Sarkozī revanšs

Rīgā bija viena no tām aukstajām, pelēkajām agras ziemas dienām, kad sāk satumst jau četros pēcpusdienā un liekas, ka vispārējs drūmums pārņēmis visu valsti. Diena, kad viss liekas nomācošs – fiziskais klimats, politiskais klimats, morālais klimats. Tu, segā ievīstījusies, zvilni uz dīvāna, un politiķi, kas parādās Latvijas vakara ziņu raidījumos, palēnām noved tevi līdz pilnīgam izmisumam – viņu nespēja veidot gramatiski pareizus teikumus vien uzdzen drebuļus; kā gan no viņiem var gaidīt loģiski pamatotu domu apmaiņu? Viņu orveliskā leksika, vispārējā nekompetence un pilnīgā nespēja bez aplinkiem iztirzāt kādu jautājumu liek dusmās vārīties.

Šādos gadījumos var līdzēt pavisam vienkāršas zāles – jāpārslēdz televizors uz citu kanālu, vēlams, britu BBC vai franču TV5 Monde, kur amatpersonas, kas stājas kameras priekšā, tomēr neatstāj tik nožēlojami drūmu kopiespaidu. Ļoti gribētos, lai uz šo situāciju varētu attiecināt veco labo teicienu par zāli, kas kaimiņu dārzā vienmēr esot zaļāka, taču – nē, vairums vadošo franču politiķu var lepoties ar to, ka publicējuši kaut vienu nozīmīgu grāmatu (pašreizējais izglītības ministrs Darko sarakstījis interesantu monogrāfiju par Tacitu, līdzšinējais premjerministrs Vilpēns – darbu par Napoleonu, partijas UDF līderis, prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā trešajā vietā palikušais Bairū rakstījis par Francijas karali Anrī IV, bet pašreizējais valsts ministrs Žipē ir Monteskjē biogrāfijas autors, un tie ir tikai daži piemēri); cik latviešu politiķu ar līdzīgiem “hobijiem” mēs varētu nosaukt?

Un tā nu gadījās, ka minētajā 2002. gada decembra vakarā es sēdēju un skatījos ziņu programmu “100 minutes pour convaincre” (100 minūtes, lai pārliecinātu) kanālā TV5 Monde. Lielas televīzijas studijas vidū sēž viens vienīgs saspringts, kaismīgs un izteiksmīgs cilvēks, kurš uzlicis vienas kājas pēdu uz otras ceļa – taču šī nevērīgā poza ir pretrunā ar dedzīgo koncentrēšanos un vēlēšanos patikt, kas skaidri izpaužas viņa izturēšanās veidā. Viens cilvēks – pavisam viens. Nav ne galda, ne papīru, ne piezīmju, visapkārt tikai plašs tukšums. Studijas otrā galā – pulciņš žurnālistu un komentētāju, kuri kameru priekšā vairāk nekā divas stundas apmētā šo cilvēku ar jautājumiem. Izvaicātāji ir nežēlīgi un nesaudzīgi, un nopratināmajam netiek dota iespēja atvilkt elpu, apstāties un sakopot domas, kamēr žurnālisti vai citi politiķi izstrīdētos savā starpā. Šis cilvēks ir viens pret baru – viņš ir Daniels lauvu bedrē. Un viņš spoži tiek galā.

Skatoties raidījumu, man ir zināma nojausma par to, kas ir šis cilvēks – tas ir Nikolā Sarkozī, Francijas populārais un enerģiskais iekšlietu ministrs, taču šī ir pirmā reize, kad es redzu, uz ko viņš ir spējīgs. Neraugoties uz manu lielākoties cinisko attieksmi pret politiku un politiķiem, es izjūtu apbrīnu. Sarkozī ir interesants, labi informēts un tiešs. Viņam izdodas tikt galā ar politiķu aprindās reti demonstrētu trīskāršu tour de force: pirmkārt, viņš pārliecina savu auditoriju, ka ir cilvēks ar stingriem uzskatiem un jaunām idejām; otrkārt, viņš rada iespaidu, ka arī pats šīm idejām tic – ka tās nav domātas tikai elektorāta patēriņam, un treškārt, viņš saviem klausītājiem iedveš pārliecību, ka šīm idejām pašām par sevi nav nekādas vērtības, ja tās netiks īstenotas, un ka viņš ir ne tikai runātājs, bet arī darītājs, kurš panāks, ka tiks pieņemtas reformas, kas nepieciešamas, lai šīs idejas tiktu veiksmīgi realizētas. Tas ir pilnīgi pietiekami, lai kaut uz brīdi ļautu samierināties ar 21. gadsimta politiku, vismaz ar to politiku, ko piekopj daži un dažās pasaules valstīs.

Paiet nepilns gads, un 2003. gada novembrī Sarkozī šajā pašā televīzijas programmā sešu miljonu auditorijas priekšā savu spožo priekšnesumu atkārto. Tuvojoties raidījuma beigām, viņam uzdod šādu jautājumu: “Vai, no rīta skujoties, jūs kādreiz iedomājaties arī par prezidenta vēlēšanām?” (Aptuveni pirms mēneša tai pašā programmā sociālists Lorāns Fabiuss atbildējis, ka par prezidenta vēlēšanām domājot “dažreiz, no rītiem”, kamēr spoguļa priekšā rīkojoties ar bārdas skuvekli…) Sarkozī, kā parasti, nav uz mutes kritis un atbild – jā, par prezidenta vēlēšanām viņš tiešām domājot, “un ne jau tikai no rīta, kad skujos”[1. Catherine Nay, Un pouvoir nommé désir (Paris, Bernard Grasset, 2007), 343. lpp.]. Šī atbilde, šī šķietami viegli izmestā frāze, bija tikpat kā kandidatūras pieteikums. Nikolā Sarkozī, kurš 2007. gada maijā tika inaugurēts par Francijas prezidentu, bija atklāti uzsācis savu priekšvēlēšanu kampaņu četrus gadus pirms pašām vēlēšanām.

Par saviem nodomiem Nikolā Sarkozī publiski paziņoja četrus gadus pirms ievēlēšanas, taču šādas ambīcijas bija lolojis lielāko daļu no savas apzinīgās dzīves. Viņa jaunības dienu draudzenes gan mēdza puisi vilkt uz zoba, kad viņš paziņoja: “Kādreiz es kļūšu par valsts prezidentu”, taču labi zināja, ka Nikolā tiešām sasniegs daudz.[2. Turpat, 88. lpp.] Jaunais cilvēks bija godkārīgs, apņēmības pilns, strādīgs un piedevām vēl šarmants. Neviens no franču politiķiem vēl nekad nav tik nelokāmi tiecies uz savu mērķi, bet neviens nav arī strādājis gluži tik garas stundas, gatavojies tik rūpīgi, sadūries ar tādiem šķēršļiem, izteicies tik atklāti un tik ļoti pēc kaut kā ilgojies. Sarkozī ir pirmais Francijas prezidents, kurš savu ceļu uz varu sācis no paša zemākā pakāpiena – kā partijas ierindas aktīvists, entuziasma pilns plakātu līmētājs, autsaiders, kam ir maz naudas un nav pilnīgi nekādu ģimenes sakaru.

Sarkozī sniegums televīzijas šovā “100 minūtes, lai pārliecinātu” nebija ne laimīga nejaušība, ne veiksmīga apstākļu sagadīšanās – tas bija maratonskrējiena cienīgs viņa panākumu atslēgas paraugdemonstrējums: Sarkozī ir apdāvināts orators, cilvēks, kurš rūpīgi un neatlaidīgi aplidojis medijus un kuru pirms prezidenta vēlēšanām pat ļoti kritiski noskaņotais franču žurnālists atzina par spožāko politisko zvaigzni franču medijos un “[Francijas] labāko komunikācijas un politiskā marketinga profesionāli”.[3. Alain Duhamel, Les prétendants 2007 (Paris, Editions Plon, 2006), 61.–62. lpp.] Finansu ministrijas laikos Sarkozī preses konferences pievilināja žurnālistu pūļus, un viņa brīfingi mediju acīs bija obligāti apmeklējami – tas ir apbrīnas cienīgs sasniegums politiķim, kura vadītās ministrijas jaunumi gandrīz vienmēr ir tiklab garlaicīgi, kā bēdīgi.

Tā nu tas ir, lai savaldzinātu elektorātu, jāsavaldzina arī mediji, un Sarkozī šo spēli pieprot – vienmēr piepratis – lieliski. Allaž pieglaimīgs attiecībās ar presi, pieklājīgi pateicīgs par intervijām, no kurām reti atteicies, Sarkozī ar žurnālistiem izkopis drīzāk draugu, ne ienaidnieku attiecības. Politiskie pretinieki viņam pat pārmet pārlieku draudzīgas attiecības ar preses cilvēkiem un, galvenais, mediju magnātiem. Bēdīgu slavu iemantojis 2005. gada vasarā notikušais incidents ar populārā žurnāla “Paris Match” direktoru; šis cilvēks tika atlaists no darba, kad uz izdevuma vāka parādījās fotoattēls, kurā Sarkozī sieva Sesilija un viņas mīļākais iznāk no kādas Ņujorkas viesnīcas. Sarkozī sieva bija viņu uz neilgu laiku pametusi cita vīrieša dēļ. Toreizējais iekšlietu ministrs (kurš pats, laiku velti netērējot, atrada mierinājumu… ietekmīgā franču laikraksta “Le Figaro” žurnālistes sabiedrībā) šo faktu arī bija publiski apstiprinājis. Tomēr pamesto vīru nebūt neiepriecināja fakts, ka viņa ragneša statusa pierādījums rotā preses izdevumu vākus un simtiem tūkstošos eksemplāru izplatīts visā valstī un ārpus tās robežām. Šis publiskais apvainojums bija nodevība vienlaikus vairākos līmeņos, jo mediju grupu, kam pieder žurnāls “Paris Match”, vadīja personīgs draugs. Prezidentam tuvu stāvoši cilvēki noliedz, ka sekojošajai žurnāla direktora atlaišanai būtu kāds sakars ar Sarkozī un žurnāla īpašnieka draudzību; daudziem gan nenākas viegli tam noticēt. Lai kādi būtu patiesie apstākļi, liekas pārsteidzoši, ka cilvēks, kuram tik grūti pārmest divkosību politiskajā dzīvē, pēc daudzus gadus ilgušas labprātīgas, pat entuziasma pilnas sadarbības ar šo pašu žurnālu (kas bieži publicējis plašus foto materiālus par Sarkozī ģimeni darbā un atpūtā) tagad piepeši izrāda tādu neapmierinātību ar to, ka viņa personīgā dzīve izlikta publiskai apskatei.

Nikolā Sarkozī daiļrunība, viņa pašpaļāvība (daži saka – asums), spēcīgais iespaids, kādu viņš uz apkārtējiem atstāj tikai ar savu fizisko klātbūtni vien, bauda, ko viņam sagādā iespēja uzstāties sabiedrības uzmanības centrā – tas viss kopā viņam ļāvis iekarot mediju karaļa kroni. Daudzi pasteidzas aizrādīt, ka tās tomēr nav nejaušības sekas. Tiesa, Sarkozī ir apveltīts ar oratora talantu, kas pārspēj daudzu citu politiķu runas dāvanas, taču viņš arī strādā daudz smagāk nekā citi: “Neviens, itin neviens savām radio un televīzijas runām un drukātajām intervijām negatavojas rūpīgāk par viņu.”[4. Turpat, 61. lpp.] Un šos vārdus teicis augsti cienīts franču žurnālists un akadēmiķis, kurš plaši pazīstams ar savu paradumu nekavējoties uzklupt ikvienam politiķim, kas piesauc nīkulīgus argumentus un demonstrē vājas iemaņas darbā ar viņa rīcībā esošajiem datiem.

Darbs – smags, nepārtraukts un bieži arī neapmaksāts –, tas ir pīlārs, uz kā balstīts Sarkozī raksturs, tā ir atslēga, kas ļauj saprast viņa dzīves trajektoriju un vērtību sistēmu, uz kuras būvēta viņa politiskā programma. Arī Sarkozī priekšvēlēšanu kampaņas un politiskās programmas centrā bija likta nepieciešamība vairot darba prestižu, panākt, ka Francijā no jauna iesakņojas meritokrātijas vērtības: “Es nesolu vairāk palīdzības, es solu vairāk darba. Es esmu pret egalitārismu, pret pabalstu kultūru, pret nonivelēšanu, bet par nopelniem, par taisnīgu atlīdzību visu un ikviena pūliņiem, par iespēju kāpt pa sociālajām kāpnēm.”[5. Intervija ar Nikola Sarkozi, Le Figaro, 2007. g. 31. janvaris.]

Ja reiz mazais Nikolā, kurš sāka no pilnīgi tukšas vietas, tikai ar savu apņēmības spēku un smagu darbu spējis kļūt par prezidentu, kāpēc gan šo formulu nevarētu attiecināt arī uz citiem? Turklāt arī visiem četriem pieaugušajiem, kuri bērnībā bijuši Nikolā paši tuvākie cilvēki, izdevies uzcelt katram savu veiksmīgo dzīvi pilnīgi no nekā. Vai gan tādā gadījumā šis nav paraugs, ko varētu likt lietā kā vispārēju likumu? Sistēmā, kurā nopelni un izcilība tiek uzskatīti par patiesām vērtībām, šī formula darbosies. Sistēmā, kurā augstākā vērtība ir nevis tas, ko tu zini, bet gan – kuru tu pazīsti, un lojalitāte atsevišķai grupai, nevis principam, šo formulu nav iespējams pielietot. Jā, Nikolā gan nicināja, gan apskauda Francijas grandes écoles, šo ekskluzīvo franču biznesa un politiskās elites kausējamo katlu, absolventus (pats saņēmis pieticīgas universitātes diplomu), taču, pirms no tāda “veco skolas biedru” tīkla varēja gūt kādu labumu, ikvienam no viņiem nācās izturēt smagus iestājpārbaudījumus un apgūt nopietnu studiju programmu. Turklāt, atšķirībā no dažas labas citas valsts, Francijā eksāmenu uzdevumu kopijas netiek tirgotas vēl krietnu laiku pirms pārbaudījumu dienas.

Jaunais Francijas prezidents pats atzīst, ka viņu “veidojuši bērnībā izciestie pazemojumi”[6. Catherine Nay, 35. lpp.], ka viņa motivācijai, godkārei, vēlmei izpatikt un apņēmībai gūt panākumus par dzinējspēku lielā mērā kalpojusi apziņa, ka viņš nav nekas, ka viņš ir niecība – svešzemnieks, kurš palicis bez tēva, deklasētas šķirtenes dēls laikā un vietā, kur šādām lietām bija liela nozīme. Abi Nikolā brāļi bija par viņu garāki, un arī skolā viņiem veicās labāk; pat zēna tēvs papūlējās dēlam aizrādīt: “Ar tādu uzvārdu un tādām sekmēm tu Francijā nekad neizsitīsies cilvēkos.” [7. Turpat, 41. lpp.] Nikolā bērnības draugs, bagātas, sociāli ietekmīgas un “normālas” franču ģimenes atvase, kura mājās viņš vasarās mēdza ciemoties, atceras: “Aptuveni no četrpadsmit gadu vecuma es vēroju, kā attīstās Nikolā motivācija. Viņš mūžam ar mani runāja par atriebšanos, un es nekādi nespēju saprast, kāpēc.”[8. Turpat,  36. lpp.]

16. maijā prezidenta Sarkozī ģimene un radu pulks pilnā sastāvā bija klāt viņa inaugurācijas ceremonijā Elizejas pilī – ieskaitot māti un tēvu, lai gan pēdējā klātbūtne, ņemot vērā Sarkozī ģimenes vēsturi, nemaz nebija tik pašsaprotama. Sarkozī attiecības ar tēvu nekad nav bijušas vienkāršas, un draugi atceras, kādu mežonīgu, pat apsēstībai līdzīgu naidu Nikolā izjutis pret tēvu, kad tas pēc izmanīgām manipulācijām ar likumdošanu panācis, ka var nemaksāt alimentus bijušajai sievai un trim bērniem (tai laikā viņš jau bija krietni pārticis cilvēks). Sarkozī tēvs Francijā ieradās kā bēglis no Ungārijas tūlīt pēc Otrā pasaules kara; te viņš iepazinās ar franču ārsta meitu – no Salonikiem ieceļojuša ebreju imigranta mazmeitu. Sarkozī vecāki apprecējās 1950. gadā, un viņu trīs dēli Gijoms, Nikolā un Fransuā pasaulē ieradās attiecīgi 1951., 1955. un 1959. gadā. 1959. gadā Nikolā vecāki izšķīrās, un tēvs aizgāja, atstājot trīs dēlu uzturēšanu un audzināšanu viņu mātes ziņā. Šo uzdevumu viņa paveica ar milzu pārliecību un lieliskiem panākumiem. Nikolā māte, tuvu cilvēku vidū saukta par Dadū, atsāka studijas, saņēma juristes diplomu, strādāja garas stundas advokātu birojā un tomēr spēja gādāt par to, lai dēli izjustu viņas rūpes un atbalstu. Pārradusies mājās pēc garas dienas tiesas zālē, viņa ar lielu prieku stājās pie plīts, lai pagatavotu sautējumu 30 ēdājiem, radot prieka pilnu svētku noskaņu savas ģimenes un draugu lokā. “Tā bija ārkārtīgi netipiska ģimene – pilnīgi netradicionāla,” saka kāds tā laika draugs.[9. Turpat, 38. lpp.]

Dadū saviem dēliem deva tiem laikiem iespaidīgu brīvību, taču pastāvēja zināms elementāru noteikumu kodekss, kura ievērošanu viņa tomēr pieprasīja. Šie likumi noteica: strādā cītīgi, nekad nemelo (melus Dadū necieta), aktīvi sporto, esi tīrīgs (mazgāšanās viņai bija teju vai apsēstība). Taču pats svarīgākais bija tas, ko dēli mācījās no Dadū pašas piemēra – nezaudēt optimismu, lai kādi būtu apstākļi. Nikolā Sarkozī vēl joprojām ir ļoti tuvās attiecībās ar māti, un zinātāji teic, ka viņa pārdabiskā enerģija un dzīvesspars smelti tieši no šī mātišķā avota.

Nikolā savu atmaksas stundu ir gaidījis ilgi, un, kā jau mēdz teikt, atriebība ir salda. Taču ir cilvēki, kas apgalvo, ka Sarkozī vēl joprojām tur uz pasauli ļaunu prātu, ka viņa kompleksi kādā brīdī var laupīt viņam līdzsvaru un ka tieši no viņa, rūgtuma pilna autsaidera Francijas senajā politiķu šķirā, vismazāk vajadzētu gaidīt sociālās atvērtības politiku. Cilvēki bieži par Sarkozī saka: “Viņš mani biedē,” tā arī nevarot īsti paskaidrot, kāpēc. Citi apgalvo, ka viņam pietrūkst zināmas nosvērtības.[10. Jane Kramer, “Letter from Europe. The battle for France”, The New Yorker, 2007. g. 23. aprīļa numurs.] Par to, cik nepārprotami Sarkozī izbauda faktu, ka kļuvis par pasaules elitārākā kluba biedru, savām acīm varēja pārliecināties ikviens, kurš sekoja jūnija sākumā notikušā Heiligendammas G8 samita notikumiem – tāpat arī par jau minēto nosvērtības trūkumu. Visi pārējie lielvalstu līderi (ieskaitot plaši pazīstamo jokupēteri Bušu), kameru priekšā pozējot grupas fotouzņēmumiem, rādīja nopietnas sejas. Francijas prezidents bija vienīgais, kuru varēja redzēt, drudžaini spaidām mobilā telefona taustiņus. Preses konferencē uzreiz pēc divpusējās tikšanās ar Putinu izslavētais atturībnieks (līdz šim viņš vienīgo reizi bija manīts vīna glāzes tuvumā kādā lauksaimniecības gadatirgū priekšvēlēšanu kampaņas laikā) atstāja iedzēruša cilvēku iespaidu – tā bija tikai ēna no parastā preses manipulatora Sarkozī. Komentētāji vēlāk izteicās, ka viņš neesot bijis piedzēries, tikai “pārvitaminizējies”, pārāk aizrāvies ar skurbinošo varas gaisotni.

Jaunā prezidenta klajās ambīcijas un neapvaldītā nervu enerģija var izraisīt nepatiku, tomēr viņa varas kārei līdzi nākusi kāda īpašība, kas šo trūkumu kaut daļēji izpērk; tas ir kāds politiķu aprindās reti novērojams tikums: viņš runā tiešu valodu. Sarkozī ir ļoti atklāts, viņš reti maskē savas jūtas un spēj būt gandrīz brutāli vaļsirdīgs; reizēm tas kaitē viņam pašam. Commedia dell’arte, ko sauc par politiku, aktieri slapstās, ievīstījuši savus saindētos dunčus divkosības apmetnī, bet šim cilvēkam, kurš plosās pa skatuves dēļiem, nav pat maskas – toties ir zelta mute. Tas, par ko viņš iestājas, var patikt vai nepatikt, taču nav ne mazāko neskaidrību par to, kāda ir viņa patiesā pārliecība. Kad debatēs ar galēji labējo franču politiķi Lepenu tika skarts jautājums par to, vai franciskums ir mērāms ar asiņu tīrību, Sarkozī, atbildot uz oponenta argumentiem, atcirta, ka pēc Lepena definīcijas viņš “nebūtu francūzis – vai jums nešķiet, ka tas būtu bēdīgi?” Bēdīgi gan.

Pirmās pēdas politikā Nikolā Sarkozī iemina divdesmit gadu vecumā, būdams garmatains un kļošenēs ģērbts Žaka Širaka vadītās gollistu partijas UDR jauniešu grupas līderis.
1975. gadā, partijas kongresā, kas notika Nicā, jauno aktīvistu palūdza uzstāties ar piecu minūšu runu, lai palīdzētu nosist laiku starp ievērojamāku partijas spīdekļu priekšlasījumiem. Nikolā runāja veselas divdesmit minūtes; viņš sapurināja miegainos klausītājus un runas noslēgumā izpelnījās ovācijas. Taču galvenais – viņu pamanīja partijas vadoņi, viņam deva iespēju pirmo reizi ielikt kāju kāpslī un pēc tam arī ielekt seglos, lai sāktu garo ceļu, kas ved kalnā, uz partijas un visas valsts vadītāja posteni. Šajā incidentā lieliski izpaužas visas galvenās Sarkozī rakstura īpašības: viņa bezbailība, pārdrošība, talants un strādīgums. Vismaz leģenda vēsta, ka iepriekšējā naktī Nikolā neesot ne acu aizvēris, neatlaidīgi spodrinot ikvienu savas runas rindiņu, ar nopietna, smaga darba palīdzību uzburot spoža domas lidojuma un viegluma iespaidu.

1983. gadā tieši tas pats pārdrošības, dabas dāvanu un rūpīgu priekšdarbu apvienojums ļāva viņam 28 gadu vecumā kļūt par jaunāko mēru Francijā. Sarkozī negaidīti meta izaicinājumu krietni pieredzējušākajam gollistam Šarlam Paskuā, izvirzot savu kandidatūru Neijī, pārtikušas Parīzes priekšpilsētas mēra amatam, un veiksmīgi panāca, ka tiek arī ievēlēts. Mēra darbs bija lieliska iespēja pamatīgi apgūt, kā darbojas politikas mehānisms. Sarkozī bija visur: ik sestdienu viņš izstaigāja kādu Neijī sektoru kopā ar pašvaldības departamentu vadītājiem, turklāt desmit dienas pirms katras no šīm pastaigām ikviens attiecīgās teritorijas iedzīvotājs saņēma vēstuli, kurā tika informēts, cikos mērs ar savu svītu dosies garām viņa mājai. Itin nekas nebija par niecīgu, lai piesaistītu viņu uzmanību: ne nolietots ietves posms, ne neveiksmīgi novietots luksofors vai notekgrāvis, kas nepilda savu uzdevumu. Sarkozī nepalaida garām nevienu no Neijī neskaitāmo biedrību kopsapulcēm, un viņa pēctecis neticības pilns konstatējis, ka “šādu apvienību pavisam ir 360 – tad nu saskaitiet paši!”[11. Catherine Nay, 132. lpp.] Saviem dēliem Žanam un Pjēram jaunais Neijī mērs deva vārdus par godu divām Neijī draudzēm, un kopā ar pirmo sievu Mariju Dominiku, ar kuru apprecējās 1982. gadā, viņi bija ideāla, “normāla” franču ģimene. 1993.gadā mēra amats Sarkozī ļāva izpelnīties ievērību arī valsts mērogā: vienā no Neijī bērnudārziem kāds psihiski nelīdzsvarots cilvēks, vēlāk iesaukts par Cilvēkbumbu (viņš bija aplicis elektrisko vadu jostu, rokā nesa somu ar spridzekļiem un galvā bija uzlicis kapuci), saņēma par ķīlniekiem pilnu istabu ar maziem bērniem. Cilvēkbumbas varā nonāca 21 trīsgadnieks un viņu audzinātāja. Iebrucējs pieprasīja 100 miljonu franku izpirkuma naudu. Policijas īpašo uzdevumu vienības vadītājs lūdza mēru uzņemties sarunu risināšanu. Četrdesmit sešu stundu laikā Nikolā Sarkozī, neviena nepavadīts, septiņas reizes devās klasē, lai runātu ar Cilvēkbumbu; vairākas reizes viņš no telpas atgriezās, rokās nesot vismaz vienu bērnu. Sarkozī bija redzams pilnīgi visur – viņš mierināja vecākus un brīdināja policiju, lai tā neķeras pie pārsteidzīgiem līdzekļiem. Viņa uzmanības centrā bija bērnu drošība un bažas, ka varētu pieļaut kļūdu: “Manas drēbes uz muguras bija izmirkušas slapjas; es dzirdēju, kā pa muguru straumītē tek sviedri. Tās bija bailes. Bailes, ka es varētu netikt ar šo uzdevumu galā,” [12. Turpat, 125. lpp.] pēc dažiem gadiem atzīstas šīs sāgas galvenais varonis. Drāmas iznākums bija šāds: ķīlnieku saņēmējs – miris, bērni – visi kā viens sveiki un veseli, bet Sarkozī – labi pazīstams un populārs visā Francijā. Tomēr Sarkozī labi apzinājās, ka iespējami arī citi, ne tik labvēlīgi scenāriji, un neveiksmes gadījumam bija jau sagatavojis vēstuli par atkāpšanos no amata. Galvenā mācība, ko Sarkozī smēlās no šiem dramatiskajiem notikumiem, nebūt nebija prasme manipulēt ar medijiem, lai tie strādātu viņa labā. Tas bija kaut kas gluži cits: “Es uzzināju, kas ir bailes un kā jāmēģina tās pieveikt. Bet galvenais, es sajutu, cik smaga ir atbildības nasta.” [13. Turpat, 128. lpp.]

Mēra pienākumos ietilpa arī laulības ceremoniju vadīšana, un Neijī galva rūpējās par to, lai būtu klāt kinozvaigžņu, rokmūzikas un futbola spīdekļu – tautas mīluļu – kāzās. Un tā nu gadījās, ka 1984. gada augustā Sarkozī oficiāli savienoja ar laulības saitēm 52 gadus veco franču televīzijas zvaigzni Žaku Martēnu un viņa jauno līgavu Sesiliju Siganē Albenisu, bijušo modeli, komponista un pianista Isaka Albenisa mazmazmeitu. Šī tikšanās Neijī mērijā izrādījās liktenīga, un 1988. gadā Sesilija jau bija aizgājusi no vīra Žaka, un Nikolā – no savas sievas Marijas. Lai gan Nikolā un Sesilija apprecējās tikai 1996. gadā (kad tika šķirta Sarkozī pirmā laulība),abi savas attiecības neslēpa jau 80. gadu beigās.

Labi atceroties paša ģimenes vēsturi, Sarkozī saviem bērniem palika uzmanīgs tēvs un ik rītu ieradās pie bijušās sievas mājas vārtiņiem, lai pavadītu dēlus uz skolu. 2007. gada maijā, prezidenta inaugurācijas dienā uzņemtie Sarkozī cilts fotoattēli rāda modernu, “pārkombinētu” ģimeni: abi izskatīgie divdesmitgadnieki ar gariem blondiem matiem ir Nikolā dēli no pirmās laulības ar Mariju, bet divas slaidās jaunās dāmas ar vēl garākiem blondiem matiem – Sesilijas meitas no viņas laulības ar Žaku. Viducī stāv mazais Luī, Nikolā un Sesilijas kopīgā atvase, dzimis 1997. gadā.

Valsts mēroga ievērība pēc 1993. gada Cilvēkbumbas krīzes sakrita ar Sarkozī pirmo ministra portfeli – viņš tika iecelts par budžeta ministru Eduāra Baladūra valdībā. Vēl aizvien jaunā politiķa oratora talantu nu jau bija pamanījuši daudzi, un vienlaikus ar ministra posteni Sarkozī uzņēmās arī Baladūra valdības oficiālā pārstāvja pienākumus. Baladūra un Sarkozī starpā valdīja spēcīgas savstarpējās simpātijas, radušās vēl krietni pirms 1993. gada, kad Baladūrs kļuva par premjerministru. Viņu savaldzināja Sarkozī dinamisms, Sarkozī savukārt juta, ka no šī politiķa var daudz mācīties: “[Baladūrs] ir valstsvīrs, kuram piemīt iztēle. Strādājot kopā ar viņu, es kļuvu atvērts citu viedokļiem par idejām, es iemācījos nebūt tik kategorisks savos spriedumos, (..) domāt augstākā līmenī, skatīties tālāk. Īsi sakot, viņš lika man attīstīties.” [14. Turpat, 176. lpp.]

Sarkozī lojalitāte pret Baladūru (vēlāk, 2006. gadā, Sarkozī nevilcinājās nosaukt viņu par savu “īsto tēvu”) maksāja dārgi, kad Baladūra un Širaka cīņā par nomināciju 1995. gada prezidenta vēlēšanām viņš nolēma atbalstīt pirmo. Pēc Širaka uzvaras Sarkozī palika ārpus jaunās administrācijas un bija spiests doties gājienā “cauri tuksnesim”, kas ilga vairākus gadus. Spriedze Sarkozī un Širaka attiecībās valda jau kopš šiem laikiem, tomēr Širaks nevarēja atļauties mūžīgi ignorēt hiperaktīvā Neijī mēra politisko talantu un pēdīgi piekrita uzņemt viņu valdības rindās, 2002. gadā piedāvājot iekšlietu ministra posteni. No tā brīža Sarkozī bija neapturams – viņš nereti atstāja ēnā pašu prezidentu, kurš bija sācis acīmredzami novecot un bieži vien, šķiet, nebija lietas kursā par notiekošo. Pārkārtojumi ministru kabinetā noveda pie tā, ka 2004. gadā Sarkozī kļuva par finanšu ministru, taču Širaks drīz vien palūdza viņu šo krēslu atbrīvot. Tajā pašā gadā Sarkozī bija uzvarējis partijas vēlēšanās un kļuvis par UMP (Širaka partijas) priekšsēdētāju. Lai mazinātu Sarkozī izredzes uzvarēt 2007. gada vēlēšanās, Širaks uzstāja, ka viņš nevarot vienlaikus vadīt partiju un ieņemt ministra posteni. Un tomēr, kad Francijas tauta
2005. gada referendumā noraidīja ES konstitūcijas projektu – tas tika interpretēts kā neuzticība Širakam un valdībai –, populārais Sarkozī tika aicināts atgriezties iekšlietu ministra amatā. No šī posteņa viņš aizgāja tikai 2007. gada martā, mēnesi pirms prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas.

Francijas lejupslīde, nepieciešamība to strauji un izlēmīgi apturēt un panākt pretējo procesu – tāds bija Sarkozī priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvs. Franciju bija skārusi malaise – zems ekonomikas pieaugums, augsts bezdarba līmenis, birokrātija kļuvusi nevaldāma; nodokļu sistēma piespiedusi bagātos pārcelties uz dzīvi elegantos Šveices kalnu anklāvos, bet jaunos pulkiem vien doties projām uz Ņujorku un Londonu – uz jebkuru vietu, kur nevalda tik ierobežojoši likumi.

Sarkozī piedāvāja nekavējoties uzsākt cīņu ar šo malaise, ar paralīzi, politisko neapmierinātību, morālo un ekonomisko pagrimumu. Sociālisti tagad spēlēja konservatīvo spēku lomu, bet Sarkozī pārstāvēja rīcības un pārmaiņu partiju. Šī pārmaiņu vai “pārrāvuma” nepieciešamība bija Sarkozī kampaņas pamats un vienlaikus arī strīdus ābols attiecībās ar Širaku: “Starp mani un Širaku pastāv reālas un fundamentālas domstarpības. Viņš domā, ka Francija ir mūžīga, ka tā ir krietni daudz pieredzējusi, ka tā neieredz pārmaiņas un, galvenais, ka to nedrīkst skubināt. Un es domāju tieši otrādi – ka civilizācijas ir mirstīgas, ka mūsu zemē iestājies pagrimums un ka Francija jāsaņem rokās. Es esmu pārliecināts, ka francūži piekrīt nepieciešamo reformu ieviešanai.” [15. Turpat, 351. lpp.]

2007. gada 6. maijā francūži viņam atbildēja – jā, viņi piekrīt, lejupslīde jāaptur, un Sarkozī ir tas, kuram ar to jātiek galā. Aprīlī un maijā notikušās Francijas prezidenta vēlēšanas mobilizēja nepieredzēti lielu daļu no iedzīvotājiem – no iedzīvotājiem, kurus bija uzlādējusi jauna tipa politiskā kandidāta enerģija un vēlēšanās izkļūt no valdības stagnācijas rutīnas. Francijā ir 44 miljoni balsstiesīgu vēlētāju (no 62 miljoniem iedzīvotāju), un aptuveni 85 % no šiem cilvēkiem piedalījās abās prezidenta vēlēšanu kārtās. 2. maijā, četras dienas pirms izšķirošās kārtas, vairāk nekā 20 miljoni cilvēku noskatījās trīs stundas ilgās debates starp Nikolā Sarkozī un sociālistu kandidāti Segolēnu Rojālu. 20 miljoni! Vairāk nekā puse balsstiesīgo francūžu vēroja trīs stundas ilgas debates par iekšpolitiku un ārpolitiku – debates, kurās runāja gandrīz tikai abi kandidāti.

Debašu noslēgumā atlika vienīgi izjust zināmas skumjas par to, ka Latvijas pilsoņiem nebūs iespējas izvērtēt savus prezidenta kandidātus tikpat nesaudzīgos apstākļos – vai vispār viņus izvērtēt. Taču politiķiem, kuri kandidē uz Francijas prezidenta amatu, šāds pārbaudījums jāiztur obligāti, un šo procesu regulē stingri noteikumi. Stingri noteikumi regulē visu Francijas prezidenta vēlēšanu procesu. Noteikumi par to, cik daudz naudas drīkst iztērēt (kaut arī lielākā daļa nāk no valsts budžeta), par to, kā vēlēšanas drīkst atspoguļot mediji (visiem kandidātiem pienākas vienāds ētera laiks), kā izmantojamas sabiedriskās domas aptaujas un prognozes un kā ierobežojams priekšvēlēšanu kampaņas laiks (jebkāda veida aģitācijai vai reklāmai jātiek pārtrauktai sestdienā pirms svētdienas vēlēšanām). Šādi noteikumi palīdz rūpēties par to, lai prezidenta vēlēšanu centrā būtu problēmas un idejas, lai vēlētāju uzmanība tiktu pievērsta kandidātu patiesajiem tikumiem un trūkumiem. Pēc maija beigās notikušajām Latvijas prezidenta “vēlēšanām”, kad Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedoklis tika ignorēts, atskanējušas balsis, kas sauc pēc tautas – nevis parlamenta – vēlēta valsts prezidenta. Izskanējuši priekšlikumi labot Satversmi, mainot ne tikai vēlēšanu procesu, bet arī palielinot prezidenta pilnvaras. Tomēr nevienu no šīm iniciatīvām nav pavadījis priekšlikums izstrādāt arī stingrus vēlēšanu procesa rāmjus – stingru noteikumu kopumu, kas būtu līdzīgi Francijā spēkā esošajiem. Te nu atkal, gluži kā sakāmvārdā, rati tiek jūgti zirgam priekšā. Ja šādi stingri rāmji netiks nosprausti, Latvijas iedzīvotāji var nonākt pie tādas pašas neapmierinātības ar politiskajiem procesiem un prezidenta vēlēšanu rezultātiem kā 2007. gada maijā.

Turpretim Francijā 2007. gada vasaras sākumā šāda vilšanās ir sasniegusi neredzēti zemu līmeni, un Sarkozī, šķiet, pārvērtis noskaņojumu visā valstī. Kāds franču komentētājs raksta: “Sabiedrība visos līmeņos atguvusi pārliecību par saviem spēkiem. Un tas viss tāpēc, ka Elizejas pilī ievācies jauns cilvēks, kurš savai tautai iegalvojis, ka nav nekā neiespējama.” [16. "Sarkozy ushers in rosier vision of France”, The Financial Times, 2007. g. 2.–3. jūnijs]

Sarkozī ļauts baudīt medusmēnesi ne tikai pašmājās, bet arī uz starptautiskās skatuves. Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili pēc vizītes Parīzē nesen jūsmoja: “Francijā tagad viss tik ļoti mainījies. Tāds optimisms, tāda pārliecība! Viss ir iespējams. Visas durvis ir vaļā. Tur notiek kaut kas revolūcijai līdzīgs. Tas ir sākums kaut kam patiesi grandiozam.” [17. John Vinocur, “Small, uneasy Georgia praises the new France”, International Herald Tribune, 2007. g. 18. jūnijs.] Sarkozī ausīm tādi vārdi noteikti skan kā mūzika, un ko lai dara, ja tiem, kas nav apveltīti ar tik izkoptu dzirdi, šīs mūzikas skaņas liekas mazliet salkanas? Sarkozī apņēmība iedvest jaunu dzīvību Eiropas projektā, kā arī ķerties pie citu sarežģītu starptautisku problēmu risināšanas, ir acīmredzama, un Saakašvili jau arī turpināja ar vārdiem: “Eiropa nedrīkst palaist garām iespēju gūt labumu no šīs enerģijas.” [18. Turpat.]

17. jūnijā Nikolā Sarkozī ieguva parlamentāro vairākumu Francijas Nacionālajā Asamblejā; tas viņam bija nepieciešams, lai paātrinātu sava politiskā projekta īstenošanu. Un tomēr francūži, mūžīgie pretimrunātāji, līdz ar uzticības balsojumu reformu projektam savam jaunajam prezidentam lika saprast arī sekojošo: necel degunu par augstu! Beigu beigās augstākā vara ir mūsu rokās – nevajag pārspīlēt. Un šis atgādinājums trāpījis tieši sejā valsts ministram Alēnam Žipē, kurš Sarkozī valdībā vienīgais nesaņēma mandātu no vēlētājiem un Bordo zaudēja cīņā par vietu parlamentā. Pakļaujoties Francijas jaunās valdošās šķiras nerakstītajam likumam – ja tauta tevi nav ievēlējusi, tu nevari strādāt valdībā –, Žipē atkāpās no amata. Žipē vienmēr bijis Širaka uzticamais kareivis, taču tauta nobalsoja par Sarkozī, vēloties beidzot pāršķirt La Chiraquerie lappusi savā vēsturē.

Francūži jauno prezidentu acīgi vēros, tāpat arī visa pārējā pasaule, un vismaz par vienu gan viņi, gan mēs visi varam būt droši: ko redzēt netrūks. Par Sarkozī var teikt, ka viņš ir kaitinošs, agresīvs un godkārīgs (tāpat arī daiļrunīgs, tiešs un talantīgs), taču garlaicīgs – ļoti reti. Mēs šajā odisejā esam tikai skatītāju lomā, taču varam būt pateicīgi, ka šis apdāvinātais jaunais cilvēks jau ļoti agri savā mūžā pieņēma kādu svarīgu lēmumu: “Es kaislīgi vēlējos būt aktieris, nevis skatītājs.”[19. Catherine Nay, 63. lpp.]

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola