Nepilsoņa vīrišķība

Šī ir pirmā latviešu filma krievu valodā ar latviešu subtitriem: Aika Karapetjana “Cilvēki/tur” izpelnījušies Eiropas festivālu, kinokritiķu, kinoteātru un skatītāju uzmanību un pretrunīgas atsauksmes. “Tām ir būtisks svars režisora radošajā liktenī...,” uzskata mūsu situatīvais eksperts no Maskavas kinokritiķis Aleksejs Koļenskis.

"Cilvēki tur/Люди там”, franču kinoskolas latviešu absolventa Aika Karapetjana pilnmetrāžas debija – pieticīgs, bet pamanāms, īsts sasniegums; un pieticība te nav netikums, bet mākslinieciskais uzdevums, nepieciešams nosacījums, lai par sevi pārliecināts kinematogrāfists varētu sadarboties ar nebūt ne vienkāršo faktūru. Slešs filmas nosaukumā nav politkorektuma, bet pārrāvuma un pamestības zīme.

Pazīstama, tipiska, neprecizējama faktūra – kaut kādi rajoni kvartāli Eiropas nomalē, nemājīgi “dzīvojamie masīvi”, apstājies laiks, nevienam nevajadzīgi jaunieši. Kriminālais tusiņš bez darba, bez naudas, bez sociālās perspektīvas: Šokolāde, Krekers, Mazais un Jans aptīra takšus, atņem mobilos, atdod Krekera māsu (kura sevi uzskata par Jana meiteni) filmēties interneta pornofilmās, sūc aliņus, strīdas, kaujas, līgst mieru un paveic savu lielāko kriminālo muļķību ar nekrietniem līdzekļiem.

Aptuveni 20 gadus veci puiši ar infantilām iesaukām, bez mammām un tēviem te it kā gan uzdzīvo, gan izdzīvo. Puskriminālās “kompānijas” (bez piecām minūtēm bandas) triumfējošā ikdienišķā pusdzīve, ātri bojājoties mūsu acu priekšā, izraisa sajūtu, ka atmosfēra uztraucoši sabiezē; runa nav par divu triju mūžīgo “impērijas šķembu” drāmu, bet par elementāru, arhetipisku pusaudžu sabiedrību, kas pašorganizējas un tūlīt pati izirst, par “kolektīvo ķermeni”, kurā tā arī nav izveidojušies raksturi un (bail precizēt) – dvēseles; par ģimenes, tautas, personības sairšanu. Šajā tusiņā ar savu vārdu ir atzīmēts vienīgais, kam piemīt sava griba: Jans – galvenais varonis un vienīgais, kurš ir realizējies, – tāds kā Ādams, kam atņemtas atmiņas par paša izcelsmi, Paradīzi, vārdiem un lietām. Kādā tīšām nenosauktā valstī, nevis pilsētā, bet “rajonā”...

Starp citu, vārdi ir vēl diviem personāžiem, kam ir liktenīga nozīme Jana dzīvē, – Mūzai un Klasesbiedram. Mūzu sauc Sabīne, viņai, vienīgajai filmā, ir Tēvs, tātad ir Viss – nauda, teritorija (dzīvoklis, mašīna, vasarnīca) – ir dzīve, par kuras varoni cenšas kļūt Sabīnē iemīlējies Jans.

Klasesbiedram nav pat laika, viņš nejauši gadījies varoņa tuvumā, un viņu nosit Jana vietā. Patvaļīgi attīstot “Ādama” tēmu, var atzīmēt: ja Mūza ir Lilita, viltus Ieva, tad klasesbiedrs Roberts ar iesauku Robots ir Ābels vai Kristus. Tādā gadījumā viņa upurim attiecībā pret varoni jākļūst par lāstu vai izpirkumu, taču gaisīgais tēls pārvēršas par mēmu jautājumzīmi – kādēļ nogalināja “ne to puisi”, kādēļ vispār ir tāds Jans, kam viņš pieder? “Rajonā”, kur mūžīgie jautājumi nenosaka likteni, bet sarežģī dzīvi, tādas pārdomas ir diezgan mokošas. Galu galā tādas tās izrādās arī filmai – tās droši “sazemētais” stāsts ir vienādi tāls gan no nosacītas līdzības, gan art house pretenciozitātes – ar savu vecmodīgo, sižetiski ne pārāk attaisnoto, bet saprātīgo “atvērto finālu”. Jans iedzen sevi stūrī, slazds aizcērtas, varoni gaida vienīgi nāve – sociāla vai burtiska, galīga vai atlikta, cienīga vai nejauša, Dievs to vien zina!... Ļoti pārdomāti uzbūvēta, tomēr nelīdzena, lokāla filma, kas čīkst epizožu salaidumu vietās, – filma ar saraustītu elpu. Vārdu nav vienkārši tādēļ, ka nav vēl neviena, kam tos dot, no kolektīvā ķermeņa cilvēks vēl nav dzimis vai arī jau ir no tā izkritis, gājis bojā.

Latvija, protams, filmā nav nejauša Dzimtene, no tās arī pasaulē nākusi birka “nepilsonis”. Šajā “apvienotās” proto-Eiropas malā pirmās šķiras pilsoņu nav, par otrās šķiras pilsoņiem var tikt uzskatīti birokrāti vai pārtikuši kosmopolīti (teiksim, otrajā paaudzē, kura vēl tikai veidojas), visi citi ir “valsts celtniecības” atbirumi. Šai “pasaulei” Eiropā vēl nav stingras vietas, tā vēl nav kā nākas aprakstīta, pierakstīta un tikai sāk nojaust par savu pamestību, tīšo nevajadzību, saistīto nosacītību, traumatisko mainīgumu... nē, nevis sevis pašas, bet tās vairāk iedomātās nekā pazīstamās “pasaules ainas” mainīgumu, kurai tā tikusi “pierakstīta”. Bet šī aina Eiropas un vispār kinematogrāfa publikai ir pat pārāk labi pazīstama.

Pirmajā, paviršajā acu uzmetienā filma dod iemeslu sarunai par jauno latviešu kino, kas izaudzis teritorijā starp krievu neizmērojamo “Bembi”, rumāņu jauno vilni un pašu modīgāko reģionālo frankofono valstu kinematogrāfu, kura augstākais sasniegums ir filozofiskās freskas, ko darinājuši beļģi Dardēni un bretonietis Bruno Dimons – viņi strādā jaudīgas katoliskas tēlainības laukā ar smalku psihoanalītisku virsslāni. Tādu optisko līdzekļu Karapetjana rīcībā nav, toties viņam azotē sēž Sātans – Sabīnes Tēvs, sludinātājs šovmenis. Farizejs, divkosis, bende un jokdaris izsauc Janu arēnā un izpilda publisku nāvessodu, atņemot vārdu un seju. Viņš uzstāj: tev dzīvē nekā nav un arī nebūs, tava laime ir tas, ko tev dodu es, kamēr dodu; bet es tev dodu tikmēr, kamēr manās acīs tu esi nekas un es tevi neredzu. Tā nav nejaušība, ka Viņš izrādās “viltus līgavas” Lilitas tēvs. Protams, ka Viņš ir ārzemnieks un kosmopolīts, aina ar viņa “parādīšanos” tautai ir galvenais notikums filmas un varoņa liktenī, viņš vispār te ir pats interesantākais un vismazāk izvērsts. Riskēšu ar pieņēmumu, ka Sātans ir mazliet... polis! No viņa strāvo karnevāliska uzpūtība un jūtelība, pašironija un lepnība, kaut kādā ziņā viņš ir galēji brutāls, artistisks, nežēlīgs. Sātanu iespējams uzvarēt tikai ar Dieva palīdzību – pārvarot sevi, sperot kādu individuālu soli, kas atceltu visu iepriekš sadarīto, uzveicot likteni un laiku... Atgūstot savu vārdu un seju. Kļūdīties tādā atrisinājumā nozīmētu sevi piebeigt. Režisors nav riskējis...

1987. gadā Rīgā Hercs Franks uzņēmu dziļdomīgu filmu “Augstākā tiesa” – reportāžu no cietuma kameras; uz nāvi notiesātais students Dolgovs bija nogalinājis arodbiedrības aktīvisti un zagleni Buriļinu kopā ar viņas piedzīvotāju, arī krievu. Skaitījās, ka motīvs ir sociāls (toreiz teica: “šķiru”) naids; es gan teiktu, ka tās bija dziļās sabiedrības un kultūras nesaskaņas, kuras ieskicējis jau Dostojevskis. Proklamējusi pati savu morālo kodeksu, PSRS oficiāli padarīja neleģitīmas jebkuras citas vērtības, atstājot tās ārpus redzesloka un šī sava akluma dēļ nepamanot pati savu krahu un pieļaujot dzīves traģēdiju 280 miljoniem Savienības iedzīvotāju. Šķiet, ka Dolgovs patiesi nožēloja slepkavību. Šaubos, vai uz ko līdzīgu būtu spējīgi viņa upuri. Lai gan, kurš teicis, ka viņi kādu kādreiz un kaut kāda iemesla dēļ sāktu nogalināt? Šādi jautājumi plakanajā piekasīgā padomju dokumentālista prātā arī neierakstījās, lai arī viņam nebija īpaši žēl sava varoņa upuru. Tāda izlases līdzjūtība ir ļoti saprotama, jo Franka acu priekšā un ar viņa paša līdzdalību puisi nomoka sirdsapziņa – Franks arī it kā nedaudz izpilda nāvessodu, netieši izbaudot “ideālu motīvu vadītas slepkavības” augļus.

Sociālais konflikts ar kulmināciju varoņa publiskā soda epizodē ir izcelts priekšplānā arī filmā “Cilvēki/tur” – puiši no “rajona” katru dienu izcīna savu protokriminālo cīņu par iztikas avotiem kontrolējamajā teritorijā pret tiem, kam šie resursi pieder. Protams, visa šī “dzīves patiesība”, kas tā biedē mietpilsoņus, izskatās pasīka, kino svarīgas ir detaļas, kas uzskatāmi rāda Jana evolūciju; vispirms viņš sadabū fotoaparātu, tad – prestižu mēteli, tad – automobili, pārvietošanās līdzekli pie savas “līgavas”, sava antagonista meitas. Tāpat kā Frankam, Karapetjanam nav žēl neviena cita, izņemot savu varoni, – pasaule iekārtota tā, ka filmai ar vienu vienīgu pašpietiekamu varoni pistole, kas nešauj viņa virzienā, ir pilnīgi loģiska; tas ir sava veida priekšmetisks sertifikāts kaut kādā ziņā sasniegtai nemirstībai. Tas apliecina ne tik daudz uzvaru pār nāvi vai lāstu, bet vizuāli uzrādītu statusu – tēlu, ikonu. Tikai Jans nepaspēj kļūt par Ikonu, viņš vienkārši pazūd, taču katra izdevusies filma ir mazliet gudrāka par tās autoru, kas nepasaka visu līdz galam. Antagonismu starp Viltus Tēvu – ākstīgo Sātanu – un nemirstības bērniem atrisina Pasauļu karš – vismaz saskaņā ar Bībeles mācību. Nākošais numurs Aika radošajos plānos ir filma ar “šausmu elementiem”, un tas ir pareizi, jo triumfējošā, gandrīz apokaliptiskā Ļaunuma tēls viņam ir izdevies – ticam un gaidām!

Ne vienmēr īsts kino atrod spēku nemirstīgam finālam, reizēm vide – šeit iela bez balss – pretojas pārāk stipri. Godīgāk un augstsirdīgāk ir stāstu apraut, uzvaras prieku pār materiālu neizmainot pret piekāpšanos žanra loģikai. Vismaz tik ilgi, kamēr iela nesāks runāt, godīgs klusums garantē skatītāju klusējošu sapratni, un Karapetjans to ir pelnījis. Viņš gan ir pelnījis arī zināmu daļu pārmetumu no krievu “nepilsoņiem”, kuri ne bez pamata sevi uzskata nevis par kaut kādiem no “rajona”, bet pat par vairāk eiropiešiem nekā viņu draugi un kaimiņi, kurus “augstdzimušo” kārtā iecēluši pareizie papīri. Naids te ir nevietā un ir diezgan bīstams visiem, kas dzīvo Latvijā un ir atskārtuši, ka atrodas laivā bez airiem, saprotot, ka vieni ir nospēruši pases otrajiem, bet tie savukārt cierē pēc sīknaudas, kas kabatās pirmajiem. Sen ir laiks mest šos apgrūtinošos krāmus okeānā un pameklēt, kur palikuši airi... Jo kuru katru brīdi proto-Eiropā “nepilsoņos” var tikt iecelti vispār visi jaunie eiropieši, un latviešu “pilsoņi” to skaitā. Eiropas Projektu vispār zināmā mērā “zem tepiķa” veido anonīma birokrātija, kuras priekšstāvji ir sīki sātani, nesmieklīgi klauni, un viņu reprīzes demonstrē cirka saimnieku atbildības un kompetences līmeni. Latviešu un citi nacionālisti acīmredzot paliks šī cirka vestibilā kā tāds “interešu klubiņš”. Cirkā vispār nevienam nav viegli saglabāt savu seju, bet tiem, kam tas izdodas, ir izredzes saņemt atpakaļ naudu par biļetēm, tikt līdz mājām un pat piedalīties īsta kino uzņemšanā, kurš, tāpat kā pilsoniskās brīvības, netiek pirkts par lojalitāti un aizdots uz procentiem “pirmās šķiras” pilsoņiem. Bet tiek iegūts uz ielas, uz tās pašas, kur dzīvo un iet bojā Jans – pamests cilvēks ar savu vārdu un likteni.

Filmas atmosfēra nav palienēta no sveša gaisa, bet nolasāma sejās, vārdos, izpaužas rīcībā, tiek fiksēta atbildīgā skatienā, izaug par dzīvu Tēlu, Jēgas glābšanas šķirstu. Šodien Latvija ir jāsveic nevis ar šaubīgo “nacionālā kinematogrāfa dzimšanas dienu”, bet ar īstas filmas piedzimšanu, kuras atmosfēra atdzīvojas paradoksālā patikas un nemiera savienībā, kas reālisma skolai ir gandrīz vai neizturama. Personām pakāpeniski atklājoties, dažādojoties personāžu uzskatiem, nemiers atkāpjas patikas priekšā – tik lieliski ir visi filmas dalībnieki, tik intelektuāli precīzi ir viņu darbi. Te visiem ir pārāk labi zināms, kurš ar kuru ko spēlē, nākotne nomāc visus. Individuāla kraha iespējamība, paredzamais beztiesīgums nākotnes priekšā dāvā dzīvību gudrai latviešu filmai, ko uzņēmis armēņu režisors, protams, ar talantīgu krievu puišu piedalīšanos, no kuriem neatpaliek arī rūdīti latviešu aktieri un apburošā ukraiņu modele Lilita (Sabīne).