Banksijs glābj Karu no KGB

Publicējot šo krievu semantiķa Alekseja Plucera-Sarno vēstuli, RL redakcija vēlas īpaši norādīt, ka tajā lietotā nenormatīvā leksika, kuras speciālists ir Plucers-Sarno (sk. viņa sastādīto Большой словарь мата), būtu jāuztver vienīgi mākslas grupas Voina akciju kontekstā: taču, tā kā latviski daudzi no Plucera lietotajiem nenormatīvās leksikas vārdiem nav tieši pārceļami un to tulkojumam latviešu valodā ir citas lietošanas tradīcijas, tad gadījumos, kur to lietojums ir labi uztverams, tie saglabāti krieviski, bet dažos gadījumos tie aizvietoti ar diezgan viegli saprotamu vārda saīsinājumu. Par krievu lamu vārdu lietošanas tradīciju un interviju ar Alekseju Pluceru-Sarno lasiet RL 2004. gada jūnija numurā (ej.uz/vr7m). Savukārt runājot par vēstules saturu, redakcija uzskata, ka tas atspoguļo mākslas grupas Voina ideoloģiju, kura par savu izteiksmes līdzekli izmanto atklātu konfrontāciju ar valsts un oficiālajām struktūrām, un par to arī pilnībā pati atbild.

U. T.

Es neieredzu kruķus. Labu kruķu nemēdz būt. Ja tu esi pieteicies strādāt Krievijas korumpētajā policijā, lai laupītu, spīdzinātu un nogalinātu cilvēkus – tu jau vairs neesi cilvēks. Bet lai paliek, tas ir bēdīgs stāsts. Parunāsim labāk par mani, tas vismaz ir smieklīgi. Bībeles valodā skaņas “p” un “f” apzīmē viens un tas pats burts. Tādēļ Telavivā ir Foškina (Puškina) un Pluvēra (Flobēra) ielas. Taču vairāk par visiem nav veicies man, jo mans uzvārds ir Plucers-Sarno, bet ivritā Plucers tiek lasīts kā Flocers, un tas nozīmē – “perdelis”. Kad aizbraucu uz Izraēlu, pasu kontrole, pirms iespiež zīmogu manā krievu pasē, pusstundu smejas. Piebilstot, ka esmu krievu lamu vārdu 12 sējumu vārdnīcas autors un viens no autoriem Hujam uz paceļamā tilta, var saprast, ka nepiedienības mani vajā visu mūžu.Sešdesmitpiecmetrīgais Hujs

Šis pasaules vislielākais vīriešu dzimumloceklis bija 65 metrus garš, 27 metrus plats un svēra 4000 tonnas. Četras minūtes tas cēlās un tikpat ilgi nolaidās. Erekcija turpinājās 2 stundas. Šis pimpis sacēlās 2010. gada 14. jūnija pusnaktī galvenā KGB-FSB biroja priekšā Sanktpēterburgā. Tā ka tas nebija parasts Hujs. Tas bija Hujs visu Krievijas specdienestu Pakaļā. Un šī Kosmiskā Pi-ja autors bija krievu ārtgrupa Voina (Karš). Bet es esmu šīs grupas medijmākslinieks. Grupā vēl piedalās Oļegs Vorotņikovs, mūsu ideologs. Viņš pašreiz mūsu akciju dēļ sēž cietumā. Vēl ir Ļoņa Pasistais (Ļoņa Jobnutij), arī viņš sēž cietumā. Brīvībā esmu tikai es, Plucers-Sarno, vēl mūsu fotogrāfe Jana Sarna, kā arī Oļega sieva, visu mūsu akciju koordinatore Natālija Sokola, iesaukta par Kazlēnu (Kozļonok). Taču droši vien drīz iesēdinās arī mūs. Nu, lūk, par P-i uz paceļamā tilta. Šī simboliskā šedevra radīšanai grupai Voina vajadzēja tikai 23 sekundes un 90 litru krāsas, kura skriešus tika izlieta no kannām uz paceļamā tilta braucamās daļas (ej.uz/tmcc). P-i vienlaikus zīmēja deviņi grupas aktīvisti. Katram vajadzēja noskriet apmēram 30 metrus ar atvērtu desmitlitru kannu, izlejot krāsu.

Uz tilta vienmēr ir daudz apsardzes. Tā metās virsū mūsu aktīvistiem, sāka sist vienu no meitenēm, taču viņu aizstāvēt metās Ļoņa Pasistais. Tādēļ viņu piekāva un arestēja. Taču mūsu darbu apsardze apturēt nespēja. Šī mūsu mākslinieciskā “stafete” tika īstenota dažas sekundes pirms Ļiteinij tilta pacelšanas. Akcija saucās “P-is KGB gūstā”. Un P-is sacēlās reizē ar tiltu, pirms pilsētas dienesti atsūtīja spectransportu, lai to nomazgātu. Mūsu P-is iestiepās tieši mākoņos, un to varēja skatīt puse Pēterburgas. Taču vislabāk to redzēja Krievijas specdienestu darbinieki, saldkaisli pieplakuši savu kabinetu logiem.

Ja mēģinātu tā vienkārši paskaidrot, ko šis Hujs nozīmēja, varētu teikt, ka tas ir mūsu simboliskais mākslinieciskais “fak” visai Krievijas mafiozās varas vertikālei, kas ņirgājas par cilvēka tiesībām un nodarbojas vienīgi ar naftas dolāru izlaupīšanu. Mūsu Kosmiskais P-is ir gluži kā starpgalaktiku raķete uz starta. Tas metafiziski jau uzņēmis sevī un drīz vien aiznesīs līdzi nahuj citās galaktikās visus uzplečotos vilkačus, kuri alkst izbaudīt savu ļengani ereģēto varas vertikāli.

Tā nu kopš 15. novembra Oļegs un Ļoņa ir cietumā, bet mēs ar Kazlēnu un Janu – slēpjamies. Mūs meklē simtiem Iekšlietu ministrijas, FSB un citu spēka resoru darbinieku. Ļoņu un Oļegu apsūdz pēc 282. panta – par “naida kurināšanu pret sociālo grupu – miliciju” un 213. panta – par “huligānismu”. Mani meklē vēl arī apsūdzot “noziedzīgas bandas organizēšanā un vadīšanā”, ar “bandu” saprotot ārtgrupu Voina. Pēc Krievijas likumiem tas jau nozīmē kādus 15 gadus cietumā. Lūk, apmēram tā norisinās “modernizācija” un “reformas”, par ko Rietumu televīzijas kameru priekšā mīl runāt Krievijas prezidents.Instalācija no piedzērušajiem kruķiem

Mēs izdomājām, ka skaista instalācija iznāktu no apgāztām policijas mašīnām. Bet nevis no tādām, kas būtu šim mērķim nopirktas, bet no tām, kas braukā pa ielām – svaigām, kopā ar visiem kruķiem. Tādēļ, ka mūsu krievu kruķi ir grēcinieki. Un, lūk, tādēļ Bībeles Pastarās tiesas priekšvakarā, 2010. gada 16. oktobrī mūsu grupas aktīvisti parādes maršā ieradās pie Mihaila pils galvenajiem vārtiem – tur, kur atrodas Krievu muzejs, pati lielākā krievu mākslas glabātuve. Pili apsargā desmitiem milicijas darbinieku. Mūsējie nobloķēja visas pils ieejas ar velosipēdu ķēdēm. Pie centrālās ieejas ārpusē palika viena pati milicijas mašīna, kurā atradās piedzērušies kruķi. Pieci grupas Voina mākslinieki saņēma mašīnu pie apakšas no vienas puses, pacēla, atbalstīja pret krūtīm un pārvēla uz jumta. Aiz bloķētajiem vārtiem ķēdes raustīja saniknotie kruķi. Citi drūmi īdēja apgāztajā mašīnā. Bail nebija, jo, akciju gatavojot, mākslinieki vairākus mēnešus bija trenējušies, gāžot vecas, salauztas mašīnas Pēterburgas nomalēs, pēc tam – autoinspekcijas mašīnas un tad beidzot pārgājuši pie kruķu patruļmašīnām. Tā nu uztrenētie mākslinieki uz velosipēdiem ātri aizlaidās no instalācijas izveides vietas. Šo māksliniecisko akciju mēs nosaucām par “Apvērsumu pilī” (ej.uz/nzdu). Un šīs akcijas lozungi bija “Lūdz žēlastību, kruķi!” “Nejaukais kruķis vienmēr uzvels vainu saviem pautiem!” “Nožēlojiet grēkus, netīrie, liekulīgie kruķi!”

Panku koncerts tiesas zālē

Pati “neiespējamākā” mūsu grupas akcija notika 2009. gada 9. maijā. Grupa ienesa tieši korumpētās tiesas zālē divas elektroģitāras, pastiprinātāja pulti, mikrofonus un visu to aizmugurējā rindā pieslēdza pie elektrības. Un, kad tiesnesis paziņoja, ka tiesas sēde ir atklāta, grupas aktīvisti ieslēdza koncerta aprīkojumu pilnā skaļumā, uzlēca uz krēsliem un nodziedāja dziesmu “Visi menti ir izdzimteņi!” Dziesmas izpildījuma laikā kruķi uzbruka māksliniekiem un sākās grūstīšanās. Šī akcija saucās “P-is pakaļā!”, bet pati koncertprogramma bija nosaukta “D-ā esat, pogainie – sūda priekšnieki! Es nosaucu šo akciju par “neiespējamu” tādēļ, ka mūsu iesēdināšana aiz restēm tika novērtēta kā simtprocentīga, bet iespēja nodziedāt dziesmu – kā nulle. Tomēr mākslinieki dziesmu nodziedāja un no kruķiem atkāvās. (ej.uz/nm2u) “Svetlana Jurjevna!” mūsu grupas aktīvists kliedza tiesnesei, kad kruķi viņu uz rokām nesa ārā no tiesas zāles, “nu, tad es pie jums pēc naudiņas vēlāk ieiešu!” Bet kruķiem viņš uzbļāva: “Ko jūs darāt! Es taču esmu Kremļa riebeklis! Es esmu riebeklis no Kremļa!” Simtprocentīgas korupcijas situācijā kruķus šie kliedzieni dezorientēja, un viņi nesaprata, kas īsti notiek. Īsāk sakot, kruķi pilnīgi aptaisījās. Tas bija mūsu grupas “P-is pakaļā” visiem kruķiem. “Fak” pērkamajiem tiesnešiem.

Jautrais Rodžers uz valdības nama

2008. gada 7. novembrī grupas Voina aktīvisti pārlīda pāri Baltā nama 12 metrus augstajiem vārtiem un neapbruņoti aizskrēja līdz galvenajai ieejai, riskējot, ka viņus varētu nošaut kruķi. Akciju tā arī nosauca – “Uzbrukums Baltajam namam”. Bet uz valdības nama fasādes tajā laikā parādījās gigantisks, 50 metrus augsts Jautrais Rodžers. Mēs to uzzīmējām ar lāzeru. Akcija tika īstenota par godu galvenā krievu anarhista Ņestora Mahno 120 dzimšanas dienai. Miroņgalva ar kauliem – tā ir tradicionālā visas pasaules anarhistu zīme. Zīmēt uz Baltā nama ir daudz jautrāk, nekā uz audekla. Baltais nams ir mākslinieka labākais audekls. Miroņgalva un kauli uz Baltā nama bija brīdinājums valdībai, ka anarhija ir nenovēršama reakcija uz ksenofobijas un genocīda politiku. Jautrais Rodžers norādīja, ka krievu nācija izmirst, kamēr jaunbagātnieki peldas luksusā.Nāvessods imigrantiem, homoseksuāļiem un ebrejiem

2008. gada 7. septembrī Maskavas pilsētas svētkos mēs atnācām uz milzīgu lielveikalu un nodaļā „Gaisma”, starp ieslēgtajām lustrām, sodījām ar nāvi pakarot trīs vergus viesstrādniekus, vienu ebreju un vienu homoseksuāli (ej.uz/8pnk). Pēc akcijas es paziņoju, ka tā ir dāvana korumpētajam Maskavas mēram no grupas Voina par viņa homofobijas, ksenofobijas, antisemītisma un cilvēktiesību pārkāpumu politiku. Akcija notika pirmo piecu krievu revolucionāru dekabristu pakāršanas (1826) gadadienā, tādēļ to nosaucām „Dekabristu piemiņai”. Mēs gribējām atgādināt Krievijas iedzīvotājiem par pirmo krievu revolucionāru libertārajiem ideāliem. Akcijas lozungs bija „Pestelis pie vienas vietas” (Пестель на хуй не упал), ar to mēs gribējām teikt, ka brīvības ideāli, par kuriem savu dzīvību atdeva Pāvels Pestelis, ir aizmirsti.Kā grupa Voina uzvilka prezidentu Medvedevu

Mūsu grupa pirmo reizi kļuva slavena, kad mēs uzvilkām prezidentu. 2008. gada 29. februārī, divas dienas pirms Dmitrija Medvedeva ievēlēšanas, mēs uzrīkojām seksuālu orģiju Maskavā, Valsts bioloģijas muzeja zālē. Grupa Voina bija pilnīgi kaila un kniebās, bet es stāvēju fonā, ģērbies smokingā un cilindrā, un turēju transparentu “Pisies par Lācēna Mantinieku!” “Klusuma dienā” dažas stundas pirms vēlēšanu rezultātu paziņošanas es akciju publicēju savā blogā (http://plucer.livejournal.com/266853.html). Divas dienas pēc vēlēšanām notika Marš Nesoglasnih (Nepiekrītošo gājiens), kurā grupa Voina izgāja ar milzīgu transparentu “Es pišu Medvedevu!” Tas bija šīs akcijas fināla akords. Tas ir tāds savdabīgs priekšvēlēšanu Krievijas “portrets”, kur, tēlaini runājot, visi cits citu drāž, bet Medvedevs uz to ar baudu noskatās.Mums spēra ar kājām pa seju!

Apbrīnojamas lietas mans draugs Oļegs man raksta no Pēterburgas cietuma:

“2010. gada 15. novembra naktī mēs kopā ar sievu un bērnu nakšņojām Maskavas dzīvoklī pie draugiem. Pulksten 7.40 es pamodos no skaļa trokšņa gaitenī, dauzīšanās, necenzētas lamāšanās. Es izdzirdēju sitienu un krītoša cilvēka ķermeņa troksni. Tad istabā, kur mēs gulējām, ielauzās pieci “bandīti” ar kliedzieniem: “Visiem gulēt, nekustēties!” Divi no nepazīstamajiem sagrāba mani aiz rokām, bet trešais, kuru sauca par Ivanu, no visa spēka iesita man ar dūri pa krūtīm. Es palūdzu “noziedzniekus” pateikt, kas viņi ir un uzrādīt dokumentus. Tad trīs privātās drēbēs ģērbušies cilvēki nogāza mani ar seju uz matrača, izgrieza rokas uz muguras, divi turēja rokas, bet “Ivans” uzlika roku dzelžus. Tad viņi sāka mani spārdīt ar kājām. Divi citi tai pašā laikā ļoti rupji uzlika roku dzelžus Leonīdam Nikolajevam un nosēdināja viņu apakšbiksēs uz grīdas. Ienāca vēl viens “bandīts”, kuru visi sauca par “Vasju”. Nikolajevs pajautāja “Vasjam”, kas viņi tādi ir. Vasja atbildēja: “Mudaks! Bļaģ! Jobtvoju matj! Sūdainais pidar! Tagad tev ir pizģec, nahuj, izpistais āzi!” Pēc tam “Vasja” sāka draudēt man ar pistoli, solot nošaut mani un manu sievu. “Bandīts”, kuru visi sauca par “Andreju”, ar netīriem zābakiem uzkāpa tīrai bērna veļai. Es viņu palūdzu nesmērēt bērna drēbītes – tajās vajadzēja saģērbt bērnu. Par to “Andrejs”, “Vasja” un “Ivans” nostādīja mani uz ceļiem un sāka sist man pa galvu. Pēc tam mani nogāza uz grīdas un sāka spert pa galvu, aknām un nierēm. “Andrejs” vien man iespēra pa galvu ne mazāk kā 10 reizes.

“Ivans” un “Andrejs” mani no dzīvokļa izveda salā pusapģērbtu, kreklā un bez zeķēm kājās. Pie mājas durvīm “Ivans” mani nostādīja ar seju pret sienu un cieši uzvilka galvā necaurspīdīgu polietilēna maisiņu. Maisiņa rokturus viņš aptina man ap kaklu, lai maisiņš cieši pieliptu sejai un es nevarētu elpot. “Ivans” un “Andrejs” pieveda mani pie mikroautobusa, kas bija novietots tieši pie ieejas un nogāza ar seju uz mikroautobusa dzelzs grīdas. Tādā stāvoklī es pavadīju daudzas stundas. Pēc tam septiņi cilvēki privātās drēbēs iesēdās autobusā un mēs sākām braukt. “Ivans” skaļi pateica, ka braucam uz mežu, kur mūs spīdzinās un nogalinās. Maisiņš uz galvas bija kļuvis slapjš, nemaz vairs nevarēju paelpot. Sviedri koda acīs, laiku pa laikam es zaudēju samaņu gaisa trūkuma dēļ. Kad mēģināju izdabūt galvu no maisiņa, “bandīti” sāka man spert pa galvu. Maisiņš man galvā bija visu dienu, un Leonīdam Nikolajevam tāpat.

Vēlāk noskaidrojās, ka tie nav bijuši bandīti, bet policisti. “Ivans” – milicijas virsnieks Ivans Omarovs, “Vasja” – virsnieks Vasilijs Trifans. Interesanti, ka iebrūkot dzīvoklī, miličiem nebija ne kratīšanas atļaujas, ne aresta ordera.

Visu ceļu no Maskavas uz Pēterburgu, tas ir, no deviņiem rītā līdz vieniem naktī, es biju saslēgts roku dzelžos, rokām uz muguras. Roku dzelži speciāli bija savilkti cieši. Tādēļ uz abu roku locītavām izveidojās dziļas brūces, delnas stipri uztūka, kreisās plaukstas daļa un mazais pirkstiņš zaudēja jutīgumu, kas līdz pat šim laikam, pēc pusotra mēneša, nav atjaunojies. Tagad es esmu invalīds, man ir atsistas nieres, smagas galvas traumas, es nevaru kustināt kreiso roku. Daļa pirkstu kopš tā laika neko nejūt, pat sāpes. Visas 15 stundas ceļā man ne tikai neļāva piecelties no autobusa dzelzs grīdas, bet aizliedza pat mainīt ķermeņa stāvokli. Ja es centos pagrozīties, lai asinis varētu pieplūst rokām, virsnieks Omarovs un “Andrejs” uzreiz sāka man spert pa seju.

Visa ceļa laikā no Maskavas uz Pēterburgu virsnieki nepārtraukti dzēra šņabi, iztukšodami vairākas pudeles. Dzerdami viņi saskandināja glāzes tieši virs manis. Kad viņiem apnika dzert un sagribējās izklaidēties, virsnieks Omarovs, “Andrejs” un citi sāka mani spārdīt. No spērieniem mana galva sitās pret sēdekļu dzelzs kājām, man uz sejas radās zilumi, nobrāzumi un plēstas brūces. Visu to viņi darīja jautri, bija redzams, ka piekaušana viņiem visiem sagādā prieku.

Pēterburgā izmeklētāja kabinetā līdz ar mani ienāca Ivans Omarovs, Vasilijs Trifans, “Miša” un “Andrejs”. Viņi bija piedzērušies, smējās par katru manu vārdu, komentēja manas atbildes, traucēja atbildēt. Es lūdzu izmeklētājam, lai viņš sazinātos ar manu advokātu. Es lūdzu viņam arī dot iespēju piezvanīt. Viņš atteica. Pēc pratināšanas viņi mani, saslēgtu roku dzelžos, iemeta vieglās mašīnas bagāžniekā un atveda uz cietumu.”

Asinsizplūdumus uz mākslinieka Oļega Vorotņikova ķermeņa fiksēja cilvēktiesību aizstāvji, kas apmeklēja viņu cietumā gandrīz pēc mēneša.Esmu laimīgs sagaidīt Jauno gadu cietumā!

“Es dzīvoju kamerā, kas ir 3 metrus gara un divus ar pusi plata. Šeit sēž 6 cilvēki. Galda un solu nav. Pusmetra attālumā no manis ir ļoti spilgta dienasgaismas spuldze, bliež visu diennakti. Karājas tieši virs manis. No tās cilvēki zaudē redzi un paliek akli jau pirmajā gadā. Man līdz tiesai būs jāsēž gadi divi, tā es domāju.

Skumstu pēc dēla Kaspera un jau pat vairs nevaru iztēloties, kā viņš izskatās. Ļoti gribas Kasperu ieraudzīt, taču, ja sieva ar viņu atnāks uz tikšanos, viņus uzreiz arestēs. Šeit valda bads, jo cietuma “balandu” ēst nav iespējums, tā ir kaut kāda smirdīga pļura. Katrā kamerā kopā ar veselajiem sēž AIDS, tuberkulozes un hepatīta slimnieki. Metra attālumā no manis jau 2 nedēļas šausmīgos krampjos mirst narkomāns, viņš vemj, rāpjas pa sienu, zaudē samaņu un raustās krampju lēkmēs. Mūs visus ir sakodušas blaktis, to šeit ir tūkstošiem. Manā kamerā daudzi bez apstājas smēķē, elpot nemaz nav iespējams, bet mēs taču esam nesmēķētāji. Krievijā “iesēdināt cilvēku cietumā” – tas nozīmē atņemt viņam gribu un veselību, nogriezt ceļu pie sabiedrības un pilnīgi iznīcināt cilvēkā personību.

Taču, kad es lasu un dzirdu par kādām Pēterburgas ielām un adresēm, man kļūst priecīgi. Es šeit, sēžot cietumā, iztēlojos tās vietas, pēc tam atceros, ka arī pats esmu cietumā Pēterburgā. Un man kļūst divkārt labi un interesanti. 2010. vispār bija labākais gads manā mūžā. Februārī mēs taisījām izstādi Ļubļanā, aprīlī bijām Ņujorkā, bet novembri un decembri pavadījām cietumā. Tas bija labāko akciju gads labākajai Krievijas grupai – mūsu Karam. Un mans dēls Kaspers šajā gadā sāka staigāt, skriet, spēlēt bumbu un pat piedalīties mūsu akcijās. Tā ir laime.”Labu kruķu nav!

“Esmu apmierināts un laimīgs, jo visa šī cietuma epopeja – tas ir turpinājums mūsu akcijām “Apvērsums pilī” un “Hujs FSB gūstā”, tā ir varas reakcija uz mūsu mediju mākslu. Un mentu visatļautība ar spīdzināšanu un ņirgāšanos, visi šie neskaitāmie mentu noziegumi pret ieslodzītajiem arī kļūst par mūsu mākslas daļu.

Par mums šeit visi zina – gan menti, gan zeki. Kamerā un iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā par mums runā savstarpēji nepazīstami cilvēki. Opers no 5. izmeklēšanas nodaļas, tas pats, kurš mums dzina pēdas kopš augusta, man teica, ka Kara akcijas ir teicamas, viņš pat apgalvoja, ka patiesi priecājas ar mums iepazīties. Kopā ar mums sēž bandīti, kas aizturēti par sprāgstvielu glabāšanu, naudas viltotāji, zagļi, taču lielākā daļa ir pilnīgi nevainīgi cilvēki, kurus menti sašņorējuši atskaitei. Un visi viņi jūt līdzi mūsu mākslai. Pie tam apspriež to nevis vienaldzīgi, bet ekspresīvi, emocionāli. Pat profesionāli zagļi reaģē, lai arī skeptiski, tomēr ar cieņu. Saka: “Jūs esat interesanti ļaudis, nopelniem bagāti, lai gan mums, zagļiem, nesaprotami.” Manas iesaukas ir “ekstrēmists” un “terorists”. Tas tādēļ, ka es vienmēr apgalvoju, ka labu kruķu dabā nemēdz būt, un, ja cilvēks sāk dienēt korumpēti bandītiskā struktūrā, viņš nevar būt labs.

Krievijā pašlaik notiek grandioza Iekšlietu ministrijas operācija, lai pilnīgi sagrautu un fiziski iznīcinātu visu antifašistisko kustību valstī. Pēc valsts augstākās vadības rīkojuma “ekstrēmistu” sarakstos iekļauti visi Marš Nesoglasnih dalībnieki, visi, kuri piedalījās mītiņos, aizstāvot Konstitūcijas 31. pantu, visa opozīcija, visi cilvēktiesību aizstāvji un pirmām kārtām – visi antifašisti. Pasaulei jāsaprot, ka Krieviju strauji aprij radikāli labējie revanšisti ar valdību priekšgalā. Un grupas Voina vajāšana – tā ir daļa no varas operācijas, sagraujot antifašistisko kustību. Notiek operācija, lai iznīcinātu visu krievu saprātīgo protestējošo jaunatni. Vara upurējusi krievu jaunatni savām privātajām ambīcijām, naftas dolāru miljardu izzagšanai, savām villām, jahtām un dārgajām maukām.” Bet, lūk, Natālijas Sokolas, Oļega Vorotņikova sievas vēstule: “Virsnieks Vasilijs Trifans man teica, ka atbalsta nāves sodu gadījumos, kad lieta skar nepilngadīgos, norādot ar pirkstu uz Kasperu. Kratīšanas laikā viņš rupji izrāva Kasperam no rokām visas rotaļlietas. Kaspers sāka raudāt, no kruķa uzbrukuma viņam sākās histērija. Tad Trifans pateica, ka tādi kā mēs, mākslinieki, ir pazudinājuši valsti. Viņš noskaņoja lieciniekus pret mani kā māti, norādot uz netīro grīdu, pa kuru viņi paši veselu stundu bija staigājuši ar saviem netīrajiem zābakiem. Trifans bradāja ar zābakiem pa gultas veļu un bērna apģērbu, ko viņi paši bija nometuši uz grīdas. Un šis virsnieks Vasilijs Trifans draudēja ar dienesta ieroci nošaut pusotrgadīgo Kasperu, mani un manu vīru. Šis kruķis dzēra šņabi glāzēm un spēra manam vīram ar kājām pa galvu.”Banksijs glābj Karu

Ārtgrupas Voina dalībnieki nesadarbojas ne ar kuratoriem, ne ar galeristiem, ne kādām citām mākslas institūcijām. Un savus darbus mēs nepārdodam. Tādēļ, ka mākslai jābūt bezmaksas. Karš vienmēr principiāli izticis bez naudas. Piemēram, visu 2008. gada auksto ziemu grupa nodzīvoja neapkurināmā autogarāžā Maskavas nomalē. Taču pēc tam Oļegam un Natālijai piedzima dēls Kaspers Acuraugs, un es viņiem atradu mitekli pie draugiem. Pašreiz Kasperam ir jau pusotrs gads. Viņš jau piedalījās akcijā “Apvērsums pilī”, tas ir viņš, kurš pasper futbola bumbu zem policijas mašīnas, ko mākslinieki pēc tam apgāž uz jumta.

Taču kad Oļegs un Ļoņa nokļuva cietumā, vajadzēja viņiem sūtīt produktus, jo Krievijā cietumos praktiski neēdina. Un nebija saprotams, ko darīt un kur ņemt līdzekļus advokātiem. Tad pēkšņi slavenais britu mākslinieks Banksijs paziņoja, ka pārdod sava darba “Izvēlies savu ieroci” (Choose Your Weapon) 175 izdrukas, lai glābtu Oļegu un Ļoņu. Viņš teica, ka jau sen seko grupas daiļradei un ir sajūsmā par mūsu 65 metrus garo P-i. Taču jautājums pat nav par naudu, bet par to, ka par Banksija dāvanu uzrakstīja desmitiem izdevumu Rietumos. Banksijs morālo atbalstu grupai Voina padarīja par starptautisku. Paldies viņam.

“Izvēlies savu ieroci” – tas ir simbolisks nosaukums. Jo “Voina” krieviski nozīmē “karš”. Mēs jau esam izvēlējušies savu ieroci. Tagad ir jūsu kārta. Starp citu, šo nosaukumu – Voina – izdomāja Oļegs Vorotņikovs jau 2007. gadā. Tad mēs nolēmām pieteikt mākslas “karu” glamūrīgajai, konjuktūriskajai un konformiskajai mākslas pasaulei, “karu” represīvi patriarhālajai sabiedrībai, “karu” labēji radikālajiem politiķiem. Mēs “karojam” par mākslas brīvību. Kopš tā laika esam sarīkojuši desmitiem akciju. Krievijā pret mums ir ierosinātas jau 15 krimināllietas. Taču visi šie fašisti, kas sametuši mūsējos cietumā – viņi šajā mūsu “karā” ir nolemti sakāvei. Jo mūsu “karš” ir simbolisks, informatīvs. Tā galvenais mērķis ir parādīt visai pasaulei Kremļa kabinetos sēdošās Krievijas korumpētās mafijas ļauno seju.