Todien viņš bija Francijas seja

Visi cilvēki sapņo, tikai ne vienādi. Tie, kuri sapņo naktīs, sava prāta putekļainajos kaktos, dienā pamostas un saprot, ka tā bijusi tikai viņu lepnība. Bet dienas sapņotāji ir bīstami ļaudis,jo tie saviem sapņiem var paklausīt vaļējām acīm,padarīt tos par īstenību.

T.E. Lorenss, “Septiņi gudrības pīlāri”

Kur es to visu jau esmu dzirdējusi? Šo rituālo buramvārdu ritmu, šo vēsturisko atsauču parādi, šo psalmu, kas apdzied Francijas diženību – Francijas, zemes, kas nav tikai zeme vai, Dievs pasarg’, tikai valsts, bet kaut kas daudz varenāks, pašu cildenāko cilvēces centienu simbols?

Es klausos Nikolā Sarkozī 2007. gada 14. janvāra runu, pieņemot savas partijas lēmumu izvirzīt viņu par Francijas prezidenta kandidātu, un manī briest pārliecība, ka dažas no šīm frāzēm ir zagtas – vai, labākajā gadījumā, viņš nav papūlējies skaidri norādīt citēto avotu. Tomēr acumirklī nosaukt, kurš ir nočiepto rindiņu īstais autors, es nevaru, tāpēc klausos tālāk vēl jo uzmanīgāk – cerībā, ka drīz vien prātā atausīs pareizā vēsturiskā asociācija:
“Francija – viņai ir 17, un viņa ir Gija Mokē seja brīdī, kad viņu nošauj…
Francija – viņai ir 19, un viņa ir starojoša Lotringas meitenes seja brīdī, kad Žanna stājas savu soģu priekšā…
Francija – viņai ir 44, un viņa ir Mulēna asiņainā seja brīdī, kad viņš spīdzināts nomirst, “neizpaudis neviena paša noslēpuma – viņš, kurš zināja tos visus”…
Francija – viņai ir 50, un viņai ir ģenerāļa de Golla balss 1940. gada 18. jūnijā…”

Un tad, kamēr Sarkozī turpina savu litāniju, pieminot Viktoru Igo, Klemanso, Simonu Veilu un – partijas disciplīna oblige – pat Pompidū, Mulēna un de Golla vārdu mijiedarbība ir iekustinājusi vajadzīgos neironus kādā manu smadzeņu stūrītī, un pareizā vēsturiskā asociācija beidzot uzpeld.

Nu kā gan citādi! Balss, kas skan man ausīs un ko tik ļoti atgādina Sarkozī, pieder nevienam citam kā Andrē Malro! Tas, ko es dzirdu, varbūt ne precīzi tiem pašiem vārdiem, taču ar ritmu un piesauktajām personām atkārto Malro slaveno 1964. gada runu pie Panteona, godinot Otrā pasaules kara laiku franču pretošanās kustības līderi Žanu Mulēnu, kuru nacisti 1943. gadā saņēma gūstā un nospīdzināja līdz nāvei, un kurš šajā aukstajā decembra dienā, aptuveni divdesmit gadus vēlāk, tika “padarīts nemirstīgs” – viņa mirstīgās atliekas Panteona kapenēs tagad atdusas līdzās Voltēram, Ruso, Igo un citiem franču grandeur pārstāvjiem. 1964. gadā Francijas prezidents ir ģenerālis Šarls de Golls, un de Golla kultūras ministrs Andrē Malro, runājot prezidenta un “zināmas Francijas idejas” [1. Ģenerāļa de Golla memuāru pirmais teikums ir slavenā rinda: “Visu mūžu man bijis zināms priekšstats par Franciju”. Charles de Gaulle, Mémoires de Guerre, L’Appel  1940–1942, Plon – Livre de Poche, 1954, 6. lpp.] vārdā, Mulēnam veltītajā runā piesauc veselu franču varoņu procesiju un saka šādus vārdus:

“Lūk, pelnu sēru maršs. Līdzās Karno un II gada karavīru pelniem – Viktora Igo un “Nožēlojamo” pelni, taisnības idejas sargātie Žorē pelni. Lai tie visi dus vienkop, līdz ar savu izkropļoto ēnu garo rindu. Francijas jaunatne, vai tu šodien spēj domāt par šo cilvēku tā, kā tavas rokas toreiz būtu tuvojušās viņa nabaga bezveidīgajai sejai un lūpām, kas savā pēdējā dienā nepateica ne vārda? Todien viņš bija Francijas seja…” [2. Citēts Olivier Todd, André Malraux: Une vie, Gallimard – Collection Folio, 2001, 740. lpp.]

Viņš bija Francijas seja… Ar šiem vārdiem Malro 1964. gadā beidz savu neaizmirstamo runu, un koris sāk dziedāt Chant des partisans, pretošanās kustības himnu. Aptuveni pēc 30 gadiem prezidenta kandidāts Sarkozī šo pašu ainu – Mulēna asiņaino seju un lūpas, lūpas, kas netika izpaudušas nevienu noslēpumu – liek lietā, lai klausītāju acu priekšā uzburtu Francijas seju.

Zīmīgi, ka zārkā, ko 1964. gadā ar lielu pompu ienesa Panteonā, patiesībā neatradās Žana Mulēna pelni vai mirstīgās atliekas – viņa līķis netika atrasts. Tā vietā kapenēs tika guldīts mīts – mīts, kurš apveltīts ar iespaidīgu patriotisku spēku, mīts, kuru politiķi var piesaukt nācijas trajektorijas izšķirošajos punktos, kas prasa mobilizēšanos, vienotību, enerģiju un tiekšanos pēc kaut kā augstāka par savu “es”. Žans Mulēns nav vienkārši Žans Mulēns; Žans Mulēns ir Francijas seja – ideālās Francijas, kas gatava ziedot savu miesu – bet ne dvēseli – augstāka aicinājuma vārdā.

Mīts ir varens politisks instruments, un Andrē Malro to lika lietā pārliecināti un bezbailīgi. Būdams citas “Francijas sejas” – ģenerāļa de Golla – uzticamais kalps, Malro spēlēja nozīmīgu lomu Piektās republikas dibinātāja leģendas nostiprināšanā. Nākamās paaudzes šos vīrus redz stāvam līdzās, plecu pie pleca (desmit gadus kultūras ministrs Ministru padomes iknedēļas sanāksmēs sēdēja goda vietā, pie prezidenta labās rokas) – ne tikai kā tuvus politiskos domubiedrus, bet arī dvēseles radiniekus, kuri paņēmuši savā varā Republikas un visas pasaules pilsoņu iztēli, piešķirot viens otra tēlam vēl jo lielāku spēku.

1945. gadā, kad notiek viņu pirmā tikšanās, abi jau ir iekarojuši zināmu mītisku statusu: Malro – radoši izpludinot robežu starp biogrāfiskiem faktiem un fikciju, de Golls – pateicoties savai unikālajai lomai Otrā pasaules kara laikā. 1945. gadā Andrē Malro kļuva par de Golla informācijas, bet vēlāk (1958–1969) – kultūras ministru, taču pirms kara viņš vislabāk bija pazīstams ar saviem baironiskajiem izlēcieniem un romāniem “Cilvēka liktenis” (La Condition humaine) un “Cilvēka cerība” (L’Espoir). Malro, kurš bija izsities ļaudīs paša spēkiem, bez neviena paša diploma kabatā, kļuva pazīstams kā mākslas kritiķis un senlietu tirgotājs, kad viņam bija tikai nedaudz pāri divdesmit, un pamanījās tikt arestēts par ne sevišķi profesionāli nostrādātu senlietu piesavināšanos Kambodžā – ja tās būtu izdevies pārdot, Malro būtu nodrošināta ērta dzīve, ko viņš jutās pelnījis. Viņa efektīgā (lai arī ne pārāk efektīvā) piedalīšanās 1936. gada Spānijas pilsoņu karā republikāņu gaisa spēku pulkvežleitnanta pakāpē iebēra jaunus graudus leģendu dzirnavās un, galvenais, sniedza izejvielu romāna “Cilvēka cerība” sarakstīšanai.

Cik lielā mērā “Cilvēka cerībā” aprakstītie varoņi atspoguļo paša Malro aktivitātes Spānijas pilsoņu karā? Autors nedara neko, lai viņa lasītāji romāna fiktīvos tēlus nejauktu ar pašu Malro, taču, kā norādījis ne viens vien kritiķis, šis darbs ļauj nojaust ne tik daudz, kas ir romāna autors, cik to, kas viņš vēlētos būt. 1940. gadā pakarojis franču armijas rindās un īsu brīdi pavadījis nacistu gūstā, kur dzīvoja diezgan bezbēdīgi, Malro bez pūlēm “izbēg” no ieslodzījuma, lai kopā ar ģimeni turpinātu salīdzinoši greznu dzīvi Francijas dienvidos no 1941. līdz pat 1944. gadam. Pēc Žana Pola Sartra un Simonas de Bovuāras ciemošanās pie Malro ģimenes Rivjērā de Bovuāra rakstīja, ka viņu “šokējuši” greznie apstākļi; liekas, viņas dusmas īpaši uzkurinājuši sulaiņa baltie cimdi reizēs, kad galdā liktas dāsnās pusdienas (tomēr, atšķirībā no Sartra, Malro kara laikā atteicās sadarboties ar okupācijas varu un neļāva izdot savus darbus). Par aktīvu pretošanās kustības dalībnieku Andrē Malro kļuva tikai 1944. gadā, drīz pēc ziņas par abu pusbrāļu arestu un deportāciju; Klods un Rolāns pretošanās kustībā darbojās jau kopš kara sākuma. 1945. gadā, kad Malro pirmo reizi tikās ar de Gollu, mīts par Malro – pretošanās kustības varoni jau bija nostiprinājies un tika sagrauts tikai pēc daudziem gadiem. Savu īso Elzasas-Lotringas brigādes komandiera karjeru kara beigās Malro sekmīgi pārstrādāja par vielu jaunām leģendām, kuras aizēnoja faktu, ka pretošanās kustībai rakstnieks pievērsās ar tādu novēlošanos.

De Golla un Malro pirmās tikšanās laikā, 1945. gada vasarā, “Francijas seja” nav no glītākajām. To sakropļojusi straujā un nožēlojamā 1940. gada sakāve, okupācija un sadarbošanās ar okupācijas varu. Francija ir pazemota, taču padevīga un pazemīga Francija nav tā zeme, ar kuru sevi kaut kā saistīt vēlētos tiklab ģenerālis, kā Malro (“pēc manām domām, Francija nevar būt Francija bez grandeur” [3. Charles de Gaulle, Mémoires de Guerre, op. cit., 6. lpp.], ģenerālis raksta savos memuāros). Mīts par franču nāciju kara laikā ir sabrucis, un par de Golla un Malro vēsturisko uzdevumu kļūst šī mīta atjaunošana. Malro jau ir pierādījis savu mītu radītāja talantu, un ģenerālis ir ideālais varonis, kam jākļūst par šī mīta nesēju. Parādība, kas vēlāk ieguva apzīmējumu “gollisms”, nebija tik daudz politiska kustība – kur nu vēl partija – kā mitoloģija: “Gollisms – tā nav ideoloģija, tā nav doktrīna. (..) To iespējams salīdzināt ar mitoloģiju, bet ne ar politiku,” [4. Citēts Alēna Perefita priekšvārdā François Gerber Malraux-De Gaulle: La nation retrouvée, L’Harmattan, 1996, 15. lpp.] Malro norādīja pēc de Golla nāves. De Golls ir gollistu mitoloģijas augstākā dievība, bet Malro – virspriesteris.

Andrē Malro bija dēkainis, rakstnieks un gollists, taču vietu, ko viņa dzīve un darbs ieņem Francijā, šķiet, vislabāk aprakstījis Romēns Garī, cits literāts, kurš bijis cieši saistīts ar ģenerāli de Gollu: “[Malro atziņām] franču psihē ir tāda pati noslēpumaina loma kā melodiskai dziesmai – vācu dvēselē. Tā ir rosināšana.” [5. Romain Gary, Ode à l’homme qui fut la France, Gallimard, 2000.]

Malro, savā 1964. gada runā cildinot Mulēna drosmi un patriotismu, panāk vēlamo efektu ar iedarbīgas tēlainības un aprēķināta teatrālisma palīdzību – klausoties pārsteidz tas, ka runas ritms un akcenti tik tiešām atgādina dziesmu – dziesmu, kuras toņkārta pielāgota tieši franču sabiedrības uztverei. Proti, runas galvenais mērķis jau nav godināt Mulēna piemiņu; tās svarīgākais uzdevums ir izteikt tautas izjūtas un izmantot tās tābrīža valsts galvas politiskās darbības atbalstam. Malro liek noprast, ka 1964. gadā, gluži tāpat kā 1940. gadā, Franciju iespējams aizstāvēt vienīgi, pievēršoties gollismam; 2007. gadā, gluži tāpat kā tas darīts pirms viņa, 1964. un 1940. gadā, Sarkozī piesauc nacionālās vienotības simbolus Klemanso, Igo, Žannu d’Arku un Mulēnu, lai liktu saprast, ka vienīgi viņš ir to tiešais mantinieks, vienīgi viņa ievēlēšana nodrošinās Francijai nevīstošu spožumu.

Atšķirībā no Bertolda Brehta, kurš brīdināja, ka “nelaimīga tā zeme, kurai vajadzīgi varoņi”, gan ģenerālis de Golls, gan Andrē Malro bija cieši pārliecināti, ka laimīga spēj būt vienīgi varoņu zeme, vienīgi zeme, ko varoņi iedvesmo un pamudina uz varoņdarbiem. Abi ir Žannas d’Arkas kulta sekotāji; gan viena, gan otra privātajā panteonā ieraugāmas Bonaparta un Klemanso, Karno un Žorē figūras. Viņi ir vienas paaudzes cilvēki; tā ir paaudze, ko veidojusi Igo, Mišelē, Šatobriāna un Dimā daiļrade, kurā Francijas vēstures episkā dimensija ir krietni svarīgāka nekā faktiskā realitāte.

Gleznojot mistisku Franču revolūcijas portretu, Igo raksta, ka “aiz redzamā darba slēpjas neredzamais darbs”. Igo un Malro šī robeža starp reālo un iedomāto, starp vēsturi un leģendu ir tīši neskaidra. Malro ir pārliecināts, ka varonis, leģendārs varonis, spēlē galveno lomu tautas noskaņojuma izpaušanā, nacionālās psihes kairināšanā, un iestājas pret moderno tendenci demistificēt un trivializēt vēsturi. Zīmīga ir sekojošā frāze, ko, strādājot pie grāmatas par T.E.Lorensu, vēl vienu no savas personīgo varoņu plejādes, Malro uzkricelē uz kādas angļu valodā izdotas pulkveža Lorensa biogrāfijas lappuses malas: “Ne cilvēks rada leģendu, bet leģenda – cilvēku.” [6. Olivier Todd, op. cit., 459. lpp.]

Kura nācija gan nepiesauc savus varoņus nacionālas krīzes laikos, kurš politiķis gan vēlēšanu laikā nemēģina sevi kaut kā saistīt ar savas zemes labākajiem un gudrākajiem dēliem un meitām? Un tomēr Francijas gadījums ir īpašs, jo līdztekus šai nacionālajai sižeta līnijai, kas stāsta par bezbailīgiem varoņiem, kuri uzvar pat tad, kad nav ne mazāko izredžu, par brīvu cilvēku brālību, kas soļo pretim diženam liktenim (visbiežāk – kāda dižena vīra vadībā), jaušams arī pieņēmums, ka šī diženā likteņa vara ir ne tikai nacionālas, bet arī universālas dabas. 1789. gada revolūcijas ideja ir universāla un kalpo par paraugu visiem. 1940. gada traģēdija bija sakāve, ko cieta ne tikai Francija, bet arī zināms priekšstats par visu cilvēci – ideja, kuras celmlauze bija Francija. Franču nācijas īpatnība slēpjas tās universalitātē, faktā, ka tā pārstāv ideju, ko Malro dēvēja par “pasaules cēlsirdību”.

Malro un de Golla priekšstatu par franču nāciju nosaka divi pamatprincipi: Francijas nepārtrauktība un tās universalitāte. Tā nav tikai divu sen viņsaulē aizgājušu gollistu, bet arī mūsdienu franču politiķu īpatnība. Uz Malro atsaucas ne tikai Sarkozī, bet arī viņa sīvākā sāncense cīņā par prezidenta posteni, Segolēna Rojāla, kura savas priekšvēlēšanu kampaņas atklāšanas runā 2007. gada 11. februārī jau pavisam tieši citē Andrē Malro:
“Francija – tas ir vairāk nekā vienkārši Francija. Francija, runājot Andrē Malro vārdiem, ir savāda zeme, kas nekad nav tik dižena kā brīžos, kad tā ir dižena visiem. Francija – tā ir Franču revolūcijas pasludināto prasīgo un cildeno vērtību zeme, Francija – tās ir šīs universālās vērtības, kuras mūs vada un kuras mums jātur augstā godā, lai neliktu vilties tiem, kas mums tic.” Gollists Malro noteikti būtu visnotaļ apmierināts ar šo savas personīgās universalitātes pierādījumu – gan sociālistu kandidātei Rojālai, gan labējo kandidātam Sarkozī nākas meklēt palīdzību viņa leģendā.

Nav gan brīnums, ka mūsdienu sociālistu politiķi arī pieskaitījuši gollistu Malro pie savējiem – laikā, kad notika Malro un de Golla pirmā tikšanās, 1945. gadā, viņš tika uzskatīts drīzāk par kreiso spēku pārstāvi nekā par labējo. Pēc kara ģenerāļa tuvākās aprindas sarīko dēkainā rakstnieka un literatūru mīlošā karavīra tikšanos tieši šī iemesla dēļ – kontakti ar Malro palīdzēs nosegt ģenerāļa kreiso flangu, ko viegli ievainojamu padarījuši divi apstākļi, vienlaikus viņa spēks un vājā vieta: piederība pie armijas un katoliskā audzināšana. Turpretim Malro bija personīgi pazīstams ar Trocki, viesojies Padomju Savienībā un ticies ar Staļinu; viņš bija pazīstama figūra antifašistu (bieži vien – reizē arī prokomunistu) aprindās un cīnījies plecu pie pleca ar komunistiem Spānijā. Taču galvenais – viņa grāmatas “Cilvēka cerība”, “Cilvēka liktenis” un “Iekarotāji” cildināja diženu mērogu brālības idejas tikumus. Lai gan 50. gados Malro skaidri un nepārprotami nosodīja Padomju Savienību (tas viņam netraucēja vēl 70. gados ļauties Mao Dzeduna valdzinājumam), 1939. gadā viņš atteicās publiski izteikties pret PSRS un Francijas Komunistisko partiju, neraugoties uz to, ka viņa draugs, pret totalitārismu konsekventi noskaņotais Raimons Arons, mudināja atklāti saraut attiecības ar partiju. Vēl 1946. gadā Malro atteicās arī rakstīt priekšvārdu Džordža Orvela darba “Veltījums Katalonijai” franču tulkojuma izdevumam. Piekrītot viņš būtībā pieņemtu Orvela centrālo tēzi, proti, ka kreisie intelektuāļi cīnījušies ar frankistiem, nacistiem un fašistiem, taču nav noraidījuši citu totalitārisma paveidu – komunismu. Orvels pārlieku uzskatāmi atsedza vienu no Malro galvenajām politiskajām pretrunām; prātīgāk bija turēties tālāk no nesaudzīgajiem prožektoru stariem un gozēties neseno Elzasas-Lotringas brigādes vadoņa varoņdarbu slavas atblāzmā.

Malro acīs de Golls nebija ne kreisais, ne labējais, viņš bija cilvēks no citas pasaules. De Golls mīļuprāt ļāva sevi identificēt ar Franciju, savukārt Malro bez pūlēm varēja identificēties ar šo diženo cilvēku. Ne rakstnieks, kurš kļuvis par ministru, ne karavīrs, kurš kļuvis par prezidentu, nebija nedz kreisie, nedz labējie. Viņi abi bija no citas pasaules, no tās leģendārās valstības, kurā dzimis vienojošais nācijas mīts.

Malro, šis varoņu kulta pielūdzējs, nekad agrāk nebija ilgstoši uzturējies dzīva varoņa tuvumā, un te nu bija izdevība strādāt plecu pie pleca ar cilvēku, kurš nācis no 1940. gada 18. jūnija, ar šī fundamentālā nācijas likteņa un triumfa akta autoru. 1945. gadā, kļuvis par ģenerāļa (pagaidu valdības prezidenta) informācijas ministru, Malro metas darbā ar gollisma idejai pievērsta īstenticīgā degsmi. Savā pirmajā politiskajā postenī Malro par ministrijas aparāta vadītāju pieņem ievērojamo intelektuāli Raimonu Aronu, kuram tas ir pirmais un beidzamais mēģinājums nepastarpināti iesaistīties politikā. Arons, izcils humānists un racionālists, nodrošina kārtību un analīzi birojā, kurā Malro savukārt radījis iedvesmas pilnas improvizācijas iespējas. (Liekas, nav labāka Malro raksturojuma par vārdiem, kādos Arons savu draugu aprakstījis īsi pēc viņa nāves 1978. gadā: trešdaļa no Malro bija “ģēnijs, trešdaļa – neīsta un trešdaļa – nesaprotama”.[7. Turpat 17. lpp])

Pirmie pēckara mēneši bija unikāli, taču Malro pirmajam mēģinājumam darboties politikā bija īss mūžs – tas turpinājās tikai līdz 1946. gada janvārim. Gan de Gollu, gan Malro parlamentārā demokrātija pārmaiņus te garlaikoja, te kaitināja; abi ilgojās pēc tādas politikas formas, kas demokrātijas prozaiskos aspektus apvienotu ar vēstures poēziju. Šim nolūkam de Golls 1947. gadā izveidoja RPF (Rassemblement du peuple français jeb Francijas Tautas asambleju). Iespējams, citiem RPF likās tāda pati partija kā visas citas, taču ģenerālis nebija gatavs nolaisties līdz parasta partijas vadītāja līmenim – viņam, kurš bija Francijas iemiesojums, RPF bija visu francūžu asambleja jeb kopsapulce, nevis Francijas Tautas partija. Nosaukums RPF – de Golla acīs kustība, nevis partija – nebija netīši izvēlēts. 1947. gadā Malro otrreiz pievienojās ģenerāļa komandai un RPF propagandas šefa statusā iekārtojās Kapucīnu bulvāra birojā ar skatu uz operu un Café de la Paix.

1953. gadā de Gollam bija kļuvis skaidrs, ka RPF nespēs noturēt varu, neķeroties pie parastās koalīciju un kompromisu politikas, ko piekopa citas, prozaiskākas politiskās partijas. Ģenerālis RPF demobilizē un uzsāk savu vairāk nekā piecus gadus ilgo “tuksneša šķērsošanu”. Šo laiku de Golls pavada savā rezidencē Kolombī, rakstot memuārus. Arī Malro attālinās no aktīvās politikas un nododas vairāku mākslas vēstures darbu sarakstīšanai un izdošanai.

Alžīrijas kara izraisītā krīze, de Golla triumfālā atgriešanās 1958. gadā, Ceturtās republikas gals un Piektās – prezidentālās – republikas izveidošana ir bagātīgi dokumentēts Francijas vēstures posms. 1959. gada janvārī Šarls de Golls tiek inaugurēts par svaigi izveidotās Piektās republikas prezidentu, ieņemot tādu posteni un darbojoties tādā politiskajā sistēmā, kas viņam ļauj bez pūlēm pacelties un stāvēt pāri sīkajām partiju politikas ķildām. Andrē Malro piekrīt kļūt par de Golla pirmās valdības kultūras ministru. Malro ir vienīgais, kurš ieņēmis ministra posteni pilnīgi visās de Golla valdībās līdz pat viņa aiziešanai no varas 1969. gadā – viņš ir arī vienīgais, kurš ieņēmis ministra posteni tikai de Golla valdībās.

Desmit gadi kultūras ministra – turklāt ģenerāļa de Golla kultūras ministra – amatā ir krietns laika posms, kura laikā būtu iespējams atstāt kaut ko paliekošu jeb “ievilkt šajā pasaulē kādu rētu”, ja izmantojam paša Malro formulējumu. Ņemot vērā ministra un prezidenta eksaltēto priekšstatu par Franciju, vēl jo pārsteidzošāks šķiet fakts, ka šī tandēma valdīšanas laikā nav uzbūvēta neviena nozīmīga celtne, kas fiziski iemiesotu viņu redzējuma diženumu (vēlākie prezidenti šo misēkli kompensēja). Malro ministrija nodarbojās ar jau esošā Francijas mantojuma iekonservēšanu un bagātināšanu. Ministrs pēc sevis atstāja rūpīgi atjaunotus vēstures pieminekļus – pie viņa resora darbības redzamākajām aktivitātēm piederēja simtiem kvēpos un netīrumos nomelnējušu Parīzes ēku notīrīšana.Viņš iedvesa jaunu dzīvību Marē rajonā, nodibināja Orchestre de Paris un uzsāka vērienīgu “kultūras namu” veidošanas projektu visā Francijā. Jaunieviesto “kultūras namu” koncepcija balstījās uz Malro pārliecību, ka, gluži tāpat kā izglītība ir ikviena Francijas pilsoņa tiesības un pienākums, tieši tam pašam principam jāattiecas arī uz kultūras pieejamību. Ikvienam jābūt iespējai piekļūt vismaz “kultūras kārdinājumam”.

Un tomēr Malro – dēkainis un rosinātājs – tā arī neapcirpa savas buras tik tālu, lai varētu iespraukties ministra vai ierēdņa veidnē; galvenais ministra Malro veikums tik un tā bija rosināšana – ne tikai franču psihes un Francijas idejas pasaulē, bet arī paša ģenerāļa rosināšana. Kādā slavenā savu memuāru rindkopā, ar ko nekautrējoties tik ļoti lepojās Malro, to atzina arī pats de Golls:

“Pie labās rokas man sēž un vienmēr sēdēs Andrē Malro. Kad man līdzās ir šis lieliskais draugs, šis cildenāko dzīves ceļu sekotājs, viņa klātbūtne rada manī sajūtu, ka es esmu pasargāts no visa ikdienišķā. Paša tēls šī nesalīdzināmā liecinieka atspoguļojumā man palīdz sakopot savus spēkus. Es zinu, ka ik reizi, kad debates skar kādu nopietnu tematu, viņa zibenīgais spriedums man palīdzēs izkliedēt ēnas.” [8. Turpat 877. lpp ]

Parīzes apkopējs, nepārspējams bēru orators – Malro nebija ne mazāko iebildumu arī pret šādu slavu, ja vien bija skaidrs, ka viņa galvenā ietekme, viņa galvenā darbība vērojama globālā vai pat universālā plāksnē. Viņa plašo ceļojumu maršruti ļauj spriest par plāniem, kas ievērojami pārsniedz kultūras ministra oficiālos pienākumus, bet biežās saķeršanās ar Orsē krastmalu (Francijas Ārlietu ministriju) liecina par ambīcijām, kas sniedzas tālāk par mandāta noteiktajām. Malro tik tiešām atklāti izteicās, ka gribot ieņemt ārlietu vai pat iekšlietu ministra posteni; šo vēlēšanos ģenerālis tā arī nepiepildīja. Tomēr Malro ciešās saites ar de Gollu gluži automātiski piešķīra viņam augstāku statusu; viņa kultūras misijas vienmēr bija kaut kas vairāk par kultūras ministra vizītēm, un ekscentriskajam ministram tika ļauts paust savus politiskos un ģeostratēģiskos uzskatus pašos augstākajos varas ešelonos – ne jau vienmēr radot tikai komisku efektu, kā liecina tik neapšaubāms lietpratējs kā Henrijs Kisindžers: “Malro intuīcija pierādīja, ka mākslinieka uztvere bieži vien viņam ļauj aptvert problēmas būtību daudz labāk nekā ekspertiem un informācijas aģentūru analītiķiem.”[9. Turpat, 810. lpp.]

Francijas kultūras vēstnieka jeb “SIA “Gollisms” literatūras, rīcības un politikas nodaļas plašas klientūras tirdzniecības aģenta” [10. Turpat, 605. lpp.]lomā Malro palika nepārspēts. Var strīdēties par to, cik lielā mērā iespēja ne vairāk, ne mazāk kā 8 sekundes aplūkot “Monu Lizu” veicināja amerikāņu tautas masu kultūras līmeņa celšanu, taču iespaidam, kādu Malro pārgalvīgā iedoma aizdot Savienotajām Valstīm Leonardo da Vinči šedevru atstāja uz politisko un sabiedrisko attiecību situāciju, nebija precedenta. Preses fotogrāfijas, kas iemūžinājušas de Golla ministru, stratēģiski nostājušos starp karalisko Žaklīnu Kenediju un noslēpumaino Monu Lizu, par godu Nobela prēmijas laureātiem sarīkotās Baltā nama pusdienas neskaitāmu slavenību sabiedrībā, ar Cēzaru – prezidentu Kenediju – un mūsu laiku Romu pie leģendārās Francijas kājām – vai tas nav vēl papildus apstiprinājums Malro pārliecībai, ka ne jau cilvēks (vai zeme) rada leģendu, bet gan leģenda – cilvēku (zemi)?

Vēl nekad kultūra nebija spēlējusi tik nozīmīgu lomu valsts politikā – kultūra bija Francijas sekulārā reliģija un Malro tās virspriesteris –, bet vai šīs zemes mākslinieku radošā darbība bija tikpat rosīga kā viņu interesēs izvērstā drudžainā sludināšanas kampaņa? Nav pierādījumu, ka aģitējoša, centralizēta valdības pieeja kultūrai neizbēgami noved pie bagātīgas un oriģinālas radošās dzīves attiecīgajā valstī. Tieši otrādi, franču akadēmiķis Marks Fumaroli iznīcinošā uzbrukumā Malro stila kultūras politikai norāda, ka pēc kara Francija kļuvusi par “māksliniecisku tuksnesi” un ka šis fakts ticis nomaskēts ar “kultūras pasākumu” palīdzību. Fumaroli salīdzina šo māksliniecisko tuksnesi ar neparasto talantu pārbagātību, kas Francijā valdījusi Trešās republikas laikā, kad valdība sevi neapgrūtināja ar rūpēm par kultūras politiku. [11. Marc Fumaroli, L’état culturel: une religion moderne, Livre de Poche, 1999.]

Lai kāda būtu jebkuras valdības aģitējošās kultūras politikas ietekme uz reālajām mākslas norisēm kādā atsevišķā valstī, nevar noliegt, ka divos gadu desmitos pēc Otrā pasaules kara Malro un de Golla tandēms spēlējis izšķirošu lomu Francijas tēla popularizēšanā visā pasaulē. Vēl šodien šie divi vīri simbolizē kaut ko lielāku par sevi pašu: viņu abu dzīvesstāsti paši par sevi ir mākslas darbi, tie ir mākslinieciski veidojumi, kas sastāv no mīta, leģendas un realitātes maisījuma, taču gana iespaidīgi, lai vairākus gadu desmitus pēc šo cilvēku nāves viņus piesauktu gan Sarkozī, gan Rojāla. Vēl šodien Malro un de Golla duets izstaro tādu magnētisku spēku, ka abi prezidenta kandidāti tajā sajūt varu, kurai vērts pieslieties.

Pēc neveiksmīgā 1969. gada referenduma de Golls atkāpjas, un Malro seko savam prezidentam, aizejot no politikas. Ne viens, ne otrs vairs neieņēma nevienu oficiālu posteni līdz pat mūža galam – de Gollam tas pienāca 1970., bet Malro – 1976. gadā, abiem novembrī. Malro savā grāmatā par de Gollu, ko grasījās izdot drīz pēc ģenerāļa nāves – Les Chênes qu’on abat (“Kritušie ozoli”) – raksta, ka “ģenerāļa de Golla mīts bija Francijas mīta pēdējā metamorfoze”.[12. Citēts François Gerber,  op. cit.,95. lpp.] Malro, šķiet, liek saprast, ka ģenerālis bijis gluži kā palieka no kāda cita laikmeta, un šis relikts, tāpat kā mīts, ko tas iemiesojis, ir senlaicīga greznumlieta, kam šodienas utilitārajā, materiālistiskajā pasaulē nav vietas. Romēns Garī savā darbā par de Gollu pievēršas šai pašai idejai, attīsta to tālāk un izdara savus secinājumus. Fakts, ka Francijas tauta 1969. gada referendumā nobalsoja pret de Gollu, nenozīmē, ka viņam, pēc ļaužu domām, vairs nevajadzēja vadīt Franciju, saka Garī. Nē, referenduma dziļākā jēga bija pavisam cita. “Tas bija vēl viens pierādījums faktam, ka informācijas laikmetā “diženie cilvēki” ir novecojusi parādība. (..) Jūsu atrašanās pie Francijas stūres rata, mans ģenerāli, bija arvien neloģiskāka, ņemot vērā, ka jūsu augstākās vērtības piederēja pie garīgās, morālās un bieži vien arī mitoloģiskās pasaules, kas nepārprotami ir nesavienojamas ar caurcaurēm materiālistisku sabiedrību.” [13. Romain Gary, op. cit.]

Iespējams, ka dižgari tiešām ir novecojusi parādība, bet – vismaz Francijā –, kad vien tas ir izdevīgi, viņu rēgi vēl joprojām tiek izsaukti no viņpasaules. Pat mūsu utilitārajos, materiālistiskajos laikos par līderiem vēl aizvien spriež ne tikai pēc viņu prasmes valdīt pār realitāti, bet arī pēc spējas iemiesot kolektīvo iztēli, mitoloģisko pamatprincipu. Un pamatprincips vienmēr ir cildens un ētisks – 1940. gada 18. jūnijā pateiktais “nē”, Žana Mulēna drosmīgā pretošanās –, un, jo retāk šodienas vadoņi šos principus iemieso paši, jo viņiem lielāka nepieciešamība piesaukt tos citos un šiem citiem pieslieties arī pašiem. Paradoksālā kārtā Andrē Malro un ģenerāļa de Golla sūri grūti radītā mīta pēdējā metamorfoze var pieņemt gluži utilitāru veidolu.