Skatiena attālumā
Skatoties no Zaļās, Dzirnavu un Antonijas ielas, Rīga izskatās maza un paredzama; nedaudz paceļoties ar lidmašīnu, – liela un nesaprotama. Atskatoties uz Rīgu no Londonas vai Lēvenes, tā šķiet tuva kā mājas, bet nonākot Ķengaragā vai Bolderājā – sveša un atbaidoša. Kurā no skatījumiem Rīga atklājas labāk? Līdzīgi ir ar cilvēkiem – vai sieviete ir vislabāk saskatāma pustumsā pie vīna glāzes, pratināšanas prožektora gaismā, pludmalē vai atmiņās par pirmo vai pēdējo skūpstu? Skatienu dažādība atklāj to, ka ir lietas, kuras vieglāk ieraudzīt no tālienes, un lietas, kuras tuvumā nav iespējams pamanīt. Citas ir saskatāmas tikai tuvumā, bet tālumā saplūst ar ainavu.
Runājot par dažādu skatījumu iespējamību, var, piemēram, mēģināt aplūkot Purvciemu no tā “iekšienes” un personiskās pieredzes gaismā, kā to dara Aiks Karapetjans filmā “Cilvēki tur/Люди там”, vai arī uz to paraudzīties no tāluma, kur Purvciems kļūst par anonīmu “rajonu” anonīmā pilsētā, kā to dara maskavietis Aleksejs Koļenskis savā rakstā šajā Rīgas Laika numurā “Nepilsoņa vīrišķība”. Ja ar skatījumu saprot ne tikai īpašā veidā vērstu skatienu, bet arī noteiktu sapratnes pozīciju, tad varētu pieļaut, ka šādu sapratnes skatienu skaits ir neierobežots, lai gan ticamāk, ka to skaitu ierobežo prāta, cilvēka vai lietu daba. Turklāt ir lietas, kuras, kā teiktu Aristotelis, labāk neredzēt.
Iejušanās savas vagīnas lomā, ar ko nodarbojas vairākas eiroparlamenta deputātes (sk. Darjas Kulaginas komentāru “Parlamentārās vagīnas”), visticamāk, nav saistīta ne ar kādu sapratnes pozīciju, proti, no vagīnas redzes viedokļa neko ieraudzīt vai saprast nav iespējams, taču šīs iejušanās rezultātā iespējams kaut ko izdarīt (savākt 85 miljonus un vagināli apvienoties cīņā pret fallologocentrismu un klitoridektomiju). Nošķīrums starp skatījumu un tā iespējamo iespaidu uz aplūkoto lietu ir ievērots profesora Džona Dilona vēstulē no Dublinas, kur platonisms kā noteikta sapratnes pozīcija nenozīmē, ka tā ļauj izraisīt jelkādas izmaiņas apkārtējā pasaulē. Arī filozofa Anatolija Ahutina vērojumi par notikumiem Maskavā liek domāt, ka no skatījuma tiešuma vēl neizriet rīcība (ja vien par rīcību neuzskata pašu skatījumu), savukārt aktīva rosīšanās nebūt neliecina par sapratni. Arī intervija ar ķīniešu rakstnieku Ljao Jivu, kurš atšķirībā no Ahutina un Dilona nevis nodarbojas ar senajiem grieķiem, bet mīl seno Ķīnu, ļauj saprast, ka vērībā pret vienkāršo, nevarīgo un seno, kā vientuļā dzērājdzejnieka Li Bo attieksmē pret savu ēnu, ir saskatāms vairāk nekā Ķīnas ekonomiskajā izaugsmē uz miljoniem sagrautu likteņu fona.
Vērojumam un sapratnei veltīta dzīve atšķirībā no mēģinājumiem kaut ko paveikt un izdarīt, šķiet, ir arvien retāka parādība (“vairums nelaimju rodas no nespējas mierīgi nosēdēt mājās”, apmēram tā reiz rakstīja vērojuma cienītājs Paskāls). Salīdzinot ar to, spēja rīkoties var šķist daudz pievilcīgāka. Savā ziņā par darbošanos, nevis iespējamu sapratni ir runa izvērstajā Filipa Gureviča stāstā par Nikolā Sarkozī. Aktīvas politiskās darbības ietvaros nedz nacionālās intereses, nedz tām pretējā stipras un vienotas Eiropas ideja nav sapratnes pozīcijas. Tieši otrādi, tās ir pozīcijas, no kurām iespējams rīkoties, arī neko nesaprotot. Šādā nozīmē rīcības cilvēkiem ir maz iespēju saprast, bet sapratne pati par sevi neizraisa vajadzību rīkoties. Taču cilvēku attiecības pastāv nevis skatienu dažādībā, bet, kā reiz rakstīja dzejnieks, “divu brīvību attālumā”.
