālē, dejot nedrīkstēja. Tā es nokļuvu pēkšņi tādā ebreju sabiedrībā, kas man bija pilnīgi eksotiska.

RL: Ko jūs teiktu par izplatīto uzskatu, ka Latvijas ebreji bija kreisi noskaņoti, vēl vairāk - apsveica Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā?

Krupņikovs: Vispirms - bija liels slānis reliģiozu ebreju. Nu, piemēram, man stāstīja viens, kas dzīvoja Kārsavā - rabīns noteica gandrīz visu sabiedrības dzīvi, piemēram, kad viņš piektdienas vakarā gāja pa tirdzniecības ielu, tas nozīmēja, ka vajag slēgt bodes, jo sākas sestdienas priekšvakars. Un nebija neviena, kas tūlīt neslēdza. Visa šī publika balsoja par partiju Agudat Israel, par Dubinu. Vai balsoja par otru partiju - tur bija Mordehajs (Maksis) Nuroks. Redziet, tie Dubina piekritēji - viņi uzskatīja, ka uz Palestīnu mēs tiksim tad, kad nāks mesija. Otrie - reliģiskie, Mizrachi partija, uzskatīja, ka mums jābrauc uz Palestīnu, jāizveido Palestīnā reliģiska valsts. Tie šodien arī ir Palestīnā. Tālāk bija visādu nokrāsu liberāļi - piemēram, profesors Pauls Mincs [4. Pauls Mincs (1868-1941) - Latvijas Pagaidu valdības loceklis, LU kriminoloģijas profesors, vadījis komisiju, kas izstrādāja Latvijas Kriminālkodeksu.], bijušais valsts kontrolieris, ko deportēja 41. gadā. Viņi visi bija pret PSRS. Es jau stāstīju, ka Dubins dzīvoja Skolas ielā. Ir tādi svētki, ko latvieši sauca par žīdu būdiņu svētkiem - kad taisa no zariem būdiņas, atceroties ražas novākšanu. Skolas ielā 4 ir divas sētas - viena ir slēgta - tur vajag iziet caur pagrabu, un otra tāda, kur no ielas puses var ieiet. Otrajā sētā Dubinam bija tāda būdiņa un es klausījos pa logu - jo mēs dzīvojām pirmajā stāvā - kā viņi sarunājas. Kategoriski pretpadomju garā, kategoriski.

Tālāk ņemiet - avīze Segodņa - tā taču bija pēc būtības, izņemot dažus, žīdu redaktoru vadībā; man te ir pieci Stenfordas sējumi [5. Флейшман Л., Абызов Ю., Равдин Б. Русская печать в Риге: Из истории газеты “Сегодня” 1930-х годов. Kh.I-V- Stanford, 1998. (Stanford Slavic Studies. Vol.13-17.)], un mēs redzam, ka tur bija Maksims Hanfmans, bija Boriss Haritons, kura dēls bija leģendārais padomju akadēmiķis Jūlijs Haritons, un citi, Tetlbaums, Brāmss un tā tālāk - lielākā daļa ebreji. Viņi nebija kreisi noskaņoti. Bet katrā ziņā jāņem vērā tas, kas notiek 40. gadā - īsā laikā pazūd Polija, Dānija, Norvēģija, Beļģija, Holande un Francija. Un liekas, ka Hitlers grābs visu, un, protams, bailes no Hitlera bija kolosālas, tas ir fakts. Daudziem latviešiem - to šodien aizmirst! - likās, ka krievi ir labāki. Un, jūs zināt, 1940. gadā pirmajās dienās, ja kāds kliedza: “Lai dzīvo padomju Latvija!”, komunisti viņu apsauca - tas bija aizliegts. Vēlēšanas notika tik ātri, pie tam no Ulmaņa laikiem bija pasē aile, vai esi piedalījies vēlēšanās - zinu, ka ļoti daudzi gāja tāpēc, ka viņi baidījās - gadījumā, ja viņi neies, var būt nepatikšanas, neatkarīgi no tā, kāds ir rezultāts. Tad sanāk tautas Saeima, piedalās visi diplomāti, viss ārzemju korpuss, un pēkšņi, negaidīti - lai dzīvo padomju Latvija! Un visi paceļ roku. Ķeniņš, Balodis un citi, kas cerēja, ka varēs izveidot otru sarakstu - viņi to nestādījās priekšā. Vai tad Ulmanis domāja, ka viņš aizbrauks uz Ordžonikidzi? Nekad.

RL: Ko jūs pats pirms 40. gada zinājāt par PSRS?

Krupņikovs: Es zināju, ka tur ir ļoti smaga ekonomiskā dzīve, ka ir arestēti vairāki politiskie emigranti, bet tajā pašā laikā - grāmatu bads, cilvēki lasa, ir notikusi kaut kāda kultūras revolūcija, miljoniem cilvēku iemācījās lasīt un rakstīt. Es 67. gadā izlasīju Spiegel redaktora runu Auditorium maximum Hamburgā, viņš saka tā - komunisms nogalināja ļoti daudz izglītoto, bet radīja iespēju miljoniem iegūt izglītību. Mēs zinājām, ka kultūras dzīve plaukst, ka teātri ir lēti, ka cilvēki iet uz teātriem, ja arī viņiem ļoti maz naudas. Mēs zinājām, ka Padomju Savienība ir miera faktors. Tā iestājās Tautu Savienībā, atbalstīja Abesīniju, atbalstīja Ķīnu, Spāniju, Munters uzskatīja Padomju Savienību par stabilitātes faktoru. Bet Hitlers, kas grāba pa kreisi un pa labi, pats savā grāmatā rakstīja, ka Baltijas valstis un Krievija ir vācu kolonistu nometināšanas vieta. Es atceros, ko naciķi no manas klases stāstīja - bože moi, nu Latvija tuvākā laikā būs Vācija. Vai nu vācu tauta atnāks uz šejieni, vai mums jāaiziet pie vācu tautas. Vāciešiem visiem bija sajūta, ka vot, vot, vot vērmahts būs šeit. Nu, un šajos apstākļos simpātijas pret Padomju Savienību auga. Ja jau, saprotiet, Francija noslēdza līgumu, ja Čehoslovākiju Padomju Savienība atbalstīja, bija milzīgas demonstrācijas Prāgā padomju sūtniecības priekšā 38. gadā pirms Minhenes! Šajā ziņā simpātijas bija ļoti stipras.

RL: Vai jūs skolas laikā interesēja politika?

Krupņikovs: Ziniet, skolā mums ģeogrāfijas skolotāja Johansona kundze bija drausmīgi barga... Es taisīju 33. gadā, kā visi, tādus modeļus - finiera gabals zilā krāsā, un tad no krāsaina plastilīna kalni, upes un tā tālāk - Spāniju un Portugāli, Pireneju pussalu. Pēc četriem gadiem, kad sākās Spānijas Pilsoņu karš, pieaugušie brīnījās - Sjerra Nevada, es visu to zinu, es esmu pētījis Spānijas karti ar palielināmo stiklu, lai pārnestu uz šito plastilīnu. Citi taisīja kaut ko citu. Vēstures skolotāja Garklavas kundze, kuras dēļ daļēji esmu kļuvis par vēsturnieku, bija šausmīgi resna, tāda drausmīgi branga vāciete. Viņa apsēdās un veselu stundu stāstīja, aizraujoši un interesanti. Gandrīz nekad neatprasīja. Viņa bija dzīvojusi vienu brīdi Parīzē un pasniedza arī franču valodu. Skolas direktors Bēms bija šīmanietis - liberāls, noskaņots pret naciķiem. Skolnieki bija viduvēji monarhistiski noskaņoti un beigās iebrūni vai brūni. Bet tas netraucēja. Teiksim, man vislabākās attiecības bija ar pirmajiem trim nacionālsociālistiem klasē, visi viņi nebija turīgi, un mēs tikāmies arī pēc skolas. Vēlēšanas Vācijā - mēs mūžīgi tūlīt debatējām par to.

RL: Vai tad viņi bija nacionālsociālistos iestājušies Latvijas skolā, jau septītajā klasē?

Krupņikovs: Nē, saprotiet, mēs titulējām sevi par komunistiem, sociāldemokrātiem vai nacionālsociālistiem pēc uzskatiem. Viņi trīs bija naciķi un es ļoti cieši kontaktēju. (Rāda fotogrāfiju.) Vācu pamatskola, 33. gads. Flahs, Formans un Gēbe. Flahs ir dzīvs, viņš dzīvo kaut kur aiz jūras un es viņam rakstīju vēstuli. Viņš man atbildēja - es pagriezu Eiropai muguru un es negribu atcerēties ne manu, ne manas tautas pagātni. Te ir Pauls Tomass Baziliuss Rodenko, viņa tēvs bija krievu emigrants, māte holandiete, Pauls bija holandiešu esejists un dzejnieks. Šis ir ceturtdaļkrievs, ceturtdaļdānis, ceturtdaļanglis, ceturtdaļvācietis - Dānijas virsnieks. Šis izskatījās kā desmit žīdi, bet bija vācu vērmahta virsnieks, krita pie Rostovas. Šis izgāja Rīgas geto, palika dzīvs. Šis ir visu kara laiku noklausījies krievu raidījumus, būdams vācu armijā, šis ir profesors Izraēlā, bet pirms tam bija mākslas vēstures profesors Maskavā, viens no tādām pasaules slavenībām. Nu, šis skolotājs ir kritis folksšturmā kaut kur tur Dienvidslāvijā. Tas ir latvietis, tas ir latvietis, tas laikam bija igaunis, tas laikam bija polis. 1931. gadā, kad japāņi uzbruka Ķīnai, mēs skolā pirms dievkalpojuma sadalījāmies japāņos, ķīniešos, neitrālajos. Pirmajā starpbrīdī japāņi un ķīnieši piekāva neitrālos - nu cik viņu tur bija. Nākošajā starpbrīdī kāvās japāņi un ķīnieši, es biju ķīnietis, mēs uzvarējām.

RL: Kur jūs bijāt 17. jūnijā un ko darījāt?

Krupņikovs: 17. jūnijā es biju darbā. Es strādāju Universālā - tas bija viens no lielākiem antikvariātiem un vienlaikus bibliotēka Skolas un Dzirnavu ielas stūrī. Konfekte, ne darbs. Tur apgrozījās ģenerālis Hartmanis, krievu pulkvedis Jurijs Gaļičs, tur apgrozījās visi japāņi, jaunie sekretāri, kas strādāja Rīgā, kas mācījās šeit krievu valodu, tur bija vācieši, tur bija ebreji, inteliģence. Senators Gubenis, Senāta prezidents pirka grāmatu veselu stundu, viņam vajadzēja sarunāties ar kaimiņu, kas pērk kaut ko citu. Vai Pāvainis. Pāvainis bija latviešu strādnieks - māldermeistars. Viņš katru sestdienu nāca pirkt grāmatas par etnogrāfiju. Es biju jaunākais bibliotekārs.

Pienāca 40. gads, 17. jūnijs. Grāmatnīcā ienāca viena kundze un teica, ka Stacijas laukumā esot krievu tanks. Es aizgāju apskatīties. Stāvēja krievu tanks, sēdēja tankists ar kājām iekšā tankā, apkārt stāvēja daži cilvēki, nekas nenotika. Nu, es sapratu, ka ir kaut kādas lielas pārmaiņas. Vēlā pēcpusdienā es atkal aizgāju uz turieni - uz stacijas laukumu. Preču stacijai no vienas puses bija vienstāva ēkas ar veikaliem, diezgan šikiem veikaliem, un tur bija tādi lieli stikla logi. Es redzēju vairākus zēnus, kas meta akmeņus šajos logos, un viens kliedza - man jau sestais! Redzēju vecpilsētā Ulmani, viņš brauca vaļējā mašīnā, māja, turot rokā cepuri, un varēja manīt, ka viņš cenšas nomierināt publiku. Vēlāk dzirdēju viņa runu. Klīda baumas par to, ka kaut kas notika apmēram tur, kur ir viesnīca Metropole, tika nošauti divi demonstranti, es zināju kādreiz viņu vārdus. Nākošā rītā pilsēta bija, tā sakot, karastāvoklī - aizsargi, policisti ar karabīnēm un blakus - padomju armija, bet pie Esplanādes. stāvoklis bija saspīlēts, bija arī aresti. Bija mobilizēti aizsargi no laukiem. Katrā ziņā man palika acu priekšā patruļas - divi kārtībnieki, divi aizsargi, ar karabīnēm pa Dzirnavu ielu. Policists ar karabīni, tas bija neparasti.

RL: Vai spriedze 18. un 19. jūnijā nozīmēja, ka latvieši vēl domāja, pretoties vai nē?

Krupņikovs: Nu, paklausieties, ja iekšlietu ministrs sūta policiju pret demonstrantiem, tad viņš domā, ka varēs apturēt visu šo lietu. Noteikti, ka domāja, absolūti noteikti. Nākošajā dienā avīzē bija padomju sūtniecības paziņojums, ka padomju puse ir neapmierināta ar to troksni, kas notika. Un tad bija 19. vai 20. jūnijā padomju sūtniecības atsauksme, ka viņi ir apmierināti ar sagaidīšanu.

RL: Un 20. jūnijā no patruļām vairs nebija ne miņas?

Krupņikovs: Man vēlāk stāstīja Ansis Kadiķis no Valsts arhīva, kuram bija sakari ar ļaudīm no štāba bataljona, ka tur bijis tāds noskaņojums - pēdējā mirklī likvidēt komunistus, un taisīt ar troksni beigas. Tad viņi saprata jau. Brīvības ielā pēkšņi parādījās daudzas krievu vieglās mašīnas, smagās mašīnas, tāpat vien braukāja. Policisti kaut kā pazuda. Un 21., kad bija demonstrācija, policistu nebija.

Es redzēju šo demonstrāciju un varu teikt vienu - tā bija kolosāla demonstrācija. Tur aizgāja liela daļa strādnieku, pie tam varēja redzēt, veseli darba kolektīvi. Jūs saprotiet, es padomju cilvēku 40. gadā uz simt metriem varēju atšķirt. Varēju pateikt, vai viņš ir atbraucējs no Krievijas, vai nē. Seja, gaita, stāja bija daudz savādāka. Jānis Leja grib iestāstīt, ka sarkanarmiešus pārģērba civildrēbēs un palaida demonstrācijā. Tas ir tāds bleķis.

Ir taču ārzemju sūtņu un tā tālāk ziņas. Es paskatījos Vācijā arhīvā - ko ziņo Vācijas sūtnis, viņš 17. jūnijā raksta, ka krievi neaiztiks ekonomisko iekārtu un kulturālo savdabību. Viņiem Baltija vajadzīga karaspēka izvietošanai. Kad sūtņi Londonā un Vašingtonā sāka protestēt? Ne 17., ne 21. jūnijā, daudz vēlāk. Sākumā likās - tas, ko ģenerālis Dambītis, kad viņu arestēja vācieši, man teica - ka būs neatkarīga Latvija, draudzība ar Padomju Savienību bez Ulmaņa, un viss.

RL: Bet ko tieši jūs pats toreiz domājāt?

Krupņikovs: Es toreiz? Es domāju, ka būs demokrātiska Latvija militārā savienībā ar Padomju Savienību, ka būs tālejošas reformas, ka nebūs tāds krievu boļševisms, būs kaut kāda pārejas forma. Dimitrova dienasgrāmatā ir saruna ar Staļinu. Staļins saka tā -Mi ņe budem sovjetizirovatj eti respubļiki, eto nam ņenužno. Nam dostatočno teperešņei sistemi vļijaņija [6. Mēs nesovjetizēsim šīs republikas, mums tas nav vajadzīgs. Mums pietiek ar to ietekmēšanas sistēmu, kāda ir pašlaik (krievu val.)]. Viena iespēja, ka viņš tā arī domāja, otra iespēja, ka viņš meloja. Bet personīgi es domāju, ka visu šo lietu nāvīgi paātrināja Francijas sabrukums. Vērmahta virzīšanās uz Parīzi un krievu tanku virzīšanās uz Rīgu ir absolūti sinhrona. Staļins nerēķinājās ar Francijas sabrukumu, viņš bija pārliecināts, un tas viss bija viņa aprēķins, noslēdzot līgumu - ka būs ilgstošs karš un viņi sevi novājinās. Tad Krievijai būs brīvība no kara un būs iespēja vēlāk teikt savu vārdu. Kā viens krievu rakstnieks Parīzē teica, Pribaltika pogibla pod grohot razgroma Franciji [7. Baltija gāja bojā Francijas sagrāves dārdos (krievu val.).], bet par to pasaulē daudz nedomāja.

RL: Vai jums bija personiski iespaidi arī par 1941. gada 14. jūniju?

Krupņikovs: Izvešanas atstāja graujošu iespaidu uz kreisajiem, pie kuriem es piederēju. Mēs uzzinājām nākošā dienā, ka izsūtīti daudzi cilvēki, kurus mēs pazinām - sociāldemokrāti un tādi, kas bija vienotā frontē ar komunistiem. Bija izsūtīti vairāki cilvēki, kurus es pazinu no Universāla laikiem, bija izsūtīts mājas īpašnieks Zeliks Kāns ar sievu. Viņam bija laikam kādi septiņdesmit gadi. Tagad es skatījos izsūtīto sarakstā - viņš bija tūlīt miris. Saprotiet, tā izsūtīšana ar ģimenēm, ar maziem bērniem... Es atceros ļoti labi - vesela grupa ļoti kreisi noskaņoto - mēs 15. jūnijā sēdējām Esplanādē pie muzeja, mēs sēdējām pilnīgi sagrauti. Kā mēs runāsim... Mēs taču aizstāvējām šo iekārtu, šos jaunievedumus, kā mēs tagad skatīsimies cilvēkiem acīs. Karš atbīdīja visas šīs problēmas kaut kā, bet, ja nebūtu kara, es pat nevaru iedomāties, kā tas tālāk notiktu. Kad sākās karš, es jau biju Latvijas valsts universitātes sagatavošanas kursa kursants. Berklavs izveidoja pie rajona komitejas tādu kaujas družīnu ar Kārli Vilciņu priekšgalā un es arī iestājos tajā. Mēs domājām, ka cīnīsimies kaut kur pie Jelgavas - Lietuvas virzienā pret vāciešiem.

Absolūti nesapratām, ka karš ies pilnīgi citu ceļu - Viļņa, Daugavpils. Vai jūs zināt par Daugavpils tilta vēsturi? To vācieši paņēma ar desanta grupas palīdzību, kas bija ietērpta padomju drēbēs, un ko vadīja fon Hibšmans, daugavpilietis, kam bija pirmklasīga krievu un latviešu valoda. Viņi paņēma tiltu veselu un pārpumpēja pāri tiltam tajā pašā dienā kādas divas SS tanku divīzijas. Tas izšķīra visu likteni, Latvijas likteni.

Palika tikai viens ceļš - tas bija Pleskavas ceļš. Mūs sasēdināja mašīnā, mēs nezinājām, uz kurieni vispār braucam, bet Vilciņš zināja. Un tā mēs nokļuvām Pleskavā. Tur bija pilnīga kārtība - visur strādnieku patruļas. Pilsēta dega vairākās vietās. Es bombardēšanas laikā aizgāju uz kino.

RL: Kādu filmu jūs skatījāties?

Krupņikovs: “Professor Mavlok” - tā bija filma, ko uzņēma pēc vācu antifašista Frīdriha Volfa lugas, un kas tika aizliegta 39. gada 23. augustā. Toreiz Krievijā aizliedza visas antinacistu grāmatas un lugas. Un, karam sākoties, tūlīt atļāva. Mēs uzzinājām, ka iet vilciens uz Torošinu, tur bija visa Rīga, es tur satiku neskaitāmus paziņas un cilvēkus, kurus zināju no avīzēm. Es atceros pirmos iespaidus par Padomju Savienību - tie bija graujoši. Sākot ar to, ko redzējām, pārejot veco robežu - kā bija apģērbti zemnieki, bērni. Drausmīgi. Vologda, kur mēs apstājāmies uz dažām stundām, kur mēs izgājām pilsētā pastaigāties, tas bija šoks, mēs, kreisi noskaņotie, ieraudzījām padomju īstenību.

Man bija viena laime, ka es gāju visā tajā četrdesmit cilvēku kolektīvā, ko vadīja Vilciņš. Vienā naktī mūsu vagons stāvēja, bet vilciens bija prom. Tā bija Kamešņicas sādža, Oriču stacija, Kirovas apgabals. Mums lika priekšā - vai nu sadalīties pa kolhoziem, pa mazām grupām, vai visiem kopā noplēst vienu vecu ēku, lai būtu ķieģeļi, ko uzcelt militāru rūpnīcu. Mēs izvēlējāmies to, mēs apstiprinājām priekšnieku - Kārli Vilciņu, mēs ievēlējām par komisāru Valdi Priedi, mani nozīmēja par Krievijas vēstures pulciņa vadītāju, lai saprastu, ap ko te lieta grozās. Un tad mēs dabūjām zināt, ka tiek dibināta latviešu strēlnieku divīzija un, izņemot divus, visi pieteicāmies. Es biju vienkāršs karavīrs, 93. pulka pirmais bataljons, trešā rota. Tad notika kaut kas tāds, kas man faktiski varbūt izglāba dzīvi, es saslimu ar dzelteno kaiti, mani ievietoja slimnīcā Gorkijā - Ņižņijnovgorodā, laikam tajā pašā ēkā, kur vēlāk bija Saharovs piespiedu kārtā. Un es smagi slims nogulēju līdz 5. janvārim, kamēr divīzija cīnījās pie Maskavas un cieta ļoti lielus zaudējumus. Kad iznācu, mani nosūtīja uz krievu daļu, nokļuvu vienkāršā krievu pulkā, kur lielākā daļa bija apkārtējo apgabalu zemnieki. Učbatā mani nepieņēma - vi zapadņik! Nu, zapadņik, tak zapadņik, atgriezos rotā. Bet, saprotiet, es gribēju uz fronti. Tas šodien skan savādi, bet, kad tu neesi vēl bijis frontē, tev gribas. Notika tā - nostāda visu rotu, izsauc pa vienam, tas cilvēks iet piecus soļus uz priekšu, pagriežas un skatās uz pārējiem. Izsauc vienu, otru, trešo un ceturto, beigās paliek tāda nepilna rinda īpašu personību, divi ebreji no Latvijas, divi latvieši no kaut kurienes tur, divi igauņi no Ļeņingradas, viens Varšavas ebrejs, kas aizskrējis uz Ļvovu, divi besarābieši, tas ir - moldāvi, kas bija dienējuši rumāņu armijā, mēs visi esam zapadņiki - rietumnieki. Mēs netiekam uz fronti. Es palieku šajā rotā un pēc kāda laika rotas komandieris mani nozīmē par otdeļonnij komandir bez zvaņija, tas ir, man kā zapadņikam nevar piešķirt to seržanta pakāpi. Latviešu pulkā tomēr nokļuvu jau kā seržants. Es jau biju pieredzējis nodaļas komandieris un dabūju pēc diviem mēnešiem vecāko seržantu. Un tad mani nozīmēja uz poļitruku skolu. Es ne par ko negribēju iet, toreiz jau poļitruki mums visiem bija - vot šitā! Eto biļi dormojedi. Uzzināju, ka tiek komplektēti jaunāko leitnantu kursi, un tūlīt pieteicos, beidzu jaunāko leitnantu kursus, un, tā kā es labi apmācīju karavīrus, netiku sūtīts uz fronti. Kaut kur arhīvā ir vairāki mani pieteikumi, ka es gribu braukt, jo uzskatīju to par savu pienākumu, bet mani nelaida. Kad 44. gadā beidzot nokļuvu frontē, biju rotas komandieris.

RL: Kad karš jau bija atkal atgriezies Latvijā, vai jūs to izjutāt kaut kā atšķirīgi?

Krupņikovs: Bija viens iespaids - tas bija jau rudenī, krita mīnas, tad pēkšņi apstājās. Un tajā mirklī parādījās zirgs ar pļaujmašīnu un zemnieks, kas sāka pļaut. Tad atkal krita mīnas. Viņš noguldīja zirgu un pats nogūlās. Tad atkal beidzās, viņš piecēlās un tūliņ sāka pļaut. Es saku viņam - saimniek, bet mīnas krīt. Bet viņš saka: graudi birst! Saprotiet, vēlāk, kad bija tā kolhozu kārtība, tad - graudi birst vai nebirst... Augustā izveidojās tāda situācija, ka Sarkanā armija ieņēma Tukumu, Rīgas grupa tika nogriezta, tur bija apmēram 120 tūkstoši cilvēku. Padomju vadībai bija pārliecība, ka viņi nokļūs gūstā. Un, lai apstrādātu tādu gūstekņu skaitu, vajadzēja tulkus. Mani paņēma par vācu tulku.

RL: Jūs atgriezāties Rīgā?

Krupņikovs: Rīgā es ienācu 1944. gada oktobrī, nonācu līdz tagadējam Līvu laukumam, tur dega divas Pestaloci rotaļlietu veikala barakas un es nevarēju tikt līdz Daugavai. Bija liels karstums, svelmains karstums bija. Vācieši bija Pārdaugavā. Daugavmala visa bija saspridzināta, ik pēc pieciem, desmit metriem milzīgas bedres krastmalā. Es gāju pa Lāčplēša ielu, netālu no tās vietas, kur kādreiz dzīvoju, visa pilsēta bija kā izmirusi, notika gaisa kaujas, dažreiz vajadzēja paslēpties vārtu rūmēs no lodēm, arī pilsētas centrā dega apkārt šis tas. Man sieva vienreiz jautāja - kā bija? Es teicu viņai - es iegāju bailēs sastingušā pilsētā. Bija arī bailes no pēdējiem vāciešiem, bija bailes, ka būs kaujas, un bailes no tā, ka ienāk svešs karaspēks.

Laucinieki drīz jau sāka vest pārtiku uz Rīgu, vācu laikā nevarēja cūku atvest, bet tagad varēja. Nu un tad veda. Un ļoti daudz mantas bija bezhoznajas - bez saimnieka. Kaimiņi pārdeva... ja toreiz būtu nauda, varētu nopirkt.

RL: Gleznas?

Krupņikovs: Gleznu gleznas un visu ko. Nemaz nerunājot par to, ka, piemēram, tai pašā Veru ielā man pazīstams sētnieks saka tā: Pēteri, tev vajag kaut ko? Bet mūsu dzīvoklis bija sabombardēts, pēdējā dienā šāviņš no Pārdaugavas pārlidoja pāri Vašingtona laukumam un ietriecās mūsu dzīvoklī. Viņš saka - tev taču kaut kur dzīvoklis būs, tev vajag kaut ko? Es saku - nu, kas tad ir? Viņš saka - aizejam doktora Lazdiņa dzīvoklī, es tev parādīšu. Tas bija visur Rīgā. Vajadzēja tikai kaut ko dot pretī. Par sētniekiem toreiz teica, ka tie ir labāko dzīvokļu iekārtu īpašnieki. 1941. gadā vispirms izsūtīja, tad aizbēga vieni, tad geto iespundēja otrus, tagad tā bēgšana, jūs varat iedomāties. Rīga toreiz atstāja tādu fantastiski šiverīgu iespaidu - Centrāltirgū varēji stundām staigāt, vai, teiksim, Matīsa tirgū, varēji staigāt un skatīties, kādas grāmatas.

Kad es demobilizējos 46. gada augustā, man bija jānodod ierocis, un es pēc tam, izejot vakarā pastaigāties, jutos tā kā kails. Bet es biju paturējis divus trofeju ieročus. Varu pateikt, kur tie guļ. Bija ugunsdzēsēju dīķis Tomsona un Nītaures ielu stūrī. Tur tagad māja uzcelta. 1953. gadā, kad bija tā Kremļa ārstu lieta, kad arestēja šeit ļoti daudzus Rīgā, es sapratu, ka nākošais vilnis var skart arī mani. Un tad es izjaucu savus ieročus un tāpat vakarā, ejot staigāt, jo mēs turpat tuvumā dzīvojām, iesviedu dīķī - pa bišķim, lai domātu, ka akmens.

RL: Jums vajadzēja strādāt ar vācu gūstekņiem?

Krupņikovs: Jā, vajadzēja veikt opros, datu ievākšanu. Bet 46. gadā es biju galvenais tulks Rīgas vācu kara noziedznieku procesā, kur tika tiesāts Jekelns, SS un policijas priekšnieks Ostlandē un Ziemeļkrievijā. Tagad es esmu kontaktā ar viņa meitu, mēs kopā uzstājāmies vienā angļu dokumentālā filmā. Nesen viņai atkal zvanīju, viņai cits uzvārds, izrādījās, ka viņa dzimusi kā ārlaulības meita - esesiešiem bija ieteicams ražot bērnus ārpus ģimenes arī. Viņa no tēva vēstulēm mātei daudz ko saprata par viņu. Saprotiet, viņa ļoti pārdzīvoja visu šo lietu. Kopā ar Bormana dēlu viņa vairākas reizes brauca uz Izraēlu tikties ar holokaustā izdzīvojušajiem, viņu šausmīgi nodarbina, kā viņš varēja nonākt līdz tam, kur sākas viņa antisemītisms. Viņš nav pabeidzis ģimnāziju, viņš visā Jekelnu dzimtā ir vienīgais vīrietis, kas nav dabūjis gatavības apliecību, bet klasē divi spīdoši skolnieki bija žīdi, tas ir viens. Divi - viņš pēc Pirmā pasaules kara apprec vienu sievieti, kuras patēvs ir ebrejs. Tas viņam sagādā darbu, jo viņš ir leitnants kara beigās, bet netiek pārņemts uz reihsvēru, mazo armiju. Viņš pastrādā, pastrādā, un zaudē darbu. Patēvs viņam sagādā otru darbu. Viņš atkal zaudē šo darbu. Un, kad viņš zaudēja darbu trešo reizi, tad patēvs viņam teica: ja vīrietis precas, tad viņam jāstrādā tā, lai darbu saglabātu, nevis zaudētu. Nu kā viņam, leitnantam kaut kāds žīds drīkst teikt, ka jāstrādā labāk!

RL: Kā Jekelns izturējās prāvas laikā?

Krupņikovs: Jekelns prāvā pilnīgi aizēnoja pārejos, Jekelns bija politiska figūra, militāra figūra, un bendēšanas figūra.

Bet tiesā viņš izturējās ļoti pazemīgi, viņš atbildēja uz jautājumiem. Starp citu, vācieši ir Maskavā skatījušies arhīvā visus dokumentus un ar pārsteigumu noskaidrojuši, ka izmeklēšanas protokolos viņš ne visu parakstīja, izsvītroja atsevišķas vietas. Tiesā bija arī ārzemju žurnālisti, krievi gribēja parādīt pasaulei, ka tiesa ietur zināmas normas. Tur uzstājās SS apakšpulkvedis, oberštumbanfīrers Blašeks - stāstīja par to, kā Saeimas namā, Jekelna mītnē pēc Rumbulas pirmā vakara notika galīga apdzeršanās, kur beigās viņi leca pāri krēsliem, un tad viens ģenerālis lauza sev kāju, kā Jekelns tur lielījās un tā tālāk. Jekelns mēģināja aizbāzt viņam muti, tāpat kā citiem lieciniekiem, teiksim, kad pret Jekelnu liecināja ģenerālmajors Josts, Lietuvas lauku komandants, Jekelns viņam teica - jūs, Jost, bijāt tas, kas uzrakstīja lūgumu dot jums atvaļinājumu, jo jūs esat pārguruši no žīdu šaušanas. Blašekam Jekelns saka: Blašek, jūs taču vedāt man no Prāgas mēbeles manam kabinetam un dzīvoklim. Blašeks viņam atbildēja - jā, es to darīju, bet pašreiz ir runa nevis par mēbelēm, bet par nevainīgu cilvēku dzīvībām. Zāle aplaudēja.

RL: Jums, šķiet, nevajadzēja rasties grūtībām ar iekārtošanos padomju dzīvē?

Krupņikovs: Četrdesmit septītajā gadā es iestājos universitātē, bet vienlaikus apprecējos, un vajadzēja sākt strādāt. Nejauši mani uz ielas satika viens paziņa un teica - tiek meklēts lekciju biroja direktors. Toreiz bija Kultūras un izglītības iestāžu komiteja pie Latvijas PSR Ministru padomes un viņiem bija maziņš lekciju birojs. Šo cilvēku uzdevums bija nevis politiskas lekcijas, tās veica ceka un tā tālāk, bet teiksim agronomija, veselības aizsardzība, protams, vēlāk nāca klāt lielās komunisma celtnes, tās spēkstacijas. Es tur nosēdēju sešus gadus, biju kolēģijas loceklis un man ir goda raksts par Dziesmu svētku organizēšanu. Es biju komisijas vadītājs, mums vajadzēja pieņemt citu republiku viesus. Bet neviens jau iepriekš nezvanīja, neziņoja, ka viņi atbrauks. Es mobilizēju miliciju - robežstacijās, es sarunāju ar aviāciju, ka viņi apjautāsies. Nu, un vienreiz bija tāds humors - ziņo, ka brauc Uzbekistānas delegācija. Izglītības ministrs Strazdiņš, divas tautu meitas ar ziediem, viņa sekretārs un tā tālāk, ar divām valdības mašīnām aizbrauc pie stacijas. Iznāk arī divi vīri, es zināju, kā uzbeki izskatās. Es pieeju, jautāju, vai jūs esat no Uzbekijas? Jā. Vai jūs esat Latvijas viesi? Jā, mēs esam Latvijas viesi. Tautu meitas pasniedz viņiem ziedus, ministrs piesprauž Dziesmu svētku nozīmītes. Viss ļoti svinīgi. Viņi saka, cik patīkami, ka mūs sagaida ar mašīnu, mēs pat negaidījām, mēs nezinājām, kur tie Dubulti ir un kā uz turieni tikt. Tie bija divi jauni rakstnieki, kuri par pirmo grāmatu dabūja ceļazīmi uz Latviju, viņiem nekāda sakara ar Dziesmu svētkiem nebija. Strazdiņš noreaģēja ļoti vienkārši - aizveda uz Dubultiem.

RL: Ko jūs domājat par to, ka Vilis Lācis uzlika savu parakstu uz rīkojuma par izsūtīšanu?

Krupņikovs: Vai nu jūs laidiet sev lodi pierē, vai parakstiet. Es domāju, ka Staļina laikā trešās iespējas nebija. Mani pratināja čekā par vienu cilvēku, kas tur sēdēja, lai es būtu apsūdzības liecinieks - to jūs varat arhīvā apskatīties. Viņi man teica - Znajete ļi vi Leopolda Tetlbauma? - Da, ja znaju. [8. "Vai jūs pazīstat Leopoldu Tetlbaumu?” “Jā, es pazīstu'" (krievu val.).] Viņš bija inženieris, bet viņam bija nelaime, ka viņš Ulmaņa laikā strādāja Shell pārstāvniecībā un bija vienreiz Anglijā. Rezultātā viņam inkriminēja, ka viņu lords Saimonss esot savervējis angļu slepenajam dienestam. Saprotiet, lords Saimonss, tas ir tur, augšā, bet inženieris Tetlbaums, kas atbrauc Shell darīšanās - ir tur, apakšā. Inženieris vēl zināja, ka tāds lords eksistē, bet lords nezināja, ka eksistē inženieris. Tā man tagad viens, bijušais čekists, jau sen pensionārs, dzērumā gribēja iestāstīt, ka kaut kāds kurpnieks, tas esot bijis masonu biedrībā, esot devis norādījumus Ulmanim no masonu centra.... Bet čekā man prasa: Rasskažite, kakije antisovetskije reči vi ot jego slišaļi? [9. "Pastāstiet, kādas pretpadomju runas jūs no viņa esat dzirdējis?” (krievu val.)] Mani pratināja pēc 4. aprīļa, kad Kremļa ārstus jau bija izlaiduši. Bija soobščeņije miņisterstva vnutreņņih del - čto vse eti vrači ņevinovni. [10. "Iekšlietu ministrijas ziņojums, ka visi šie ārsti ir nepatiesi apvainoti” (krievu val.).] Divi uzvārdi atbrīvoto sarakstā trūka - tie nomira čekas pagrabos. Bet tie pārējie bija atbrīvoti, tas bija mēnesi pēc Staļina nāves un plus vēl vienu dienu. Arestētos atbrīvoja arī Rīgā - bija arestēta ebreju inteliģence - kreisie, nevis cionisti, aktieri visādi no pirmskara žīdu teātra. Un mani pratināja pēc tam. Kā es justos, ja mani pratinātu vēl Staļina dzīves laikā? Te man ir pat vēstule, ko es saņēmu no viena toreiz arestētā meitas - tu esi apbrīnojami turējies! Es teicu, ka es neko neesmu dzirdējis, nekādas pretpadomju runas un anekdotes neesmu dzirdējis. Es jau varētu izstāstīt viņa anekdotes, viņam bija spīdošas anekdotes pret padomju varu un vispār viņš bija gudrs inženieris, viņš man nepārtraukti stāstīja - tut bardak i tut bardak! Bet no manis viņi neko nedzirdēja. Es negribēju būt cūka, un, otrkārt, vēl viena lieta - ja es tagad, izrādās, esmu to visu dzirdējis, tad prasīs, kur tu biji, partijas biedr un frontiniek?

RL: Kāpēc laikus nepastāstīji?

Krupņikovs: Jā. Es nezināju, ka to punktu likvidēs - ņedonos. Tātad jūs ņedoņesļi, neziņojāt! Viens visumā kārtīgs vīrs beigu beigās pateica, ka Tetlbaums skeptiski izteicās par Pavlova mācību. Viņš juta, ka viņam vajag kaut ko pateikt tādu nevainīgu, kur viņam nevar pārmest, ka viņš ņedonos. Nu, mani tur veda pie vēl viena, tas neatspoguļojas arhīvā, pie kaut kāda priekšnieka, kas apelēja pie manas frontinieka, partijas biedra sirdsapziņas un tā tālāk - bet mani jau nesita. Tas laiks, kā vēlāk izrādījās, tomēr bija beidzies. Tāpēc es saku, tas, ka es esmu toreiz tā tur izturējies, tas vēl nekas. Ja es tā būtu izturējies mēnesi, divus iepriekš, lūk, tad es būtu juties kā varonis. Mani jau pagrabā nebāza, man, saprotiet, pa purnu nedauzīja, un es nezinu, kā es izturētos, ja es citos apstākļos tur nokļūtu. Jau pietiekoši svīdu arī pēc 4. aprīļa. Kad atnācu mājās, varēja peldēt asaru jūrā, ko sieva izlēja un sievasmāte, gaidot mani.

RL: Kur jūs bijāt tieši tad, kad nomira Staļins?

Krupņikovs: Es biju mājās, kad nāca šis ziņojums pa radio, bija tāda sajūta, ka laikmets beidzas. Bet teikt, ka es izjutu tajā mirklī brīvības sajūtu, būs galīgi nepareizi. Mēs nezinājām, kas tie par vīriem pēc viņa. Tāpēc atvieglojuma sajūta nāca tikai tad, kad manīja, ka kaut kas mainās. Tas bija kā grāviens - šis paziņojums par ebreju ārstu atbrīvošanu, tā bija brīvības sajūta. Saprotiet, pēc drausmīgā perioda, kad es arī personīgi baidījos, ka mani arestēs, kad es devu sievai savu dienasgrāmatu un viņa izplēsa tur velns viņu zina cik lappuses, tāpēc, ka tās mani varēja kompromitēt. Viņa man jautāja, ko es teikšu, ja prasīs, kāpēc lapas izplēstas - nu, es teikšu, ka, pirms precēt tevi, esmu izrāvis tur lappuses, lai tu neuzzinātu par manām sieviešu gaitām pirms laulības.

RL: Tad visi atguvās, un jūs aizstāvējāt diplomdarbu?

Krupņikovs: Es aizstāvēju diplomdarbu, un tad man piezvanīja Pauls Dzērve. Tas bija jau pēc Berijas novākšanas un nacionālkomunistu sagrāves. Viņš man saka tā - mēs esam zaudējuši kauju. Mēs - tas ir nevis latvieši, bet vietējie. Jo pretstats jau nebija tīri nacionāls. Dzērve saka - mēs esam zaudējuši kauju, bet neesam zaudējuši karu. Mums jau ir mūsu rokās sabiedrisko zinātņu izglītības tīkls augstskolās. Es saku - Paul, ap ko lieta grozās? Viņš saka - tev taču diploms jau ir rokā, Lauksaimniecības akadēmijā ir pusslodze partijas vēstures pasniedzējam. Partijas vēstures kurss droši vien tiks mainīts, pirmās vēsmas jau bija, ej uz Lauksaimniecības akadēmiju. Es daudz nedomāju, tāpēc, ka mana alga lekciju birojā bija laikam 980 rubļi, bet te 1700, man nebija ko domāt. Misija - tas skan pārāk skaļi. Bet tas, ka es gribēju apskaidrot jaunatni un paplašināt viņas redzesloku, gan akadēmijā, gan vēlāk universitātē, tas ir fakts. Lauksaimniecības akadēmijā es, piemēram, darīju tā - pirmā kursā eju ar visu grupu uz bibliotēku, un izvēlos tās grāmatas, kas man patika, kas viņiem paplašina morālisko, zinātnisko, vēsturisko redzesloku, un kurām ar partijas vēsturi bieži vien nekāda sakara nebija.

Mēs draudzējāmies ar Mavriku Vulfsonu, dzīvojām kopā uz laukiem vienās mājās, mums bija drausmīgi dramatiskas diskusijas par Staļina lomu, vēl viņa dzīves laikā - pēc kinofilmas “Staļingradas kauja”, pēc “Berlīnes krišana”. Es tam visam vairs neticēju. Bet es jums pateikšu starpību starp Vulfsonu un mani - Vulfsons ļoti daudz zināja, bet viņš zināja tikai no grāmatām, tikai no avīzēm un radio. Es esmu mūžīgi runājis ar cilvēkiem, tā es ļoti daudz uzzināju par vēsturi. Teiksim - Zaķumuižas Zemgaļos, kur es gadiem ilgi dzīvoju ar saviem dēliem. Mani dēli gāja visādos lauku darbos pie vecā Strazdiņu tēva. Tiklīdz Cīņā parādījās tie palagi, cekas plēnuma lēmums par lauksaimniecības jautājumiem Hruščova laikā, tā Strazdiņa tēvs četras dienas ar zili sarkanu zīmuli to apstrādāja. Viņš mani uzrunāja par Pēteri, bet tagad, kad sauca skatīties avīzi, uzrunāja par docenta kungu. Viņš saka, docenta kungs, palasīsim avīzi. Es eju pie viņa, viņš man rāda - zils, zils, zils. Tur sarkani punkti, tur sarkani punkti. Pēkšņi trīs rindiņas sarkanas. Tas zilais, pēc Strazdiņa tēva izteicieniem, ir viena suņa sūda vērts, tur nekas nav un nebūs. Tur vajag būt tādam cilvēkam, partijas zinātnei, lai to izgudrotu. Bet, lūk, šeit, šajā jautājumā, ja tur dotu līdzekļus, viņš saka - tad tur var attīstīt kaut ko ļoti jēdzīgu un tas palīdzētu saimniecībā. Un tur - vajadzētu papildināt ar to un to, un tad būs tas un tas. Es strādāju Lauksaimniecības akadēmijā un biju beigās arī zinātniskās padomes loceklis, katedras vadītājs. Tie vecie lauksaimnieki, profesori un citi skatījās uz mani kā uz vēsturnieku ar lielu cieņu, bet lauksaimniecības jautājumos, ko es tur varu zināt, iekavās vēl bija tas, ka es esmu ebrejs. Bet es sarunās nekad neteicu, ka tā ir mana gudrība. Es vienmēr teicu, ka tā ir Strazdiņa tēva. Un vecais akadēmiķis, agroķīmiķis Kārlis Bambergs man noprasīja - nu, tad, Krupņikov, ko tas Strazdiņa tēvs atkal ir jums gudru pateicis? Nu, pastāstiet mums ar! Vulfsons arī tur dzīvoja, bet nekad ar Strazdiņa tēvu par šīm lietām nerunāja...