Platons kā ekonomiskās krīzes vēstnesis

Apziņa, ka esi platonists, Dublinā sniedz ievērojamu gandarījumu – ne vairāk, ne mazāk kā apmierinājumu, ka izdevies pareizi prognozēt visu, kas pasaulē noticis kopš 2008. gada. Vienīgā nelaime, ka pat šodien atrodas ļoti maz cilvēku, kuri gatavi uzklausīt veselā saprāta balsi, tālab gandarījumam piejaukta krietna bažu un bezspēcīga izmisuma deva.

Tas bija 2007. gadā, vēl pašā mūsu tautsaimniecības uzplaukuma augstākajā punktā, uz pasaules ekonomiskā buma fona – es publicēju pamfletu “Platonisms un pasaules krīze”, kurā brīdināju, ka dogmatiska izaugsmes pielūgsme, papildināta ar ideoloģiskiem iebildumiem pret mēģinājumiem iegrožot banku sistēmu vai pašu alkatību (kā man likās, savienojumā ar reliģiskas neiecietības eskalāciju – ne tik daudz dažādo kristietības sektu, kā kristīgās un islāma ticības starpā, turklāt tam visam pievienojot augošu necieņu pret pilsoniskajiem pienākumiem), var nospiest Rietumu civilizāciju uz ceļiem.

Par alternatīvu es piedāvāju atgriešanos pie platonisma politiskajiem principiem, kuri aplūkoti ne tik daudz “Valstī” (es to uzskatu nevis par nopietnu Platona politiskās teorijas izklāstu, bet gan par recepti pareizai katras individuālās cilvēka dvēseles sakārtošanai), kā “Likumos” – darbā, kurā Platons patiešām pievērsies praktiski realizējamas cilvēku sabiedrības plāna izstrādāšanai. Atšķirībā no “Valstī” piedāvātā autokrātiskā trīs slāņu sabiedrības modeļa, kurš paredz, ka vadošo lomu ieņems filozofi valdnieki, bet zemāko – tik tikko saprātīgi domājošais proletariāts, šis patiesībā ir zināms demokrātijas – tiesa gan, izteikti kontrolētas un virzītas – paveids. Savā ideālajā valstī Magnēzijā, kuru viņš apraksta “Likumos”, Platons vēlējās izveidot izglītotu, rūpīgi strukturētas izglītības sistēmas radītu elektorātu, kurš pakļautos racionāli iekārtotajai valstij un uz kuru varētu paļauties, ka tas par šīs valsts vadītājiem ievēlēs pašas labākās amatpersonas.

Protams, Platona ārkārtīgi vienkāršajā, uz lauksaimniecību balstītajā modelī daudz kas jāpielāgo un jāattīsta, taču man šķiet, ka tas piedāvā visai noderīgas atziņas, no kurām mēs varētu mācīties. Pirmkārt, Platonu interesēja tā saucamā “stacionārā stāvokļa ekonomika” (steady-state economy), kurā gan tika atbalstīta efektivitāte un smags darbs, bet nebija runas ne par visaptverošu valsts funkciju paplašināšanos, ne par valsts nacionālo kopproduktu. Viņš uzskatīja, ka jācenšas uzlabot tādas lietas kā irigācija un ūdens resursu saglabāšana (grieķu pasaulē tā vienmēr bijusi akūta problēma), kā arī jaunās paaudzes un veco cilvēku atpūtas iespējas, taču nevar būt nekādas runas par to, ka kaut kam jāpieņemas apmēros vai jākļūst greznākam. Katram pilsonim bija tiesības uz nelielu zemes gabalu (un pienākums to aprūpēt), un atšķirība starp pašu trūcīgāko un pārtikušāko bagātības vai ienākumu apjomu nedrīkstēja pārsniegt piecas reizes. Tāpat kā neviens nedrīkstēja noslīdēt zemāk par noteiktu nabadzības slieksni, tā arī nebija atļauts pārsniegt zināmu bagātības līmeni – to atrisinātu 100% nodoklis, ar ko apliktu “liekos” īpašumus.

No otras puses, strādīgie un atjautīgie tiktu godāti un loloti kā nacionālie labdari – tikai viņu izcilība atspoguļotos finansiālās balvās, kas ne vairāk kā piecas reizes pārsniedz jau minēto likumā noteikto minimālo darba algu, ja lietojam moderno terminoloģiju. Es būtu gatavs mūsdienu apstākļos šo apjomu palielināt līdz pat desmitkārtīgai minimālajai algai; rezultātā mēs iegūtu situāciju, kurā, pieņemot, ka minimālā alga ir, teiksim, 20 000 eiro gadā, maksimālie ienākumi nepārsniegtu 200 000 eiro. Man personīgi šķiet, ka tā būtu ļoti liberāla pieeja, taču es saprotu, ka pat tā ne tuvu neapmierinātu mūsdienu vidusmēra baņķiera, kompānijas vadītāja vai pat augsta līmeņa mediķa vai jurista prasības. Šādus cilvēkus vajadzētu palūgt atstāt labi sakārtoto valsti un doties meklēt laimi un bagātību kaut kur citur.

Šāds princips, protams, būtu kaut kas neiedomājams un nepieņemams pašreizējai brīvā tirgus kapitālisma ideoloģijai, kuras sludinātā dogma ir: “Mums jādabū katram darbam pats labākais cilvēks par šībrīža tirgus prasībām atbilstošu algu.” Uz šādām prasībām es ierosinātu atbildēt, sekojot padomam, ko Platons ironiski piedāvā savā “Valstī”, proti, izrotāt minētos indivīdus ar ziedu vītnēm un izvadīt viņus ceļā, dodot viņiem savu svētību un nožēlojot, ka šie cilvēki ir pārāk brīnišķīgi, lai mēs viņus varētu paturēt pie sevis.

Kā jau teicu, Platons, protams, iztēlojās daudz vienkāršāku sabiedrību nekā to, ar kuru jārēķinās mums. Viņam piemita arī Atēnu aristokrātam tipiskā nicinošā attieksme pret tirdzniecību un ražošanu, no kuras izrietēja ieteikums šāda veida funkcijas uzticēt nevis pilsoņiem, bet gan valstī dzīvojošiem svešzemniekiem, kuriem būtu ļauts uzturēties īpašā norobežotā teritorijā pie ostas. Šis ierosinājums mums nav jāpieņem! Tāpat Platons paredzēja arī izmantot vergu darbaspēku, lai palīdzētu augstdzimušajiem zemkopjiem apstrādāt viņu zemi; mūsdienu apstākļos šādu iespēju mēs varam uzreiz atmest. (Vergu darbaspēka modernais ekvivalents ir Trešās pasaules “viesstrādnieku” ordas, kas strādā burtiski par grašiem.)

Nē, lauksaimnieki var paši tikt galā ar savu melno darbu, bet produktīvai komercijai un ražošanai jābūt neatņemamai valsts pamatstruktūras sastāvdaļai. Taču kopumā Platona sociālo un ekonomisko attiecību sistēma man šķiet gluži noderīga arī mūsdienu kontekstā. Tā ne tikai saliedētu sabiedrību, bet tā ir arī izstrādāta ar tādu aprēķinu, lai nodrošinātu krietni labākas attiecības ar apkārtējo vidi. Mums vairs nevajadzētu aprīt arvien lielākus naftas un gāzes daudzumus, atvemjot atmosfērā pieaugošus piesārņojuma apjomus. Arvien lielāka daļa mums nepieciešamās enerģijas nāktu no dažādiem atjaunojamiem – un nepiesārņojošiem – avotiem, turklāt, to izmantojot, mēs kļūtu taupīgāki.

2007. gadā tikpat kā neviens nebija noskaņots uzklausīt šos bargos brīdinājumus – visi veltīja uzmanību vienīgi ekonomikas izaugsmei. Taču līdz 2010. gadam, kad mans pamflets piedzīvoja atkārtotu un papildinātu izdevumu, situācija jau bija radikāli mainījusies. Tomēr, neraugoties uz to, ka otrajā reizē manī neapšaubāmi ieklausījās ievērojami vairāk cilvēku, vēl joprojām nekas neliecina par to, ka šādas tendences būtu kaut vismazākajā mērā iespaidojušas sabiedriskās politikas veidotājus vai vadošos politiķus. Šajā līmenī vēl joprojām tiek runāts vienīgi par “atgriešanos pie izaugsmes” – būtībā par nepieciešamību turpināt tālāk no tās vietas, kurā mēs palikām 2008. gadā.

Protams, situācijā, kad bezdarba līmenis sasniedzis 14% un tik daudziem jauniem cilvēkiem ir nopietnas grūtības samaksāt hipotēku par savām pārspīlēti dārgi novērtētajām mājām, politiķu sapņiem par ekonomisko izaugsmi ir zināms attaisnojums. Šajā sakarā es varu teikt tikai to, ka platonisma ekonomiskā politika nebūt neizslēdz izaugsmi. Tā atbalsta izaugsmi efektivitātes un racionālas resursu izmantošanas (teiksim, ūdens taupīšanas) jomās un, pats par sevi saprotams, sludina arī garīgu un intelektuālu izaugsmi – arvien labākas kultūras un izglītības, kā arī zinātnisko pētījumu iespējas. Nekam no tā visa nevajadzētu vēl tālāk piesārņot vai noplicināt apkārtējo vidi; jauns līdzsvars starp visu sabiedrības locekļu ienākumiem ikvienam garantētu zināmu iztikas minimumu, vienlaikus pienācīgi novērtējot smagu darbu un jaunradi.

Saprotams, ka iniciatīva un ražīgums ir nepieciešami. Īrija ir veiksmīga rūpniecības preču, īpaši farmaceitisko preparātu un elektronikas, kā arī kvalitatīvu lauksaimniecības produktu eksportētāja. Tā kļuvusi arī par Google, Facebook un PayPal, kā arī citu informācijas tehnoloģijas gigantu centru. Un būtu iespējams panākt vēl vairāk. Pat tādus resursus kā jau minēto ūdeni vajadzētu taupīt un izmantot daudz labāk, nekā tas notiek patlaban. Šobrīd mēs izniekojam aptuveni 40% no saviem ūdens resursiem, un pie tā vainojama gan izšķērdīga izmantošana, gan noplūdes. Salabojot savus ūdensvadus, uzstādot lietus ūdens tvertnes un izbūvējot lielus un mazus rezervuārus, mēs kļūtu par liela mēroga ūdens ražotāju un varētu to pa cauruļvadiem eksportēt uz Dienvideiropu un pat Ziemeļāfriku. Varbūt tas izklausās pēc utopijas, taču patiesībā nav ne drusciņas dīvaināk, kā būvēt gāzes vadus no Sibīrijas līdz pašai Rietumeiropai. Baidos, ka nākotnes pasaulē ūdenim lemts kļūt par vienu no stratēģiski svarīgākajiem resursiem, un mums vajadzētu būt gataviem to izmantot. Pagaidām mājsaimniecības ūdeni var izmantot bez maksas; šo absurdo situāciju valdība apņēmusies labot nākamgad. Šādam solim vajadzētu gan novest pie taupīgākas ūdens izmantošanas politikas, gan sagādāt līdzekļus, ko nākotnē varētu ieguldīt šī resursa attīstīšanā.

Un tā nu 2012. gada pavasarī, kad es sēžu te, Dublinā, man vēl palikušas zināmas cerības, ka mūsu jaunā valdība un mūsu jaunais prezidents (abi ievēlēti 2011. gadā) tomēr varētu pievērsties jaunam – pareizāk sakot, ļoti senam – skatījumam uz sabiedrības attīstības variantiem. Īpaši tas attiecas uz prezidentu Maiklu D. Higinsu, sociologu, dzejnieku un filozofu, kuram ir diezgan kategorisks viedoklis par nepareizo ceļu, ko mūsu zeme izvēlējās tā saucamajā Ķeltu tīģera ērā, un kuram nav ne mazāko iebildumu savas domas paust arī publiski. Tiesa gan, kā jau tīri ceremoniālam prezidentam, viņam dota vara vienīgi pārliecināt. Taču pat šādā gadījumā un pat, ja viņš tiktu uzklausīts aprindās, kur manu balsi nesadzird, nav jau nemaz tik daudz, ko tik maza valsts kā Īrija spēj paveikt bez citu atbalsta – ne vairāk kā Latvija! Lai jaunais sabiedrības modelis būtu iedarbīgs, to vajadzētu pieņemt visā Eiropā. Ja tas būtu iespējams, Eiropa tik tiešām varētu ievest pasauli jaunā laikmetā. Bet katrs no mums var vienīgi darīt visu, lai mūsu balsi sadzirdētu, izmantojot visus pieejamos medijus. Īrija ir zeme, kas pēdējo desmit gadu laikā pievilinājusi daudz cilvēku no Latvijas, un tas noticis tieši pateicoties iespaidam, ka mūsu ekonomiskais modelis izrādījies tik veiksmīgs. Diemžēl 2008. gadā pierādījās, ka tas lielā mērā bijis balstīts uz ilūzijām, un tā nu mēs šodien esam kļuvuši par daudzējādā ziņā gudrāku, bet vienlaikus arī skumjāku nāciju. Mūsu uzdevums ir, izmantojot prezidenta Higinsa un viņam līdzīgu ietekmīgu cilvēku atbalstu, pārvarēt pašreiz valdošo naivo politisko priekšstatu, ka vajag tikai atgriezties pie izaugsmes, un tad jau viss būs kārtībā. Šai pārliecībai mums jāliek pretī plašāks skats uz to, kādai tad šai izaugsmei patiesībā vajadzētu būt. Laika palicis pavisam maz – gan attiecībā uz fosilo degvielu krājumiem, gan to, cik daudz piesārņojuma zemes atmosfēra vēl spēs paciest. Mēs varam tikai vienu – apvienot savas atsevišķās balsis vienā.