Neizārstētais kultūras noriets

Pamatjautājums, kas jāatrisina: kā veidot kultūras politiku tā, lai sabiedrībai no nodokļu maksātāju līdzekļu ieguldīšanas būtu maksimāls labums? Jau neērti šo domu no raksta uz rakstu atkārtot, bet tieši tāda ir ministra funkcija demokrātiskas valsts valdībā. [Kultūras] ministrs nav nozares labākais draugs. Ministrs ir pirmām kārtām sabiedrības interešu pārstāvis – pat ja šīs intereses konfliktē ar attiecīgās nozares interesēm.

Iveta Kažoka, politika.lv, 5. maijā

Rietumu akadēmiskajās aprindās pārsteidzoši izplatīts ir priekšstats, ka Eiropas “augstā” kultūra ir nesaraujami saistīta ar netaisnīgu sabiedriski politisko iekārtojumu. Muzeji, simfoniskās koncertzāles, teātri, opera – kultūras institūciju kopums, kas ikvienam no mums saistās ar kultūru, – ir radies sociālpolitiskos apstākļos, kas no mūsdienu viedokļa ir uzskatāmi par nedemokrātiskiem. Sākotnēji izveidotas kā aristokrātijas izklaides centri, kultūras institūcijas 19. gadsimtā pārvērtās par buržuāzijas, tas ir, pilsoniskās un kapitālistiskās elites pulcēšanās vietām un kopš tā laika tiecas piesaistīt arī mazāk izredzētu publiku. Centieniem paplašināt auditoriju gan nevajadzētu aizēnot faktus – lai dibinātu un uzturētu, sacīsim, operas darbību, ir nepieciešama kapitāla pārdale par labu izglītotai elitei un politiski apstākļi, kas šīs elites pastāvēšanu padara iespējamu. Tas ir, operas nama pastāvēšana ir iespējama tikai uz resursu pārdales rēķina par sliktu mazāk izredzētām sabiedrības grupām.

Būs grūti aprakstīt kaut daļu no netaisnības, kas pasaulē jāuztur, lai opernams varētu eksistēt: operai paredzētā budžeta nauda nenonāk slimnīcās; operas apmeklējumu liela daļa sabiedrības nevar atļauties; elites pulcēšanās operā rada sociālas traumas tiem, kas nav elite; operas ēkas vietā varētu būt sociālās palīdzības centrs; neskaitāmi dziedātāji un mūziķi nav izturējuši konkurenci darbam uz skatuves vai orķestra bedrē; labi dziedātāji un mūziķi kopš bērnības ir spiesti ik dienas nogurdinoši trenēties, lai uzturētu savu māksliniecisko līmeni un vēlāk savā ikdienā pakļauties diriģenta prasībām; daudzi cilvēki, kuri sava statusa dēļ ir spiesti nākt uz operu, šo laiku labprāt pavadītu citādi; otršķirīgi komponisti operā mēdz piedzīvot sāpīgu noraidījumu utt. Tas viss tiek pieļauts kaut kā vārdā, un tā vārds noteikti nav demokrātija.

Tradicionāls arguments būtu, ka mākslai piemīt estētiska pašvērtība un pašai savi “likumi”, proti, opernams vai jebkura cita kultūras institūcija pastāv tādēļ, lai varētu dzīvot kāds mākslas žanrs. Simfoniskajai mūzikai nepieciešamas koncertzāles, glezniecībai un tēlniecībai – muzeji, operām – opernami, dramaturģijai – teātri utt. Jautājams gan, vai māksla var pastāvēt kā tīri estētiska vērtība, kas nav saistīta ar mākslas darbu rašanās un eksistēšanas politiskajiem apstākļiem vai pat nosacījumiem. Vēl vairāk, vai gadsimtiem senā Eiropas augstā kultūra nav “inficēta” ar politisku un sociālu netaisnību, kas bija tās rašanās priekšnoteikums. Ne velti demokrātijas, parlamentārisma, brīvā tirgus, sociālo tīklu un “radošuma” laikmetā daudziem cilvēkiem opera, muzeji un citas mantotās kultūras institūcijas šķiet neiederīgs anahronisms, mehānisks pārnesums no cita laika un atšķirīga sabiedriski politisko attiecību modeļa.

Tas, ko šodien saucam par “kultūrpolitiku”, gadsimtiem ilgi pastāvēja kā modelis, kurā klasiski izglītots mecenāts, lielākoties aristokrāts, atzina un pasūtīja kāda mākslu ģēnija darbu un uzturēja kultūras institūciju sistēmu, ar kuras palīdzību radošo garu veikums tika nodots pēctecībai. Mediči un da Vinči, Esterhāzi un Haidns, Ludviķis un Vāgners – liecības, kā aristokrāts saprotas ar mākslinieku, atgādina stāstu, kā līdzīgs atrod līdzīgu. Aristokrāta varai nav demokrātiskas izcelsmes, tai drīzāk ir dabisks vai, kā viņi paši uzskatīja, dievišķs mandāts. Mākslinieks nav “parasts” cilvēks – kā jurists vai finansists, bet gan neatkārtojams radošs gars, kura spēju radīt nosaka dievišķa dzirksts. Izredzēts valdnieks un izredzēts mākslinieks viens otrā saskatīja gluži vai spoguļattēlu. Taču tādas sadarbības rezultātā radušās kultūras institūcijas, to mantinieces un atdarinātājas nu jāfinansē demokrātiski ievēlētām valdībām par nodokļu maksātāju naudu.

Žanetu Jaunzemi-Grendi būs grūti uzskatīt par aristokrāta tipa valdnieku, taču mākslinieki vai “kultūras darbinieki” arī Latvijā ir saglabājuši priekšstatu – lai arī norietošu – par savu izredzētību. No šāda viedokļa, kultūras ministres attiecības ar kultūras darbiniekiem atspoguļo visai sarežģītus centienus atrast veidu, kā t.s. “augstā” kultūra un māksla var eksistēt demokrātiskā sabiedrībā. Līdz šim Latvijā visi kultūras ministri ir bijuši “nozares” pārstāvji un vismaz noklusēti atbalstījuši mākslas īpašo statusu un tiesības saņemt nodokļu maksātāju naudu vien savas pastāvēšanas dēļ. No šāda viedokļa – lai mākslai Latvijā būtu nākotne, demokrātijai bija jābeidzas pie Kultūras ministrijas ārdurvīm. Jaunzemes-Grendes izteikumi par kultūras ekonomisko atdevi vai “radošumu”, saprotams, ir mēģinājums atrast ietvaru, kādā kultūras vērtību varētu iztulkot sabiedrībai saprotamā valodā un gūt tai demokrātisku mandātu. Baidos gan, ka “demokratizācijas” tendencēm kultūras politikā piemīt kaut kas pašdestruktīvs. Līdzīgi ārstam, kura ideāls ir pašam savas nepieciešamības atcelšana, tas ir, neviena slimnieka, vai policistam, kura ideāls ir sabiedrība bez likumpārkāpējiem un nepieciešamības pēc policijas, arī pašreizējās kultūras ministres mērķis, šķiet, ir panākt, lai pēc kultūras ministra vairs nebūtu nekādas vajadzības.