Nepietiekama redzamība
2019. gada 16. februāris, Parīze, Invalīdu nama esplanāde. Foto: Getty Images
Sabiedrība

Džeimss Makolijs

Nepietiekama redzamība

Braukšana ar auto Francijā jau bija dārgs prieks 2018. gada janvārī, kad prezidenta Emanuela Makrona valdība paaugstināja degvielas nodokli – tas dīzeļdegvielu padarīja dārgāku par 7,6centiem litrā, bet benzīnu par 3,8centiem; saskaņā ar valdības plāniem 2019. gada janvārī nodoklim bija jākļūst vēl augstākam. Šāda politika bija solis oglekļa dioksīda izmešu samazināšanas virzienā un sasaucās ar prezidenta solījumu “padarīt mūsu planētu atkal diženu”.

Trīsdesmit divus gadus vecajai bankas darbiniecei Prisiljai Lidoski, kura dzīvo Sēnas un Marnas departamentā netālu no Parīzes, nebija citas izvēles kā katru dienu braukt uz darbu ar savu auto, un ceļa izmaksas nepārtraukti auga. “Ja par kaut ko jāmaksā ik dienas, izdevumi aug ļoti ātri, un sadārdzinājums bija milzīgs,” viņa stāstīja. “Pasaulē ir daudz kā tāda, kas man nepatīk. Taču tas pielika punktu.” 2018. gada maija nogalē viņa portālā Change.org izvietoja petīciju Pour une Baisse des Prix du Carburant à la Pompe! (Par degvielas cenu samazināšanu pie sūkņa!)

Visu vasaru Lidoski petīcija neizpelnījās lielu ievērību. Petīcijā par “pilnībā cienījamu” tika atzīts mērķis samazināt atmosfēras piesārņojumu, taču tika piedāvāti seši alternatīvi problēmas risinājumi – piemēram, elektrisko auto subsidēšana un darba devējiem izteikts aicinājums veicināt strādāšanu no mājām. Rudenī viņa mēģināja vēlreiz un pierunāja Sēnas un Marnas radio žurnālistu viņu nointervēt, ja petīcija savāks 1500 parakstus. Ziņu par šo norunu viņa ievietoja feisbukā, un nepilnas diennakts laikā nepieciešamais parakstu skaits tika savākts. Petīciju savā Facebook lapā pārpublicēja vietējo ziņu portāls, tā izplatījās vīrusveidīgi, un to parakstīja vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku.

Trīsdesmit trīs gadus vecais kravas auto šoferis Eriks Druē, kurš arī dzīvo Sēnā un Marnā un ir kareivīgi noskaņots antimakronists, feisbukā izveidoja notikuma lapu, kurā aicināja pret augstajām degvielas cenām protestēt, 17. novembrī visā valstī bloķējot autosatiksmi. Aptuveni tajā pašā laikā 51 gadu vecā pašnodarbinātā hipnoterapeite Žaklina Muro feisbukā ievietoja 38 sekundes garu video, kurā viņa vērsās tieši pie Makrona. “Autovadītājus jūs vajājat kopš brīža, kad stājāties amatā,” viņa teica. “Cik ilgi tas vēl turpināsies?” Muro uzsaukums tika skatīts vairāk nekā sešus miljonus reižu, un tā dzima gilets jaunes jeb dzelteno vestu kustība, kuras nosaukums ir atsauce uz gaismu atstarojošajām vestēm. Francijā tādai obligāti jābūt katrā automašīnā: vadītājam tā jāuzvelk, ārkārtas gadījumos izkāpjot no auto.


Pat valstī, kurā dažādi protesti ir neatņemama sabiedriskās dzīves daļa, valdību pārsteidza dzelteno vestu kustības vardarbīgums un agresivitāte. Drīz tie vairs nebija tikai protesti pret oglekļa dioksīda nodokļiem vai finansiālo slogu, kas uzgūlies ārpus Francijas lielpilsētām mītošajiem un no autotransporta atkarīgajiem iedzīvotājiem. Sestdienu demonstrācijās, kas sākās pērnā gada novembra vidū un turpinās vēl aizvien, uz āru izlauzās līdz šim snaudušas dusmas. Demonstranti piekāva policistus, žurnālistiem sejā lēja skābi un draudēja ar nāvi valdības pārstāvjiem. Vardarbība bija abpusēja, un Eiropas Parlaments asi nosodīja Francijas varas iestādes par to, ka izmantotas gumijas lodes, kas bija sakropļojušas vai pat padarījušas aklu ne vienu vien protestētāju. Savukārt dzeltenajām vestēm piemīt tieksme uz kinematogrāfisku destrukciju. Novembra beigās viņi ķērās pie Parīzes Triumfa arkas bojāšanas, bet janvāra sākumā ar autopacēlāja “ilkņiem” izlauza smagās valdības ēkas durvis – tas ir vienīgais gadījums Piektās republikas vēsturē, kad no valdības ēkas bijis jāevakuē ministrs.

Dzeltenās vestes nav tikai kails protests. Tā ir mūslaiku žakērija – emocionāls izvirdums, kas aizsācies provincē, bet ir vērsts pret Parīzi un galvenokārt pret eliti. Visu Francijas vēsturi kopš 1789.gada var uzlūkot kā pret valdību vērstu kustību virkni, un tomēr nekā līdzīga dzeltenajām vestēm līdz šim vēl nav bijis. Atšķirībā no 1871. gada Parīzes komūnas šī ir proletariāta cīņa bez utopiskiem mērķiem. Atšķirībā no pužadistu kustības 20. gs. 50. gados, kas apvienoja veikalu īpašniekus, kuri protestēja pret “zaglīgās un necilvēcīgās” valsts “amerikanizāciju” un vienlaikus perināja antisemītiskas sazvērestības teorijas, dzeltenajās vestēs iesaistītajiem veikalu īpašniekiem, šķiet, nav nekādu iebildumu pret veikalu skatlogu dauzīšanu. Tajā visā ir kaut kas no karnevāla – gan prieks par iespēju pārkāpt normas, gan apzināta ļaušanās groteskai.

Daudzi izteikušies, ka dzeltenās vestes ir tikai vēl viena “populistu kustība”, lai gan nu jau šis jēdziens kļuvis tik plašs, ka gandrīz zaudējis jebkādu nozīmi. Ir izskanējuši salīdzinājumi ar Breksita Lielbritāniju, ar Donalda Trampa ASV, bet jo īpaši – ar Piecu zvaigžņu Itāliju. Pati būtiskākā atšķirība ir dzelteno vestu kareivīgais apolitiskums. Viņiem nav oficiālas platformas, nav hierarhiskas vadības un nav arī uzticamas saziņas savā starpā. Kustības vārdā var un tajā pašā laikā nevar uzstāties jebkurš. Kad neliels kustības dalībnieku pulciņš paziņoja, ka kandidēs maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, vislielākie opozicionāri bija paši kustības piekritēji. Daudziem dzelteno vestu dalībniekiem šie desmit – viņu vidū medicīnas māsa, kravas auto šoferis un grāmatvedis – bija nodevēji, kas uzdrošinājušies atdarināt visu pārējo kustības dalībnieku nicināto eliti.

Valdības piekāpšanās neko daudz nedeva. Pakļaujoties arvien pieaugošajam spiedienam, Makrons bija spiests decembra vidū svinīgā televīzijas uzrunā atteikties no oglekļa dioksīda nodokļa paaugstināšanas plāna 2019. gadā. Bez tam viņš sāka grand débat – trīs mēnešus ilgu tūri pa Francijas lauku apgabaliem ar mērķi noskaidrot vienkāršo ļaužu sāpi. Dažos pasākumos Makronam bija jāpacieš vairāk nekā sešas stundas ilga viņam veltīta vietējo pašvaldību līderu kritika. Taču šādi žesti neapslāpēja nedz protestus, nedz kustības dalībnieku dusmas. Galvenais ir sevi parādīt. Agrīno akciju jeb iknedēļas demonstrāciju laikā kustības dalībnieki atteicās tikties ar Francijas premjerministru Eduāru Filipu, jo tikšanās netiks translēta televīzijā, un šāda ir kustības attieksme vēl aizvien. Iespējams, visspilgtāk kustību raksturo tieši viņu valkātās vestes: tās simbolizē ne vien to, ka valkātājam pieder auto, bet daudz fundamentālākā līmenī arī prasību tikt pamanītam.


Nevienlīdzība Francijā nav tik krasa kā ASV vai Lielbritānijā, tomēr tā pieaug. Pēckara Francija jeb l’État-providence visu citu turīgo rietumvalstu starpā ir sava veida brīnums. Lai gan Francijas veselības un izglītības sistēmas gandrīz pilnībā ir bezmaksas, tās tiek vērtētas kā vienas no labākajām pasaulē. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem valsts nodokļu ieņēmumu un iekšzemes kopprodukta attiecība 2017. gadā bijusi 46,2%, kas ir augstākais rādītājs no visām OECD valstīm un ļauj valstij apkarot nabadzību ar dāsnu sociālo garantiju sistēmu. Aptuveni 28% no šiem 46,2% Francijas valdība iegulda sociālajā jomā.

“Francijas sociālo garantiju modelis darbojas tik saskanīgi, ka šķiet bezmaz dabisks lietu stāvoklis,” man sacīja nevienlīdzības pētnieks un sociologs Aleksī Spirs no Sociālo zinātņu augstskolas. Vairāki satiktie dzelteno vestu kustības dalībnieki gan izteicās, ka viņi, dzīvodami nomaļus no lielajiem urbānajiem centriem, no sociālajiem pakalpojumiem nekādu lielu labumu negūst, lai gan nodokļus maksā. Tomēr ikviens, kas kaut reizi saņēmis atbalstu mājokļa meklējumos, bezmaksas recepšu zāles vai izmantojis 16 nedēļas garo bērna piedzimšanas atvaļinājumu, šādu labumu ir guvis. Līdzekļu pārdales nestie ieguvumi bieži vien paliek neredzami.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela