Marginālijas uz cilvēcīguma un mīlestības malām

Tamsui atrodas pašos Taivānas ziemeļos, pārdesmit kilometru attālumā no Taipejas, pie jūras, vietā, kur Daņšuei upe ieplūst Taivānas jūras šaurumā. Pilsētiņa ir īpaša ar to, ka nedēļas nogalēs šeit ierodas tūkstošiem atpūtnieku un tūristu, lai pastaigātos un paēstu kādā no neskaitāmajām ēstuvēm. Starp Tamsui īpašajiem ēdieniem ir agejs – tofu cilindriņš, kas pildīts ar rīsu makaroniem un pasniegts nenosakāmas izcelsmes mērcē. Cieņā ir arī jūras veltes, kuru gan nav īpaši daudz, jo jāņem vērā, ka salīdzinoši netālu atrodas atomelektrostacija, bet saldūdens upē droši var attīstīt fotogrāfijas. Vēl šeit var iesēsties kuģītī un pārbraukt uz pretējo krastu, kur atrodas ciematiņš ar nosaukumu Bali. Ja jums pirms tam ir neliela cerība, ka tur būs kaut tūkstošā daļa no tropiskās paradīzes, ļoti ātri top skaidrs, ka arī tur var tikai pastaigāties un paēst. Ir iespējams arī uzkāpt Guaņjiņas kalnā, izstaigājot milzīgus kapsētu kompleksus un pomelo koku dārzus.

Šajā perifērijā mēs ar Elīnu nonācām nejauši, lai gan atskatoties šķiet, ka viss notika stingri determinētā secībā. Vispirms mūsu dzīvokļa biedriem – vācietim un viņa sievai korejietei, un pavisam netieši – pusotru gadu vecajai meitai – negāja pie sirds mūsu gatavotu korejiešu kāpostu kimči aromāts ledusskapī. Savukārt mums pusgadu klusējot bija jāpacieš bērna ikrīta raudas. Šo divu vektoru kombinācija lika mums meklēt jaunu mājvietu. Palīdzēja krievu sinologs Vladimirs Maļavins, ar kuru ik svētdienu mēdzām tikties taidzjicjuaņ nodarbībās Taipejas “Miera parkā”, lai vingrotu slavenā taivāniešu meistara Liņa Aluna pavadībā, kā arī aprunātos. Parasti mūsu sarunas bija saistītas ar Eiropas filozofiskā mantojuma kritiku un daoisma filozofijas aspektiem. Maļavins, būdams nelokāms antikartēzietis, duālisma un subjekta kritiku parasti ietērpa postmodernās filozofijas drānās, daudzkārt pieminot tukšumu, imanenci un man līdz pat šim brīdim nesaprotamo “skaidro sirdi”. Savukārt es, kuram raksturīga nostāšanās tā pusē, kas tiek sists, metos visiem spēkiem aizstāvēt Eiropu. Jo var taču no rīta atteikties no duālisma, vicinot rokas un kājas un apzinoties savu ķermenisko iemiesotību, bet pievakarē nonākt analītiskas refleksijas stāvoklī. Lai nu kā, bet Maļavins mums palīdzēja atrast dzīvokli, un jau pēc nedēļas mēs kļuvām par viņa kaimiņiem kādā no Tamsui daudzdzīvokļu kompleksiem.

Taču vasaras beigās, kad mana Taivānas valdības stipendija tuvojās beigām, bija jādomā par iespēju palikt 19.  stāvā ar skatu uz Janminšaņa kalniem. Nolēmu, ka jārīkojas saskaņā ar daoisma principiem un jāmarginalizējas, kļūstot par angļu valodas skolotāju privātā bērnudārzā. Pirmajā brīdī šāda lietu attīstība ļoti spēcīgi ietekmēja pašidentifikāciju, kas jau 13 gadus bija saplūdusi ar lekciju lasīšanu universitātē. No mūsdienu vērtību hierarhijas raugoties, universitātes nomaiņa pret bērnudārzu liecina ne tik daudz par ekscentrismu, kā lūzerismu. Man uzbūrās ainas, kurās es kā cirka klauns izklaidēju mazus taivāniešus, cenšoties viņiem iemācīt: “Hi! How are you!” Un patiešām, sākumā es arī sajutos kā vodeviļas mākslinieks, dziedot pašizdomātas dziesmas par sīpoliem, kas raud, franču bērnu šūpuļdziesmas “Frère Jacques” melodijai pievienojot teikumus: “I like apples, I like them in the morning, I like them in the evening, ding ding dong.”

Pagāja kāds laiks, un es iemantoju četrgadīgo uzticību  – pat to, kuri sākumā vecākiem stās-tīja, ka mazliet baidās no tā plikpaura. Drīz vien taivāniešu knauķi sāka ķerties kājās, līst klēpī, bužināt bārdu un Benija Hila garā pliķēt man pa galvu. Un tas bija brīdis, kad marginalizācijas sajūtu nomainīja iztēlota tuvība ar pirmajiem cilvēkveidīgajiem un evolūcijas ceļā iemantotā instinktīvā patika pret smalkām balsīm un nevainīgu sejas izteiksmi. Mēģinājumi iemācīt vārdu daudzskaitļa formas, vietniekvārdus vai vienkārši spēja noturēt uzmanību 20  minūtes bez pārtraukuma man bija kļuvusi par pašmērķi un visnotaļ cienījamu nodarbošanos. Turklāt starpbrīžos bija laiks turpināt nodoties lasīšanai – labāku dienas ritmu nevaru iedomāties. Šeit man radās iespēja vingrināt stoisku pacietību, daoistisku atsacīšanos no vēlēšanās būt pazīstamam, kā arī spēju ātri pārslēgt domāšanas režīmus: no kāda Platona vai Ričarda Rortija fragmenta rīta agrumā uz angļu alfabētu un rīsa bļodiņu piepildīšanu pusdienas laikā, līdz pēcpusdienā – uz pievēršanos kognitīvajai zinātnei. Arī bērnu skološana ir piedzīvojums, kas sākas katru dienu no jauna, vairāk līdzinoties Pēnelopes auduma aušanas un noārdīšanas procesam. Ar laiku varēju manīt, kā šajos bērneļos sāk jau veidoties noturīgākas struktūras un, atmiņas balstīts, pakāpeniski aug izglītības slānis. Tas bija brīdis, kad sajūti sevī prieku, kas jau raksturīgs nevis pirmatnējiem dabiskajiem instinktiem, bet civilizācijai. Diemžēl līdz ar civilizāciju nāk bērnu indoktrinācija patērētājsabiedrības vērtību sistēmā (“This is a shop. I like a shop.”), kā arī ķīniešu un Austrumāzijas izglītības sistēmai raksturīgā eksaminācijas principu ieaudzināšana – ne velti bērnudārza nosaukums ir Excellence Institute. Regulāri testi šeit ir jau četrgadīgiem bērniem! Ir arī vecāki, kas uzskata, ka angļu valoda četrus gadus vecam bērnam ir jāmāca ne tikai no rīta, bet arī vakarā pēc bērnudārza. Apzinos, ka šāda izglītības instrumentalizācijas paradigma ir raksturīga visā “attīstītajā” pasaulē, kur skolēni un studenti tiek gatavoti darba tirgum, bet humanitāro studiju nozīmīgums ir sarucis līdz absolūtam minimumam, tādējādi aizmirstot, ka arī literatūras un vēstures studijas ir vienlīdz nozīmīgs civilizēšanas veids, bez kura darba tirgus prasmes vienas pašas kļūst par sava veida mūsdienu barbarismu. Bet uz cilvēkiem, kuri tiecas pēc brīvā laika, neinteresējoties par to, cik ar iegūto zināšanu palīdzību varēs nopelnīt, raugās kā uz plānprātiņiem.

Tas ir iemesls, kāpēc bērnudārzā brīžiem sevi sajūtu kā marginālu diversantu, kurš mācību grāmatā izlaiž fragmentus, kas aicina iemīlēt šopingu, bet šad tad iestarpina tādus teikumus kā: “I scream, you scream, we all scream for icecream,” bērniem pat nenojaušot, ka tas ir citāts no Džārmuša “Ārpus likuma”.

Lai nodarbību process nebūtu pārāk monotons, ik pēc 40 minūtēm ļauju bērniem padejot pie James “Sit down” vai The Cure  “Inbetween Days”, bet, kad katru stundu visiem bērniem kopā jādzer ūdens, fonā izvēlos Radiohead  “No surprises”. Pie sevis nodomāju, ka salīdzinājumā ar visnotaļ netradicionālo un visādā ziņā marginālo Vitgenšteinu, kurš, būdams pamatskolas skolotājs, bērnus mēdza iekaustīt, esmu daudz sentimentālāks, laikam cerot, ka pagājušā gad-simta 80.  gadu britu rokmūzika varētu atstāt mikroskopiskas civilizējošās pēdas šo ķīniešu cilvēkbērnu dvēselēs. Pārsimt metru no bērnudārza ir neliela šķērsiela, pa kuru ikdienā mēroju ceļu uz darbu. Tieši tur es pirms kādu laika pamanīju, ka no pirmās mājas durvīm jau ap pusdeviņiem no rīta atskan karaokes dziesmas. Iekšā pie galdiem smēķēja, dzēra un darbojās ap mikrofonu. Citreiz kāda ārpusē smēķējoša jaunkundze pašos labākajos gados mani sirsnīgi pasveicināja. Lūk, tad es arī nodomāju, ka amatieriskās antropoloģijas lauka pētījuma ietvaros man šī vieta būtu jāapmeklē – tā izskatījās pietiekami margināla, lai būtu arī pietiekami interesanta.

Tā nu kādā saulainā piektdienas pēcpusdienā, tuvās nedēļas nogales iedvesmots, es iegriežos šķērsielā un pajautāju ārpusē dūmojošajai sieviete:
– Ko jūs šeit darāt un vai ir iespējams pie jums iegriezties?
– Protams, pie mums var uzdziedāt, iedzert tēju, par kuru gan jāmaksā 200 Taivānas dolāru.
Kad izrādu savu piekrišanu, sieviete apjautājas:
– Cik jaunkundzes gribēsit, lai sastāda jums kompāniju?
– Es nevēlos nevienu jaunkundzi, ja nu vienīgi papļāpāt. Man vienkārši interesē uzzināt, kas te notiek, galu galā eju te garām katru dienu, bet jūs te jau no agra rīta dziedat.

Mani ieved piesmēķētā telpā ar pieciem galdiem, televizoru, akvāriju un zemes dieva altāri. Istabas tālākajā stūrī sparīgi norit kāršu spēle, kuru tikai uz mirkli iztraucē mana ierašanās. Piesolītās jaunkundzes ir sievietes ar pienācīgu gadu bagāžu un alkoholisku atspīdumu vaigos, tērpušās reitūzenēs un gofrētos svārkos. Uz galda nekavējoties parādās šķīvītis ar ķirbju sēklām, tējas trauciņš līdz ar jautājumu: “Ko dzersit?” Kad man parāda nelielo 58 grādu vietējo Kinmen šņabja pudelīti, es nošausminos ne tikai par reibuma perspektīvu, bet arī par cenu.
– Pagaidiet, veikalā tā maksā labi ja 80 dolāru, jūs prasāt 500.
– Kungs, mums jāmaksā īre, elektrība, ūdens.
– Bet šis dzēriens gāž no kājām!
– Mēs tač’ viņu ar ūdeni jaucam, citādi jau nav iespējams līdz vakaram izvilkt.
– Skaidrs, nu tad man alu, lūdzu.
Jau no pirmā acumirkļa skaidrs, ka, lai pietiekami ilgi uzturētos šajā vietā, nāksies izmantot apziņas pārveidošanas metodes. Sievietes viena pēc otras piesteidzas klāt sasveicināties, viena pat iemanās paspiest roku.
– Jums taču nav šādas sarokošanās tradīcijas, – es pārsteigts iebilstu.
– Nav, mēs te visi sabučojamies, – viņa atbild, un istabu pārņem neviltota jautrība.
Es nepaspēju iztukšot tējas trauciņu un alus glāzīti, kad man blakus sēdošā korpulentā Guo jaunkundze to jau piepilda.
– Es neesmu pieradis pie šāda servisa, – vaļsirdīgi atzīstos.
– Mēs taču par to saņemam naudu!
– Un ar ko jūs te īsti nodarbojaties?
– Mēs sastādām kompāniju cilvēkiem, kas atnāk iedzert un uzdziedāt.
– Njā, tas gluži kā senajās Ķīnas tējnīcās. Un cik bieži jūs te strādājat?
– Katru dienu no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.
– Un kā ar brīvdienām?
– Mums te tādu nav.
– Atvainojiet par tiešumu, bet cik jūs mēnesī nopelnāt?
– Daudz mazāk nekā jūs bērnudārzā. Mēs visu mūžu esam strādājušas mājās un audzinājušas bērnus, bet tagad, redz, vēlamies nopelnīt.
Veicot galvā nesarežģītas aritmētiskas darbības, saprotu, ka viņas saņem tik daudz, cik es kā lektors pilnā slodzē Latvijas Universitātē, bet mani bērnudārza ienākumi ir līdzvērtīgi profesora algai. Šī vienkāršā matemātika un skābā Guo kundzes seja liek man sajust komunisma rēga klātbūtni sarunā. Lai mainītu noskaņu, es steidzu pasūtīt vēl vienu pudeli alus un mainīt tēmu. Par laimi, gados jaunāka sieviete no blakus galdiņa, kuras seja nedaudz atgādina vardi, paņem mikrofonu un sāk dziedāt. Dziesmas, protams, ir par salauztām sirdīm un jaunības kaisli. Kad paziņoju savus novērojumus par dziesmu saturu, otra mana pavadone, Vu kundze, dziļdomīgi jautā:
– Bet par ko tad citu dziedāt?
Par ko vēl varētu dziedāt, mums apspriest neizdodas, jo telpā ienāk sirms vīrietis dūnu jakā, treniņbiksēs un čībās. Vu kundzei jāsteidz viņu apkalpot. Vīrietis sēž saskābis, tomēr mana klātbūtne viņu, šķiet, nemaz nepārsteidz. Es lūdzu Guo kundzei, vai varu viņu iestādījumu nofotografēt.
– Kāpēc jums to vajag?
– Es gribu nofotografēt šos galdus, televizoru un akvāriju fonā.
– Es pajautāšu saimniecei.
Pēc pāris minūtēm atļauja saņemta, taču dažas jaunkundzes tikli aizklāj sejas, bilstot, ka šodien labi neizskatoties. Pie pēdējā galdiņa risinās kauliņu spēle uz iedzeršanu, bet, kad es steidzu to fotografēt, man pieklājīgi palūdz to nedarīt, sakot, ka kauliņu spēle varētu tikt uzskatīta par azartspēli, kuras Taivānā ir aizliegtas. Sapīkušais vīrietis pieceļas kājās, iedod Guo kundzei 100  dolāru naudas zīmi, apsēžas pie blakus galdiņa un novelk dūnu jaku. Guo kundzei rokās parādās krēma bundžiņa, bet, kad vīrietis paceļ uz augšu džemperi, es pagriežos, lai paskatītos uz akvāriju  – divas no zivīm tobrīd bučojas. Guo kundze vispirms masē vīrieša plecus, bet tad, paņēmusi desmitdolāru monētu, sāk to vienmērīgi berzēt pret vīrieša kakla un plecu ādu, atstājot sarkanas svītras. Pamanījusi manu izbrīnu, Guo kundze paskaidro, ka tas ir tradicionālās ķīniešu medicīnas ārstniecības paveids.
– Līdzīgi kā stikla bankas, ko liek uz muguras. Viņš ir saaukstējies, tāpēc sāpes nejutīs.
Kamēr pie blakus galdiņa norit terapijas seanss, es jautāju Vu kundzei:
– Jūsu tējnīca atrodas uz ielas ar nosaukumu “Cilvēcīgums un mīlestība”. Es te nesen trīs mājas tālāk pamanīju ar roku rakstītu plakātu: “Kas šeit kakina savus suņus, tiem visa ģimene nosprāgs!” Vai jums tas nešķiet nedaudz par traku? Kaut kā neiet kopā ar humānismu.
– Ai, ko tur teikt! Šiem nav nekādas morāles, galīgi neizglītoti ļaudis.
Es pieminu, ka gribēju uzrakstu nofotografēt, bet tas bija pazudis.
– Tai mājai pretī uz skārda sienas ir uzpūsts līdzīgs uzraksts – ja atstāsiet šeit miskastes maisus, visa ģimene apsprāgs.
Ap to brīdi manu uzmanību piesaista ierāmēts uzraksts tepat pie sienas: “Pasaulē ir divas grūtības  – nonākt debesīs un sameklēt draugus. Dzīvē pats rūgtākais ir zāles un nabadzība. Pasaulē ir tikai divas bīstamas lietas  – pasaules klaidoņi, par kuriem bīstamāka ir tikai cilvēka sirds. Dzīvē ir tikai divas plānas lietas  – papīrs, par ko plānākas un nenoturīgākas ir tikai cilvēku jūtas.” Un, tā kā es jau esmu nonācis pie trešās pudeles beigām, nolemju, ka man kaut kas jāuzdzied, ja jau esmu šeit nonācis. Pēdējo reizi šeit karaoki izpildīju autobusā, Ķīnas studiju pētniecības centra organizētajā ekskursijā uz kādu keramikas studiju, izpildot Sinatras “My Way”. Taču tobrīd mani piemeklēja epifānija  – es dziedāšu kādu latviešu dziesmu. Reiz uz ķīniešu jauno gadu man to jau bija lūguši izdarīt, un es, uzrāpies uz skatuves neilgi pēc tam, kad pētniece no Austrijas pilnā tautas tērpa ekipējumā bija sirsnīgi nojodelējusi, noslēdzu pasākumu ar varen gaudulīgu “Pūt, vējiņi”, par ko pēc tam kāds izteicās: “Jūs nu gan esat depresīvi!” Toreiz nozvērējos, ka nekad nedziedāšu skumjas dziesmas, ja nu vienīgi Nika Keiva “God is in the House”. Kad biju jau paņēmis mikrofonu, kāds mistisks spēks mani atkal aizpūta Kurzemes virzienā. Pēc trim pantiņiem viss beidzās ar šķidriem aplausiem, telpā ienāca vīrietis ar melnu pūdeli, vārdā Aodi, un visa uzmanība tika pievērsta viņiem. Es sapratu, ka mans laiks šeit ir beidzies, palūdzu rēķinu, nedaudz sašutu par summu un atvadījos, izejot vēl aizvien saulainajā pēcpusdienā. Tagad domāju, ka labāk būtu bijis, ja lītu lietus, jo marginālam noskaņojumam labāk būtu piestāvējuši melanholiski laika apstākļi.