Aizstāvot Viktoru Brutu

Spriedumu Buta lietā tiesnese Šīra Šendlina nolasīja 5. aprīlī. Viktors Buts tika atzīts par vainīgu visās četrās pret viņu izvirzītajās apsūdzībās. Lai arī prokurors prasīja mūža ieslodzījumu, tiesnese Butam noteica mazāko pēc likuma iespējamo soda mēru par šāda veida nodarījumiem – 25 gadus cietumā un 15 miljonus dolāru soda naudas. Pats Buts savā pēdējā vārdā vēlreiz noraidīja visas pret viņu izvirzītās apsūdzības. “Jūs atbildēsiet Dievam, nevis man. Par mani atbildēs laiks, dzimtene, mani tautieši,” teica Buts.

Laiks savu vārdu vēl nav teicis, bet dzimtene un tautieši atsaucās jau nākamajā dienā. 6. aprīlī Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja oficiālu paziņojumu, kurā Butam nolasīto spriedumu nosauca par “nepamatotu un politiski angažētu”. “Neraugoties uz pierādījumu bāzes vājumu, kā arī viņa aresta ar ASV un Taizemes drošības dienestu piedalīšanos un tam sekojošās izdošanas pretlikumīgo raksturu, amerikāņu tiesa, pildot acīmredzamu politisku pasūtījumu, ignorēja advokātu argumentus un daudzos visdažādākajā līmenī izteiktos aicinājumus Krievijas pilsoņa aizstāvībai, ” teikts Krievijas ĀM paziņojumā. Ministrija norādīja, ka amerikāņu varas iestādes nosaukušas Butu par “nāves tirgoni” vēl ilgi pirms sprieduma pasludināšanas, ka apsūdzība būvēta tikai un vienīgi uz viņam piedēvētu nodomu, nevis reāli pastrādātu noziegumu un ka tiesas laikā amerikāņu mediji īstenojuši Buta apmelošanas kampaņu ar mērķi ietekmēt tiesas procesa gaitu. Ministrija paziņoja, ka pieliks visas pūles, lai panāktu Buta atgriešanos dzimtenē, un ka šī tēma “arī turpmāk būs viena no Krievijas–ASV attiecību darba kārtības prioritātēm”.

Ar līdzīgiem un daudz skarbākiem paziņojumiem nāca klajā daudzi Krievijas politiķi, politologi un komentētāji. Tas, ka Krievija aizstāv savas valsts pilsoņus, ir pats par sevi saprotams. Tas, ka šis pilsonis izrādījies Viktors Buts, jau vairs nav tik pašsaprotami. Versiju ir daudz un neskaidrību visā šajā lietā vēl vairāk.

Versija numur viens: Krievijas varas iestāžu acīs “Buts ir mērglis, tomēr viņš ir mūsu pašu mērglis”. Šī versija gan neatbild uz jautājumu, kāpēc tieši Buta lieta izraisījusi tik aktīvu Krievijas reakciju, nevis kāda cita no vairāk nekā 7000 ārvalstīs apcietināto Krievijas pilsoņu lietām (ASV cietumos vien sēž ap 350 Krievijas pilsoņu).

Versija numur divi: Buts zina pārāk daudz gan par krievu ieroču tirdzniecības “melnajām shēmām”, gan par savu “jumtu” – augsta līmeņa Krievijas amatpersonām, kas varētu būt iesaistītas šajās shēmās. Šajā sakarā Krievijas masu informācijas līdzekļos vairākkārt izskanējis iepriekšējās, Putina, valdības vicepremjera Igora Sečina vārds. Tāpat kā Buts, arī viņš 80. gados strādāja par militāro tulku Angolā un Mozambikā un, saskaņā ar globālās izlūkošanas kompānijas Stratfor informāciju, esot bijis PSRS galvenā persona ieroču kontrabandā uz Latīņameriku un Tuvajiem Austrumiem. Pēdējos gados viņš ir kļuvis par Kremļa galveno personu ieroču piegādē Čavesa režīmam. Buts ir noliedzis, ka viņam būtu jelkāda saistību ar Sečinu. Bet Buts ir noliedzis visu – arī to, ka viņam būtu jelkāda saistība ar ieroču tirdzniecību. Taču, ja šī versija ir patiesa, Krievijā daudzi nevarēs mierīgi gulēt, kamēr Buts atradīsies ASV varas iestāžu rokās.

Versija numur trīs: visa Buta lieta ir politisks teātris, kas jāskata saistībā ar ASV vēlmi atgūt kontroli pār ieroču tirgiem tajos pasaules reģionos, kur darbojās Buts, un lieku reizi nodemonstrēt krieviem, turklāt īsti holivudiskā stilā, kurš šajā pasaulē ir saimnieks. Lai ko arī krievi domātu par Butu, viņa aizturēšana Taizemē, izdošana amerikāņiem un notiesāšana daudziem nozīmē kārtējo Krievijas pazemojumu. “Ja amerikāņi iesēdināja Butu par hipotētisku lidmašīnu pārdošanas darījumu Kolumbijai, bet ar šīm lidmašīnām teorētiski varēja tikt pārvadāti ieroči, ar kuriem hipotētiski varētu tikt nogalināti ASV pilsoņi, tad cik amerikāņu vajadzētu iesēdināt par Afganistānas okupāciju, pēc kuras pie mums sākušies afgāņu opija magoņu plūdi?” – pēc Buta notiesāšanas sašutis vaicāja Žirinovskis, labi apzinoties, ka tik drīz Krievijai nevienu amerikāni par Afganistānas okupāciju apcietināt neizdosies.

Vismazāk Buta aizstāvjus kā Krievijā, tā Amerikā, šķiet, interesē Buta pagātne – proti, vai un cik lielā mērā Buts patiešām ir piegādājis ieročus diktatoriskiem režīmiem un konflikta zonām, pārkāpjot ANO noteiktos ieroču embargo. Šis jautājums ne īpaši interesēja arī ASV tiesu, toties tas interesē Nikolasu Šmidlu, kura raksts žurnālā The New Yorker Buta aizstāvjus nepatīkami pārsteidza. Buta advokāts Gajans un tulks Garkuša steidzās paziņot presei, ka tajā nav nekā jauna, bet viss pārējais esot meli. Taču jaunums šajā rakstā ir, un tā ir informācija, ko Šmidlam sniedzis Petrs Mirčevs, Buta galvenais ieroču piegādātājs. Šmidls ir vienīgais žurnālists, kuram izdevies satikt un intervēt Mirčevu. Tulks Garkuša pavēstīja Maskavas laikrakstam The New Times, ka Mirčevs esot neapmierināts ar Šmidlu un apvainojot viņu citātu fabricēšanā. Laikraksta Ņujorkas korespondents Vladimirs Kozlovskis uzdeva Šmidlam jautājumu, vai Mirčevs viņam esot izteicis kādas pretenzijas par rakstu. “Jā,” atbildēja Šmidls. “Viņš man piezvanīja un teica: “Kāpēc tu uzrakstīji, ka man ir gaļīgi vaigi? Gribēji teikt, ka es esmu speķa fabrika, ja?”” Citu pretenziju, apgalvo Šmidls, Mirčevam nav bijis.RL mājaslapā lasāms Nikolasa Šmidla raksts Atbruņojot Viktoru Butu.