Dzīve, kāda tā ir

Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps 2012” žūrija par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu atzinusi režisoru Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filmu “Dokumentālists” (Vides filmu studija, 82 min, 2012). Sarunu vada Arnis Rītups.

Rīgas Laiks: Pēc “Dokumentālista” noskatīšanās tu man teici, ka tas vispār nav nekāds kino, tas ir pilnīgs stulbums. Ko tu, tā teikdams, domāji un kāpēc?

Pēteris Krilovs: Tas ir diezgan šerpi teikts – tas bija tādā jūtu uzplūdā. Skatoties filmu, mani nokaitināja parādība, ko es redzu ne tikai šeit, bet arī daudzos citos, varbūt mazāk izteiktos piemēros. Latviešu kinematogrāfs diezgan hroniski, es nezinu, kā lai pasaka to darbības vārdu… Visprecīzāk laikam kā tajā modernajā interneta portālā vai kā viņš saucas, kur tas čalītis prasa visiem: tu esi augšā vai apakšā pret jebko? Šī filma parāda to, ka latviešu kinematogrāfs vienmēr ir apakšā zem kaut kāda priekšstata par realitāti, priekšstata par reālo dzīvi. Reālā dzīve, protams, ir tāds ļoti purvains jēdziens. Bet realitātes apgūšana ar kino palīdzību vienmēr bijusi vāja vieta Latvijas kino. Un tad ir kaut kādi uzplaiksnījumi, kad pēkšņi kāds kaut ko izdara un visi saka: “O, yess, nu tas ir, tas ir blieziens pa to realitāti, tā beidzot ir tā atklāsme!” Man liekas, ka tas ir galvenais, kas man nepatika un kas atgrūda no tās filmas. Man aktīvi nepatika arī Miziša filma “Tārps”, un es te redzu kaut kādas paralēles. Ņemšanās ar cilvēkiem, kas it kā pārstāv skarbo, trūcīgo, reālo dzīvi, – kopā sanāk tāds, manuprāt, diezgan operetisks ķīselis. Tās filmas ir nepatiesas, neprecīzas, tādas diezgan sataisītas, teiksim tā.

RL: Kur tu šajā filmā saskatīji nepatiesumu?

Krilovs: Tā sieviete ir ļoti interesants personāžs, bet viņa sevi prezentē kā aktrisi lomā, viņa sevi nospēlē. Vienīgais informācijas avots ir viņas stāstījums. Viņa izstāsta sevi, un iznāk tā, ka viņa ir tas, ko viņa par sevi stāsta. Skatoties uz viņu, var diezgan ātri saprast, ka viņa tomēr mazdrusciņ spēlē, viņa ir tāds aizrautīgs personāžs, vienā vietā viņa saka: “Es esmu aktrise, es jums visu ko varu nospēlēt…”

RL: “… es jums jebkuru aktrisi varu nospēlēt.”

Krilovs: Jā. Var redzēt, ka viņa drusciņ kaifo no tā, ko viņa nes priekšā, aizraujas ar savu balsi, aizraujas ar tekstiem, aizraujas ar stiprajiem lamu vārdiem, viņu tas it kā uzvirmo. Un te es nekādā veidā negribu piekrist režisoram, ka tas ir, tas reālais sievietes portrets, ko viņš mums rāda, aiz tā stāv vēl kaut kas.

RL: Vai būtu patiesāk, ja viņa nevis kaifotu par to, bet viņai riebtos, ka viņu filmē?

Krilovs: Nē. Bet mani dara uzmanīgu tas, ka viņai šī loma sagādā baudu, viņa to izjūt, izprot, labprāt tiražē. Tas nozīmē, ka tur ir kaut kāda patikšana, kurai ir sakne, un filmā es šo sakni nevaru ieraudzīt. Režisors nedod pat nekādas norādes, vien dažas jaunības bildītes. Es, piemēram, skatījos uz viņas jaunības bildi un domāju – tagad kaut ko ieraudzīšu, kaut ko sapratīšu vairāk, dodiet man vēl kaut ko no tā. Bet tur nekā nebija. Līdz ar to tas paņēmiens, tas joks, kas tiek pasniegts kā baigais atklājums, ka Ivars Zviedris pats iet kadrā un runā, uzdod jautājumus, man faktiski neko nedod, jo viņš strādā tikai par jautājumu uzdevēju, mazu impulsa radītāju, katalizatoru, lai viņa varētu izpausties, un viņa to arī dara, viņa izpaužas. Viņš ir lamājamais, sitamais zēns, kas palīdz varonei izpausties. Un tas ir viss, visa koncepcija tāda.

RL: Jāni, tu biji viens no žūrijas locekļiem, kas piešķīra šai filmai balvu kā labākajai pilnmetrāžas dokumentālajai filmai. Kur tu saskati šīs filmas spēku un vērtību?

Jānis Putniņš: Jā, es biju viens no žūrijas. Šo lēmumu pieņēma gandrīz vienbalsīgi, bija tikai viens, kas nepiekrita, un viņš to arī publiski paziņoja, – tas bija Askolds Saulītis. Es nedomāju, ka filmas autori bija izvirzījuši mērķi uztaisīt portretfilmu, nu, varbūt sākumā arī mērķis bija uztaisīt filmu par cilvēku, kas dzīvo purvā, bez elektrības, ir gandrīz atrauts no sabiedrības. Kaut kas no šī uzstādījuma ir palicis, tomēr, manuprāt, tā pirmām kārtām ir filma par dokumentālista profesiju.

RL: Un ko šī filma atklāj par dokumentālista profesiju?

Putniņš: Man liekas, ka runa ir par kaut kādu robežu pārkāpšanu attiecībā uz saviem varoņiem. Pirms daudziem gadiem es lasīju Žeņas Paškeviča interviju, kurā viņš stāsta, kāpēc viņš vairs netaisa dokumentālās filmas – viņam negribas būt par manipulatoru. Manipulators saka: nosēdies te, nosēdies tur, izdari to, gaidi, lai pasaka to. Un vēl es atceros to piemēru no direct cinema pamatlicējiem, kanādiešiem, viņi taisīja filmu par Stravinski. Dažus gadus vēlāk viņi satika Stravinski, un viņš viņiem jautāja: “Klausieties, džeki, bet jūs tak gaidījāt, ka es nomiršu, vai ne?” – “Nu, protams, nē, bet tāda doma mums galvā iešāvās.” Dokumentālistu savtīgais uzstādījums ir diezgan spēcīgs. Šajā gadījumā man likās, ka Ivars Zviedris kopā ar Inesi Kļavu ir spējuši to pavērst otrā virzienā un apskatīties, kā tas mehānisms patiešām darbojas.

RL: Izklausās, ka esat skatījušies divas dažādas filmas – vienu par sievieti, otru par dokumentālo kino.

Krilovs: Es gan šo filmu pārāk augstu nevērtēju arī no šī viedokļa. Ir tāda Helenas Treštikovas filma “Renē”, kur režisore diezgan ilgi, divdesmit gadus, sekojusi vienam čalītim, kas ir hronisks kabatzaglis; viņš nezog lielas lietas un neskaitāmas reizes nonāk cietumā. Un tur tā mijiedarbība starp dokumentālistu un varoni ir ārkārtīgi liela un gara. Turklāt tur ir diezgan dramatiskas attiecības, un beigās viņš viņu pieviļ: viņa viņam iedod kameru, lai viņš pats sevi filmē, kas ir līdzīgs paņēmiens kā šeit, bet viņš to kameru nozog. Interesantākais ir tas, ka visas filmas laikā Helena Treštikova neparādās kadrā. Tikai viņas balss un viņas provokācijas, viņas uzstādījumi. Un es saprotu, ko viņa kadrā dara ar varoni. Faktiski viņa ir filmā daudz vairāk nekā šeit Ivars Zviedris ar savu eksistēšanu kadrā – viņš tur tikai ir klāt, bet nepastiprina izpētes procesu, viņš neatklāj nekādas jaunas šķautnes.

Putniņš: Es gribētu piemetināt pie Pētera teiktā, ka, skatoties šo filmu, varēja just, ka filmas veidotāji ir nonākuši līdz šādam uzstādījumam apzināti. Un es vienmēr novērtēju apzināti veiktus soļus. Proti, Ivars Zviedris spēlē lomu, viņš spēlē dokumentālista lomu, tas nav portretējums.

Krilovs: Viņi abi divi spēlē lomas.

Putniņš: Jā, un, kā jau es teicu, sākumā mērķis varbūt arī bija taisīt filmu par meža dīvainīšiem, portretfilmu par to, kā viņiem tur iet, bet laika gaitā tas uzstādījums ir mainījies, Ivars Zviedris no sākotnēja dokumentālista, kas nejauši parādās kadrā, kļuvis par apzinātu filmas varoni, varētu teikt – filmas aktieri. Ar to tā filmas intriga sākās.

Krilovs: Jā, bet man uzkrītoši šķībs liekas gājiens, ka tā Inta viņam saka – tu esi tāds un tāds, un viņš atbild: “Jā, tāda ir mana profesija.” Nu, bāc, nu tas tā kā tādā sliktā pašdarbības teātrī – izteikt atziņu, kas ir sekla, neko neizsakoša, un, ja viņš vēl spēlē, tad tas ir slikti nospēlēts. Es diezgan labi no iekšpuses zinu, ko nozīmē dokumentālista profesija. Tas ir diezgan nepateicīgs darbs, bet jebkurā gadījumā tas ir darāms darbs. Un te to neizpilda, šī filma to neizsaka. Tas ir tāds labi gribēts pieņēmums, ka viņš caur to savu personāžu varbūt pateiks kaut ko jaunu par dokumentālismu kā par mākslas veidu vai kā kaislību, bet iznāk, ka nav atklājies ne viens, ne otrs. Visi ir palikuši tādās plakanās, nosauktās figūrās.

Putniņš: Nē, man atkal tieši tas radīja tādu kā noslēpumainības sajūtu. Es nedomāju, ka, atklājot dažādas detaļas par Intu, tā filma daudz iegūtu. Starp citu, es arī noskatījos ļoti daudz nofilmētā materiāla – par to, kā viņa strādājusi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, par biogrāfiju un par mammu. Bet šajā variantā viss tas atstāts uz tādas kā patiesības un melu robežas – visi tie fakti, ko min Inta, savā ziņā pat ir šokējoši.

RL: Tie tikpat labi varētu būt arī izdomāti.

Putniņš: Jā, es atceros, Alanam Rūdolfam ir tāda filma “Choose Me”, kur galvenais varonis stāsta, ko viņš tik nav darījis, viņš bijis slepenais aģents tur, slepenais aģents tur, un neviens netic, domā – nu, balamute, dzīves neveiksminieks, viņš tur dzīvo kaut kādā īrētā istabiņā –, un tad pēkšņi vienā brīdī filmā ir moments, kad viņš atver čemodānu, un tur ir drausmīgi daudz avīžu izgriezumu, un izrādās, ka viņš tiešām var pierādīt, ka ir bijis visi tie mītiskie varoņi. Un ar Intu ir kaut kas līdzīgs – tur nevar īsti saprast, kā tur īsti ir, cik daudz viņa fantazē.

Krilovs: No personāža skarbuma un neviendabības viedokļa Hercam Frankam ir spoža filma par selekcionāru Pēteri Upīti, kas bijis ļoti nešpetns, nikns, paštaisns, egoistisks cilvēks. Un Franks par viņu uztaisīja brīnišķīgu portretu, nekur neuzbāzdamies ar savu provokāciju, nelīzdams kadrā, taču no tās filmas es ļoti labi saprotu, kāds cilvēks ir manā priekšā. Viņš bija objektīvi parādīts – viņš bija gan tāds, gan tāds, gan tāds. Un es kā skatītājs pats atlasu un veidoju priekšstatu par Pēteri Upīti, lai saprastu, kas tas par cilvēku. Tajā pašā laikā es arī bez Franka redzamas klātbūtnes viņu kā autoru ļoti labi jutu. Bet pēc šīs filmas – tas, starp citu, mani sakaitināja visvairāk – koridorā kāds teica, ka tā ir baigi krutā filma, tur režisors pats iet kadrā. Es domāju – bāc, man tagad studenti visi paši taisa filmas, kur iet kadrā, taisa kaut kādas provokācijas – tas nu gan nav atklājums, un tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc es par dokumentālistu kā par profesiju uzzinu vairāk. Tas ir primitīvi, ka tas tā tiek uztverts – viņš tur sevi tagad eksponē, un tāpēc es saku – o jā, baigi cienījamā profesija.

RL: Mani nedaudz mulsina tavs izteikums par Franka filmu, ka tur Pēteris Upītis atklājās objektīvi, no daudzām pusēm. Vai tu nopietni domā, ka dokumentālā kino uzdevums ir atklāt objektīvu skatījumu uz lietām?

Krilovs: Nu, es saprotu, ka tas nav bezgalīgi iespējams, bet ir jābūt vismaz diviem trim skata punktiem. Lai es varētu to cilvēku apjomīgi redzēt. Ja es viņu redzu tikai no viena skata punkta, tad viņš ir plakans.

Putniņš: Es nedomāju, ka ir iespējams uztaisīt īsti objektīvu portretfilmu. Kino ir ļoti selektīva faktu atlase un pasniegšana. Varbūt tas kinematogrāfā arī ir tas bēdīgākais. Režisors var tos faktus pasniegt visdažādākajās proporcijās, un tad attiecīgi mainās arī bilde. Es nezinu, vai kaut kas mainās no tā, ka tiek parādītas trīs vai četras dažādas šķautnes.

Krilovs: Tā ir režisora meistarība. Kādā veidā kombinē tos kadrus, kad tu, skatoties vienu, redzi aiz tā kaut ko citu. Ivara un Ineses filmā gandrīz nevienā epizodē nekas no tā, kas ir aiz varones, neparādās. Viena interesanta epizode, kur varone jautā, par ko ir filma, un Ivars saka, ka filma būs par mūsu attiecībām, taču, sorry, tas Ivara teiciens netika izvērsts un nekur filmā neapstiprinājās.

RL: Tomēr filmas gaitā viņu attiecības mainās. Sākumā filmas varonei ir ļoti negatīva attieksme pret pašu filmēšanas procesu, viņa to negrib…

Krilovs: Es tam ne sevišķi noticēju. Jā, es nenoticēju. Tas ir tā sataisīti. Varbūt viņa vienkārši koķetē, uzsit sev cenu, vai arī negrib uzrauties uz kaut kāda pavirša kaktu režisora, kas atbrauc, pafilmē un pēc tam viņu izsmej…

RL: Tu nenoticēji. Bet vai tad filmā nevar vērot attiecību dinamiku, kas filmas beigās pārvēršas bezmaz par draudzību, lai gan tu izgāji desmit minūtes pirms beigām…

Krilovs: Nē, nē, es redzēju to filmu, es beigās noskatījos visu. Nu, nedaudz varbūt tur ir, bet tā drīzāk ir tāda kā kompilācija, sākām ar lamāšanos, beidzām ar braucienu uz bodi, pasēdēšanu un sadraudzēšanos. Bet galvenais, kas man traucēja filmā, ir tas, ka tas tiek pasniegts kā tā skarbā dzīve.

Putniņš: Nē, es pilnīgi nepiekrītu, ka tur ir skarbā dzīve. Skarbā dzīve bija trešajā, ceturtajā plānā. Man, piemēram, tāda doma vispār neienāca prātā. Un otrajā plānā noteikti bija attiecības starp filmas galvenajiem varoņiem, abiem aktieriem. Varbūt Pēteri kaitina tas, ka filmā ļoti daudz tiek izmantotas elipses: ir attiecību stāvoklis, un nākamais jau ir pavisam cits stāvoklis, bet mēs neredzam, kā no punkta A tiek uz punktu B.

RL: Bet šie eliptiskie paņēmieni filmai palīdz vai traucē?

Putniņš: Es domāju, ka priekš šīs filmas tas ir ļoti labi. Tas palīdz filmu pareizi lasīt, tas palīdz nekoncentrēties uz Intas būtības atšifrēšanu, bet pavērst skatienu uz divu cilvēku attiecībām: cilvēku, kurš ir dokumentālista upuris, un dokumentālistu.

Krilovs: Patiesību sakot, tā elipse arī ir tas, par ko Žeņa teica: manipulējošais kino. Režisors savieno divas epizodes, starp kurām ir izlaidums, un tev kā skatītājam pašam jāizdomā, kas tad tur bija. Daudzās filmās tas notiek nemanāmi un tas pavirzījums ir dabisks, tas vismaz var kaut ko uzvēdīt fantāzijā, kas tev izskaidro to pagriezienu. Teiksim, tikko viņi kāvās, bet tagad pēkšņi sēž un dzer šņabi, un tu saproti, ka kaut kur pa vidu bija puņķi, asaras vai dziļa biogrāfijas stāstīšana. Un tu no mazumiņa izdomā lielumiņu. Bet šeit jau tā nav, šeit ir vienas aktrises manifestēšanas un otra aktiera klātbūtne, kurš ir klāt tikai tāpēc, lai viņa kaut ko darītu. Es daru šo, lai viņa darītu to. Un te elipse neko nedod, jo es nesaprotu neko, kas starp viņiem notiek; tas, kas starp viņiem notiek, ir pārāk vienkārši.

Putniņš: Tomēr, kā jau teicu, tā filma nav Intas portrets. Man ir daudz interesantāk skatīties nosacītu spēlfilmu ar diviem aktieriem – Intu un Ivaru –, nevis mēģināt saskatīt patiesās Intas būtību. Atklāti sakot, mani tas pat neinteresē.

Krilovs: Mani gan tas interesē. Mani interesē, kāpēc viņa tā uzstājās, kā viņa uzstājās. Kas tam cilvēkam kaiš, kas aiz tā rēgojas.

Putniņš: Es saprotu, tomēr uzskatu, ka šāds portrets ir neiespējams principā. Manipulācija – lielāka vai mazāka – būs vienmēr, mēs varam elipses aizvietot ar aizkadra tekstu, ar visādiem katevejiem [cut away], kadriem, kas pārejai piešķir kaut kādu simbolisku nozīmi.

Krilovs: Man ļoti patīk pētīt cilvēkus un skatīties, un, ja man ir laiks, ja man iznāk cilvēku papētīt dažādās stadijās, dažādās izpausmēs, pretrunīgās vai pretējās darbībās, tad man izveidojas kaut kāds portrets, kas mani baro. Tā nav vienīgā mākslas funkcija, bet es zināmā mērā no mākslas gaidu bagātinošu pieredzi. Man šī Inta ļoti interesē, un es nesaprotu, kāpēc es esmu atstāts tādā bada maizē, ka redzu tikai viņas teatrālas un pārspīlētas uzstāšanās. Es neko citu neieraugu.

Putniņš: Es uzskatu, ka nekādai objektivitātei pietuvoties nav iespējams, tā vienmēr ir Pētera Krilova perspektīva vai Jāņa Putniņa perspektīva, tās var radikāli atšķirties. Tāpēc ir skaidrs, ka mēs būtībā skatāmies režisora skatījumu.

Krilovs: Šīs pašas filmas kontekstā nesaprotu, kāpēc ne žūrijas, ne arī kritikas ievērību nav izpelnījusies Andra Gaujas filma “Ģimenes lietas”, kas man daudz vairāk interesē un dod. Kā filma.

RL: Bet kā spēlfilma, ne jau kā dokumentālā filma, vai ne?

Krilovs: Gan, gan. Tur šis paņēmiens ir daudz izmantots, un tas liek man par kaut ko domāt.

RL: Par ko tev ir likusi domāt filma “Ģimenes lietas”?

Krilovs: Nu, par morāles kritēriju relatīvismu. Incests kā parasta, normāla problēma it kā nemaz nav apspriežama, bet viņš paskatās uz to no tāda viedokļa, ka tā ir apspriežama.

RL: Bet Zviedra un Kļavas filma tev ne par ko neliek domāt?

Krilovs: Nē, viņa man liek domāt par šo sievieti, bet es diemžēl palieku, tā arī nepaēdis.

RL: Pēteris, skatoties kino, meklē savas pieredzes bagātinājumu. Varbūt arī tu, Jāni, vari pateikt, ko tu sagaidi no labas filmas?

Putniņš: Protams, arī es meklēju pieredzes bagātinājumu, tas ir neapšaubāmi, bet es noteikti jebkuru filmu skatos… angļiem ir tas teiciens with a grain of salt – ar sāls piegaršu.

RL: Citiem vārdiem, tu to neņem pilnībā nopietni?

Putniņš: Es varbūt ar pārāk lielu pietāti izturos pret režisoru darbu, lai ņemtu nopietni to, ko es redzu uz ekrāna.

Krilovs: Es pieļauju, ka tā varbūt pat ir ļoti izplatīta attieksme pret mākslu, bet manā izpratnē tas ir drusku par maz. Kad tu redzi nepilnīgu mākslu, kad tu redzi kaut kādas latviešu kino kļūdas, tad jādomā, no kurienes tās nāk. Un tās nāk no tā, ka dzīves realitāte vienmēr ir bijusi smagā zona, kurā mūsu kino reti kurš iet iekšā.

RL: Sarunas sākumā tu pats apšaubīji jēdzienu “dzīves realitāte”.

Krilovs: Nu jā, protams. Es atceros tādu smieklīgu gadījumu, padomju laikā bija kāda sanāksme, kaut kāda smadzeņu birstēšana – es pat neatceros, kas tur bija, vai Kaupužs vai Kalpiņš, kāds no ideologiem uzstājās un viņš tur lamāja visus inteliģentus, rakstniekus, teikdams, ka vajag taču rakstīt par dzīvi, kāda tā ir. Un no zāles kāds, man liekas, Alberts Bels, uzprasīja: “Un kāda tā ir?” Tad iestājās tāda smaga pauze.

Kad es redzu, ka cilvēks ķēpājas ar izteiksmes līdzekļiem un pieņēmumiem, kad tie nav precīzi, kad tie uz kaut ko it kā norāda, es vienmēr domāju, no kurienes tas nāk. Tas nāk no tā, ka cilvēki, ļoti daudzi režisori izturas pret to tā – tagad es būšu tāds skarbi reāls. Tā ir poza, kuru labāk nekad nepieņemt, bet, ja tu arī kaut ko tādu gribi, tad tev ir jātaisa milzīga izpēte, milzīgs darbs ar sevi, tas prasa milzīgu iedziļināšanos. Bet ja to dara pavirši un plakani, tad tas ir vissliktākais, kas var būt. Es domāju, ka kino zināmā mērā tomēr ir cilvēka acis, tas kaut ko parāda. Ir taču vecais Eizenšteina teiciens: “Nekas nepasaka par sabiedrības dzīvi labāk kā sliktas filmas.” Jo tur parādās kaut kādas reālijas, kuras režisori nav mācējuši apslēpt vai noslēpt, manipulēt vai sakārtot kaut kādā mākslinieciskā tēlainībā. Un tur tā realitāte iznāk ārā.

Putniņš: Var jau pārmest tehnikas vai skolas trūkumu, lai gan bieži vien filmas, kuras nav perfektas, tieši ar to arī ir interesantas. Man šķiet, ka Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filmā ir pietiekoši daudz interesanta neperfektuma. Viņi taisījuši to filmu savā prātā, lecot nezināmajā, mēģinot izmanevrēt cauri visādiem rifiem un līčiem.

Krilovs: Tas, kas šeit notiek, ir simptomātiski, tāpat kā gadījumā ar Miziša filmu “Tārps”, kas izraisīja Latvijas intelektuāļu un estētu vidū tādu kā bumbas sprādzienu – beidzot mēs ieraudzījām kaut ko stipru un vērtīgu.

RL: Vai tu, Jāni, arī saskati šādu tendenci?

Putniņš: Es saskatu tendenci tādā ziņā, ka uz dokumentālistiem tiek izdarīts milzīgs spiediens, lai viņi taisa kaut ko pēdiņās “interesantu”, saistošu.

RL: Kāpēc pēdiņās? Nevar vienkārši taisīt kaut ko interesantu?

Putniņš: Es to interesantumu lieku pēdiņās. Dokumentālisti it kā zina, kādai jābūt filmai, lai tā varētu dabūt starptautisku finansējumu, lai to būtu interesanti skatīties ārzemēs, lai tā gūtu panākumus festivālos. Rietumu pasaulē jau ir izveidojusies ironiska attieksme pret Austrumeiropas, tajā skaitā latviešu, dokumentālistiem, kas visi ar šo paņēmienu palīdzību cenšas iziet lielajā pasaulē. Lai cik stulbi tas izklausītos, man personīgi gribētos vienkāršu filmu par parastu cilvēku.

RL: Ja tu pareizi iezīmē cēloņsakarību, tad tā ir starptautiskas konjunktūras noteikta tendence, ne tik daudz saistīta ar nespēju vai interešu aprobežotību.

Putniņš: Jā, bet par šo tēmu ir ļoti daudz runāts. Maikls Mūrs ir taisījis dokumentālas filmas, kurās skaidrs, ka labas ziņas nav interesantas, sliktas ziņas – tās vienmēr ir interesantas. Tāpēc ir vajadzīgi tādi transgresīvi harakteri.

RL: Inese Kļava pēc filmas teica, ka viņi gribējuši pārdomāt dokumentālista maucīgo dabu. Vai tas dokumentālistu maucīgums ir neizbēgams?

Putniņš: Sārai Elderei Bufalo universitātē, kur šo teorētiķu ir ļoti daudz, bija ļoti svarīgi, lai režisora milzīgā figūra neatrastos virs tā, par ko viņš taisa filmu. Viņas interešu objekts bija Kanādas eskimosi. Viņasprāt, vienmēr ir bijis tas baltā cilvēka skatījums uz eskimosiem no augšas. Tāpēc viņa iedeva eskimosiem kameras, un eskimosi paši filmēja savu dzīvi. Bet, protams, pati Sāra Eldere pēc tam bija tas cilvēks, kas visu to salika kopā un sakārtoja.

RL: Kā varētu sasaistīt šo nevēlēšanos būt virs sava filmējamā ar to, ko Pēteris sarunas sākumā pārmeta latviešu kinematogrāfistiem, ka viņi pakārtojas zem saviem priekšstatiem par realitāti?

Putniņš: Tas viens otru neizslēdz.

Krilovs: Tas ir pavisam cits fenomens. Ne jau tāpēc viņš pakārtojas, ka ciena realitāti, nē, viņš no realitātes baidās. Sastopoties ar realitāti, viņš kļūst maziņš un nevarīgs un nemāk to aptvert. Viņš nemāk uztaisīt kaut ko patiešām stipru, kaut ko satricinošu, kaut vai interesantu, kas ir citāds nekā viņa priekšstats.

RL: Šajā filmā režisors, kas ir kadrā, nekautrējas no tā, ka viņš ir melns un maziņš...

Krilovs: Tas ir ļoti labi, bet manā izpratnē, tas ir par maz. Viņš skumji sēž, dzer tēju, pacieš lamas, aizved uz veikalu, ir laipns un mīļš, dažreiz uzdod pāris jautājumu, bet kaut kā tas paliek tādā ļoti pieticīgā un ļoti tādā, jāsaka, paredzamā līmenī.

RL: Un tu uzskati, ka tajā izpaužas bailes no realitātes?

Krilovs: Jā, tās ir tās bailes, jā.

RL: Tāpēc, ka viņš nerok dziļāk?

Krilovs: Realitāte, ar ko tu sastopies, ir liela un stipra, bet tur ir jāiet ar visiem ieročiem, ar visiem laužņiem, kaltiem, jāurbjas iekšā un jāizpēta, kas aiz tā stāv. Ļoti iespējams, ka tu to filmā tā arī neizstāstīsi un galu galā kāds formālais paņēmiens sāks ņemt virsroku. Tā var gadīties, bet tā būs dokumentālista sakāve pret materiālu. Bet ja viņš uztaisīs tā, ka visi šie paņēmieni, arī iešana kadrā, spēlēšana, provocēšana, ja tas viss mums atklās kaut ko, ko mēs nezinām… Tas, man liekas, ir pats vērtīgākais ceļš.

Putniņš: Pētnieciskus paņēmienus varēja izmantot arī “Dokumentālista” veidošanā, taču es nedomāju, ka tādēļ tā filma būtu veiksmīgāka. Protams, ka tur ir ļoti daudz tēmu, ko risināt, – Intas cietuma gaitas, pavāra karjera, viņas viltības ar zāļu tirgošanu, viņas raganisms, šamanisms, ar ko viņa tur īsti nodarbojās, katra no tām ir tēma, ko iespējams šķetināt. Pašlaik, šajā filmā, visas šīs tēmas ir iezīmētas, bet kā liels noslēpums, kā tāds kauls, kas tiek pasviests, bet netiek grauzts.

RL: Un tev nepietrūkst, ka tur nav mēģināts aizrakties līdz realitātes saknēm?

Putniņš: Nē, tieši otrādi, tas man atraisa fantāziju.

RL: Izklausās, ka jūsu nostāju atšķirība izriet no tā, ka jūs interesē dažādas lietas: Pēteri vairāk interesē realitāte, savukārt Jāni vairāk interesē filmas uzbūve, ne tik daudz tas, par ko šī filma ir.

Putniņš: Es nevarētu teikt, ka mani interesē tikai filma, mani interesē režisora, filmas veidotāja domu gājiens. Kas ir viņam galvā. Filma ir šo domu gājienu projekcija. Viņa domu projekcija.

Krilovs: Ja domu gājiens, režisora skatījums uz dzīvi un pasauli ir ļoti stiprs, tad es tam sekoju, un tas kļūst man par saturu, bet ja nav ne viens, ne otrs, tad man jāsaka sorry, mēs te zaudējām laiku. Realitātes impulss mākslai ir svarīgāks.

RL: Svarīgāks par to, kas tev galvā, ir tas, ar ko tu saduries?

Krilovs: Jā, bet impulss var transformēties režisora un jebkura cita mākslinieka galvā, tas var kļūt par kaut kādu ļoti interesantu notikuma vai impulsa refleksu. Lielākā vaina ir tajā, ka, uz to sievieti skatoties, arī nesaprotot valodu, var just, ka viņa ir mākslota, ka viņa spēlē, un to var sajust jebkurš, kas kaut ko jēdz, kuram ir kaut kāda pieredze, viņš saprot, ka kaut kas notiek “ne tas”. Un ja tā filma atklātu, kas ir tas “ne tas”, kur ir šī “ne tas” sakne, kāpēc viņa tā tēlo mūsu acu priekšā, tad varbūt tā kļūtu par ļoti labu filmu.

Putniņš: Man liekas, ka tas šajā filmā atklājas.

Krilovs: Nē.

Putniņš: Atklājas, atklājas. Man liekas, ka viņi ir noslēguši to velna paktu: tu tagad tēlosi režisoru, un es tēlošu tavu varoni. Un viss.

Krilovs: Un kur tad tas atklājas? Tur jau nekas neatklājas. Es tēlošu un tēlošu. Viņa jau to nedara piespiedu kārtā, viņai patīk savā balsī klausīties, viņa pilnīgi vītero savā balsī ar visiem lamu vārdiem, viņa to izgaršo. Šī sieviete ir parādīta tā, ka man nav iespējams saprast, kas notiek, ko viņa te dara, ko viņa runā, kas tas ir. Un tā tas arī paliek.

Putniņš: Man, lūk, tieši patīk, ka es nesaprotu, kas notiek.

Krilovs: Nē, nu bet es skatos filmu, kurai kaut kāds mērķis taču ir bijis. Tomēr es beigās saprotu, ka apmēram tādā līmenī tas arī paliek, un tas ir par maz. Priekš manis ir par maz.

RL: Varbūt tev vienkārši ir augstākas prasības nekā Jānim?

Krilovs: Nedomāju vis. Manuprāt, Jānis ir ārkārtīgi pieredzējis un smalks kino cilvēks. Drīzāk es turu aizdomās savu učuka pedagoģisko marasmu, kas cenšas vienmēr visu izskaidrot un kaut kā salikt pa vietām.

RL: Jāni, pēc analoģijas ar Pētera atzīšanos iespējamā učuka marasmā, kāda veida profesionālais kretīnisms nosaka tavu skatījumu?

Putniņš: Manu skatījumu? Es nezinu. Varbūt tas, ka pēc šiem garajiem gadiem, ko esmu pavadījis kopā ar kino, man tas diemžēl vispār neliekas nopietna māksla. Taisīt filmas nav cilvēka cienīga nodarbošanās.

Krilovs: Pagājušā Arsenāla diskusijā par kino nākotni mani visvairāk pārsteidza, ka Latvijas režisori spēka gados visi kā viens teica, ka kino nav nākotnes un ka tā ir ļoti neinteresanta māksla. Visi kā vienojušies. Es saprotu, ka no grūtas dzīves un bezdarbības var nonākt pie skumjām domām, bet ne pie tik skumjām, ka nekādas nākotnes nav. Un es domāju, ka tas ir galīgi neproduktīvi, jo, ja tu izdari kaut ko, kas tev pašam ir skaidrs un interesants, pat nedomājot par konjunktūru, publicitāti, skatītāju piesaistīšanu un visiem tiem uzslāņojumiem... Tā ir veca dzīves patiesība – ja tu izdari kaut ko ļoti pamatīgi un ļoti interesanti sev, tas var ieinteresēt vēl kādu.