Izejas nav

Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī negaršo vīns. Viņam negaršo siers ar spēcīgu smaku. Viņam negaršo trifeles. Viņam pie sirds iet diētiskā kokakola, saldumi un lieli Havannas cigāri. Šādu labas gaumes nicināšanu Francijā daudzi uzskata par kaut ko pretdabisku, taču Sarkozī pat nedomā atvainoties. Viņš lepojas ar savu tiešumu. To gan bieži uztver kā parupju un nestilīgu, taču Sarkozī attieksme pret to, šķiet, ir apmēram tāda: “Un tad?” Viņam, piemēram, patīk nauda. Un tad? Kuram tad nepatīk? Taču Francijā pieņemts, ka cilvēka rīcības motīviem jābūt vai nu cildenākiem, vai frivolākiem. Palasiet franču romānus – no Balzaka līdz Stendālam, Flobēram, Zolā un Prustam lielākā daļa franču literatūras runā par buržuāziskās sabiedrības liekulību. Sižeta drāmas pamatā ir noslēpumi un meli, perversas iekāres un rūgta vilšanās, kas nāk līdzi naudai. Vēl mūsdienās runāt par naudu, īpaši jau nu publiski un labvēlīgi (kā to dara Sarkozī), runāt par to, kā nauda patīk, spriest par to, kā to labāk nopelnīt un nosargāt, skaitās vulgāri, pat neķītri. “Amerikā tabu ir sekss. Francijā tā ir nauda,” man teica filozofs Paskāls Brukners. Sarkozī šķiet, ka tas ir muļķīgi. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņš sevi pasniedza kā politiķi, kurš naudas lietās ir pilnīgi décomplexé – bez kādiem kompleksiem –, taču runāja par to tik daudz, ka beigu beigās radīja par sevi pamatīgi complexé cilvēka iespaidu. Viņš glorificēja darbu un peļņu, solīdams atbrīvot frančus no viņu valsts sponsorētās letarģijas – obligātās 35 stundu darba nedēļas un tikpat obligātās aiziešanas pensijā 60 gadu vecumā visos valsts sektora amatos, kā arī no visām valsts subsīdijām un garantijām, kas padara šādu zemu ražīgumu iespējamu. Sarkozī teica, ka daudz labāk taču esot pūlēties un tikt atalgotam, nopelnīt un tērēt. Viens no viņa lozungiem bija: “Palielināt pirktspēju”. Šādas izrunāšanās, dižošanās un tiešuma dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš sajūsminājās par Džordžu Bušu, Sarkozī tika iesaukts par Sarkano amerikāni. “Viņi to domā kā apvainojumu, bet es uztveru par komplimentu,” viņš 2005. gadā teicis Buša sūtnim. Sarkozī sevi piedāvāja kā pilnīgi jauna tipa francūzi, kurš dabūs gatavu jebko un kurš cieši apņēmies uzcelt nākotni, kas būs vēl brīnišķīgāka par idealizēto pagātni. Frančiem tas viss likās dīvaini, tomēr aizraujoši, un viņi nolēma riskēt.

Tīri cilvēciski un arī politiski Sarkozī ir tik īpatnēja personība, ka, šķiet, viņš varētu būt pateicīgs kariķēšanas objekts. Taču karikatūras pamatā ir pārspīlējums, un Sarkozī jau no dabas ir tāds galējību cilvēks, ka karikatūristam paliek visai maz vielas, ar ko strādāt. No Francijas prezidentiem sagaida, ka viņus apvīs estētiskas un intelektuālas izsmalcinātības aura, kas apgaros visu nāciju. Sarkozī pat nemēģina neko tādu izstarot. Jau nākamajā gadā pēc ievēlēšanas viņa bulvāru presē plaši iztirzātā ģimenes dzīve (skandaloza šķiršanās un tikpat skandaloza trešā laulība), kā arī nepārprotamais prieks, ko viņam sagādā apgrozīšanās superbagātnieku aprindās, atnesa Sarkozī jaunu iesauku – prezidents Bling-Blings. Viņa popularitāte strauji kritās un turpināja slīdēt arvien zemāk.

Patlaban, kad Sarkozī prezidentūras pirmais termiņš strauji tuvojas beigām, viņš vēlēšanas sagaida potenciālā zaudētāja lomā un pievērsies mēģinājumiem, citējot viņa padomdevējus, “reprezidentēties”. Rudenī Sarkozī piedalījās jaunas modernās mākslas izstādes atklāšanā; izstāde apceļos visu Franciju un ir pieejama bez ieejas maksas. Sarkozī tā bija lieliska iespēja parādīties cilvēkos – nest lielo mākslu vienkāršajai tautai. Brīdi aplūkojis Īva Kleina gleznotu monohromu oranžu kvadrātu, viņš izteica savu sajūsmu: “Tas maksā miljonus.” Tad viņš nodevās prātošanai: “Vai Kleina glezna maksā vairāk nekā Ležē? Mazāk nekā Matiss?” Šīs piezīmes izpelnījās sašutuma pilna izsmiekla vaidus presē. Taču Sarkozī nospļaujas uz etiķeti ar pārliecību, ka šādus incidentus nevar saukt par izgāšanos. Dažas dienas vēlāk, kad Eiropas valstu vadītāji pulcējās, lai apspriestu eirozonas parādu krīzi, kas draud sagraut Eiropas Savienību, Sarkozī neiepatikās kāds no britu premjerministra Deivida Kamerona izteikumiem, un viņš pie Lielbritānijas valdības vadītāja vērsās ar vārdiem: “Jūs palaidāt garām lielisku izdevību aizvērties.” Pirms dažiem gadiem pieņemšanā pie Romas pāvesta Sarkozī tika manīts, pārbaudām e-pastu savā BlackBerry telefonā. Sarkozī klaunisko izdarību radītais kopējais iespaids vairo dziļu sabiedrības neuzticību savam prezidentam – aizdomas, ka viņš nav patiess, pat vēl ļaunāk, ka viņš ir nepietiekami francisks savam amatam.

No otras puses, arī pats amats jau vairs nav tik francisks kā senāk, jo Francija vairs nav pilnībā suverēna nacionāla valsts. Tā ir tikai viena no divdesmit septiņām valstīm, kas veido Eiropas Savienību. Uz papīra Francijai ir prezidents ar tik plašām pilnvarām, ka paši franči savu līderi uztver kā sava veida republikāņu karali, kurš ievēlēts, lai valdītu, nevis vienkārši vadītu valsti. Taču ES to nepieļauj. Rakstnieks un ekonomists Žaks Atalī, protams, nedaudz pārspīlēja, kad viņš man šovasar Parīzē paziņoja: “Prezidentam praktiski nav varas.” Taču viņš gluži precīzi aprakstīja, kā šo situāciju izjūt francūzis: tas ir tāds kā politisks vertigo, Eiropas integrācijas blakne.

Francija vairs nekontrolē pati savu valūtu. Francija vairs nekontrolē savas robežas. Francijai ir tikai daļēja kontrole pār pašas aizsardzību. Atalī uzsver: “Mēs to esam izdarījuši apzināti un brīvprātīgi, federālas Eiropas valsts veidošanas procesā.” Un tagad vairs nav īsti skaidri zināms, vai šāda Eiropa izrādīsies veiksmīga. “Tāda ir kaite, no kuras cieš mūsdienu Francija. Mēs esam atteikušies no valsts kā savas identitātes DNS, bet priekšrocības, ko sniegtu jauna identitāte, tā arī neesam ieguvuši.”

Atalī ir viens no ietekmīgākajiem Francijas Sociālistiskās partijas konsultantiem, tāpēc likās pārsteidzoši, ka Marina Lepēna, ultranacionālistiskās radikāli labējās Nacionālās frontes līdere, Francijas problēmu apraksta ļoti līdzīgi. “Eiropas Savienība pilnīgi iznīcinājusi visu, kas bija Francijas diženuma pamatā, – dinamismu, novatorismu, atvērtību,” Lepēna man sacīja. Paziņojusi, ka Francija “ir izputināta”, viņa citu pēc cita nobēra dažus no iecienītākajiem argumentiem: “Francijas parāds ir 1,6 triljoni; gada deficīts – 140 miljardi; bezdarbnieku skaits – četri miljoni. Francija vairs neko neeksportē. Tai nav savas atšķirīgas balss citu nāciju vidū.” (Skaitļi tiešām bija pareizi, tomēr arī viņa pārspīlē: Francijai ir pasaules piektā lielākā tautsaimniecība, un tā ir piektā lielākā eksportētājvalsts.) Lepēna un Atalī uzstāda galvenajos vilcienos vienādu diagnozi, taču nonāk pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Lepēna vēlas, lai Francija izstājas no eirozonas, kamēr vēl nav par vēlu, turpretim Atalī ir pārliecināts, ka tā var izdzīvot, vienīgi integrējoties vēl dziļāk, iekļaujoties vēl spēcīgākā politiskā un ekonomiskā federācijā.

“Nopietni,” teica Lepēna, “vai ir iespējama vēl vājāka Francija nekā pašlaik?” Atalī bija pārliecināts, ka ir gan. Viņš man atgādināja, kas bijis pirms Eiropas Savienības: “Pirmais pasaules karš, nacisms, komunisms, Otrais pasaules karš, un tā tālāk. Nācijai pastāvēt vienatnē nav iespējams. Mums jābūt Eiropai, un tas arī viss.” 90. gadu sākumā Atalī piedalījās Māstrihtas līguma, Eiropas Savienības projekta izstrādāšanā: “Mēs neiekļāvām sadaļu, kas paredzētu izstāšanās procedūru. Izejas nav. Un tas bija apzināti.” Lepēna uzskata, ka tas bijis neprāts. Viņa apgalvo, ka ES ir “trako krekls”, kas “žņaudz” Franciju. Taču, viņasprāt, tik un tā nav īpašas vajadzības pēc paragrāfa par izstāšanos. “Domāju, ka eiro sabruks,” viņa sacīja. “Un, ja eiro sabruks, arī politiskā Eiropa neizdzīvos.” Pēc viņas domām, būtu tikai prātīgi izstāties, pirms notikusi katastrofa. “Es neprasu neko vairāk kā vienīgi to, ar ko var rēķināties visas pārējās nācijas zemes virsū: valūtu, zemi un iespēju manai tautai pašai pieņemt savus likumus. Jābeidz pašiem sevi muļķot.”

Līdz pagājušajai vasarai, kad eirozonas parādu krīzes draudi kļuva jau neizbēgami, Francijas valdošās politiskās aprindas Lepēnas drūmās prognozes neuztvēra nopietni. Kamēr gandrīz katrā ziņu izlaidumā tika spriests par to, ka Grieķijas defolts varētu izraisīt vienotas Eiropas sabrukumu, Sarkozī administrācija šādu iespēju kategoriski noraidīja. Rudenī krīze padziļinājās; Sarkozī to kompensēja ar vēl pārliecinošāku retoriku. Oktobra vidū, kad izplatījās ziņa, ka Grieķijas defolts nu jau ir vairs tikai dažu dienu jautājums, viņš vērsās pie savas partijas, centriski labējās UMP parlamentāriešiem ar vārdiem: “Mūsu liktenis izšķirsies turpmāko desmit dienu laikā,” bet vēlāk Nicā brīdināja: “Tiem, kuri iznīcina eiro, nāksies uzņemties atbildību par jauniem [militāriem] konfliktiem mūsu kontinentā.”

Nu jau bija pilnīgi skaidrs, ka eiro izdzīvošana atkarīga tikai no Vācijas, Eiropas ekonomikas lielākā spēka. Vienīgi Vācija varēja glābt eirozonu, taču vāciešiem jau bija apnicis maksāt par savu kaimiņu izšķērdīgo dzīvesveidu. Arī Francija grima arvien dziļāk parādos. Sarkozī kompensēja reālu argumentu trūkumu, piesaucot karu un mieru un brīdinot Vācijas kancleri Angelu Merkeli, ka viņas rīcībā nav pieņemamas alternatīvas. Vienlaikus Francijas prezidents lika pamatus savai pārvēlēšanas kampaņai. 2007. gada maijā, kad Sarkozī nāca pie varas, Francijas ekonomika zēla un plauka. Viņa kampaņas lozungs bija: “Kopīgiem spēkiem iespējams viss.” Kāds tur brīnums, ka franči tagad jūtas vīlušies! Sarkozī lielākais iekšpolitiskais panākums bija pensijas vecuma palielināšana no 60 līdz 62 gadiem. Tagad, stingrā taupības režīma laikos, “iespējams” vairs nešķiet tikpat kā nekas – skaidrs, ka par lozungu tas nederēs. Turpretim, ja Sarkozī varētu pateikt, ka viņš izglābis Republiku, novērsis pilnīgu ekonomikas sabrukumu un nosargājis Franciju no kara rēga – jā, uz tā jau varētu būvēt arī vēlēšanu kampaņu.Sarkozī ir mazs un pompozs; viņš uzskata, ka Francijai būtu jāvada Eiropa, bet Eiropai – visa pasaule. Viņš ir pārdrošs un nesaudzīgs, dzenoties pēc varas, un patvaļīgs un nekaunīgs, to izmantojot. Viņš mīl sevi dramatizēt un izrādīties un nešķiro līdzekļus; viņš ir spējīgs, vērīgs un apķērīgs. Viņš sevi pasniedz vienlaikus kā konservatīvu politiķi un reformatoru. Viņu vada nevis ideoloģija, bet instinkts un impulsi. Viņš nav ne dzimis, ne audzināts, lai valdītu, bet ielauzies valdošajās aprindās kā cilvēks no malas, pārliecināts par savu sūtību iekļūt vēsturē un mainīt tās gaitu. Viņš izrāda nicinājumu pret snobisko eliti, taču izmisīgi ilgojas pēc tās atzinības. Viņš atplaukst krīzes apstākļos un kļūst neizlēmīgs, kad nejūt spiedienu. Viņš tiecas vairot Francijas ietekmi pasaulē, lai stiprinātu pats savu statusu mājās. Visu šo iemeslu dēļ Nikolā Sarkozī bieži mēdz dēvēt par mūsdienu Napoleonu. Tas nekādā gadījumā nav apzīmējums, kas paustu apbrīnu. Kārlis Markss savulaik rakstīja, ka vēsture vienmēr atkārtojoties – vispirms kā traģēdija, pēc tam – kā farss. Tas bija teikts par Napoleonu III ar mājienu uz viņa tēvoci Napoleonu I. Tādējādi Markss ir parūpējies par to, ka nosaukt kādu par bonapartistu šodien nozīmē viņu rupji noķengāt. Runājot par traģēdiju un farsu, daudzi franči jums šodien teiktu, ka Sarkozī raksturīgs gan viens, gan otrs žanrs.

Viņš sāka kā Piektās republikas laika populārākais Francijas prezidents. Šodien viņš ir pats nepopulārākais. 2011. gada vasarā ar Sarkozī bija neapmierināti gandrīz 80% vēlētāju. Sabiedriskās domas aptaujās sociālisti viņu regulāri apsteidz ar ievērojamu pārsvaru, bet 2011. gada pavasarī bija pat brīdis, kad populārāka izrādījās arī Marina Lepēna. Ņemot vērā pašreizējo drūmo ekonomisko situāciju, tas varētu likties arī dabiski. Šie ir grūti laiki visiem politiķiem, kuri patlaban ir pie varas. Taču Sarkozī popularitāte sabruka vēl pirms Eiropas ekonomikas. Franču nepatiku izraisīja ne tik daudz viņa politika, cik stils. Šīm antipātijām ir personiska daba.

“Viņu neieredz,” man teica nedēļas žurnāla Le Point politiskais reportieris Saīds Mahrans. “Un kāpēc viņu neieredz? Pirmkārt, tāpēc, ka viņš savulaik cilvēkos raisīja tik neprātīgas cerības.” Tagad viegli aizmirst to sajūsmu, kādu Sarkozī reiz iedvesa kā nacionālās atdzimšanas un pārvērtību iemiesojums. To degsmi, ar kādu viņš šobrīd tiek atraidīts, līdz galam var saprast tikai, samērojot ar viņa sākotnējo vilinājumu – proti, kā franču nācijas vilšanās mēru.

Arī Paskālam Brukneram daudz kas Francijas prezidentā šķiet nožēlas cienīgs, tomēr tikpat lielā mērā viņš nožēlo arī Sarkozī gānīšanas kampaņas nežēlību un rupjību pašlaik. Viņš saka, ka vairumam franču, kuri necieš savu prezidentu, viņā nicināms šķiet pilnīgi viss – “pat viņa miesasbūve, pat nelielais augums”. Brukners domā, ka šis fiziskais nicinājums savā būtībā ir “rasisms pret maza auguma cilvēkiem”, piemetinot, ka tam neapšaubāmi piejaukts arī mazliet antisemītisma: “To neviens neatzīst, jo skaļi to nedrīkst teikt, taču franču kolektīvajā apziņā Sarkozī ir svešinieks, viņš nav no šejienes.”Nikolā Sarkozī piedzima kā Nikolā Pols Stefans Sarkozī de Nāģs-Boča. Viņa tēvs, Pāls Ištvans Erne Sarkozī de Nāģs-Boča, ungāru aristokrāts bez titula, bija bēglis bez pavalstniecības. Sarkozī ir teicis: “Par to, kas es esmu šodien, mani padarījusi visu bērnībā izciesto pazemojumu summa.” “Bērnībā viņš tēvam teicis, ka gribot izaugt par prezidentu,” ziņo WikiLeaks dokuments. “Tēvs atbildējis: “Tādā gadījumā brauc uz Ameriku, jo ar tādu uzvārdu kā Sarkozī tu šeit nekur neizsitīsies.” Apņemšanās pierādīt, ka tā nav taisnība, bijusi pamatā viņa centieniem gūt panākumus un pārveidot Franciju.”

Mūsdienu demokrātijas apstākļos spēja paciest un pat izbaudīt pazemojumu ir obligāta prasība jebkuram pretendentam uz augstu valsts amatu. Problēmas sākas, kad politiķis kļūst nejūtīgs pret pazemojumu – pārstāj to just vai jūtas no tā pasargāts. Franču dramaturģe Jasmīna Rezā veselu gadu sekoja Sarkozī priekšvēlēšanu gaitām un visu pieredzēto iemūžināja grāmatā. Ja var ticēt viņas novērojumiem, Sarkozī personībā nav nekā daudz vairāk par viņa izmisīgo vēlēšanos iegūt varu – viņa nenormālo enerģiju, viņa kāri uzspiest sevi pūlim un iekarot tā mīlestību, viņa visu aprīt gatavo dziņu iekarot to, ko franči mīl dēvēt par “augstāko varu”. Ko viņš iecerējis ar to darīt, tā arī nekļūst skaidrs. Rezā viņa meklējumus dēvē par eksistenciāliem – kad cilvēks kļūst pats par savu kontekstu, un Sarkozī tas šķiet pareizi sacīts. Savā priekšvēlēšanu kampaņas grāmatā “Liecība” viņš konstatē: “Es nepretendēju uz kādu jaunu teoriju vai jaunu intelektuālu struktūru. Es vienkārši vēlos pastāstīt dzīves stāstu, kurā lielu lomu spēlē dedzīga vēlēšanās apņēmīgi rīkoties un panākt rezultātus.”

Divdesmit divu gadu vecumā jaunais centriskās neogollistu partijas aktīvists tika ievēlēts savas dzimtās Neijī pašvaldībā, kur viņa māte strādāja par mēra sekretāri. Piecus gadus vēlāk, 1983. gadā, mērs nomira, un viens no Neijī redzamākajiem gollistu pārstāvjiem, nolēmis kandidēt uz tukšo pilsētas galvas krēslu, uzaicināja Sarkozī vadīt viņa priekšvēlēšanu kampaņu. Šis cilvēks saslima, un Sarkozī, viņu pametis, izvirzīja pats savu kandidatūru. Viņš uzvarēja vēlēšanās un turpmākos 19 gadus pavadīja mēra amatā. Tas nebija darbs, kas prasītu visu viņa uzmanību, turklāt kalpoja par lielisku platformu politisko sakaru kultivēšanai. Tolaik pie varas bija sociālisti prezidenta Fransuā Miterāna vadībā, bet faktiskais opozīcijas līderis bija Parīzes mērs Žaks Širaks. Sarkozī izraudzījās viņu par savu padomdevēju, un abi satuvinājās. Širaks pieņēma viņu par savu politisko dēlu. Arī savā biznesā – jurista praksē – Sarkozī kopa kontaktus ar ietekmīgiem cilvēkiem, kuru pieredze viņam varētu noderēt (viens no viņa klientiem tolaik bija itāļu preses magnāts Silvio Berluskoni), un sāka labi pelnīt.

Tomēr viņš vēl aizvien bija nevienam nepazīstams politikas māceklis – līdz 1993. gadam, kad vienā mirklī kļuva slavens visā Francijā. Kāds cilvēks, piesprādzējis sev spridzekļus, ieradās Neijī bērnudārzā un saņēma bērnus par ķīlniekiem, draudot viņus uzspridzināt. Sarkozī steigšus ieradās notikuma vietā, izspraucās cauri policijas kordonam un viens pats iegāja ēkā. Pēc brīža viņš atgriezās ar dažiem no bērniem, tad devās atpakaļ, lai turpinātu sarunas par tālāku ķīlnieku atbrīvošanu. Turpmāko 46 stundu laikā viņš to atkārtoja astoņas reizes, un tikai tad policisti, slepus ielavījušies bērnudārzā, teroristu nošāva.

Kad Sarkozī kļuva par Neijī mēru, viņš jau gadu bija precējies, taču vēl pēc gada, reģistrējot kāda cita vīrieša, 51 gadu vecā televīzijas raidījumu vadītāja Žaka Martēna laulību, viņš iemīlējās līgavā, Sesīlijā Siganerā-Albenisā. Viņa bija divdesmit sešus gadus veca bijusī modele un tolaik devītajā grūtniecības mēnesī. Sarkozī esot vēlāk izteicies, ka, pasludinot viņas un Martēna laulību, esot nodomājis: “Kāpēc? Viņa taču ir mana.” Sarkozī un Martēnu pāri kļuva par draugiem. Sarkozī bija divi dēli, Martēniem – divas meitas, un abas ģimenes mēdza kopā doties brīvdienās. Martēni izšķīrās 1988. gadā, bet Sarkozī – tikai 1996. gadā, jo viņa sieva nepiekrita laulības šķiršanai pat tad, kad viņš un Sesīlija (Francijā visi viņu sauc tikai tā) jau dzīvoja kopā.

Tikmēr Sarkozī bija iecelts premjerministra Eduāra Baladūra valdības budžeta ministra postenī. Viņu bija izvirzījis Širaks. Tomēr 1995. gadā, kad Širaks kandidēja prezidenta vēlēšanās, Sarkozī atbalstīja Baladūru. Pēc uzvaras Širaks atstāja Sarkozī ar tukšām rokām un nosauca par nodevēju. “Mediju acīs es no daudzsološā “politikas Mocarta” biju pārvērties par nodevīgu un melīgu Jago,” Sarkozī vēlāk izteicās.Vairākus desmitus gadu pirms pašreizējās krīzes, kad nacionālais panīkums bija kļuvis par sāpīgu realitāti, franči cietuši no mokošām šaubām par savas nācijas identitāti, apšaubot pat tās izredzes izdzīvot. Nebeidzamas sabiedriskās domas aptaujas spilgti atspoguļo šo pagrimuma apziņu – sajūtu, ka būt francūzim vēl nekad agrāk nav bijis tik slikti, un bailes, ka viss var kļūt tikai vēl ļaunāk. Šāda attieksme ir gandrīz pilnīgi pretēja vārdiem, ko 1954. gadā savu “Kara memuāru” ievada rindkopā rakstījis Piektās republikas tēvs Šarls de Golls, – vārdiem, kurus de Golla laikā neskaitāmi franči zināja no galvas: “Visu mūžu es esmu lolojis zināmu priekšstatu par Franciju. To vienādā mērā iedvesmojušas jūtas un prāts. Mana emocionālā puse Franciju parasti iztēlojas kā pasaku princesi vai kā freskās redzamo madonnu – lemtu cildenai un neatkārtojamai nākotnei. Es instinktīvi jūtu, ka liktenis viņu radījis vai nu augstākajiem panākumiem, vai satriecošām nelaimēm. Ja, neraugoties uz to, viņas rīcībā un darbos tomēr izpaužas viduvējība, tā mani pārsteidz kā absurda anomālija, kas piedēvējama pašu franču trūkumiem, nevis viņu zemes garam. [..] Īsi sakot, manā prātā Francija nevar būt Francija, ja tā nav dižena.” De Golla atziņas iedvesmoti, franči sasniedza trīs pēckara izaugsmes un labklājības desmitgades, ko paši dēvē par Lielisko trīsdesmitgadi – les Trente Glorieuses. Tomēr kopš de Golla laikiem viņa mestais izaicinājums – diženums vai nāve – piekāpies arvien spēcīgāka slimīgi drūma noskaņojuma priekšā. Šobrīd frančus vieno ideja, ka nekādas vienojošas idejas Francijai vispār nav – tikai nekonkrētība.

Iespējams, ka pats uzskatāmākais rādītājs tam, kā franči atkāpušies no savām cerībām, ir kopš 80. gadu beigām augusī Nacionālās frontes ietekme. Līdz 2011. gada janvārim, kad partijas vadību pārņēma Marina Lepēna, tās priekšgalā stāvēja Žans Marī Lepēns, kurš savu politisko darbību sācis kā sīks fašistu skandālists 40. gadu Parīzē. 1974. gadā, kad Lepēns pirmo reizi kandidēja prezidenta vēlēšanās, viņš saņēma mazāk nekā vienu procentu balsu. Taču 1988. gadā un vēlreiz – 1995. gadā viņš deva pamatīgu triecienu franču sistēmai, savācot gandrīz 15% balsu un ierindojoties ceturtajā vietā. Tie bija sensacionāli rezultāti partijai, ko vada notiesāts Holokausta noliedzējs, kuram tā arī nav izdevies atspēkot apgalvojumus, ka viņš Alžīrijas kara laikā spīdzinājis cilvēkus, un kuram nav konkrētas politiskas programmas, ja neskaita prasību patriekt visus imigrantus, gan legālos, gan nelegālos.

Lai gan pie varas Piektajā republikā vienmēr bijuši vai nu centriski labējie, vai sociālisti, vēlētājiem parasti ir iespēja izvēlēties starp vairākām partijām, tāpēc prezidenta vēlēšanas norit divās kārtās: vispirms notiek atlase, bet divas nedēļas vēlāk spēkiem mērojas divi pirmās kārtas līderi. 2002. gadā, kad Širaks kandidēja uz pārvēlēšanu prezidenta amatā, viņš bija katastrofāli nepopulārs un iejaukts korupcijas skandālā, bet Sociālistiskajai partijai, iekšējo nesaskaņu un nekonsekvences nokausētai, neklājās daudz labāk. Pirmajā kārtā uzvarēja Širaks, bet Lepēns negaidīti sakāva sociālistus, ierindojoties otrajā vietā. Vēlēšanu dienā kaunīgie sociālistu vēlētāji lielos pulkos devās uz iecirkņiem, dāvājot Širakam pārliecinošu uzvaru, tomēr Lepēns tik un tā saņēma gandrīz piekto daļu visu balsu – un tas ir satriecošs daudzums. Lepēns gadu gaitā nebija īpaši pārvērties. Mainījusies bija Francija.

Uzsākot savas prezidentūras otro termiņu, Širaks piedāvāja Sarkozī iekšlietu ministra posteni. Viņš nebūt nebija Sarkozī piedevis 1995. gada nodevību; Sarkozī viņam nebija īpaši simpātisks un neiedvesa arī pilnīgu uzticību. Lai gan abu politiķu darba attiecības bieži vien bija visai asas, Širaks tomēr atzina, ka Sarkozī ir “viens no savas paaudzes talantīgākajiem politiķiem”. Bija pats par sevi saprotams, ka pēc Širaka aiziešanas uz prezidenta amatu kandidēs Sarkozī; saviem panākumiem viņš lielā mērā varēja pateikties priekšstatam, ka tieši viņš ir tas politiķis, kurš vislabāk spēs savaldīt Lepēnu. Sarkozī publiskais tēls bija kaismīgs likuma un kārtības aizstāvis ar stingri labēju nostāju imigrācijas jautājumā, krietnu oratora talantu un nekļūdīgu prasmi iekļūt laikrakstu virsrakstos.

Priekšvēlēšanu kampaņā Sarkozī sevi pasniedza kā līdzekli pret nācijas bažīgo noskaņojumu. “Franciju piemeklējusi fundamentāla pašapziņas krīze,” viņš rakstīja. “Mūsu sabiedrības raksturīgākā iezīme ir cerību trūkums, bet politikas pamatmērķis taču ir dot cilvēkiem tieši cerības. Es noraidu domu par nenovēršamību. Es nespēju ciest ne šo vārdu vai ideju, ne arī sekas, kas izriet no šī priekšstata.”

Pēc pašas pēdējās priekšvēlēšanu uzstāšanās Jasmīna Rezā viņu atrada šķirstām žūksni jaunāko laikrakstu, kuros Sarkozī uzvara tika pasludināta par nenovēršamu, un viņš teica: “Man būs pils Parīzē, pils Rambuijē un cietoksnis Breganzonā. Tā notiks.” (Tās ir trīs Francijas prezidentu rezidences.) Vai viņš plātās, brīnās vai vienkārši ir apstulbis? Rezā to nekomentē. Dažas dienas pirms vēlēšanām Sarkozī paziņoja, ka uzvaras gadījumā uz vairākām dienām paslēpšoties no pūļa un padzīvošot viens kādā klosterī. “Es domāšu, atpūtīšos, pavadīšu laiku pilnīgā vienatnē,” viņš teicis Rezā. “Man jāsagatavojas šim darbam. Man vajadzīgs miers un rāms gars, lai atrastu sevī vajadzīgo pieeju.” Tā vietā Sarkozī sarīkoja greznu un izmeklētu vēlēšanu nakts uzdzīvi nelielam bagātu atbalstītāju un “varas mākleru” pulciņam elegantajā Parīzes restorānā Fouquet’s Elizejas laukos. Un nākamajā rītā viņš ar ģimeni aiztraucās uz Maltas krastiem vizināties ar sava drauga miljardiera Vensāna Bolorē 60 metrus garo jahtu.Tiklīdz franči sāk apspriest savu nicinājumu pret Sarkozī, saruna ātri vien pievēršas iespaidam, kādu viņš atstāja tajās dažās pirmajās dienās pēc ievēlēšanas, – Fouquet’s un jahta – viņa ārišķība, pretenciozitāte, pozēšana, jaunbagātnieka vulgaritāte. Sarkozī uzticamie atbalstītāji jums atgādinās, ka tas bija laiks, kad izira viņa laulība, un šīs nesaprātīgās uzvedības pamatā bija izmisīgs mēģinājums to saglābt. “Viņam nospļauties par Fouquet’s, viņam nospļauties par Bolorē jahtu – tas viss bija domāts, lai izpatiktu Sesīlijai,” man teica kāds no Sarkozī tālaika padomdevējiem. Šādi to skaidro arī daudzi citi Sarkozī cilvēki. Neatkarīgi no tā, vai viņi paši tam pilnībā tic, ir skaidrs, ka šāda versija viņiem sniedz mierinājumu. “Tā ir viņa cilvēcība, viņa vājība,” teica kāds bijušais palīgs. “Un tas viņu savā ziņā padara simpātiskāku – viņš ir vīrietis, tāds pats kā citi.”

Un tomēr prezidents nav tāds pats vīrietis kā citi. Piemēram, viņš savai sievai var piedāvāt aizraujošus piedzīvojumus, kas īsti neiekļaujas tradicionālās romantikas repertuārā. Tā 2007. gada jūlija vidū, divus mēnešus pēc Sarkozī ievēlēšanas, franču prese ziņoja, ka Sesīlija sava vīra uzdevumā devusies uz Lībiju. Tur viņa tikās ar pulkvedi Muamaru Kadāfi, lai panāktu tā saucamā “Bengāzī sešinieka” (piecu bulgāru medmāsu un palestīniešu ārsta) atbrīvošanu; šie ķīlnieki bija nepatiesi apvainoti lībiešu bērnu inficēšanā ar HIV vīrusu. ES diplomāti bija gadiem ilgi strādājuši, lai panāktu vienošanos ar Tripoli, un bija jau tuvu panākumiem, kad piepeši ne saukta, ne aicināta ieradās Sesīlija. Pēc divām nedēļām, kad Bengāzī sešinieks tiešām tika atbrīvots, Sarkozī visus laurus piedēvēja Francijai. Franču diplomāti un biznesmeņi velti laiku netērēja un bariņiem vien metās uz Tripoli, lai pirmie pagūtu noslēgt līgumus daudzu miljardu dolāru vērtībā un sāktu plānot Kadāfi valsts vizīti Francijā. Francijas Zaļo partijas līderis Daniels Kons-Bandits izteicās: “Eiropa tika izmantota, lai Sarkozī pāris varētu sarīkot ģimenes terapijas seansu.”

Par spīti tam ķīlnieku atbrīvošana tika lielākoties apsveikta kā apņēmīgā jaunā prezidenta panākums. Sarkozī popularitāte izauga līdz vēl nepieredzētiem augstumiem. Un tad Sesīlija viņu pameta. Oktobra vidū Elizejas pils paziņoja par šķiršanos. Sarkozī drīz vien sāka satikties ar Karlu Bruni, itāļu izcelsmes franču supermodeli un popzvaigzni, kuras kontā bija attiecības ar Ēriku Kleptonu, Miku Džegeru un bijušo Francijas premjerministru Lorānu Fabiusu.

Pa vidu šīm romantiskajām intrigām pilsētā ieradās pulkvedis Kadāfi. Pirms viņa ierašanās izvērsās plašas debates par to, vai Sarkozī nekapitulē terorista priekšā. Valsts sekretāre cilvēktiesību jautājumos problēmu formulēja šādi: “Pulkvedim Kadāfi jāsaprot, ka mūsu zeme nav kājslauķis, kurā kāds valsts vadītājs – vienalga, vai viņš ir vai nav terorists – var noslaucīt savu asiņaino noziegumu pēdas.” Kadāfi, uzslējis savu milzīgo beduīnu telti turpat Elizejas laukos, izņirgājās par diplomātisko protokolu, kavējot visas oficiālās pieņemšanas un ierodoties dažādās franču kultūras svētvietās, kad un kā viņam labpatikās. (Frančus īpaši aizvainoja pulkveža ekskursija uz Versaļu, kur viņš apjūsmoja Saules karaļa troni.) Sarkozī viņš paziņoja, ka cilvēktiesību jautājumā Francijai neesot tiesību viņu pamācīt. Un laikā, kad Sarkozī pieņēma Lībijā notriektās franču lidmašīnas bojāgājušo pasažieru ģimenes (par šo noziegumu Francijā notiesāts Kadāfi svainis), pulkvedis divdesmit automašīnu konvoja pavadībā ieradās Luvrā, lai dažas minūtes pakavētos Milosas Venēras priekšā.

“Kadāfi nelietīgi izmantoja Sarkozī,” man teica kāda franču amatpersona. “Tas bija pazemojoši. Tā bija pirmā reize, kad Sarkozī izskatījās vājš. Un pirmā reize, kad viņa popularitāte sāka kristies. Viņam bija jārīkojas, lai šo iespaidu dzēstu.” Sarkozī šo problēmu mēģināja atrisināt, pirmo reizi parādoties sabiedrībā kopā ar Bruni – viņi apmeklēja Parīzes Disnejlendu. “Un tas bija vēl ļaunāk par Kadāfi!” izsaucās minētā amatpersona. “Bruni sabiedrības acīs bija bēdīgi slavena “liktenīgā sieviete” – viņai bijušas attiecības ar Miku Džegeru, viņai bijušas attiecības ar puspasauli. Un Disnejlenda ir sliktākā vieta, kurp doties cilvēkam, kurš jau tā tiek uzskatīts par nekulturālu.”

Tieši šis bija brīdis, kad franču prātos atmiņas par svinībām Fouquet’s, vizināšanos Bolorē jahtā un drāmām ar Sesīliju un Kadāfi saplūda vienkop, izveidojot nelokāmi negatīvu spriedumu par Nikolā Sarkozī. Cilvēki sev jautāja: “Kas ir šis tips, kuru mēs esam ievēlējuši?” Disnejlendai sekoja īsts publiskas lakstošanās virpuļviesulis. Taču franču sabiedrību tas neaizkustināja. Pirmo sešu prezidentūras mēnešu laikā nodarītais kaitējums vairs nebija izdzēšams. Dažas nedēļas pēc kāzām Sarkozī ieradās kādā lauksaimniecības izstādē un, kad kāds vīrietis atteicās paspiest viņa pastiepto roku, viņš izmeta: “Casse toi, pauvre con.” Šī prezidenta necienīgā frāze, ko, atkarībā no vēlamās rupjības pakāpes, varētu tulkot kā “Tinies, tirliņ” vai “Ej dirst, pakaļa,” tika bezgalīgi iztirzāta kā vēl viens pierādījums Sarkozī brutālajam trulumam. “Patiesība ir tāda, ka viņš tajā laikā cieta no depresijas,” sacīja kāds no Sarkozī ilggadējiem padomdevējiem. “Tāpēc viņš pieļāva daudz kļūdu savās attiecībās ar cilvēkiem. Tas bija gandrīz pirms četriem gadiem, tomēr viņš nav no tā atguvies. Pārsteidzoši, cik grūti izdzēšamas ir šo kļūdu atstātās pēdas.”Jūlija nedēļas nogalē 2010. gadā policija Grenoblē nošāva ziemeļafrikāņu izcelsmes vīrieti, kuru turēja aizdomās par vietējā kazino aplaupīšanu. Tam sekoja divas dienas ilgi nemieri, kuru laikā priekšpilsētas imigrantu geto jaunieši sadedzināja apmēram 50 automašīnas. Tajā pašā nedēļas nogalē Francijas vidienē policisti nogalināja čigānu migrantu, kurš nebija apturējis savu auto kontrolpunktā, kur pārbaudīja vadītāju dokumentus. Arī šim gadījumam sekoja nemieri – tika aizdedzināts policijas iecirknis. Sarkozī uz to reaģēja, pavēlot likvidēt simtiem čigānu apmetņu un paziņojot par savu plānu deportēt daļu romu kopienas locekļu, lai arī tie bija ieceļojuši gluži likumīgā veidā – no Rumānijas un Bulgārijas, šķērsojot Eiropas atvērtās robežas. Sarkozī devās uz Grenobli, kur publiski vēlreiz paziņoja, ka nolēmis deportēt zināmu skaitu čigānu un pieteikt karu noziedzībai. “Galvenais vardarbības cēlonis ir pārmērīga iecietība,” viņš sacīja. “Ja cilvēks šauj uz likumsargājošo iestāžu darbiniekiem, viņš nav pelnījis tikt uzskatīts par francūzi.”

Protams, Sarkozī savu imigrantu kopienu apsūdzības runu bagātīgi piebārstīja ar banālām atrunām: “Es nekādā ziņā nevēlos mest ēnu uz romu kopienu,” “Es runāju tikai par ārzemju izcelsmes pilsoņiem ārkārtas situācijās,” utt. Tomēr daudzu – pat Sarkozī partijas biedru – ausīm prezidenta paziņojums, ka Francija jau atkal ķersies pie masu deportācijām un ka tās pilsoņus vajadzētu iedalīt etniskajos frančos un citas izcelsmes pilsoņos, uzvēdīja nelāgas atmiņas par Višī laikiem. “Tas bija traips uz mūsu valsts karoga,” teica Dominiks de Vilpēns. Patiesībā Francija jau gadiem ilgi deportēja romus, apsūdzot viņus klaidonībā, un franču vēlētāji to no visas sirds atbalstīja. Taču Sarkozī pieeja likās visai apšaubāma no likumības viedokļa, un sekojošās scēnas (veselu ģimeņu piespiedu sasēdināšana vilcienos un izvešana Austrumu virzienā) izpelnījās nosodījumu visā pasaulē.

Franču prese šo Grenobles runu un kampaņu pret romiem skaidroja kā veiklu gājienu, kas neļaus Nacionālajai frontei izmantot nemierus savās interesēs, lai pievilinātu jaunus sekotājus. Sarkozī popularitāte kritās jau kādu laiku, un avīzes rakstīja, ka viņš sajutis nepieciešamību parādīt stingrību. Viņa palīgi to nenoliedz, tomēr norāda, ka cilvēkiem jāsaprot, kāpēc prezidents piešķir tik lielu nozīmi tieši drošības jautājumam. “Tieši tāpēc, ka tas ir pilnībā viņa rokās,” viens no viņiem man paskaidroja. “Kad runa ir par noziedzību Francijas ielās, Eiropai nav nekādas teikšanas.”

Runājot par imigrāciju, Sarkozī personāla vadītājs Ksavjē Muskā man sacīja: “Viena no problēmām ir tāda, ka mūsu pabalstu valsts šķiet ārkārtīgi vilinoša cilvēkiem aiz mūsu robežām.” Imigrantiem, kuriem nav Francijas pavalstniecības, ir tiesības uz lielu daļu no pabalstiem, ko var saņemt pilsoņi. Daudziem slikti apmaksāta darba strādniekiem šķiet aizvainojoši, ka cilvēki, kuri nestrādā (īpaši jau imigranti), bieži vien no valsts saņem vairāk nekā viņi. Tīri abstrakti frančiem patika Sarkozī solījums likvidēt šādu netaisnību – līdz brīdim, kad izrādījās, ka samazināti pabalsti vieniem nozīmē samazinātus pabalstus arī visiem pārējiem. Marinas Lepēnas naidīgā nostāja pret imigrantiem viņai likusi salīdzināt mazos musulmaņu pulciņus, kas dažās Parīzes vietās redzami nododamies lūgšanām, ar Hitlera okupācijas armiju. Tomēr Sarkozī kampaņa pret romiem viņu nepārliecināja. Kad es pavaicāju, ko Lepēna domā par prezidenta Grenobles runu, viņa atbildēja: “Nelaime tāda, ka Nikolā Sarkozī daudz runā. Viņa vārdi ir lieli, bet roka – vāja. Viņš aizveda čigānus līdz robežai, kura patiesībā vairs nepastāv. Četras minūtes vēlāk viņi apstulbušo žurnālistu acu priekšā to šķērsoja no jauna. Tas viss ir tikai teātris.”Septembra rītā Sarkozī stāvēja uz paaugstinājuma Ņujorkas ostas Brīvības salā. Francijas prezidentam aiz muguras slējās Brīvības statuja, bet viņam pie kājām bija nostādīts pulciņš ceturtklasnieku, kuri, ģērbušies gluži kā padomju pionieri, baltās blūzēs ar sarkaniem kaklautiem, augstās un dzidrās balsīs dziedāja “Marseljēzu”: “Uz priekšu, tēvu zemes dēli... Pret varmācības slogu cēli jau kaujas karogs vaļā tīts...”

Visu rītu ostu bija tinusi karsta, tumša migla. Tagad tā pamazām izklīda. Diena kļuva gaišāka, turpretim Sarkozī vaigs tā arī palika apmācies. “Tie mūsu brāļus kaujot staigā... Nu pulkos stājaties... Lai asins plūst, mēs kausimies,” dziedāja bērni. Sarkozī bija ieradies Ņujorkā, lai piedalītos ANO Ģenerālajā asamblejā, bet torīt uz prāmja šķērsojis Ņujorkas ostas ūdeņus, šādi atzīmējot 125. gadadienu kopš Francija Savienotajām Valstīm uzdāvinājusi Brīvības statuju. Mikrofona priekšā Sarkozī saņēmās. Savā runā viņš piesauca 11. septembrī bojā gājušos, atgādināja, ka Francija un ASV kopā cīnās Afganistānā un Lībijā, un nobeidza ar vārdiem, ka amerikāņi, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījušies un krituši Francijā un atdusas tās kapsētās, simbolizē “asins paktu”, kas vieno abas valstis, uzliekot tām “īpašu pienākumu pierādīt, ka tiesības uz brīvību ir ikvienam.” Nav šaubu, ka Sarkozī ļoti patīk uzstāties ar šāda veida runām; viņš vairāk par jebkuru pēdējo gadu desmitu Francijas prezidentu centies sevi parādīt kā starptautiska mēroga politiķi. Taču no nedaudzajiem franču žurnālistiem, kuri torīt bija Sarkozī klausītāju vidū, retais pievērsa uzmanību sava prezidenta sacītajam. Salīkuši pār saviem BlackBerry telefoniem, viņi gremdējās jaunākajos ziņojumos no Parīzes: policija bija aizturējusi vairākus Sarkozī tuvākos līdzgaitniekus, kas bija iejaukti korupcijas skandālā, saistītā ar franču zemūdeņu pārdošanu Pakistānai 90. gadu vidū, kad Sarkozī bija budžeta ministrs Eduāra Baladūra valdībā.

Vakarā pirms Sarkozī uzstāšanās ANO tika apcietināts Tjerī Gobērs, viņa personāla vadītāja vietnieks Baladūra laikos. Dažas stundas vēlāk policija sarīkoja kratīšanu Nikolā Bazīra dzīvoklī, arestējot arī viņu; Bazīrs bija Baladūra personāla vadītājs un vedējtēvs Sarkozī kāzās ar Karlu Bruni. Un tagad bija pienākusi ziņa, ka, iespējams, tiks nopratināts arī Briss Ortefē, viens no Sarkozī uzticamākajiem palīgiem – viņa dēla krusttēvs, bijušais iekšlietu ministrs un cilvēks, kuram, pēc visa spriežot, būtu uzticēta pārvēlēšanu kampaņas vadība. Vēl dziļāks cirtiens Sarkozī tuvāko cilvēku lokā nebūtu iespējams.

Stāsts par zemūdeņu pārdošanu Pakistānai Francijā bija labi zināms. Lai tiktu pie izdevīgā darījuma, Baladūra valdības Aizsardzības ministrija bija piekritusi samaksāt vairāk nekā 50 miljonus eiro dažādiem starpniekiem, ieskaitot Pakistānas armijas vadošās militārpersonas. Šādas “komisijas naudas” (būtībā – kukuļi) tolaik Francijā bija likumīgas. Un brīdī, kad līgums jau bija tikpat kā kabatā, Baladūra komanda sarunās iesaistīja vēl vienu starpnieku, Zijādu Takjedīnu, libāniešu izcelsmes franču biznesmeni ar lieliskiem kontaktiem; viņam ministrija samaksāja papildu komisijas naudu vairāku desmitu miljonu dolāru apmērā. Radās zināmas aizdomas, ka Takjedīns vismaz daļu no summas iemaksājis Baladūra kampaņas kasē, taču izmeklēšanai visu šo laiku tā arī nebija izdevies pierādīt, ka būtu noticis kas nelikumīgs. 2011. gada jūlijā kāds tiesnesis izdevis orderi kratīšanai Gobēra mājās; konfiscēti dokumenti, bet pats Gobērs nopratināts. Policija sākusi arī noklausīties viņa telefonus, un notikumu tālākā gaita visai dramatiskā kārtā atklājās tad, kad franču presē parādījās šo sarunu atšifrējumi.

Dažas dienas pēc Gobēra aresta viņa šķirtā sieva, ne vairāk, ne mazāk kā Dienvidslāvijas princese Helēna (jā, visīstākā princese), sniedza interviju laikrakstam Le Monde. Viņa pastāstīja, ka ar Gobēru iepazinusies 80. gadu vidū Neijī, kad Sarkozī bija mērs, bet Gobērs – viņa labā roka. Abi vīrieši bijuši tuvi draugi un biznesa partneri jau ilgi pirms Gobērs kļuvis par Sarkozī personāla vadītāja vietnieku. Kad sākusies Baladūra priekšvēlēšanu kampaņa, Gobērs viņai palaikam teicis: “Es braucu uz Šveici meklēt naudu.” Viņš vienmēr atgriezies ar lieliem skaidras naudas koferiem, ko nogādājis Bazīram. Taču Gobērs ar sievu reti runājis par darījumiem, un viņa arī neesot jautājusi, no kurienes šī nauda. Princese Helēna tikai paskaidroja: “Es nāku no aprindām, kurās tā nav pieņemts.”Francijā 2011. gads bija īpaši bagāts ar skandāliem; katrs nākamais aizēnoja iepriekšējo, un nevienai no partijām vai frakcijām neizdevās izsprukt sveikā, tāpēc sabiedrība gribot negribot sāka uztvert skandālus kā kaut ko pašsaprotamu. Vispirms Dominika Strosa-Kāna arests un apsūdzība viesnīcas istabenes izvarošanā Ņujorkā. Stross-Kāns zaudēja Starptautiskā Valūtas fonda vadītāja amatu un izredzes konkurēt ar Sarkozī nākamajās prezidenta vēlēšanās, tomēr lieta pret viņu tika izbeigta. Francijā Strosu-Kānu sagaidīja jauna apsūdzība seksuālā vardarbībā; arī to tiesa noraidīja – šoreiz noilguma dēļ, tomēr jau pēc dažām nedēļām tika uzsākta jauna izmeklēšana, lai pārbaudītu ziņas, ka Strosa-Kāna orģijām uz Vašingtonu sūtītas prostitūtas.

Tad nāca Betankūras skandāls – ziņa, ka Sarkozī pieņēmis nelegālus kampaņas ziedojumus no fantastiski bagātās Lilianas Betankūras, gandrīz deviņdesmitgadīgās L’Oréal bagātības mantinieces. Sarkozī savu vainu noliedz, tomēr runas turpinās. Bet septembrī atklājās, ka gadiem ilgi vairāku franču politiķu vēlēšanu kampaņu kases regulāri papildinātas ar miljoniem dolāru, ko skaidrā naudā (reizēm, piemēram, sabāztus afrikāņu bundziņās) sūtījuši dažādu Āfrikas valstu vadītāji.

Tas, ka franči pieraduši pie acu apmāna un pīlīšu pūšanas politikā, nenozīmē, ka viņi pilnībā zaudējuši spēju just pret to riebumu. Takjedīna, Gobēra un Bazīra arestu franču sabiedrība uztvēra kā īpaši nepatīkamu situāciju. Opozīcijas līderi to sauc par lielāko politisko skandālu kopš Piektās republikas dibināšanas. Tas iesaukts par Karači afēru: 2002. gadā šajā Pakistānas pilsētā kāds terorists pašnāvnieks uzspridzinājās kopā ar autobusu, kas veda franču inženierus uz vietu, kur tika būvētas minētās zemūdenes. Bojā gāja vienpadsmit franči un trīs vietējie iedzīvotāji. Francijas tiesneši, kuri vada šīs lietas izmeklēšanu, sliecas domāt, ka sprādziens bijusi atmaksa par Širaka lēmumu beigt maksāt Baladūra laika nodevas. Šķiet neticami, ka Sarkozī būtu varējis nezināt par nelikumīgiem darījumiem Pakistānas zemūdeņu līguma sakarā. Tāpēc šis skandāls tika uzskatīts par nopietnu draudu viņa prezidentūrai, lai gan Sarkozī šādus mājienus noraidījis kā “groteskus” un nosaucis par “pasaciņām”, un nav izdevies atrast arī nekādus pierādījumus, kas viņu tieši saistītu ar šo lietu.

Kamēr Sarkozī patur savu amatu, viņš bauda prezidenta imunitāti, tomēr aizpērn Lisabonā, kad žurnālisti NATO samita laikā sāka uzdot jautājumus par “Karačigeitu”, viņš neizturējās kā cilvēks, kurš jūtas imūns. Bijušais aizsardzības ministrs Šarls Mijons, kurš lietu izmeklēja Širaka laikā, sniedzis liecību, kurā izteicis “iekšēju pārliecību”, ka nelikumīgi maksājumi tiešām bijuši. Reportieri Lisabonā vēlējās zināt, ko par to varētu pateikt Sarkozī. “Un jūs!” Sarkozī uzkliedza vienam no viņiem. “Man pret jums nav nekādu pierādījumu! Bet tā vien liekas, ka jūs esat pedofils. Kas man to teicis? Man ir tāda iekšēja pārliecība. Es esmu redzējis slepenos izmeklēšanas papīrus, bet es jums neteikšu, kādus. Es esmu ticies ar kādu cilvēku, bet es jums neteikšu, ar ko. Un tā visa ir tikai mutiska informācija. Bet man ir tāda iekšēja pārliecība, ka jūs esat pedofils. Kā jūs varat sevi attaisnot?” Britu laikraksts Guardian ziņoja, ka Sarkozī šādā stilā turpinājis plosīties minūtes desmit un tad pagriezies un aizgājis, iepriekš nokliedzoties: “Līdz rītam, dārgie pedofili!”Vīlušies Sarkozī atbalstītāji tagad saka, ka jūtoties nodoti, bet rakstnieks Bernārs Anrī Levī ar dziļu gandarījumu viņiem atbild: “Es taču teicu!” Levī, tāpat kā Sarkozī, uzaudzis Neijī. 80. gadu sākumā, kad viņi iepazinās, viņš jau bija pazīstams bohēmisks žurnālists un intelektuāls pleibojs. Levī, kurš ir sešus gadus vecāks, atceras, ka tolaik, kad Sarkozī tikko kļuvis par mēru, viņš licies kā “jauns zēns – aizrautīgs, daudzsološs un ļoti šarmants”. Neraugoties uz atšķirīgajiem temperamentiem un pretējo politisko pārliecību (Levī, lielas bagātības mantinieks, identificējās ar kreisajiem, bet Sarkozī, kurš visu panācis paša spēkiem, pieslējās labējiem), viņi kļuva par draugiem. Reizēm viņi ar sievām kopā pavadīja brīvdienas, vai nu slēpojot Valdizērā, vai atpūšoties Levī pilī Marakešā, un izrādījās, ka atsevišķos būtiskos jautājumos viņu domas sakrīt – teiksim, pēc Srebreņicas slaktiņa 90. gadu vidū abi pauda sašutumu par Francijas pasivitāti Bosnijā.

Taču pusgadu pēc Sarkozī ievēlēšanas Levī publicēja grāmatu, kurā savu draugu attēloja kā brutālu bezprincipu cilvēku, kurš pret augstām idejām izturas ar cinisku vienaldzību. Kā piemēru viņš min Sarkozī sarīkoto “grotesko un graujošo pulkveža Kadāfi uzņemšanu Parīzē” un noraksta viņu kā “[prezidentu], kurš, transformējies no apšaubāma, tomēr autoritatīva valstsvīra par dīvainu vorholisku tipu, tagad var interesēt vienīgi folkloristus vai politisko kuriozu pētniekus”.

Protams, Parīzes labākajās aprindās visiem bija labi zināms, ka Sarkozī un Levī attiecības ir senas un sarežģītas. Karlai Bruni savulaik bijis romāns ar Žanu Polu Enthovenu, tuvu Levī draugu, taču tad viņa uzsākusi mīlas dēku ar viņa dēlu Rafaelu Enthovenu, kurš tolaik bija precējies ar nevienu citu kā Levī meitu Žistīni. Tas visiem bija tik labi zināms galvenokārt tāpēc, ka Žistīne, būdama rakstniece, šo stāstu likusi pamatā savam romānam “Nekas nopietns”, kas kļuva par sensacionālu bestselleru. “Vispirms tēvs, tad dēls – uz to Francijā raugās ļoti slikti,” man skaidroja kāda persona no Parīzes smalkajām aprindām. Taču Bruni attiecības ar Rafaelu ilga vairākus gadus, un viņiem ir bērns. Pēc manas anonīmās konsultantes domām, ar to pašu skandāls ir beidzies, jo situācija izvērtusies par mīlas stāstu. “Mīlestība attaisno visu. Ja tā ir mīlestība, tu vari sākt attiecības ar sava mīļākā dēlu. Ja tas ir kā Rasina Fedrai un Hipolītam – kāpēc ne. Ja jūs iedzerat, iešņaucat mazliet kokaīna un tad salaižat – tas ir nepiedodami.”

Bruni noliedz, ka jebkad būtu gulējusi ar vecāko Enthovenu, un, kopš viņa ir kopā ar Sarkozī, abi Levī, tēvs un meita, minētos notikumus vismaz publiski nav pieminējuši ne ar pušplēstu vārdu. Levī un Sarkozī palaikam gadījies uzturēties vienā telpā, tomēr pirmos trīs Sarkozī prezidentūras gadus viņi nesarunājās. Tāpēc 2011. gada sākumā visi ar dziļu pārsteigumu uzņēma faktu, ka Levī sevi pieteica kā galvenais iedvesmas avots Sarkozī pēkšņajai un spēcīgajai interesei par starptautisku militāru intervenci Lībijā.Sarkozī diezgan gausi sācis aptvert, cik nozīmīgi ir plašie tautas protesti pret arābu pasaules represīvajiem režīmiem. Tunisija, kur iedegās pirmā arābu revolūcijas dzirkstele, ir bijušais Francijas protektorāts, un Francija bija galvenā korumpētā prezidenta Zīnas el Abidīna Ben Alī diktatūras atbalstītāja starptautiskajā arēnā. Tunisijas protestu laikā Francijas ārlietu ministre Mišela Alio-Marī publiski ierosināja nosūtīt uz Tunisiju franču policijas speciālās vienības, lai palīdzētu režīmam apspiest nemierus. Tad izrādījās, ka Alio-Marī ģimenei ir biznesa attiecības ar kādu no Ben Alī bagātajiem draudziņiem un ka viņa pati jau pēc revolūcijas sākuma pavadījusi Tunisijā brīvdienas kā viņa viešņa. Pēc Ben Ali režīma krišanas, kad nemieri pamazām pārņēma jau visu reģionu, Sarkozī atlaida Alio-Marī un ar skubu ņēmās iztēlot Franciju par arābu revolūciju lielāko atbalstītāju.

Ja varam ticēt Levī, viņa līdzdalība sākusies tieši šajā brīdī. Februārī Levī aiztraucies uz Kairu, lai būtu klāt aizraujošajos Tahrīra laukuma notikumos, taču nokavējis un tā vietā bijis spiests televīzijā noskatīties, kā Kadāfi armija apšauj demonstrantus Lībijas ielās. Tā nu viņš sēdies taksometrā un devies uz Lībiju, nonākot Bengāzī tieši laikā, lai pagūtu uz opozīcijas alianses, Nacionālās pārejas padomes pirmo sēdi. Francijai ir ciešas vēsturiskas saites ar daudzām Ziemeļāfrikas arābu valstīm, taču Lībija pie tām nepieder. Neraugoties uz to, Levī, revolucionārās gaisotnes sajūsmināts, piezvanīja Sarkozī un ierosināja uzņemt padomes vadību Parīzē. Sarkozī palīgi apgalvo, ka Francija tad jau bija nosūtījusi nemierniekiem humāno un pat zināmu militāro palīdzību, tomēr nenoliedz, ka tieši Levī zvans pamudinājis prezidentu sākt rīkoties. Levī izteicies, ka viņu vienādā mērā pārsteidzis un sajūsminājis impulsīvais straujums, ar kādu Sarkozī pieņēmis tik svarīgus lēmumus.

Par iesaistīšanos šajā karā Francijas varas aprindas izsakās apmēram tikpat augstā stilā kā Levī, pasniedzot to kā pierādījumu savai absolūtajai gatavībai nostāties tirānisku valdnieku apdraudētas tautas pusē. Taču cilvēki, kuri pazīst Sarkozī, par viņa ieinteresētību runā drīzāk personīgā un iekšpolitiskā kontekstā: karš viņam likās aizraujošs. Viņam patīk dramatiski notikumi, viņam patīk pieņemt lēmumus un viņam patika, ka karš padarīja viņu par ietekmīgāku figūru – acumirklī, gan uz starptautiskās diplomātiskās skatuves, gan vēstures kontekstā. Citējot vienu no Sarkozī personīgajiem padomdevējiem, viņš vismaz neieies vēsturē ar to, ka palielinājis pensijas vecumu. Ar šo karu Francijai bija saistītas daudzas intereses (iespēja piekļūt Lībijas naftas laukiem nebūt nebija mazsvarīgākā no tām), taču Sarkozī tuvu stāvoši cilvēki ir likuši saprast, ka teju vai būtiskāka viņam šķitusi izdevība “reprezidentēties”.

Tomēr elektorāta vidū atbalsts Francijas klātbūtnei Lībijā bija visai bezkaislīgs. “Uz Lībiju šeit visiem nospļauties,” man teica kāds laikraksta Le Monde politiskais korespondents. Kadāfi gāšana prezidenta reitingus neuzlaboja. (Levī, kurš nesen publicējis savu Lībijas piedzīvojumu hroniku, mīl atkārtot, ka ar nepacietību gaida vēlēšanas, kad varēs nobalsot pret Sarkozī.) Un 20. oktobrī, kad franču iznīcinātāja nomestās bumbas apturēja Kadāfi konvoju, dodot iespēju lībiešu nemierniekiem viņu nedaudz vēlāk notvert un nogalināt, Sarkozī pat nemēģināja piesavināties nekādus nopelnus. Dienu pirms tam Karla Bruni dzemdēja meitu, un līdz ar to Sarkozī kļuva par pirmo Francijas vadītāju kopš Napoleona III, kurš kļuvis par tēvu, būdams pie varas. Bet tagad viņš bija kļuvis arī par pirmo Francijas vadītāju kopš Napoleona I, kurš varētu sacīt, ka ir uzvarējis vismaz vienā karā – tikai Sarkozī neko tādu nepateica. Viņu tobrīd nodarbināja daudz sīvāka kauja – līdz šim smagākais sarunu raunds eirozonas krīzes risinājuma meklējumos."Mums ir darīšana ar valsti un pat veselu kontinentu, ko pārņēmusi de­presija – ļoti smaga depresija,” man sacīja Matjē Pigass, viens no Sociālistiskās partijas balstiem. “Paskatieties, kāda šodien ir Eiropa. Beļģijai nav valdības pēdējos 19 mēnešus. Un Beļģija ir zeme, kurā atrodas ES galvenā mītne. Šausmīgi. Lielbritānija? Londonā pie varas ir koalīcija. Cik ilgi tā noturēsies? Īrija? Tas pats jautājums. Portugāle – mēnešiem ilgi valstī nav bijis valdības.” Sarakstu turpina citas valstis, kurās nav kārtības: Itālija, Spānija, Grieķija. Domāju, ka mēs šobrīd esam krustcelēs, un visi to zina, tikai neviens nevēlas paskatīties patiesībai acīs,” teica Pigass. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgā iespēja ir “tiekties pēc vēl stiprākas Eiropas, cik vien iespējams, saskaņot budžeta politiku, saskaņot ekonomikas politiku. Vienīgā iespēja izvairīties no pilnīga bankrota ir uzņemties vienotu atbildību par parādu.”

Tāda lielā mērā ir arī Sarkozī nostāja – bet Angela Merkele viņam nepiekrīt. Kopš pirmās dienas savā amatā Sarkozī kopis ciešas, lai arī bieži vien saspīlētas partneru attiecības ar Vācijas kancleri, uzņemoties tādu kā Eiropas ekonomikas politikas pārvaldnieku pienākumu; laikraksti šo duetu iesaukuši par Merkozī pāri. Taču krīze ne tikai parādījusi nepieciešamību izstrādāt jaunu, pārkārtotu Eiropas ekonomikas sistēmu, bet arī izgaismojusi pretrunu starp nacionālajām interesēm un vienotās Eiropas ideju. Šoruden Eiropas finanšu prese pārdzīvojusi par iespējamo Merkozī šķiršanos. Galu galā, Francijas kredītu nasta ir gandrīz nepanesami smaga, un bankas tikai ar lielu piepūli spēj pavilkt apdraudēto eiro valstu nepiedzenamo parādu slogu, turpretim Vācija visvairāk raizējas par to, kā nosargāt savu sūri grūti izcīnīto maksātspēju.

Kā jebkuram citam eirozonas valsts līderim, Merkelei jārēķinās ar saviem vēlētājiem, un vācieši patlaban ir noskaņoti kaujinieciski. Mēnešiem ilgi viņa atteikusies dot savu piekrišanu jebkādiem glābšanas plāniem, kas varētu Vācijai izmaksāt pārāk dārgi – ignorējot daudz lielākos zaudējumus, ko sagādātu eiro sabrukums. Vienubrīd vācu kanclere pat skaļi prātoja, kāpēc Vācijai vispār vajadzētu palikt vienotās valūtas zonā. Tieši tad Sarkozī sāka spriedelēt par krīzi kā par kara vai miera jautājumu un paziņoja, ka Eiropas rīcībā esot desmit dienas, lai vai nu izdzīvotu, vai ietu bojā. Pagāja deviņas dienas, un 27. oktobrī Briselē pēc visu nakti ilgušām sarunām Eiropai beidzot izdevās panākt vienošanos par Grieķijas glābšanu. Tomēr arī tas bija tikai kārtējais pussolis, un pagāja tikai dažas nedēļas, kad saļodzījās pat Vācijas vērtspapīru tirgus un ar jaunu sparu atsākās runas par eirozonas galu.Politika lielākoties ir diezgan garlaicīgs darbs, kas izpaužas kā kompromisu meklēšana, taču franču politiķi mīl runāt krīzes valodā, mētājoties ar ultimātiem un piesaucot liktenīgas izvēles starp diviem ceļiem. Muzikālais pavadījums allaž ir “Marseljēza”: tā teikt, ķerieties pie ieročiem pilsoņi, citādi jūs nopļaus bendes asmens. Un tomēr šobrīd, kad viņi sajutuši pēdējā pusgadsimta smagākās eksistenciālās krīzes tuvumu, politiskajās diskusijās valda bažīga piesardzība. Šis ir brīdis, kad nespēja uzņemties vadību var nolemt visu kontinentu neiedomājamām grūtībām veselas paaudzes garumā, bet Sarkozī, šķiet, nav spējīgs ne uz ko citu, kā vienīgi džinkstēt kā dundurs Merkelei gar ausīm un spīdēt ar savu oratora mākslu. Decembrī viņš uzstājās ar varen saviļņojošu runu, kurā nosolījās sadarboties ar Vāciju, lai nodibinātu jaunu Eiropas kārtību un aizsargātu eiro. Viņš dziedāja slavas dziesmas globalizācijai, apgalvojot, ka ar suverenitāti jādalās, bet vienlaikus arī nacionālismam, norādot, ka Eiropas atvērto robežu politika būtu jāpārskata, lai aizsargātu Francijas sūri grūti izcīnīto dzīvesveidu. “Eiropa vairs nav izvēle,” viņš sacīja. “Tā ir nepieciešamība. Taču šī krīze atsegusi tās vājās vietas un pretrunas. Eiropa ir jāpārdomā. Eiropa ir jādibina no jauna. Ja Eiropa nemainīsies pietiekami ātri, vēsture tiks sarakstīta bez tās līdzdalības.” Tomēr Eiropu nav iespējams pārbūvēt ātri un vienkārši: reformām jāsaņem piekrišana no visām 27 valstīm. Lepēna ir vienīgā, kas piedāvā rīkoties radikāli, un arvien pieaugošā iespēja, ka Eiropa Franciju var neatbalstīt, skaidri parādījusi, cik nepārdomāts ir viņas apgalvojums, ka Francijai vajadzētu atteikties no eiro. Lepēnas pozīcijas reitingu tabulās ir kritušās no gandrīz 25% pērnajā pavasarī līdz vēl joprojām iespaidīgiem 17% šodien, kad atbalsts Sarkozī pieaudzis un krietni pārsniedz 20 procentus.

Alēns Menks, “varas mākleris” un neoficiāls Sarkozī padomdevējs, jau pirms kāda laika prognozēja, ka Sarkozī sāks izskatīties labāk, kad vēlēšanu cīņā iesaistīsies kāds sociālists. “Četrus gadus mēs esam vērojuši viena aktiera teātri,” viņš man sacīja. “Tāpēc cilvēkiem Sarkozī ir jau līdz kaklam. Bet tagad mums savas izrādes piedāvā jau veseli divi teātri. Paskatīsimies, vai pirms vēlēšanām cilvēkiem nebūs apnikuši Sociālistiskās partijas ģimenes kašķi.” Noskaņojums pret Sarkozī ir kā vējš, kas pūš opozīcijas burās, un pagaidām visās sabiedriskās domas aptaujās Olands ir pārliecinošā vadībā. Tomēr Sociālistiskajai partijai, no kuras lielā mērā novērsušies strādnieku šķiras vēlētāji, trūkst vienotas vadības, un tās programma nepiedāvā neko daudz vairāk kā vecās, pret reformām imūnās labklājības valsts aizstāvību. Menks man paskaidroja, ka šādā situācijā sociālisti varētu pamanīties zaudēt pat gadījumā, ja Sarkozī izrādītos nespējīgs uzvarēt pats saviem spēkiem.

Fransuā Olands absolvējis trīs no Francijas labākajām augstskolām, kurās studējis biznesu, politiku un vadības zinātni; pēc tam viņš kļuvis par parlamenta deputātu, provinces pilsētas mēru un uz desmit gadiem – par savas partijas priekšsēdētāju. Viņš pazīstams kā patīkams cilvēks ar izteiktu humora izjūtu, taču nekad mūžā nav kandidējis ne uz vienu valsts mēroga amatu. Olands ir slavens ar savu atklāto nepatiku pret bagātniekiem (pēc viņa definīcijas, tiem, kas pelna vairāk nekā 4000 eiro mēnesī) un iesaukts par msjē Normālo, jo apsolījis “normālu prezidentūru” pēc Sarkozī trakajiem gadiem. Union pour un Mouvement Populaire – Savienība tautas kustībai uz to atbildējusi ar jaunu lozungu: “Olanda Francija ir šodienas Grieķija”.

Vēlētājiem Fransuā Olands šķiet cilvēciski vieglāk paciešams, tomēr aptaujas rāda, ka Sarkozī pieredze ir svarīga: viņš saņem daudz augstāku vērtējumu kā politiķis, kurš spējīgs rīkoties globālas krīzes apstākļos. Alēns Menks man pastāstīja, ka Sarkozī, padzirdējis, ka Olands sevi piedāvā kā “normālo” kandidātu, acumirklī uzķēris konkurenta kļūdu un izmantojis to pret viņu, nicīgi komentējot: “Šis cilvēks domā, ka tas ir normāls darbs.”

Arī Dominiks de Vilpēns savas garās politiskās karjeras gaitā daudz enerģijas tērējis, apsaukājot Sarkozī; viņš bieži dēvējis prezidentu par punduri, bet izteicies arī tēlaināk: “Sarkozisms ir šujmašīnas un lietussarga laulība, kas noslēgta uz līķu sekcijas galda. Sarkozisms ir sirreālisms. Tā ir fascinējoša spēja – vienlaikus runāt pilnīgi pretējas lietas.” Lai gan Vilpēns man sacīja, ka 2012. gada vēlēšanās domājot ar Sarkozī pacīnīties, viņš pašreizējo prezidentu tomēr nesteidzas norakstīt. Meitiņas piedzimšana savienojumā ar Strosa-Kāna negodu “liek Sarkozī izskatīties mazliet normālāk,” viņš teica. “Tas var visu stabilizēt, ja vien viņš izrādās spējīgs mainīties un pielāgoties. Tas nozīmē mazliet vairāk ierauties sevī, piestrādāt pie iekšējās pasaules. Viņam nepieciešama blīvāka personība. Un mazliet noslēpumaināka.”

Noslēpumains Sarkozī? Franciju, kur nu vēl Eiropu, tas neglābs. Turklāt Sarkozī vienmēr apgalvojis, ka tieši noslēpumu trūkumā slēpjas viņa galvenais spēks. Pirms nepilniem pieciem gadiem, drīz pēc ienākšanas Elizejas pilī, Sarkozī kādā intervijā pievērsās saviem politiskajiem pretiniekiem: “Jūs gribat zināt, kāda ir atšķirība starp mani un visiem šiem cilvēkiem?” Viņš minēja vairākus laikabiedrus, kuri jau sen tiek minēti kā iespējamie kandidāti uz Francijas prezidenta posteni. “Tas ir pavisam vienkārši. Jau kopš šūpuļa viņi loloti un lutināti un viņiem nemitīgi atkārtots, ka viņi ir paši labākie, paši skaistākie un gudrākie. Un viņi mācījušies smalkās skolās. Paskatieties, kā viņi paši sevi mīl. Es esmu pavisam cita tipa cilvēks. Es esmu bastards. Bet te nu mēs redzam – tieši bastards ir kļuvis par Francijas prezidentu.”  

Tulkojusi Sabīne Ozola
Saīsināti no 2011. gada 12. decembra The New Yorker