Par atturību un nesteidzību

“Saistībā ar notikumu attīstību Ēģiptē Ārlietu ministrija paziņo: “Latvija atbalsta Ēģiptes tautas apņēmību un drosmi, tiecoties pēc demokrātiskām pārmaiņām valstī. Vēsturiskie notikumi ir Ēģiptē aizsākuši pārejas un jaunu iespēju periodu.””

LETA, 2011. gada 12. februārī

“Arābu revolūcija pārņēmusi visus Austrumus.” “Revolucionāri tūkstošgadīgo piramīdu zemē.” “Mūžsenie, miegainie Austrumi pamodušies.” “Islāmisti nāk.” Šīs un citas trešās šķiras orientālistikas un avīžu cietpaurības pērles gāžas pār Rietumu publiku. Tiek izmantoti absolūti visi nedaudzie vārdu salikumi, kas labi pazīstami mietpilsonim – ļaunīgie “musulmaņu brāļi”, krāšņās “Austrumu tirānijas”, “saudītu tīkojumi”. Žiperīgie televīzijas žurnālisti neatpaliek: nekas tā nekairina publiku, kā skatīšanās uz neregulārās kamieļu kavalērijas uzbrukumu mūsdienu Kairas centrā. Rietumu cilvēks ir sajūsmā: lūk, tie ir AUSTRUMI! Pēc Hasdrūbala un Jugurtas jātniekiem atliek gaidīt Hanibāla ziloņu ierašanos. Lai kā nopostītu Kartāgu, tā joprojām paliek stāvot – mūsu prātos.

Pa to laiku jūsmību par orientālo eksotiku pavada dziļdomīgi teorētiskie apsvērumi ģeopolitikas garā vai – kas, šķiet, ir vēl sliktāk – prātojumi prastas politiskas blēdīšanās stilā. Ar otro viss ir vairāk vai mazāk skaidrs: “Tunisija, Kaira, gatavoties Maskavai (vai tā tālāk – Minskai, Biškekai, Baku, vienalga kam).” Šeit ir vienalga, kas tieši notiek tālajā Ziemeļāfrikā: tauta jandalē, troņi šūpojas, tātad ça ira! Visiem, no Minskas līdz Pekinai, steidzami jāizdara konkrēti politiskie secinājumi. To lieliski saprot žurnālisti, nenogurdami uzdodot dažādiem ekspertiem apbrīnojamu pēc domas dziļuma jautājumu: “Vai iespējama Tunisijas (Ēģiptes) notikumu atkārtošanās...?” Eksperti, ja tie ir īsti, rauc pieri grumbās, taču tā vietā, lai pļāpas pasūtītu tālāk, uzmanīgi cenšas mainīt sarunas virzienu. Nu, neskaidrosi taču uzmācīgajam taujātājam, ka, piemēram, starp Pekinu un Kairu ir tikpat daudz līdzības, kā starp avīzes Tiesnesi ziepēs futbola apskatnieku un Marselu Prustu, un tā ir tāda, ka abi autori izmanto vārdus... Senāk ekskluzīvās tiesības izdarīt vispārinājumus piederēja baznīcai, pēc tam – filozofiem, pēc tam – vēsturniekiem, pēc tam – jebkuriem humanitāro profesiju pārstāvjiem, bet tagad tās iekritušas preses pārstāvju rokās. Žurnālisti ķeras pie pirmā universālā mūķīzera un cenšas ar to uzlauzt visdažādāko durvju slēdzenes. Es pat nerunāju par to, ka šos mūķīzerus reiz izgatavoja cienījamas zinātnes skolas, bet tagad tie ir pārvērtušies banālos krāmos, kā lētie ķīniešu korķu viļķi, ar kuriem pat vienu pudeli nevar atvērt. Visi notikumi kļuvuši par “nozīmīgiem”, jebkura purnu dauzīšana nav nekas mazāk par “civilizāciju sadursmi”, ar “mentalitāti” ir pilnas galvas, bet ar “diskursiem” (paldies Dievam, jau izzūdošiem) – runas un raksti. Vārdiskās čaulas, kas sen jau zaudējušas jēgu pat tajās augstā intelektuālā sasprindzinājuma vietās, kur šie jēdzieni tika izauklēti, aizsedz galveno – mēs gandrīz neko nezinām par to, kas notiek Tunisijā, Ēģiptē, kas var notikt Jemenā vai Sīrijā. Taču pat šeit vispārinājums nav vietā: mēs nezinām dažādi. Par Tunisiju nezinām vienu, bet par Jemenu – citu. Kaislība uz totālu visa un visu izskaidrošanu, kas mistificē pat pašas vienkāršākās lietas, nevēlēšanās padomāt par katru atsevišķu gadījumu, aizgrābtība ar vispārinājumiem un skaļām banalitātēm – lūk, mūsdienu apziņas atbilde uz lielo ideoloģiju beigām.

Ar šīm aizejošajām ideoloģijām saistīts otrs pārpratums attiecībā uz nemieriem Ziemeļāfrikā. Aukstā kara laikā viss bija skaidrs: “neliešu” lomas Trešajā pasaulē bija sadalītas uz visiem laikiem (vai gandrīz uz visiem – kāds, teiksim, Anvars Sadats neattaisnoja padomju uzticēšanos). Komunisma gals izmainīja situāciju, taču ne pilnībā; robeža starp “mūsējiem” un “nemūsējiem neliešiem” nonivelējās, taču neizzuda; vēl vairāk, daži no “mūsējiem” (no Rietumu viedokļa) pēkšņi izrādījās pavisam slikti puiši – kā tas iznāca, piemēram, ar afgāņu modžahediem. Ideoloģijas vietā nāca “reālpolitikas” surogāts, nedaudz izrotāts ar runām par “prorietumnieciskiem režīmiem”, taču Rietumiem ar katru gadu nācās ar–vien grūtāk atbildēt uz savu pašu tiesībaizstāvju pārmetumiem, kuri norādīja uz “labo puišu” briesmīgajiem nodarījumiem. Virzība uz laicīgas demokrātijas atbalstīšanu nonāca pretrunā ar Rietumu valstu interesēm svarīgos planētas reģionos. Un pašreiz šī pretruna pārvērtusies par pilnīgu skaidrojošo modeļu katastr0fu.

Lūk, piemēram, tie, kas nogāza Ben Ali un Mubaraku, vai tie ir labie vai sliktie? It kā labie – izbeidza ar tirāniju. Taču, no otras puses, bet vai starp viņiem nav drūmo islāmistu? Varbūt arī ir, kurš to lai zina (gandrīz neviens taču nezina, apmierinoties ar spriedelēšanu par “arābu ielas mentalitāti”)... Tātad – sliktie? Tā vien izskatās. Taču tirānija ir gāzta? Jā. Tātad – labie. Bet vai tāpat nebija 1979. gadā Irānā? Varbūt arī tā, bet varbūt arī ne (pati pašreizējo Tunisijas un Ēģiptes notikumu salīdzināšana ar pirms 32 gadiem notikušu revolūciju persiešu monarhijā nez kāpēc nevienu nemulsina). Un kā tagad būt? Izskaidrošanas (es pat nerunāju par “saprašanu”) mēģinājumu izgāšanās noved pie pilnīga praktiska, pragmatiska Rietumu diplomātu un politiķu apjukuma. Kuru atbalstīt? Vecos nepatīkamos un morāli netīros draugus, vai jaunos entuziasmā degošos svešiniekus? Jokupēteris Slavojs Žižeks apgalvo, ka mūsu priekšā notiek visīstākās demokrātiskās revolūcijas – un pārmet bailīgajiem Rietumu liberāļiem liekulību. Tie savukārt norāda uz islāmistu līderu atgriešanos Tunisijā no emigrācijas un uz kaut kādām runām par ēģiptiešu “brāļiem-musulmaņiem”. Kāds ļauni piemin Obamas svinīgās runas sakarā ar amerikāņu jauno politiku attiecībā pret islāma valstīm. Vārdu sakot, izveduši un aizgājuši... Pie tam, iedomātā ainiņa, kurā mubarakietis kamieļa mugurā palīdz amerikāņu jūras kājniekam izgaiņāt Kairas pūli, mūsu kritiķus nemulsina. Es tāpat kā cilvēku nospiedošs vairākums pasaulē nezinu, kādā mērā Tunisijas dumpinieki ir demokrātiski. Man nav nekāda priekšstata par to, cik dziļi Kairas pūli pārņēmusi ideja par šariata ieviešanu. Es neatceros nevienas Ēģiptes politiskās partijas nosaukumu; runājot par Tunisiju, tur es nekad neesmu arī nevienu zinājis. Statistisko datu par šīm (un daudzām citām valstīm) man nav; skatīties Vikipēdijā es negribu, jo jebkuru statistiku vēl vajag izskaidrot. Nekārtību liecinieki apgalvo, ka tur esot daudz dažādu cilvēku ar visdažādākajiem reliģiskajiem un politiskajiem uzskatiem. Pastāv pieņēmums, ka tur vienkārši notiek nabago un beztiesīgo dumpis pret bagātajiem un varenajiem. Tad kāds tam sakars ar visiem šiem pasakainajiem “Austrumiem”? Mūsu priekšā ir arhaiska pirms-Marksa sociālā cīņa, havent’s against have’s; tieši tā sākās Lielā franču revolūcija, un ne tikai tā. Starp tiem, kas ieņēma pustukšo Bastīliju, nebija ne jakobīņu, ne feijanu (kuru toreiz vēl nemaz nebija), bija vienkārši dumpinieki no dažādām kārtam, galvenokārt, trešās. “Politika” kā ideoloģiski noformēta dažādu partiju un virzienu cīņa parādījās vēlāk. Lūk, arī mums, spriežot pēc visa, nāksies pagaidīt šo pašu politiku – Tunisijā, Ēģiptē, bet iespējams, vēl kaut kur. Un katrā gadījumā tas būs pilnīgi atsevišķs sižets. Tādēļ atturēsimies no pārsteidzīgiem spriedumiem. Pagaidām, izslēdzot skaņu, var vienkārši skatīties uz Kairas ielām, ko rāda Al Jazeera kameras.