Burvju kalns

Agrajā janvāra trešdienas vakara stundā, kad ar Vācijas kancleres Angelas Merkeles uzrunu Davosas Kongresu centra Kongresu zālē šajā Šveices kalnu kūrortā oficiāli sākās Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) ikgadējais saiets, pasākumi jau labu brīdi ritēja pilnās burās. Merkelei bija sakrājies daudz sakāmā par Eiropas problēmām. Dažas viņas frāzes, piemēram, “Vai mēs uzdrošināmies tiekties pēc vēl vairāk Eiropas? Jā, mēs to uzdrošināmies!”, vēlāk aplidoja pasauli ziņu izlaidumos. Taču ārpus Kongresu zāles krietni daudz Davosas foruma dalībnieku viņai neveltīja ne mazāko uzmanību. Viņi slaistījās pa dažādām publiskām atpūtas telpām, nodevušies sarunām. Viņi runāja un runāja, it kā nebūtu runājuši jau visu dienu. Viņi bija runājuši, piedaloties diskusiju grupās vai izlaižot diskusijas, kurās piedalījās citi. “Vēsturiskā komplicētība. Kā mēs pie tā esam nonākuši?”, “Kompensāciju jautājums”, “Globālie riski 2012. Distopijas sēklas” – šo piecu dienu laikā katram bija iespēja izlaist vairāk nekā divsimt piecdesmit šāda tipa debašu raundus.

Vairākums regulāro foruma dalībnieku reti apmeklē kaut vienu no šīm diskusijām; daudzi '

neiegriežas nevienā. Viņi izvēlas peldēt pa mierīgākiem ūdeņiem, piesēžot, lai pakavētos vienā iepriekš nozīmētā sarunā pēc otras, – vai arī gādā par to, lai būtu brīvi gluži nejauši sastapties ar draugiem vai svešiniekiem, uz kuriem kopš šīs dienas varēs atsaukties kā uz draugiem. Kongresu centrs, foruma dienas pasākumu galvenā mītne, ir savstarpēji savienotu atpūtas zāļu, kafejnīcu, vestibilu un auditoriju labirints, kurā izkaisīti espreso bāri, sulu stendi un ābolu grēdas. Katram davosietim ir savas iecienītās uzturēšanās vietas. Klaiņot pa Kongresu centru, meklējot cilvēkus, ar kuriem varētu parunāt, bija tikpat kā makšķerēt vienā noteiktā upes posmā; ar laiku kļuva uzskatāmi redzams, kādas zivis kur atrodamas un kādās diennakts stundās tās nāk meklēt barību. Džeimijs Daimons bija noķerams vēlās pēcpusdienās, kad ar sporta kurpēm rokās grozījās pie espreso stenda Globālās vadības partneru programmas mītnes tuvumā. Farīdu Zakariju, vienmēr smaidošu un sarunu biedru ielenktu, varēja sastapt īsi pirms pusdienlaika Industrijas partneru zālē. Lielās zivis tikai retums izlīda no savām dziļajām alām (klīda baumas par slepenām ejām), lai aši un netraucēti izpeldētu cauri pūlim; gluži kā pilotzivtiņas tās vienmēr pavadīja palīgu bariņi. (WEF  apgalvo, ka Davosā visi ierodas bez parastajām pavadoņu svītām, taču šķiet, ka uz pašiem lielākajiem no lielajiem, tādiem kā valstu vadītāji, tas tomēr neattiecas.) Davosā saka – jo ātrāk tu soļo, jo svarīgāks tu esi.

Es pārvietojos ļoti lēni. Es šeit biju jauniņais – pirmziemnieks. Totrešdien es degu nepacietībā dzirdēt Merkeli, taču pa ceļam manu uzmanību ik uz soļa novērsa sarunas, kas šķita aizraujošas, – īpaši tās, kurās es pats nepiedalījos. Tā bija īsta paradīze jebkuram lielu uzvārdu kolekcionāram. Centrālo banku galvas, industriju līderi, hedžfondu titāni, drūmu prognožu izplatītāji, astrofiziķi, mūki, rabīni, tehnoloģiju ģēniji, muzeju kuratori, universitāšu prezidenti, finanšu blogeri, sirdsšķīsti mantinieki. Kaut kā man gadījās iepīties sarunā ar laikraksta komentētāju un augsti stāvošu amatpersonu no menedžmenta konsultāciju firmas McKinsey & Company. Tā nu reiz bija īsti laimīga sagadīšanās (Davosā nejaušas sarunas bieži izrādās tieši tādas), jo tik daudzi mani bija mudinājuši kaut kā samangot ielūgumu uz McKinsey viesībām viesnīcā Belvedere. Tur pabūt ir obligāti, cilvēki teica ar mirdzošām acīm. Man tas likās nedaudz aizdomīgi, jo vārdi “viesības” un “menedžmenta konsultācijas” šķita pagalam nesavienojami. Tomēr šī ir Davosa. Augstu stāvošā persona mani mīļuprāt ierakstīja savā sarakstā. Viens no “makkinzijiem” pret Merkeli – kāpēc ne?Padomu druskas, ko uzklausa Davosas jaunpienācēji, bieži atkārtojas. Uz Kongresu centru brauciet ar tiešo autobusu – varbūt gadīsies kādu satikt. Aizejiet uz kādu semināru, kurā runā par jautājumu, kas jums neko neizsaka, – varbūt jūs uzzināsiet kaut ko jaunu. Nākamgad brauciet atkal, un tāpat aiznākamgad, ja vien jūs atkal uzaicinās, – varbūt jūs sāksiet kaut ko saprast. Visi saka, ka no Davosas kaut ko var sākt saprast tikai pēc kādām trim vai četrām reizēm. Vienlaikus notiek tik daudz pasākumu, ka nav iespējams apmeklēt pat desmito daļu. Jūs mierīgi varētu pavadīt visu nedēļu savā viesnīcas istabā, pūloties noorientēties foruma programmā un cīkstoties ar savām šaubām un nožēlu, taču tādus cilvēkus jau uz Davosu nemēdz aicināt.

Vēl viena pamācība – lai cik jūs darītu, tik un tā jums neizdosies tikt vaļā no sajūtas, ka kaut kur citur notiek kaut kas cits, kaut kas labāks. Kaut kur pilsētas nomalē trīs sakņupuši vīri sveču gaismā sēž pie galdiņa priežkokā panelēta Gaststube kaktā un apspriež kaut kādus neiedomājami svarīgus jautājumus. Jums var likties, ka tādas lietas jums ir vienaldzīgas, un tomēr šīs aizdomas perinās jūsos kā lentenis. Kāre tikt visur ielaistam var kļūt negausīga. Lai kad man gadītos kājām šķērsot pilsētu, es ik reizi manīju labos uzvalkos un izturīgos zābakos tērptus vīrus, kas mērķtiecīgi soļoja pretējā virzienā. Uz kurieni viņi iet? Viņi nozūd tējnīcās vai mersedesos ar tumšiem pasažieru logiem. “Tur griežas neredzami zobrati,” man pačukstēja kāda sieviete. “Kas notiek Davosā, tas arī paliek Davosā,” tā man sacīja daudzi, taču, pat atrodoties tur, ir visai grūti saprast, kas tad Davosā īsti notiek.Viena lieta, par ko cilvēki Davosā runā, ir Davosa. Viņi murmina dažādus salīdzinājumus. Davosa ir kā Kongress, kā “Fabrika”, kā mormoņu tabernākuls, kā Bohēmiešu birzs; Davosa ir “pasaules labākais bankets”, pasaules finanšu sistēma, Facebook, “Degošais cilvēks”, armijas jauniesaukto treniņnometne, vidusskola, Losandželosa, Kvoga. Davosa ir sīpols, kārtainā kūka, matrjoška. “Nekad nevajag ļauties sajūtai, ka jūs neesat notikumu centrā, jo notikumu centrs esat jūs,” mani mierināja slavenais fotogrāfs Platons. Ar to viņš gribēja teikt, ka Davosa – tas ir viss tas, ko jūs tur piedzīvojat. Bet vai viņam var ticēt? Šī bija tikai viņa otrā Davosa. Josi Vardi, izraēliešu tehnoloģiju investors un Davosas veterāns ar astoņpadsmit gadu stāžu, teica tā: “Tas, ko jūs redzat šeit, Kongresu centrā, ir tikai 20% no visa, kas Davosā notiek.”

Neatkarīgi no tā, vai jums liekas, ka Pasaules Ekonomikas forums ir vērtīga organizācija vai pilnīgas pupu mizas, tā ikgadējās sanāksmes ir unikāls fenomens; tā ir miniatūra sabiedrība, vienlaikus mainīga un stingri definēta. Šī parādība dzima pirms 42 gadiem kā vācu zinātnieka Klausa Švāba garabērns, un arī tagad, 74 gadu vecumā, viņš turpina to kopt un lolot ar stūrgalvīgu un neviltotu pieķeršanos, kas ir pretrunā ar dažu labu no foruma ciniskākajām funkcijām un ekstravagantākajām mutācijām. Pilnīgi iespējams, ka viņš ir cilvēks ar pašiem labākajiem kontaktiem uz mūsu planētas. Kongresu centrā neviens nepārvietojas ātrāk par Klausu.

Atklāšanas ceremonijā Švābs, kurš ir ne tikai foruma priekšsēdētājs, bet arī Ženēvas universitātes profesors, nokāpj pa Kongresu centra lielajām kāpnēm kā tāds nodokļu paradīzes monarhs, uz brīdi apstājoties, lai ieklausītos augstmaņu aplausos. Kongresu centrā uzstādīts milzīgs video ekrāns, uz kura bez mitas demonstrē montāžu no konferencē teikto runu citātiem, pasaules pilsētu skatiem un Švāba un viņa sievas Hildes fotogrāfijām uz Graubindenes kalnu fona. Forumu aplido nezināmas izcelsmes komentārs: “Jautājums ir šāds – kad Dievs ar Klausu Švābu satiekas vaigu vaigā, kurš pirmais sāk mirkšķināt?” Šogad piecu dienu laikā Švābs ar savu klātbūtni pagodināja 156 dažādus pasākumus. Dievs samirkšķina acis un aizsnaužas.

Švābs dzimis 1938. gadā Vācijā, mazā pilsētā netālu no Šveices robežas. Būdams nopietns zēns ar organizatora talantu, viņš kļuva par reģionālās nodaļas vadītāju kādā franču un vācu jauniešu kustībā, kas bija izaugusi no Vinstona Čērčila, Žana Monnē un citu sludinātās agrīnās vienotās Eiropas idejas (Čērčils to 1946. gadā nosauca par “Eiropas ģimeni”). Intelektuāli viņš dažos aspektos ir tieši šīs Eiropas apvienošanas kustības 
produkts, taču citos – universitātes maģistrantūras auglis, sava veida tehnokrātiskās akadēmiskās pasaules Frankenšteina briesmonis. Sapelnījis doktora grādus mašīnbūvē un ekonomikā, Švābs gadu studēja sabiedrības vadības maģistrantūrā Hārvarda universitātes Kenedija institūtā, kur par saviem “darbaudzinātājiem” izvēlējās Henriju Kisindžeru un Džonu Kenetu Gelbreitu. Savā 1971. gadā publicētajā grāmatā “Moderne Unternehmensführung im Maschinenbau” (“Mūsdienu biznesa vadība mašīnbūvē”) Švābs izvirza jaunu priekšstatu par biznesa korporāciju kā veidojumu, kas atbildīga ne tikai akcionāru, bet arī citu ieinteresēto pušu (stakeholders) priekšā, iekļaujot vienādojumā daudz vairāk lielumu, tajā skaitā – valdību, sabiedrību, darbiniekus un klientus. Viņam bija padomā plašāka privātās un sabiedriskās sfēras sadarbības definīcija, visticamāk, patapināta no Šveices federālās kantonu sistēmas. Švābu interesēja arī ASV uzplaukusī biznesa zinātne.

1971. gadā Švābs nodibināja Eiropas Menedž­menta forumu. Par tā mājvietu viņš izraudzījās Davosu, no tuvējā peldbaseina ieraudzījis, ka šajā pilsētiņā norit jauna Kongresu centra celtniecības darbi. Viņu vilināja Davosas salīdzinošā izolētība (“Cilvēki tiek izrauti no sava parastā dzīves štīla,” viņš man skaidroja savā vācu akcentā), tās laucinieciskā vienkāršība savienojumā ar ērtībām un spirgtais kalnu gaiss – vismaz tīri teorētiski. (Cilvēki, kas pavada laiku, spriedelējot par vadības teoriju, parasti šai nodarbei nododas telpās.) Viņu valdzināja arī kūrorta vēsture. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Davosa bija viena no vadošajām sanatoriju pilsētām Eiropā; tieši uz Davosas fona savu atskārsmes ceļu nogāja “Burvju kalna” Hanss Kastorps. Laikā starp abiem pasaules kariem Davosa kļuva par tādu kā intelektuāļu patvēruma vietu. 1928. gadā Einšteins vietējās augstskolas atklāšanā šeit nolasīja lekciju par relativitāti. Nākamajā gadā te notika slavena diskusija Heidegera un Kasīrera starpā. Pēc Otrā pasaules kara Davosa sāka jaunu dzīvi kā medicīnas konferenču pilsēta. Par spīti apkārtējo kalnu virsotņu skaistumam un mūžam apjūsmotajiem šveiciešu namiņiem un fondī, pati pilsēta tomēr ir padrūma un nepievilcīga. Turklāt tā nebūt neatrodas kalna galā, kā cilvēkiem bieži liekas. Tā ir ielejā.

Švāba pirmais simpozijs sapulcēja 450 cilvēkus no 31 valsts. Gadu gaitā tas auga arvien lielāks, iegūstot arvien starptautiskāku raksturu (1987. gadā tas kļuva par Pasaules Ekonomikas forumu), kļūstot eklektiskāks interešu un dalībnieku ziņā un radošāks attiecībā uz paštīksmināšanās izpausmēm – pagāja tikai daži gadi, un Švābs jau sāka runāt par “Davosas manifestu”, “Davosas klubu” un “Davosas garu”. Jau no paša sākuma forums lepojās ar tādu kā altruisma patinu. 1974. gadā atbrauca Žaks Kusto, kurš runāja par okeānu, bet doms Elders Kamara, katoļu arhibīskaps no Brazīlijas, norāja pasaules eliti par tās “viltus vērtībām” un pasaules resursu piesavināšanos. Fotogrāfija no kāda kokteiļu vakara tā gada forumā rāda telpu, kas pilna ar šarmantiem Roberta Mūra tipa kungiem, starp kuriem izkaisīts labi ja pusducis sieviešu. Šādā vai tādā ziņā nemiers pasaulē valdījis katru gadu, taču 1977. gads, kad vācu teroristi nolaupīja un nogalināja fabrikantu Hansu Martīnu Šleieru, kuram pēc dažiem mēnešiem vajadzēja kļūt par Davosas saieta priekšsēdētāju, iezīmēja pāreju uz visstingrāko drošības režīmu, kas kopš tā laika forumam kļuvis tipisks – tāpat kā nebeidzamās pasaules līderu vizītes. Daudzi no viņiem savā starpā ir uz nažiem, bet Švābs visus allaž mudina Davosā izlīgt. Runā, ka Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma ideja dzimusi tieši šeit.

Šodien WEF, kas iekārtojies krāšņā miteklī ar skatu uz Ženēvas ezeru, strādā vairāk nekā 400 darbinieku, kuri ražo ziņojumu kalnus un pulcina konferences visos pasaules nostūros. Reizēm rodas sajūta, ka šie cilvēki nožēlo lielo uzmanību, ko pasaule velta Davosai – un pat Švābam. “Davosa mūsu organizācijai kļūst arvien mazsvarīgāka,” man teica Adrians Monks, WEF mediju direktors. “Šis saiets vairs nav labākais piemērs tam, uz ko mēs esam spējīgi.” Monks, izbijis televīzijas ziņu šefs un žurnālisma augstskolas dekāns, forumam pievienojās 2009. gadā. Viņa specialitāte nav gluži sabiedriskās attiecības, tomēr ikgadējās Davosas nedēļas laikā viņš dalībniekus apšauda ar neskaitāmām relīzēm, kuru stils bīstami tuvojas pašparodijai. (“Lai izdzīvotu, kompānijām sevi pastāvīgi jāatjaunina, kļūstot sociāli atbildīgām.”) Lielu daļu no sava laika viņš pavada, atspēkojot, pēc viņa un viņa kolēģu domām, maldīgos priekšstatus par to, ar ko WEF patiesībā nodarbojas.Cilvēkiem patīk projicēt uz Davosu savas bailes un fantāzijas par to, kā darbojas pasaule. Labējie tās etosā un pretenzijās uz pasaules pilnveidošanu saskata ļaunprātīgi slēptu murgainu liberālismu. Viņi iztēlojas baru keinsistu un savtīgu motīvu vadītu pasaules lāpītāju, kas piedalās kaut kādā stingri hierarhiskā augstākās pavēlniecības kontrolētā aizkulišu šarādē. Kreisie savā fantāzijā uzbur plutokrātu kliķi, marionešu raustītāju Zvaigžņu palātu, to pašu slaveno vienu procentu – drīzāk jau 0,1 procentu –, kas aiz stingras drošības un utopiskas dubultrunas priekškara izlemj pasaules likteni. Neuzaicinātie, pasākuma demonstratīvie ignorētāji un pat daudzi no dalībniekiem saskata kolosālu atmosfērā izpūsta tukša gaisa tilpumu un pāva pozu. Viņi visi ar cinisku smīnu lieto terminu “Davosas cilvēks”; tā autors bija politologs Semjuels Hantingtons, kurš kritizēja postnacionālo bagātnieku un pasaules braucēju eliti. Davosas cilvēks var būt gan kapitālistisks apspiedējs, gan komunistisks sazvērnieks. Jebkurā gadījumā viņš ir pīlīšu pūtējs, pedants un divkosis. Biznesa cilvēki, kuri nekad mūžā nav pabijuši Davosā, atrod neskaitāmus argumentus, lai to noniecinātu. “Es tur nevaru taisīt biznesu.” “Viss ir pārāk politizēts.” “Tur vairs nav tā kā senāk.” Tulkojums parasti ir viens – runātājs nav saņēmis ielūgumu. Cilvēki, kas ar biznesu nav saistīti, domā tāpat. “Solipsistiski paštīksmīgi perdeļi,” kāds man rakstīja. “Vajag piebeigt visus šos maitasgabalus,” paziņoja kāds cits.

Davosa savā būtībā ir “fikso randiņu” iepazīšanās sistēmas pielietojums korporatīvajā vidē. “Visi brauc šurp tāpēc, ka šurp brauc arī visi pārējie,” man teica Larijs Samerss. Hedžfonda menedžeris vai kompānijas galva dažu dienu laikā var pagūt noorganizēt desmitiem tikšanos – ar citu kompāniju vadītājiem, valstu vadītājiem vai viņu vietniekiem, ar nevalstiskām organizācijām, kuru telefona zvani bieži vien citādi tiktu ignorēti –, kas parastos apstākļos prasītu vairākus mēnešus un desmitiem tūkstošu biznesa klases lidmašīnās nolidotu kilometru. Šīs paātrinātās un palaikam pat auglīgās “pārošanās” (tā sauktās “bilaterālās tikšanās”) norit vai nu privātās telpās, ko WEF rezervējis tieši šim nolūkam, vai arī viesnīcu numuros, restorānos un gaiteņos. Trūkst vēl tikai noteikta stundas tarifa.

“Patiesībā tā ir Brauna kustība, kurā daļiņu lomu pilda cilvēki,” kādu rītu, stāvot pie Kongresu zāles ieejas, teica finanšu vēsturnieks Nīls Fērgusons. Viņa skatiens izmisīgi šaudījās, mēģinot izsekot garāmejošajiem davosiešiem. Mums garām aizsoļoja Vikrams Pandits (no Citigroup), tad Braiens Monihans (no Bank of America). “Pērn es uzskrēju virsū Timam Gaitneram, un viņš paziņoja: “Jums nav taisnība, un mēs to pierādīsim ar savu fiskālo politiku!”” Šajā brīdī Fērgusonam uzgrūdās kāda sieviete, kura strauji šķērsoja vestibilu žurnālistu un palīgu svītas pavadībā. “Sveika, Kristīne!” viņš izsaucās. Tā bija SVF izpilddirektore Kristīne Lagarda. Viņa sveicinot pieskārās Fērgusona plecam. Viņš pagriezās pret mani. “Redzat? Kā pēc komandas.”Pasaules ekonomikas forums, kas rīko Davosas konferenci, ir dibināts kā bezpeļņas fonds. Pērn tās ienākumi bija 157 miljoni dolāru. (Švāba algu WEF neatklāj, informējot vienīgi, ka viņš saņem “mazāk nekā visaugstāk apmaksātā šveiciešu valsts amatpersona. Šveices Konfederācijas prezidents gadā pelna aptuveni pusmiljonu dolāru.) Nauda nāk no fonda biedriem, kuriem jāpieder pie tūkstoš visvairāk pelnošajām kompānijām pasaulē. WEF standarta biedra nauda ir 55 tūkstoši dolāru, bet piedalīšanās konferencē izmaksā vēl papildus 27 tūkstošus. Forumā ir simt tā saucamo stratēģisko partneru – korporatīvo biedru, kuri maksā vairāk nekā pusmiljonu dolāru gadā, – un 250 industrijas partneru, kuriem noteiktā maksa ir ceturtdaļmiljons. Daudzi no šiem lielajiem maksātājiem tiek uzaicināti piedalīties Kongresa centra diskusijās. Tāpat viņi sedz zinātnieku, mākslinieku, žurnālistu un NVO vadītāju piedalīšanās izmaksas; minētās kategorijas uz Davosu brauc par brīvu. Tomēr ikvienam, vai nu maksātājam, vai brīvbiļetniekam, vispirms jāsaņem ielūgums. “Ieeju Davosā nevar nopirkt,” sacīja Švābs. “Teiksim tā, šis ir viens liels kluba saiets.”

Davosu ir tikpat daudz, cik priekšstatu par Davosu. Švābs mīl lietot terminu “ieinteresētās puses”, savukārt “ieinteresētās puses” šķiet pieķērušās vārdam “silosi”. Lai nu kā, kad nu tu beidzot esi tur nonācis, prātā nāk cits apzīmējums – “kliķes”. Davosā ir savs tehnologu bariņš, finansistu bariņš, mediju bariņš – un dzīvesbiedres. (No šī gada dalībniekiem tikai 83% bija vīrieši – daļēji tāpēc, ka WEF bija noteicis kvotu.) Kad kliķes pārklājas, gaisā jūtams zināms nemiers, taču visbiežāk tās ir kā kuģi naktī. “Davosa ir tūkstoš interešu zeme,” man teica kāds bijušais ASV senators, kuram par dažādām interesēm vajadzētu gan šo to zināt. Citējot Monku: “Jūs pilnībā nesaprotat paši savas intereses, kamēr neesat sastapuši citus, kuriem ir citas intereses. Šis princips likts apgaismota savtīguma pamatā.”

“Tā ir zinātkāra cilvēka paradīze,” man teica kāds veterāns. “Visi šie cilvēki, kuriem nav tik viegli piekļūt viņu dabiskajā vidē un kuru dzīve tā rezultātā ir gauži izolēta, šeit var cits ar citu parunāt.”

“Es uz to raugos no programmētāja viedokļa,” sacīja Ēriks Šmits, Google izpildpriekšsēdētājs un Davosas veterāns. “Ko Klauss Davosā ielicis, lai ilgtermiņā padarītu to par veiksmīgu pasākumu, ļautu tai augt un mainīties? Es mēģinu izolēt mainīgos lielumus. Vai konferencei jānotiek Šveicē? Vai tam jābūt slēpošanas kūrortam? Vai visam jānotiek ziemā? Un tā tālāk.”

Iespējams, pats būtiskākais mainīgais lielums ir tieši tas, kuru Švābs vienādojumā ieviesis neapzināti. Davosā viņš radījis vidi mūžam diferencējošai statusa spēlei, smalku atšķirību menuetam. Viņa šķietamajā vientiesībā ir kaut kas gandrīz vorholisks. (Vienkārši pamēģiniet aizvietot Tomu Frīdmenu, Šimonu Peresu un Lariju Samersu ar Īdiju Sedžviku, Niko un Rotenu Ritu.) Ik uz soļa jaušas bailes tikt atstātam malā. No spriedzes, ko Davosas viesos rada pretruna starp paštīksmināšanos un nedrošību, dzimst sava veida sociālā elektrība. Tāpat kā Ņūorleāna, tā ir vieta, kur jūs varat atklāt, ka miegs jums tikpat kā nav nepieciešams. Pēc divdesmit četrām drudžainā rosībā pavadītām stundām es jutos kā iekūlies Ecstasy ballītē – kāpēc visi šie cilvēki cits citam pieskaras? (Ne jau burtiski – lai cik koleģiāli davosieši izturētos, es visā nedēļas laikā savām acīm redzēju vienu apskāvienu, un tas pats bija ironiski domāts.) Tā nav tik daudz briestošas sazvērestības jausma, cik pastāvīgs apliecinājums abpusējai cieņai – kā arī varas, naudas un erudīcijas ietekmei. Taču nedrošība par sevi to visu izgaismo jo spilgtāk.

Noslāņošanās sākas ar identifikācijas kartēm. Visi Davosas dalībnieki nēsā aukliņā iekārtu identifikācijas karti. Jebkura sastapšanās sākas ar nekautrīgu skatienu uz leju, uz otras personas karti. Tas ir Davosas cilvēka raksturīgākais žests. Man tik bieži nācās pamanīt, kā skatieni noslīd uz manu karti, ka es sāku nojaust, kāda varētu būt sajūta, ja tev ir krūtis. Kartes krāsa apzīmē Davosas dalībnieka lomu un piekļuves pakāpi. WEF personāls nēsā zilas kartes; tās ir tumši zilas pastāvīgajiem un gaiši zilas pagaidu darbiniekiem. “Reportāžu presei” izsniedz oranžas kartes un daudz kur neielaiž. “Svītas”, kas pavada īpaši ietekmīgas personas, saņem zaļas. Viskārotākā caurlaide ir balta, un tā delegātiem dod pilnu brīvību. Baltajām kartēm ir vairāki varianti; stratēģiskajam partnerim uz tās ir zils punkts, kas viņam ļauj iekļūt ekskluzīvā atpūtas zālē. Īpaša hologramma agrāk esot apzīmējusi piederību elitārai frakcijai Pasaules ekonomikas līderu neformālais saiets (IGWEL), bet tagad, ja var ticēt Monkam, “kalpo garlaicīgiem loģistiskiem nolūkiem”. Es saņēmu baltu identifikācijas karti, kas norādīja, ka esmu iecelts mediju līdera kārtā. Mediju līderi pārtrumpo reportāžu presi (ha!), taču noliecas mediju pārvaldnieku priekšā (sasodīts!); pēdējie tiek aicināti uz aizkulišu sarunām ar Gaitneru un Merkeli.

Visumā WEF medijus uzņem ar siltiem, lai arī nedaudz piesardzīgiem apskāvieniem. Cik noprotams, šāda stratēģija tiek piekopta, kopš 1999. gada antiglobālistu nemieri Sietlā un citur padarīja Davosu vispirms par plašākas sabiedrības, bet pēc tam arī žurnālistu žults mērķi. Reportieri šeit čum un mudž uz katra soļa. Āķis tikai tāds, ka lielākā daļa no tā, kas Davosā notiek, tā arī paliek aizkulisēs. Vairākumā sesiju un privāto pasākumu spēkā ir tā saucamais Četema nama likums. Šāda vienošanās šķiet mānīgi pieņemama, jo sajūsma par to, ka esi kaut kur iekļuvis, ir spēcīgāka par dziņu izpaust savākto informāciju. Šā vai tā, visi žurnālisti vienmēr saka, ka Davosā nekas ziņu izlaiduma cienīgs nemaz nenotiekot, tikai viņiem palaikam nākoties izlikties, ka notiek gan – lai kaut kā attaisnotu savu klātbūtni. Vairumam no viņiem Davosa ir iespēja kultivēt informācijas avotus, vākt idejas un baudīt īslaicīgo ilūziju, ka arī viņi pieder pie šīs pasaules baltajām identifikācijas kartēm.

Šad un tad Davosā ierodas pa kādai slavenībai – grūti notveramai figūrai, kas šķiet eksotiskāka un vilinošāka nekā parastais premjerministru, nobelistu un miljardieru klāsts. Vienugad tie bija Andželīna Džolija un Breds Pits, citu – Bono. Šīgada baltais trusītis izrādījās Londonas Ekonomikas skolas atbirējs Miks Džegers. Sākumā izplatījās ziņa, ka viņš no Davosas aizbraucis, nevēloties, ka viņa klātbūtne tiek iztulkota kā atbalsts britu premjerministra Deivida Kamerona politikai. Tomēr vēlāk izrādījās, ka Džegers, nebūdams oficiāls dalībnieks, bija nobastojis tikai Kamerona rīkotu tējas pēcpusdienu; viņš bija palicis turpat pilsētā un ik pa brīdim uzradās kādā privātā pasākumā – tomēr, kā liekas, Kongresu centrā nerādījās. Davosas sarunās ik pa laiciņam uzpeldēja ziņas par to, ka Džegers manīts vienā vai otrā saietā.Ceturtdienas vakarā es nolēmu neiet uz Korejas nakti viesnīcā Schweizerhof un FTI Consulting “glāzīti pirms gulētiešanas” bārā Caprizzi, tāpēc pēc privātas interaktīvo vakariņu sesijas viesnīcā National (tā bija diskusija ar astoņiem Nobela prēmijas laureātiem, veltīta pašreizējai situācijai pasaulē) devos uz viesnīcu Belvedere. Belvedere, kas atgādināja ledū iesalušu izpriecu kuģi, pēc tumsas kļuva par foruma ikgadējās sanāksmes pasākumu centru. Bieži vien te vienlaicīgi gāja vaļā savs pusducis ballīšu. Lai iekļūtu viesnīcā (būtībā jau tāpat kā gandrīz ikvienā Davosas ēkā), vajadzēja iziet lidostas cienīgu drošības pārbaudi. (Davosa ir kā regulāra lidmašīnu pasažiera drudža murgs.) Tovakar uz to gaidīja tik daudzi, ka zināms Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, kurš vēl pirms brīža viesnīcā National bija gari un plaši izteicies par nevienlīdzību, padomājis atzina, ka būtu vērts tikt iekšā bez rindas. Aiz metāla detektora stiepās cita rinda – uz garderobi; nobelists nolēma šoreiz bez rindas nelīst, bet paturēt mēteli mugurā. “Tā mēs ietaupām laiku divreiz – ieejot un izejot, lai gan prognoze nav simtprocentīgi droša.” Viesnīcā bija izliktas zīmes, kas norādīja, kur meklējamas tās vai citas viesības. Uz McKinsey ballīti vajadzēja iet pa kreisi, pa garu gaiteni, kurā bija izlikta vesela virkne lozungu: “Jūs meklējat talantus. Bet vai talanti meklē jūs?”, “Pārliecība par saviem spēkiem ir lipīga. Nododiet to tālāk”, “Pasaulīga gudrība – lokāla apķērība”.

Pie McKinsey ballītes ieejas stāvēja Čelsija Klintone. Viņa sāka runāt par Leimu Gbovī, pērnā gada Nobela prēmijas laureāti, kura pirmīt piedalījās nobelistu vakariņās, taču viņas pārstāvis Mets Makenna, ieraudzījis man rokās piezīmju grāmatiņu, mani patrieca. “Nopietni?” viņš dziļā nicinājumā noteica. “Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā. Nopietni?” Jau pēc brīža es biju iekārtojies pie bāra, plecu pie pleca ar “Kasandru” – ekonomistu Nurielu Rubini; diemžēl mūzika bija pārāk skaļa, lai sarunātos. Uz skatuves grupa GDO Soul spēlēja klasisku R&B; cik noprotams, šos mūziķus ik gadu Davosas vajadzībām atved no Ņujorkas. Pie viņu kājām bija izveidojies enerģisku dejotāju aplītis, kura centrā parādīt savus īpašos dejas soļus ik pa brīdim iznāca te viens, te otrs uzvalkots vīrietis. Sieviešu nebija daudz. No droša attāluma šajās izpriecās ar smaidu noraudzījās bariņš “sudrabmuguraiņu”. Es iedomājos par Angelu Merkeli. Jā, lūdzu, vairāk Eiropas.

Pie garderobes es uzskrēju virsū kādam mediju pārvaldniekam, kurš tobrīd izrādīja vietējos labumus savam šefam. Viņi bija ceļā uz Mika Džegera ballīti un paaicināja mani līdzi. Kāpēc ne: Miks pret Makkinziju. Mēs satuntulējāmies un cauri vieglam sniegputenim kājām šķērsojām teju visu pilsētu, pa ceļam risinot sarunu par aizkulišu tikšanos, kurā viņi bija piedalījušies. Noskaidrojās, ka mūsu ceļamērķis ir Schatzalp, veca viesnīca, kas atrodas gandrīz 300 metru virs pilsētas un aprakstīta Manna “Burvju kalnā”. Mēs iesēdāmies funikulierī, kas uzvizināja mūs augšā pa stāvu, krāsainu fluorescējošu lampiņu izgaismotu trasi. Davosa palika lejā, mums pie kājām. Mēs izkāpām viesnīcas tuksnesīgajā pagalmā un vecā liftā ar tapsētām sienām uzbraucām pašā augstākajā stāvā, tad izgājām pa sētas durvīm, šķērsojām mazu tiltiņu un pa dziļās kupenās izraktu taciņu nonācām pie ieputināta šveiciešu stila namiņa. To uz šo vakaru bija noīrējis Metjū Freids (Zigmunda mazmazdēls, Rūperta Mērdoka znots). Mazajā kotedžā pulcējās kādi pārdesmit cilvēki, kuri kavēja laiku, iedzerot un sarunājoties.

Tur bija arī Džegers. Viņš bija ģērbies rozā kreklā, melnos dinsos un stilīgās Nike sporta kurpēs. Pie sienas bija atsliets pingponga galds; cik noprotams, Džegers bija izklaidējies, spēlējot galda tenisu, kad ieradās pirmie viesi. Šobrīd viņš mazliet pieklusināta klasiskā regeja pavadījumā dejoja te ar vienu sievieti, te ar citu. Neviens cits nedejoja; Džegers, mazs un lokans, vaikstoties un smaidot, šķiet, nodevās dejai, lai nebūtu ne ar vienu jāsarunājas; šāds motīvs Davosai būtu tik svešs, ka nevienam nerastos ne mazākās aizdomas. Es iepazinos ar kādu turku laikraksta redaktoru, vācu laikraksta redaktoru, izraēliešu hedžfonda menedžeri, Vikipēdijas dibinātāju un tad kādu garu un elegantu sievieti melnā kleitā. Viņas vārds bija Klaudija Gonsalesa; viņa bija agrākā WEF sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja. Klaudija gribēja iepazīstināt mani ar Džegeru, taču vispirms viņai noteikti bija man jāpasaka kaut kas par maniem centieniem saprast un aprakstīt Davosas pasauli. Pienaglojusi mani pie grīdas ar dzelžainu skatienu, viņa sacīja: “Esiet pazemīgs. Saprotat? Pazemīgs. Šī ir jūsu pirmā Davosa.”

Profesors Švābs saka, ka neejot uz privātām ballītēm. “Mēs par tām neesam lielā sajūsmā,” viņš paskaidro. “Tās met ēnu uz to, ko mēs darām. Netrūkst cilvēku, kas brauc uz Davosu, lai savās interesēs izmantotu tik daudzu augstākā līmeņa cilvēku klātbūtni. Viņi rīko ēnu programmas.” Tomēr Švābs atzīst, ka viņš un viņa cilvēki neko daudz šai lietā darīt nevar. “Cilvēki zina, ka es esmu ļoti noskaņots pret kaviāru, šampanieti un dārgiem vīniem, kas nesaskan ar dabisko kalnu ciemata atmosfēru.”Kādu vakaru viesnīcā Belvedere es iepazinos ar Ričardu Strombeku, tehnoloģiju uzņēmēju, kuru man stādīja priekšā kā “īstenu davosieti”. Viņš vairākus gadus bija apmeklējis foruma ikgadējo sanāksmi tehnoloģijas pioniera statusā, tad kļuvis par jauno globālo līderi; šogad viņš WEF identifikācijas kartes vietā staigāja apkārt ar Belvedere karti. Par to viņš varēja pateikties sakariem ar kādas korporācijas galvu, kurš rīkoja sanāksmes viesnīcā. Strombeks, padrukns un sabiedrisks cilvēks ar mazliet mežonīgi mirdzošām acīm, pastāstīja, ka viņa pirmais algotais amats bijis Ontario Hokeja līgas rīkļurāvējs. (YouTube to apstiprina. Un būtu liela nolaidība šajā kontekstā nepieminēt viņa galveno pretinieku, ilggadējo NHL dūru cīņas meistaru Taju Domi.) Strombeks dzīvo Detroitā, taču savā ziņā par mājām uzskata Davosu – ne tik daudz šo ikgadējo piecu dienu pasākumu, cik īpašo kopienu, kas te sapulcējas un pēc tam uztur kontaktus līdz pat nākamajam gadam. Strombeka ēnu programma ietver centienus radīt, kā viņš izsakās, “degošo cilvēku” miljardieriem, galvenokārt rīkojot rautus viesnīcas Europa bārā – vietā, kur Davosas forumieši jau ilgus gadus mīl pulcēties vēlās nakts stundās. “Lūk, šī te ir īstā Davosa,” viņš paziņoja, kad biju viņu tur uzmeklējis nākamās dienas vakarā. Būtībā tās bija Strombeka četrdesmit trešās dzimšanas dienas svinības. Manā priekšā pavērās aina, kas atgādināja nedaudz piedauzīgu Kongresu centra atpūtas zāles kopiju, tikai parastajam finanšu magnātu un Silīcija ielejas vareno kontingentam te bija piepulcējies stipri īpatnējs uzdzīves brāļu komplekts: bariņš mongoļu oligarhu, Google izpildpriekšsēdētājs un aviokompānijas Cathay Pacific pidžamā ģērbies satelīttelevīzijas tīkla Dish Network impērijas kroņprincis.

Īstās Davosas – vismaz Strombeka izpratnē – nagla bija taustiņinstrumentālists un klavierbāra MC Barijs Kolsons, kurš jau 17 gadus mēro ceļu uz Davosu no savām mājām Halifaksā (Jaunskotijā). Kolsons iedrošina cilvēkus ņemt rokās mikrofonu, bet visus pārējos bāra viesus – dziedāt līdzi. Vienvakar es kļuvu par liecinieku firmas Cantor Fitzgerald vadītāja Hovarda Lutnika priekšnesumam; Lutniks, matus atglaudis, izpildīja saviļņojošu Robija Viljamsa “Feel” versiju. Strombekam viņa dzimšanas dienā serenādi veltīja Rendija Cukerberga (Marka māsa), bet pēc tam viņš panāca, ka Ēriks Šmits piedabūja kompānijas Dropbox dibinātāju Drū Hjūstonu nodziedāt “Rocket Man”. (Lai kā Hjūstons to pārdzīvotu, YouTube atrodams šī incidenta apstiprinājums.) Kad devos projām, viesnīcas vestibila soliņus bija aizņēmušas dāmas, lai sniega zābaku vietā apvilktu savas augstpapēžu kurpītes.

Davosas noskaņojums – ik gadu cilvēki par varītēm cenšas to nodefinēt, it kā tik daudziem ieinteresētajiem, kuri mājo tik daudzos dažādos “silosos”, varētu piedēvēt kaut kādu vienotu gara stāvokli. Šīgada sanāksmes ekonomiskais un ģeopolitiskais konteksts bija iespējamais Eiropas monetārās un politiskās vienotības sabrukums, bīstama pasaules finanšu sistēmas zvārošanās, hroniska bezdarba draudi, pieaugoša plaisa dažādu sabiedrības slāņu ienākumos, arvien nemierīgāki iedzīvotāji, kā arī resursu un kapitāla, bet līdz ar to arī varas noplūde no Rietumiem uz Austrumiem un no Ziemeļiem uz Dienvidiem, nemaz nerunājot par jau sen sākušos vides sabrukumu, globālo nabadzību, plašajiem militārajiem konfliktiem un sieviešu tiesību pārkāpumiem. Tātad samērā droši varētu sacīt, ka, ciktāl tas attiecas uz WEF pasludināto apņemšanos “uzlabot pasaulē valdošo situāciju”, noskaņojums bija tāds kā mazliet sērīgs.Šīgada Davosas sanāksmes temats bija lielās pārmaiņas. Švābs jau nedēļas sākumā uzņēma paššaustīšanās noti. “Kapitālisms savā pašreizējā formā vairs neatbilst pasaulei, kas ir mums apkārt,” viņš teica. “Mēs esam grēkojuši.” Švābs runāja arī par “paaudžu konflikta” briesmām. Turpmāko dienu laikā frāze “kapitālisma gals” tika mētāta šurpu turpu, tomēr – varbūt ar pavisam nedaudziem izņēmumiem – klātesošajiem ieinteresētajiem šāda iespēja likās vienlīdz neiedomājama un nevēlama. Deivids Rots no kustības Occupy šādas runas noraidīja kā “inscenētu paškritiku”. Katrā ziņā visa šīgada Davosas lielā ņemšanās ap pasaules problēmām neatnesa daudz konkrētu risinājumu. Un, citējot kādas valsts ekonomikas ministra sauso piezīmi attiecībā uz apspriestajām izmaiņām, kuras pasaules finanšu sistēmā mudinātu ieviest veselais saprāts, “īstenošana ir problemātiska”.

“Tāda sajūta, it kā mēs būtu pamodušies un atklājuši, ka tagad dzīvojam pilnīgi citā pasaulē,” man teica ekonomists V. Braiens Arturs. “Tā mazliet atgādina to vietu “Gredzenu pavēlniekā”, kad viņi tup pazemē un kaut kur tālumā dzird balroga sacelto dārdoņu. Šeit tā tālā duna ir neapmierinātība.”

Dārdoņa tik tiešām bija tik tikko sadzirdama. Vienurīt gāju garām kādai diskusiju vietai tieši īstajā brīdī, lai dzirdētu, kā Kumi Naidu, dienvidafrikāņu cilvēktiesību aktīvists, kurš tagad kļuvis par Greenpeace izpilddirektoru, savās melodiskajās intonācijās klāsta, ka “tie, kuru rokās ir vara, ignorē arvien pieaugošo neapmierinātību un izmisumu, un viņiem pašiem par to nāksies maksāt”.

Naidu Davosā bijis vienpadsmit reizes, pirmās astoņas – būdams globālās nabadzības apkarošanas apvienības GCAP ģenerālsekretārs. “Kad es šurp atbraucu tajā statusā, man neizdevās piedabūt uz sarunu nevienas kompānijas vadītāju,” viņš man vēlāk stāstīja. “Es biju pasācis sekot viņiem tualetē. Ar Bilu Klintonu es iepazinos 2003. gadā, kad mēs stāvējām pie blakus pisuāriem. Pirms diviem gadiem, ieradies jau kā Greenpeace pārstāvis, es biju pārsteigts, cik dedzīgi visi ar mani gribēja runāties. Kādas korporācijas vadītājs man paskaidroja: “Daudzi mani kolēģi ļoti vēlas sēdēt ar jums pie viena galdiņa – lai nenonāktu jūsu ēdienkartē.””

Viņš turpināja: “Galvenā problēma ir tāda, ka šeit priekšroku dod pakāpeniskai domāšanai, virzoties uz priekšu mazītiņiem solīšiem. Te vairāk runā par to, kā sistēmu pielabot, mazāk – par to, kā tā būvēta.”Pilsētā satiku pāris protestētāju, kuri bija uzstādījuši galda futbola laukumu. Vienā pusē bija rakstīts “reich/bagāts”, bet otrā – “arm/nabadzīgs”; galds bija piešķiebts uz vienu pusi, dodot priekšrocību reich komandai. Viens no protestētājiem bija tērpies plandošā apmetnī, izrotājies ar viltotu simt dolāru banknošu virtenēm un neīstām važām un uz sejas uzlicis briesmoņa masku. Caur to viņš vairākas reizes norūca manu vārdu, it kā mēs būtu pazīstami. (Maska, protams, noslēpa viņa “Davosas skatienu”, kas ļāva izlasīt vārdu uz manas identifikācijas kartes.) Tad šis cilvēks nocitēja T.S. Eliotu: “Stāstiet man/ Ne par vecu vīru gudrību, bet par viņu neprātu.” Pēc brīža viņš pacēla masku un stādījās priekšā. Viņš bija 66 gadus vecs arhitekts, vārdā Gunars Jauhs, kurš, finanšu krīzes laikā zaudējis 80% no saviem ietaupījumiem, kopš tā laika kļuvis par aktīvu kustības Occupy Zürich dalībnieku. Davosu viņš pazina lieliski. Septiņdesmito gadu sākumā viņš te bija mācījies slēpot. Jauhs man parādīja karikatūru, kura izsakot arī viņa attieksmi pret WEF ikgadējo sanāksmi. Karikatūrā attēlota kažokā ģērbusies dāma, kura, ienākot Kongresu centrā, vēršas pie sava pavadoņa: “Te notiek tik daudz dažādu sesiju. Es nevaru izvēlēties starp “badu” un “trūkumu”.”

Kādā pēcpusdienā es pāris citu mediju līderu sabiedrībā biju izgājis nelielā pastaigā. “Okupētāji” bija apmetušies kādā auto stāvlaukumā, ko viņu rīcībā bija nodevis Davosas mērs. Viņi bija uzcēluši vairākas iglas un uzstādījuši divas jurtas, izrotātas ar paštaisītu uzrakstu virtenēm. Labākais no tiem bija šis: “Lielās pārmaiņas? Tukša muldēšana. Kurš prasīs jaunas kārtis, ja rokā četri dūži?” Pie mums pienāca Edvards Satons, minesotietis, kurš patlaban apmeties uz dzīvi Cīrihē. Viņa galvenās pretenzijas bija pret “WEF fundamentālo nelikumību”. Viņš sacīja: “Forumam nav nekādu demokrātisku pamatu. Šie cilvēki nevar apgalvot, ka pārstāv septiņus miljardus.” Viņš iebilda arī pret faktu, ka WEF trūkst caurskatāmības. “Viņi sabiedrībai savas rēķinu grāmatas nerāda.” Mūsu sarunas laikā aptuveni pārdesmit protestētāju nometnes iemītnieku, sastājušies aplī, dedzīgi apspriedās. WEF bija uzaicinājis “okupētājus” apmeklēt kādu sesiju, un viņi šobrīd mēģināja izlemt, kā uz to atbildēt. Satons lūdza, lai es neklausos, kā arī lai nepieminu viņa nodarbošanos. Četema nama likums.

Todien pulciņš “okupētāju” ieradās uz Atvērtā foruma sesiju (Atvērtais forums ir WEF piedēklis – debates, kurās var piedalīties arī plašāka publika), kas bija veltīta “kapitālisma pārbūvei”. Viens no diskusijas dalībniekiem, Stīvens Roučs – investīciju bankas Morgan Stanley Āzijas nodaļas priekšsēdētājs –, nonāca tāda kā Volstrītas aizstāvja lomā; pret to gan viņš, būdams vienkārši ekonomists, turklāt ilggadējs Volstrītas pārmērību kritiķis, izturējās ar krietnu piesardzības devu. Neraugoties uz to, Roučs vēlāk Financial Times slejā rakstīja, ka juties fiziski apdraudēts. Debašu noslēgumā, pēc “okupētāju” pēdējās uzstāšanās, viens no viņiem pasludinājis: “Mūsu uzmanības centrā nav risinājumi. Mēs gribam mainīt risinājumu meklēšanas procesu.” Roučs rakstīja: “Pūlis atzinīgi norēcās un metās uz skatuves pusi. Es steidzīgi atkāpos pa slepenu izeju un, izgājis caur virtuvi, nozudu naktī. Taču Davosa man vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Kaujā par lielām idejām atkāpšanās nav iespējama.” Pēc divām nedēļām Roučs paziņoja, ka aiziet no sava amata.

Kādu rītu Kongresu centrā es biju aizklīdis līdz Industrijas partneru zāles espreso stendam, kur bija brīvi pieejamas gan aizraujošas un iedvesmojošas sarunas, gan pa vienam iesaiņoti miniatūri sendvičiņi un kūkas šķēles.

Pie viena no galdiņiem vienatnē sēdēja kāds cilvēks, vārdā Daniels Arbess. Pirmo reizi es ar viņu sastapos savā pirmajā dienā, kad nejauši izdzirdēju spēcīgu balsi, kura bārstīja tipiski davosīgas replikas (“Kad pie varas nāca Gorbačovs...”). Viņam bija uz deguna vidu noslīdējušas brilles, bārdas rugāji un paplāni brūni mati – pašpārliecināti saņurcīts un gluži neticami labi apmaksāts grāmatu tārps. Turpmāko pāris dienu laikā man viņu gadījās redzēt itin bieži, un kādu vakariņu laikā es viņam stādījos priekšā. Mirkļa pacilātības iedvesmoti (tā ir tāda ātri gaistoša sajūta, ka tu patiešām vēlies iepazīties ar jauniem cilvēkiem), mēs norunājām tikšanos. Un te nu viņš bija. Uzraksts uz identifikācijas kartes liecināja, ka viņš piederīgs investīciju uzņēmumam Perella Weinberg. Viņš sacīja, ka vada hedžfondu.

Kas tas par hedžfondu, es jautāju.

“Mana pieeja veidojusies vienas konkrētas tēmas iespaidā. Tā ir ideja, pie kuras es nonācu pirms trīsdesmit gadiem.” Sīkākam paskaidrojumam bija nepieciešama biogrāfiska atkāpe. Arbess, kuram ir 51 gads, uzaudzis Monreālā, bet jurisprudenci studējis Hārvardā. Astoņdesmito gadu sākumā viņam radusies interese un uzkrājušās arī zināšanas par kodolbruņojuma politiku. Viņš bija viens no tās raibās intelektuāļu, slavenību un bruņošanās kontroles ekspertu kompānijas, kas 1987. gadā Aeroflot lainerī ieradās Maskavā, lai noklausītos, kā Mihails Gorbačovs izklāsta savus perestroikas un atklātības politikas plānus. “Viņā klausoties, manī nostiprinājās šāda pārliecība: ja viņš sāks šīs valsts demokratizāciju, režīms vairs nespēs noturēt kontroli savās rokās. Režīms sabruks, un tas savukārt nozīmēs, ka komunistiskajai sistēmai pienāks gals.” Viņš sāka strādāt juristu firmā White & Case un lūdza, lai viņu nosūta darbā uz Stokholmas biroju – tikai tāpēc, ka tas atradās tik tuvu Krievijai. 1989. gadā, pēc atgriešanās Ņujorkā, viens no firmas partneriem Arbesu iepazīstināja ar viesnīcas U.N. Plaza menedžeri, čehu emigrantu, kura māsas (viņa bija aktrise un dzīvoja Prāgā) draugam bija nepieciešams jurista padoms. Šis draugs bija Vāclavs Havels. Turpmākajos gados Arbess kļuva par Havela valdības galveno juridisko padomnieku, palīdzot tai īstenot čehu ekonomikas privatizācijas plānus. Vēlāk firma savu darbību paplašināja, atverot filiāles arī Krievijā, Polijā un Kazahstānā. Arbess nonāca pie pārliecības, ka “varas pārņemšana no komunisma kļūs par mūsu laiku lielāko dzinējspēku un iespēju avotu”. Turpmākās desmitgades viņš pavadīja, ieguldot naudu dažās no komunisma sabrukuma atskaņām: svaigi privatizētās kompānijās, Ķīnas pārvērtībās, kreditēta patēriņa pieaugumā Savienotajās Valstīs, kalnrūpniecībā, valūtās, patēriņa preču ražošanā. Savu jaunāko fondu, Xerion, Arbess 2007. gadā pārdeva uzņēmumam Perella Weinberg, tomēr turpina to pārvaldīt. “Kur ir idejas, tur atnāk arī nauda,” viņš sacīja.

Arbess sacīja, ka galvenais iemesls, kāpēc viņš brauc uz Davosu, ir “trīs koncentriski izpētes apļi, kuriem vērts veltīt laiku”. Pirmais ir viņa centieni padziļināt savu izpratni par Eiropas parādu krīzes cēloņiem. “Investoram tā ir lieliska izdevība – sēdēt līdzās centrālo banku vadītājiem, censties izmantot izdevību iespaidot viņu politiku un vairot viņu tirgus izpratni.” Otrais aplis ir iespēja “krustot un sajaukt dažādas disciplīnas, lai nonāktu pie dziļākas izpratnes par to, kas virza notikumu attīstību pasaulē. Arbess, piemēram, esot apmeklējis Nobela prēmijas laureāta astrofiziķa Sola Perlmutera lekciju par Visuma izplešanās paātrināšanos. Tā viņam likusies ļoti izglītojoša, kaut arī jauniegūtā informācija neesot gluži investējama. “Paskaidrojiet man, kāpēc tas ir būtiski,”viņš Perlmuteram jautājis; astrofiziķis viņam atbildējis: “Domas par zinātnes pamatiem noved pie idejām par tās pamatpielietojumiem.”

Trešais aplis ir saistīts ar Arbesa nesen dzimušo interesi par paaudžu nesaskaņu potenciālu. “Jauniešiem, kuri ir 20 vai 30 gadus jaunāki par mums, ir pilnīgi cita pieredze un cita pieeja informācijas uzņemšanai un apstrādei,” viņš teica. “Kā šī paaudze pieņems lēmumus? Kā viņi sapratīs grandiozās un neizbēgamās debates par tiesību un parādu mantojumu, ko viņiem atstās iepriekšējās paaudzes?” No šeit un citur notikušām sarunām Arbesam radušās aizdomas, ka ne sevišķi labi – vai vismaz, ka sociālo mediju izlolotā un cinisko politisko aprindu uzkurinātā polarizējošā retorika var nelabvēlīgi ietekmēt jauniešu spēju runāt par šīm lietām valodā, ko spētu saprast vai paciest iepriekšējās paaudzes.

“Attiecībā uz to, kādi ir mūsu pašreizējo ķezu cēloņi un kas ir to vaininieki, valda pamatīgs intelektuāls sajukums,” viņš teica. “Pēc finanšu krīzes attīstījusies valoda un domāšana, kas iespaido to, kā jaunieši domā. Visas šīs runas par to, ka kompānijām jāmainās, un tā tālāk – tās liecina par nepareizu kompāniju lomas izpratni. Akcionāri riskē ar kapitālu. Bankas ir starpnieki, kas ar šo kapitālu rīkojas. Tas ir ekonomikas dzinējspēks.” Viņš turpināja: “Visu mūsu pašreizējo nedienu sakne ir holistiskas domāšanas nespēja operēt pasaulē, kurā valda arvien sarežģītāka, saskaldītāka un visuresoša informācija.”Lielie dati, arvien augošā informācijas izplatība un tās apstrādes grūtības šogad Davosā bija populārs temats. Es iedraudzējos ar Brauna universitātes bioloģijas profesoru Keisiju Dannu, kura specialitāte ir tieši dati. Viņš ar savu kuplo brūno bārdu un brūno uzvalku izcēlās starp simtiem vīriešu tumšos itāļu piegriezuma uzvalkos. Iesākumā Dannam likās, ka šī ir tieši tāda pati konference kā visas citas, kurās viņš līdz šim bijis, – vienīgi mazliet smalkāka un ar slavenākiem dalībniekiem. Garām aizklīda Maikls Dells. Deivids Rubensteins no Carlyle Group sarunājās ar Džeimiju Daimonu. “Vai tas, piemēram, ir Dalailama?” viņš norādīja uz mazu pūlīti, kura viducī stāvēja plikgalvains vīrs tibetiešu mūka safrāndzeltenajās un vīnsarkanajās drēbēs.

Noskaidrojās, ka tas ir franču mūks, kura vārds ir Matjē Rikārs. Viņš arī bija Industrijas partneru atpūtas zāles pastāvīgais apmeklētājs. Vienurīt mēs tur uzsākām sarunu. 1972. gadā aizstāvējis doktora disertāciju molekulārajā ģenētikā, Rikārs devās uz Himalajiem, lai studētu Tibetas budismu. Pēc 20 gadiem viņš no turienes atgriezās un, pateicoties savam bestselleram “Mūks un filozofs” (tas ir dialogs starp viņu un viņa tēvu, filozofu Žanu Fransuā Revelu), kļuva par kaut ko līdzīgu slavenību aprindu viedajam prātniekam. Tagad viņš dzīvo Nepālā, kur trīs mēnešus gadā pavada klusējot un pilnīgā vienatnē, bet pārējā laikā raksta un tulko grāmatas, uzrauga 110 dažādus humanitāros projektus un visādos veidos cenšas pasaulē vairot līdzcietību. Rikāra līdzdalība dažādos neiroloģiskos pētījumos nopelnījusi viņam iesauku “laimīgākais cilvēks pasaulē”.

“Šeit jāuzņem pārāk daudz sensorās informācijas,” Rikārs sacīja. Šī bija viņa ceturtā Davosa. “Es esmu dzirdējis runas, ka kapitālismu būvēšot par jaunu. Tas vien, ka par kaut ko tamlīdzīgu vispār runā, ir daiļrunīgs fakts. Bet es gan savu naudiņu uz to neliktu!” Viņš turpināja: “Dilemma ir tāda, ka savā starpā jāsaskaņo trīs dažādas laika skalas: īstermiņā – ekonomika, vidējā termiņā – globāla labklājība vispār, un ilgtermiņā – apkārtējā vide.” Viņš atcerējās, kā 1997. gada Nobela Miera prēmijas laureāte Džodija Viljamsa pirms diviem gadiem kritizējusi Davosu. (“Šie tipi tikai grib pārliecināt cilvēkus, ka viņiem rūp citu liktenis, kaut arī tā nav taisnība, un tad pēc iespējas ātrāk atgriezties pie naudas pelnīšanas,” viņa esot teikusi pie vakariņu galda.) “Šeit pulcējas visdažādākie cilvēki,” sacīja Rikārs. “Te jau nav tikai ekonomikas un finanšu ļaudis. Var jau būt, ka tā ir tikai izrādīšanās, bet man tā tomēr neliekas.” Viņš turpināja: “Mēs tomēr nerunājam ar kurlajiem. Viņi taču dzird, ko mēs viņiem sakām.”

Pamatjautājums, vismaz ciktāl tas attiecas uz “pasaulē valdošās situācijas uzlabošanu”, bija tāds: vai iespējams cilvēkus mainīt, vai arī jāmaina cilvēki – proti, jāatrod jauni? “Cilvēki reti mainās,” man teica Platons. “Mainās tikai varas cikls. Varu jau nav iespējams paturēt uz visiem laikiem. To var tikai aizņemties.”

“Es esmu pārdomājis,” teica Danns, bārdainais Brauna universitātes datu eksperts, kad mēs nejauši sastapāmies nedēļas otrajā pusē. “Šī konference tomēr nav tāda pati kā visas citas. Parasti vispirms jāatrod cilvēks, kurš tevi var sapazīstināt ar cilvēku, kurš var pieņemt zināmu lēmumu. Šeit mēs esam par dažiem līmeņiem tuvāk tiem, kuri lemj.” Pirms brīža kāds cilvēks viņu bija pametis stāvam vienu, nenoklausījies teikumu līdz galam; Danns pagriezies un ieraudzījis, ka viņa bijušais sarunu biedrs sarokojas ar Ehudu Baraku. (Man arī gadījās sastapt Baraku, kā arī Šimonu Peresu; tas bija privātās sabata vakariņās – “Davosas Davosā”, kā izteicās mielasta rīkotājs, kāda WEF amatpersona –, kurās Baraks uzstājās ar dārdošu un kašķīgu runu. “Mums jāpasniedz roka miermīlīgam rokasspiedienam,” viņš teica. “Tikai tai jābūt kreisajai rokai.”)

Davosas pēdējā dienā, kad es atkal sastapu Dannu, viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā, it kā būtu padevies šīs vietas spiedienam. “Tas viss ir kā Dārta Veidera parādīšanās,” viņš sacīja. “Es beidzot atradu cilvēku, kurš man visu paskaidroja. Davosa patiesībā ir vesels lēvenis pilnīgi dažādu sanāksmju.” Mēs spriedām, ka šīs atsevišķās sanāksmes savā starpā pārklājas un, attēlotas ar Venna diagrammu palīdzību, veido kaut ko līdzīgu Audi (stratēģiskais partneris) vai Olimpisko spēļu (attālas radinieces) simboliem. Viņam likās ārkārtīgi zīmīgi, ka no zinātniekiem prasa, lai viņi savas idejas izklāsta lajiem saprotamā terminoloģijā, bet ne ekonomisti, ne baņķieri savus Davosas biedrus no zinātnes pasaules gan nav pagodinājuši ar vienkāršotu finanšu krīzes vai Eiropas notikumu izklāstu. Viņa acīs tā bija droša zīme, ka zinātnieki un filozofi Davosā ir tikai dekorācija. “Man ne brīdi nav radusies sajūta, ka es tiktu kaut kā atstumts malā,” viņš sacīja. “Bet viss vedina domāt, ka dziļākajā būtībā tas nav domāts mums.”Ukraiņu oligarhs Bila Klintona draugs Viktors Pinčuks sava labdarības fonda paspārnē Davosā ik gadu sarīko kādu diskusiju. Pērn viņš bija ielūdzis māksliniekus Olafūru Eliasonu un Džefu Kūnsu, uzaicinot viņus piedalīties domu apmaiņā par filantropiju ar diskusijas moderatoru rakstnieku un Davosas veterānu Paulu Koelju. (Kāds rakstnieks man žēlojās, it kā vēršoties pie Švāba: “Zini ko, Klaus, pasaulē vēl ir arī citi rakstnieki.”) Šogad diskusiju temats bija “e-filantropija”, proti, interneta izmantošana naudas vākšanā. Davosieši straumēm vien plūda uz viesnīcu Schweizerhof. Slaikas un lokanas viesmīles iznēsāja sulas un šampanieša glāzes. Kad viesnīcas lielajā deju zālē bija sapulcējušies pārsimt viesu, piecēlās Pinčuks. “Šis ir internets. Mums no tiesas jātic interneta spēkam, kad cenšamies vairot filantropijas efektivitāti,” viņš sacīja. “Mums šeit ir vislabākā diskusiju grupa, labākie cilvēki, labākie eksperti, kuri var par to izteikties.” Šie cilvēki bija interneta uzņēmējs Šons Parkers, Ēriks Šmits no Google, krievu investors Jurijs Milners un Aleks Ross, valsts sekretāres Hilarijas Klintones padomdevējs tehnoloģiju jautājumos. Diskusijas moderatore bija Čelsija Klintone, kura sāka ar to, ka vērsās pie Rosa: “Zinot, ka jūs strādājat pie manas mammas, un cerībā, ka jūs viņai teiksiet tikai visu to labāko...”

“Noteikti, Čelsij. Sākums ir ļoti labs. Jūs esat lieliska moderatore.”

“Ak, ko nu, paldies,” viņa atteica un tad kļuva nopietna. “Ņemot vērā visu pēdējā laika kņadu un tos eksistenciālos jautājumus, ko visā pasaulē uzdod par to, kāda ir valdības loma, kāda ir filantropijas loma šobrīd, kad par varu strīdas un cīnās, kad notiek tās pārdalīšana...”

Es pārlaidu skatienu telpai. Daudzi no klātesošajiem bija pievērsušies saviem BlackBerry un iPhone telefoniem. Tā vien likās, ka Davosas vīri un sievas uz sanāksmes sesijām iet tikai tādēļ, lai tiktu galā ar iekavēto e-pasta saraksti – lai atpūstos no sarunām un varētu nosūtīt cits citam ziņas, vienojoties par jaunām sarunām. Telpas aizmugurē valdīja ievērojama drūzma. Pēdējā rinda vienmēr ir ļoti iecienīta, jo no tās daudz vieglāk iziet no zāles.

Runāja Ross. “Ja pēdējo trīs gadu laikā, strādājot pie jūsu mammas un kļūstot par liecinieku būtiskiem varas maiņas procesiem visā pasaulē, es esmu kaut ko jaunu iemācījies, tad tā laikam gan ir atziņa, ka tieši šobrīd globālā mērogā vērojama ģeopolitiskās varas pāreja no hierarhiju, piemēram, nacionālo valstu, rokām pie indivīdiem un indivīdu tīkliem. Tas ir process, ko ievērojami paātrina arvien ietekmīgākie un izplatītākie informācijas tīkli.”

Šmits kaut ko ieminējās par to, ka vajagot cilvēkiem dot telefonus, paverot viņiem jaunas iespējas. Tas Rosam atsauca atmiņā mobilo aplikāciju, kas afrikāņiem devusi iespēju sekot savu piena govju menstruālajiem cikliem.

Pēc laiciņa daži cilvēki piecēlās, lai dotos projām. Viens no viņiem bija astrofiziķis Sols Perlmuters. Otrs – kāds cilvēks, vārdā Murats Sonmess, Silīcija ielejas programmatūras firmas Tibco vadītājs. Sonmess, tāpat kā Arbess, torīt bija noklausījies Perlmutera lekciju, kas saucās “Tumsas spēku spēles”. Viņu bija satriecis Perlmutera teiktais par Visuma izplešanās paātrināšanos – par to, ka ik reizi, kad zinātnieki superjaudīgā teleskopā paskatās naksnīgajās debesīs, viņi redz tikai paliekas no tā, kas noticis pirms miljardiem gadu.

Viņi kopā izgāja no viesnīcas un devās pa Promenādi uz Kongresu centra pusi. Debesis bija noskaidrojušās. Virs namu jumtiem zem svaigas sniega segas zaigoja kalni. No priežu zariem kā burvju pulverītis sīki migloja smalks sniedziņš. Palaikam no saules sasildītajiem zariem bez skaņas nokrita pa kādam lielākam pikucim. Sonmess sāka Perlmuteram stāstīt par Tibco, par uzņēmuma ekspertu prasmi izsijāt digitālo datu universu (kas, tieši tāpat kā mūsu Visums, ik brīdi izplešas arvien lielāks), meklējot un atrodot tajā likumsakarības. Tibco izstrādājuši datu šķirošanas programmatūru tik nopietnām kompānijām kā Amazon, Federal Express, Goldman Sachs, Čikāgas Preču biržai, eBay, dažādām aviolīnijām un ASV Iekšējās drošības departamentam. “Mēs varam novērst plašas elektrotīkla avārijas,” Sonmess sacīja. “Mēs varam paredzēt, kad spēlmanis pie azartspēļu automāta vairs nejutīsies apmierināts ar dzīvi.” Viņš paskaidroja, kā Tibco cilvēki izstrādājuši sistēmu, kas var jau iepriekš paredzēt, kurā brīdī spēlmanis piedzīvos tik nopietnu zaudējumu, ka aizies no kazino un, iespējams, vairs nekad tur neatgriezīsies. Kazino tad piedāvās spēlmanim brīvu maltīti vai biļeti uz kādu šovu, novēršot viņa uzmanību uz pietiekami ilgu laiku, lai piedabūtu atgriezties un turpināt zaudēt naudu, tikai pa mazākām porcijām – pieņemamos apjomos.

Šādi brīnumi pārsteidza pat Perlmuteru, cilvēku, kurš pavada savu dzīvi, prātojot par kosmosa noslēpumiem. Tas izklausījās tieši pēc tā, ko viņš visu laiku bija meklējis. Perlmuters caurām dienām nododas nestrukturētu datu vizuālajai analīzei – viņa paša vārdiem izsakoties, meklē adatu siena kaudzē. Viņš teica, ka labprāt apmeklētu Tibco un parunātu par to, kā uzņēmums viņam varētu palīdzēt izprast Visumu. Sonmess savukārt apgalvoja, ka labprāt pieņemtu darbā kādu no Perlmutera doktorantūras beidzējiem. Viņi apmainījās ar vizītkartēm, paspieda viens otram roku un aizgāja katrs uz savu pusi.

The New Yorker, 2012. gada 5. martā
Tulkojusi Sabīne Ozola