Ne tas Čaplins

Maskavas patriarhāta Baznīcas un sabiedrības attiecību sinodālās nodaļas priekšsēdētājs Vsevolods Čaplins neizslēdz iespēju Krievijas musulmaņiem legalizēt šariata tiesas. “Nevajadzētu ierobežot islāma kopienas iespējas dzīvot pēc saviem likumiem. Tieši tāds ceļš, es domāju, ir aktuāls nākotnē gan Krievijā, gan Rietumeiropā,” teica Čaplins.

Lenta.Ru, 25. aprīlī

Kenterberijas arhibīskaps saka, ka dažu šariata likumu aspektu pieņemšana Lielbritānijā ir “nenovēršama”. Dr. Rovans Viljamss sacīja Radio 4, ka Lielbritānijai jāpieņem fakts, ka daži tās pilsoņi nepakļaujas tās likumu sistēmai. Dr. Viljamss uzskata, ka islāma šariata likuma daļu pieņemšana palīdzētu uzturēt sabiedrības vienotību. Piemēram, musulmaņi varētu izvēlēties laulību vai finanšu strīdus risināt ar šariata tiesas palīdzību.

BBC, 2008. gada 7. februārī

Šis stāsts sākās pirms dažiem gadiem, kad Kenterberijas arhibīskaps Rovans Viljamss visai labvēlīgi izteicās par šariata elementu ieviešanu britu likumdošanas sistēmā. Sacēlās neticams troksnis; pat no kreisajiem liberāļiem tikai retais atbalstīja pārsteidzīgo baznīcas ideālistu, bet labējie vispār krita histērijā: tabloīds Sun savā stilā nosauca arhibīskapu par “veco dumjo āzi”. Un, lūk, nesen kaut ko līdzīgu izmeta Maskavas patriarhāta Baznīcas un sabiedrības attiecību sinodālās nodaļas priekšsēdētājs Vsevolods Čaplins. Krievijas vēsturē, kā parasti, viss ir kājām gaisā; angļu arhibīskaps ir pazīstams ar saviem liberālajiem uzskatiem, bet viņa pretinieki atrodas politiskā un ideoloģiskā spektra otrā pusē, toties Krievijā viegli eksotiskais priekšlikums nāk no arhikonservatīvas baznīcas struktūras vairāku skandālu laikā, kad, šķiet, briest jauna brīnišķīga draudzība starp pusautoritāro populistisko režīmu un Krievijas Pareizticīgo baznīcu. Tas, ka Krievijas politika un ideoloģiskā dzīve ir apvērsti “Rietumi”, bija zināms jau sen, taču reti kad šī mīļā īpatnība izpaudusies tik satriecoši skaidri.

Viljamsa ideja ir vienkārša – vajag dot britu musulmaņiem iespējas nokārtot īpašuma (ģimenes) lietas tiem pierastā veidā. Tas ideāli iekļaujas kreisi liberālajā multikulturālisma koncepcijā: visas “kultūras” ir līdztiesīgas un tām ir vienādas tiesības neierobežoti pastāvēt. Ierobežots ir vienīgi pats multikulturālisma princips. Bet ierosme ievest likumdošanā dažas šariata normas ir pretrunā gan valsts vienotības idejai (vienotai likumdošanai), gan idejai par to, ka visi demokrātiskas valsts pilsoņi ir vienādi likuma priekšā. Tieši tādēļ Viljamsu kritizēja visi, kam nebija slinkums: konservatīvie (vadoties no valsts vienotības idejas), liberāļi (vadoties no pilsoņu līdztiesības principa). Pats arhibīskaps acīmredzot saprata, ka ir maldījies, un vairs par šo jautājumu neizteicās.

Taču, pārfrāzējot pazīstamo formulu, Rovana Viljamsa revolucionārās idejas nav zāles, bet sāpes, precīzāk sakot, simptoms. Vispārīgas valsts likumdošanas pastāvēšanu līdzās lokālai, pat galēji eksotiskai, Anglijas vēsturē var novērot gadsimtiem. Piemēram, Velsā, kur pēc tās galīgas iekarošanas 1282. gadā pastāvēja tā saucamais Velsas statūts, ko bija pieņēmis Edvards I. Saskaņā ar to visus vietējos strīdus, kas nebija saistīti ar karali, reliģiju un vērtībām, kuras nepārsniedza noteiktu summu, izskatīja paši velsieši atbilstoši ierastajām Velsas tiesību normām.

Arī Īrijā pastāvēja divu veidu tiesību normas – karaļa un vietējās. Kad 1171. gadā salā ieradās anglonormandieši, visās karalim pakļautajās teritorijās ieviesa to pašu likumdošanu, kas pastāvēja Anglijā. Līdz Jāņa Bezzemja nāvei tā attiecās tikai uz karaļa valdījumiem, taču pēc tam Common Law attiecināja jau uz visu Īriju. Taču patiesībā angļu tiesības darbojās tikai attiecībā uz ienācējiem, nevis pašiem īriem. Tieši par šo diskrimināciju Īrijas valdnieki sūdzējās slavenajā vēstulē Romas pāvestam 1317. gadā. Tajā teikts, ka ikviens ne-īrs var iesūdzēt tiesā īru, bet ne otrādi. Līdzīgus piemērus var atrast arī citās Anglijas karalistes vietās un vēl lielākā mērā – visās britu kolonijās.

Lūk, arī vārds atrasts – “kolonija”. Divu tiesību sistēmu līdzāspastāvēšana ir svarīga kolonijas pazīme; “lokālo tiesību telpas” ievešana kolonizatoriem ļāva bez raizēm turēt pakļautībā vietējos iedzīvotājus, kontrolējot – jau ar savu, universālo tiesību palīdzību – tikai vietējo eliti. Pēc britu koloniālās impērijas sabrukuma daļa no šiem bijušajiem “vietējiem iedzīvotājiem” nokļuva metropolē un tur sāka veidot savas kopienas, kas bija gandrīz necaurskatāmas valsts kontrolei un tiesībām. Tā bijušās metropoles iekšienē uzradās savdabīgas “iekšējās kolonijas”; “kapitālisma slimība” no ekstensīvas pārvērtās par intensīvu, tās metastāzes attīstījās uz iekšpusi. Multikulturālisms arī bija jaunākais līdzeklis šīs slimības ārstēšanai, tikai neviens kaut kā aiz liberālā tēla neieraudzīja itin koloniālistisku jēgu. Rezervējot dažiem cilvēkiem dīvaino prieku nodoties, teiksim, kodificētas mizoginijas priekiem, tas vienlaikus atņēma tiem vienādu statusu iepretim citiem, vairākumam (šajā gadījumā – karalienes padotajiem), kuri nīkulīgi ievēro Rietumu sabiedrības universālos dzimumu līdztiesības baušļus un citus apgrūtinošus, garlaicīgus humānistiskus uzstādījumus. Lūk, kāpēc paši slīpētākie britu musulmaņi atteicās spiest Rovana Viljamsa pastiepto roku. Viņi ieraudzīja, ka tai uzvilkts sahiba baltais cimds.

Turpretī tas, par ko ierunājās Čaplins, attiecas pavisam uz citu resoru.

Krievijas Pareizticīgā baznīca stiprina savas reliģiski konservatīvo rindas, turklāt tai nav svarīgi, kurš kļūs par sabiedroto. Reliģisko karu un konfliktu laiki ir jau aiz muguras; tagad galvenais ienaidnieks ir ateisti, liberāļi, laicīgā dzīve vispār kā mūžīgs pārmetums arhaiskajai institūcijai, kas ne par ko nevēlas reformēties. “Stiprināt rindas” var jebkurā veidā – gan ar robustu “kontrpropagandu”, gan naivā aliansē ar cinisko varu un pat ar nabagdāvanām musulmaņu tradicionālistiem, kuri pieprasa ieviest šariata normas Krievijas teritorijā.

Impēriska te nav nekā, lai gan Krievijas Pareizticīgā baznīca arī uzskata sevi par kādreizējās Krievijas impērijas garīgo mantinieci (un pavisam jau nu noteikti – tās balstu). Čaplina žests ir ne vien tradicionālistisks, bet arī ultranacionālistisks – tas ir, “nacionālistisks” nevis attiecībā uz kādu atsevišķu tautu, bet gan paša “nacionālisma” principa nozīmē. Kā zināms, nacionālisms saēda 19. gadsimta beigu impēriju pamatus – runa ir par Austroungāriju, Krieviju, Osmaņu impēriju. Čaplina piedāvājums uz savas baznīcas impēriskās retorikas fona izskatās diezgan muļķīgi – tāpat kā, jāsaka, lielākā daļa KPB vadības pēdējo soļu. Nedrīkst apdziedāt Romanovu impēriju un vienlaikus tricināt mūsdienu Krievijas juridiskos pamatus un “lielās” Krievijas ideju. “Pareizticīgā krievu valstība” un “diskrētā tradicionālistiskā pareizticīgo kopiena līdzās tādām pašām musulmaņu (un citām) kopienām” nav savienojamas lietas. Tādēļ, lai kā Vsevolodam Čaplinam gribētos nostāties tieši blakus Kenterberijas arhibīskapam (starp citu, divu grāmatu autoram par Dostojevski), nekas no tā neiznāks. Pat imperiālists viņš ir visai čābīgs, nerunājot nemaz par visu pārējo.