Vīne - Maskava

Tu man reiz vaicāji: “Ko tu vispār šeit meklē?” Šķiet, tas bija 1990. vai 1991. gadā Lubjankas laukumā, mēs pavisam nesen bijām iepazinušies. “Vai tu gribi norauties pa savu smalko rietumnieka degunteli?”

Kad es toreiz, 90. gadu sākumā, dzīvoju Maskavā, ceļš no mana dzīvokļa pie Belvederes Vīnē līdz dzīvoklim Maskavā pie Oktobra laukuma ilga tieši četras stundas: tas bija tajā pasaulē pirms 9/11, bez nebeidzamām pretterorisma pārbaudēm lidostās: divarpus stundas Vīne–Šeremetjevo, tumšā pazemes eja uz pases kontroli, ar maršrutnieku līdz Vodnij Stadion, un es atkal biju mājās. Metro es parasti ļoti ātri iemigu.

Maskava ir daudz par tuvu, es domāju. Divarpus stundu lidojums viegli ļāva aizmirst, ka šajā laikā tu patiesībā esi nomainījis pasaules: šī, kurā esi ieradies, tikai ātrās sasniedzamības dēļ līdzinās tavējai. Reizēm es mēdzu izkāpt dažas metro stacijas iepriekš, jau pie Puškina laukuma, lai paskatītos, vai nejauši nesatikšu kādu paziņu, un pa reizei patiešām tā arī notika. Lai gan Maskava ir vienīgā patiesi lielā pilsēta Eiropā, tā tomēr, kā bieži mēdz teikt, ir viens liels ciems. Kad vēlāk atradu formulu: “Krievija ir Āfrika plus ziema, plus vodka,” tas ne tikai bija politnekorekti un netaisnīgi pret Āfriku, bet arī uz ilgāku laiku aizvainoja dažus manus krievu draugus.

Ārzemniekus toreiz vēl varēja pazīt pēc kurpēm – metro vagonā nevis tev pašam, bet tavām pierastajām Clarks pievērsās dučiem acu, toties vēlāk, deviņdesmito vidū, ārzemnieki nespēja vien novērst acis no neskaitāmajiem mersedesiem un lambordžīni Maskavas ielās. Nācās pierast, ka Krievijā ir ne vien bezgalīgi daudz ciešanu (“mnogostradaļnaja”), ne vien pa pilnam disidentu un stukaču, bet tā ir arī neaptverami bagāta zeme. Pa šo laiku bija pazudusi visai divdomīgā attieksme, kas sastāvēja vienlaikus no līdzcietības un augstprātības un kas mani, tāpat kā jebkuru rietumnieku, pārņēma tajos gados, redzot uz ielām kaunīgi ubagojošus vecīšus, kuri centās pārdot kaut kādus nevienam nevajadzīgus krāmus. Pēkšņi šie vecie ļaudis bija pazuduši.

Vai tas nozīmēja, ka tagad viss bija normāli? Neviens mani neievēroja, un Maskavas ielas jaunā gada priekšvakarā pildīja parastie mašīnu sastrēgumi, pilsēta bija pustumša un bez sniega. Pie māju fasādēm draudīgi rēgojās ar ledu nosprostotās teknes, un sasalušie kluči krita uz ietves. Mana ceļabiedre, skatoties uz šīm mājām ar krītošo ledu un lauzītajām notekām, likās pārsteigta. “Tu vēl neesi redzējusi, kā te izskatās elektrības vadi,” es lietpratīgi stāstīju, “bez tam šeit logus tur vaļā mīnus 10 grādos, apkuri nevar regulēt un dzīvokļi ir pārkurināti.”

Es jau zināju, ka Krievijā kļūstu aizspriedumains, katrā ziņā es to zināju kopš brīža, kad, nodzīvojis divus gadus Maskavā, braucu atpakaļ uz Vīni: vilciens agri no rīta šķērsoja Austrijas robežu, un rudenīgajā rītausmā es ieraudzīju zemnieku uz traktora, viņš rūpīgi ara savu lauku; un es, pats par sevi smiedamies, uzreiz sāku slaucīt un savest kārtībā kupeju, kurā biju pavadījis divas dienas. Krievu vagona pavadonis skatījās uz mani kā uz plānprātiņu.

Bet šoreiz es uz Maskavu biju atbraucis tieši ziemas (un arī šņabja) dēļ: bez īpašas vajadzības, bez kāda darba uzdevuma, vienkārši tāpat. Maskava izskatījās citāda. Pat pilsētas pašvaldības ēkas – Mossovet – priekšā nebija parastā Lužkova iecienītā pompozā svētku apgaismojuma – tur bija tikai milzīga plastmasas egle. Vēlāk man paskaidroja, ka šogad ekoloģisku apsvērumu dēļ esot atteikušies no īstajām jolkām. “Aha,” es nodomāju, “kā pie cilvēkiem” (kak u ļudej).

Nevarēju atrast izeju no Kurskas stacijas, kur es biju bijis neskaitāmas reizes. Jau kādu laiku pilsētai tiek piešķirts īpašs vēsturisks “autentiskums”: veco centru gandrīz vairs nevar pazīt, bet nesen restaurētajā Kurskas metro stacijā tagad parādījies 50. gadu uzraksts zelta burtiem: “Mūs uzaudzināja Staļins uzticībā tautai, iedvesmojot uz darbu un varonību.”

“Ja Hitlers būtu uzvarējis karu,” es nodomāju, “nez, ko tad metrostacijās rakstītu mēs?” Tā domādams, biju nonācis rajonā aiz stacijas, bedrainā un izdangātā ieliņā – stacijas maukas, ādas jakas, nelaipni tirgotāji. Nevis vietējais, bet divi kaukāzieši man beigās parādīja izeju. Caucasians, angliski – baltie, krieviski – melnās pakaļas.

Viesojos pie kādas Maskavas arhitektu ģimenes. Savā pārgudrībā nebiju ņēmis vērā viņu ieteikumu no lidostas atbraukt pusstundā ar jauno elektrovilcienu, avioekspresi. Par manu stundām ilgo maldīšanos viņi tikai smiedamies attrauca: “Tur aiz stacijas mēs vēl nekad neesam bijuši.” Un norūpējušies piebilda: “Bet labāk tur vairs nerādies.” Maskavieši pretēji visiem svešiniekiem nekad nezina, kas notiek pašu pilsētā. Kaut arī dzīvoklis, kā jau tipiskai inteliģentu ģimenei piederas, simtpiecdesmit kvadrātmetru platībā, lēnām puva nost, visi likās ar visu apmierināti. Vecmāmiņa vēl arvien rakstīja memuārus par savu tēvu, metro celtnieku, un savu arhitektes pieredzi Brežņeva laikā. Kas jauns? Sergejs, kurš pirms divdesmit gadiem bija beidzis stādāt par restauratoru, mazliet nicīgi noteica: “Nesen pie Puškina muzeja pūlis stundām stāvēja rindā uz Dalī izstādi.” Viņš nolika man priekšā savu jauno dzejoļu grāmatu. Tomēr, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, bija uzradusies tēma virtuves sarunām: demonstrācijas pret Domes vēlēšanu viltotajiem rezultātiem un pret Putinu. Kaut arī Maskavā vienmēr valda apokaliptisks izņēmuma stāvoklis, sakāpinātais noskaņojums atgādināja 90. gadus. Ar nelielo atšķirību, ka pret šo “otro perestroiku” šeit bija lielāka skepse un pie Maskavas vārtiem. Kas īsti ir šis blogeris un korupcijas apkarotājs, kurš nesen gandrīz bija izraisījis Kremļa un Baltā nama šturmēšanu? Daudzi no simt tūkstošu lielā demonstrantu pūļa esot bijuši visai pārbijušies. Mans draugs Sergejs ir nopietns vīrs, kurš visu mūžu apgrozījies pusdisidentu aprindās un kura spriedumam par norisēm Krievijā es citreiz nešauboties uzticējos. “Navaļnijs – tas ir KGB projekts, lai novērstu uzmanību no Putina! No kurienes gan viņam būtu radusies informācija par korupciju savai atklājumu mājaslapai?” Virtuve uzreiz piepildījās ar vistrakākajām sazvērestības teorijām. Sergejs pat ātri sacerēja nelielu epigrammu: “Navaļnij, Navaļnij, kāpēc tu esi tik neapmierināts?” Iedvesmots viņš pacēla savu vodkas glāzi un izdzēra par mūsu draudzību. Tikmēr viņa sieva Aļona pat aizrunājās līdz izteikumam: “Tad jau es drīzāk balsošu par Putinu nekā par šito nacionālistu Navaļniju!” Arī vecmāmiņa piekrita un iemeta no savas glāzītes.

Nākamajās dienās es to pašu dzirdēju daudzreiz – no izglītotiem cilvēkiem, no taksometru vadītājiem, kuri uztraucās par korupciju un tajā pašā laikā nevilcinoties izkrāpa no manis lielāku brauciena maksu, no veciem un jauniem. Putins visiem bija līdz kaklam, un visi jautāja: “Kas ir Navaļnijs?” Visai banālais noslēgums vienmēr bija: “Krievijā nekad nevar zināt, kas būs – notikt var viss kaut kas.”

To, ka esmu pa īstam Maskavā, sajutu tikai tad, kad Irina Valentinovna, veca paziņa, mani ielūdza uz vakariņām – tajos tālajos deviņdesmitajos viņa palaikam nāca uz mūsu dzīvokli gatavot. “Ērik, jūs taču neklausāties to masonu raidstaciju Eho Moskvi?!” viņa ne īsti jautāja, ne apgalvoja, nedaudz draudīgi paceļot roku. “Vispār vainīgi ir tie nolāpītie amerikāņi!” Kāpēc es nesalejot? “Vai tad jūs ticat,” viņa tūlīt pat turpināja, “vai tad jūs ticat demokrātijai? Kāpēc jūs neēdat pelmeņus?” Tā bija jau trešā porcija. Es zināju, ka Irina Valentinovna ir kaislīga kriminālromānu autora Akuņina lasītāja, un nevainīgi ieminējos: “Jūs taču esat Akuņina cienītāja – bet arī viņš diezgan skarbi kritizē Putinu.” Irina Valentinovna uzvilkās: “Jūs taču zināt – Akuņins ir pseidonīms, aiz kura slēpjas gruzīns Čartišvili. Bet visi gruzīni, kuriem uzvārdi beidzas ar “-vili”, ir žīdi. Nezinājāt? Es par masoniem esmu daudz lasījusi.” Es klausījos un apēdu vēl kādus septiņdesmit pelmeņus. Tas saimniecei patika: “Manu balodīt, manu dēliņ, iedzersim vēl mazliet armēņu konjaka. Patiesībā jau es nedrīkstu. Es jums saku: valsti izglābs Putins. Putins, tikai Putins!”

Labākais skaidrojums par to, kas notiek, kā parasti, nāca no filozofa Anatolija. Kad viņš 1991. gadā paziņoja, ka tikko iegūtā brīvība esot tikai uz laiku, es biju šokēts, bet vēlāk šis drūmais pareģojums piepildījās ar uzviju. Bet tagad tas, ka 2012. gadā Krievija atkal atrodas krustcelēs, antīkās filozofijas speciālistam bija pilnīgi skaidrs. Nupat viņš ar manifestu “Tā nav pārkārtošanās, tā ir revolūcija!” bija aicinājis uz “likumpaklausīgo pilsoņu sacelšanos”. Ja kaut ko tādu atkal raksta Toļa, kurš galīgi nav histērisks cilvēks, es nodomāju, tad tas ir patiešām nopietni. Viņa bažas, ka Krievija Tuvajos Austrumos iesaistījusies bīstamā spēlē Irānas pusē, kas pārskatāmā laikā (“gados desmit...”) varētu novest pie atomkara, man gan šķita pārāk pesimistiskas. Bet Navaļnijs? “Nē, viņš nav nacionālists – viņš tikai seko ielu politikas žanra likumiem!”

Manu skepsi pret to, ka gandrīz septiņdesmitgadīgais filozofs jau gadiem piedalās dažādās demonstrācijās, kuras mēdz izdzenāt policija, viņš komentēja drīzāk domīgi: “Zini, man patiešām ir jādara citas lietas. Es rakstu grāmatas par Platonu un Aristoteli. Taču, ja mani grib iebaidīt, lai es neeju uz ielas vispār un nepiedalos demonstrācijās – vienalga kad un vienalga pret ko –, tad es uzskatu, ka mans filozofa pienākums ir uz demonstrācijām iet.”

Es neņemos spriest, vai Maskavā gaidāma revolūcija vai varbūt par tādu var jau uzskatīt politiskās apātijas pārvarēšanu, taču tas viss atstāj nedaudz baisu iespaidu. Kā vienmēr, visi ir vienlaikus gan pārpolitizēti, gan arī apolitiski. Runājot par apolitiskumu, prātā nāk Antona Čehova skarbais apzīmējums krievu inteliģentiem: “mīkstmieši” un “mitrenes”. Kuru gan interesē politika? Nevienu. Uz to, kā zināms, arī visi pasaules kremļi paļaujas. Maskavas Kremļa saimnieki to vairs nedara: pēdējās gada dienas agrā pievakarē es pastaigājos pa Tveras bulvāri. Patiesībā es gribēju redzēt pēdējos gados jau par tradīciju kļuvušo dīvaino Vidusāzijas viesstrādnieku tūkstošu saietu. Tas bija visai neparasts skats: kamēr maskavieši svarīgāko svētku dienu pavadīja mājās, Sarkano laukumu pildīja tūkstošiem jaunu vīriešu ādas jakās; viņi tur vienkārši stāvēja, tālu no dzimtenes, un raudzījās apkārt. Arī viņiem bija vēlēšanās un nepieciešamība kaut kur svinēt. Pēdējos gados šo nedaudz biedējošo tadžiku un uzbeku mītiņu mēģina novērst, GUM un Mauzoleja priekšā ierīkojot slidotavu. Pēkšņi pa Tveras bulvāri Manēžas virzienā aiztraucās ap trīsdesmit policijas kravas mašīnu kolonna. Kā vēlāk izrādījās, tur aizveda kādu saujiņu nacionālboļševiku demonstrantu – viņi savācoties katra mēneša pēdējā dienā. Pa smagajai mašīnai uz cilvēku! Vienlaikus policija plānveidīgi norobežoja centru: nevienu vairs nelaida metro. Un ko tālāk? “Kāpēc viņi nelaiž vienkāršos cilvēkus, kuriem nav nekādas daļas gar politiku?” man blakus neizpratnē jautāja kāda ārzemniece. “Tā tas Krievijā ir, viņiem ir vienalga, neviens neko nepaskaidro,” es viszinoši atbildēju. “Ejiet tālāk,” mums teica kāds jauns milicis.

“Ejiet uz Sarkano Oktobri,” teica Andrejs, cits draugs, kuru pazīstu kopš 90. gadu sākuma. “Kad atkal varēsi paiet. Tevi Jaungada naktī ir kārtīgi pielējuši.” Plānotais brauciens uz viņa dāču, kas atradās Piemaskavā, Jaunajā Jeruzālemē (Novij Jerusaļim), izpalika, jo es, kā visa Maskava, 1. janvāri pavadīju gultā. Nākamajā dienā es uz atlikušo ceļojuma laiku pārvācos uz viņa studiju. No Andreja avangardiskajiem sapņiem maz kas bija palicis pāri – viņa projekts par monumentālu Faberžē olu kā pieminekli Kremlim, par laimi, netika īstenots, futūristisku celtņu vietā viņš būvēja mājas “pompeju” un “imperiālā” stilā. Viņš bija uzbūvējis pat veselu t.s. elites pilsētu, kura sastāvēja no “palladio” villām, tiesa, ciems joprojām stāv pustukšs.

Revolucionārs bija vienīgi viņa paša dzīvoklis: virtuve bija aprīkota ar high-tech aparatūru un visa sarkanā, viss pēc pasūtījuma. Andreja savulaik izdarītā izvēle labāk būt bagātam nekā dižam māksliniekam bija izrādījusies pareiza. Nedaudz pielāgojoties, ko ļaunas mēles varētu nosaukt arī par pilnīgu sevis noliegšanu, Lužkova un Putina glamūra laikā viņam tas bija teicami izdevies. Tomēr, kādēļ viņa ledusskapī atradās košera vodkas pudele, man palika mīkla – Andrejs pēdējā laikā pie katras izdevības mēdza jokot par “žīdiem un masoniem”. Pēdējā laikā bizness tik labi vairs negāja, par to sūdzējās visi Maskavas arhitekti, tomēr viņš strādāja pie apjomīgiem Skolkovo – prezidenta propagandētās zinātnieku pilsētas – metiem. “Apskati beidzot pārbūvēto Sarkano Oktobri – tā šobrīd ir visstilīgākā vieta Maskavā!” arhitekts nedaudz saīdzis atkārtoja.

Brīdī, kad stāvēju blakus Kristus Pestītāja baznīcai, es sapratu, kāpēc viņš mani turp bija aizsūtījis. No šīs vietas, blakus Staļina nojauktajam dievnamam, kura vietā taisījās uzsliet gigantisku Padomju pili, bet vēlāk to aizstāja ar peldbaseinu, kur tagad atkal slējās īstena jaunkrievu Jēzus Kristus Padomju pils, pavērās fantastisks skats uz Maskavas centru. Gaiši apgaismotais Kremlis visā savā godībā, Cereteli uzslietā Pētera Lielā mikimauša figūra un aiz pārbūvētās šokolādes rūpnīcas Sarkanais Oktobris uz salas Maskavas upē pati augstākā celtne: pēdējais un jaunākais trešās Romas Staļina tornis, un to pirms diviem gadiem bija uzbūvējis mans draugs Andrejs! Torņa galu gan bija nokastrējuši, daudz kas no plānotā smalkuma nebija īstenots, tomēr arī šādi šis monstrs bija pietiekami briesmīgs. Pēkšņi es sapratu, kāpēc Andreja guļamistabā blakus baldahīna gultai atradās neskaitāmas plastmasas ikonas. Visiem svētajiem patiešām bija jāstāv klāt, lai arhitekts jau dzīves laikā netiktu nolādēts sliktas gaumes ellē. “Viņi jau gandrīz neļauj krieviem būvēties,” mans draugs bieži bija sūdzējies. “Ja tik vien būtu tās bēdas,” es nodomāju, pa šo laiku jau kļuvis par rusofobu. Šeit nelīdzēja vēl viens pelmeņu šķīvis, vajadzēja kaut ko stiprāku.

Bijusī šokolādes fabrika, kuras vārdu reiz pazina katrs padomju bērns, 90. gados bija gandrīz jau sabrukusi, tomēr pēdējā brīdī nolēma to nenojaukt, bet atdzīvināt. Tomēr šāds Maskavas tēvu lēmums vēl nenozīmē, es nodomāju, ka drīz tur nebūs vienkārši elites dzīvokļi ar skatu uz Kremli. Bet pagaidām Sarkanais Oktobris ir mājvieta dizaineriem, reklāmistiem, televīzijas studijām, vienam pagarlaicīgam fotomuzejam, vārdu sakot, tā ir vieta parastajai augstākajai sabiedrībai kopā ar mediju grūpijām.

Art-Akademija bāra lete bija ap piecdesmit metrus gara. Jauneklīgais bārmenis noteikti būtu bijis gatavs izrādīt visus sava amata meistarstiķus – vīlies un nicinājuma pilns viņš atnesa alu. Tas vismaz bija itāļu alus – kā gan šajā vietā kādam būtu ienācis prātā pasūtīt krievu alu! “Stulbenis! Lauķis! Tava vieta ir parastā šokoladņicā,” es sev teicu, “tur ir demokrātiskāk, šeit tu esi pārāk nesnobisks. Tur arī vidusāziešu apkalpošana ir laipnāka.” Pēc piektā alus un dažiem šņabjiem – kas izraisa efektu, ko Krievijā dēvē par “Ziemeļblāzmu”, – es nolēmu uz Maskavu vairs nekad nebraukt. Tie tik bija laiki, kad Solžeņicins (protestējot pret Gorbačova pretalkohola kampaņu) varēja izsaukties: “Mums ņem nost šņabi!” Pa to laiku arī šeit iestājušās labās gaumes smalkās atšķirības: šķiru cīņas vietā tagad ir vai nu Beluga, vai Stoļičnaja. Vai nu viens, vai otrs. Mani draugi, protams, kliedz: “Deviņi simti rubļu par pudeli šņabja, tas ir amorāli!” “Beluga, tas ir smieklīgi! Tu pat nepamanīsi atšķirību!”

Tomēr nākamajā rītā es atšķirību jūtu gan – kā neciešamas galvassāpes. Bet ko lai es vēl daru pilsētā, kur no šķietami normāla cilvēka mutes var izdzirdēt: “Šeit jādzīvo tādiem, kas to var atļauties!” (Pirmām kārtām viņš domāja sevi.) Vai Maskava asarām vairs netic? Tomēr viena aina man lika pārskatīt lēmumu nekad te vairs neatgriezties: divas normālas jaunas sievietes sēdēja bārā un, stundām ilgi runādamās, izdzēra vienu, divas pudeles vīna un tad apmierinātas aizgāja. Tāds pēcpadomju carpe diem. Šajā pilsētā tas ir kaut kas vēl nebijis. Un tieši šie vidusšķiras jaunie un bagātie, un skaistie ir tie, kuri, izmantojot feisbuku un tviteri, iesaistās un iziet ielās masveida protestos pret Putinu. Viņus vairs nevar paķert uz pseidokūliem vēlēšanu programmu nosaukumiem, kā “Putins 2.0”.

Vedot uz viesnīcu Ukraina, daudzus gadus Maskavā dzīvojošais azerbaidžāņu taksometra vadītājs, piemiedzot ar aci, paskaidro: “To tagad nopirkuši ebreji.” Nu, protams! Kā gan citādi. Viesnīcas pēdējā stāvā atrodas skaibārs ar grandiozu skatu uz jaunās Maskavas sitijas augstceltnēm. Brokastu omlete, gaumīgi iegūlusi grauzdētu griķu pēlī, garšo pēc riekstiem. Bļinas maksā 35 dolārus – “bļin!” Kam te vispār vajadzīga demokrātija? Apkalpotājs smejas. Jā, kas tad vēl? Pareizi, redzēju arī Kremli. Es turp gāju trīs reizes, ik dienas par stundu agrāk, un ik dienas tur auga augumā vecmāmiņu un bērnu rinda pie ieejas tradicionālajā Kremļa eglītē. Maskavas pils jau sen zaudējusi visu draudīgo un mistisko. Nesen atkal sākuši spriest, vai to nevajadzētu desakralizēt, pārvērst par muzeju. Sarkanajā laukumā, skaistākajā Krievijas laukumā, patiešām slejas īsta egle, visā krāšņumā, piecdesmit metrus gara. Garlaicīgi, biedri? – Garlaicīgi.

Vienīgais, ko nepaspēju: manā aizbraukšanas dienā Lielajā teātrī bija “Borisa Godunova” pirmizrāde. 1947. gada uzveduma atjaunojums! Es nodomāju, ka arī tas ir veids, kā atbrīvoties no pagātnes – to atkal atdzīvināt. Un ja nu tā izrādās taisnība...

No vācu valodas tulkojuši Daina Zalāne un Uldis Tīrons