Identitāte un migranti: kā iekārtota Lielbritānija

Pirms gadiem trim es pārcēlos uz dzīvi Londonā un apmetos Hakni rajonā. Hakni atrodas Īstendā – kādreiz nabadzīgajā strādnieku apdzīvotajā pilsētas daļā, kura pārējā pasaulē pazīstama galvenokārt ar stāstiem par Džeku Uzšķērdēju un Tomasa De Kvinsija eseju “Slepkavība kā viena no daiļajām mākslām” (tajā aprakstītā sirdi stindzinošā slepkavība notika 19. gadsimta sākumā Londonas austrumu rajonā Vopingā). Vēl Īstendā bija preču spīķeri, bet Temzas pretējā krastā – kuģu būvētavas, sīkpreču tirgotavas, Londonas vēsturē dīvainākā arhitekta (un, kā vēsta leģenda, sātanista) Nikolasa Hoksmora celtās baznīcas, vecu lietu uzpircēju bodītes, opija midzeņi un prostitūtu pūļi. Kopš tiem laikiem te daudz kas ir mainījies, vismaz tajā Īstendas daļā, kur mitinos es, Hakni. Aizpagājušajā gadsimtā te dzīvoja baltie proletārieši – angļi un īri, kuri runāja savā īpašā kokneju izloksnē. Vēlāk šeit sāka apmesties arī ebreji (taču ne tik lielā skaitā kā kaimiņu rajonā Betnalgrīnā), pēc kara viņiem pievienojās Kipras turki, kuri bēga no pilsoņu kara savā salā, pēc tam vienkārši turki, pēc tam ganieši un nigērieši, tad jamaikieši (varu kļūdīties ar pareizo secību) un nedaudz mazākā skaitā – indieši, pakistānieši un bangladešieši. Pirms gadiem sešiem septiņiem Hakni, jo īpaši tās dienvidrietumu daļā Dolstonā, sāka apmesties gados jauni baltie indie mūziķi un topošie mākslinieki, tika atvērtas pirmās galerijas, klubi, sāka diferencēties šī rajona gastronomiskā karte, kas jau pirms tam bija ārkārtīgi raiba. Pirmajiem drosminiekiem pa pēdām sekoja baltie hipsteri, kuri izveidoja šeit savas kultūras un ekonomiskās ietekmes pudurus, bet pēc viņiem – “radošā slāņa” pārstāvji, “jaunie profesionāļi” un pat klerki no Sitijas, kuri vēl nav paspējuši nonākt zem lielās naudas un lielas ģimenes spiediena. Nekustamā īpašuma cenas Hakni ir krasi cēlušās, šeit dzīvot ir kļuvis stilīgi un daļēji pat prestiži (iesvētītajiem). Vārdu sakot, parastais ģentrifikācijas stāsts, nekā dīvaina; tādēļ es koncentrēšos tieši uz šeit notiekošo procesu etniskajiem, reliģiskajiem un kultūras aspektiem, proti – uz to, kas parasti tiek apspriests, runājot par “migrantiem” un “migrācijas problēmu”.

Pārsteidzošākais, ka praktiski neviens no nākamajiem ienācēju viļņiem Hakni neizspieda iepriekšējo. Ja nu vienīgi ortodoksālie ebreji izvēlējās pārcelties uz Stamfordhillu, nedaudz uz ziemeļiem no Dolstonas. Visi dzīvo juku jukām – baltie hipsteri ar makbukiem stilīgās mugursomiņās, lietišķie turki apaļīgiem vēderiem (turkiem ir savi “sociālie klubi”, kuros viņi lasa turku avīzes, spēlē biljardu, dzer poļu alu un risina nesteidzīgas sarunas), sievietes no Ganas un Nigērijas ar augstiem, neticami skaistiem turbāniem galvā, dredaini rastas, no kuriem plūst saldena marihuānas smarža, pakistānieši garos, baltos tērpos un viņu sievietes burkās. Šeit ir daudz dievnamu – anglikāņu baznīcas, mošejas (divas ļoti skaistas mošejas, no kurām vienu klāj gaiši zilas glazētas keramikas flīzes, atrodas mana rajona galvenajā ielā), katoļu baznīca, kurā brīnišķīgi dzied melnādaino draudze, baptistu lūgšanu nami un kas tik vēl ne. Neviens nevienu netraucē. Katrs nodarbojas, ar ko vēlas, – protams, likuma un veselā saprāta ietvaros. Tiesa, ir arī noziedzība; vecās Hakni tradīcijas (runā, ka pirms gadiem divdesmit policija te bez īpašas vajadzības neesot rādījusies) savijušās ar jaunām (“radošais slānis” te radījis labu noieta tirgu narkotikām), taču tā nav augstāka kā jebkur citur. Galvenais ir tas, ka Hakni nav iespējams pateikt klasisko frāzi par “sabraukušajiem” – trīs iemeslu dēļ. Pirmais: šeit nav tādu, kas nebūtu “sabraukuši” tajā vai citā vēstures periodā. Otrais: diez vai šeit atradīsies cilvēks, kuram vērtos mute šo banālo formulu izrunāt, jo šeit visi ir iebraucēji (sk. 1. punktu). Trešais: Hakni etniskais, kultūru un reliģiju mistrojums šeit tiek uztverts kā norma, kā visnotaļ dabiska, vietējiem iedzīvotājiem ierasta lietu kārtība. Ja hakniešiem ir kāda savas identitātes apziņa, tad tā balstās tieši šajā sajūtā – mēs, būdami tik dažādi, šeit dzīvojam, un mums šeit dzīvot ir ērti un pat (ar visām saprotamajām atrunām) labi.

Ja palūkojamies uz visu Lielbritāniju kopumā, tad Londonas Hakni nav ne izņēmums, ne arī likums. Ir dažādas pilsētas un dažādi rajoni, un katrā no tiem situācija var būt stipri atšķirīga. Bet svarīgi ir, lūk, kas: Lielbritānijā praktiski nav iespējams nošķirt “savējos” (vienalga, nacionālā, sociālā vai reliģiskā ziņā) no “svešajiem”. Pēdējos pāris gadsimtos šeit viss ir mainījies tik ļoti, ka šāds pretnostatījums var ienākt prātā tikai vājprātīgajiem no pusfašistiskās Angļu aizsardzības līgas (EDL). Pat britu nacionālisma bastions, pazīstamā ekscentriķa Naidžela Farāža partija, saucas United Kingdom Independence Party (Apvienotās Karalistes Neatkarības partija) – proti, viņš aicina uz visu valsts iedzīvotāju “neatkarību” (viņu dzīvošanas ilgumam šajā teritorijā un etniskajai izcelsmei nav nozīmes) no “drausmīgās” Eiropas Savienības. Migrācijas problēmu Lielbritānijā apspriež kaislīgi, taču šai diskusijai nav, teiksim tā, ideoloģiskas nokrāsas – parastie argumenti pret iebraucējiem grozās ap slogu, ko viņi rada valsts sociālajai sistēmai, ieskaitot veselības aizsardzību. Pat runas par to, ka iebraucēji “atņem” vietējiem strādniekiem darbvietas, dzirdamas reti. Sitijas finanšu institūcijas labprāt ņem darbā ārzemniekus vienkārši tāpēc, ka viņi ir profesionālāki un labāk sagatavoti par vietējiem; tā paša iemesla dēļ viņiem labprāt piedāvā darbu celtniecībā un slimnīcās – plus vēl tādēļ, ka vairums “vietējo” bezdarbnieku par piedāvāto naudu nopietni strādāt nav gatavi. Tātad šeit mums ir darīšana ar tīri iekšēju britu problēmu – izglītības sistēmas un sociālās sistēmas krīzi, kas saistīta ar to, ka daļa iedzīvotāju ir zaudējusi tradicionālos priekšstatus par darba ētiku un sociālos orientierus. Migranti – ja nelasa labējo tabloīdu Daily Mail, ko tautā dēvē par Daily Fascist, – te ir bez vainas.

Lielbritānija, tāpat kā pārējā Eiropa, ir izveidojusies tūkstošiem gadu ilgas migrācijas vēstures rezultātā. Skotija savu nosaukumu ieguva no skotiem – Īrijas ķeltu cilts, kas apmetās Lielbritānijas salas ziemeļos. Tie paši Īrijas ķelti lielā mērā radījuši arī Velsas etnisko un toponīmisko karti. Pašā Īrijā pirmās pilsētas dibināja vikingi, Olsteru iekaroja anglonormāņu un velsiešu karapūļi Roberta Ficdžeralda, flāmu dzimtas pēcteča, vadībā. Lielbritāniju apdzīvoja briti (lai gan arī viņi nebija pirmie salas iemītnieki), pēc tam to iekaroja anglosakši, pēc viņiem – Normandijas hercogs Vilhelms, kurš atveda sev līdzi frančus, flāmus un daudzus citus. Normandiešu dinastiju nomainīja tīri franciskā Anžū dinastija, to – Tjūdori (vārds apliecina velsiešu izcelsmi), Tjūdorus – skotu Stjuarti, Stjuartus – holandietis Orānijas Vilhelms, pēc viņa – vācu Hannoveru dinastija, kura pārtapa pašreiz valdošajā Vindzoru dinastijā. Katrs iekarotājs vai pretendents uz troni ieradās kopā ar saviem uzticamajiem ļaudīm, kuri pārstāvēja visdažādākās etniskās izcelsmes, valodas, kultūras un pat ticības. Tie savukārt atveda līdzi savējos. Otrā pasaules kara britu feldmaršals Bernards Lovs Montgomerijs nāca no franču dzimtas, kas bija atkuģojusi uz Angliju kopā ar Vilhelmu Iekarotāju 1066. gadā. Pašreizējā Londonas mēra Borisa Džonsona dzīslās tek angļu, turku, ebreju, vācu asinis (droši vien būšu ko piemirsis). Es nemaz nerunāju par impērijas koloniju iedzīvotāju straumēm, kas sāka plūst uz Angliju 19. gadsimtā kā atbilde uz britu invāziju Indijā un Āfrikā. Pēc tam impērija sabruka, un tagad šurp brauc nu jau bijušo koloniju iemītnieki. Apvienotā Karaliste ir tāda pati migrantu zeme kā ASV, tikai šeit, atšķirībā no Štatiem, šo vietējās vēstures apstākli gandrīz nekad neizmanto ideoloģiski. Nesatricināmais “vecās labās Anglijas” tēls visnotaļ pragmatisku apsvērumu dēļ tiek uzskatīts par daudz efektīvāku.

Apvienotās Karalistes migrantiskais raksturs īpaši labi atklājas ārpus Anglijas. Teiksim, Ziemeļīriju (Olsteru) pirmie iekaroja Velsas anglonormandiešu baroni 12. gadsimta 70. gados (līdz tam tur dzīvoja Īrijas ķelti un vikingu pēcteči). Sākās kolonizācija, šurp sāka braukt dažādi ļaudis kā no Britānijas, tā no kontinenta. Daļa īru palika Olsterā, daļa pārcēlās uz citiem Īrijas novadiem. Anglijas kolonija piedzīvoja gan uzplaukuma, gan pagrimuma periodus, līdz 17. gadsimtā notika krass pavērsiens. Uz Ziemeļīriju pārcēlās radikālie skotu protestanti, kurus to reliģiskās pārliecības dēļ vajāja Anglijas tronis. Pēc tam salā iebruka Kromvels revolucionārās angļu armijas priekšgalā, sarīkoja tur īstu vietējo iedzīvotāju genocīdu un izdalīja lauksaimniecības zemes saviem kareivjiem. 19. gadsimtā katastrofa turpinājās – miljoniem īru devās emigrācijā (galvenokārt pāri okeānam), glābjoties no briesmīgā bada, kas piemeklēja Īriju 40. gados. Kad “īru nacionālās atdzimšanas” kustības darbinieki centās atdzīvināt pusaizmirsto vietējo gēlu valodu, viņiem nācās krietni papūlēties, lai atrastu tās pratējus, – tajā runāja vairs tikai dažos rajonos Īrijas ziemeļu daļā. Īra identitāti aiz Olsteras robežām vispirms nosaka reliģija (katolicisms), bet ne valoda vai, vēl jo mazāk, etniskās pazīmes. Pašā Olsterā ir vēl sarežģītāk, tā kā šeit katoļu mazākumam nākas sadzīvot ar protestantu vairākumu, bet kā vieni, tā otri ir lielā mērā angļu vai skotu pēcteči. Kurš šeit ir iebraucējs?

Ar Skotiju ir vēl interesantāk. Nekādus “īstos” skotus izdalīt vienkārši nav iespējams; vēl vairāk, Skotija kā “valsts” ir veidojums ar samērā neilgu vēsturi. Tā drīzāk allaž ir bijusi vairāku zem visai nestiprās Skotijas troņa varas apvienotu reģionu sakopojums. Bez jau pieminētajiem no Īrijas ieceļojušajiem skotiem te dzīvoja arī vietējās ķeltu ciltis (varbūt pat ne ķeltu – par R. L. Stīvensona apdziedātajiem piktiem mēs vispār gandrīz neko nezinām), pēc tam šeit parādījās franči, angļi, flāmi; pati Skotija tika sadalīta augstkalnu daļā ar tur dzīvojošajiem kalniešiem un līdzenuma daļā, kur izveidojās ļoti spēcīga, dažādas tradīcijas apvienojoša dzīves iekārta. Viss, ko mēs zinām par “īsto skotu”, par viņa apģērbu, ieražām un pārējo (skotu svārki, dažādo klanu pledu raksti, viskijs utt.), parādījās 18. gadsimtā, bet kā sava veida “nacionālais stils” nostiprinājās tikai 19. gadsimtā. Pie tā, lai tas notiktu, diezgan daudz un sekmīgi piestrādāja literāti un zinātnieki – pirmām kārtām Džeimss Makfērsons, kurš 18. gadsimta 60. gados izdomāja seno ķeltu bardu Osianu un viņa vietā sacerēja skotu “seno literāro tradīciju”. Interesanti, ka šis lielais mistifikators un Skotijas patriots vairākus gadus pavadīja Floridā gubernatora sekretāra amatā, bet pēc tam kļuva par Lielbritānijas parlamenta deputātu un dzīvoja Londonā. Kas attiecas uz arhaiskās, autentiskās “Kalnu Skotijas” (Highlands) koncepciju, tad to izstrādāja Valters Skots – un ne tikai savos romānos, kuros viņš “reabilitēja” kalniešus, bet arī kā polittehnologs. 1822. gadā slavenais rakstnieks organizēja oficiālu Anglijas karaļa Džordža IV vizīti Edinburgā, lai nodemonstrētu viņam “tradicionālo nāciju”, kas maršēja garām monarham skotu svārciņos, ar kalniešu zobeniem pie sāniem. Šajā maskarādē tika iesaistīti Edinburgas un Glāzgovas pilsoņi, kuri nekad mūžā nebija staigājuši skotu svārkos, bet vaļas brīžus bija raduši vadīt, lasot tālaika labāko un liberālāko britu izdevumu Edinburgh Review. Edinburgas ostā ar jahtu iebraukušajam karalim tika pasniegta kārtīga glāze viskija – dziras, kas tajā laikā vēl neskaitījās džentlmeņu dzēriens. Džordžs norija malku, saviebās un pilnībā nodeva sevi pasākuma organizētāju rīcībā. Bet, kas attiecas uz klasisko svārku un pledu rakstu saistību ar noteiktiem skotu klaniem, tad šo sarakstu pabeidza sastādīt Londonā uz karalienes Viktorijas jubilejas svinībām 19. gadsimta pēdējā trešdaļā.

Iznāk, ka Lielbritānijā visi ir svešzemnieki: gan Boriss Džonsons, gan puiši no indiešu ieskrietuves ar uzrakstu Madras Take Away, gan policists, kurš tieši šobrīd pārbauda kāda melnādainā somu, gan pats šis melnādainais, gan arī šo rindu autors – kamēr vien mēs cienīsim likumu, kaimiņu un veselo saprātu (kuram Lielbritānijā, šķiet, ir pat lielāks spēks nekā likumam). Šādā nozīmē svešzemnieki ir drīzāk tās pašas Angļu aizsardzības līgas biedri ar visiem viņu nevainojamajiem angļu uzvārdiem. Pirms diviem gadiem EDL sarīkoja nelielu nacionālistisku demonstrāciju Londonas centrā. Pāris desmiti aktīvistu pastaigājās pa Trafalgaras laukumu, bet pēc tam, gluži dabiski, devās uz pabu izskalot rīkles. Gadījās, ka tobrīd tajā pašā pabā sēdēja arī kāds labi zināms britu žurnālists. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka visa angliskā aizstāvji bārmenim pasūtīja itāļu sambuku.