Aldis Austers

Populisma “vidējais pirksts” kapitālismam

Nebiju rēķinājies, ka populisms uzvarēs kapitālismu tā dzimtenē. Ņemot vērā banku sektora eksistenciālo nozīmi Lielbritānijā, mediju spēku un Londonas Sitijas politisko ietekmi, šķita neiespējami, ka identitātes jautājumi gūtu virsroku pār [ekonomiskajām] interesēm.

Jirgens Hābermāss intervijā laikrakstam Die Zeit, 12. jūlijā

Lai arī cik nožēlojams brexit referendums šobrīd varētu šķist no kontinentālās Eiropas skatpunkta, vispārīgi ņemot, izrādījies, ka bijušajam Francijas prezidentam Šarlam de Gollam tomēr bija taisnība: Lielbritānija ir pārāk īpatnēja, lai būtu parocīgs partneris Eiropas integrācijas procesos. Tik tiešām, pēc 43 gadus ilgušas kopdzīves Lielbritānija tā arī nav spējusi iejusties Eiropas postnacionālajā konfigurācijā un tagad gatavojas katapultēties no Eiropas tautu “arvien ciešākās savienības”.

23. jūnija referendumā piedalījās teju 72% reģistrēto balsstiesīgo pilsoņu, no kuriem teju 52% nobalsoja par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, bet 48% – par palikšanu. Lielbritānijā tautas nobalsošanai nav juridiska spēka, taču, tā kā rezultāts ir tik iespaidīgs, maz ticams, ka parlaments uzdrošināsies neieklausīties vēlētāju gribā. Ir atmesta iespēja, ka varētu tikt sarīkotas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kas ļautu “anulēt” referenduma rezultātu. Turklāt valsts jaunā premjerministre Terēza Meja ir skaidri paziņojusi, ka brexit to arī nozīmē – Lielbritānija Eiropas Savienību pametīs.

Lielbritānija pagaidām nav iesniegusi oficiālu izstāšanās pieteikumu un tuvākajā laikā arī neplāno to darīt, tādēļ samērā sarežģīti prognozēt ES tālākās attīstības perspektīvas. Tāpēc šobrīd uz referenduma rezultātiem daudz interesantāk palūkoties no Lielbritānijas iekšpolitisko norišu viedokļa. Kas ir mainījies kopš 1975. gada, kad notika pirmais referendums, kurā tauta atbalstīja Lielbritānijas dalību Eiropas Ekonomikas kopienā, un kāpēc šodien politiski, sociāli un ekonomiski spējīgākā savienība nespēj pārliecināt Lielbritānijas iedzīvotājus? Kāpēc UKIP [1. UKIP ir akronīms no United Kingdom Independence Party (Apvienotās Karalistes Neatkarības partija).] izdevās mobilizēt tik lielas rūdītu patērētāju masas pret Eiropas Savienību, par spīti valsts veiksmīgajai ekonomiskajai attīstībai un draudiem personīgajai labklājībai? Visbeidzot, kāpēc valdības kampaņa bija tik slābana, un kā Lielbritānija varētu rīkoties tālāk?

Referendumi Lielbritānijā nav populāri: tie ir ārkārtīgi reta parādība, tos var ierosināt tikai valdība, un tiem ir konsultatīvs raksturs. Labi apzinoties nekontrolējamo pūļa dabu, valsts politiskā elite vienmēr ir izjutusi dziļu neuzticību pret plašām tautas masām. Lielbritānijas politiskajā ainā galvenais suverenitātes “nesējs” ir parlaments, kurš, lietojot lorda Pālmerstona [2. Henrijs Džons Templs, trešais vikonts Pālmerstons – viens no ietekmīgākajiem britu politiķiem 19. gadsimta vidū, premjerministrs un ārlietu ministrs.] vārdus, ir “Britānijas mūžīgo interešu vadīts”. Tas, kādas ir šīs intereses, nekad nav bijis definēts un bija atkarīgs no neatliekamām vajadzībām, “neveicot nekādus sarežģītus aprēķinus nākotnei”. [3. Kisindžers, H. Diplomātija. Rīga: Jumava, 2001. 94. lpp.] Nenoliedzami, Lielbritānijas demokrātiskais process ir viens no kvalitatīvākajiem pasaulē, taču tas balstīts “zinošu profesionāļu spriedumos”, un vēlētājam tajā ir politiski infantila ekonomisko labumu radītāja un patērētāja loma. Dziļi iesakņotais politiskais un ekonomiskais liberālisms ļāvis Lielbritānijai bez būtiskiem iekšējiem satricinājumiem pārvarēt daudzas globālas kataklizmas un ar veselīgu ironiju noraudzīties uz kontinentālo Eiropu vajājošajām neprātīgajām kolektīvisma idejām – fašismu un komunismu. Ne par velti Klementa Atlija [4. Klements Ričards Atlijs (Clement Richard Attlee), britu politiķis, premjerministrs (1945–1951) un Leiboristu partijas līderis).] radītais un Mārgaritas Tečeres vēlāk piesauktais referendumu pielīdzinājums rīkiem demagogu un diktatoru rokās.

1975. gada referendums Lielbritānijā bija pirmais valsts vēsturē un notika divus gadus pēc Lielbritānijas pievienošanās Eiropas Ekonomikas kopienai. Referendumu ierosināja leiboristu valdība, lai pārvarētu iekšējo šķelšanos, ko bija izraisījušas bažas par to, ka Eiropas Ekonomikas kopiena varētu nelabvēlīgi ietekmēt partijas iecerēto sociālo programmu. Toreiz opozīcijā esošā Konservatīvo partija un vadošie mediji atbalstīja Lielbritānijas dalību kopienā, un referenduma rezultāts bija labvēlīgs.

Jāatzīmē, ka Lielbritānija kopienai pievienojās, nevis kādu cēlu mērķu vadīta, bet gan vajadzības spiesta. Kopš uzvaras pār Napoleonu 1815. gadā un bezierunu pasaules kundzības nodibināšanas līdz pat impērijas sabrukumam pēc Otrā pasaules kara Lielbritānijas intereses bija sniegušās tālu pāri Eiropas robežām. Lielbritānijas attiecības ar pārējo Eiropu bija galvenokārt politiskas – lai, tā teikt, noliktu pie vietas kādu jaunu tirānu. Impēriskais tvēriens un rūpīgi koptās industriālisma un komercijas tradīcijas bija radījušas dziļi iesakņojušos pārākuma sajūtu pār kaimiņiem otrpus Lamanša: lai ko darītu Francija un Vācija, tās Lielbritānijai nešķita pilnvērtīgi partneri, kas spētu pretoties kādām ne īpaši gudrām idejām. Taču pēckara ekonomiskās ķibeles un impērijas sairšana spieda Lielbritāniju atteikties no “lepnās vientulības” un pārskatīt attiecības ar tolaik ekonomiski daudz sekmīgāko Eiropas Ekonomikas kopienu, kuru bija izveidojušas Francija, Vācija, Itālija un trīs Beniluksa valstis.

Atšķirībā, piemēram, no Latvijas, kurā Eiropas politika tiek uzlūkota kā pāri partiju interesēm stāvošs jautājums, Lielbritānijā attieksme pret Eiropas Savienību vienmēr ir bijusi partejiska. Piemēram, leiboristi sākotnēji iebilda pret Lielbritānijas dalību Eiropas integrācijā, taču, kad integrācija sāka attiekties arī uz sociālajiem jautājumiem, izmainījās arī šī attieksme. Leiboristiem patīk, ka Eiropā ir ne tikai izveidots vienotais tirgus, bet arī padomāts par sociāli draudzīgāku ekonomisko attīstību. Daļa no Mārgaritas Tečeres politiskā mantojuma ir spēcīgas bailes no pārmērīgām strādājošo sociālajām tiesībām, tāpēc Lielbritānija līdz šim ir atturējusies gan no Eiropas Sociālās hartas, gan arī ES Pamattiesību hartas pilnīgas apstiprināšanas. Sociāli draudzīgāka Eiropa varēja kļūt par risinājumu ne visai draudzīgajai pašmāju attieksmei pret sociālajām tiesībām. Pirms pārdesmit gadiem leiboristu līderis Tonijs Blērs pat sapņoja par Lielbritānijas vadošo lomu Eiropā.

Savukārt konservatīvo partijai Eiropas integrācija izrādījusies pamatīgs kauls rīklē. Tas, kas leiboristiem tik ļoti patika, konservatīvajiem riebās. Eiropas socializācija, birokratizācija un pakāpeniska varas centralizācija Briseles institūciju rokās konservatīvajos izraisīja neviltotas šausmas. Tečeres Eiropa bija iecerēta kā plaša brīvās tirdzniecības telpa, kurā valdītu konkurences cīņa, nevis Briseles regulas. Tāpēc Tečere atbalstīja Vienotā Eiropas akta tapšanu 1987. gadā, taču, kad sākās sarunas par monetārās un politiskās savienības veidošanu, krasi iebilda, sastrīdējās ar savas partijas politisko spici un galu galā bija spiesta atkāpties no premjerministres amata. Tečere, kas bija ieguldījusi tik daudz pūļu un politiskā kapitāla iekšzemes liberālo reformu īstenošanā un arodbiedrību pretestības salaušanā 80. gadu sākumā (tas viņai pelnīti sagādāja “dzelzs lēdijas” titulu), jutās patiesi vīlusies par Eiropas sarūpēto, viņas vārdiem runājot, “sociālismu pa sētas durvīm”.

Arī Tečeres pēctecim, proeiropeiski noskaņotajam Džonam Meidžoram, neveicās labāk – viņa politiskās karjeras kapracis izrādījās nepārdomātais lēmums pievienot Lielbritāniju Eiropas Valūtas maiņas mehānismam, kas 1992. gadā beidzās ar valūtas krīzi, uzticības zaudējumu un sekojošām toriju iekšējām ķildām par Lielbritānijas iesaistīšanos turpmākajos Eiropas integrācijas procesos. 2016. gada referendums savā ziņā ir kulminācija šīs partijas iekšējām ķildām. Referendumam vajadzēja apklusināt iekšējos eiroskeptiķus un marginalizēt UKIP, taču rezultāts izrādījās pretējs iecerētajam.

“23. jūnijs ieies vēsturē kā mūsu neatkarības diena,” pēcreferenduma rītā skandēja Naidžels Farāžs, toreizējais UKIP līderis. Neskatoties uz brīdinājumiem par ekonomiskajiem sarežģījumiem un ietekmes zaudējumu, šim harismātiskajam populistam kopā ar domubiedriem bija izdevies pārliecināt tautas vairākumu par Eiropas Savienības kaitīgumu britu nacionālajām interesēm.

Lielbritānijas tautsaimniecība līdz jūnija referendumam bija lieliskā stāvoklī. Kopprodukts, lai arī lēni, bet tomēr pieauga. Turklāt, par spīti imigrantu pieplūdumam, bezdarbs Lielbritānijā bija sasniedzis rekordzemu līmeni – 5% no darba meklētājiem. Protams, varam spekulēt, kas ir šīs ekonomiskās izaugsmes pamatā – Tečeres liberālās reformas 80. gados, Eiropas vienotā tirgus izveide 90. gados vai imigrantu pieplūdums pēc 2000. gada. Iespējams, ka visi trīs faktori ir vienlīdz nozīmīgi. Taču skaidrs ir viens: Lielbritānija iepretim problēmu vajātajām kontinentālās Eiropas valstīm jutās ekonomiski spēcīgāka. Turklāt šo pārliecību pavadīja apziņa, ka izaugsmi ir sekmējusi Lielbritānijas atturēšanās no dalības atsevišķās ES politikās, piemēram, eirozonā.

Atbilde uz jautājumu, kāpēc ekonomiskās veiksmes stāsts un brīdinājumi par ekonomiskajiem sarežģījumiem izstāšanās gadījumā no Eiropas Savienības nepārliecināja vēlētājus, lielā mērā slēpjas jūnija referenduma rezultātu demogrāfijā. Proti, referendums spilgti iezīmēja britu sabiedrībā pastāvošās plaisas – ne tikai starp cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem (konservatīvie pret leiboristiem un liberāļiem), bet arī starp dažādiem etniskajiem reģioniem (Anglija pret Skotiju un Ziemeļīriju), urbanizācijas līmeņiem (lauku reģioni pret metropolēm), paaudzēm (seniori pret jauniešiem) un turības rādītājiem (nabadzīgie pret bagātajiem). Tipiski eiroskeptiķi izrādījās Anglijas vidienē mītošie vecāka gadagājuma iedzīvotāji ar relatīvi zemiem ienākumiem, turpretī eiropeiski noskaņotākie bija gados jaunie, lielajās pilsētās vai ārpus Anglijas dzīvojošie turīgie vēlētāji. Vārdu sakot, tā bija sacensība starp zaudētājiem un ieguvējiem globalizācijā – tiem, kuri atvērtajā ekonomiskajā pasaulē spēj nopelnīt sev iztiku un jūtas labi, un tiem, kuriem neveicas.

Tas, ka globalizācijas virzienā ik pa laikam nožagojas, piemēram, Francija, nevienu nepārsteidz. Taču tas, ka pret to ir nostājusies Lielbritānija – valsts, ar kuru globalizācija sākās (līdz ar Graudu likumu atcelšanu 1846. gadā) un kura tik principiāli ir iestājusies par brīvās tirdzniecības attīstību –, ir pārsteidzoši. Tāpēc, šķiet, taisnība ir izrādījusies tiem, kuri lielākos draudus globalizācijai saskata tieši masu demokrātijā, proti, ka uz patēriņu un izklaidi orientētais vēlētājs ilgstoši nesamierināsies ar globalizācijas neērtībām un piespiedīs nacionālās valdības globalizāciju apslāpēt, ja vien nacionālās valdības nebūs pratušas pārvaldes funkcijas laikus deleģēt globālām struktūrām.

Lielbritānijas gadījumā vēlētājiem bija jāatbild sev uz jautājumu, vai viņi Eiropas Savienības institūcijās saskata noderīgus palīgus aizsardzībā pret nekontrolējamu globalizāciju vai, gluži pretēji, struktūras, kuras veicina Lielbritānijas ekonomisku iztukšošanu? Īpatnēji, ka šoreiz tieši darba ņēmēji spēja uzlūkot Eiropas Savienību kā daļu no šādas globālas jeb, precīzāk, postnacionālas pārvaldes sistēmas, bet lielākā daļa kapitāla turētāju – ne. Globālās konkurences spiedienu acīmredzot visasāk jūt provinciālās kompānijas – nelielie veikali un ražotnes, kuri cits pēc cita bankrotē. Arī postindustriālajos areālos dzīvojošie ir pieskaitāmi pie zaudētājiem, jo viņi spiesti konkurēt ar lētāko ārvalstu darbaspēku, kuru plaši izmanto izdzīvojušās kompānijas. Naidžels Farāžs, populistiskais sīkburžuāzijas rupors, runā precīzi, iezīmējot galvenos ienaidniekus. Viņa vārdiem, referendums ir sniedzis “vienkāršo un godīgo cilvēku uzvaru” pār “daudznacionālajām kompānijām, lielajām tirdzniecības bankām un lielo politiku”. Strauji pieaugusī nevienlīdzība ienākumu sadalē ļāva šai “vienkāršo un godīgo cilvēku” masai ņemt virsroku pār lielkapitāla īpašniekiem un apmierinātajiem darba ņēmējiem, kuri tā arī nespēja noturēt valsti Eiropas Savienībā.

Turklāt Lielbritānijas politiskajai elitei raksturīga kosmopolītiska iedomība, turpretī lielā daļā Lielbritānijas sabiedrības valda dziļš provinciālisms. Pat eiropeizācijas procesi to nav spējuši būtiski mazināt: lielākā daļa britu nerunā svešvalodās, un, pēc atsevišķu avotu ziņām, ap 60% Lielbritānijas iedzīvotāju dzīvo 30 kilometru rādiusā ap vietu, kur uzauguši. 1875. gadā Londonā uzstādīja Alberta memoriālu, kurā Eiropa sastāv no četrām daļām – Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Itālijas. Nevarētu teikt, ka angļu uztvere par Eiropu kopš tā brīža būtu būtiski mainījusies: pateicoties vecāka gadagājuma ļaužu iecienītajiem klimatiskajiem apstākļiem, šo valstu pulkam nu pievienojusies Spānija, taču visādi citādi tautas uztverē attiecības ar Eiropas Savienību tiek vērtētas galvenokārt caur Lielbritānijas–Francijas un, mazāk, Lielbritānijas–Vācijas divpusējo attiecību prizmu. Šādos apstākļos ir viegli uzpūst absurdus apgalvojumus par to, ka eiro ir jaunā “franču” nauda un tāpēc tai nevar uzticēties, un ka Eiropas Savienība nav nekas cits kā franču sazvērestība, kurā Lielbritānija nokļuvusi karalistes alkatīgās elites dēļ un kura agrāk vai vēlāk beigsies – šausmas, šausmas! – ar Lielbritānijas pievienošanu Francijai.

Putekļi nosēžas, un pamazām kļūst redzamas “kaujas lauka” patiesās aprises. Neskaidrība par Lielbritānijas turpmākajām attiecībām ar ES, ekonomiskā lejupslīde un gaidāmais milzīgais administratīvā darba apjoms, lai izstrādātu tūkstošiem jaunu nacionālo tiesību aktu, kuri aizstātu ES direktīvas un regulas, ir krietni atvēsinājis iekarsušos eiroskeptiķus un iedzinis strupceļā valdību.

Jau šobrīd Lielbritānijā izjūtamas referenduma ekonomiskās sekas. Mārciņas kurss joprojām ir ļoti zems un raisa bažas par cenu kāpumu un patēriņa kritumu, jo Lielbritānija ir ne tikai nozīmīgs eksportētājs, bet arī importētājs, īpaši pārtikas un izejvielu jomā. Turklāt tirdzniecības partneri darījumos ar Lielbritāniju kļuvuši uzmanīgāki. Lai arī kāds būs risinājums Lielbritānijas turpmākajām attiecībām ar Eiropas Savienību, ierastā tirdzniecības kārtība ar to nevarēs saglabāties, un tirgošanās kļūs sarežģītāka, tāpēc dārgāka. Lielbritānijas centrālā banka ir veikusi pirmās intervences naudas aprites stimulēšanai un sola darīt vēl, lai sildītu ekonomiku, taču prognozes turpmākajiem diviem gadiem nav iepriecinošas – izaugsme būs tuvu nullei.

Valdība un starptautiskās ekonomiskās organizācijas bija paredzējušas, ka noraidoša referenduma rezultāta gadījumā ekonomikā varētu būt šādas sekas. Tomēr, lai arī cik jocīgi tas izklausītos, neviens īsti neticēja negatīva rezultāta iespējamībai, tādēļ tas pārsteidza cīnītājus kā vienā, tā otrā frontes pusē. Arī daļa sabiedrības, šķiet, nespēja noticēt, ka tiešām ir nobalsots par ES pamešanu. Tā teikt, vienai balsij jau nav nekāda svara, gribējām tikai pabiedēt iedomīgos politiķus, taču ne jau nu tādēļ valstij vajadzētu Eiropas Savienību pamest. Arī Farāžam nebija lemts ilgstoši gozēties slavas saulītē un nācās taisnoties gan par vēlētāju piemuļķošanu, gan redzējuma trūkumu, ko darīt tālāk. Turklāt otrais skeptiķu līderis Boriss Džonsons jau pavisam drīz pēc referenduma zināja bilst, ka referendums nebūt nenozīmējot Lielbritānijas aiziešanu no Eiropas Savienības.

Par spīti pagātnes aizspriedumiem, briti tomēr nebija sliktie “eiropieši”. Jau pieminētais pragmatisms, kā arī britu augsti kvalificētie kadri Eiropas varas gaiteņos, nemaz nerunājot par ekonomiskajiem un militārajiem resursiem, veidoja nozīmīgu pienesumu vienotās Eiropas projektam. Vācija ne vienu reizi vien meklēja glābiņu pie britiem, lai atvairītu “romāņu” bloka (Francijas, Spānijas, Itālijas un Portugāles) spiedienu jautājumā par tēriņu palielināšanu lauksaimniecībai un citiem ar šo valstu interesēm saistītiem jautājumiem, piemēram, Vidusjūras dimensiju. Lai gan diezgan kaprīzi, briti tomēr ir izrādījušies visai disciplinēti ES direktīvu un regulu ieviesēji – viņu sniegums pārspēj Franciju un arī pašu Vāciju.

Savā ziņā Lielbritānija ir uzkāpusi uz pašas radīta grābekļa. Politiskās elites uzstājīgā iestāšanās par brīvā tirgus Eiropu, Savienības ģeogrāfisku paplašināšanu un neierobežotu darbaspēka migrāciju, ignorējot pašmāju sociālās problēmas un nevienlīdzības pieaugumu, ir atspēlējusies ar uzviju. Plaši pazīstamais britu pragmatisms pavēris vietu emocijām un identitātes krīzei – lietām, kas līdz šim britu pašpārliecinātajai un kalkulējošajai mentalitātei nav bijušas raksturīgas. Kopīgās ciešanās dibinātā solidaritāte izrādījās emocionāli spēcīga un noturīga: tā deva nepieciešamo spēku skeptiķu kampaņai, ar kuru sacensties eirofili nespēja.

Tomēr lielākā problēma, šķiet, ir tāda, ka ES nozīme Lielbritānijas iekšējā politiskajā retorikā ilgstoši tika ignorēta. Britu politiķu publiskajās runās par Eiropu runāts netika, arī informatīvajos materiālos tā pieminēta garāmejot, tā teikt, formas pēc. Kāpēc lai cilvēki pēkšņi noticētu lietu nozīmībai, ja par tām ilgstoši nekas būtisks nav pateikts? Turklāt pārliecināšanai par Eiropas nozīmību bija atvēlēti vien pāris mēneši. Kažoka apmešana uz otru pusi Kameronam izrādījās pārāk sarežģīts uzdevums. “Es reiz biju nākotne,” viņš teica savas atvadu uzrunas noslēgumā. Tik tiešām, nākotne varēja būt citāda, ja vien viņam būtu pieticis drosmes saukt lietas īstajos vārdos. Tagad Kameronam jāsamierinās ar neapskaužamu politisko mantojumu – Eiropas vienotības sagraušanu, triecienu Eiropas ekonomikas un drošības struktūrām un apzināti izraisītu iekšzemes ekonomisko recesiju.

Terēzas Mejas pašas pieticība liecina, ka mainīsies arī valsts vadības stils. Tēlaini runājot, kā pie rubeņiem, tēviņu dižošanās laikam apsīkstot, rūpes par ligzdas sakārtošanu un jaunās paaudzes izaudzināšanu ir pārņēmusi gādīgā mātīte. Kopš 1997. gada, kad pie varas nonāca leiboristu līderis Tonijs Blērs, valsts vadība nav kautrējusies mētāties ar harismātiskām un skaļām idejām. Redzējumi par “trešo ceļu” un Lielbritānijas “vadošo lomu Eiropā”; asistēšana amerikāņu – kā nu jau kļuvis skaidrs – muļķīgajā cīņā ar “ļaunuma asi” (Irānu, Irāku un Ziemeļkoreju) iezīmēja Blēra laiku. Konservatīvo līderis Deivids Kamerons neatpalika no Blēra un savas politiskās karjeras apogeju iezīmēja ar nu jau piemirstās “lielās sabiedrības” (big society) ideju, un, tuvojoties pārvēlēšanai 2015. gadā, apsolīja referendumu par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā, šādā veidā pievilinot konkurējošās UKIP vēlētājus.

Meja apliecinājusi, ka referenduma rezultātus ievēros – tautai jāļaujot sadzīvot ar pašas lēmumu sekām, pat ja tās nesola neko labu. Jaunā valdība ir ķērusies pie izstāšanās sarunu sagatavošanas priekšdarbiem, savas partijas eiroskeptiskajiem kolēģiem atvēlot nozīmīgus amatus gan valdībā, gan izstāšanās sarunu administrācijā. Piemēram, populārais skeptiķis Boriss Džonsons ir iecelts par jaunās valdības ārlietu ministru. Meja ir apliecinājusi, ka netiks aizmirsti likteņa pabērni un sociāli atstumtie.

Visticamāk, Lielbritānija tomēr centīsies nodrošināt palikšanu ES iekšējā tirgū, nesamierinoties ar Norvēģijai atvēlēto pasīvā vērotāja statusu un cenšoties nodrošināt veto tiesības visos jautājumos, kuri ietekmē šī tirgus darbību. Lielbritānijas ekonomiskais svars un militārā nozīme Eiropas drošības sistēmā būs pārliecinoši “ieroči”, lai panāktu labvēlīgu rezultātu. Tomēr sarunas nebūs vieglas, jo īpaša statusa radīšana renegātam radīs nevēlamu precedentu citām eiroskeptiskāk noskaņotām dalībvalstīm. Tāpēc gaidāma jo intensīva “tējas dzeršana” gan Briseles, gan citos gaiteņos.

Pēc referenduma, uzstājoties Eiropas Parlamentā, Farāžs lepni paziņoja, ka tas, kas smejas pēdējais, smejas visgardāk. Šāds paziņojums, attiecinot uzvarētāja laurus uz sevi, varētu būt pāragrs. Tagad varētu pienākt kārta “pasmieties” Eiropas Savienībai un pārējiem pasaules līderiem, vedot sarunas par jauniem tirdzniecības noteikumiem ar Lielbritāniju. Lai nu kā, izskatās, ka kapitālisma citadelē Lielbritānijā kāre uz referendumiem būs zudusi uz ilgu laiku.

Raksts no Septembris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela