Kas notiek

1. KARUSELIS UZ VERTIKĀLES

Kārtējo reizi 4. martā mēs kļuvām liecinieki nevis vēlēšanām, bet labi organizētai varas sagrābšanas operācijai. Un te nav runa par klāt pierakstītajiem procentiem. Runa ir par organizētām falsifikācijām. Vai Putins uzvarētu, vai neuzvarētu normālās vēlēšanās, to neviens nezina. Iespējams, uzvarētu. Taču runa nav par to. Tiek apstrīdēta nevis uzvara vēlēšanās, bet notikuma būtība. Falsifikāciju daudzums un raksturs liecina par valsts organizētu sistēmisku darbību, tās plānojot, īstenojot un novēršot jebkādu iespēju saukt blēžus pie atbildības. Ņemot stingri juridiski, tāpat kā decembrī būtu jārunā par sazvērestību ar mērķi sagrābt varu, proti, par vēršanos pret Krievijas Federācijas konstitucionālo iekārtu (sk. KF Konstitūciju, 4. daļas 3. pants).

Tika izgudrota un visu acu priekšā izmantota jauna, diezgan pamatīga falsificēšanas tehnoloģija. Radās jauni vēlēšanu iecirkņi, spoku nami, visu Krieviju pēkšņi pārklāja nepārtrauktā cikla uzņēmumi, pieauga iedzīvotāju skaits... Uz varas vertikāles ass sāka griezties karuselis, iedarbojās milzīga mašīna. Vērienā bija jūtama valsts roka, labi apmaksātu polittehnologu darbs, varbūt bija iesaistīti pat veseli institūti, masīvs organizatorisks darbs. Uzņēmumus vajadzēja mobilizēt, cilvēkus sadzīt, autobusus nodrošināt, atsaistes talonus savākt, balsotājus uzpirkt. Ir milzum daudz stāstu, pārskatu, interviju, sūdzību, un drīzumā mēs izlasīsim nākamo “Saniknoto vērotāju” grāmatu. Un kas no tā? Nekas. Jo vara jau kopš paša sākuma īstenoja nevis priekšvēlēšanu, bet militāru kampaņu. Uzvarēja nevis Putins, bet Putina izperinātā sistēma, karuselis uz vertikāles. Viņi uzvarēja nevis vēlēšanās, bet specoperācijā, jo arī rīkoja nevis vēlēšanas, bet karu.

Pats izredzētais jau pirms vēlēšanām paziņoja, ka viņam tas ir nevis normāls politisks notikums, bet – ne vairāk un ne mazāk – kauja, tāda kā Borodina. No viņa komandaugstienes redzams: nevis pilsoņi izvēlas prezidentu, nē – mēs (viens no pretendentiem, kāds pilsonis Putins), līdz zobiem apbruņojušies ar visu administratīvo resursu spēku, visu specdienestu tehniku, visiem speclīdzekļiem, visām specnodaļām, visiem specmedijiem, stājamies pretī kādai ienaidnieku armijai, varbūt pašam Napoleonam, turklāt oranžajam, piedevām ar Valsts departamentu aiz muguras. Šausmas!

Lai neviens nedomātu, ka pilsonim Putinam galvā bija kaut kādas tur vēlēšanas, militārā retorika turpinās arī pēc uzvaras, virspavēlnieks ziņo armijai: oranžās ordas (tās pašas valsts pilsoņu) uzbrukums atvairīts, mēs uzvarējām!

Lūk, es jau saku, ka vara nevis rīkoja vēlēšanas, bet karu, specoperāciju, kur noder visi līdzekļi. Pret ko tad karoja? Kas ir šie oranžie franči? Vienkārši tie, kas gribēja nevis karu, bet vēlēšanas, godīgas vēlēšanas, vēlēšanas, kurās tiktu ievēroti visi likumi, procedūras, noteikumi. Lai zinātu: tie esam mēs, kas izvēlamies, nevis mums kaut ko ir uzspieduši. Lūk, un bija cīņa starp tiem, kas karoja, un tiem, kas gribēja vēlēšanas. Piebildīšu: vieni bija par vēlēšanām ar neparedzamu rezultātu, otri – par karu, piedevām viņiem bija vajadzīgs viens vienīgs rezultāts. Tā nu vieni novēro, otri veic specoperāciju, vieni balso, otri falsificē, vieni ķer aiz rokas, citi sit pa pirkstiem ar policijas stekiem un tiesnešu āmuriem.Par to visu jau ir runāts ne reizi vien un dažādos veidos. Ko tad es vēl? Nu, pirmkārt, lai skaidrāk saprastu notiekošo, atkārtot nav grēks, bet, otrkārt, šī falsifikatoru pašatmaskošanās turpinās. Es runāju par televīzijas pīli “Protesta anatomija”, lielisku politiskās izglītošanas projektu.2. POLITIZGLĪTOŠANA

Nevajadzētu izlaist no acīm šo svarīgo notikumu, kas risinās tieši mūsu priekšā: simtiem tūkstošu cilvēku praktisko politapmācību. Šī politizglītošana norit ārkārtīgi veiksmīgi un turpinās jau kopš 4. decembra. Jaunā paaudze, puiši un meitenes, kaut kāda iemesla dēļ (nezinu, kāda!) nolēma pavērot, kā norisinās mūsu vēlēšanas. Aizgāja un bija pārsteigti un sašutuši, ieraugot, kā viņu mīļotie skolotāji, kuri tikko vēl bija mācījuši viņiem dzīvot godīgi un nemelot, bailīgi šmaucas un aiz kauna slēpj acis. Jaunieši satraucās un gāja uz mītiņu. Mītiņā viņi dzirdēja daudz pareizu vārdu, taču pēkšņi attapās tiesībsargājošo orgānu ķetnās. Tur viņi apguva mācību, kā šie orgāni sargā savas tiesības, kā arī to, ka viņiem – mums, mūsu valsts iedzīvotājiem – nekādu tiesību nemaz nav. Mums, kas šeit esam jau padzīvojuši, gan ir jau zināms: tiesības un dažādas konstitūcijas mums ir, taču kurš gan ļaus tās izmantot! Bet viņiem tas ir jaunums. Savos interneta tīklos pastāstījuši cits citam, kā, kur, kurš ar kuru kopā aizturēts, atklājuši, kāda kārtība ir mājā, kuru viņi, paldies Dievam, uzskata par savējo – savu pilsētu, savu valsti! –, viņi lielā skaitā devās uz laukumu un paziņoja: tā dzīvot nav pareizi! Tad viņi izdzirdēja – varbūt pirmo reizi – nācijas tēva balsi, kurš par viņiem pajokoja. Nu, tā, kā tur, pie viņiem, mēdz jokot: aptuveni kā urlas sabiedriskajās tualetēs. Viņam tas bija joks, bet cilvēkiem – kārtējā politmācība.

Arī NTV pīle, jau Gebelsa līmenī, ir ļoti pamācoša. Mēs jau pazīstam šo falsifikācijas mašīnu, un tieši tā darbojās šajās tā saucamajās vēlēšanās, paldies, ka atgādinājāt, izskaidrojāt, citādi dažs labs vēl šaubījās.3. NO OPOZĪCIJAS UZ PRETOŠANOS

Putina un viņa rokaspuišu militārā retorika, baidīšana ar “oranžo revolūciju” ar Valsts departamentu aiz muguras, gebelsiskā propaganda, šantāža un draudi skaidri parāda, ka vara atsakās skatīt pilsoņus normālu politisko attiecību dimensijā. Vladimirs Bukovskis zināja, ko runā, kad teica: KGB tipa apziņa cilvēkos saskata tikai divas kategorijas: tie, ko “mēs” esam savervējuši, “mūsējie”, un otri – “ne-mūsējie”, tie, kurus savervējuši... viņi, nav svarīgi, kurš, ienaidnieki. Tā viņi arī atklāti paziņoja jaunatnei: vai nu jūs esat “mūsējie”, vai ienaidnieki. Lūk, kādēļ Putinam tuvāka ir futbola fanu un naciķu mentalitāte. Tos viņš saprot, ar tiem viņš ir gatavs sarunāties, bārties, uzsist uz pleca. Pārējie... Kas ir pārējie, paskaidro Ļeontjevs ar Govoruhinu, pat neatsaucoties uz Ļeņinu. Tādā polarizācijā politiskās atšķirības, programmas un problēmas atvirzās otrā plānā. Lozungam “Krieviju bez Putina” nav ne ekonomiska, ne pat politiska satura. Tas ir ētisks lozungs. Tā ir cilvēku cīņa par cilvēku sevī. No vienas puses – režīms, kas korumpē, pazemo, sabojā cilvēku, iznīcina to cilvēka saturu, ko mēs saucam par “cieņu”, “godu”, “cildenumu”, – vārdu sakot, to, bez kā dzīve zaudē jēgu. No otras – cilvēki, kuri necieš, ka viņus, rupji sakot, “nolaiž”.

Termins “opozīcija” pie mums ir zaudējis jēgu. Tagad ir jautājums par ētisku pretošanos. Tad nu palīdzēsim cits citam šajā pastāvēšanā!