Atbruņojot Viktoru Butu

Savus pirmos soļus ieroču biznesā Viktors Buts spēra 1995. gadā, kādā jaukā vasaras dienā Bulgārijā. Toreiz 28 gadus vecais krievu uzņēmējs Sofijā bija ieradies no Šardžas, Apvienoto Arābu Emirātu trešās lielākās pilsētas, kur viņš bija dzīvojis divus pēdējos gadus. Šardža bija kaut kas līdzīgs postmodernai karavānu apmetnei – kā man nesen teica Buts, tā bija vieta, kur “praktiski nebija likumu”. Emirātos Buts bija ieradies, nezinot tikpat kā neko par arābu kultūru, taču viņam piemita īsta kosmopolīta spēja pielāgoties jauniem apstākļiem. Viņš bija nolēmis iesaistīties aviācijas jomā. Pateicoties savam ķērienam uz valodām, Buts varēja bez piepūles pārslēgties no krievu uz angļu un portugāļu valodu vai esperanto. Viņš pats apgalvo, ka šodien jau varot “lasīt 15 vai 16 valodās, iepirkties tirgū deviņās vai desmit un brīvi sarunāties piecās vai sešās”. Viņš sāka apgrozīties Šardžas starptautiskās lidostas kravas angāros, pamazām iepazinās ar pilotiem un apkalpēm un drīz vien nodibināja pats savu kravas gaisa pārvadājumu kompāniju Air Cess, kuras rīcībā bija neliels Krievijā būvētu lidmašīnu parks.

Sofijā Buts apmetās valstij piederošajā viesnīcā Moskva, noplukušā daudzstāvu ēkā, un devās taisnā ceļā pie bulgāru ieroču tirgotāja, vārdā Petrs Mirčevs. Butam nebija ne mazāko grūtību kārtot darījumus jebkurā pasaules malā, vai tā būtu kāda Austrumeiropas pilsēta vai lidlauks Āfrikas džungļu vidū. Air Cess īpaši labi veicās Āfrikā, kur Buts reizēm sadarbojās ar despotiskiem režīmiem. Buta piloti pārvadāja no Šardžas uz Āfrikas galvaspilsētām televizorus, gaisa kondicionētājus un dārgas mēbeles, bet no Senegālas uz apkārtējām valstīm – veselas kravas Rietumafrikāņu franku. Air Cess lidmašīnas pēdējā laikā bija sākušas arī piegādāt tekstilpreces un elektroniku Afganistānai, kuru tolaik vēl vadīja prezidents Burhanudīns Rabani. Buts bija satuvinājies ar Rabani aizsardzības ministru Ahmedu Šahu Masudu, kuru man aprakstīja kā “īstu revolucionāru”, piemetinot: “Acīs viņam dega uguntiņas.” Masudam raizes sagādāja Taleban nemiernieku rosīšanās, un kādu dienu viņa vietnieks Butam pajautāja, vai viņš nevarot sagādāt arī ieročus.

Butam sakaru ar ieroču tirgotājiem nebija, toties viņam netrūka autodidaktiem raksturīgās pārdrošās pašpaļāvības, un viņš zināja, kā šādus kontaktus nodibināt. Kāds draugs viņam nesen bija iedevis Mirčeva telefona numuru; Buts viņam piezvanīja un stādījās priekšā. Mirčevs atceras, ka Buts viņam pa faksu nosūtījis afgāņu pasūtījumu sarakstu.

To izlasījis, Mirčevs Butam atbildēja: “Brauciet uz Sofiju.”

Mirčevs bija tikai dažus gadus vecāks par Butu, taču viņš jau bija pieredzējis ieroču mākleris. Kad pienāca Aukstā kara beigas, Mirčevs saprata, ka bulgāru ieroču ražotājiem, kuriem tikpat kā nebija pieejas globālajam tirgum, nepieciešams cilvēks, kurš “palīdzētu viņiem dibināt sakarus ar pasauli”. Nesen, tiekoties ar mani Sofijā, viņš sacīja: “Neviens nerunāja angliski. Es runāju.” Viņš strauji kļuva par ietekmīgu ieroču eksporta starpnieku.

Buts ieradās Mirčeva birojā, un abi devās pusdienās. Butam bija viltīgs smaids; brūnās ūsas lika acīm izskatīties vēl zilākām. Viņš bija ģērbies sportiskā žaketē un kreklā ar atpogātu apkaklīti. Mirčevam, neliela auguma vīrietim ar gaļīgiem vaigiem, Buts patika, bet viņu pārsteidza sarunu biedra analfabētisms ieroču jautājumos. “Viņš nezināja vispār neko,” Mirčevs man stāstīja. “Viņš putroja kalibrus, sistēmas, ieroču veidus – visu.”

Pēc pusdienām Mirčevs ar Butu devās iedzert pa glāzei kādā brīvdabas kafejnīcā uz bruģētas ielas zem tramvaju vadu tīkla un vienojās par biznesa plānu. Mirčevs apņēmās gādāt par preci, bet Buta ziņā paliktu pārvadāšanas lietas. Buts bija ar mieru. “Viktors ātri mācās un ļoti viegli atrod kontaktus,” sacīja Mirčevs. “Viņš jebkurā brīdī varēja sadabūt rokā vajadzīgos cilvēkos.”

Afgāņu ieroču līgumi bija biedējoši lieli. “Viņiem kuru katru brīdi draudēja karš; mēs bijām viņiem vajadzīgi,” teica Mirčevs. Es pajautāju, cik lielas īsti bija kravas. “Cik tonnas?” viņš pārvaicāja. “Es tonnās nekad neesmu rēķinājis. Es vienmēr rēķināju tikai naudā. Tās bija milzīgas summas.” Butam tas bija tikai pats sākums: nepagāja ne pieci gadi, un viņš kļuva pazīstams kā pasaules ietekmīgākais ieroču tirgonis.

Uzaudzis atpalikušā un nomaļā Padomju Savienības nostūrī, Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbē, Buts jau kopš zēna gadiem ilgojās redzēt pasauli. Automehāniķa un grāmatvedes dēls apguva angļu valodu, klausoties grupu ABBA un Chicago plates. Pusaudža gados viņš izmēģināja divus no pierastākajiem ceļiem, kas tolaik varēja aizvest uz ārzemēm, – sportu un armiju. Vispirms viņš apceļoja Padomju Savienību volejbola komandas sastāvā. Sportu Buts vēlāk pameta, kā pats man paskaidroja, lai viņam atliktu vairāk laika meitenēm. Astoņpadsmit gadu vecumā puisi iesauca Padomju armijā, un viņš divus gadus nodienēja kājnieku daļā Rietumukrainā. Pēc demobilizācijas Buts iesniedza dokumentus PSRS Aizsardzības ministrijas Kara institūtā Maskavā, kur tika uzņemts un studēja portugāļu valodu.

Stīvens Blanks, ASV armijas Kara koledžas eksperts PSRS un Krievijas bruņoto spēku jautājumos, šo institūtu dēvē par “izlūkdienesta virsnieku audzētavu”. Buts uzstāj, ka ar spiegošanu nekad neesot nodarbojies, bet gan Mirčevs, gan kāds izbijis CIP aģents un ukraiņu organizētās noziedzības pasaules pārstāvis man vienā balsī apgalvoja, ka Buts savulaik strādājis padomju Galvenajā izlūkošanas pārvaldē.

1988. gadā, pabeidzis institūtu, Buts kopā ar padomju militāro padomnieku grupu nonāca Mozambikā, bijušajā Portugāles kolonijā. Kādu vakaru Maputo, padomju vēstniecības pieņemšanā, viņš uzsāka sarunu ar sievieti, vārdā Alla Protasova. Viņa uz Mozambiku bija atbraukusi līdzi vīram, kurš strādāja par tulku vietējā padomju tirdzniecības pārstāvniecībā. “Viktors ir ļoti aktīvs un enerģisks cilvēks,” Alla man stāstīja. “Viņš prot aizraut.” Alla ar vīru atgriezās Maskavā, bet pavisam drīz viņu pameta un 1991. gadā apprecējās ar Butu, kurš tolaik jau bija atgriezies Maskavā.

Tas bija gads, kad izjuka Padomju Savienība. Uz sabrukušās ekonomikas un Borisa Jeļcina paviršās prezidentūras fona uzplauka noziedzīgas bandas, kuru ietekme agrāk nesniedzās ārpus cietuma sienām. Tagad Krievijā bija iespējams tikt pie bagātības daudzos un dažādos veidos, taču Butu dzina ne tik daudz naudas kāre, cik nemierīga klejotāja gars. No Maskavas viņi ar Allu pārcēlās uz Šardžu, kur Buts nodibināja savu kravas gaisa transporta kompāniju. Drīz vien viņi jau dzīvoja plašā villā jūras krastā.

1995. gada augustā, dažus mēnešus pēc Buta un Petra Mirčeva sadarbības aizsākuma, Taleban iznīcinātāji netālu no Kandahāras piespieda nolaisties vienai no Buta lidmašīnām. Krievu pilotus un apkalpi saņēma gūstā. Visu nākamo gadu Buts kopā ar oficiālajiem Maskavas pārstāvjiem nopūlējās panākt savu cilvēku atbrīvošanu; Buts pat tikās ar Taleban līderi mullu Omāru. Beidzot krievus izdevās izvest no Afganistānas. Līdz šai dienai nav skaidri zināms, kā tas īsti noticis. Buts apgalvo, ka viņa cilvēki izbēguši, un noliedz, ka būtu piekritis lauzt līgumu ar Rabani un Masudu un turpmāk sadarboties ar Taleban.

1997. gadā Buts pārcēlās uz Johannesburgu. Viņi ar Allu, tagad jau kļuvuši par mazas meitenītes vecākiem, apmetās augsta mūra iežogotā savrupmājā ar diviem peldbaseiniem. Buts sava biznesa vajadzībām sāka meklēt lidmašīnu skrejceļu un pa to laiku iedraudzējās ar kādu balto dienvidafrikāni, vārdā Endrjū Smuljans. Piecdesmit sešus gadus vecajam Smuljanam bija uz leju noliekušās baltas ūsas un balss, kas izklausījās tā, it kā skanētu caur gļotām. Viņam piederēja kravas gaisa transporta kompānija, kas palaikam pārvadāja arī ieročus.

Buts Smuljanu uzskatīja par savu “darbaudzinātāju” un godāja par babu, kas svahili valodā nozīmē “vectēvs”. Ar Smuljana palīdzību viņam izdevās atrast biroja telpas un skrejceļu Pītersburgā, apmēram 300 km no Johannesburgas, un nodibināt uzņēmumus Svazilendā un Zambijā. (Gadu gaitā Buts uzbūvēja veselu biznesa tīklu; to veidoja 30 kompānijas, kas bija izkaisītas pa visu pasauli. Izmeklētāji apgalvo, ka dažas no tām bijušas tikai fasādes.)

Togad Buts aizveda Smuljanu uz Starptautisko aizsardzības izstādi un konferenci (IDEX), kas reizi divos gados notiek Abū Dabī. Šajā izstādē tiek demonstrēti jaunākie ieroču un munīcijas veidi, sākot ar tankiem un beidzot ar gaismas un skaņas granātām; pasākums pievilina valdību pārstāvjus, starpniekus un ieroču māklerus, kuri šeit bieži dibina jaunus kontaktus. Izstādē Buts iepazīstināja Smuljanu ar AK-47 izgudrotāju Mihailu Kalašņikovu un Mirčevu, kurš meklēja potenciālos klientus. Mirčevs man teica, ka Smuljans viņam licies strups un skarbs, kā arī “ļoti apmierināts pats ar sevi”.

Buta likumīgo klientu un pasūtījumu saraksts auga arvien garāks; viņš nelaida garām arī iespējas, ko piedāvāja tā saucamais pelēkais tirgus, kurā likumīgā ceļā iegūtas preces tiek tirgotas ar nelikumīgiem vai vismaz apšaubāmiem līdzekļiem. (Iegādāties iPad planšetdatoru BestBuy veikalā ir likumīgi, bet, ja jūs to nopirksiet turpat blakus auto stāvvietā, tātad nemaksājot nodokļus, jūs jau būsiet nonākuši pelēkā tirgus zonā.) Ieroču tirdzniecība kā tāda nav nelikumīga; pagājušajā gadā ASV eksportēja bruņojumu 46 miljardu dolāru vērtībā. Likumīgām transakcijām nepieciešams dokuments, ko sauc par “galapatērētāja sertifikātu”, – tas identificē ieroču pircēju. Ieroču tirdzniecība pāriet pelēkā tirgus zonā tad, kad ieroči no likumīga pircēja pārceļo pie valstīm vai bruņotiem grupējumiem, uz kuriem attiecinātas starptautiskas sankcijas. Bieži vien neiztiek bez galapatērētāja sertifikāta viltošanas.

Viena no valstīm, ar kurām Buts savus darījumus kārtoja pelēkajā tirgū, ir Angola. 1975. gadā šajā zemē bija sācies pilsoņu karš starp valdības atbalstītajiem marksistiskajiem grupējumiem un Žonaša Savimbi vadītajiem nemierniekiem. 1994. gadā Savienoto Valstu uzraudzībā bija panākts kārtējais miera līgums, un ANO sankcijas aizliedza piegādāt ieročus Savimbi grupējumam, kas bija pazīstams ar nosaukumu UNITA. Iesākumā Buts piegādāja UNITA kontrolētajām teritorijām sardīnes, miltus, kartupeļus, alu, viskiju un cepamo eļļu. 1998. gadā miera līgums sāka izirt, un Savimbi vajadzēja ieročus. Buts satikās ar UNITA līderi. “Viņam bija tik harizmātiska personība,” Buts atceras. Mirčevs man pastāstīja, ka drīz pēc tam Buts sācis piegādāt UNITA kastes ar rokas prettanku granātām, AK-47 un mīnmetējiem, kā arī bruņu transportierus. Mirčevs, kurš teica, ka viens līgums ar Savimbi bijis 100 miljonu dolāru vērts, noorganizēja ieroču un munīcijas piegādi no Melnās jūras piekrastes pilsētas Burgasas. Šīs pilsētas lidostā loģistikas izmaksas bija zemākas nekā citur Bulgārijā; tās rīcībā bija arī skrejceļš, ar kuru pietika arī Il-76, vienai no Buta lielākajām lidmašīnām. Mirčevs izteicās, ka, lai arī Buts pirmām kārtām pildījis pārvadātāja un “savedēja” pienākumus, viņš esot kļuvis “visnotaļ informēts ekipējuma un munīcijas jautājumos”.

Sarunā ar mani Buts atzina, ka piegādājis ieročus Togo un Zairai, kuru valdības bija noskaņotas draudzīgi pret UNITA. Taču viņš nekad neesot vedis ieročus uz UNITA kontrolētu teritoriju pašā Angolā.

Vitnijs Snaidmans, tolaik ASV Valsts sekretāra palīga vietnieks Āfrikas lietās, saka, ka uz viņa rakstāmgalda strauji vien kaudzītē sagūluši CIP un Nacionālās drošības pārvaldes ziņojumi, kuros izsekotas Buta lidmašīnu gaitas uz Angolu un atpakaļ. Snaidmans, kurš reiz nosauca Butu par “ļaunuma iemiesojumu”, man teica, ka Buts “tiešā veidā lika šķēršļus amerikāņu miera centieniem”. Paralēli ieroču piegādāšanai Savimbi spēkiem, viņš vedis bruņojuma kravas arī Angolas valdībai. Es pajautāju Butam, vai Savimbi zināja par viņa sadarbību ar UNITA pretiniekiem. Protams, – Buts man atbildēja. Vai tad Savimbi nebija iebildumu? “Ja to nedarītu es, tad atrastos kāds cits,” Buts atteica.

Vašingtonas acīs Buts nu jau bija būtiska figūra uz starptautiskās noziedzības skatuves. Viņš izcēlās nevis ar cietsirdību vai nežēlību, bet ar amorālu viltību. “Ja viņš neņemtos ar ieročiem un visām tām nejaucībām, tad būtu sasodīti labs biznesmenis,” teica Andreass Morgners, ASV Finanšu departamenta sankciju eksperts.

Pateicoties savam biznesam, Buts sāka spēlēt milzu lomu kara un miera jautājumos. Viņš nedz izvairījās no spiediena, nedz arī nostājās kāda pusē. Viņš veda beļģu miera nodrošināšanas spēku karavīrus uz Somāliju, bet pēc 1994. gada genocīda Ruandā palīdzēja franču karaspēkam nokļūt Kongo austrumos. Taču jau pavisam drīz pēc tam Buts ar Mirčeva un citu palīdzību nogādāja konflikta zonās krievu, bulgāru un irāņu ieročus.

1998. gadā, četrus gadus pēc Ruandas genocīda, Buts sāka transportēt ieročus arī uz šo valsti. Mirčevs vienojās ar Ruandas valdību par bruņojuma piegādi, un Buts uzņēmās to nogādāt no Burgasas uz Kigali. (Viņa cilvēki, uzturoties Kigali, apmetās viesnīcā InterContinental, kur Buts bija noīrējis visus divu augšējo stāvu numurus.) Taču ne jau visi piegādātie ieroči palika Ruandā. Ruandas tutsi valdība atbalstīja tutsi kaujiniekus arī kaimiņvalstī, Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu reģionā, palīdzot viņiem cīņā pret Kongo prezidentu Lorānu Kabilu. Daļa ieroču tajās pašās Buta lidmašīnās nonāca Kongo nemiernieku rokās. Tolaik Kongo nebija uzliktas nekādas starptautiskas sankcijas, tomēr var teikt, ka Buts un Mirčevs veicināja militāru konfliktu, kurā pamazām vien tika iepītas astoņas Āfrikas valstis.

Pilots Džeimss Roberts, kurš strādāja pie Buta, izteicies, ka esot savām acīm redzējis, kā Il-76 tiek iekrautas munīcijas kastes, krievu ražojuma rokas prettanku granātmetēji un iebraukti japāņu pikapi ar iebūvētiem automātiem; tāpat lidmašīnā “ātrā solī, ierindā pa divi” iesoļojuši ruandiešu karavīri. Buts reizēm esot stāvējis lidlaukā un noskatījies, kā tiek iekrauta krava. Lidmašīnas nolaidās vai nu Gomā, vai Kisangani, Austrumkongo pilsētās, kur Ruandas atbalstītajiem kaujiniekiem bija liela ietekme. Starptautiskās glābšanas komitejas 2008. gada ziņojumā teikts, ka Kongo pilsoņu karš prasījis vairākus miljonus dzīvību – vairāk nekā jebkurš cits bruņots konflikts kopš Otrā pasaules kara.

90. gadu beigās Buta galvenais uzņēmums Air Cess jau bija starp pasaules vadošajām kravas gaisa transporta kompānijām. Tā rīcībā bija gandrīz 30 lidmašīnu; Buts bija kļuvis par multimiljonāru un algoja apmēram trīssimt darbinieku. Vienubrīd no Šardžas izvestās un šajā pilsētā ievestās kravas apjoma ziņā Air Cess atpalika tikai no vācu nacionālās aviokompānijas Lufthansa. Centrālāfrikas Republikā Buts bija izveidojis pasažieru aviolīniju, izīrēja krievu pasažieru un kravas lidmašīnas Muamara Kadāfi valdībai Lībijā un vadāja ieročus uz kara zonām. Un neviens nemēģināja viņu apturēt.

1999. gadā Pīters Heins, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Āfrikas lietās, sāka brīdināt britu amatpersonas par Viktora Buta darbības sekām. Heins zināja, ka britu karavīri Sjerraleonē spiesti atvairīt arvien augstākā līmenī sarīkotus uzbrukumus. Nemiernieku (un daudzi no viņiem bija sadzērušies vai narkotikas salietojušies puišeļi) bruņojums pēdējā laikā bija pilnveidojies no mačetēm līdz kalašņikoviem. 2000. gada novembrī Heins, uzrunājot britu parlamenta Pārstāvju palātu, skarbi kritizēja “sankciju pārkāpējus”, kas piegādāja ieročus Sjerraleonei un Angolai. Viņš paziņoja, ka Buts esot pats ļaunākais no viņiem visiem – īsts “nāves tirgonis”.

ANO jau bija nosūtījusi uz Angolu inspektorus, lai noskaidrotu, kā UNITA kaujinieku rokās nonāk ieroči. Decembrī tika publicēts ANO ziņojums. Atsaucoties uz Bulgārijas valdības rīcībā esošo informāciju, tajā bija teikts, ka lieli daudzumi dažāda tipa ieroču no Bulgārijas nonāk Togo. Izmeklētāju komisija bija konstatējusi, ka visi galapatērētāja sertifikāti ir viltoti; visas kravas pasūtītas ar Mirčeva kompānijas starpniecību un visos gadījumos, izņemot vienu, transportu nodrošinājusi kompānija Air Cess.

Viena no ticības pamatdoktrīnām ieroču biznesā ir tā sauktā “ticamā noliedzamība”. “Mans pienākums ir dabūt preci lidmašīnā,” sacīja Mirčevs. “Tālāk jau man ir pilnīgi pie vienas vietas, uz kurieni tā lidmašīna dosies.” Savukārt Buts izteicās šādi: “Mans darbs bija nogādāt kravas no Bulgārijas uz Zairu un tālāk uz Togo. [..] Es to arī izdarīju. Es savu vietu zināju.” Viņš piemetināja: “Kā pēc tam kāds cits ar to kravu grib izrīkoties, tā nav mana darīšana.” Ja uz to paraugās šādā aspektā, viņi ar Mirčevu nedarīja nekā slikta. Viņi vienkārši aizpildīja tukšās nišas pasaules ekonomikā.

Vēl pēc desmit mēnešiem ANO publicēja ziņojumu par situāciju Libērijā; tas saturēja informāciju, kas vēl jo vairāk vedināja domāt, ka Buta kompānijas pārkāpj starptautiskas sankcijas. (Buts noliedz, ka būtu sadarbojies ar Libērijas tālaika prezidentu Čārlzu Teiloru, kurš apsūdzēts daudzos kara noziegumos.) Ziņojumā nosaukti vairāki ietekmīgi Buta līdzstrādnieki, tajā skaitā viņa vecākais brālis Sergejs, Pāvels Popovs – talantīgs pianists no Moldovas, kurš pārraudzīja Buta kompāniju darbu Centrālāfrikas Republikā, kā arī Sergejs Deņisenko, tā paša Kara institūta absolvents, kurš prata ķīniešu valodu un pildīja Buta vietnieka pienākumus. Pirms tam publicētajā ziņojumā bija pieminēts arī Ričards Čičakli, sīriešu izcelsmes ASV pilsonis – Buta “galvenais finanšu menedžeris”. Ar Čičakli, ASV armijas veterānu, Buts iepazinās savulaik Šardžā, kur tas pārvaldīja beznodokļu anklāvu. Kopš tā laika Čičakli bija nodibinājis grāmatvedības uzņēmumu Teksasas štata Ričardsonā.

ANO ziņojumiem nav nekāda juridiska spēka; to ietekme nesniedzas tālāk par vārdu nosaukšanu un publisku nokaunināšanu. Taču Buts sniedza diskrētus pakalpojumus ietekmīgiem cilvēkiem. Kad ASV valdība sāka izdarīt spiedienu uz Emirātu varasiestādēm, Buts daļu no savām akcijām atdeva savam brālim Sergejam un atgriezās Maskavā, kur iegādājās lielu, nepabeigtu piepilsētas māju ar hektāru lielu zemes gabalu. “Man nebija nekādas vēlēšanās uzbūvēt sev impēriju,” viņš man teica.Šajā rajonā Buts nebūt nebija vienīgais biznesmenis ar skandalozu slavu; var pieņemt, ka viņš un daži viņa kaimiņi tur baudīja zināmu aizsardzību no valsts puses. Piemēram, Krievijas varasiestādes tā arī neizdeva Savienotajām Valstīm ukraini Semjonu Mogileviču, kuru FIB apsūdzēja naudas atmazgāšanā un krāpšanā. Tieši tāpat krievi 2002. gadā ignorēja Buta aresta orderi, ko, apsūdzot viņu netīrās naudas atmazgāšanā, ar Interpola starpniecību bija izdevusi Beļģija. (Pēc kāda laika lieta tika izbeigta.)

Un tomēr Buts juta spiedienu no ārzemēm. 2003. gadā viņš žurnāla The Times reportierim puspajokam pateica, ka Amerikas bīstamāko noziedznieku sarakstā augstāk par viņu figurējot “tikai Osama”. Pagāja gads, un Buša administrācija ar prezidenta rīkojumu vērsās pret Čārlza Teilora, viņa augstākstāvošo padomnieku un divu Eiropas ieroču tirgoņu – Buta un Leonīda Miņina – finansēm. (Ukrainas pilsoni Miņinu Itālijas policija jau bija arestējusi netālu no Milānas; viesnīcas numurā bez viņa vēl atradās četras prostitūtas, pusmiljonu dolāru vērti dimanti, kaudzīte kokaīna un vairāki viltoti galapatērētāja sertifikāti.) 2005. gada 26. aprīlī ASV Finanšu departamenta Ārzemju īpašumu kontroles birojs (OFAC) izsludināja sankcijas pret Butu, 30 ar viņu saistītām kompānijām un Čičakli. Tika paziņots, ka visi Savienoto Valstu teritorijā esošie īpašumi tiek iesaldēti un jebkuri turpmākie šajā valstī vai ar ASV banku veiktie darījumi tiks bloķēti.

Torīt FIB aģenti ieradās Čičakli mājā Teksasā un sarīkoja kratīšanu viņa kabinetā. Tika konfiscēts dators, bankas izraksti, reisu reģistri, Buta pases kopija un dimanti vairāk nekā 200 tūkstošu dolāru vērtībā. Tomēr krimināllieta netika ierosināta, un pēc nedēļas Čičakli devās uz Krieviju, kur dzīvo vēl šobaltdien.

Drīz pēc šī reida Aizsardzības departamenta ierēdņi ievadīja ar sankcijām aplikto kompāniju nosaukumus savā datu bāzē. Viņi izdarīja pārsteidzošu atklājumu: dažas no Buta firmām tagad piegādāja teltis un saldētu pārtiku amerikāņu karaspēkam Irākā. Spriežot pēc reisu reģistriem, viņa lidmašīnas desmitiem reižu bija ieradušās Bagdādē, un Butam tas bija pat ļoti ienesīgi. Pentagons vēlāk attiecīgos līgumus anulēja, taču pa to laiku karš Irākā jau bija palīdzējis Viktoram Butam atkal nostāties uz kājām.

Ārzemēs Buts no preses bija izvairījies, bet pēc atgriešanās Krievijā viņš kļuva par mediju sensāciju. Drīz pēc beļģu aresta ordera izdošanas viņš viesojās populārajā radiostacijā Eho Moskvi. “Kāpēc lai es baidītos?” viņš sacīja. “Es savā mūžā neesmu darījis neko tādu, par ko vajadzētu uztraukties.”

Buts sāka mētāties ar nekonsekventiem apgalvojumiem. Viņš vai nu vispār atteicās runāt par sarežģītiem jautājumiem – “Runa nav par to, ko mēs transportējām” –, vai klaji meloja. 2005. gadā kādā televīzijas intervijā Buts uzstāja, ka nekad neesot ticies ar Taleban līderiem, taču žurnālists neatlaidās, un jau pēc divām minūtēm viņš nopūtās un atzina, ka esot saticis mullu Omāru. Tajā pašā intervijā Buts arī apgalvoja, ka ieročus nekad neesot tirgojis un aviācijā vispār vairs nemaz nedarbojoties. Tolaik viņa īpašumā bija aviācijas elektronikas centrs uz ziemeļrietumiem no Maskavas.

ASV varasiestādes vairs nebija drošas, vai Buts vēl joprojām nodarbojas ar ieroču biznesu. Kļuva arvien grūtāk nošķirt viņa reālo darbību no fikcijas. (2005. gadā uz ekrāniem iznāca “Kara kungs” ar Nikolasu Keidžu galvenajā lomā – filma par amorālu ieroču tirgoni, kura prototips nepārprotami bija Buts.) Bez īpašiem pierādījumiem izplatījās daži sensacionāli apgalvojumi, piemēram, ka viņa lidmašīnas pēc amerikāņu iebrukuma Afganistānā izvedušas no valsts Al Qaeda zelta krājumus, ka viņš Hezbollah piegādājis bruņu caururbjošās raķetes un apbruņojis Islāma Tiesu savienību Somālijā.

Neilgi pēc Buta atgriešanās Maskavā ANO nosūtīja savus inspektorus uz Kongo austrumu daļu, lai savāktu pierādījumus sankciju pārkāpumiem. Viens no inspektoriem, Kristians Dītrihs, atceras, ka redzējis daudzas no Buta lidmašīnām, tomēr uz labu laimi sarīkotas pārbaudes uzrādījušas tikai likumīgu kravu. Peters Dansārts no Starptautiskā Miera informācijas dienesta, Antverpenē bāzēta ideju ģeneratora, kura uzmanības centrā ir ieroču pārvadājumi, arī daudzus gadus pavadījis, sekojot Buta aktivitātēm; tomēr arī viņš nav uzgājis nekādus pierādījumus noziedzīgai darbībai.

Vai nu Buts bija attālinājies no ieroču tirgus, vai vienkārši nogājis pagrīdē, ASV sankcijas bija iedarbojušās – starptautiskā tirgus durvis viņam pamazām vien aizvērās. “Ja tu kārto darījumus dolāros, visi gali ir ASV rokās,” Buts vēlāk izteicās. Taču arī tagad viņš atrada veidus, kā apvest ap stūri sistēmu. Buts plātījās, ka viņam bankās esot “draugi”, kas varot brīdināt 24 stundas, pirms tiek nobloķēts kāds no viņa kontiem. Un Čičakli man e-pastā rakstīja, ka tikt garām Ārzemju īpašumu kontroles biroja uzliktajām sankcijām esot “vienkāršāk, nekā nopirkt burgeri McDonald’s ēstuvē”. Patiesībā jau pats fakts, ka pret tevi vērsies OFAC, automātiski padara tevi par “oficiāli atzītu un uzticamu draugu jebkurai personai vai organizācijai, kas neieredz ASV valdību un tās politiskos mērķus un propagandu. Gluži labu iztiku iespējams nopelnīt tikai ar to vien, ka tavs vārds parādās OFAC sarakstā. To es varu apliecināt no personīgās pieredzes.”

Skaidrs bija vismaz viens – Buta lidmašīnu parks vairs netika pilnībā noslogots. Buta advokāts izteicās, ka divas no lidmašīnām “krājot putekļus” Kongo. Trīs pamestas stāvēja Emirātos. Viena no tām, būdīgs Il-76, bija pārvērsta par milzīgu reklāmas plakātu viesnīcai Palma Beach Ummalkaivainā, nepilnus 50 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Dubaijas. “Reizēm mums jārēķinās ar pasaules realitāti,” Buts 2006. gadā rakstīja savam vecajam draugam Endrjū Smuljanam. Viņš gribēja Krievijā izveidot lēto aviolīniju, kaut ko līdzīgu amerikāņu JetBlue, taču skaidrā naudā nevarēja savākt vajadzīgo kapitālu. Samierinājies ar šaurākiem apvāršņiem, Buts nopirka divus hektārus zemes Maikopā, Krievijas pilsētā pie Melnās jūras, plānoja tur izveidot bioloģisko saimniecību, audzēt rukolu un ražot kazas sieru. “Krievijā grūti atrast labu rukolu,” viņš man teica.

Mierīgā 2007. gada vasaras dienā cilvēks, vārdā Huans Zarate, iznāca no Baltā nama un devās ceļā uz Narkotiku apkarošanas pārvaldes (DEA) galveno mītni Virdžīnijas štata Kristalsitijā. Agrāk Zarate bija strādājis Finanšu departamentā, kur ar apsēstībai līdzīgu neatlaidību sekoja Buta finansēm. Tagad, kļuvis par prezidenta Džordža Buša padomnieku pretterorisma jautājumos, viņš lauzīja galvu par to, ko vēl būtu iespējams izdarīt, lai Butu apturētu. “DEA bija sākusi pierādīt, ka ir spējīga ķerties klāt arī personām, kas pirms tam uzskatītas par neaizskaramām, un saukt tās pie atbildības visnotaļ dramatiskos un nozīmīgos veidos,” Zarate man sacīja. Pirms dažām nedēļām pārvaldes Speciālo operāciju nodaļas aģenti pēc rūpīgi izplānotas iefiltrēšanās operācijas bija apcietinājuši Monzeru al Kasaru, sīriešu ieroču kontrabandistu, kurš dzīvoja Spānijā. Zarate apspriedās ar Maiku Braunu, vienu no DEA vadītājiem, un vairākiem pārvaldes aģentiem. Viņš atceras, ka diezgan spēcīgiem vārdiem aprakstījis, cik grūti notvert Butu, kurš tolaik tikpat kā neizbrauca no Krievijas. Zarate apsolīja izmaksāt Braunam vakariņas ar kārtīgu steiku, ja viņa puišiem tas izdotos.

DEA aģenti izstrādāja rīcības plānu, daudz ko pārņemot no scenārija, kas viņiem bija ļāvis ievilināt savos tīklos al Kasaru. Tika nolemts, ka pārvaldes cilvēki, uzdodoties par kolumbiešu lielākā nemiernieku grupējuma FARC locekļiem, caur starpniekiem mēģinās Butu iekārdināt ar ieroču pasūtījumu daudzu miljonu dolāru vērtībā. ASV Valsts departaments FARC klasificē kā teroristisku ārzemju organizāciju; liela daļa no tās līdzekļiem nāk no narkotiku tirdzniecības, tāpēc vairumā lietu, kas saistītas ar šo grupējumu, vadību uzņemas tieši DEA. Slepenajiem aģentiem vajadzēja uzstāt, ka tikšanās ar Butu jānorunā kaut kur ārpus Krievijas, un jāieraksta saruna par raķešu zeme-gaiss piegādāšanu FARC, pieminot, ka tās nepieciešamas, lai nogalinātu amerikāņu karavīrus Kolumbijā. (Vašingtona jau gadu desmitiem palīdz Kolumbijas valdībai, sūtot vietējai policijai un armijai palīgā amerikāņu desantniekus, aģentus un izlūkdienesta darbiniekus.)

Ja Buts darījumam piekristu, tas nozīmētu, ka viņš no ieroču biznesa nav aizgājis un būtu pārkāpis veselus četrus likuma punktus, iesaistoties sazvērestībā ar mērķi nogalināt ASV pilsoņus, sazvērestībā ar mērķi nogalināt ASV federālos aģentus, sazvērestībā ar mērķi iegādāties zenītieročus un sazvērestībā ar mērķi sniegt materiālu palīdzību teroristiskai ārzemju organizācijai. ASV atļauj saviem federālajiem aģentiem ar viltu mudināt ārzemju pilsoņus pārkāpt amerikāņu likumus un tad arestēt viņus. Tā ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm, kurās tas šķiet pieņemami.

Brauns man pastāstīja, ka, izstrādājot šādu plānu, “jāmēģina grupā atrast vājos posmus”. Aģenti secināja, ka šajā gadījumā vislielākās cerības varētu saistīt ar Dienvidāfrikas pilsoni Endrjū Smuljanu. Smuljanam bija 67 gadi, un viņš pats bija atzinis, ka esot “pagalam izputējis”. Viņš bija pārdevis savu kompāniju un tagad strādāja kādas hipodermisko šļirču rūpnīcas administrācijā Tanzānijā. Viņi ar Butu nebija tikušies gandrīz desmit gadus, tomēr periodiski sazinājās pa e-pastu un telefonu. Pēdējā laikā Smuljans bija sācis sarakstīties ar Butu par izdevīgām investīcijām Tanzānijā, tajā skaitā iespēju uzcelt kazino, importēt Indijas riekstus un piegādāt Tanzānijas armijai helikopterus, tankus un kuģus. Buts bija sazinājies ar Krievijas aizsardzības eksporta aģentūru, lai noskaidrotu, vai tā būtu gatava iesaistīties šādā likumīgas ieroču tirdzniecības darījumā, un patlaban gaidīja atbildi.

2007. gada novembrī DEA ķērās pie operācijas īstenošanas. Par Narkotiku apkarošanas pārvaldes informatoru bija kļuvis Maiks Snovs, Kongo dzīvojošs uzņēmējs, kurš bija iedraudzējies ar Smuljanu un Butu, pateicoties kopīgajām interesēm par aviācijas industriju. Snovs nosūtīja Smuljanam e-pastu. Dēvējot Butu par Borisu, kā viņi to darīja vienmēr, kad izmantoja nedrošus sazināšanās veidus, Snovs rakstīja: “Iespējams, ka man ir pasūtījums Borisam. Vai tavs cilvēks nevar sarīkot tev un man ar viņu tikšanos?” Smuljans pārsūtīja Snova lūgumu Butam.

“Liekas, ka viņiem vajadzīgi kaut kādi “lauksaimniecības daikti”,” Smuljans rakstīja.

Buts atbildēja pēc četrām stundām. “Attiecībā uz “lauksaimniecības daiktiem” – to visu var dabūt. Kas tieši vajadzīgs??? Vari rīkoties.”

Smuljans aizlidoja uz Kirasao un 2008. gada 10. janvārī ieradās viesnīcas Hilton tiki stila bārā, kur satikās ar Snovu un diviem slepenajiem aģentiem, kuri bija maskējušies par FARC pārstāvjiem. Viens no viņiem, tiesāts kolumbiešu kokaīna kontrabandists, vārdā Karloss, prata angļu valodu un uzņēmās lielāko daļu runāšanas. Karloss bija sadarbojies ar ASV valdību vismaz 150 šāda tipa iefiltrēšanās operācijās, tāpēc lieliski zināja, kas vajadzīgs. Viņš bija dzimis Gvatemalā un 90. gadu sākumā pieteicies dienēt armijā, tad sācis darboties militārajā spiegošanā. Viņš drīz vien bija ķēries pie narkotiku kontrabandas un iztirgojis, pēc paša aplēsēm, gandrīz trīs tonnas kokaīna. Pēc kāda laika Karloss padevās varasiestādēm un piedāvāja savus pakalpojumus DEA; kopš tā laika pārvalde viņam bija samaksājusi vairāk nekā pusotra miljona dolāru, bet par darbu Kasara lietā, kurā Karloss tēloja FARC loģistikas ekspertu, Valsts departaments viņu atalgoja ar septiņiem miljoniem dolāru.

Bārā Karloss un Rikardo Smuljanam pateica, ka viņus ļoti interesējot krievu ražotās no pleca izšaujamās raķetes Igla, ar ko varētu notriekt amerikāņu pilotu vadītos helikopterus. Karloss paziņoja, ka naudas viņiem netrūkstot – viņi varot segt visus Smuljana tēriņus. Smuljans atbildēja, ka tikt pie šīm raķetēm neesot viņa spēkos, bet viņš pazīstot kādu cilvēku Maskavā – krievu, kuru viņš nosauca par vienu no lielajām zivīm. Viņš pastāstīja Karlosam, kura apģērbā bija noslēpta noklausīšanās ierīce, ka šim krievam “nepatīk gringo”.

Karloss uzstāja, ka tomēr gribot krievu satikt. “Mēs gribam parunāt aci pret aci, lai redzētu, ka viss ir pa īstam,” viņš sacīja. Smuljans aizbildinājās: krievu sargājot “pašas augšas” un viņš esot tuvos draugos ar prezidentu Vladimiru Putinu. Taču, cik nu viņš saprotot, šāda aizsardzība esot iespējama tikai Krievijas teritorijā. Smuljanam vajagot par to visu parunāt ar pašu krievu. Nākamajā dienā viņš aizbrauca no Kirasao un devās uz Maskavu.

Buts viņu sagaidīja Šeremetjevas lidostā. Bija auksts un apmācies rīts, un Buts bija ģērbies svītrainā džemperī un garā brūnā mētelī. Abi vīrieši kopš savas pēdējās tikšanās bija novecojuši. Butam bija gandrīz divdesmit kilogramu liekā svara, pietūkusi seja un īsi, ezītī apcirpti brūni mati. Un viņu satrieca viņa senā drauga āriene – Smuljans, izspūris un netīrs, “izskatījās pēc bezpajumtnieka”. Lai gan bija ziemas vidus, viņam mugurā bija krekls ar īsām piedurknēm.

Buts nogādāja Smuljanu Maskavā melnā mersedesā. Pa ceļam viņi apstājās, lai iepirktos. Buts nopirka Smuljanam mēteli, bikses, kurpes, kaklasaites un kreklus. Viņi paēda pusdienas netālu no Sarkanā laukuma un nofotografējās pie Ļeņina mauzoleja. Vēlāk Buts aizveda Smuljanu uz viesnīcu.

Nākamajā dienā Buts aizveda Smuljanu uz savu vasarnīcu Piemaskavas ciematā Goļicinā. Māja, kurā bija četras guļamistabas, likās pārsteidzoši pieticīga – tā bija apšūta ar bēšiem vinila dēļiem. Smuljans vēlāk atcerējās, ka viņi iekārtojušies Buta kabinetā. Ārā sniga. Alla ienesa viņiem tēju un tad atstāja vīriešus divatā. Smuljans īsos vārdos pastāstīja par tikšanos Kirasao un aprakstīja iespējamo darījumu ar FARC.

Buts teica, ka ar narkotiku tirgoņiem viņš nesadarbojoties. Smuljans uzsvēra, ka, lai gan FARC tiešām tirgo kokaīnu, pēc Karlosa un Rikardo vārdiem, grupējuma cīņai ir tīri politisks, ne krimināls raksturs. Buts apsvēra dzirdēto. Viņš teica, ka ieroču tirgus esot pārsātināts – tādā mērā, ka, tirgojoties ar Indijas riekstiem, varētu nopelnīt vairāk. Taču viņam bija palicis iespaids, ka kolumbiešiem izmisīgi nepieciešami ieroči, un Buts pat cerēja pierunāt viņus iegādāties kādu no viņa vecajām lidmašīnām. Viņš ļāva Smuljanam rīkoties tālāk, tomēr brīdināja ievērot piesardzību – iznīcināt mobilos telefonus, SIM kartes, restorānu čekus un tamlīdzīgas lietas.

Beidzot viņi sāka apspriest ieročus. Kur varētu tikt pie iglām? Smuljans apvaicājās par Mirčevu, un Buts viņam piezvanīja. Viņi pārgāja uz krievu valodu. “Igla” krieviski nozīmē “adata”. Buts, runājot šifrā, vaicāja Mirčevam, vai viņam neesot pieejami arī “šūšanas piederumi”. Mirčevs atbildēja, ka viņš zinot vismaz simtu “šūšanas piederumu” Ukrainā. Buts pagriezās pret Smuljanu un angliski sacīja: “Simtu var dabūt uzreiz.”

Es pajautāju Mirčevam, ko vēl viņš atceras no šīs telefona sarunas. Viņš atbildēja, ka Buts atvadoties pateicis: “Drīz mēs atkal strādāsim kopā.”

Pavadījis divas dienas Maskavā, Smuljans devās uz Kopenhāgenu, kur tikās ar Karlosu. Smuljans ar nepacietību gaidīja lielo algas dienu. Bija norunāts, ka par darījumu, kas vērts mazāk nekā miljons dolāru, Smuljans un Snovs par abiem saņems 15 procentus; ja darījuma vērtība būs starp miljonu un diviem miljoniem, viņi sadalīs 10 procentu atlīdzību, bet ja tā pārsniegs divus miljonus, komisijas nauda būs pieci procenti. “Ja jūs tiešām esat tie, par ko uzdodaties, palīdzība būs vērā ņemama,” Smuljans sacīja Karlosam. Buts bija aplēsis, ka FARC ieroču pasūtījums varētu sasniegt 100 tonnu svaru. Viņš par šo darījumu gribēja saņemt starp 15 un 20 miljoniem dolāru.

Karloss piedāvājās iepazīstināt Smuljanu ar FARC vadītājiem – “ja jums nav iebildumu doties uz džungļu vidu”.

Smuljans pieklājīgi atteicās. Viņš piemetināja, ka Buts par labāko piegādes metodi atzinis kravas izmešanu no lidmašīnas. “Viņi var izmest 40 tonnas un trāpīt precīzi futbola laukumā,” Smuljans plātījās. Tas tiktu darīts naktī, “lai riekstiņus neredzētu gringo”. Likās, ka Karlosu tas pārliecina; viņš jautāja, kad varēšot satikties ar pašu Butu. Tika norunāts, ka tikšanās notiks pēc dažām dienām Rumānijā.

DEA aģenti bija izvēlējušies Rumāniju, zinot, ka vietējās varasiestādes viņiem ļaus noklausīties telefona sarunas. Buts tikmēr bija ķēries pie vīzas gādāšanas, tomēr apziņa, ka amerikāņi viņam pastāvīgi seko, bija notrulinājusi viņa avantūrista dabu. Viņš pateica Smuljanam, ka Rumānija nebūtu pati labākā vieta, un ierosināja tikšanos pārcelt uz Melnkalni, Moldovu vai Armēniju. Savukārt aģenti gribēja izvairīties no vietām, kur Buts justos ērti, un uzstāja, ka sarunai jānotiek Bukarestē. “Vai zini ko – ej ellē!” teica Buts. “Tur man nav droši.” Pēc desmit dienām Luijs Milione, DEA aģents, kuram bija uzticēta slepenās operācijas vadība, no Rumānijas beidzot aizbrauca, saprotot, ka viņi nedrīkst tur palikt uz nenoteiktu laiku, lai neradītu aizdomas par savu autentiskumu.

Pagāja divas nedēļas, un Karloss piezvanīja Butam. “Buenas tardes,” viņš teica. “Mēs braucam uz Taizemi. Varbūt jums arī būtu iespējams tur ierasties?” Aģentiem bija izveidojusies auglīga sadarbība ar taizemiešu varasiestādēm, un viņi zināja, ka Krievijas pilsoņi šo zemi var apmeklēt bez vīzas. (Buts tur savulaik bija apmeklējis kādu gaisa transporta sanāksmi.)

Buts pasūtīja biļeti uz Bangkoku un rezervēja numuru viesnīcā Sofitel. Kā jau visi veiksmīgi uzņēmēji, arī viņš labi zināja, ka par cilvēku šādās aprindās spriež tikai pēc viņa pēdējiem panākumiem. Dienvidamerikas politika Butam bija sveša lieta. Viņš sēdās pie datora un sāka ievākt ziņas par saviem klientiem. Nākamās divas nedēļas pagāja, iedziļinoties FARC lietās – lasot grupējuma manifestu un informāciju par tā līderiem. 5. marta vakarā Buts viena miesassarga pavadībā iekāpa Aeroflot reisa nr. 553 lidmašīnā, lai dotos nakts lidojumā uz Taizemi.

Nākamajā rītā drīz pēc pulksten 10 Buts jau iznāca no Bangkokas Suvarnabhumi lidostas, čemodānā nesot Lonely Planet ceļvedi pa Kolumbiju. Gaiss bija mitrs un lipīgs; Buts bija ģērbies oranžā polo kreklā, audekla biksēs un sporta kurpēs. Viņš apturēja taksometru un devās uz Sofitel.

DEA aģenti un viņu taizemiešu kolēģi viesnīcā ieradās visā rīta gaitā – lai neizraisītu aizdomas, viņi nāca pa vienam vai diviem. Viens no 20. stāva numuriem bija pārvērsts par vadības centru. Pieņemot, ka Buts tik tiešām varētu būt savulaik sadarbojies ar Galveno izlūkošanas pārvaldi, aģenti baidījās, ka parastos novērošanas paņēmienus viņš pamanītu, tāpēc taksometram neviens nesekoja, toties viens ziņotājs grozījās pie kases būdiņas, bet otrs līkņāja pie salūzuša auto šosejas malā. Likās, ka Buts neuztraucas par to, vai viņu kāds nepamanīs; lidostas imigrācijas dienestam viņš uzrādīja gluži likumīgus dokumentus. Vai viņš bija kļuvis neapdomīgs? Vai varbūt viņam Taizemē bija spēcīgi kontakti?

Smuljanu, Karlosu un Snovu Buts sastapa viesnīcas vestibila bārā. “Mucho gusto,” viņš sacīja Karlosam, kuram apģērbā bija paslēpta noklausīšanās ierīce. Buts pasūtīja karstu tēju ar citronu. “Pieņemiet manu līdzjūtību par to, kas notika pirms dažām dienām,” viņš Karlosam teica, ar to domājot kolumbiešu armijas uzbrukumu, kurā tika nogalināts Rauls Rejess, viens no FARC augstākajiem komandieriem. Buts sacīja, ka zaudēt draugus esot “ļoti nopietni”.

Viņi ar Smuljanu un Karlosu liftā uzbrauca 27. stāvā, kur viņiem pievienojās Rikardo. Visi četri iegāja konferenču telpā ar logiem visā sienas augstumā un apsēdās pie gara galda, kura centrā atradās vāze ar lilijām. Buts pasniedzās pēc pildspalvas un piezīmju blociņa. “Sastādīsim jūsu vajadzību sarakstu,” viņš teica.

Rikardo, kurš bija stādīts priekšā kā comandante – FARC komandieris –, sacīja: “Man vajadzīgi pretgaisa ieroči, ko es varētu izmantot pret Apache helikopteriem.”

“Cik?” Buts jautāja. Ieročus un to skaitu viņš pierakstīja krievu, angļu un spāņu valodu sajaukumā: 100 iglas, 5000 kalašņikovu, 10 miljoni munīcijas kārtu, 250 Dragunova snaiperu šauteņu, 20 000 rokas granātu, 740 mīnmetēju un divu veidu prettanku granātas.

Karloss apvaicājās par plastiskajām sprāgstvielām C-4.

“Cik tonnu jums vajag?” Buts atjautāja.

Karloss un Rikardo sacīja, ka pietiktu ar tonnu.

“Mums ir piecas,” Buts atbildēja.

Ieroču tirgoņi ir slaveni ar savu bramanīgo izrunāšanos, ko Buta advokāts vēlāk raksturoja kā “spalvu uzbužināšanu”. Buts piedāvājās FARC sagādāt arī vadāmos lādiņus un īpaši vieglas lidmašīnas ar iebūvētiem granātmetējiem – “sevišķi labas helikopteru notriekšanai”. Kad es to atstāstīju Mirčevam, viņš sirsnīgi nosmējās un teica, ka doma par bruņotām ultravieglām lidmašīnām no tehniskā viedokļa esot pilnīga nejēdzība. Vadāmais lādiņš jau esot daudz ticamāks variants. Bet kur Buts tādu ņemtu? “No manis,” Mirčevs atteica.

Tad Buts izvilka karti un izklāja to uz galda. Viņš pateica Karlosam un Rikardo, ka viņiem jāatrod kāds ierēdnis – varbūt kāds cilvēks no Nikaragvas –, kurš parakstītu galapatērētāja sertifikātu, samaksātu naudu un tad “izvestu jūsu mantiņas”. “Tas ir tāds darbiņš – mazliet politikas, mazliet komercijas un mazliet prāta.” Ja viņi nerīkošoties uzmanīgi, tad izraisīšot skandālu.

Pieņēmis, ka no kādas Nikaragvas amatpersonas šāds sertifikāts būtu dabūjams un ka lidmašīna vispirms dotos uz turieni, Buts noliecās pār karti un ar pirkstu novilka iedomātu līniju uz dienvidaustrumiem no Nikaragvas, šķērsojot Kolumbiju un apstājoties Brazīlijas ziemeļu pilsētā Manausā. Viņš paskaidroja, ka, izmetusi ieročus FARC kontrolētajos džungļos, lidmašīna nolaistos Manausā un maskēšanās nolūkā iekrautu miltu maisus un augļu kastes.

Rikardo to uzņēma ar lielu sajūsmu. “Tie gringo maitas!” viņš izsaucās. “Viņi mūs vairs miegā neslaktēs!”

“Gringo ir ienaidnieki,” Buts piekrita. “Man tas nav bizness – tā ir mana cīņa!” Viņš pastāstīja, ka cīnoties ar Savienotajām Valstīm jau desmit piecpadsmit gadu, nosaucot to par “viena cilvēka pretošanās kustību”. Visi klātesošie sāka skaļi smieties.

Buts un Karloss piecēlās, lai paspiestu viens otram roku un noslēgtu darījumu; jau pēc īsa brīža pa konferenču telpas durvīm iebrāzās taizemiešu policisti un DEA aģenti ar ieročiem rokās. “Rokas augšā!” pavēlēja taizemieši. “Jūs esat arestēts.” Buts pacēla rokas; viņu ar ieplestām kājām nostādīja ar seju pret sienu.

Pēc dažām minūtēm istabā ienāca Toms Paskarello, DEA reģionālais direktors Bangkokā; viņš Butu atrada mierīgi iekārtojušos pie galda. Paskarello stādījās priekšā un jautāja, vai Buts saprot, kas patlaban notiek. “Spēlīte ir beigusies,” Buts atbildēja. Paskarello nedaudz apmulsa, īsti nesaprotot, vai Buts runā par paša karjeru, maskēšanās šarādi vai vēl ko citu. “Es daudzreiz esmu redzējis šādā situācijā nonākušus cilvēkus,” Paskarello man stāstīja. “Reizēm viņi ir dusmīgi. Reizēm viņi ir kareivīgi. Reizēm viņi kļūst emocionāli. Viktors likās pilnīgi atslābinājies. Šī aina man neiziet no prāta. Kas tik tur viss tikko nebija noticis – telpā iebrūk DEA aģenti, visa viņa dzīve sadeg zilās ugunīs... bet viņš pat nav nosvīdis. Viņš izskatījās tā, it kā būtu piesēdies pie galda palasīt avīzi.”

Smuljans notikušo pārdzīvoja ievērojami vairāk. Aizvests uz savu viesnīcas numuru, viņš noskatījās, kā taizemiešu izmeklētāji pārmeklē viņa mantas; tikmēr Roberts Zaharjasevičs, vēl viens DEA aģents, viņu nopratināja un paskaidroja, kādas apsūdzības viņam var tikt izvirzītas. Tikai par sazvērestību ar mērķi iegādāties pretgaisa ieročus vien jau draudēja, mazākais, 25 gadi. (ASV federālā sistēma neparedz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.) Smuljans, kuram draudēja iespēja kļūt par Buta kameras biedru Bangkokas cietumā, neizturēja un piekrita liecināt pret savu draugu apmaiņai pret maigāku tiesas spriedumu. Drīz pēc pusnakts viņš iesēdās lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku, un tūlīt pēc ierašanās Kenedija lidostā tika arestēts. (Dažiem Buta draugiem ir aizdomas, ka Smuljans jau no sākta gala sadarbojies ar amerikāņiem. Smuljanam sarunas ar žurnālistiem ir aizliegtas – tas pieder pie vienošanās par soda mīkstināšanu.)

Nedaudz pēc pieciem pēcpusdienā Zaharjasevičs un divi citi aģenti Butu nopratināja kādā Bangkokas policijas iecirknī. Buts sēdēja krēslā, kājas izstiepis un lūpas sakniebis, bet roku dzelžos saslēgtās rokas salicis klēpī. Zaharjasevičs viņam pateica, ka Karloss un Rikardo ir maskējušies aģenti un saruna ir ierakstīta.

“Ja saruna ir ierakstīta, tad jau jums viss ir zināms,” Buts atteica. “Tādā gadījumā visas kārtis jau ir galdā.”

Kamēr federālie prokurori Manhetenā nopratināja Smuljanu, Buta dienas aizritēja pārpildītā Bangkokas cietuma kamerā. Viņš apzināti izvairījās no jebkādām taizemiešu valodas zināšanām, baidoties, ka tas varētu laupīt zināmās privilēģijas, ko ārzemnieka statuss viņam dotu taizemiešu tiesas zālē. Tā vietā viņš savu brīvo laiku veltīja sanskrita, hindu un persiešu valodas studijām, paralēli cīnoties pret izdošanu Savienotajām Valstīm.

Viņam bija ietekmīgi atbalstītāji. Krievijas valdība nosodīja pret Butu izvirzītās apsūdzības un iesniedza protestu Taizemes vēstniekam Maskavā. ASV varasiestāžu uzmanības lokā nonāca arī negodīgāki mēģinājumi panākt Buta atbrīvošanu. Kādā WikiLeaks publicētā telegrammā ASV vēstnieks Taizemē Ēriks Džons rakstīja par satraucošām pazīmēm, ka “Buta atbalstītāji Krievijā liek lietā gan naudu, gan ietekmi, lai nobloķētu amerikāņu prasību par viņa izdošanu”. 2008. gada decembrī kāds taizemiešu flotes kapteinis Bangkokas tiesas zālē liecināja, ka Buts pilsētā ieradies, lai novērtētu zemūdeņu ostas funkcionalitāti. Vēlāk kļuva zināms, ka kapteini uz to piedabūjis kāds atvaļināta taizemiešu admirāļa dēls, kurš it kā esot augsti vērtēts Galvenās izlūkošanas pārvaldes ziņotājs. Taizemes kara flote, padodoties ASV vēstniecības spiedienam, atzina, ka Buts valstī tomēr nav ieradies oficiālās darīšanās.

2008. gada 22. decembrī, deviņus mēnešus pēc apcietināšanas, Buts pirmo reizi sniedza liecību tiesā. Netālu no tiesas ēkas ielu tirgotāji pārdeva pirātiskas “Kara kunga” DVD kopijas; vāka fotogrāfijā līdzās Nikolasam Keidžam bija iemontēts arī cietuma drēbēs tērpts Viktors Buts. Pēc zvēresta nodošanas viņš taizemiešu tiesnesim paziņoja, ka Smuljans rezervējis Sofitel konferenču zāli, lai tur tiktos ar četriem ārzemniekiem, kurus interesējusi iespēja iegādāties divas no viņa lietotajām lidmašīnām. Aptuveni pēc 15 minūtēm viņš esot arestēts, Buts atcerējās. (Buta, Smuljana, Karlosa un Rikardo saruna ilga vairāk nekā pusotru stundu.) “Neviens skaidri nepateica, ka būtu no FARC,” Buts tiesnesim apgalvoja.

Pēc vairāk nekā divus gadus ilgušas juristu cīkstēšanās Taizemes tiesa piekrita Buta izdošanai. 2010. gada 15. novembrī Bangkokā ieradās DEA aģentu komanda. Tika izstrādāts stingru drošības pasākumu plāns. DEA aģents Paskarello sacīja: “Krievi zināja, ka mums ir Viktora klēpjdators un ka mums zināms viss par viņa darbību ieroču tirdzniecības biznesā. Un viņi jau bija likuši lietā vērā ņemamu autoritāti un resursus, pūloties izvilkt viņu no cietuma. Vai viņi nemēģinās atbrīvot viņu pa ceļam uz lidostu? Vai varbūt nogalināt?”

Šī iemesla dēļ DEA izmantoja māņu gājienu. 16. novembra rītā no Bangkvangas cietuma, kurā Buts tika turēts, izbrauca policijas autokolonna, kas devās uz Suvarnabhumi lidostu. Reportieri metās tai pakaļ. Pēc dažām minūtēm otra autokolonna, šoreiz bez gaismām vai sirēnām, devās ceļā uz Dongmuangas kara lidostu. Buts, saslēgts ķēdēs, sēdēja džipa aizmugurējā sēdeklī aiz tonēta loga un armijas ķiveri galvā. Lidostā amerikāņi ķiveri noņēma. Butam mati bija izauguši par garu ērkuli, bet ūsas tagad atgādināja resnu kāpuru.

Kad aģenti mudināja Butu doties uz lidmašīnas pusi, viņš piepeši apcirtās. “Kur ir Dereks?” viņš jautāja, domājot Dereku Odniju, Bangkokā strādājošu DEA aģentu, kuru viņš bija iepazinis tuvāk. Pirmo reizi kopš iefiltrēšanās operācijas Buts likās ievainojams.

Tad viņš Odniju ieraudzīja un jautāja: “Tu brauksi kopā ar mani?”

“Es braukšu kopā ar tevi, neraizējies,” Odnijs atbildēja.

Ceļā uz Ņujorku Buts aizņēmās stjuartes iPod atskaņotāju un klausījās klasisko mūziku – Čaikovski, Bēthovenu un Bahu. Naktī lidmašīna nolaidās Vestčesteras apgabala lidostā. Kad Buts divu DEA aģentu pavadībā izkāpa no lidmašīnas, tie bija viņa pirmie soļi uz ASV zemes. Nozibsnīja fotoaparāti. Buts iespraucās bruņotā auto, kas devās ceļā uz Manhetenu. “Mani ieveda Ņujorkā kā tādu atombumbu,” viņš sacīja.Dienā, kad sākās Buta tiesas prāva, 2011. gada 12. oktobrī, rinda pie Daniela Patrika Monihana Savienoto Valstu tiesas nama stiepās apkārt visai ēkai. “Es neko tādu mūžā neesmu redzējis,” kāds no apmeklētājiem nomurmināja tiesas ierēdnim, kurš stāvēja pie durvīm. “Runā, ka tā būšot gadsimta prāva,” viņš atteica.

Tiesas zāle ēkas 15. stāvā bija pārpildīta; žurnālisti sēdēja uz saliekamajiem krēsliem ejās starp rindām. Buts bija ģērbies pelēkā uzvalkā ar tievām svītriņām un apsējis tumši zilu kaklasaiti. Gar mutes kaktiņiem viņa seju izvagoja divas dziļas rievas; kopš apcietināšanas viņš bija novājējis par vairāk nekā 20 kilogramiem. Alla Buta, kura uz tiesas laiku īrēja dzīvokli Manhetenā, man sacīja: “Viņš izskatās briesmīgi.” Buts pārlaida skatienu zālei, bez skaņas kaut ko pateica Allai un pamāja pāris krievu reportieriem.

Buts sēdēja līdzās saviem advokātiem, Albertam Dajanam un Kenam Kaplanam. Dajans, aizstāvības galvenais advokāts, bija jauns un izmanīgs Buhāras ebrejs no Kvīnzas. Viņš mēdza tiesas zālē parādīties rūtainā uzvalkā, kas likās vairāk piemērots televīzijas sporta ziņu izlaidumiem, un viņa retorika palaikam atsauca atmiņā filmu “Mans brālēns Vinnijs”. Kad Buts izrādīja vēlēšanos noalgot advokātu, Manhetenas vadošie juristi saskrēja bariem vien. Vispirms viņš apspriedās ar Džeraldu Šargelu, kuru apsūdzība reiz nosauca par Gambino mafijas ģimenes “mājas advokātu”, kā arī Aivenu Fišeru, kurš arī tiesas zālē pārstāvējis ievērojamas organizētās noziedzības figūras. Tad Buts satikās ar Dajanu un Kaplanu, kurš ir vairāk pieredzējis par savu kolēģi. Dajans, kurš runā krieviski, pateica Butam, ka tic viņa nevainībai. Un Kaplans, komandas otrais advokāts, par saviem pakalpojumiem paprasīja samazinātu maksu, un Buta finansiālajā situācijā, kas, vismaz šķietami, bija kritiska, tas bija ļoti apsveicami. Buts viņus nolīga, un viņa brālis Sergejs palīdzēja nokārtot visus izdevumus.

Dajans bija ļoti apmierināts, ka Butam gadījusies tiesnese Šīra Šendlina, kura slavena ar to, ka mīl sarežģīt prokuroriem dzīvi. Un tik tiešām, jau pirmstiesas procesā viņa kritiski izteicās par DEA, skaidri liekot saprast, ka aģenti, kuri arestējuši Butu, snieguši melīgas liecības un ka viņa piekrītot Buta apgalvojumam, ka viņam draudēts ar “slimībām, badu, karstumu un izvarošanu”, ja viņš atteiktos sadarboties. (Nākamajā dienā viņa savu uzbrukumu DEA nedaudz mīkstināja, mainot sava sprieduma formulējumu.) Pirms prāvas sākšanās Šendlina pasludināja, ka jebkādas atsauces uz “Kara kungu”, kā arī Lībiju un Ruandu tiks svītrotas no tiesas protokoliem; abu minēto valstu nosaukumus viņa atzina par tābrīža “modes vārdiņiem”. Apmēram mēnesi pirms prāvas sākuma mēs ar Dajanu parunājām pa telefonu. Viņš pareģoja: “Tur ies vaļā tracis ne pa jokam.”

Prāvas pirmajā rītā, kad Dajans uzkāpa uz paaugstinājuma, viņš izskatījās svinīgi nopietns un noguris. “Absolūtā patiesība ir tāda, ka Viktors Buts nevienam šajā gadījuma ne vēlējās, ne gatavojās pārdot ieročus – nedz arī būtu to darījis,” viņš sacīja. “Jums tiks izklāstīti visi fakti.” Pēc Dajana vārdiem, Buts nebūt nerisināja ar FARC sarunas par ieroču pārdošanu; patiesībā viņš “pievilināja viņus ar solījumiem sagādāt ieročus”, cerot pārdot divas kravas lidmašīnas, kas “krāj putekļus” Kongo. Citiem vārdiem, Buts un DEA mēģināja viens otru piemuļķot – tā bijusi “abpusēja spēlīte”. Dajans izteicās, ka Karloss un Rikardo bijuši negodīgi un izturējušies “izmisīgi” un “stulbi”. Viņš neizsauca nevienu liecinieku.

Dajana runā bija viens potenciāli iedarbīgs arguments: iebildums pret apgalvojumu, ka Buts ir terorists, kura mērķis ir nogalināt ASV pilsoņus. Jā, Buts pieturējies pie zināma Aukstā kara laiku provinciālisma un cinisma attiecībā uz ASV politiku, taču viņa uzvedība bija pārāk pragmatiska, lai tai piedēvētu ideoloģisku motivāciju. 2001. gadā Buta bijušais sabiedrotais Sandživans Rupra pateicis ASV varasiestādēm, ka Buts ir gatavs atbalstīt ASV iebrukumu Afganistānā, piegādājot ieročus Ziemeļu aliansei. (Nav skaidrs, vai piedāvājums tika pieņemts.) Dajans apgalvoja, ka Buts ar saviem antiamerikāniskajiem izteikumiem vienīgi stāstījis Karlosam un Rikardo to, ko tie, viņaprāt, vēlējušies dzirdēt: “Ja jūs par pieciem miljoniem dolāru mēģināt pārdot kaut ko cilvēkiem ar Yankees cepurēm galvās, jūs taču viņiem neteiksiet: “Labi gan, ka šie pakāsa jau pirmajā fināla kārtā!””

Pārējo prāvas laiku Dajans likās apjucis un nomākts. Viņš apšaubīja, vai vispār iespējama taisnīga tiesa (“Kuram tad šajā sistēmā ir kādas izredzes?”), lika noprast, ka Buts ir upuris (“Viņu paķēra uz muļķi”), minstinājās (“Es pamēģināšu to jums pareizi izklāstīt teikumā”) un ar grūtībām spēja demonstrēt pārliecību preses korpusa priekšā (“Es pats zinu, ko gribu ar to panākt”). Pēc kādas neefektīvas apsūdzības liecinieka nopratināšanas viņš man teica: “Te jau nav kā televīzijas seriālā, kur liecinieks sabrūk un atzīstas: “Jā, es par visu sameloju!”” Prāvas gaitā Buts arvien biežāk sāka pats šķirstīt mapes un čukstēt Dajanam un Kaplanam ausī.

Astotajā dienā liecināja Endrjū Smuljans. Šajā stāstā, kas pilns savstarpējas krāpšanas, viņa nodevība šķita visskarbākā. Uz tumši zilā cietumnieka kombinezona Smuljans bija uzvilcis tumšu žaketi; lielās brilles ar biezajiem stikliem aizēnoja viņa seju. Atbildot uz jautājumiem, viņš tik tikko pacēla acis no savas mapes ar stenogrammu atšifrējumiem un ne reizi tieši nepaskatījās uz Butu. Pārtraukumā es pajautāju Allai Butai, vai viņas vīrs Smuljana vietā būtu kļuvis par apsūdzības liecinieku. “Tas atkarīgs no tā, ko cilvēks uzskata par saviem principiem,” viņa atbildēja. “Dvēseli? Vai naudu un materiālo pasauli? Es zinu, ka Viktoram ir morāli principi.” Kad Smuljans pēc trim dienām savu liecību beidza, Buta acis viņam sekoja līdz pašām durvīm. Smuljans skatījās sev zem kājām. Pavasarī viņam tiks pasludināts spriedums. Visticamāk, Smuljanam piespriedīs termiņu, kas jau nosēdēts, un viņu savā paspārnē ņems liecinieku aizsardzības programma.

Visu Svēto dienas priekšvakarā aizstāvība un apsūdzība ķērās pie sava galavārda. Buta sieva un meita, tagad jau pusaudze, sēdēja otrajā rindā. Dajans sāka savu uzstāšanos ar vārdiem: “Vispirms es gribētu par visu pateikties Tam Kungam,” it kā būtu piecēlies, lai saņemtu “Oskaru”. Tad viņš pateicās zvērinātajiem, tiesnesei, Kaplanam un Butam par to, ka viņš Dajanam uzticējis “pašu svarīgāko lēmumu savā mūžā”. Tad Dajans nokremšķinājās. “Lai gan es ticu, ka patiesība ir manā pusē, es mazliet nervozēju.” Pūloties ieliet sev glāzi ūdens, viņš apgāza krūzi, izkaisot ledus gabaliņus pa visu aizstāvības galdu.

Federālā prokurora palīgs Andžans Sahni, kurš prāvā pārstāvēja apsūdzības pusi, vērsās pie zvērinātajiem ar aizrādījumu, ka “aizstāvības teorijas galvenā premisa ir neloģiska”. Viņš galveno uzmanību veltīja Buta Taizemē sniegtās liecības nepatiesumam – viņa apgalvojumam, ka tikšanās ilgusi tikai piecpadsmit minūtes, ka abi vīrieši nav skaidri nosaukuši sevi par FARC pārstāvjiem un ka par ieročiem vispār runas neesot bijis.

Dajans šos pārmetumus atgaiņāja ar frāzi “vārdi ir kā vējš” un atkārtoja savu argumentu, ka Buts tikai gribējis panākt, lai Karloss un Rikardo nopērk viņa lidmašīnas.

“Ķīniešiem par to visu ir interesanta pasaka,” viņš teica. “Tā māca, ka, lai noķertu tīģeri, jāpārģērbjas par cūku un jāizklausās kā cūkai. Tā ir sena medību tehnika. Mednieks pārģērbjas par cūku un rukšķ kā cūka, un, kad tīģeris ierodas pēc sava upura, kā to izdarīja Viktors Buts, kurš gribēja tikt vaļā no savām lidmašīnām, tad pēdējie smejas mednieki. Un tieši tā arī notika.”

Zvērinātajiem bija laiks apspriesties. Buts pagriezās un, pavērsies pret Allu, piespieda dūres pie krūtīm, it kā sakot, lai viņa ir stipra.

Nākamajā dienā Butu atzina par vainīgu visos apsūdzības punktos. Viņi ar Dajanu apskāvās, tad Butu izveda no tiesas zāles. Ārā Alla reportieriem pateica, ka, ciktāl tas attiecoties uz viņu, viņas vīrs neesot notiesāts: “Viņi jau tikai atzina par vainīgu Nikolasu Keidžu.”Pēdējos 15 mēnešus Buts pavadījis vieninieka kamerā Metropoles Labošanas centra “īpašās izmitināšanas vienībā” Manhetenas dienvidos. Viņa kamera sastāv no betona gultas un loga ar matētu organisko stiklu. Telpā vēl ir rakstāmgalds, duša un klozetpods. Buts saka, ka, nostājies kameras vidū, viņš var izstiept rokas un pieskarties pie sienām. Viņu reti izlaiž izkustēties. Lielākā daļa no balsīm, kuras viņš dzird, skan no īsviļņu radio aparāta, ar ko iespējams uztvert Golos Rossii un National Public Radio. Viņš drīkst lasīt mīkstos vākos iesietas grāmatas, ko viņa ģimene un advokāti pasūta taisnā ceļā no izdevēja, bet sējumi cietajos vākos tiek uzskatīti par potenciāliem ieročiem.

Par to, kādas ir Buta aresta sekas, domas vēl joprojām dalās. Džordža Meisona universitātes profesore Luīze Šellija, kura ir bijušās Padomju Savienības teritorijā plaukstošās korupcijas un organizētās noziedzības eksperte, man sacīja: “Mēs izturamies tā, it kā, tiekot vaļā no Buta, būtu izdevies atbrīvoties arī no pašas problēmas. Protams, viņš bija varenāks un spējīgāks par daudziem citiem. Bet viņš nebija unikāls.” Nesen kāds libāniešu ieroču tirgotājs pastāstīja aģentūrai Reuters, ka, pateicoties Sīrijas nemieriem, viņam esot vairāk darba nekā jebkad agrāk. Es pajautāju Petram Mirčevam (kura vārds šajā lietā nefigurēja), vai ieroču bizness pēdējo gadu laikā ir mainījies. Viņš paraustīja plecus. Peļņa esot apmēram tāda pati kā senāk. Ieroču tirgoņu kopiena gan esot izaugusi. Mirčevs atzina, ka ASV spiediens ietekmējis ieroču piedāvājumu; 2005. gadā, pateicoties amerikāņiem, Bulgārijā tikpat kā likvidēti visi “iglu” krājumi. Es pajautāju, vai viņš vēl uztur sakarus ar Buta bijušajiem kolēģiem. Viņš pasmaidīja un atbildēja, ka nesen esot runājis ar Sergeju Butu un Sergeju Deņisenko.

Kādā vēla decembra rītā es devos uz cietumu, lai tiktos ar pašu Butu. Apmeklējumu zonā plastmasas krēslos sēdēja daži cietumnieki bez roku dzelžiem, ģērbušies brūnos kombinezonos; viņiem rokās bija dokumenti. Kad sargiem tika pateikts, ka lejā tūlīt nonāks Buts, viņi izveda no telpas pārējos cietumniekus un aizklāja vienīgo logu. Par Buta ierašanos vispirms pavēstīja ķēžu žvadzēšana un atslēgu šķindēšana. Divu sargu ielenkumā Buts, saslēgts važās pie potītēm, delnu locītavām un vidukļa, lēni, pa mazam solītim virzījās uz manu pusi. Sargi atslēdza viņa važas un atstāja mūs divatā. Viņš bija ģērbies oranžā kombinezonā, tumši zilās čībās un oranžās zeķēs. Ar žestu norādījis uz sargiem, Buts teica, ka viņa sargāšana šiem cilvēkiem esot “kļuvusi tikpat kā par reliģiju”. Mēs apsēdāmies pie apaļa galda. Buts runāja klusā balsī; viņa teikumus ik pa brīdim pārtrauca blāvi smaidi. “Īpašās izmitināšanas vienība?” viņš sacīja. “Ieslodzījums viennīcā? Pat ANO saka, ka tā ir spīdzināšana.” Viņš atsaucās uz nesenu ANO ziņojumu, kurā bija izteikts aicinājums aizliegt cietumnieku ieslodzīšanu viennīcās. “Mani spīdzina 24 stundas diennaktī.”

Džeralds Pozners, žurnālists un jurists, kurš Butu kādu laiku konsultēja pro bono, atceras, ka pirmajā tikšanās reizē viņa klients nemaz neesot gribējis runāt par savu lietu; viņš gribējis apspriest “melnos caurumus un to, ka Stīvena Hokinga ietekme ir pārspīlēta”. Man ir zināmas iemaņas divās no valodām, kurās runā Buts, – persiešu un urdu, un, kad bijām tajās apmainījušies ar pieklājības frāzēm, viņš pievērsās persiešu dzejas mantojumam, kuru nosauca par “mīlestības valodu”, un sāka man iegalvot, cik svarīgi izlasīt Firdousī episko poēmu “Šahname”, lai izprastu irāņu, afgāņu un tadžiku psihi. Nesen Buts esot izlasījis vairākas grāmatas par ieslodzījumu nežēlīgos apstākļos un izdzīvošanu. Viņš uzteica Loras Hilenbrandas “Nesalauzto” un mudināja izlasīt Anrī Šarjēra “Tauriņu”.

Laikā no decembra beigām līdz februāra vidum mēs satikāmies četras reizes. Divas nedēļas pēc pirmā apmeklējuma, ķēries pie “Tauriņa” lasīšanas, es viņam aizrādīju, ka grāmatas sākumā Šarjērs izklāsta savu nodomu atriebties cilvēkiem, kuri vainīgi pie tā, ka viņš nonācis cietumā. Pajautāju, vai arī Buts jūt tamlīdzīgas dusmas. “Kāpēc lai es justu agresiju pret šiem cilvēkiem?” viņš man atjautāja. “Viņi taču ir mēnessērdzīgie.” Buts turpināja: “DEA paši kļuvuši ļaunāki par narkotiku tirgoņiem. Tiem vismaz ir savs ētikas kodekss.”

Jo ilgāk mēs sēdējām mazajā, piesmakušajā istabā, jo vairāk atkāpās Buta personības mērenā daļa. Es vaicāju, vai viņš jūt sirdsapziņas pārmetumus. “Es neesmu izdarījis neko tādu, kas manā izpratnē būtu raksturojams kā noziegums,” viņš atbildēja. “Protams, es pārvadāju ieročus,” Buts teica. “Bet tas notika tikai reizēm. Trīssimt sešdesmit dienas es transportēju normālas kravas. Piecas dienas es pārvadāju ieročus un nopelnīju pārsimt tūkstošus dolāru.” (Mirčevs gan atceras laikus, kad kravas UNITA vajadzībām piegādātas “gandrīz katru dienu”.)

Runājot par liktenīgo brīdi, kad viņš zaudēja modrību, Buts sacīja: “Labi, tās bija lamatas, un es tajās iekritu. Bet ko es tādu izdarīju? Vai es paziņoju, ka došos uz to viņu sūda Kolumbiju? Vai es paķēru šaujamo un aizskrēju nošaut kādu amerikāni? Es gribētu redzēt, kā viena liela zeme, tāda kā Ķīna vai Krievija, tāpat izrīkojas ar kādu amerikāni. Vai tad jūs arī to sauktu par taisnīgu tiesu?” Šos vārdus viņš jau tikpat kā izspļāva pāri lūpām. “Tā nav taisnīga tiesa. Tas ir mīnu lauks. Jūs paši nesaprotat vienu – tas atspēlēsies jums pašiem. Jūs dzīvojat policejiskā valstī. Jūs tagad izlaižat no rokām visu, ko jūsu valsts tēvi jums izkaroja. Tas ir tikpat kā Staļina laikos. Jūs var arestēt tikai par to, ka jūs kaut ko pasakāt – nē, vienkārši nodomājat. Cilvēki saka: “Ak tā, viņš jau ir ieroču tirgotājs.” Kāpēc viņi tā saka? Tāpēc, ka es esmu krievs!”

Buts piecēlās kājās un pieliecās pāri galdam; viņa seju no manas šķīra tikai daži centimetri. “Vai jums pašiem ir morālas tiesības uzdot man šādu jautājumu? Kas jūs tādi esat, ka varat mani tiesāt? Jums ir tādas pilnvaras, bet jums nav pār mani varas.”

3. februārī Dajans pieprasīja, lai Butu pārved no viennīcas uz brīvāku ieslodzījuma vietu. Pēc piecām dienām tiesnese Šendlina piekrita, norādot, ka Buta cietuma apstākļi viņai liekoties “brutāli” un “nevajadzīgi”. 10. februārī cietuma direktore Sūzena Heistingsa ieradās tiesā, lai pateiktu Šendlinai, ka, viņasprāt, Buta statuss ir “adekvāts”, jo viņš apdraud sargus, pārējos cietumniekus un pats sevi.

“Nezinu, ko lai saka,” atbildēja Šendlina, piemetinot, ka Buts uz viņu atstājis “biznesmeņa” iespaidu. Viņa turpināja: “Jums var nepatikt konkrētais bizness, ar kuru viņš nodarbojas, – bet viņš tik un tā ir biznesmenis. Es neesmu dzirdējusi nekādas liecības, ka viņš personīgi būtu iesaistījies kādā vardarbībā vai terora aktā. Viņš ir ieroču tirgotājs. Mums šeit arī ir daudz ieroču tirgotāju. Reizēm viņi pārkāpj robežu un kļūst par noziedzniekiem, reizēm ne. Tas ir bizness.”

24. februārī tiesnese Šendlina deva rīkojumu pārvest Butu uz vispārējā režīma cietumu. “Lai gan es atzīstu, ka tiesām ļoti nepatīk iejaukties cietumu vadības jautājumos,” viņa sacīja, “es nevaru neizpildīt pienākumu, ko man uzlikusi Konstitūcija.” Šis rīkojums ne tikai uzlaboja Buta dzīves apstākļus, bet, šķiet, ir arī mājiens, ka Šendlina nerekomendēs viņu nosūtīt uz kādu “superstingrā režīma” iestādi, kur visus ieslodzītos tur tikai viennīcās; Dajans nesen izteicās, ka tas esot tikpat, kā “aprakt cilvēku dzīvu”.

Taču Butu tik un tā gaida ilgs ieslodzījums. 12. martā Butam, kuram nesen palika 45 gadi, nolasīs spriedumu; labākajā gadījumā viņam piespriedīs 25 gadus, ļaunākajā – mūža ieslodzījumu. “Viņi mēģinās iespundēt mani aiz restēm uz mūžu,” Buts man nesen sacīja. “Bet es atgriezīšos Krievijā. Nezinu, kad. Es vēl esmu jauns. Jūsu impērija sabruks, un es tikšu no šejienes ārā.”

RL mājaslapā lasāms Valda Ābola raksts Aizstāvot Viktoru Butu.