Nepietiekama redzamība

Braukšana ar auto Francijā jau bija dārgs prieks 2018. gada janvārī, kad prezidenta Emanuela Makrona valdība paaugstināja degvielas nodokli – tas dīzeļdegvielu padarīja dārgāku par 7,6centiem litrā, bet benzīnu par 3,8centiem; saskaņā ar valdības plāniem 2019. gada janvārī nodoklim bija jākļūst vēl augstākam. Šāda politika bija solis oglekļa dioksīda izmešu samazināšanas virzienā un sasaucās ar prezidenta solījumu “padarīt mūsu planētu atkal diženu”.

Trīsdesmit divus gadus vecajai bankas darbiniecei Prisiljai Lidoski, kura dzīvo Sēnas un Marnas departamentā netālu no Parīzes, nebija citas izvēles kā katru dienu braukt uz darbu ar savu auto, un ceļa izmaksas nepārtraukti auga. “Ja par kaut ko jāmaksā ik dienas, izdevumi aug ļoti ātri, un sadārdzinājums bija milzīgs,” viņa stāstīja. “Pasaulē ir daudz kā tāda, kas man nepatīk. Taču tas pielika punktu.” 2018. gada maija nogalē viņa portālā Change.org izvietoja petīciju Pour une Baisse des Prix du Carburant à la Pompe! (Par degvielas cenu samazināšanu pie sūkņa!)

Visu vasaru Lidoski petīcija neizpelnījās lielu ievērību. Petīcijā par “pilnībā cienījamu” tika atzīts mērķis samazināt atmosfēras piesārņojumu, taču tika piedāvāti seši alternatīvi problēmas risinājumi – piemēram, elektrisko auto subsidēšana un darba devējiem izteikts aicinājums veicināt strādāšanu no mājām. Rudenī viņa mēģināja vēlreiz un pierunāja Sēnas un Marnas radio žurnālistu viņu nointervēt, ja petīcija savāks 1500 parakstus. Ziņu par šo norunu viņa ievietoja feisbukā, un nepilnas diennakts laikā nepieciešamais parakstu skaits tika savākts. Petīciju savā Facebook lapā pārpublicēja vietējo ziņu portāls, tā izplatījās vīrusveidīgi, un to parakstīja vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku.

Trīsdesmit trīs gadus vecais kravas auto šoferis Eriks Druē, kurš arī dzīvo Sēnā un Marnā un ir kareivīgi noskaņots antimakronists, feisbukā izveidoja notikuma lapu, kurā aicināja pret augstajām degvielas cenām protestēt, 17. novembrī visā valstī bloķējot autosatiksmi. Aptuveni tajā pašā laikā 51 gadu vecā pašnodarbinātā hipnoterapeite Žaklina Muro feisbukā ievietoja 38 sekundes garu video, kurā viņa vērsās tieši pie Makrona. “Autovadītājus jūs vajājat kopš brīža, kad stājāties amatā,” viņa teica. “Cik ilgi tas vēl turpināsies?” Muro uzsaukums tika skatīts vairāk nekā sešus miljonus reižu, un tā dzima gilets jaunes jeb dzelteno vestu kustība, kuras nosaukums ir atsauce uz gaismu atstarojošajām vestēm. Francijā tādai obligāti jābūt katrā automašīnā: vadītājam tā jāuzvelk, ārkārtas gadījumos izkāpjot no auto.

Pat valstī, kurā dažādi protesti ir neatņemama sabiedriskās dzīves daļa, valdību pārsteidza dzelteno vestu kustības vardarbīgums un agresivitāte. Drīz tie vairs nebija tikai protesti pret oglekļa dioksīda nodokļiem vai finansiālo slogu, kas uzgūlies ārpus Francijas lielpilsētām mītošajiem un no autotransporta atkarīgajiem iedzīvotājiem. Sestdienu demonstrācijās, kas sākās pērnā gada novembra vidū un turpinās vēl aizvien, uz āru izlauzās līdz šim snaudušas dusmas. Demonstranti piekāva policistus, žurnālistiem sejā lēja skābi un draudēja ar nāvi valdības pārstāvjiem. Vardarbība bija abpusēja, un Eiropas Parlaments asi nosodīja Francijas varas iestādes par to, ka izmantotas gumijas lodes, kas bija sakropļojušas vai pat padarījušas aklu ne vienu vien protestētāju. Savukārt dzeltenajām vestēm piemīt tieksme uz kinematogrāfisku destrukciju. Novembra beigās viņi ķērās pie Parīzes Triumfa arkas bojāšanas, bet janvāra sākumā ar autopacēlāja “ilkņiem” izlauza smagās valdības ēkas durvis – tas ir vienīgais gadījums Piektās republikas vēsturē, kad no valdības ēkas bijis jāevakuē ministrs.

Dzeltenās vestes nav tikai kails protests. Tā ir mūslaiku žakērija – emocionāls izvirdums, kas aizsācies provincē, bet ir vērsts pret Parīzi un galvenokārt pret eliti. Visu Francijas vēsturi kopš 1789.gada var uzlūkot kā pret valdību vērstu kustību virkni, un tomēr nekā līdzīga dzeltenajām vestēm līdz šim vēl nav bijis. Atšķirībā no 1871. gada Parīzes komūnas šī ir proletariāta cīņa bez utopiskiem mērķiem. Atšķirībā no pužadistu kustības 20. gs. 50. gados, kas apvienoja veikalu īpašniekus, kuri protestēja pret “zaglīgās un necilvēcīgās” valsts “amerikanizāciju” un vienlaikus perināja antisemītiskas sazvērestības teorijas, dzeltenajās vestēs iesaistītajiem veikalu īpašniekiem, šķiet, nav nekādu iebildumu pret veikalu skatlogu dauzīšanu. Tajā visā ir kaut kas no karnevāla – gan prieks par iespēju pārkāpt normas, gan apzināta ļaušanās groteskai.

Daudzi izteikušies, ka dzeltenās vestes ir tikai vēl viena “populistu kustība”, lai gan nu jau šis jēdziens kļuvis tik plašs, ka gandrīz zaudējis jebkādu nozīmi. Ir izskanējuši salīdzinājumi ar Breksita Lielbritāniju, ar Donalda Trampa ASV, bet jo īpaši – ar Piecu zvaigžņu Itāliju. Pati būtiskākā atšķirība ir dzelteno vestu kareivīgais apolitiskums. Viņiem nav oficiālas platformas, nav hierarhiskas vadības un nav arī uzticamas saziņas savā starpā. Kustības vārdā var un tajā pašā laikā nevar uzstāties jebkurš. Kad neliels kustības dalībnieku pulciņš paziņoja, ka kandidēs maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, vislielākie opozicionāri bija paši kustības piekritēji. Daudziem dzelteno vestu dalībniekiem šie desmit – viņu vidū medicīnas māsa, kravas auto šoferis un grāmatvedis – bija nodevēji, kas uzdrošinājušies atdarināt visu pārējo kustības dalībnieku nicināto eliti.

Valdības piekāpšanās neko daudz nedeva. Pakļaujoties arvien pieaugošajam spiedienam, Makrons bija spiests decembra vidū svinīgā televīzijas uzrunā atteikties no oglekļa dioksīda nodokļa paaugstināšanas plāna 2019. gadā. Bez tam viņš sāka grand débat – trīs mēnešus ilgu tūri pa Francijas lauku apgabaliem ar mērķi noskaidrot vienkāršo ļaužu sāpi. Dažos pasākumos Makronam bija jāpacieš vairāk nekā sešas stundas ilga viņam veltīta vietējo pašvaldību līderu kritika. Taču šādi žesti neapslāpēja nedz protestus, nedz kustības dalībnieku dusmas. Galvenais ir sevi parādīt. Agrīno akciju jeb iknedēļas demonstrāciju laikā kustības dalībnieki atteicās tikties ar Francijas premjerministru Eduāru Filipu, jo tikšanās netiks translēta televīzijā, un šāda ir kustības attieksme vēl aizvien. Iespējams, visspilgtāk kustību raksturo tieši viņu valkātās vestes: tās simbolizē ne vien to, ka valkātājam pieder auto, bet daudz fundamentālākā līmenī arī prasību tikt pamanītam.

Nevienlīdzība Francijā nav tik krasa kā ASV vai Lielbritānijā, tomēr tā pieaug. Pēckara Francija jeb l’État-providence visu citu turīgo rietumvalstu starpā ir sava veida brīnums. Lai gan Francijas veselības un izglītības sistēmas gandrīz pilnībā ir bezmaksas, tās tiek vērtētas kā vienas no labākajām pasaulē. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem valsts nodokļu ieņēmumu un iekšzemes kopprodukta attiecība 2017. gadā bijusi 46,2%, kas ir augstākais rādītājs no visām OECD valstīm un ļauj valstij apkarot nabadzību ar dāsnu sociālo garantiju sistēmu. Aptuveni 28% no šiem 46,2% Francijas valdība iegulda sociālajā jomā.

“Francijas sociālo garantiju modelis darbojas tik saskanīgi, ka šķiet bezmaz dabisks lietu stāvoklis,” man sacīja nevienlīdzības pētnieks un sociologs Aleksī Spirs no Sociālo zinātņu augstskolas. Vairāki satiktie dzelteno vestu kustības dalībnieki gan izteicās, ka viņi, dzīvodami nomaļus no lielajiem urbānajiem centriem, no sociālajiem pakalpojumiem nekādu lielu labumu negūst, lai gan nodokļus maksā. Tomēr ikviens, kas kaut reizi saņēmis atbalstu mājokļa meklējumos, bezmaksas recepšu zāles vai izmantojis 16 nedēļas garo bērna piedzimšanas atvaļinājumu, šādu labumu ir guvis. Līdzekļu pārdales nestie ieguvumi bieži vien paliek neredzami.

Un tomēr bagātie Francijā ir kļuvuši vēl daudz bagātāki. Laika posmā starp 1983. un 2015. gadu vairumam Francijas iedzīvotāju ienākumi pieauga par nepilnu procentu gadā, taču vienam procentam pašu bagātāko iedzīvotāju šis pieaugums pēc nodokļu nomaksas bija 100%. Pēc Pasaules Bankas aplēsēm, 20% bagātāko iedzīvotāju ienākumi ir piecas reizes lielāki nekā nabadzīgākajiem 20%. Šie skaitļi iezīmē radikālas noskaņojuma izmaiņas pēc Trente Glorieuses jeb Francijas 30 gadus ilgušā ekonomiskā uzplaukuma tūliņ pēc Otrā pasaules kara. Kā norādījis ekonomists Tomā Piketī, no 1950. līdz 1983. gadam vairumam Francijas iedzīvotāju ienākumi vienmērīgi pieauga par 4% gadā, savukārt bagātāko iedzīvotāju ienākumi auga tikai par 1%.

Toties sāpīgi pamanāms ir valsts ģeogrāfiskās sašķeltības mērogs. Parīze allaž ir bijis neapstrīdams politiskais, kulturālais un komerciālais centrs, taču Francija reiz bija valsts, kas loloja un aizsargāja arī savu kolorīto provinces dzīvi. Tā bija la France profonde – klišejiska, tomēr realitātē pastāvoša Francija ar akmens mājiņu ciematiem un vietējām bulanžērijām, pie kurām svētdienas rītos stāvēja rindas vesela kvartāla garumā. “Douce France, cher pays de mon enfance,” (“Mīļā Francija, dārgā manas bērnības zeme”) kādreiz dziedāja Šarls Trenē. “Mon village, au clocher aux maisons sages” (“Mans ciems ar zvanu torni un ēkām rimtām”). Mūsdienās “rimtās ēkas” stāv tukšas un lauku bulanžērijas ir slēgtas.

Stāsts ir labi zināms: kolīdz Francijas provinces ciemu un pilsētiņu tuvumā parādījās starpnacionālie lielveikali, vietējie uzņēmēji sāka justies apdraudēti vai arī bija spiesti savu uzņēmējdarbību pārtraukt. Kādreiz tik dzīvīgajos pilsētas centros tādās vietās kā Aviņona, Ažēna, Kalē un Perigē tagad valda spokains klusums: logi bieži vien ir aiznagloti, un cilvēkus var sastapt arvien retāk. Tā ir pasaule, kuru skaistā melanholijā romānā “Leurs enfants après eux” (“Viņu pēcnācēji”) atmiņā atsauc 2018. gada Gonkūru prēmijas laureāts Nikolā Matjē.

Pagājušā gadsimta 80. gados sāktā ātrgaitas dzelzceļu tīkla izveide ir nodrošinājusi visu lielāko Francijas pilsētu savienojumu ar Parīzi. Taču ir ļoti daudz mazpilsētu un ciemu, kur nākotne tā arī vēl nav piestājusi. Pamestajās 19. gadsimta dzelzceļa staciju ēkās tagad mēdz slaistīties vienīgi pusaudži, un tās ir kļuvušas par pagājušās godības pieminekļiem. Vienīgais veids, kā šādu vietu iedzīvotājiem nokļūt darbā, ir auto. Pagājušā gada novembra beigās Franškontē satikos ar 55 gadus veco kravas auto un taksometra šoferi Marko Pavanu. Visspilgtāk atmiņā palicis viņa sacītais, ka oglekļa dioksīda nodoklis izskatās pēc Parīzes elites ņirgāšanās. “Pavaicājiet jebkuram parīzietim – viņam nav ne mazākā iemesla satraukties, jo viņam auto nav vajadzīgs,” viņš teica. “Taču šeit nav nedz autobusu, nedz vilcienu satiksmes. Automašīna mums ir dzīves nepieciešamība.” Šo viņa piezīmi es citēju savā no Bezansonas rakstītajā reportāžā laikrakstam The Washington Post; interneta komentāros daudzi dzelteno vestu kustību kritizēja par to, ka tā izskatoties pēc reakcionāras vēršanās pret vides aizsardzību, pilnībā laižot gar ausīm Pavana viedokli.

Reti kurš tik daudz rakstījis par la France périphérique kā Kristofs Gilī; viņa popularizētais perifēriskās Francijas jēdziens ir atsauce gan uz ļaudīm, gan reģioniem, kas arvien globālākas ekonomikas apstākļos palikuši iepakaļ. Kopš 2010.gada, kad iznāca viņa grāmata “Fractures françaises” (“Francijas plaisas”), Gilī ir turpinājis pētīt, kā viņš pats saka, “iluzori miermīlīgās, mērenās un saskanīgās sabiedrības” mītus un realitāti. Viņš ir tikai viens no franču kreisā spārna intelektuāļiem – to vidū ir arī rakstnieks Mišels Velbeks, vēsturnieks Žoržs Bensusāns un esejists Mišels Onfrē –, kas pēdējo gadu laikā popularizējuši uzskatu, ka viņu mīļotā patrie ir nonākusi neatgriezeniskā norieta stāvoklī. Tas ir franču labējo kritiskās domas nezūdošs motīvs jau kopš 1789. gada. Tomēr Gilī norieta vēstījums atšķiras no visiem pārējiem: viņš neraizējas par islāmistu ekstrēmismu vai “dekadenci” visplašākajā šī vārda nozīmē. Viņaprāt, Francijas norietam ir strukturāls raksturs, valstij kļūstot par vietu, kurā “izzūd sociālais jautājums”.

Franču intelektuāļu vidē Gilī ir retums. Dzimis 1964. gadā Montreijā, viņš ir nevis leģendām apvīto grandes écoles audzēknis, bet Parīzes priekšpilsētu bērns. Ir skaidrs, ka lielai daļai viņa kritisko domu ir personiski iemesli. Gilī ģimene dzīvoja Parīzes strādnieku šķiras rajonā Belvilā. Kad viņu māju saskaņā ar Parīzes pilsētvides rekonstrukcijas plāniem iekļāva nojaucamo ēku sarakstā, ģimenei piespiedu kārtā bija jāpārceļas uz Lakurnevas priekšpilsētu, kurā lielākoties dzīvoja imigranti. “Ģentrifikāciju es iepazinu pats savām acīm,” viņš stāstīja intervijā laikrakstam Le Figaro 2017. gadā. “Vietējiem, ar to saprotot gan baltos strādniekus, gan jaunākās paaudzes imigrantus, vislielākās problēmas sagādāja ne jau Ziemeļāfrikas bēgļu pieplūdums, bet gan buržuāzisko bohēmistu parādīšanās.”

Šis jau labu laiku ir Gilī kaujas sauciens, un lielu daļu savas intelektuālās enerģijas viņš velta uzbrukumiem buržuāzisko bohēmistu jeb, kā viņš pats saka, “bobo” (saīsinājums no “bourgeois bohemian”) liekulībai. Publiskajā telpā viņš debitēja 2001. gadā ar īsu komentāru laikrakstā Libération, un tad arī viņš pirmoreiz, runājot par Francijas sociālo klimatu, lietoja šo no laikraksta The New York Times komentētāja Deivida Bruksa aizgūto jēdzienu. Kā Gilī toreiz rakstīja, valsts lielākajos urbānajos centros notiek “sabiedrības augstāko slāņu uzspiesta getoizācija”, izspiežot no tiem tādus cilvēkus kā viņa ģimene.

Šo domu viņš tālāk izstrādāja 2014. gadā iznākušā grāmatā, ar kuru izpelnījās ievērību Elizejas pilī un guva iespēju regulāri uzstāties Francijas radio. Tā bija grāmata “Perifēriskā Francija”, un tajā viņš apraksta, kā jau kopš 20. gs. 80. gadu vidus Francijas strādnieku šķira tiek izstumta no lielākajām pilsētām uz lauku rajoniem. Pēc viņa domām, šāda situācija, ko daļēji izraisīja augošās īres cenas, bija bumba ar laika degli. Šo domu viņš tālāk attīstīja 2016. gadā iznākušajā grāmatā “Elites mijkrēslis: turība, perifērija un Francijas nākotne”. Tā bija izvērsta tirāde pret Francijas bobo eliti, kas, pēc viņa ieskatiem, bezkaunīgi pieslejas “neoliberālismam”, “sabiedrības amerikanizācijai” un tukšai multikulturālās tolerances ticībai. 2018. gadā, mēnesi pirms dzelteno vestu kustības sākuma, iznāca viņa grāmata “Nav sabiedrības”; tās nosaukums atvasināts no Mārgaritas Tečeres teiktā 1987. gadā: “Nav tādas lietas kā sabiedrība.”

Pēc Gilī domām, lielāko pilsētu priekšpilsētās vietējās strādniecības vietu tagad ieņēmis imigrantu darbaspēks. Vietējie strādnieki, kā raksta Gilī, ir izkaisīti pa laukiem un aizmirsti, jo Francijas elite savas varas nostiprināšanas vārdā ir pacentusies tos “izdzēst no sabiedrības apziņas”. Pilsētas tagad ir ekskluzīvi, elitei un tās kalpiem paredzēti rezervāti, un frāze “nav sabiedrības” ir jāsaprot kā jebkādu redzamu šķiru konflikta pazīmju izzušana no pilsētas ikdienas dzīves. Tā ir viņa uzburtās ainas sāls: bagāti un izolēti parīzieši sevi ir pārliecinājuši, ka viss ir labākajā kārtībā, jo tie, kas varētu pret to iebilst, ir tālu prom. “Francijas lauku gruzdošā neapmierinātība nekad nav uztverta nopietni,” viņš raksta “Elites mijkrēslī”.

Kopš pērnā gada novembra liela daļa Francijas preses pauda pārliecību, ka Gilī ir izdevies paredzēt dzelteno vestu kustības dzimšanu. Galu galā, šī kustība šķiet piepildījusi viņa pravietojumu par to, ka elite “nodevusi tautu”, lai gan viņš allaž bijis visai izvairīgs, kad viņam jautā, tieši ko viņš uzskata par “tautu”. Kamēr no kustības nākošie kritiskie vēstījumi aprobežojas ar juceklīgām lamām sociālajos tīklos, Gilī ir tās de facto tulks.

“Nav sabiedrības” vārdos ietērpj to, ko daudzi dzelteno vestu dalībnieki vai nu nav spējuši, vai arī nav gribējuši formulēt. Tā ir izplūdusī robežteritorija starp brīdinājumu un draudiem: “Populisma vilnis, kas brāžas pāri Rietumu pasaulei, ir tikai redzamā daļa no tās “maigās varas”, ko izstaro strādnieku šķira, – tā vai nu piespiedīs eliti atjaunot saikni ar to, kas sabiedrībā notiek patiesībā, vai arī liks tai izzust.”

Pagaidām gan ir tikai viens elites pārstāvis, kuru dzeltenās vestes vēlētos redzēt izzūdam, un aicinājumi gāzt viņu ar varu turpinās, lai arī kustības sākotnējā dinamika pamazām krītas.

Vienīgais aicinājums, kas dzeltenās vestes vieno, ir intensīva un dziļi personiska Makrona nīšana. Vēl 18 mēnešus pirms protestu sākuma viņš bija cilvēks, kam bija pievērsta visas pasaules uzmanība un kas pēc populistu uzvarām Lielbritānijā un ASV bija solījies parādīt Francijas “trešo ceļu”. Taču gan savā zemē, gan ārvalstīs Makrons savu spožumu ir zaudējis.

Kaut kādā mērā franči allaž mēdz nostāties pret saviem prezidentiem, taču dusmas, ko pret sevi izsaucis Makrons, ir kaut kas unikāls. Cēlonis tam ir nevis kādi konkrēti politiskie lēmumi, bet gan viņa stāja un jo īpaši – viņa valoda. “Makrona kungs vienmēr ir atteicies sniegt mums atbildes,” decembra gājienā pa Elizejas laukiem man sacīja 53 gadus vecā pedikīre Mirjela Gotrēna, kas dzīvo Parīzes priekšpilsētā. “Viņš mūs ir aizvainojis, un viņam par to jāatbild.” Kad vaicāju, kas, viņasprāt, Francijas prezidentā ir pats nepatīkamākais, viņas atbilde bija pavisam vienkārša: “Viņa vārdi.”

Atbilde bija trāpīga. Viens no Makrona pirmajiem darbiem pēc nonākšanas prezidenta amatā bija piecu eiro nocirpšana no ikmēneša stipendijām, ko izmaksā valsts mājokļa atbalsta programma (APL). Tajā pašā laikā viņš samazināja ienākuma nodokli personām, kuru mantiskā stāvokļa kopējā vērtība pārsniedz 1,3 miljonus eiro; iepriekšējā nodokļa likme bija palieka vēl no Miterāna laikiem.

Makrons vēl pirms stāšanās amatā bija pazīstams ar savu spēju bezkaislīgi aizskart trūcīgos. Kad 2014. gadā no kādas Bretaņas lopkautuves tika atlaistas 900 darbinieces (pārsvarā tur strādāja sievietes), viņš, būdams ekonomikas ministrs, paziņoja, ka dažas no viņām bijušas “gandrīz analfabētes”. 2016. gadā viņš tika nofilmēts karsti diskutējam ar strādnieku arodbiedrības aktīvistu no Ero. Kad aktīvists norādīja uz Makrona 1600 eiro vērto uzvalku kā viņa privilēģiju simbolu, ministrs atbildēja: “Labākais veids, kā tikt pie uzvalka, ir strādāt.” 2018. gadā viņš paziņoja jaunam, bez darba palikušam dārzniekam, ka tas varētu tikt pie jauna darba, ja tik vien kā “pārietu pāri ielai”.

Taču nekas nespēj līdzināties runai, ko Makrons teica, atklājot “F staciju” 13. apgabalā – tā sauc pārbūvētā dzelzceļa depo ierīkotu biznesa inkubatoru. Tas ir alai līdzīgs Silīcija ielejas konsulāts, no zemes atrauta stikla pilsēta pilsētā, kura atvērta visiem, kam vien prātā nāk “lielas idejas” un kas spēj samaksāt 195eiro par rakstāmgalda vietu un aizpildīt anketu tekošā angļu valodā. (“Anketas nevienā citā valodā mēs neizskatām,” teikts organizācijas interneta vietnē.) Tur savus birojus iekārtojuši Google, Amazon un Microsoft, un pilsētā ar šaušalīgi sliktu kafiju šeit espreso ir iepriekšparedzami izcils. 2017. gada jūnijā Makrons tur uzstājās ar runu. “Dzelzceļa stacija,” viņš sacīja, atsaukdamies uz ēkas izcelsmi, “ir vieta, kur mēs sastopam gan veiksmīgos, gan tos, kas nav nekas.”

Tajā brīdī liela daļa Francijas iedzīvotāju uzzināja, ka sava prezidenta acīs viņiem nav nekādas vērtības. “Tie, kas nav nekas” ir frāze, kas iespiedusies prātā un turpina urdīt, tāpēc dzeltenās vestes uzvilkšana nozīmē apliecināt ne tikai to, ka tu esi “kaut kas”, bet arī to, ka tu vispār eksistē.

Kopumā ņemot, dzeltenās vestes nebūt nav paši trūcīgākie Francijas iedzīvotāji, un tas nav nekas pārsteidzošs. Kā norādīja jau Aleksis de Tokvils, revolūciju dzinējspēks nav tie, kas cieš visvairāk, bet gan tie, kuru ekonomiskais stāvoklis ir gājis uz augšu, taču tad piedzīvojis pēkšņu un negaidītu kritienu. Tieši tā, šķiet, ir arī ar dzeltenajām vestēm: vairums kustības dalībnieku dzīvo virs nabadzības sliekšņa, tomēr nāk no allaž nedrošībā dzīvojošās zemākās vidusšķiras, proti, no sabiedrības grupas, kas tiecas pēc vidusšķiras stabilitātes, savu nedrošību remdējot ar patēriņu: viņi pērk noteiktu zīmolu apģērbu, jaunākā modeļa aifonus un televizorus.

Decembra vidū laikraksts Le Monde aprakstīja kādu jaunu pāri no Sansas centrālās Francijas ziemeļdaļā, kas tika identificēts vienīgi ar vārdiem – Arno un Žesika. Abi ir iesaistījušies dzelteno vestu kustībā, abiem ir 26 gadi. Kopā ar saviem četriem bērniem viņi dzīvo jaunā projekta ēkā un pārtiek no Arno 2700 eiro lielās kravas auto šofera algas un no 1000 eiro valsts pabalsta. Saskaņā ar Francijas Nacionālā statistikas un ekonomisko pētījumu institūta (Insée) datiem šāda lieluma ģimene ar šādiem ienākumiem atrodas tieši uz nabadzības sliekšņa vai pat nedaudz zem tā. Taču, kā Arno un Žesika bija stāstījuši Le Monde, izdevumos, par kuriem viņiem nākas diendienā raizēties, ietilpst arī vecākā dēla karatē treniņi un barība sunim. Žesika, kas nekur nestrādā, Le Monde bija teikusi, ka “bērni mēdz būt ļauni, ja kādam mugurā ir mazāk pazīstama zīmola apģērbs. Es nevēlos, ka mūsu bērni citu acīs kļūtu par apsmieklu”. Viņa uz dzelteno vestu protestiem bija braukusi jau trīs nedēļas nogales – arī šie braucieni viņai, visticamāk, kaut ko izmaksāja.

Daudzi Le Monde lasītāji ir izglītoti un turīgi Makrona atbalstītāji, un viņi nekavējoties metās Arno un Žesikai virsū. Taču šajos uzbrukumos netika ņemta vērā pati galvenā Arno un Žesikas sāpe, proti, neizbēgama pazemojuma sajūta, baidoties kļūt par apsmiekla objektu gan no Elizejas pils puses, gan skolā, kur mācās viņu bērni. Viņu stāstītajā bija ietverta kāda būtiska patiesība par dzeltenajām vestēm, jo viens no kustības dzinējspēkiem ir nepiepildītas cerības. Daudzu protestētāju dzīve vienkārši nav tāda, kādu viņi vēlētos vai kādu viņi jūtas pelnījuši. Dzelteno vestu kustība ir sava statusa iezīmēšana, jo kustības dalībnieki protestē arī pret parādību, ko Francijā dēvē par déclassement:ekonomiskajai attīstībai nespējot turēties līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam, vidusšķiras sapņi kļūst arvien neaizsniedzamāki. Šķiet, tieši šī statusa iezīmēšana dzeltenās vestes ir atsvešinājusi gan no imigrantiem, gan citas ādas krāsas iedzīvotājiem, kas protestos pārsvarā nepiedalās, lai gan viņu materiālais stāvoklis bieži vien ir vēl sliktāks. “Viņiem nerūp cilvēki, kuri zaudējuši cerību, kuriem nav kur dzīvot vai kuri palikuši bez darba,” man par kustību sacīja rasu vienlīdzības aktīviste un žurnāliste Rokaja Dialo. “Vienīgais, kas viņiem rūp, ir sava statusa saglabāšana.”

Dzelteno vestu kustībai nav nekādu pozitīvu ideju: ar aizvainojumu vien ideoloģijai ir par maz. Kustība līdzinās sprādzienbīstamam vakuumam, un ekstrēmistu aģitatori gan no galēji labējā, gan galēji kreisā spārna mēģina ekspluatēt viņu dusmas. Gan Marina Lepena no Nacionālās frontes, gan Žans Liks Melanšons no kreisā spārna partijas “Nepakļāvīgā Francija” pamatīgi nopūlas, mēģinot kustības dalībniekus ievilkt savās partijās, taču dzeltenās vestes vismaz pagaidām šādiem centieniem pretojas. Toties tās jau ir paguvušas izraisīt diplomātisku skandālu: februāra sākumā Itālijas vicepremjers Luidži di Maio bez Makrona ziņas Parīzes pievārtē satikās ar diviem kustības dalībniekiem. Pēc divām dienām Francija pirmoreiz kopš 1940. gada atsauca savu vēstnieku no Romas, taču dzeltenās vestes pat nemēģināja viņiem pievērsto preses uzmanību izmantot savā labā. Tā vietā tviterī sākās iekšēji strīdi par to, kuram būtu tiesības pārstāvēt kustību ārvalstīs un kuram ne.

Amorfas kustības centrā intelektuālu tukšumu itin viegli var aizpildīt naids pret “citiem”. Dzeltenajās vestēs šis process jau varētu būt sācies. Lai gan saskaņā ar laikraksta Le Monde veiktu rūpīgu izpēti kustības Facebook lapā biežāk pārsūtītajos 200 ziņojumos no protestu sākuma līdz 22.janvārim rasu vai imigrācijas tēmas nav lielāko raižu iemesls, vairāki dzelteno vestu pārstāvji ir nofilmēti demonstrējam antisemītiskus žestus, Parīzes metro aizskaram holokaustā izdzīvojušu personu un apgalvojam, ka žurnālisti “strādā žīdiem”. Būtiski, ka dzeltenās vestes tā arī nekad nav kolektīvi nosodījušas šos antisemītiskos incidentus – lai gan var jau būt, ka kustībai bez jebkādas organizācijas šāda klusēšana ir neizbēgama. Turklāt saskaņā ar pētījumu, ko veicis Žana Žoresa fonds Parīzē, noskaidrota sazvērestības teoriju popularitāte kustībā: 59% aptaujāto protestētāju uzskatīja, ka Francijas politiskā elite veicina imigrāciju, lai atņemtu viņu darbvietas, bet 50% atzina, ka tic globālai “cionistu” sazvērestībai.

Kustības dalībnieki bieži vien norādījuši, ka dzelteno vestu pamatā nav identitātes politikas, un tomēr ikviens, kurš piedalījies kaut vienā viņu demonstrācijā, ir saskāries ar nenoliedzamu realitāti. Pārāk liela uzmanība tiek pievērsta dzelteno vestu simbolismam, bet pārāk maza – faktam, ka vairums vestu valkātāju ir zemākās vidusšķiras baltie. Vai tiešām var sacīt, ka vienā no etniski visraibākajām sabiedrībām Rietumeiropā dzeltenās vestes pārstāv “tautu”, kā bieži vien apgalvojuši kustības dalībnieki? Prisilja Lidoski, kas varētu būt pati pirmā kustības dalībniece, ir melnādaina. “Tas ir sarežģīts jautājums,” viņa man sacīja. “Man nav atbildes.”

Jāņem vērā, ka dzeltenās vestes pārstāv Francijas iedzīvotāju minoritāti: valstī, kurā dzīvo 67 miljoni iedzīvotāju, vienā dienā demonstrācijā izgāja 282 000, un šis skaitlis rūk arvien mazāks – 14.akcijā, kas notika 16. februārī, piedalījās vairs tikai 41 500. Divās nedēļas nogalēs pērnā gada novembrī un decembrī divas citas demonstrācijas – viena par sieviešu tiesībām, otra pret klimata izmaiņām – sapulcināja daudz vairāk ļaužu, nekā spēja dzeltenās vestes. Tomēr gan politiķi un prese, gan pat visasākie kustības kritizētāji šīs vienas minoritātes raizes uztver kā kaut ko universālu. Baltie zemākās vidusšķiras un strādnieku šķiras iedzīvotāji piesaista sabiedrības uzmanību pat tad, ja viņiem nav nekāda skaidra vēstījuma – jo īpaši pēc Trampa ievēlēšanas un balsojuma par Breksitu.

Francijas krāsainie pilsoņi pret sociālo nevienlīdzību protestē jau gadiem, taču nekad šādu ievērību nav izpelnījušies. 2005. gadā policisti Parīzes priekšpilsētā Klišīsubuā nogalināja divus pie minoritātēm piederīgus jauniešus, un šis notikums izraisīja pret policijas brutalitāti vērstus vardarbīgus protestus, taču valdība izsludināja ārkārtas stāvokli, nevis uzsāka grand débat. 2009. gadā Francijas aizjūras departamentos Gvadelupā un Martinikā sākās vērienīgi pret dzīves dārdzību vērsti streiki – tie ilga 44 dienas. Protestēja pret augstajām degvielas cenām un pieprasīja paaugstināt minimālo algu. 2017. gadā gandrīz identiski protesti notika vēl vienā Francijas aizjūras departamentā – Gviānā. Iedzīvotāji protestēja pret augstajām sadzīves priekšmetu cenām, jo tie bija par 12% dārgāki nekā Francijā, lai gan minimālā alga tur ir ievērojami zemāka. Abos gadījumos Francijas valdība reaģēja visai gausi, savukārt dzeltenās vestes izpelnījās personīgu prezidenta atvainošanos un virkni valdības piekāpšanos.

Gilī, kurš, analizējot perifērisko Franciju, tikpat kā nepieskaras mērķtiecīgi perifērijā atstātajām Francijas aizjūras teritorijām, no identitātes jautājumiem tomēr nevairās. Perifēriskās Francijas neapmierinātībā viņš saskata rasistiskus motīvus, taču neuzskata to par problēmu. Daži no mulsinošākajiem mirkļiem viņa darbā ir pasāžas, kurās viņš atzīst balto strādnieku rīcības rasistiskos motīvus, taču atsakās tos kritizēt. “Subsidētie mājokļi ārpilsētā tagad ir pēdējais patvērums strādniekiem, kuri vēlas dzīvot lielo pilsētu tuvumā,” viņš raksta “Elites mijkrēslī”, pievēršoties nekustamo īpašumu cenu astronomiskajam pieaugumam Francijas pilsētās. “Šajos mājokļos pārsvarā dzīvo imigranti, bet baltie un Francijā dzimušie strādnieki no tiem vairās. Ja vien piepeši nenotiks kas neparedzēts, viņu izstumšana no lielākajiem urbānajiem centriem būs neatgriezeniska.” Atziņa, ka strukturālo pārmaiņu upuri spēj būt arī neiecietīgi, Gilī pārspriedumiem par perifērisko Franciju nekādi nebūtu kaitējusi.

Gilī vienā laidā atražo bažas par imigrāciju, un viņa avotu vidū bieži ir tādi pretrunīgi vērtēti teorētiķi kā, piemēram, Mišela Tribalā, kuras vārds tiek saistīts ar ideju par “lielo aizstāšanu”, kuras rezultātā Francijas balto iedzīvotāju vietu ieņem imigranti no Ziemeļāfrikas un Subsahāras Āfrikas. Gilī pārmet, ka, aizstāvot tēzi par “demogrāfisko revolūciju”, viņš krietni vien pārspīlējis ar statistiku. “Francijas plaisās” viņš rakstīja, ka Francija “ik gadu legāli uzņem gandrīz 200 000 ārzemnieku”. Pret šādiem apgalvojumiem iebilda vadošais Francijas imigrācijas vēstures pētnieks Patriks Veijs, kurš grāmatā “Le sens de la République” (“Republikas jēga”, 2015) norādīja, ka Gilī nav ņēmis vērā faktu, ka liels skaits no minētajiem 200 000 ir uz laiku iebraukuši viesstrādnieki, studenti un citi “neregulāra” statusa ļaudis. Gilī uz šiem pārmetumiem nav atbildējis, un viņa retorika kopš tā laika kļuvusi tikai radikālāka. Grāmatā “Nav sabiedrības” viņš raksta, ka “multikulturālisms neapšaubāmi ir vājo ideoloģija, kas šķeļ un vājina”.

Būtisks ir jautājums, vai dzeltenās vestes ar Gilī būs vienisprātis. Kustība, tāpat kā Gilī, reaģē uz reālajiem sociālajiem apstākļiem. Taču, ja viņi, sekojot Gilī, sāks savas ciešanas izskaidrot rasu un etniskās izcelsmes valodā, viņi būs izdarījuši izvēli kļūt par pilnīgi cita veida kustību – tādu kustību, kurai vēršanās pret nevienlīdzību nekad nav bijis tās patiesais mērķis. Savā ziņā šo robežu viņi jau ir pārkāpuši.

Sestdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Monparnasa bulvārī no taksometra izkāpa pazīstamais franču intelektuālis Alēns Finkelkrots. Viņu pamanīja bariņš dzelteno vestu un sāka izkliegt antisemītiskus saukļus. Notiekošais ir iemūžināts video, un aina ir baisa: Parīzes centrā zem skaidrām debesīm saniknotu vīriešu bars ielencis cilvēku, par kuru viņiem zināms, ka viņš ir ebrejs, apsaukā viņu par “netīro cionistu” un mudina viņu “braukt atpakaļ uz Telavivu”.

Finkelkrota vecāki bija no Polijas, Francijā nonākuši, bēgot no holokausta. Viņš piedzima 1949. gadā Parīzē un kļuva par neatņemamu Francijas kultūras dzīves daļu. Viņš ir ražīgs autors, vada raidījumu Francijas sabiedriskā radio kanālā France Culture un ir Francijā pašas elitārākās literārās institūcijas Académie française biedrs. Kā tūdaļ pēc incidenta izteicās Makrons, “viņš ir ne vien ievērojams rakstnieks, bet arī simbols visam tam, ko Republika mums spēj dot”. Likteņa ironija ir tāda, ka Finkelkrots, būdams vēl viens izbijušais kreisais, kas nonācis pie atziņas, ka Francijā sācies pagrimums un netiek novērtētas multikulturālisma nestās briesmas, bija viens no retajiem Parīzes intelektuāļiem, kas dzelteno vestu kustību atbalstīja jau kopš paša tās sākuma.

Runāju ar Finkelkrotu jau pēc uzbrukuma, un viņš paskaidroja, ka dzelteno vestu kustība viņam šķitusi kā pierādījums kaut kam īstam. “Es ieraudzīju neredzamo Franciju, novārtā atstāto un aizmirsto,” viņš teica. “Uzvilkt fluorescentu dzeltenu vesti, lai tevi pamana, lai tu būtu “kaut kur”, nevis “jebkur”, kā izteicies Gudhārts, manuprāt, bija absolūti pamatota kritika.” Britu žurnālists Deivids Gudhārts pēdējā laikā ir populārs Francijas labējā spārna aprindās. Viņš ir sarakstījis grāmatu “Ceļš uz kaut kurieni” (2017), kurā populistu dusmas izskaidro kā sekas arvien plašākai plaisai starp tiem, kas “iesakņojušies” konkrētā vietā, un kosmopolītiem, kas jūtas kā mājās jebkur. “Francija nav nekāds “jaunuzņēmums”,” Finkelkrots man teica. “To nevar noreducēt līdz kam tādam.”

Pēc Finkelkrota domām, uzbrukums bijis apliecinājums tam, ka sākotnējie dzelteno vestu kustības mērķi ir pagaisuši un ka kustībai vairs nav īstas nākotnes. “Uzskatu, ka kustība ir nonākusi degradācijas fāzē. Tā vairs nav sabiedriska kustība, bet gan sevī noslēgusies sekta, kuras argumenti vairs nav racionāli.”

Lai gan Parīzes prokurors ierosinājis lietas izmeklēšanu, Finkelkrots nekādas prasības nav izvirzījis. Viņš sacīja, ka šāda epizode, lai cik naidīga tā būtu, vēl nebūt nenozīmē, ka visi, kas pēdējo mēnešu laikā uzvilkuši dzeltenās vestes, būtu antisemīti un ekstrēmisti. “Tie, kas mani aizskāra, nebija ne medmāsas, ne veikalu īpašnieki, ne mazie uzņēmēji,” viņš teica un piebilda, ka diez vai ko tādu būtu pieredzējis pie kāda no apļveida krustojumiem visā valstī, kur kustības pārstāvji mēdz pulcēties ik sestdienu. Savā ziņā tā bija visas kustības būtība – spontāna mobilizēšanās pret dažādām lietām, taču visupirms pret vientulību. Apļveida krustojumi drīz vien kļuva par pulcēšanās laukumiem, un, lai arī nelielā mērogā, tie tomēr bija mēģinājums atgūt to kopības sajūtu, kas daudzās Francijas pilsētiņās un ciemos jau sen kā zudusi.

Parīzē, kur joprojām aktīvie dzelteno vestu dalībnieki koncentrējuši vislielāko enerģiju, iknedēļas protesti drīzāk atgādina nožēlojamu teātra izrādi, kuru veido tādas ainas kā uzbrukums Finkelkrotam. Nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka tie, kuri vēl aizvien apvelk dzeltenās vestes, īpaši uztrauktos par fanātiķiem savā vidū. Vēl jo vairāk, daudzi kustības pārstāvji, kā šķiet, ir sākuši uzskatīt, ka norādīšana uz šādiem aizspriedumiem nozīmētu iesaistīšanos valdības atbalstītā sazvērestībā ar mērķi noskaņot pret viņiem pārējo sabiedrību.

Tā, piemēram, 19. februārī izplatītā paziņojumā, kas pēc uzbrukuma Finkelkrotam tika publicēts vienā no kustības interneta vietnēm La France en Colère, bija teikts: “Jau vairākas dienas valdība un tās draugi nacionālajos medijos, šķiet, atklājuši jaunu metodi, kā destabilizēt sabiedrības viedokli un diskreditēt dzelteno vestu kustību. Mēs paziņojam, ka šīs valdības izvirzītās apsūdzības un manipulācijas ir viltus ziņas.” Taču tas arī ir viss, kas paziņojumā pateikts; tajā nav ne vārda par antisemītiskām naida izpausmēm, kas bija jāsajūt Finkelkrotam, un tajā velti meklēt atvainošanos vienai no retajām valsts mēroga personībām, kas kustību bija aizstāvējusi jau tad, kad visas citas prominences neko tādu neuzdrošinājās.

Mēnesi pēc mūsu pēdējās sarunas piezvanīju Prisiljai Lidoski, lai uzzinātu, kāda ir viņas reakcija uz jaunākajiem notikumiem kustībā, kuru bija aizsākusi viņas petīcija. Vienīgais jautājums, par kuru viņa bija gatava izteikties, bija Francijas valdības “sistemātiskie pārkāpumi, cenšoties manipulēt ar sabiedrisko domu”. Viņa uzskata, ka valdības un mediju sazvērestība ir gatava izmantot jebkurus līdzekļus, lai tikai diskreditētu kustību. “Viens cilvēks pateica kaut ko homofobisku, un ziņa par to uzreiz nonāca visu avīžu pirmajās lappusēs,” viņa sacīja.

Nākamajās dienās pēc uzbrukuma Finkelkrots skuma nevis par notikušā drūmajām detaļām, bet gan par nelietderīgi izšķiesto mirkļa potenciālu, kas nu jau arvien pieaugošā ātrumā ieslīga paranoiskā uzbudinājumā. Jeb, kā viņš man teica: “Šī bija brīnišķīga iespēja padomāt par to, kas mēs esam, taču nu tā ir pagalam.”

The New York Review of Books, 2019. gada 21. martā

Tulkojis Pauls Bankovskis