Ne gluži Robinsons

“Pēc Braienta stāstītā, līdz šim pasaulē valdījis kapitālisms, kura pamatā bijis jautājums “Kas man no tā būs?” Varbūt izklausīsies muļķīgi, bet gadījumā, ja katrs aizdevums būtu izsniegts tā, it kā tā saņēmēja ir aizdevēja vecmāmiņa, tad mums nebūtu radusies hipotēku krīze, kuras laikā tik milzīgi daudz cilvēku pazaudē savu mājvietu un savu naudu.”

LETA, 2010. gada 8. februārī

Kad mēs atsaucamies uz vērtībām, mēs vienmēr iegūstam priekšrocības iepretim saviem sarunas partneriem. Ja piesaucam cilvēkmīlestību un altruismu, tad mūsu oponentiem nāksies tā vai citādi oponēt šīm vērtībām – un tas nebūt nav vienkārši, īpaši tad, ja saruna ir publiska. Vērtību piesaukšana bieži padara komunikāciju asimetrisku – to var atļauties sludinātājs. Rīgu apmeklējušais Džons Braients ir šāda specifiski amerikāniska tipa sludinātāja figūra. Viņš ir publisks aktīvists, social entrepreneur, kurš visā pasaulē evaņģelizē par labdarību, ētisku uzņēmējdarbību un nabadzības izskaušanu. Tāda moralizēšana par cilvēkmīlestību un altruismu Latvijā varētu likties diezgan neparasta. Arī biznesa sociālā atbildība pie mums nopietni diskutēta netiek. Tāpat Braienta sludināšanas maniere īsti neatbilst Eiropā pieņemtajām publiskās runas manierēm – tā drīzāk atgādina “Jaunās paaudzes” dievkalpojumu, nevis kādu akadēmisku priekšlasījumu. Taču dažas viņa aizstāvētās idejas nebūt nav zemē metamas. Piemēram, cīņa pret kredītņēmēju finansiālo analfabētismu patiesi būtu noderīgāka šodienas Latvijai nekā dažu bārdaiņu skarbā purpināšana, cik “slikti” un “bezatbildīgi”, lūk, esot ņemt kredītus.

Braienta sacītais būtu pelnījis mazliet konteksta, bez kura viņš varētu tikt pārprasts. Ir skaidrs, ka tirgus kapitālisms nebalstās mīlestībā pret vecmāmiņu, un nesavtīgās došanas piesaukšana alkatīgas grābšanas pasaulē varētu izklausīties naivi. Taču Braients nav pret kapitālismu – viņš vienkārši aicina neaizmirst par kopienu un solidaritāti. Savukārt jautājums par kapitālismu un kopienas vērtībām nebūt nav triviāls – tas šodien tiek diskutēts arī zinātnē. No vienas puses, klasiskā pozīcija patiesi teic, ka kapitālisms ir balstīts kalkulējošā individuālismā. Ādams Smits to savulaik redzēja sekojoši: savtīgi ļaudis, rīkodamies egoistisku interešu vārdā, kopīgi rada sistēmu, kura paradoksālā kārtā darbojas par labu visiem – proti, brīvu tirgu. Tas paredz privātu interesi un apmaiņu, nevis cilvēkmīlestību. “Ne jau no maiznieka, miesnieka vai aldara cilvēkmīlestības mēs sagaidām savas pusdienas, bet gan no viņu savtīguma,” tā savulaik mācīja Smits. Tiesa, arī šodien ir ļaudis, kuri ir atkarīgi no citu cilvēkmīlestības, nevis no viņu savtīguma, – tie ir ubagi. Taču tirgus sabiedrības norma ir citāda: konkurence strādā, cenas krīt, cilvēki naski izmanto savas spējas citu labā un gūst labumu paši sev. Šī sistēma apstātos, ja kapitālistiskais cilvēks pārtrauktu domāt pats par sevi un savu privāto peļņu. Tādēļ, jo savtīgāki mēs būsim, jo labāk visi kopā dzīvosim – tāds ir šis cildenais apsolījums.

Taču liberālā tirgus utopija, līdzīgi komunistiskām, nacionālistiskām un visādām citām utopijām, savā skaistumā ir ļoti vienpusīga. Nelaime tāda, ka sistēma šādi nestrādā. Arī kapitālistiskais cilvēks patiesībā nav individuālistisks un tikai par savu labumu domājošs ekonomisks Robinsons. Viņš varbūt labprāt pats sev stāsta, ka tāds ir, pa vakariem lasot Smitu, Frīdmenu, Hajeku un citus tirgus teologus. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņš tiešām tāds ir. Nesen uzdūros kādam pētījumam par kapitālisma pirmsākumiem 16. gadsimta Anglijā. Izrādās, ka šo kapitālismu nekādi izolētie un no kopienas neatkarīgie egoisti nu nekādi nevarēja izveidot. Tajos laikos naudai bija zelta standarts, un valstis naudu nevarēja drukāt pēc saviem ieskatiem. Tādēļ tā bija ļoti ierobežota, un, lai varētu savākt kopā kaut cik kapitāla, bija nepieciešams “samesties”, bija nepieciešami daudzi cilvēki, kuri varēja viens otram uzticēties. Citiem vārdiem: kapitālisms nebija nekāda automātiska brīnumaina mašīna; tam bija nepieciešama kopiena un uzticēšanās tās locekļu starpā.

Tirgus kapitālisma funkcionēšana ir iesaistīta noteiktā kultūrā ar tai raksturīgajām cilvēku attiecībām un kopības formām. Tās pamatā, protams, ir racionāls indivīds, kurš vēlas pelnīt naudu, konkurēt ar citiem, riskēt – un pats plūkt sava riska augļus. Taču patiesi efektīvi tas var notikt vienīgi tad, ja šis indivīds var uzticēties citiem – saviem darbiniekiem un partneriem, ka tie viņu neapzags, saviem kreditoriem, ka tie viņu tāpat vien neizputinās, saviem klientiem, ka tie viņam atdos parādus un līdz zināmai pakāpei būs lojāli. Ja visas šīs lietas vienmēr un visur būtu jāapstiprina ar legāli represīvām sankcijām, nekāda attīstība nebūtu iespējama. Kapitālisms attīstīsies daudz veiksmīgāk, ja tas būs iesaistīts – vienalga, cik vispārīgi definētas – uzticēšanās kopības kontekstā. Sākotnējā šādas kopības forma ir ģimene – ne velti ģimenes uzņēmumi ir veiksmīgi visā pasaulē. Pakāpjoties uz augšu, mēs sastopam etnisko grupu (ebreju, armēņu, ķīniešu diasporas utt.) un reliģisko kopienu lomu kapitālistiskā ekonomikā. Arī nacionālisms, saskaņā ar Benedikta Andersona tēzi, runā par modernās sabiedrības “iedomātajām kopībām”, kuras vieno īpaša solidaritāte un uzticēšanās – tas skar interesanto jautājumu par kapitālisma un nacionālisma ciešo saistību. Citiem vārdiem: neoklasiskās ekonomikas kultivētais savtīgā un absolūti autonomā indivīda tēls neatbilst kapitālistiskās sabiedrības realitātei. Tas ir ideoloģizēts un vienpusīgs. Apgalvot, ka rūpes par kopienu un solidaritāte kaut kādā ziņā ir “pretrunā” kapitālismam, no sociālo zinātņu viedokļa ir pilnīgi aplami. Kapitālisms var efektīvi funkcionēt tikai kopienas kontekstā. Tādēļ dažādas sociālās solidaritātes formas, vienalga, vai (pārsvarā) valsts administrētas kā Rietumeiropā vai (pārsvarā) brīvprātīgas kā ASV, ir kapitālisma veiksmes priekšnoteikums. Tas tad arī mūs noved atpakaļ pie Braienta sacītā rezonanses Latvijā. Kā vienmēr saskarsmē ar vērtību daudzinātājiem, mums ir vērts nošķirt dažādas lietas. “Kapitālisms” patiesībā ir apzīmējums daudzām dažādām saimniekošanas formām. Ir civilizēts ilgtermiņa kapitālisms, kurā cilvēki ir gatavi investēt, uzticēties un sadarboties kopīgas intereses vārdā. Šādam kapitālismam ir nepieciešams noteikts kopienas un solidaritātes konteksts, kurā reizēm noder arī patētiska moralizēšana – saprāta robežās, protams. Un ir postpadomju “izlēkt, sagrābt, paslēpties” veida kapitālisms, kurā ļaudis cenšas uz ātro “nokruķīt” savus darījumus cerībā vairs nekad mūžā neieraudzīt attiecīgo partneri. Krievu armēņu aktieris Armens Džigarhanjans kādā intervijā deviņdesmitajos izteicās, ka pēc viņa domām, postpadomju Krievijā slikti dzīvo arī tie ļaudis, kuriem ir daudz naudas un patēriņa iespēju. Viņi vienkārši ir spiesti dzīvot vidē, kurā vairums citu dzīvo lopiskā nabadzībā, un kopumā valstī valda izteikta neuzticēšanās kultūra. Tā tad arī būtu Braienta mācība Latvijai. Elites spēja drusku padomāt arī par citiem cilvēkiem nenozīmē zemē nomestu naudu – jo īpaši tad, ja moralizēšanai un vērtību piesaukšanai seko arī kādi praktiski darbi.