Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 2
  • Pēdējais numurs
  • Agora
  • Abonēt
  • Arhīvs

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Maijs, 2012

Maijs, 2012
Redaktora sleja Uldis Tīrons
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Redaktora sleja Uldis Tīrons

Komentāri

Debesu manna Mozum Ilmārs Zvirgzds Lēciens pretī laimei Gundars Dāvidsons Karaļi un filozofi brauc ar moci, dāmas arī Kaspars Eihmanis Pavasaris šogad ir ļoti vēss Arnis Zacmanis MDNA, sniega karaliene Kirils Kobrins Kā mežā sauc Ivars Ījabs

Raksti

Ulmaņa mīlestības pinekļos Ineta Lipša Vīrs, kurš negribēja mirt Kārena Abota Amerikānis pie kāpostu kaplētājiem Ieva Lešinka Kas īsti man riebās Igaunijā? Aleksandrs Terū Sekss un lielpilsēta Tabita Sīmane Burvju kalns Niks Paumgartens

Sarunas

Tumši zaļais Rīgas pilsonis Intervija ar Jevgeniju Gombergu Nekas labāks nav iespējams Saruna ar Ērlennu Lū Dzīve, kāda tā ir Saruna par filmu "Dokumentālists"

Uldis Tīrons

Redaktora sleja

Garneles

Šorīt fotogrāfs Māris man atsūtīja Jevgeņija Griškoveca asprātīgo bloga ierakstu par to, kā Griškovecs Kopenhāgenā vakariņojis pasaules smalkākajā restorānā Noma. Es jau saprotu, ka parasti ar šādiem jaunumiem dalās tviterī vai kaut kamī tādā, un tomēr – šeit tas ieraksts ir. Ēdienkartes restorānā nav bijis, bet tas, ko piedāvājuši uzēst psihopātiskie viesmīļi, bijis, maigi sakot, visai dīvains (Griškovecs pievienojis arī “ēdienu” bildītes): maizes vietā nelielu vāzīti ar kaut kādu augu pušķīti, no kuras pats viesmīlis spējis izvilkt dažus zaļus sausiņu salmiņus. Tiem sekojušas kaltētas sūnas, tad kaut kas, kas attāli atgādinājis kukurūzas čipsi, pārklātu ar lipīgu, gumijotu, skābu plēvi; šajā brīdī piedāvāts arī vienīgais Nomā dabūjamais vīns – skāba turpat Dānijā raudzēta susla, tad – burkānu serdes, kas 8 stundas vītinātas cepeškrāsnī 50 grādu temperatūrā ar slēpju smēra garšu atgādinošu pulveri, ar kuru jāēd minētie izstrādājumi; tad atstiepts liels šķīvis ar mīdijām, vienīgi izrādījies, ka mīdiju tur nav bijis, tikai vāki, starp kuriem paslēpti trīs nelieli ēdami gliemežvāciņi (kas, protams, nebija mīdijas, bet kaut kas nezināms). Krievu pacietības mērs bijis pilns, kad atnestas dzīvas garneles, kuras sparīgi kustinājušas ūsiņas, – tās esot jāēd, ņemot aiz galvas un ūsām, pamērcējot ķiploku mērcē un atkožot nost ķermeni. “Cik gan slimai jābūt to cilvēku apziņai,” raksta Griškovecs, “cik viņiem jābūt garlaicīgi”, lai viņi tā izdarītos ar ēdienu, saņemtu par to pirmās vietas pasaulē un pārvērstu jauko ēšanas procesu par tādu fašistisku eksperimentu. Jā, Noma esot bijusi pilna ar amerikāņiem, kuri gastronomisko eksekūciju uztvēruši ar lietpratīgu pašsaprotamību. Šķiet, ka šie cilvēki jeb, Griškoveca vārdiem runājot, šāda slima apziņa pilnībā aprijusi mūsdienu buržuāziju – par tās metastāzēm var pārliecināties ne vien dažā labā Rīgas restorānā, bet arī globālajā retorikā – veidā, kā runāt par pasaules likteni. “Kapitālisms savā pašreizējā formā vairs neatbilst pasaulei, kas ir mums apkārt,” uzstāj Klauss Švābs, Davosas foruma priekšnieks, “mēs esam grēkojuši.” (Sk. Nika Paumgartena rakstu par Davosu šajā RL.) Nepārprotiet, es nepavisam neatsaucos uz autoritāti, es Švāba vārdus citēju kā piemēru tam, kas notiek ar valodu. Gluži tāpat, kā Nomas gastronomijā ēdieni pazaudējuši savu jēgu, tāpat savu jēgu pazaudējuši arī vārdi, kas tiek lietoti drīzāk tā, kā suņiem iezīmējot savu teritoriju: teiksim, prast politisko nevalstisko organizāciju jeb demokrātiskās vispārināšanas slengu nozīmē pavērt durvis uz kādu (varas) pasauli, kur savējos pazīst ne vien pēc uzvalkiem, šlipsēm un bezjēdzīgās muldēšanas, bet arī pēc tā, ka viņus vairs neizbrīna izkropļotās ēdienu ēnas, jo viņi ir zaudējuši atmiņu par pašiem ēdieniem, teiksim, tomātiem ar krējumu.

Tāds pats ēnu teātris valda, piemēram, priekšstatos par to, kādai jābūt Austrumeiropas (ja nopietni, tad tai, protams, nevis Ziemeļvalstīm, piederam arī mēs) filmai, lai tā saņemtu starptautisku finanšu atbalstu (par to runā Jānis Putniņš saistībā ar filmu “Dokumentālists”). Ļoti vienkāršojot varētu teikt, ka tai jāatbilst Rietumu priekšstatiem par Austrumeiropu: Andra Gaujas filma “Ģimenes lietas” ar tās deģenerātu baletu beidzot ļauj Rietumiem saprast, “kas notiek Latvijā”. Savukārt par to, kas notiek amerikāņa galvā, saskaroties ar kādu no šīm nožēlojamajām provinces valstiņām, var uzzināt Ievas Lešinskas rakstā par Aleksandra Terū grāmatu par Igauniju. Cita starpā, viņam riebjas: aukstums, nīgri cilvēki, rakstība “5, 2 grādi” alkoholam, kur pareizi jābūt “5.2”, viņam riebjas tiltu nosaukumi, tas, ka durvis veras uz āru, riebjas kartupeļi un kāposti, riebjas igauņu vīriešu vārdi, brūnās ziepes, “Kalevipoegs” un vientiesīgā dziedāšana, tukšās baznīcas, siera augstās cenas, divkrāsainās govis, cūkas gaļa veikalos, tolerances trūkums, viņam ļoti riebjas neloģiskā igauņu valoda, kuru nav iespējams iemācīties, viņam riebjas neglītie cilvēki (nē, igauņu sievietes gan viņam neriebjas...). Tā mēs cits citam riebjamies. Un tagad iedomāsimies kaut ko pretēju tam, kas riebjas Terū, un mēs nonāksim Davosā.

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
All rights reserved to Rīgas Laiks