Brexit

Mērija Bīrda

Varu tautai?

Britu referendums uz seno Atēnu demokrātijas fona

Viena no neparastākajām referenduma dienas fona norisēm bija tā, kas sociālajos tīklos ātri un paredzami ieguva “pildspalvgeitas” nosaukumu. Breksita atbalstītāju grupas balsošanas iecirkņos sāka dalīt pildspalvas, lai aizvietotu valdības pagādātos zīmuļus, ar kuriem balsotāji parasti tiek lūgti ievilkt savu krustiņu. Viņi raizējās, ka kādā vēlēšanu procesa posmā kvadrātā “Pamest” ievilkto zīmuļa krustiņu viegli varētu izdzēst “sistēmas” labā strādājošie un aizvietot to ar balsi par “Palikt”. Cik zināms, uz vienu iecirkni tika izsaukta policija, lai izmeklētu potenciāli traucējošo alternatīvo balsošanas instrumentu dalīšanu.

Šajā incidentā atmirdz kaut kas no Rietumu demokrātijās kņudošajām bažām. Lielākajai daļai no mums šķiet neiedomājami, ka “mūsu” līderi varētu nolaisties līdz pasaules sliktāko pseidodemokrātisko diktatoru taktikai un ķerties pie teju jebkādiem līdzekļiem – jo prastākiem, jo labāk –, lai piesavinātos tautas mandātu (un manā skatījumā tas tiešām nav iedomājami). Tomēr tajā pašā laikā ir grūti pilnībā atbrīvoties no aizdomām, ka mūsu pašu bezrūpība padara mūs aklus pret to, ko pie varas esošie varētu darīt, lai panāktu savu. Šīm bažām par to, cik lielā mērā var uzticēties tam, ko balsotāji it kā ierakstījuši vēlēšanu biļetenos, ir arī ļoti gara vēsture. Šāda veida krāpšana vēlēšanu laikā ir tikpat veca kā pati demokrātija, un tāda notika pat slavenajā seno Atēnu “ostrakismā”, kas tiek uzskatīta par visai neparastu elites piežmiegšanas sistēmu un daudz radikālāku tautas varas īstenošanas instrumentu nekā jebkurš mūsdienu referendums.

Mūsdienu vēsturnieki ostrakismā ir saskatījuši vienu no vispievilcīgākajiem 5. gadsimta p.m.ē. politikas izgudrojumiem. Tas paredzēja, ka Atēnu pilsoņi sanāk kopā un nolemj, kuru politiķi viņi grib padzīt no pilsētas, uz desmit gadiem izsūtot cildenā trimdā. Katrs vīrietis uzrakstīja sava izvēlētā upura vārdu uz mazas keramikas lauskas (ostrakon, no kā arī ostrakisms), iesvieda to vēlēšanu urnā, un, ja neskaita dažus drošības mehānismus kā, piemēram, 6000 vēlētāju kvorumu, tas, kurš dabūja visvairāk balsu, tika izsūtīts. Nepārsteidz, ka ostrakisma ideja mūsdienās kļuvusi tik populāra. Arguments ir apmēram šāds: “ Iedomājieties, mēs varētu atbrīvoties no kāda balamutīga politiķa, kurš mums nepatīk, viņu vienkārši izbalsojot...” Boriss Džonsons ir bijis īpaši dedzīgs šīs idejas aizstāvis, acīmredzot neaizdomājoties pats par savu iespējamo apdraudējumu. “Tā bija tautas vara,” viņš reiz teica; vajadzējis tikai, lai pietiekams skaits pilsoņu atnāk uz vēlēšanām, un – “bladāc, nākamie desmit gadi tev jāpavada, virpinot īkšķus Bulgārijā... Iedomājieties, kas tā par vienreizēju sajūtu – ņemt un izlidināt kādu no valsts”.

Patiesībā šī sistēma nebija nemaz tik viennozīmīga; tāpat arī nebija skaidrs, kas īsti stāvēja aiz šīs izlidināšanas. Viens no neparastākajiem pagājušā gadsimta arheoloģiskajiem atradumiem bija 190 ostraki; uz visiem tiem bija rakstīts Temistokla vārds (viņš tika izraidīts 472. gadā p.m.ē.) – bet tikai 14 dažādos rokrakstos. Nevajag daudz iztēles, lai saprastu, kas bija noticis – sena sazvērestība, kura būtiski neatšķiras no tās, ko iztēlojās pildspalvgeitas breksiteri. Šķiet, ka daži ietekmīgākie Temistokla ienaidnieki sagatavoja lielu kaudzi jau aprakstītu ostraku (190 ir tikai pārpalikums) un izdalīja tos savā vairumā lasīt neprotošajiem balsotājiem – varbūt pat slēpjot, kura cilvēka vārds uz ostrakiem bija uzrakstīts. Ja elektorāts neprot lasīt, var dabūt cauri jebko: tā vairāk bija manipulācija ar tautu nekā tautas vara.

Kāda cita manipulācijas versija visai šai sistēmai pielika punktu. Neskatoties uz tā mūsdienu slavu, ostrakisms pastāvēja tikai apmēram 70 gadus un ar tā palīdzību trimdā tika izsūtīti mazāk nekā 15 cilvēki. Pēdējais no viņiem bija kāds nelaimīgais, kurš, kā tiek uzskatīts, kļuva par upuri 416. gadā p.m.ē. sarīkotai shēmai, kad divas konkurējošas ietekmīgas figūras – Nīkijs un Alkibiads –, abi būdami galvenie kandidāti uz izsūtīšanu, savā starpā vienojās pierunāt katrs savus atbalstītājus balsot pret trešo kandidātu, vārdā Hiperbols. Viņš arī tika izsūtīts, bet abi iecerētie upuri tika cauri sveikā. Nevarēja nesaprast, kas patiesībā noticis. Valdošās grupas kontrole un pašu interesēs veiktie darījumi atklājās tik spilgti, ka jebkāds mīts par tautas varu tika iznīcināts. Ostrakisms vairs nekad netika izmantots.

Grūti nejust, kā šis stāsts sabalsojas ar to netīro politiku un elites savstarpējiem dūrieniem mugurā, kas pavada mūsu pašu neseno vingrinājumu šķietamajā tautas varas īstenošanā. Bet cik lielā mērā tas bija raksturīgi Atēnu politiskajai sistēmai kopumā? 5. gadsimta Atēnās šķietami pastāvēja tieša demokrātija no augšas līdz apakšai. Visi valsts lēmumi – sākot no došanās karā un beidzot ar tempļu īpašumu pārvaldīšanu – tika pieņemti tautas sapulcēs, kur par tiem balsoja katrs balsstiesīgais pilsonis, kurš bija uzskatījis par vajadzīgu ierasties. Vai tas patiešām nozīmēja tiešu tautas varu – un cik lielā mērā?

To saprast nav tik viegli, kā mēs varētu iedomāties, un visu ainu apmiglo saglabājušos antīko komentāru gandrīz vispārējais naidīgums pret demokrātiju un mūsdienu vēsturnieku gandrīz vispārējā apbrīna. Platons nebija vienīgais rakstnieks, kuram Atēnu elektorāts likās nedisciplinēts, neizglītots un nestabils pūlis, ko spēja ietekmēt negodīgi demagogi; un šajā ziņā viņš nemaldījās tik ļoti, kā varbūt gribētos cerēt. Kādā bēdīgi slavenā gadījumā atēnieši sanāca kopā un nobalsoja sodīt ar nāvi visus Lesbas salas Mitilēnes pilsētas vīriešus par to, ka viņi sacēlušies pret Atēnu virskundzību. Nākamajā dienā viņi nolēma balsot vēlreiz – atkārtota referenduma antīkais līdzinieks – un šoreiz izvēlējās būt iecietīgi. Sākās izmisīga pakaļdzīšanās, jo kuģim, kurš veda ziņu par lēmuma maiņu, bija jāpanāk iepriekš izbraukušais kuģis. Tas tik tikko paspēja laikā, un upuri tika pasaudzēti.

Jaunākos laikos, kopš 19. gadsimta sākuma, attieksme pret Atēnu tiešo demokrātiju bijusi ļoti dažāda. Daudzu Rietumu politikas ekspertu skatījumā Atēnu sistēma ne tikai rāda spožu piemēru, kā pilsoņi var īstenot tautas varu šī vārda pilnā nozīmē (pat tiktāl, ka lielākajai daļai politisko amatu kandidāti tika izraudzīti, velkot lozes); tā ir kalpojusi arī par ērtu pletni, ar ko slānīt mūsu pašu pārstāvnieciskās demokrātijas, kuras vienkāršo pilsoni ir allaž atstūmušas malā.

Kā jau ostrakisma sakarā minētie piemēri norāda, praksē šī sistēma nebija nemaz tik egalitāra, kā vedina domāt mūsdienās izpušķotais tēls. Parastais Atēnu pilsonis netika ne tuvu dažiem ietekmīgajiem vēlētajiem amatiem, kas pastāvēja līdztekus tiem, kurus sadalīja izlozes kārtībā (turklāt vecie aristokrāti ļoti nicinoši izturējās pret tiem dažiem jaunbagātniekiem, kuriem izdevās panākt savu ievēlēšanu). Politiskā iniciatīva vienmēr palika stingrajās elites rokās. Un tautas līdzdalības līmenis lēmumu pieņemšanā ne vienmēr bija augsts. 5. gadsimta beigās zemā apmeklētība noveda pie tā, ka pilsoņiem tika maksāts vienkārši par atnākšanu uz balsošanas sapulcēm. Un tomēr svarīgākais princips saglabājās: katra atsevišķa demokrātiskās valsts lēmuma pieņemšanai vajadzēja pilsoņu kopuma apstiprinājumu.

Dažas no atēniešu raizēm par to, kā šis princips darbojas praksē, varētu attiekties arī uz mums un mūsu neveiklajiem referendumu eksperimentiem. Pirmkārt, viņi raizējās par melīgiem politiķiem. Kā, viņi vaicāja, cilvēki var pieņemt atbildīgu lēmumu, ja viņiem nesaka patiesību? Uz šo problēmu norāda Aristofans savā komēdijā “Mākoņi”, kurā gudras, bet maldinošas retorikas bīstamība tiek izgaismota kariķētā sacīkstē starp “Spēcīgāka argumenta” un “Vājāka argumenta” komiskām personifikācijām. Ar melu, kukuļu un demagoģijas palīdzību “Vājākais arguments” uzvar – un tas savā ziņā ir ironisks Aristofana komentārs par to, kā tiek pieņemti lēmumi Atēnās. Nav grūti uzminēt, ko Aristofans būtu domājis par dažām sagrozītajām puspatiesībām, kas pēdējos mēnešos stāstītas par Eiropas Savienību. Neviena puse te nav bijusi pilnībā godprātīga, tomēr 350 miljonu mārciņu piesaukšana, biedēšana ar turku noziedznieku invāziju un mītiskajām ES direktīvām par kāpostiem un aizliegumu bērniem pūst balonus pilnībā pieder pie “Vājākā argumenta” repertuāra.

Atēniešiem rūpēja arī politiskā izglītošana. Nav nemaz jāpiekrīt ārprātīgi nedemokrātiskajam Platonam, kurš pārvaldi būtu nodevis elitāras filozofu grupas rokās, lai saprastu, ka “tauta” (bagātie un nabagie, privileģētie un neprivileģētie) savu politisko varu spēj pienācīgi īstenot tikai tad, ja ir apmācīta to darīt. Daudzi Atēnu demokrāti apgalvoja, ka tautai jāmācās nodarboties ar politiku, cilvēkiem jāmācās būt pilsoņiem; neviens ar to nepiedzimst. Liela daļa Atēnu politiskās sistēmas bija veltīta izglītībai. Pilsētas pārvaldei bija pakārtotas daudzas vietējās kopas un sarunu grupas, kurās atēnieši vingrinājās politikas mākslā. Lielu lomu spēlēja arī nejaušības principa izmantošana, izraugoties amatpersonas.

Izlozes principa izmantošanu mēs tagad sliecamies uzskatīt par līdzekli, kā Atēnās visiem pilsoņiem tika nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas kļūt par vienu no 500 pilsētas padomes (“būlē”) locekļiem vai ieņemt kādu no daudzajiem administratīvajiem amatiem. Un daļēji tas tā arī bija; daži jaunāko laiku ideālisti pat ir uzskatījuši, ka tas varētu būt veids, kā atrisināt demokrātijas deficītu Lielbritānijas Lordu palātā. Taču lozēšanai bija arī cita, ne mazāk svarīga strukturāla loma Atēnu politiskajā sistēmā. Tā nodrošināja praktiskās politikas pieredzes izplatīšanos pilsoņu starpā. Pat neskatoties uz visiem pārējiem amatiem, pēc rupjām aplēsēm, apmēram 70% Atēnu pilsoņu vismaz vienreiz savas dzīves laikā bijuši padomes locekļa amatā un tādējādi nesuši līdzatbildību par likumu sagatavošanu tautas sapulcēm, ikdienas krīžu risināšanu, citu valstu un pilsētu sūtņu pieņemšanu un iztaujāšanu. Šajā ziņā klasiskajām Atēnām nebija līdzinieku. Darbs padomē bija praktiskais kurss valsts pārvaldē un debašu kultūrā.

Neskatoties uz to, Aristofans vienalga šaubījās par atēniešu spējām atšķirt “Vājāko argumentu” no “Spēcīgākā”. Var tikai iztēloties, kāda būtu viņa satīra par mūsu neseno mēģinājumu nodot milzīga, neatgriezeniska konstitucionālā lēmuma pieņemšanu pilsoņu lokam, kas savas balsstiesības ir pieradis īstenot reizi četros gados – un ar samērā zemu līdzdalību –, ievēlot pārstāvjus, kuru piedāvātos politiskos risinājumus reti kad var atšķirt citu no cita.

Es nesaku, ka šeit ir jau gatava mācība, kuru varam tā vienkārši pārņemt no tūkstošgadīgas senatnes. Tam senās Atēnas ir pārlieku atšķirīgas no mums: to pilsoņu kopums bija, pirmkārt, ne lielāks par dažu mūsdienu universitāšu studentu apvienībām, un tas bija pilnībā “brīvs no sievietēm”. Bet Atēnas var mums palīdzēt nesaudzīgāk paskatīties pašiem uz sevi. Piespēlējot mums referendumu reizi kādos 20 gados, ar lozungu un retorikas miglu lielā mērā nošķirot mūs no precīzas informācijas un ļaujot mums visiem – abās pusēs – izgāzt savu neapmierinātību un aizspriedumus ar jā/nē balss palīdzību, nekādā veidā nenozīmē nonākt pie atbildīga lēmuma. Tāpat tas nav veids, kā atsvešinātam elektorātam atjaunot varas sajūtu. Tam, kā to labi zināja Atēnu demokrāti, vajadzīgs kas daudz radikālāks, un tam ir jānotiek nevis divreiz dzīvē, bet gan ikdienas politiskās dzīves praksē.

© The Times Literary Supplement, 29. 06. 2016.

Raksts no Augusts 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela