Vecā jaunā pasaule

2012. gada augustā nācās pieredzēt divus skaļus notikumus, kuri – ja vien ir vēlēšanās (un griba) objektīvi pavērot un pārdomāt pieredzēto – atklāj šo to no apziņas uzbūves mūslaiku pasaulē, precīzāk – tās daļā, ko sauc par “Rietumiem”, un tās perifērijā. Un, protams, dāvā mums iespēju aplūkot nelielu augšminētās pasaules daļas mehānisma fragmentu.Kiberanarhists, WikiLeaks radītājs, uzreiz vairāku (dižu un varenu) lielvalstu amatpersonu visvairāk nīstā persona Džulians Asanžs saņēmis politisko patvērumu Ekvadorā. Viņam šai nolūkā nenācās šķērsot okeānu, jo jau dažus mēnešus iepriekš viņš bija patvēries Ekvadoras vēstniecībā Londonā, glābjoties no izdošanas Zviedrijai. Zviedrijā Asanžam draud tiesvedība sakarā ar viņa it kā veiktajiem seksuāla rakstura nodarījumiem; apsūdzību pret viņu cēlusi kādas vietējās universitātes oficiālā “feminisma lietu komisāre”, kura apgalvo, ka Asanžs, mīlējoties ar viņu, vienubrīd neesot reaģējis uz partneres pausto vēlmi pārtraukt ritmisko procesu. Kāda cita zviedriete ne mazāk nopietni ņēmusi ļaunā viņa atteikšanos lietot prezervatīvu. Pret Vikikazanovu vērstās zviedru tiesvedības apstākļi ir visai miglaini, aresta orderis esot ticis izdots tikai ar otro piegājienu, visai lielā steigā un, kā runā, ar pamatīgiem procesuāliem pārkāpumiem, kas – tāpat kā, atklāti sakot, cietušo visai nekonkrētās pretenzijas – rada jautājumu: “Vai tikai zviedru tiesu vara – ar divu jaunu dāmu palīdzību – nav rīkojusies ASV spiediena ietekmē?” Patiešām, amerikāņu valdība alkst atriebties Asanžam par visām nepatikšanām, kuras viņš tai sagādājis, publicējot tūkstošiem slepenu diplomātisko vēstuļu un tādējādi izgaismojot – nē, ne jau kādus baisus noslēpumus, bet tikai Valsts departamenta ierēdņu domāšanas veidu un līmeni. Piebildīšu, ka Austrālija, kuras pilsonis ir Asanžs, izmanto iespēju paklusēt un nejaukties, it kā skandālistam kabatā būtu kāda, piedodiet par rupjību, Baltkrievijas pase. Hakeris aizlaidās uz Londonu, kur diezgan ilgi, tomēr nesekmīgi cīnījās pret Lielbritānijas mēģinājumiem izdot viņu Zviedrijai. Asanža advokāti un atbalstītāji norādīja uz to, ka zviedru izmeklētāji atteikušies nopratināt aizdomās turamo ārzemēs un ka, ja viņu klients nonāks skandināvu valstī, kas lepojas ar savām pasaulē vistaisnīgākajām tiesām, tā viņu tūdaļ izdos ASV, kur nelaimīgo iebāzīs cietumā uz mūžu, ja ne vispār izcepinās elektriskajā krēslā. Tā nu, zaudējis juridisko kauju, Asanžs ieradās Ekvadoras vēstniecībā (izmantojot savus sakarus ar šīs valsts kreiso prezidentu), pēc tam Kito paziņoja, ka viņam visai pamatotu iemeslu dēļ (skat. iepriekš) tiek piešķirts politiskā bēgļa statuss. Tas izraisīja vēl lielāku skandālu. Britu Ārlietu ministrija lika manīt, ka Ekvadoras vēstniecībai Londonā varētu atņemt diplomātisko statusu – ar visām no tā izrietošajām sekām, policistu iebrukumu un tml. Vikiaktīvisti devās aizstāvēt diplomātisko misiju. Vairāki policisti izvietojās pie ēkas ieejām, respektīvi, izejām jaunkrievu naudasmaisiem tik mīļajā Naitsbridžas (Knightsbridge) rajonā. Kā rakstīja nejaukie žurnālisti, “debesīs meta cilpas helikopters”. Prese no visām pusēm apcilāja teorētisko iespēju izvest Asanžu no valsts ar diplomātisko pastu vai vēstnieka automašīnā, rēķināja, cik britu nodokļu maksātājiem izmaksās nejēdzīgā ideja bloķēt Ekvadoras vēstniecību, Kito šķīla zibeņus “neokoloniālās” Kamerona valdības virzienā, bet Latīņamerikas valstis jau visai nepārprotami piesauca nule aizvadīto Folklendu kara trīsdesmito gadadienu. Sapienti sat. Krievijas prese to visu vēroja bez īpašas intereses; pieminēsim vien kādu laikraksta Kommersant žurnālistu, kurš no saviem nevainojamas personīgās vīrišķības, drosmes un bezbailības nesasniedzamajiem augstumiem nodēvēja Asanžu par “gļēvuli”.Tajā pašā laikā Maskavā tika pasludināts spriedums feministiskajai pankroka grupai Pussy Riot. Procesa gaitu neizklāstīšu – interesentiem bija iespēja gūt par to izsmeļošu informāciju no visiem iespējamajiem avotiem, ar vecmodīgajām avīzēm sākot un garām zibošo tviteri beidzot. Uzsvēršu vien to, ka popularitātes bilancē Pussy Riot nepārprotami ieliek Asanžam – 2012. gada augustā, protams –, izpelnoties (teju vienbalsīgu, kaut divdomīgu, ja tas iespējams) atbalstu ne vien no Krievijas sabiedrības izglītotā slāņa, bet arī visur Rietumos, sākot ar Angelu Merkeli, beidzot ar Madonnu un Bjorku, Stīvenu Fraju ar Salmanu Rušdi. Pārsteidzoši, bet gandrīz neviens nav ievērojis, ka dažās nozīmēs abi šie notikumi ir saistīti; drīzāk pat tā: šo notikumu nozīmes sakņojas vienā un tai pašā sabiedrības apziņas stāvoklī, no kā izriet jau gluži praktiski secinājumi un pat konkrētas darbības vai drīzāk darbību iespēja. Lai cik dīvaini tas liktos, bet vienīgā, kas saskatīja kādu sakarību starp Ekvadoras patvērumu guvušo austrālieti un Krievijas pankfeministēm, bija Krievijas Ārlietu ministrija, kura, darbodamās sev ierastajā monotonajā stilā “pats tāds, un vispār pie jums tur nēģerus linčo”, dienā, kad tika pasludināts spriedums Pussy Riot dalībniecēm, nāca klajā ar aicinājumu Apvienotajai Karalistei pieņemt taisnīgu lēmumu Asanža lietā un ļaut viņam spert kāju uz drošās Ekvadoras zemes. Kā daudzi krievu diplomātijas lempīgie manevri, arī šis palika bez ievērības. Taču – saistība starp norisēm ap Asanžu un Pussy Riot pastāv, tā ir komplicēta, cieša un vairākos līmeņos.

Pirmkārt, visuzskatāmākais. Jo divdomīgāka un miglaināka ir Asanža lietas juridiskā puse, jo vairāk šaubu par to, vai te viss ir tīrs un bez Štatu nelabās gribas klātbūtnes. Starptautiskajam anarhistam izvirzīto apsūdzību un viņa vajāšanas vēriena nesamērojamība, juridiskā jezga par nevainojamu izdaudzinātajā Zviedrijas tieslietu sistēmā, Austrālijas klusēšana, amerikāņu politiķu draudīgie izteikumi par to, ka Asanžs nodarījis milzu kaitējumu (ko gan neviens nav pierādījis) ASV nacionālajām interesēm un ir jātiesā par spiegošanu (bet varbūt vienkārši jānovāc), – ar to visu pietiek pārpārēm, lai rastos aizdomas par negodīgu spēli. Ja pie tam atceramies tos normālai demokrātiskai praksei vispār neiedomājamos paņēmienus, ar kādiem iepriekš mēģināts aizbāzt WikiLeaks “sūci” (piemēram, izmantojot it kā pilnīgi neitrālās, ar politiku nesaistītās kompānijas MasterCard un Visa, lai finansiāli nosmacētu kiberaktīvistus), tad viss sižets izskatās pavisam neglīts. Faktiski Rietumi (precīzāk, to anglosakšu daļa plus Zviedrija) liek mums saprast, ka zināmos gadījumos, kad ļoti gribas un ļoti vajag, pašu deklarētās konvencijas ir pārkāpjamas. Bet pēc tam – kad viss būs beidzies jums tīkamā veidā – var atkal deklarēt to pašu konvenciju nepārkāpjamību (formulēsim principu tā parupji: “vienreiz, pālī un ar kaimiņieni jau neskaitās”). Bet tieši šī situācija ļauj apšaubīt nosacīti liberālo Rietumu tiesības spriest morālu tiesu par daudzām netaisnībām, kas notiek kur citur – piemēram, tai pašā Pussy Riot lietā. Madonnai un Stīvenam Frajam ir visas tiesības atbalstīt Krievijas aktīvistes, bet Britu Ārlietu ministrijai un Valsts departamentam, tā nu iznāk, nav vis. Smagāku triecienu Putina režīma pretiniekiem grūti pat iedomāties. Tieši to mēģināja aprādīt Krievijas ĀM savā neveiklajā paziņojumā Asanža sakarā, taču Putina ierēdņu talanta trūkums ir tik katastrofāls, ka pat simtprocentīgu vinnesta situāciju viņi pamanās pārvērst portatīvā Austerlicā.

Otrs, kas abām 2012. gada augusta lietām kopīgs, – neiedomājami daudz muļķības, aprobežotības un tas, ko vairs ne ar kādu skaistu “simulakra” vārdu nevar apzīmēt; šķiet, vienīgi angļu fake te vēl varētu derēt.

Asanžs: viņa atklātie fake noslēpumi (nekādu īstu noslēpumu publicētajās Vikikabalogrammās nebija, vien diplomātu emocijas un no vietējās preses materiāliem sadiegti analītiskie ziņojumi), viņa fake anarhisms – mūsu varonis, cita starpā, bija iecerējis veidot programmu Kremļa angliski raidošajā propagandas telekanālā RT; viņam izvirzītās fake apsūdzības (jo var jau būt, ka seksuālas dabas incidents tiešām bija un, saskaņā ar zviedru likumiem, varbūt pat ne gluži niecīgs, taču ne jau nu “noziegums”, kura dēļ tērējami miljoni advokātiem, prokuroriem, propagandistiem, policistiem un pēc tam rīkojami starptautiski skandāli ar mājieniem par iespējamu brutāla spēka lietošanu starpvalstu līmenī). Galu galā – zviedru fake feministes, kas kļuvušas par instrumentu pavisam mačiskā dumpinieka izķeršanas spēlītē.

Pussy Riot: fake uzstāšanās dievnamā, kas, kā zināms, nebija nekāda “uzstāšanās” – video ar dziesmu tika samontēts vēlāk. Fake apzīmējums “pankgrupa” – Kristus Glābēja katedrālē (un pēc tam YouTube) notikušais ir laikmetīgās mākslas (contemporary art) akcija, tai ir sakars ar Parīzes letristiem un situacionistiem, bet ne jau ar Sex Pistols vai The Clash. Saukt Pussy Riot par “mūziķēm” un pārmest, ka viņas “neprot dziedāt”, ir tikpat nejēdzīgi kā vērtēt Kafkas vai Harmsa dienasgrāmatu zīmējumu māksliniecisko kvalitāti. Tepat arī krievu fake liberāļi, kuri saukā Pussy Riot par “dumjām skuķēm”, “bērniem”, “idiotēm” un ierosina viņas “iepērt” (variants – “sadot ar žagariem”) un pēc tam palaist mājās, tā demonstrējot “žēlsirdību”. Manuprāt, šīs replikas ir vēl atbaidošākas nekā valsts pasūtījumu godīgi izpildījusī nožēlojamā tiesnese Sirova (viņa, atšķirībā no turienes liberāļiem, ir īsta; tāda, kādai arī jābūt postpadomju Krievijas tiesnesei, – nikna, tumsonīga un izpildīga). Fake politkorektā Rietumu prese, kas pataisījusi pārliecināto feministi Tolokoņņikovu par seksa ikonu. Fake autoritārais režīms ar visām savām policijām, tiesām, kabatas presi un polittehnologiem, kurš pakāš vienos vārtos primitīvu PR maču trim jaunām sievietēm. Fake apsūdzība, sabrūvēta uz pusotru tūkstoti gadu veciem baznīcas koncilu citātiem. Fake baznīca... ar to viss tāpat ir skaidrs. Fake advokāti, kuri nevis aizstāvēja (juridiski, profesionāli) jaunas sievietes, bet vingrinājās asprātībā un teica kvēlas politiskas runas. Fake spriedums, kuru aiz izmisuma sacerējusi vara, kas – aiz pašas truluma un gara nabadzības – iekūlusies strupceļā. Visā šajā melu, liekulības, svētulības un tumsonības putrā tikpat kā nekas vairs nav droši saredzams. Lai gan – divas lietas var saskatīt. Pirmkārt, mēs dzīvojam pasaulē ar gluži jaunu lietu kārtību. Feminisms ir nozīmīga šīs kārtības sastāvdaļa. Jā, to var instrumentāli izmantot ne tais tīrākajos politiskajos nolūkos – kā Asanža lietā –, bet tas ir nepārprotami bīstams vēl joprojām valdošajam maskulīnajam, mačiskajam, tradicionālistiskajam apziņas tipam, kurš valda ne tikai tādās vietās kā Krievija – kā redzams, tas joprojām ir stiprs pat visliberālākajā Rietumu presē. Tieši par feminisma bīstamību Pussy Riot arī dabūja divus gadus cietumā – ne par dziedāšanu, ne par lozungiem un pat ne par tiešiem politiskiem paziņojumiem, bet gan par to, ka viņas ir citādas un līdz pēdējam pastāv par savām tiesībām tādām būt. Krievijas valsts un Krievijas Pareizticīgā baznīca Pussy Riot lietā izskatās tik nejēdzīgas tieši tāpēc, ka uzvedas tā, it kā tagad būtu 1950. gads un turklāt nekādas Oktobra revolūcijas nebūtu bijis. Kremlis un Patriarhija atgādina tamborētu sedziņu, ar kuru omīte rūpīgi piesegusi iPad ekrānu.

Un, otrkārt, kā allaž šai pasaulē, mēs redzam, ka indivīdi var stāties pretī valsts varai. Iznākums, protams, mēdz būt dažāds, bet svarīgs jau ir nevis iznākums, bet pats fakts. Kaut gan – Pussy Riot patiešām ir uzvarējušas.