Ieva Lešinska

Bailes no barbariem

„Multikulturālisms provocē kultūras identitātes grupu formu atdzimšanu, kavējot individuālo kultūras daudzveidību, individuālo kultūras izvēles brīvību.”

Emils Pains, Дружба Народов, 2011, Nr. 2  

Viens no pēdējiem, kurš pievienojis savu balsi aizvien skaļākajam korim, kas vēsta par multikulturālisma politikas izgāšanos, ir Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons. 5. februārī, uzstādamies drošības jautājumiem veltītā konferencē Minhenē, viņš uzsvēra, ka Apvienotās Karalistes pilsoņiem nepieciešama spēcīgāka nacionālā identitāte, lai novērstu multikulturālisma paspārnē izloloto ekstrēmismu. „Atklāti sakot, mums nepieciešams daudz mazāk pēdējo gadu pasīvās tolerances un daudz vairāk aktīva, muskuļota liberālisma.” „Muskuļots liberālisms” gan izskatās pēc oksimorona un diez vai var palīdzēt risināt problēmu, taču būtiski saklausīt izmisumu Kamerona intonācijā un dzirdēt tās atbalsis Vācijā, Nēderlandē, Francijā un citur – savureiz pat izslavētajās multikulturālisma citadelēs Dānijā un Zviedrijā.

Kaut gan piesaukts tiek multikulturālisms, katram, kurš kaut cik pārzina Eiropas demogrāfiju, skaidrs, ka zemtekstā (un, piemēram, Kamerona runā pat tiešā tekstā) runa ir par attiecībām ar musulmaņiem. Tiesa, Eiropa vispār ir migrantu kontinents – aprēķināts, ka 10 % tās iedzīvotāju dzīvo ārpus savas dzimtenes, taču tieši musulmaņu proporcija daudzās valstīs un šīs proporcijas tendence strauji pieaugt ir oficiālo aprindu satraukuma iemesls. Savā 2009. gadā izdotajā grāmatā „Pārdomas par revolūciju Eiropā: imigrācija, islāms un Rietumi” pazīstamais amerikāņu žurnālists Kristofers Koldvels, kurš politiskajā spektrā pārstāv t.s. neokonservatīvos, nosauc visai iespaidīgus absolūtos skaitļus: Francijā musulmaņu ir pāri par 5 miljoniem, Lielbritānijā – 1, 6 miljoni, Nēderlandē un Bulgārijā – katrā aptuveni pa miljonam. Bez tam, kā savā ziņojumā Eiropas parlamentam konstatē ungāru ekonomists Karols Lorants, vairākās pilsētās musulmaņu īpatsvars ir vēl izteiktāks: Marseļā un Roterdamā – 25 %, Malmē 20 %, Briselē un Birmingemā 15 %, Londonā, Parīzē, Kopenhāgenā 10 %. ASV izlūkdienesti lēš, ka līdz 2025. gadam musulmaņu iedzīvotāju skaits Eiropā būs dubultojies.

Koldvels savos secinājumos ir visai skarbs un tiešs: „Politkorektums, antirasisms un multikulturālisms, kas radušies no vainas apziņas par koloniālismu un kauna par holokaustu, saēd nacionālās kultūras, vietā neveidojot sakarīgu kopīgas eiropeiskas identitātes redzējumu.” Viņš uzskata, ka Eiropas sludinātais multikulturālisms ir eiropiešu pašnicināšanas un zaudētās pašapziņas sekas, kas skar ne tikai reliģisko un kultūras, bet pat dzīves seksuālo aspektu. Eiropieši ne vien nekam vairs netic, bet musulmaņu – šīs „spēcīgās, robustās kultūras” – uzplūdi, liek viņiem justies „sīkiem un nicināmiem, neglītiem un aseksuāliem”. Piemēri? Nu, palasiet kaut vai Mišelu Velbeku vai vēl kādu no „posthumānistiem”; tas pats cilvēks, kurš sniedz rūpīgi atlasītu statistiku un žurnālistiskas reportāžas no dažādām Eiropas vietām, pretendējot uz objektivitāti, savu secinājumu pamatojumam nez kāpēc izvēlas post-postmodernisma literatūru. Kaut gan Koldvela grāmata ne vien lieku reizi pārliecinājusi konservatīvos par musulmanisma draudiem, bet uzrunājusi arī dažu labu liberāli, sajūta, ar to iepazīstoties, ir visai šķērma. Viss tiek samests vienā katlā (Korāns, Jasira Arafata izteikumi par arābu sieviešu klēpjiem, kuri pazudinās Izraēlu, amerikāņu melnā radikāļa, islāmticībā pārgājušā Malkolma X cildinājumi Mekas multikulturālajai videi kaut kad 60. gados) jebkuram faktam (daļēji ebreju izcelsmes britu politiķei Oonai Kingai mests ar olu; kāda banda trīs nedēļu garumā līdz nāvei spīdzinājusi ebreju mobilo telefonu tirgotāju Ilanu Halimi, 2005. gadā Londonas autobusos eksplodējušajos spridzekļos viena no sastāvdaļām bijusi čapati milti; British Airways stjuartei aizliegts valkāt virs apģērba krucifiksu) ir tikai viena interpretācija – musulmaņu triumfa gājiens Eiropā un eiropiešu mīkstčaulība. Tam visam līdzi nākot antisemītisms – atkal var minēt piemēram, incidentu ar Oonu Kingu un mobilo telefonu tirgotāja baiso slepkavību. Koldvels, kurš tā tiecas pēc bezkaislīguma, objektivitātes un cietiem faktiem, nez kāpēc noklusē to, ka Oona Kinga ir tikai pa pusei ebrejiete – viņas tēvs ir afroamerikānis; olas metējs, šķiet, bijis nevis antisemīts, bet gan saniknots par politiķes atbalstu iebrukumam Irākā; daudznacionālos huligānus, kas galēji sadistiskā veidā nogalināja Ilamu Halimi, patlaban tiesā un, saskaņā ar izmeklēšanas datiem, viņus vienojusi nevis islāmticība, bet gan izglītības trūkums, kāre pēc naudas (Halimi ģimenei tika pieprasīta izpirkšanas nauda – sākumā 450 tūkstošu, vēlāk tikai piectūkstoš eiro apmērā) pārliecība, ka „visi žīdi ir bagāti” (Halimi bija no trūcīgas Marokas imigrantu ģimenes un dzīvoja tajā pašā Parīzes priekšpilsētā, kur viņa slepkavas) un tas īpašais ētisku principu trūkums, kāds mūsdienās šķiet raksturīgs jauniem, deklasētiem, galēji ciniskiem cilvēkiem it visur pasaulē, neatkarīgi no ticības un valsts piederības.   

Pat pieņemot Koldvela uzstādījumu un ļoti sabīstoties no musulmaņu invāzijas (kuru gan lielā mērā veicinājusi Eiropa pati un ne aiz vājuma, bet gan savureiz aiz humanitāriem, savureiz ekonomiskiem apsvērumiem, kaut gan te Koldvels tūliņ iesprauktos ar piezīmi, ka ekonomiskā migrācija sevi nav attaisnojusi, jo vismaz puse no visiem imigrantiem nav aktīvi darba tirgū, proti, ir ekonomikas patērētāji vai, prasti izsakoties, liekēži), nav saprotams, kā tad tai pretoties, tēlaini izsakoties, neaizslēdzot Eiropas durvis. Otra iespēja – izraidīt jau ielaistos imigrantus ir vēl nepieņemamāka, jo būtu vēl lielākā pretrunā ar Eiropas deklarētajiem demokrātijas, tolerances un humānisma principiem. Arī Kamerons runā tikai par iespēju liegt valsts finansējumu organizācijām, kuras ir atklāti naidīgas Lielbritānijā pastāvošajai kārtībai – tātad tikai mazliet mīkstinot tur pastāvošo multikulturālisma variantu, kas, līdzīgi kā Nēderlandē, bijis nespiest un pat īpaši neveicināt imigrantu integrāciju, ļaujot tiem brīvi attīstīt savu paralēlu kultūru – arī par nodokļu maksātāju naudu. Kā atzīmē francūzis Žils Kepels, grāmatas „Aiz terora un pašuzupurēšanās” autors, interesanti, ka multikulturālisms cietis fiasko tieši tajās Eiropas valstīs (proti, Lielbritānijā un Nēderlandē), kur „multikulturālisma ideāli īstenoti visenerģiskāk”. Viņa uzskatā Francijas laïcité (proti, sekularitātes) princips, kas ierakstīts konstitūcijā un kura interpretācija liedz valdībai finansēt jebkādas reliģiskas organizācijas un šobrīd nozīmē arī aizliegumu (valsts finansētajās) skolās redzami valkāt ar skolēna reliģisko piederību saistītus simbolus (ne vien hijābu vai turbānu, bet arī krustu vai Dāvida zvaigzni) darbojies daudz veiksmīgāk. Kepela pārliecību atbalsta, piemēram, laikraksta Financial Times 2007. gadā veiktais pētījums, saskaņā ar kuru 40 % britu uzskata, ka musulmaņi ir drauds valsts drošībai. Bažas par savas valsts drošības apdraudētību no musulmaņu puses turpretim izjūt tikai labi ja 20 % Francijas pilsoņu.

Būtu neprāts runāt par kādām īpašām problēmām, kur nu vēl reālām vai iedomātām briesmām, saistītām ar musulmaņiem Latvijā. Kaut gan, kā atzīmē vēsturnieks Valters Ščerbinskis, musulmaņu draudze izveidota jau 1904. gadā un Latvijas teritorijā musulmaņi dzīvojuši jau pirms tam, arī šodien to skaits nepārsniedz dažus tūkstošus. Taču tas nebūt nenozīmē, ka Latvija būtu brīva no bailēm – ik pa brīdim prese reģistrē satraukumu, kādu daļai Latvijas izraisa iespējamā Turcijas pievienošanās Eiropas Savienībai (par spīti tam, ka Turcija līdz šim bijusi visai agresīvi sekulāra valsts un tās iekļūšanu ES vismaz pagaidām attālina dažādas iekšpolitiskas problēmas).

Kādreiz mītiskās bailes no imigrantu pūļiem, kuri lauzīsies uz apsolīto zemi Latviju, nav piepildījušās un, kā visiem zināms, valsti šobrīd vairāk apdraud pretējais – nerimstošais emigrācijas process, kurš gan varētu, protams, ar laiku tikt līdzsvarots ar piesaistītu aizrobežu darbaspēku. Līdz šim Latvija nav izrādījusi pretimnākšanu arī politiskajiem bēgļiem – pietiek atcerēties kaut vai bēdīgi slaveno epizodi ar somāliešiem. Vai Latvijā pastāv multikulturālisms un, ja tā, vai tas cietis neveiksmi, ir diskutējams jautājums. No vienas puses, varētu sacīt, ka pastāv, tikai tas drīzāk būtu saucams par bikulturālismu – proti, divas kopienas (šoreiz neņemot vērā mazskaitlīgākās etniskās un citas minoritātes) – latvieši un „krievvalodīgie”, kuras eksistē katra savā informācijas un kultūras telpā, pašā pēdējā laikā saskaroties tikai politikā. Varētu it kā pieņemt, ka modelis nav no ļaunākajiem, galu galā vai tad starpkaru Latvijā ar tās it kā nokārtoto nacionālo jautājumu bija daudz savādāk? Pietiek palasīt jebkurus to laiku piedzīvojušo memuārus (Valentīnas Freimanes grāmata ir tikai pēdējais piemērs), lai secinātu, ka, lai arī katra atsevišķā etniskā kultūra – latviešu, vācbaltu, ebreju un mazāko minoritāšu – zēla un plauka, to ceļi krustojās gaužām reti. Diez vai tas nebija viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, vācu propagandai par ebrejiem kā galvenajiem 1940.–41. gada traģēdijas vaininiekiem bija tādi – jaunu traģēdiju izraisoši – panākumi. Šādu piemēru ir daudz: Kipra, Sarajeva, Libāna, Ruanda, Indija. Katram no šiem piemēriem, protams, ir sava specifika, taču kopīgais ir divu vai vairāku savstarpēji neintegrētu kultūru relatīvi mierīga līdzāspastāvēšana līdz kāda, reizēm pat šķietami mazsvarīga iegansta vai provokācijas rezultātā tās vardarbīgi vēršas cita pret citu.

Tas, protams, nenozīmē, ka būtu nepieciešama vai veicināma piespiedu integrācija un liekulīga brāļošanās. Nav dzirdēts, ka kaut kur pasaulē pastāvētu savstarpējas sadzīvošanas modelis, kas darbotos bez kļūmēm un patiktu visiem. Multikulturālisma dažādie paveidi diez vai ir paši ļaunākie, turklāt demokrātijas apstākļos tie, jādomā, ir koriģējami un pilnveidojami. Bulgāru filozofs Cvetans Todorovs kā jau emigrants, kurš labi adaptējies savā mītnes zemē Francijā, spēj problēmu uzlūkot no divām pusēm. Savā grāmatā „Bailes no barbariem” viņš raksta: „Kultūra, kas iedvesmo tai piederīgos apzināties savas tradīcijas, vienlaikus spējot no tām distancēties, ir pārāka (un tādējādi „civilizētāka”) nekā tāda, kura tikai glaimo savējo pašlepnumam.” Un sevišķi varbūt der pārdomāt šo: „No jaunpienācējiem kādā valstī var prasīt, lai viņi ievēro šīs valsts likumus vai visiem pilsoņiem saistošo sociālo kontraktu, taču nevar prasīt, lai viņi to mīl: sabiedriskie pienākumi un privātās jūtas, vērtības un tradīcijas pastāv savstarpēji nošķirtās sfērās. Tikai totalitārās sabiedrības dzimtenes mīlestību padara par obligātu.” 

Raksts no Marts, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela