Peldētājs

“Un tomēr tā ir taisnība – tā ir taisnība. Ļauties iznīcinošajai stihijai.”

Džozefs Konrads

Atvāžam saliekamos reklāmas stendus. Izklājam rakstainos, rūpīgi salocītos galdautus. Izpakojam mūsu mācību iestādes brošūras. Tad, pārmīdami dažas nenozīmīgas frāzes ar tulkiem, mēs gaidām.

Dažas izstādes ir tik pārapmeklētas, ka tev faktiski visu laiku priekšā stāv kāds apmeklētājs, kamēr divi trīs citi gaida rindā. No nepārtrauktās runāšanas aizsmok balss. Tu brīnies, kā tas var būt, ka pasaulē kāds vēl nezina to, ko tu esi atkārtojis jau simtiem reižu. Citas izstādes ir pieticīgāk apmeklētas. Ņemot vērā attālumus, kas jāpārvar, nemaz nerunājot par izmaksām, tās var izraisīt iekšēju panīkumu. Bet vilšanos labāk neizrādīt. To jau tāpat lieliski jūt katrs, nemaz nerunājot par nelaimīgo pasākuma organizatoru.

Izstāde Petropavlovskā-Kamčatskā – pilsētā Krievijas galējā austrumu krastā, kuru apskalo tie paši ūdeņi, kas Aļasku, – personīgi man šķita itin izdevusies. Tā nebija pārlieku apmeklēta, taču es satiku dažus ļoti nopietnus skolniekus, un viena meitene – mūsu biznesā tas negadās bieži – savai mātei pat teica: “Es gribu uz turieni!” Daži citi izglītības piedāvātāji (kā mūs oficiāli dēvē) nebija tik laimīgi. Viņu vilšanās sajūtu noteikti nemazināja lielās skolēnu grupas, kas ik pa laikam iegriezās viņu stendā, lai tūdaļ pagrieztos pa kreisi un dotos augšup pa kāpnēm. Pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm viņi nāca lejup un, nepametot ne aci uz cilvēkiem, kas atbraukuši piedāvāt viņiem pieredzi, kura tos, iespējams, varētu pārveidot, svinīgi izsoļoja laukā.

No Petropavlovskas-Kamčatskas lidostas mēs taisnā ceļā devāmies uz termālajām pirtīm. Es par to nebiju sajūsmā. Mani mocīja uzmācīgas sāpes krūtīs. Reti kad šajos ceļojumos ar visiem to pārlidojumiem, izlaistajām ēdienreizēm un miega badu es kaut kādā brīdī nenolikos slims. Tāpēc vēl jo vairāk tev vajadzīga pirts, teica Oļegs. Uz šīm slavenajām pirtīm brauc cilvēki, kas knapi spēj paiet. Pēc divām trim nedēļām viņi ir veseli kā pūpoli!

Neteikšu, ka šis arguments būtu mani pārliecinājis. Bet Oļegs, izstādes galvenais organizators, izrādījās kādreizējais vingrotājs olimpietis. Pat divdesmit gadus pēc sportista karjeras beigām viņš joprojām izstaroja veselīgumu, kas cilvēka sirdī iekveldēja neapslāpējamu pārdrošību. Tādēļ vien es biju gatavs ļaut sevi pierunāt

Un, protams, savu lomu nospēlēja arī tas Vladivostokas peldētājs.

Vladivostokā parādījušās haizivis, mums pavēstīja gids. Tovasar vien bija reģistrēti sešpadsmit uzbrukumi. Pāris dienas pirms došanās uz Petropavlovsku-Kamčatsku un tās termālajām pirtīm mēs stāvējām Vladivostokas ostmalā un vērāmies jūrā, pūlēdamies saprast, kas haizivīm varētu būt kopīgs ar šo ledus klāto ainavu.

Ziemā pilsētas teritorija izplešas līdz pat salām. Tālumā uz ledus izklaidus kustējās cilvēku figūras. Gids teica, ka tie esot makšķernieki. Bet nekāda makšķernieku aprīkojuma viņiem nemanīja, turklāt viņi nemitīgi kustējās un izskatījās pagalam vientuļi. Tu nofiksē skatienu uz vienu no viņiem. Tu redzi, kā gar tumšā stāva sāniem kustas rokas, taču, vai viņš iet projām no tevis vai virzienā uz tevi, noteikt nav iespējams. Tu iztēlojies, kāds ap viņam valda klusums, – ir tikai viņš, viņa soļu gurkstoņa un elpa, kas atstāj uz šalles ledus garoziņu.

Zilās peldbiksēs un vaļējām sandalēm kājās mums garām pagāja dūšīgs vīrs spalvainām krūtīm un devās uz trepēm. Atskanēja plunkšķis. Kad pēc brīža, sparīgi rokas vicinādams, vīrs izkāpa krastā, viņa ķermenis kūpēja. Viņš mums draudzīgi pamāja ar galvu. Kad viņš nozuda pirtī, mēs piegājām tuvāk vietai, no kuras viņš bija izniris, un ar izbrīnu un šausmām blenzām melnajā āliņģī, kas bija izcirsts ostas ledū. Viņa saceltajos viļņos joprojām šūpojās ledus gabali.

Kādā atelpas brīdī es nolēmu noskaidrot, uz kurieni dodas skolēnu grupas. Man pievienojās vēl viens izstādes dalībnieks, un mēs devāmies augšup pa kāpnēm. Aiz galdiņa sēdēja korpulenta, sagurusi sieviete. Sienu klāja gleznas.

Tātad skolēnu apmeklējuma mērķis bija mākslas galerija. Ar laipnu žestu sieviete aicināja mūs aplūkot izstādi. Mēs apstaigājām zāli. Darbu kvalitāte bija neviendabīga, bet labākie no tiem bija patiešām labi. Talanta ziņā plaša mākslinieku spektra radītajos darbos es pazinu divas kalnu smailes, ko tajā rītā biju redzējis pa viesnīcas logu.

Tomēr mums nepalika nepamanīts, ka galerijā esam pilnīgi vieni. Ja klase bija uzgājusi augšā uz trešo stāvu, mēs viņus, protams, nevarējām redzēt. Tikai tad mēs pamanījām, ka mums aiz muguras viena zāles daļa ir norobežota ar zilu brezenta aizkaru. Stikla kabīnē sēdēja cita sieviete, arī korpulenta un sagurusi.

Aizkars sakustējās. Cits aiz cita no aizklātās blakustelpas iznira skolēni. Viņi palika slaistīties turpat galerijā, droši vien gaidot skolotāju vai klasesbiedrus. Viņu sejās spēlējās apjukuma, aizturētas sajūsmas un draiskulīga nerātnuma izteiksme.

Mēs viņu ieraudzījām nošļukušu uz grīdas Petropavlovskas-Kamčatskas lidostas izlidošanas zālē, gaidot reisu uz Habarovsku, nākamo pieturvietu mūsu tūrē. Apkārt savācās pūlis. Gurdenā solī tuvojās apsargs, aizlicis īkšķus aiz revolvera jostas. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka cilvēku ķērusi sirdslēkme. Bet apsarga uzstājība un vīrieša centieni uzslieties kājās liecināja, ka viņš vienkārši ir piedzēries.

Piecelties viņš piecēlās – ar grūtībām, vispirms atbalstot plaukstas pret grīdu, tad uzstutējoties uz ceļiem, un beigās, nedroši grīļojoties, viņš pietrausās kājās. Izslējies viņš apveltīja apsargu ar ņirdzīgu, izaicinošu skatienu, it kā šim veiklības paraugdemonstrējumam vajadzētu likvidēt jebkādas šaubas par to, kurš te ir pillā un kurš nav.

Biļeti uzrādīt viņš tomēr nespēja. Lidostas darbinieks atkārtoja jautājumu. Bet vīrs tikai blenza, muti pavēris, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ko šis dīvainais vārds varētu nozīmēt.

Kokakolas ledusskapis bija pielādēts pilns ar gaļu. Kāpēc kaut kam tādam būtu jāatrodas termālās pirts priekštelpā, es uzzināju tikai vēlāk. Cita starpā šī vieta acīmredzot bija arī ferma.

Ieejot tveicīgajā un ļoti šaurajā ģērbšanās telpā, mēs sastapām resnu, pliku vīru sēžam uz sola un gatavojamies nogurdinošai operācijai – kāju iedabūšanai apakšveļas caurumos. Mēs bijām gaidījuši lielāku telpu un iekārtojāmies viņam apkārt kā ātrās palīdzības komanda, kas ieradusies uz izsaukumu.

Derekam Valkotam ir dzejolis, kurā, aprakstot kādu vēlīnā Rembranta pašportretu, viņš lieto frāzi “gaisma graužas miesā”. Šī vīra miesa, kurā grauzās virs galvas dīcošo dienasgaismas lampu gaisma, bija bieza, sārta un it kā vilnīšiem spiedās uz āru.

Ielenkts no visām pusēm, viņš vērās mūsos ar vieglu izbīli.

Mēs noģērbāmies un sekojām Oļega platajai, vasarraibumiem klātajai mugurai pagalmā. Gaiss oda pēc sēra. Elektroniskais termometrs virs durvīm rādīja mīnus četrpadsmit. Te nu es biju, ģērbies vienās peldbiksēs. Man par vilšanos šī situācija ne mazākā mērā neatgādināja to lielisko cilvēka divcīņu ar dabas stihiju, kādu es biju iedomājies un kuru tik apbrīnojami bija paudusi katra Vladivostokas peldētāja kustība.

Pagalmā atradās piecas vai sešas burbuļvannas – gluži kā kāda naksnīga alusbrūža cisternas. Visu apjoza žogs ar kalnu un lāču attēliem. Dīvaini, ka viņi ar kalnu attēliem aizseguši skatu uz īstu kalnu un īstu kūpošu vulkānu.

Saule bija tikko norietējusi. Kūpošo garaiņu puskrēslā vannās izstiepušies ķermeņi likās noraugāmies mūsos kā no kādas groteska laiskuma salas. Blakus Oļegam es jutos kārns, nīkulīgs un neaizsargāts. Stindzinošajā gaisā mēs tipinājām no vannas uz vannu, meklēdami sev brīvu vietu. Beidzot Oļegs to arī atrada – vai arī palūdza, lai vieta tiktu izbrīvēta. Pateicībā nodrebinājušies, mēs ieslīdējām karstajā ūdenī.

Caur garaiņu vāliem trīs sejas mūs apveltīja ar iedrošinošiem smaidiem – bet iedrošinošiem uz ko? Mums blakus no ūdens iznira rokas, un izstiepti pirksti norādīja pār plecu uz vietu blakus pirts ēkai. Oļegs paskatījās. Viņš saprata. Viņš pamāja ar galvu.

Es izlikos to visu nemanām, cenzdamies koncentrēties uz siltumu. Vannā ieslīdēja šļūtene, un pa to sāka plūst ūdens no apakšzemes termiskajiem avotiem. Mums apkārt taustījās un locījās neizturami karstas strūklas. Sažņaugti elsojot, es pūlējos pārciest šos svilinošos pieskārienus, kamēr pāris collu tālāk mans dvielis piesala pie dēļu klāja.

Oļegs izslējās no ūdens un teica, ka esot laiks.

Laiks? Laiks kam?

Lidmašīna uzsāka nosēšanos Habarovskas lidostā. Ēdamgaldiņi bija atlocīti, sēdekļu atzveltnes iztaisnotas un drošības jostas piesprādzētas.

Dažas rindas uz priekšu lidmašīnas stjuarts rāva kaut ko laukā no nepakļāvīgām rokām. Beidzot tas viņam izdevās – tā bija plastmasas pudele, pildīta ar viskija krāsas šķidrumu. Pasažieris saniknots uztrausās no sēdekļa, un es pazinu izlidošanas zālē uz grīdas sakņupušo vīru. Pūlēdamies noturēties kājās, viņš kaut ko kliedza. Vēlāk man teica, ka sakāmā jēga esot bijusi aptuveni šāda: “Es tev, mauka, acis izraušu!”

Lidmašīna tuvojās skrejceļam. Gar logiem jau sāka zibēt ēkas un koki, tika izlaisti riteņi, bet abi vīri turēja viens otru ciešā skāvienā. Stjuarta galva liecās arvien tālāk atpakaļ, kamēr dzērāja pirksti arvien ciešāk tuvojās viņa acīm.

Pagāja pāris sekundes, līdz mums pielēca, ka varam taču iejaukties. Kā pēc komandas atsprāga vaļā drošības jostas. Salonā iemetās kāds vīrs no biznesa klases. No otra gala pa gaiteni palīgā steidzās otrs stjuarts. No vairākām sēdvietām cēlās kājās cilvēki. Bet pirmais, kas paspēja iejaukties, bija kāds plikpauris, kas sēdēja tieši aiz dzērāja. Viņš piecēlās un ar strauju, koncentrētu kustību ietrieca dūri dzērājam sejā.

Lai tiktu iekšā, bija jāšķiras no 100 rubļiem. Sludinājuma lapā zem ieejas maksas nejēdzīgi košās krāsās bija uzzīmēts embrijs ar divām galvām. Piegājuši pie aizkara trijstūrveida spraugas un pamājuši sievietei, kurai acīmredzami bija pretenzijas pret lūriķiem nemaksātājiem, mēs ielūkojāmies telpā.

Garās rindās gar zāles sienu bija izlikti stikla cilindri – tādi, kādus var redzēt dabas vēstures muzejos. Katrs cilindrs bija atsevišķi izgaismots, asi un patoloģiski izzīmējot kārno miesas pikuču aprises. Telpas dziļumā, klusējošu skolēnu grupas ieskauts, atradās divgalvainais embrijs, šīs ceļojošās jaundzimušo iedzimto anomāliju izstādes nagla.

Sieviete kaut ko teica.

Kad mēs neatbildējām, viņa sarauca pieri un norādīja uz ieejas maksu.

Policijas busiņš jau gaidīja uz skrejceļa. Kopš plikpaura sitiens bija viņu noguldījis uz grīdas, dzērājs nebija pakustējies.

Mēs paklausīgi palikām savās vietās, kamēr četri gigantiski krievu policisti aizsargkrāsas tērpos tuvojās pa lidmašīnas eju. Droši vien viņiem pa radio bija paziņots, ka kāds idiots mēģinājis stjuartam izplēst acis. Viņi nāca, gatavi uz visu.

Ieraudzījuši notikuma vaininieka nožēlojamo stāvu, viņi acīmredzami samulsa. Tāpat kā lidostas apsargs, arī viņi žestikulējot aicināja viņu piecelties. Vīrs nekustējās. Taču tā nebija nepakļaušanās. Viņš vienkārši nespēja. Pārsteidzošā kārtā neviens cits kā stjuarts noliecās pār viņu un ar apbrīnojamu maigumu, murminot uzmundrinošus vārdus, saņēma vīru aiz elkoņa un palīdzēja viņam uzslieties kājās.

Šķērsojot pagalmu nopakaļ Oļegam, es mēģināju ieraudzīt tajā, ko grasījos darīt, to pašu bravūru, to pašu aizkustinošo vīrišķību, ko tik daiļrunīgi bija izstarojis Vladivostokas peldētāja ķermenis. Viņa soļus no pirts līdz āliņģim nebija aizkavējusi ne mazākā vilcināšanās; nekādu grimašu, nekādu ķermeņa trīsu, kāpjot lejā pa trepēm.

Tomēr mani pārņēma bailes, kad, izejot pa vārtiņiem un sperot soli uz apsnigušās laipas, es ieraudzīju ledū izcirsto tumšo četrstūri. Nē, šis nepavisam nav tas! Viņš to bija veicis spožā pēcpusdienas saulē, viņam tā bija pārgalvīga publiska divcīņa ar ūdens pirmelementu, draiska un veselīga. Bet šis – šis bija vājprāts!

Nonācis laipas galā, Oļegs apstājās.

Ēna pret melno, nekustīgo ūdeni. Tā nav vilcināšanās, vēstīja viņa eksaltētā poza; tā ir sagatavošanās. Ēna pazuda ūdenī. Sajūsmā rēcot, viņš kāpa laukā, pilēdams, elsdams.

Skaļi iesmējies, viņš papliķēja man pa plecu.

Tava kārta!