Cits veids, kā domāt
Dīvaini, vai ne? Ka gribas lepoties ar citas valsts prezidentu (protams, ja neuzdod sev jautājumu, kāpēc vispār būtu ar kaut ko vai kādu jālepojas, kā arī nejautā, vai Igaunija vispār ir cita valsts). Iespējams, Tomasa Hendrika Ilvesa atrašanās kaut kur tuvumā vislabāk atbilst apgalvojumam, kas pagājušonedēļ aplidoja visas vietējās preses slejas un ko izteica mūsu pašu kultūras ministre: “Platons saka: valsts ir jāvada filozofiem. [..] mūsu valsti vada finansisti.” (Sk. Ivara Neidera komentāru šajā numurā.) Ja atmiņa neviļ, tad savulaik arī pašmāju politiķis Jānis Ādamsons norādīja uz to, ka daudz lasījis Sokrata rakstīto, bet par vēl vienu politisko platonisti, par spīti viņas koķetēšanai ar martīnistu un Rozes Krusta ordeni, laikam gan būtu saucama Vaira Vīķe-Freiberga. Iespējams, Platona sakarā būtu lietderīgi atcerēties filozofa paša bēdīgo pieredzi ar Sirakūzu tirānu Dionīsiju II, kurš bija ieņēmis galvā kļūt par valdnieku-filozofu. No iecerētā nekas neiznāca, viss beidzās kā parasti – ar savstarpējiem ķīviņiem un izkaušanos, bet Platonam ilgāku laiku nācās pavadīt ieslodzījumā.
Lai gan Ilvess intervijā RL sevi nesauc par filozofu, bet gan par “demokrātiski ievēlētu demokrātiskas valsts prezidentu” (kas gan viens otru neizslēdz), arī viņš sarunu uzsāk ar filozofa citātu: “Par ko nevar runāt, par to jāklusē.” Visdrīzāk, Ilvess tādējādi nebūt nedod mājienu uz to, ka filozofiem vajadzētu atrast vietu valsts pārvaldē, bet izmanto filozofa teikto, lai vienkārši ornamentāli pateiktu, ka viņš uz dažiem jautājumiem drīkst arī neatbildēt, pie viena lieku reizi palepojoties ar savu atbruņojošo intelektuālismu. Lai nu kā, filozofa teiktais izmantots, kā mēdz teikt, “ārpus konteksta” un domai svešiem mērķiem.
Joprojām turpinās strīdi, vai Platons savu ideālo valsti ir iedomājies kā “reālas” valsts modeli, un nav īsti skaidrs, ko domājis Vitgenšteins ar savu nedaudz ezotēro pēdējo teikumu “Loģiski filozofiskajā traktātā” – tomēr diez vai to, ka reizēm var arī izmantot iespēju paklusēt. Par to var viegli pārliecināties, ieskatoties apgāda Liepnieks un Rītups izdotajā “Traktāta” tulkojumā un komentāros vai paša Vitgenšteina teiktajā: “Šo grāmatu sapratīs tikai tas, kurš tajā izteiktās domas jau pats kādreiz ir domājis.” Iespējams, ka Vitgenšteina “klusēšanas” teikums var tikt saprasts arī kā prasība pēc klusēšanas kā cita, “nerunājoša”, domāšanas veida. Tomēr šajā numurā ir cilvēks, kas to labi sapratis, – Džons Keidžs, kurš, atbildot uz pašam sev uzdotu jautājumu, vai vispār turpināt rakstīt mūziku sabiedrībā, kurā cilvēki runā atšķirīgās valodās, nesaprot cits citu un viņa mūziku, nonāca pie sen izteiktas domas: mūzikas uzdevums ir nomierināt un apklusināt prātu, padarot to atvērtu dievišķai ietekmei.
Starp citu – tiesa, ir pretīgi citēt pašam sevi –, Vitgenšteins neko nav noklusējis.
