Futbols un maģija

2013. gada 19. janvāris, Lome

Dienvidāfrika–Kaboverde (Zaļā Raga salas) 0:0

Angola–Maroka 0:0

Tieši trīs dienas pēc manas ierašanās Togo citā kontinenta malā, Dienvidāfrikas Republikā, sākās Āfrikas Nāciju kausa izcīņa jeb kontinenta valstu čempionāts futbolā. Par to uzzināju Togo galvaspilsētā Lomē, kur strādnieki pilsētas pludmalē ierīkotajos alus dārzos montēja milzīgus ekrānus gaidāmo futbola spēļu translācijai.

Mani neinteresē klubu futbols, es pat nezinu, kādas slavenības pašlaik spēlē Madrides Real vai Londonas Chelsea FC. Bet man patīk televīzijā vērot valstu sacīkstes futbolā. Pēdējā Eiropas čempionātā es noskatījos gandrīz visas spēles.

Lomē apmetos viesnīcā Auberge le Galion, kas pieminēta ceļvedī Lonely Planet. Tā atrodas netālu no okeāna, klusā šķērsielā tieši blakus Vācijas vēstniecībai. Jau gadus trīsdesmit šeit saimnieko franciski runājošs šveicietis. Viesnīcai ir divas ēkas – vienā atrodas restorāns ar vairākām zālēm, dārza terase un saimnieka dzīvoklis, bet otrajā iekārtoti numuri viesiem. Saimniekam piepalīdz dēls Frederiks, jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Atšķirībā no tēva viņš runā angliski un arī vietējās evi cilts valodā. Tieši Frederiks reģistrē manu ierašanos viesnīcā.

– Latvijas pasi laikam redzat pirmo reizi.

– Nē, pie mums dažkārt ir apmetušies jūrnieki no Latvijas. Tūristu gan te tikpat kā nav.

Restorāna mazākajā zālē novietots plazmas televizors un vairāki ādas dīvāni. 19. janvārī tieši trijos pēcpusdienā televizorā atskan Kaboverdes un Dienvidāfrikas himnas, un Āfrikas Nāciju kausa pirmā spēle ir sākusies. Bez manis to vēro vēl divi baltie vīrieši (kā vēlāk noskaidrojās – vietējie) un grupiņa melno biznesa uzvalkos, baltos kreklos un košās kaklasaitēs, kuri izskatās pēc tādiem, kas slepus aizlavījušies no darba.

Katrā puslaikā mēs izdzeram pa pudelei vietējā Pils alus. Divas spēles, četras pudeles. Tā kā Togo alus pudeles tilpums ir 0,65 litri, esam nelielā štīmē. 

Neraugoties uz daudzajiem bīstamajiem momen­­­tiem, ne pirmajā, ne otrajā spēlē vārti tā arī netiek gūti. Tomēr Frederiks pie istabas sienas ar līmlentu piestiprina īpašu tieši šim Āfrikas kausam iespiestu krāsainu kalendāru un svinīgi ieraksta pirmās dienas spēļu rezultātus – četras nulles. Šie kalendāri mani pavadīs visu uzturēšanās laiku Togo, es tos redzēšu viesnīcu vestibilos, veikalos, frizētavās, pat baznīcā.

– Varbūt vārti ir noburti? –   es jokojot saku Frederikam.

– Āfrikā viss ir iespējams, –   viņš pavisam nopietni atbild.20. janvāris, Lome

Gana–Kongo DR 2:2             

Mali–Nigēra 1:0         

Nākamajā dienā spēlētāji atraisās, un tiek gūti arī pirmie vārti. Beidzot ir sācies patiesi skaists futbols, kādu spēlē Āfrikā, – tehnisks, atlētisks, ātrs. Skatītāji ir īpaši pārsteigti par negaidīti labo Mali izlases spēli.

Viesnīcas restorāna lielajā zālē pie bāra letes sēž pieci vīri. Viņi dzer vīnu, sarunājas franciski un caur plaši atvērtajiem logiem vēro dārza terasē sēdošās melnās meitenes, kas vientuļas sūc savus kokteilīšus. Ar vienu no viņiem, vāciski runājošu šveicieti, es jau esmu paspējis iepazīties pie brokastu galda. Vecākais vīrs, kuram varētu būt ap astoņdesmit, ik pa brīdim pabāž galvu televizora istabā un vienmēr pajautā vienu un to pašu:

– Kas spēlē?

Nesagaidījis atbildi, viņš atgriežas pie bāra letes. Uz brīdi istabā ienāk arī Frederiks, apsēžas man blakus un aizsmēķē cigareti. Pilnībā šodienas spēles viņš vēlāk noskatīšoties atkārtojumā.

– Vakar jūs teicāt, ka tūristu šeit tikpat kā neesot. Bet kas tie par vīriem pie bāra, ko viņi te meklē?

– Ko meklē? Vai tad jūs neredzat? Seksu! Kur vēl pasaulē šitie vecie perdeļi dabūtu tādas skaistules! Te apgrozās arī daži vietējie baltie. Patiesībā tādu kā mans tēvs un es te, Lomē, ir diezgan daudz. Esmu apprecējis vietējo meiteni, mums ir dēls.

Biju lasījis, ka apmēram viens procents no sešiem miljoniem Togo iedzīvotāju ir ekspatrianti no Eiropas. Kā gan viņi te nonāk?

– Cilvēki vienkārši aizķeras. Laimi jau izmēģina daudzi –   kaut vai tāpēc, ka nelielu biznesu te var uzsākt ar dažiem tūkstošiem, nu, varbūt desmit tūkstošiem eiro. Pat ja nekas neizdodas, šādas naudas paspēlēšana nekāda lielā traģēdija nav. Mans tēvs pirms Togo mēģināja iedzīvoties Madagaskarā un Burkinafaso. Bet es piedzimu jau šeit, Lomē.

Izmantojot izdevību, cenšos no Frederika uzzināt kaut ko par Lomes fetišu tirgu.

– Es tur nekad neesmu bijis. Bet pajautājiet jebkuram motociklistam, viņi zinās. Par nelielu naudu jums tur visu izrādīs.

– Bet tā taču ir viena no slavenākajām vietām pilsētā!

– Tieši tāpēc. Tas ir pat pārāk nopietni, jo šīs lietas patiešām reāli notiek. Mūsu ģimene to ir piedzīvojusi –   visas šīs vudū burvestības, melnās maģijas un citas draņķības, kas faktiski nogalināja manu māti. Mana sieva tik ļoti bīstas no vudū, ka baidās par to pat runāt. Viņa ir ticīga, no rīta to vien dzirdu: paldies Dievam, ka naktī neesam nomiruši, ka esam piedzīvojuši jaunu dienu, vakaros: paldies, Kungs, ka ļāvi mums nodzīvot šo dienu, ka devi maizi un veselību! Kā nu šī nedzīvos, ja es te raujos četrpadsmit stundu dienā! Bet, ja jau tik ļoti tic Dieva spēkam, kāpēc baidīties no vudū? Un tomēr baidās!

– Kas īsti notika ar jūsu māti?

– Ļoti savādas lietas. Varbūt kādu vakaru pastāstīšu. 

21. janvāris, Lome

Zambija–Etiopija 1:1

Nigērija–Burkinafaso 1:1

Fetišu tirgū viss notiek tieši tā, kā paredzēja Frederiks – pie vārtiem mani pārtver jauns angliski runājošs vīrietis. Par 5000 Rietumāfrikas frankiem (ap 6 latiem) viņš iepazīstināšot ar tirgu, tāpat par šo naudu man būšot neierobežota iespēja fotografēt.

Pirmais iespaids tirgū ir spēcīgs, neparasts aromāts, kurā sajaukušās siena, pelējuma, putekļu un kūpinātas gaļas smaržas. Tā dažkārt smaržo bēniņi vecās lauku mājās, kur man tā patika rakņāties bērnībā. Smarža nepārprotami nāk no “kaltējumiem”. Šķiet, tirgū izkaltētā veidā savākts viss, ko vien piedāvā Āfrikas daba, – sākot no augiem, mazām pelītēm, ķirzakām, čūskām, putniņiem un beidzot ar krokodiliem, paviānu galvām un begemotu kauliem.

Tirgus apmeklētāji vispirms saņemot dziednieka vai burvja konsultāciju, kam seko ārstnieciskā produkta iegāde, tā saberšana pulverī (kas kaltēta krokodila gadījumā var izrādīties diezgan darbietilpīgs process) un, visubeidzot, lietošana saskaņā ar dziednieka norādēm.

Manu uzmanību piesaista fetišu lelles – tās pašas, kas tik bieži redzētas šausmu filmās. Gaisā jūtams dīvains saspringums, it kā visas šīs lelles, figūriņas un kaltētos dzīvniekus tikai uz brīdi būtu apstādinājusi kāda neredzama tālvadības pults. Kas gan te notiek naktī? Tomēr izrādās, ka pārdošanai izliktās cilvēku figūriņas esot vien nedzīvi “pusfabrikāti”, kuriem nepieciešams “iedvest spēku”. To varot izdarīt vudū priesteris ar īpašu rituālu jeb maģijas palīdzību.

– Kā iespējams novilkt robežu starp balto un melno maģiju?

– Ļoti vienkārši. Baltais mags palīdz, nekaitējot citiem cilvēkiem. Turpretim melnais burvis pēc klienta pasūtījuma var uzsūtīt slimību, naidu ģimenē, impotenci, bankrotu vai citas nelaimes. Priesteri parasti cenšas nodarboties vai nu tikai ar balto, vai tikai melno maģiju. Vidusceļa te nav. Kas gan ir raksturīgi –   daudzi jaunībā sāk ar melno maģiju, bet dzīves nogalē pārmetas uz balto.

– Varbūt priesteris var iespaidot arī futbola spēli?

– Var, tikai nevajag aizmirst, ka pretinieka komandas labā arī darbojas burvis, varbūt vēl iedarbīgāks un spēcīgāks.

Kādā stendā sastopu vudū priesteri Rodžeru – slaidu gadus trīsdesmit vecu vīrieti. Viņš ģērbies nevainojami izgludinātā pelēkā kokvilnas halātā, kuru rotā melniem zīda diegiem izšūti ornamenti. Rodžera sejas vaibsti atšķiras no vietējiem, tie ir izteikti smalkāki, bez platajiem vaigu kauliem kā Ganas vai Togo nēģeriem, pat nedaudz eiropeiski. Izrādās, burvis patiešām ieradies no kaimiņvalsts Beninas, kur vudū ir vēl populārāks nekā Togo.

– Viņš nemaz nerunā angliski, –   svinīgi paziņo gids, neviļus atsaukdams man atmiņā to vietu no filmas "Kaukāza gūstekne", kur Šuriku iepazīstina ar viņa sabiedrotajiem līgavas zagšanā: "Viņi nemaz nerunā krieviski." Es iesmejos, kas gan tiek uztverts ar labvēlību.

Burvis spējot izgatavot amuletus un fetišus mīlestības iegūšanai, ceļošanas drošībai, “ļaunās acs” noņemšanai, vīrieša potences paaugstināšanai, mājokļa aizsardzībai un citām dzīves vajadzībām. Viņam ir vesela kolekcija dīvainu priekšmetu, kuri burvja rokās spēj
atdzīvoties gandrīz vai burtiski. Ticība garu pasaulei, prasme manipulēt ar tiem, pat “iepūst” garu nedzīvos priekšmetos – tas ir viens no vudū kulta stūrakmeņiem.

Mājas sargu, nelielu apgleznotu māla figūriņu cilvēka veidolā, vismaz reizi gadā esot nepieciešams uzcienāt ar cigareti. Šim nolūkam tēla galvā ierīkota īpaša atvere. Bet, kas gan esot svarīgi, – ja mājas saimnieks pats nesmēķē, uz fetiša galvas labāk dažkārt uzliet kādu viskija lāsi.

Šajos rituālos bieži vien nepieciešama arī klienta līdzdarbība. Piemēram, ja jūs vēlaties iegūt kāda cilvēka mīlestību, tad minimālā informācija, kas burvim jāzina par iespaidojamo personu, esot tā vārds. Vēl labāk, ja jūsu rokās ir “ģenētiskais materiāls”, piemēram, mati. Amuleta cenu nosaka uz grīdas nejauši izmestu kauri gliemežvāku sakārtošanās. Parasti tā svārstoties robežās no 5000 līdz 12 000 franku, tātad no 6 līdz 14 latiem. Patiesībā tas nav nemaz tik dārgi – par sešiem latiem Lomes pludmales bāros var izdzert desmit kausus alus. 

– Īpaši spēcīgi ir aizsardzības amuleti, –   turpina gids. –   Iedomājieties situāciju: jūs aizejat ciemos pie sava labākā drauga. Abi tērzējat, klausāties mūziku, dzerat alu. Bet pienāks brīdis, kad jums būs jāiziet pačurāt. Ja prombūtnes laikā draugs jūsu dzērienā būs iebēris indi, tad šis amulets liks glāzei sašķīst jūsu rokā, pirms vēl būsiet paspējis to pielikt pie lūpām. Nu, vai tas nav milzīgs spēks?!

Es piekrītoši māju ar galvu, lai gan tā arī netopu gudrs – kas tad tas par draugu?

Atvadoties burvis man pasniedz elegantu, koši dzeltenu vizītkarti. Katram gadījumam, ja nu man pēkšņi uzrodas kāda vajadzība pēc viņa pakalpojumiem. Ja kas, viņš spējot pareģot arī nākotni.

Vēl šodien, kad kopš ceļojuma pagājis jau gandrīz pusgads, es bieži atceros Rodžeru un viņa amuletus. Labi vien ir, ka neļāvos mirkļa kārdinājumam (tāds bija) un neiegādājos mājas sargu vai “ceļojuma apdrošinātāju”. Jo ko gan es šodien ar viņu darītu? Uztrauktos, vai viņš pietiekami bieži ir uzcienāts ar cigareti un viskiju. Es viņu pat nespētu izmest, baidoties no asiņainas atriebības!

Pazīstu cilvēkus Latvijā, kuriem viens zīlnieces apmeklējums iespaidojis visu turpmāko dzīvi – gan piedzīvojot pareģotos notikumus, gan vēl jo vairāk tos gaidot. Pat pieļaujot, ka šāda ieskatīšanās nākotnē ir tīrie māņi, cilvēka ticība pati par sevi var izraisīt neapzinātu rīcību, kas ved pie pareģojumu piepildīšanās. Manā Togo ceļojumā pamazām aizvien vairāk atklājās, cik cieši ar vudū kultūru ir saauguši šeit dzīvojošie eiropieši – gan psiholoģiski, gan dažkārt arī fiziski.

Vakarā viesnīcā skatos Nigērijas un Burkinafaso spēli. Parastajai kompānijai pievienojies kāds nigērietis, kurš ieradies Lomē, lai pavadītu uz lidmašīnu savu vācu draudzeni. Viņai, šķiet, vairāk par futbolu gan patlaban interesē viesnīcā pieejamais bezvadu internets. Televīzijas kameras ik pa brīdim tuvplānā rāda abu komandu līdzjutējus, kuri nemitīgi lūdz Dievu.

– Vai tiešām lūgšanas un maģija var ietekmēt spēles rezultātu? –   es prasu nigērietim.

– Cilvēk, jūs esat pie pilna prāta? Profesionālajā futbolā brīnumi nenotiek, šeit vienmēr uzvar spēcīgākais! Jebkurš Nigērijas futbolists maksā vairāk nekā visa Burkinafaso komanda kopā.

Nigērieša pašpārliecinātais, lecīgais tonis liek man klusībā vēlēties, kaut Nigērija šajā spēlē zaudētu. Un brīnums notiek. Spēles pagarinājuma pēdējā minūtē Burkinafaso futbolisti gūst vārtus un izlīdzina rezultātu.

Nigērietis pielec kājās un sāk drudžaini mētāties pa istabu:

– Holy shit! Shit, shit, shit!22. janvāris, Aneo

Kotdivuāra (Ziloņkaula Krasts)–Togo 2:1

Tunisija–Alžīrija 1:0

Aneo ir neliela piejūras pilsētiņa pie Togo robežas ar Beninu. No šejienes līdz Lomei ir vien nieka 55 kilometri. Vēl 60 kilometrus tālāk uz austrumiem beidzas Benina un sākas Nigērija, Āfrikas lielākā valsts ar 170 miljoniem iedzīvotāju. Pa pilsētiņas galveno ielu, kas reizē ir arī svarīgākais Rietumāfrikas autoceļš, plūst nepārtraukta automašīnu straume ar Ziloņkaula Krasta, Ganas, Togo, Beninas, Nigērijas un Kamerūnas numuriem. Tālsatiksmes autobusu sānus grezno uzraksti “Nigeria – great Nation, great People”.

Aneo pludmalē iekārtots alus bārs, kuru no slīpajiem pēcpusdienas saules stariem sargā milzīga audekla nojume. Vairāki desmiti futbola fanu te vēro pirmo Togo komandas spēli, kas sacenšas ar Kotdivuāru. Spēle rit līdzīgi, un ilgu laiku rezultāts ir neizšķirts. Togo līdzjutējus tas apmierina, jo pretinieks tiek uzskatīts par vienu no turnīra favorītiem. Tomēr dažas minūtes pirms spēles beigām Kotdivuāras futbolisti negaidīti gūst vārtus, un Togo zaudē 1:2. Šoks ir tik milzīgs, ka skatītāji, šķiet, pat nespēj aptvert notikušo traģēdiju. Cilvēki klusējot izklīst, tikai kāds okeāna krastā apsēdies zēns raud pilnā balsī. Tunisijas un Alžīrijas spēli bez manis skatās vien daži šoferi no Ganas, kuri par šādu attieksmi ir sašutuši:

– Futbols viņus šeit nemaz neinteresē, tikai savas valsts prestižs.23. janvāris, Aneo

Dienvidāfrika–Angola 2:0                 

Maroka–Kaboverde (Zaļā Raga salas) 1:1

Patiesībā mana ceļojuma mērķis ir nevis Aneo, bet gan netālā Togovila. Nelielo pilsētiņu dažkārt dēvē par pasaules neoficiālo vudū kulta galvaspilsētu. Kādas sakritības vai drīzāk izdevīgi noslēgtu tirdzniecības līgumu dēļ visu 18. gadsimtu šeit iegādātie vergi tika vesti uz Haiti salu Karību jūrā. No Haiti kults izplatījās tālāk uz citām Karību salām, ASV dienvidu štatiem un Brazīliju. Tur, Jaunajā pasaulē, katoļu baznīcas iespaidā vudū pamazām transformējās, izveidojot kaut ko līdzīgu sinkrētiskai reliģijai, ko dažkārt dēvē par Haiti vudū. Mūsdienās daudzi vudū sekotāji Karību salās, Brazīlijā un pat Rietumāfrikā apmeklē arī katoļu baznīcu, savukārt katoļticīgie nereti meklē palīdzību pie vudū priesteriem.

Lai nokļūtu Togovilā, jāšķērso ap divus kilometrus plata lagūna, ko vietējie dēvē par Togo ezeru. To var izdarīt ar laivu, kas šeit pilda sabiedriskā transporta funkcijas. Jau pa gabalu redzama vācu misionāru pirms simt gadiem celtā Togovilas Ezera Dievmātes katoļu baznīca. 1985. gada 9. augusta rītā pāvests Jānis Pāvils II šeit iecēla svēto kārtā vairākus melnādainos mocekļus, kuri miruši ticības vārdā cīņā ar “animistiem”. Tas gan netraucēja viņu tajā pašā dienā pielūgt Dievu kopīgā ceremonijā ar vudū kulta priesteriem. Katoļu interneta forumos vēl tagad turpinās diskusija – vai pāvests vienkārši izrādīja cieņu vietējām tradīcijām vai arī patiešām piedalījās “sātana kalpu” organizētā pagāniskā rituālā.

Ja var ticēt ceļvežiem un internetam, tad pilsētiņā vai ik uz soļa sastopamas vudū kulta liecības – fetiši, elku tēli, amuleti. Bet es neredzu nevienu! Vēl kas šķiet dīvaini – cilvēki šeit nesmaida. Beidzot saņemos un uz galvenās ielas blakus tirgum uzrunāju eleganti ģērbtu jaunu sievieti ar datorsomu pār plecu:

– Atvainojiet, varbūt jūs zināt, vai te, Togovilā, ir kaut kas tāds, kas būtu saistīts ar vudū?

Sieviete klusējot norāda uz nelielu mājiņu, kurai es vairākas reizes jau biju pagājis garām un nez kāpēc (noburts?) līdz šim nebiju ievērojis. Mājiņai ir atvere, kaut kas līdzīgs logam. Un tur tā ir – sēdošas būtnes figūra cilvēka lielumā ar atņirgtiem zobiem. Tēla seja nolaistīta ar salipušu, brūnu šķidrumu (asinis?), pie kājām nomesti izbalējuši dzīvnieku galvaskausi (suņu?), kauri gliemežvāki un kāda putna (vistas?) spalvas. Visa šī pagāniskā saimniecība atrodas vien trīsdesmit metru attālumā no katoļu baznīcas.

Aneo atgriežos vēlā pēcpusdienā un paspēju noskatīties Marokas un Kaboverdes komandu spēli. Man blakus sēdošie musulmaņu jaunekļi Muhammeds un Abduls, kuri šeit ieradušies no Togo ziemeļiem, nemaz neslēpj, ka jūt līdzi saviem ticības brāļiem no Marokas. Tomēr Kaboverdei izdodas panākt neizšķirtu. Vēl viens pārsteigums šajā čempionātā.24. janvāris, Aneo

Gana–Mali 1:0

Nigēra–Kongo DR 0:0

Pludmalē uzsāku sarunu ar kādu vīrieti, kuru biju ievērojis jau vakar un aizvakar. Viņš viens pats stundām ilgi sēž uz zvejnieku laivas, smēķē un raugās okeānā.

Džons esot dzimis Aneo, bet nu jau gandrīz divdesmit gadu dzīvojot kaimiņvalsts Beninas galvaspilsētā Kotonu, kur tirgojoties ar audumiem. Te visi viņu pazīstot (“mans tēvs bija viens no pirmajiem melnajiem tiesnešiem Togo”). Džons ieradies Aneo, lai dzimtas kapos apglabātu savu sievu.

– Man ļoti žēl. Bēres droši vien rīt vai parīt?

– Nē, nē, pēc divām nedēļām.

– Bet kur tad, atvainojiet, ir jūsu sieva?

– Ledusskapī. Viņa nomira pirms diviem mēnešiem.

Kaimiņvalstīs Beninā un Ganā esot daudz vieglāk uzsākt biznesu, jo Togo traucējot korupcija. Jaunais prezidents, kuru pēc viņa tēva, iepriekšējā Togo prezidenta, nāves 2005. gadā varas tronī iesēdinājusi armija, esot visai gudrs, turklāt studējis biznesu ASV. Tomēr viņš neko daudz nespējot mainīt, jo atrodoties pilnīgā “vecās gvardes” kontrolē.

– Jūs paskatieties uz mūsu politiķu sejām, tās vairs nelien televizoru ekrānos! Nav jau brīnums, ēd piecas reizes dienā!

Mēģinu no viņa izvilkt kādu informāciju par vudū. Džons atceras, ka viņa bērnības gados tepat Aneo pludmalē ar uzkodām tirgojusies kāda sieviete, kas nobūrusi vairākus cilvēkus, viens vīrietis pat esot nomiris. Pašu Džonu sargājot paļaušanās uz Dievu un katoļu baznīcu, ko nevarētu teikt par šejieniešiem.

– Lielākā daļa Aneo iedzīvotāju ir pagāni. Togo ziemeļos dzīvo musulmaņi, vidienē ir daudz kristiešu, bet te, piekrastē, joprojām pielūdz elkus. Cilvēki baidās atstāt uz ielas nogrieztus matus vai nagus. Vai jūs šeit esat redzējis kaut vienu izlietotu prezervatīvu? Daudzviet Āfrikā krūmi un pludmales ir nosētas ar prezervatīviem, tikai ne šeit, Togo, arī ne Beninā. Lai arī te, šajā pašā pludmalē, naktīs drāžas kā neprātīgi, viņi visu savāc sev līdzi.

Džona teikto netieši apstiprina amerikāņu ārsts Harijs Raits, kurš savā grāmatā “Burvestību liecinieks”, kas 1974. gadā izdota arī latviski, raksta par piedzīvoto Dahomejā (tagadējā Beninā) pagājušā gadsimta 50. gados: “Jo vērtīgāks materiāls, no kura fetišs pagatavots, jo lielāku spēku tam piedēvē. Tāpēc šim nolūkam visvēlamāk izmantot kādu cilvēka ķermeņa daļu. Sevišķi augstu tiek vērtēti cilvēku, īpaši balto, acu āboli; lai tos iegūtu, bieži vien notiek ielaušanās kapsētās. Fetišiem noder arī sirds daļas, žults pūslis un cilvēka mati.”

Vienā ziņā Džonam tomēr nav taisnība. Neraugoties uz “vecās gvardes” iebildumiem, tieši prezidents Fors Esozimna Gnasingbe ir pirmais politiķis modernās Togo valsts vēsturē, kurš piedalījies publiskā vudū ceremonijā. Viņa tēvs, būdams stingrs katolis un tuvs Bavārijas politiķa Franca Jozefa Štrausa draugs, no “pagāniskajiem kultiem” centās distancēties. Toties dēls jau dažus mēnešus pēc stāšanās amatā sēdēja goda viesu tribīnē vudū festivālā, kurš nu jau gandrīz 350 gadu tiek svinēts nekur citur kā tieši Aneo.25. janvāris, Aneo

Zambija–Nigērija 1:1

Burkinafaso–Etiopija 4:0

Vakara spēli es skatos nevis jau pierastajā pludmales bārā, bet gan nelielā pagalmiņā blakus frizētavai, ja par tādu var saukt dažus kvadrātmetrus lielu istabu, ko no ielas atdala vien atvērtajās durvīs iekārts aizkars.

Pateicoties futbolam, frizieris klientu apkalpo zem klajas debess. Pie frizētavas durvīm no­­vietots televizors, turklāt ar aprēķinu, lai spēli varētu redzēt gan daži skatītāji, mani ieskaitot, gan frizieris, kurš patlaban skuj galvu kādam vīrietim vidējos gados.

Viņam palīdz dēli, ap četrpadsmit gadu veci dvīņi, kuru vienīgais uzdevums ir sekot, lai uz zemes nenokristu neviena saziepēto matu piciņa. Katram zēnam rokās ir kartona gabals, kurus viņi tur zem friziera rokām. Ik pa brīdim frizieris noslauka bārdas nazi pret kartona malu. Procedūrai beidzoties, putām noziestie kartoni tiek ielikti melnā celofāna maisā, kas savukārt nozūd klienta somā. Džons vakar tā arī man teica: “Cilvēki baidās atstāt aiz sevis nogrieztus matus.”

Burkinafaso neatstāj nekādas cerības Etiopijai. Rezultāts ir jau 3:0, kad spēles 85. minūtē Burkinafaso komandas vārtos negaidīti ieskrien pilnīgi kails vīrietis un sāk plosīt tīklu.

– Ko viņš dara? – es vēršos pie skatītājiem.

– He make magic, – man atbild vīrietis džinsu šortos un tēkreklā ar uzrakstu “Jésus – Roi des Rois, Seigneur des Seigneurs”.

Tieši tā viņš teica: “He make magic.” Tikai vēlāk sapratu, ka esmu aizmirsis pajautāt pašu svarīgāko: kuras komandas labā šī buršana īsti notika? Iespējams, Burkinafaso, jo tās futbolisti spēles pēdējā minūtē iemanījās gūt vēl vienus vārtus.

Zalcburgā iznākošais žurnāls A4, kas raksta par Āfrikas tradicionālo kultūru, 2006. gada 2. numurā publicēja reportāžu par vudū priesteru un Togo futbola klubu visai īpatnējo sadarbību. Iztaujājot trenerus un priesterus, autors noskaidrojis, ka burvju īpašu uzmanību izpelnoties komandu vārtsargi – gan savas, gan pretinieka komandas.26. janvāris, Aneo

Kotdivuāra (Ziloņkaula Krasts)–Tunisija 3:0

Togo–Alžīrija 2:0

Lai noskatītos Alžīrijas un Togo izlašu spēli, es atgriežos jau pazīstamajā brīvdabas frizētavā. Šodien te nav neviena klienta, arī televizors mainījis savu atrašanās vietu, tas novietots pašā pagalma vidū. Spēle pulcējusi vairākus desmitus skatītāju, kuri uz izrādi ieradušies paši ar saviem krēsliem. Izskatās, ka dvīņi sodīti par kādu pārkāpumu, viņi speciāli nosēdināti aiz televizora. Turpat aiz televizora, izlaidušās uz pīteņiem, skaļi tērzē vairākas sievietes.

Alžīrija spiež, tomēr Togo atbild ar bīstamiem pretuzbrukumiem. Kad spēles 31. minūtē Togo gūst vārtus, skatītāju sajūsmai nav robežu. Atlikušo spēles laiku viņi pavada, stāvot kājās. Bet sievietes, tā arī ne reizi neieskatījušās televizora ekrānā, sāk dejot. Neraugoties uz kuplajām formām, viņu kustības ir izteikti vijīgas, pat vieglas. Šķiet, viņas atrodas tuvu transam.

Spēles pēdējā minūtē Togo futbolisti iesit vēl vienus vārtus. Izmantojot vispārējo haosu, arī dvīņi beidzot tiek pie televizora. Viena no sievietēm pieskrien pie ielas pavarda, paķer saujā pelnus un sāk ar tiem noziest savu sasvīdušo ķermeni. Negaidīti viņas pirksti pieskaras arī manai sejai. Apjucis steidzos pie spoguļa frizētavas istabā. Manu pieri rotā trīs horizontālas svītras.27. janvāris, Avepozo

Maroka–Dienvidāfrika 2:2

Kaboverde (Zaļā Raga salas)–Angola 2:1

– Kad es pirms trīsdesmit trīs gadiem apmetos Avepozo, te bija tikai zvejnieku ciems, kokospalmu birzis un kluss ceļš, pa kuru brauca labi ja viena mašīna minūtē, –man stāsta viesnīcas Chez Alice īpašniece Alises kundze.

Par Alises kundzi un viņas viesnīcu man pastāstīja Frederiks. Astoņdesmit gadus vecā šveiciete esot viena no Togo leģendām. Viņai ir grumbu izvagota, iedegusi seja un joprojām stalta gaita. Alise smēķē paciņu Marlboro dienā, sēž pie galda ar uzrakstu Stammtisch, kur malko džinu ar toniku, kārto uzņēmuma grāmatvedību un ik pa brīdim velta kādu piezīmi savam franciski runājošajam papagailim.

Avepozo jau sen kļuvusi par “lielās Lomes” daļu, līdz pilsētas centram un Ganas robežai no šejienes ir tikai 12 kilometru. Kādreizējais “klusais ceļš” – tā ir valsts dzīvākā šoseja Lome–Aneo.

– Toreiz pilsēta likās tik tālu! Man šķita, es pavadīšu šajā paradīzē visu atlikušo mūžu. Kaut kas jau no tā visa vēl ir palicis, tas, ko man izdevās saglābt un uzcelt savām rokām.

Saglābtais “paradīzes stūrītis” ir hektāru liels dārzs, ko apjož divus metrus augsts mūra žogs. Starp atlikušajām palmām iespiesta viesnīca, saimnieces dzīvojamā māja, automašīnu stāvlaukums un restorāns.

Īsti zelta laiki te esot bijuši pagājušā gadsimta 80. gadi, kad Chez Alice apmetušies daudzi lietoto auto pārdevēji no Eiropas. Par to liecina pie restorāna zāles sienām piestiprinātās automašīnu numuru plāksnes. Lai pārdotu savu automašīnu Togo, cilvēki ceļojuši no Šveices, Vācijas, Francijas, Itālijas.

– Tas bija lielisks bizness! Cilvēki pirka lietotus auto Eiropā un veda tos cauri Marokai, Mauritānijai, Mali, Burkinafaso uz Togo. Ar to varēja tīri labi nopelnīt – pietiekami, lai mēnesi atpūstos pie jūras un vēl nopirktu lidmašīnas biļeti uz mājām. Viesnīca tolaik bija kaut kas līdzīgs tirdzniecības štābam. Cik alus te netika izdzerts!

Deviņdesmitie gadi, kad Togo plosījās pilsoņu karš, bijis vien izdzīvošanas laiks. Tagad ceļotāji sākot lēnām atgriezties. Auto tirdzniecības bizness gan esot pilnībā iznīcināts, jo lietotās mašīnas no Eiropas tagad ievedot ar kuģiem, turklāt brauciens cauri Āfrikai vairs neesot tik drošs kā agrāk.

Futbolu kundze neskatās, toties viņu ļoti interesē politika. Lai arī Alises dzimtā valodair vācu, viņa skatās ziņu kanālu France 24. Pat­­­laban rāda karu Mali, nemierus Sīrijā un Tunisijā.

– Pasaule kļūst aizvien trakāka! –   Alise komentē.28. janvāris, Avepozo

Gana–Nigēra 3:0

Kongo DR–Mali 1:1

Mani modina priecīgi sajūsmas brēcieni. Alise baro savu mīluli, paviānu mātīti, vārdā Bubū, kas saimnieko dārzā iekārtotajā voljērā. Arī es drīkstu pasniegt Bubū viņas iecienītos gardumus – ābolus un mandarīnus.

–   Man to atveda pavisam maziņu, ne lielāku par kaķēnu. Vecākus esot nogalinājuši fetišu mednieki. Viņa apķērās man apkārt, un tā mēs neesam šķīrušās jau septiņus gadus. Bez manis Bubū agrāk vai vēlāk būtu nonākusi tajā briesmīgajā fetišu tirgū. Cik gan cilvēki var būt nežēlīgi pret dzīvniekiem!

–   Jums pašai ir bijusi kāda personiska saskare ar vudū?

–   Protams! Visa viesnīcas teritorija ir aizsargāta!

–   Kā to saprast –   aizsargāta?

–   Nu, vairākas reizes te ir bijuši vudū priesteri, salikuši visādus amuletus un fetišus pie žoga, lai cilvēki nerāpjas pāri. Un visus šos gadus man patiešām nav bijis nekādu problēmu. Pilnīgi pietiek ar to, ka vietējie zina –   šeit ir bijis burvis. Viņi nekad neriskētu, jo baidās. Turklāt vēl jau esmu upurējusi arī kazu.

–   Pati savām rokām?

–   Nu, ne jau es pati, es to vienkārši nopirku. Ne es tur piedalījos, ne skatījos, ko un kā viņi dara. Vienīgi zinu, ka viņi kaut ko izdarīja ar kazas galvu.

–   Ko tieši?

–   Man šķiet, ka viņi to šeit kaut kur ir aprakuši.29. janvāris, Avepozo

Burkinafaso–Zambija 0:0

Nigērija–Etiopija 2:0

Zinot, ka Alises kundzi ne īpaši interesē futbols, Nigērijas un Etiopijas spēli es vēroju nevis Chez Alice, bet kādā no vietējiem “sporta bāriem”. Starp skatītājiem arī divi kravas mašīnu šoferi no Nigērijas. Viņi skaļi sarunājas savā jocīgajā Nigerian English, nervozē un traucē klātesošos ar nemitīgiem izsaucieniem “Good!”, “Bad!”, “Shit!”,“Very good, defender!”

80. minūtē tiesnesis uz Etiopijas vārtiem nozīmē 11 metru soda sitienu. Nigērieši sāk skaļi lūgt Dievu. Viens paceļ rokas pret griestiem, pār vaigiem viņam līst asaras, otrs nometies ceļos un, salicis rokas lūgšanā, kliedz: “O, God, please make goalkeeper play not good, pleeease, pleeease!”

Asaras slauku arī es un vēl daži skatītāji, bet jau aiz smiekliem. Nigērija patiešām gūst vārtus, tomēr abu dievlūdzēju sejās joprojām redzamas rūpes. Viņi sāk svinēt tikai spēles pēdējā minūtē, kad Nigērija vēlreiz pārspēj Etiopijas vārtsargu.30. janvāris, Kpalime

Alžīrija–Kotdivuāra (Ziloņkaula Krasts) 2:2

Togo–Tunisija 1:1

Kpalimē, kas atrodas ap 120 kilometru uz ziemeļiem no Lomes, apmetos viesnīcā ar zīmīgo nosaukumu “Bafana Bafana”. Tas ir Dienvidāfrikas futbola izlases “mīļvārdiņš” un zulu valodā nozīmē “uz priekšu, zēni”. Nepatriotisko vārdu viesnīcai devis saimnieks, kurš fano par Dienvidāfriku un tās pirmo meln­ādaino prezidentu Nelsonu Mandelu. Šādi “mīļvārdiņi” ir gandrīz katrai Āfrikas komandai – “Ganas melnās zvaigznes”, “Togo vanagi”, “Nigērijas superērgļi”, “Kamerūnas lauvas”, “Ziloņkaula Krasta ziloņi”.

Viesnīcā dzīvo arī francūzis Žerārs, kura dēls, izrādās, precējies ar latviešu meiteni. Pirms dažiem gadiem viņi ar sievu pat viesojušies Rīgā. Žerāram ir sava teorija par to, kāpēc futbols Āfrikā ir tik populārs:

–   Futbols viņiem ir viss kopā –   bizness, politika, reliģija. Viņi iemanījušies taisīt naudu pat ar jaunatnes futbolu. Tepat kaimiņos, Ganā, ir tūkstošiem jaunatnes komandu, spēlētājiem dāvina formas, sporta apavus, bumbas, dažos klubos bērni saņem pat brīvpusdienas un kabatas naudu. Katru gadu Ganā atrod simtiem talantu, kuri vēlāk spēlēs Eiropā, Tuvajos Austrumos vai Āzijā, un daudzi nākotnē maksās miljonus. Futbols novērš uzmanību no iekšējām problēmām, no bezdarba, trūkuma un piedrazotās vides. Tieši futbols palīdz veidot šīs jaunās nācijas. Nu, kas tā par Togo tautu? Nav tādas tautas, ir vienā valstī nejauši apvienotas ciltis. Togo valsts mūsdienu robežas noteica Vācijas zaudējums Pirmajā pasaules karā. Nebūtu Vācija zaudējusi, neviens te nerunātu franciski. Bet visi Togo iedzīvotāji fano par savas valsts komandu. Patiesībā kas līdzīgs jau notiek arī Eiropā. Rietumu sabiedrībā futbols ir aizstājis karu. Padomājiet, drīz būs septiņdesmit gadu, kopš Eiropā nav bijis kara!

Neraugoties uz nepārliecinošo Togo izlases spēli, pilsētā valda svinību gaisotne. Neizšķirts ar Tunisiju garantē Togo iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Nākamajā dienā valsts televīzija neskaitāmas reizes atkārto šīs spēles fragmentus. Toties Maroka, Alžīrija un Tunisija no tālākas cīņas izkritušas. Arābu pavasaris nav nācis futbolam par labu.2. februāris, Kpalime

Gana–Kaboverde (Zaļā Raga salas) 2:0

Mali–Dienvidāfrika 1:1, soda sitieni 3:1

Klāt ceturtdaļfināla izslēgšanas spēles. Pirmajā brīnumi nenotiek – sīvā cīņā Ganas “Melnās zvaigznes” uzvar Kaboverdi. Toties otrajā spēlē briest sensācija. Brīdī, kad Dienvidāfrikas–Mali spēlē arī 30 minūšu papildlaiks noslēdzas neizšķirti un komandas sāk gatavoties 11 metru soda sitieniem, man jau ir skaidrs – “Bafana Bafana” zaudēs.

Tā arī notiek. Publikas spiediens, kas no savas komandas gaida vienīgi uzvaru, ir tik milzīgs, ka laukuma saimniekiem neiztur nervi. Bumbas cita pēc citas lido garām vārtiem. Zīmīgi, ka pirmais kļūdās Dīns Fērmans, vienīgais baltais futbolists Dienvidāfrikas izlasē. Negaidītā uzvara Mali komandai šajā turnīrā nodrošinājusi vismaz ceturto vietu.

3. februāris, Kpalime

Nigērija–Kotdivuāra (Ziloņkaula Krasts) 2:1

Burkinafaso–Togo 1:0

Svētdienas rītā iegriežos kādā no daudzajām Kpalimes baznīcām – šķiet, tas ir kādas Vasarsvētku draudzes dievnams. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo biežāk Togo ainavā redzamas baznīcas un mošejas. Dievkalpojuma laikā tiek aizlūgts arī par Togo futbola izlasi, koris saviem mīluļiem par godu nodzied dziesmu.

Tomēr lūgšanas un dziesmas nepalīdz. Spēles pagarinājumā “Togo vanagi” bezcerīgi zaudē Burkinafaso izlasei, pieticīgais rezultāts patiesībā neatspoguļo patieso spēku samēru.

–   Brīnums, kā mēs vispār tik tālu tikām. Šī ir vājākā Togo izlase pēdējos desmit gados, –   tā spēli komentē viesnīcas “Bafana Bafana” saimnieks, kurš līdz šim esot noskatījies pilnīgi visas Āfrikas kausa spēles.6. februāris, Lome

Nigērija–Mali 4:1

Burkinafaso–Gana 1:1, soda sitieni 3:2

Pirmajā pusfināla spēlē Nigērija pārliecinoši uzvar Mali komandu, un Lomes pludmales alus dārzos sākas svinības. Skaļi taurēdamas, ielās vizinās zaļi baltajiem Nigērijas karogiem greznotas automašīnas.

Pie blakus galdiņa ievēroju gadus piecdesmit vecu balto vīrieti ar nedaudz uzblīdušu, sārtu seju. Pēc tukšajām pudelēm spriežot, viņš malko jau ceturto Pils alu. Manu uzmanību saista arī grāmata uz viņa galda – “Das Herz aller Dinge”. Tātad Greiema Grīna “Lietas būtība”, patiesi piemērota lasāmviela šai vietai un arī šim laikam. Iepazīšanās ar Tomasu man nesagādā grūtības, jo šo grāmatu esmu pārlasījis ne vienu vien reizi.

Netālu zvejnieki velk krastā tīklu. Šo procesu vēro neparasta, vienīgi gurnautā tērpusies sieviete ar milzīgām kailām krūtīm. Brīdī, kad līdz tīkla izvilkšanai atlikušas vien dažas minūtes, viņa iesprauž smiltīs dažus kociņus un sāk zīmēt smiltīs īpašas figūras. Vudū priesteriene nepārprotami nodarbojas ar buršanu. Tomass viņu esot ievērojis jau agrāk:

–   Tā ir vudū mafija, īsts rekets! Viņa šeit asistē pie katra tīkla izvilkšanas, cenšas pieburt bagātu lomu. Dienā desmit tīklu, no katra viņa saņem vismaz kilogramu labāko zivju, kuras vēlāk pārdod. Nav slikta dzīve! Esmu šeit jau divas reizes paspēlējis savu naudu, un tas viss šī nolādētā vudū dēļ. Vispirms viņi mēģina traucēt, tad pārpirkt jūsu pa daļai jau izpostīto biznesu un, ja tas neizdodas, tad pilnībā iznīcināt.

–   Ar ko jūs tieši nodarbojaties?

–   Palmu eļļa.

–   Eksportējat uz Eiropu?

–   Tieši otrādi, importēju no Malaizijas. Viņi te ir pārāk slinki, lai paši saražotu palmu eļļu.

–   Bet tirgi taču ir pilni ar augļiem! Liels mango maksā vien divdesmit eirocentus gabalā!

–   Nu, mango jau te paši krīt no kokiem. Bet vispār šis bizness tāda izdzīvošanas lieta vien ir. Dzīvei pietiek, tomēr neko īpašu atļauties nevar. Man ir sieva un divi bērni, kurus diemžēl nevaru atļauties sūtīt franču vēstniecības skolā, tā ir par brīvu tikai īstiem frančiem. Te tev nu ir Eiropas Savienība!

–   Kāpēc tad jūs nebraucat atpakaļ uz Vāciju?

–   Kam es tur vairs esmu vajadzīgs? Pēc divdesmit Togo pavadītiem gadiem? Ar melniem, nu jau gandrīz pilngadīgiem bērniem, kuri vāciski zina vien dažus vārdus? Turklāt es šeit esmu, ja tā varētu teikt, iedzīvojies.

Otrajā pusfinālā pēcspēles soda sitienu sērijā Burkinafaso uzvar Ganu. Kārtējo sensāciju komentē Tomass: 

–   Tagad visi meklē kartēs Burkinafaso.

Patiesībā šai valstij savulaik milzīgu bezmaksas reklāmu sarīkoja Mārgareta Tečere ar savu izteicienu, ka “Padomju Savienība nav nekas cits kā ar atomieročiem bruņota Augšvolta”. Tā līdz 1984. gadam sauca Burkinafaso.9. februāris, Lome

Mali–Gana 3:1

Spēlē par trešo vietu Mali pārliecinoši pārspēj Ganu. Iespējams, tā ir visskaistākā spēle šajā čempionātā. To, ka Gana zaudē pelnīti, spiesti atzīt pat tie ganieši, kuri vēro spēli viesnīcā Ghalion. Bet katrā nelaimē esot savi plusi – pēc apkaunojošās neveiksmes pašreizējais treneris tikšot padzīts, un tā būšot panākumu atslēga 2014. gada pasaules čempionātam Brazīlijā.

Spēli vēro arī Frederiks. Viņš ir sajūsmā par Mali izlasi:

–   Protams, Ganas futbolisti ir superzvaigznes. Bet daudzas zvaigznes kopā vēl nav komanda. Viņi sākuši līdzināties Bekhemam, kurš karjeras beigās vairāk domāja par savām mo­­dēm un smaržām, nevis futbolu.

Frederiks zina, ka pēc dažām dienām es atstāšu Togo. Iespējams, tāpēc viņš negaidīti vēršas pie manis:

–   Jūs vēlējāties zināt, kas atgadījās ar manu māti. Tas notika laikā, kad man bija deviņi gadi. Ģimene nesen bija iegādājusies šo viesnīcu. Biznesu vadīja tēvs, bet māte tolaik strādāja starptautiskajā "Sarkanajā Krustā". Es mācījos vietējā franču skolā.

Mēs labi pazinām kādu bagātu Libānas arābu, vārdā Karīms. Viņš bieži pusdienoja viesnīcas restorānā, tas ļoti patika tēvam, savukārt māte labprāt tērzēja ar Karīmu. Viņš lieliski runāja franciski, bija izglītots, visādā ziņā interesants cilvēks un bieži dāvināja mātei saldumus, ziedus un rotas.

Ar laiku Karīma uzvedībā sāka parādīties dīvainības. Viņš apgalvoja, ka manai mātei esot vajadzīga atpūta un īpaša aprūpe, ka tikai viņš to varētu nodrošināt, ka viņi varētu kopā doties uz Eiropu, apmesties kādā klusā kalnu kūrortā, kur māte atgūtu spēkus, un līdzīgas blēņas. Māte bija ļoti enerģiska, veselīga sieviete, viņai patika sabiedrība, izklaides, darbs “Sarkanajā Krustā”. Karīma runas viņa uztvēra vien kā tukšu pļāpāšanu.

Un tad kādu dienu māte pēkšņi saslima. Viņai uznāca tāds kā nespēks dažas minūtes pēc tam, kad rītā viņa kā parasti pēc ierašanās darbā izdzēra glāzi ūdens. Mātes kabinetā uz galda vienmēr stāvēja karafe ar vārītu ūdeni. Tajā rītā tas izskatījies tīrs un garšojis kā parasti.

Māti aizveda uz slimnīcu, bet viņai kļuva arvien sliktāk. Pēc dažām dienām viņu ar lidmašīnu pārveda uz klīniku Šveicē, kur konstatēja stipru zarnu asiņošanu. Nekādas indes pēdas ārsti viņas organismā neatklāja, taču noteikt slimības diagnozi arī nespēja. Lai nu kā, dažu mēnešu laikā māte pamazām atlaba.

–   Bet kāpēc jūs domājat, ka notikušais saistīts ar burvestībām? Varbūt viņai bija kāda neparasta tropu slimība?

–   Viss var būt. Bet klausieties tālāk. Pagāja gads. Reiz māte saņēma uzaicinājumu no savas māsas doties viņai līdzi pie dziednieces, kura dzīvoja lauku ciematā Lozannas tuvumā. Mātesmāsa vēlējās parādīt dziedniecei savu meitu, manu māsīcu, kura sirga ar anēmiju. Dziedniece esot apskatījusies meiteni, apvārdojusi to un nomierinājusi tanti, ka ar meitu viss būšot kārtībā. Tad viņa pēkšņi vērsusies pie manas mātes un teikusi burtiski sekojošo:

"Jūs esat tikusi noburta kādā tālā zemē. Lai atbrīvotos no šī lāsta, jums jāatdod citiem visas rotaslietas, ko savas dzīves laikā esat saņēmusi kā dāvanas, izņemot tās, ko jums dāvinājuši ģimenes locekļi. Jūs pati atlabsiet, bet tas, kurš jums šo nelaimi uzsūtīja, saslims."

Māte tā arī izdarīja. Diemžēl dažus mēnešus pēc šī gadījuma viņa negaidīti gāja bojā autokatastrofā, un es atgriezos Lomē pie tēva. Kādu dienu uz ielas sastapu Karīmu, kurš bija pilnīgi pārvērties – izkrities, dzeltenu sejas ādu. Drīz viņš nomira.

–   Jūs tiešām domājat, ka pie vainas bija Karīms?

–   Bet kurš gan cits?10. februāris, Lome

Nigērija–Burkinafaso 1:0

Pienākusi finālspēles diena. “Superērgļi” rāda aizvien labāku sniegumu, totalizatori pareģo Nigērijas uzvaru. Tā arī notiek. Diezgan nervozā un, atklāti sakot, ne pārāk skaistā spēlē Nigērija uzvar ar 1:0.

Mēs ar Frederiku atceramies pirms trīs nedēļām notikušo šo pašu komandu sacensību, kurā Burkinafaso spēles pēdējā minūtē izlīdzināja rezultātu.

–   Šis čempionāts ir viena nepārtraukta mistisku gadījumu virkne! Favorīti –   Zambija, Tunisija un Maroka –   spēlēja pavisam slikti. Dažu brīdi likās, ka spēlētājiem kājas ir burtiski sasaistītas. Un ievērojāt –   tik daudzās spēlēs izšķirošie vārti tika gūti pašā pēdējā minūtē!

Tāpat viņš neatceras gadījumu, kad Āfrikas kausā par medaļām cīnījušās komandas, kas savā starpā tikušās jau apakšgrupu cīņās. Tie, kuri noslēguši derības čempionāta sākumā un prognozējuši šo negaidīto iznākumu, dabūšot kaudzi naudas.

Frederiks ieraksta kalendārā pēdējās spēles rezultātu. Futbola svētki beigušies. Paredzams, ka nākamais Āfrikas Nāciju kauss notiks 2015. gadā Marokā.

P.S. Viesnīcu nosaukumi un cilvēku vārdi šajā rakstā nav mainīti. Ja kāds no lasītājiem kādreiz plāno apmesties Chez Alice, jāievēro, ka šai viesnīcai kaimiņos nesen uzradies viesu nams ar līdzīgu nosaukumu Auberge Alice, kam ar Alises kundzi nav nekāda sakara.

Autors pateicas aviokompānijai Brussels Airlines par atbalstu publikācijas tapšanā.