Izdziestošo pasauļu arheoloģija
Foto: Juris Lorencs

Juris Lorencs

Izdziestošo pasauļu arheoloģija

Kas paliek, kad Eiropa aiziet

Viesnīcā viņi ieradās sestdienas rītā. No autobusa, kas bija mērojis astoņas stundas garu ceļu no Gudžarātas štata galvaspilsētas Ahmedabādas, izbira indiešu tūristi – daži jauni pārīši, ģimenes ar bērniem, bet lielākā daļa – vīrieši vieninieki.

Dažu minūšu laikā Hotel Ankur piepildās ar dzīvību. Trīs dienas es, šķiet, biju vienīgais viesis šajā viesnīcā ar 40 numuriem un garlaicības māktu 20 cilvēku personālu, kurš ik pa stundai izlikās slaukām putekļus jau tā nevainojami tīrajās kāpnēs.

Iekārtojušies numuros, atpūtnieki dodas aplūkot Diu vēsturiskās vietas (par ko gan neesmu īsti drošs), apmeklē pludmali un pusdieno vietējās ēstuvēs. Viņi atgriežas pēcpusdienā ar smagām somām, kurās nodevīgi skan stikla pudeles.

Pēc vakariņām, tā ap astoņiem viesnīcas numuros sākas uzdzīve, īstas dzīres. Ejot pa garo gaiteni un ieskatoties plaši atvērtajās durvīs, redzams, ka alkohols plūst straumēm. Viens pēc otra tiek nomēģināti sapirktie dzērieni – viskijs, alus, džins, portvīns, šņabis, liķieri. Džinu jauc ar vīnu, liķieri – ar alu, portvīnu – ar kolu. Saprotams, dzer tikai vīrieši. Sievietes izsaiņo līdzpaņemtos ēdienus un turpat numuros uz grīdas klāj svētku galdus. Ārpusē skraida bērni un gavilēdami iemēģina dienā iegādātās rotaļlietas.

Istabās skan glāžu šķindoņa un skaļas sarunas, bet televizori pilnā sparā atskaņo indiešu mūziku. Tikai tagad saprotu, ka viesnīcā nav nekādas skaņas izolācijas, numurus vienu no otra šķir dažus centimetrus biezas sienas, bet garais gaitenis darbojas kā skaņas rezonators.

Balsis kļūst aizvien skaļākas. Pretī nāk uzbudināti cilvēki, vienā rokā turot glāzi, otrā – mobilo telefonu. Dažviet dzirdama plīstošu trauku šķinda. Šādos brīžos viesnīcas zēni bez īpašas aicināšanas ar slotu un lupatu rokās klauvē pie numura durvīm. Vēl pēc stundas sākas strīdi. Saklausāma lamāšanās un bērnu raudas, tagad sieviešu balsis kļūst aizvien skaļākas. Aizmigt nav iespējams. Ap vieniem naktī beidzot iestājas pilnīgs miers. Tiesa, viesnīcas sienas ir tik plānas, ka pilnīgi nekļūdīgi var pateikt – vismaz vienā istabā nodarbojas ar seksu.

Dzīvība pavisam negaidīti atsākas piecos no rīta. Tagad ir dzirdama vemšana, kunksti un vaimanas. Kareivīgās sieviešu balsis nu ir kļuvušas līdzjūtīgas, pat mierinošas.

Nākamajā rītā viesi atstāj viesnīcu. Bālām, izmocītām sejām, nodurtām galvām un kaunīgiem skatieniem viņi sakāpj autobusā. Ekskursija beigusies. Iespējams, daudziem tas bija vienīgais izbrauciens gadā. Toties viesnīcas administrators ir sajūsmā: “Cik mierīga nakts! Neviens nesakāvās, neizlēca pa logu! Iztikām bez policijas!”

Katru dienu Diu saliņā ierodas cilvēki, kuru galvenais (ja ne vienīgais) brauciena mērķis ir iedzert. Turklāt daudzi no viņiem savā mūžā nekad nav nogaršojuši alkoholu, ja nu vienīgi pašbrūvēto. Šis alkohola tūrisms izskaidrojams ar pavisam vienkāršu faktu – “vishinduistiskākajā”, kā mīl apgalvot paši indieši, Indijas štatā Gudžarātā, Mahatmas Gandija dzimtenē joprojām valda Aizlieguma jeb “sausais” likums (Prohibition Law).

Ja apskata Indijas karti, kļūst skaidrs, ka aptuveni pusei no Gudžarātas 52 miljoniem iedzīvotāju nomaļā, miniatūrā (divi kilometri platumā, desmit garumā, 40 000 iedzīvotāju) Diu saliņa ir tuvākā vieta, kur legāli iespējams iegādāties alkoholu. Jau kopš Indijas neatkarības pasludināšanas, tātad kopš 1947. gada, Gudžarātā aizliegts pirkt, pārdot, glabāt un lietot alkoholu – par to draud kriminālatbildība un cietumsods. Štatā nav neviena publiska stipro dzērienu veikala. Tiesa, ir trīs izņēmumi. Alkohols ir pieejams dažu dārgāko viesnīcu bāros štata galvaspilsētā Ahmedabādā – bet tikai tiem ārzemju tūristiem, kuri iegādājušies īpašu atļauju. Tāpat alkoholu noteiktu mēneša kvotu robežās drīkst pirkt Gudžarātā izvietotais Indijas armijas personāls. Īpaši šņabja veikali esot armijas bāzēs. Un, visbeidzot, uzrādot ārsta recepti, etilspirtu var nopirkt aptiekās.

Nav nekāds brīnums, ka viena no nopietnākajām štata problēmām ir tieši dzeršana un ar to saistītās nelikumības. Ahmedabādā iznākošā laikraksta Daily News & Analysis 19. marta numurs ziņo – arestēti četri cilvēki, kuru mājās atrasti 1200 litri “etanolam līdzīgas ķīmiskas vielas”, kas nelegāli ievesta Gudžarātā no kaimiņos esošā Radžastānas štata. Banda jau ilgāku laiku esot “atšķaidījusi litru etanola ar pieciem litriem ūdens un iegūto dzērienu pārdevusi melnajā tirgū”.

Paradoksāli, bet tas pats avīzes numurs pamāca, kā rīkoties, ja gaidāmajos Holi svētkos tiks pārdozēts bhang – no marihuānas kaņepēm iegūts narkotisks produkts, ko daudzviet Indijā var legāli iegādāties īpašos valsts monopola veikalos. Parastā, piemājas dārziņā izaudzējamā “zālīte” Indijā ir aizliegta, bet ar nodokli apliekamais bhang – lūdzu, nekādu problēmu. Un tātad – kā rīkoties, ja esat pārsmēķējies vai pārēdies ar bhang pildītas kūciņas? Lūk, piemēram, – dzert daudz ūdens ar citronu, sarīvētu ingvera sakni un rupjo jūras sāli, dzert treknu pienu ar jūras sāli.

Indijas internets ir pilns ar apgalvojumiem, ka nelegālie alkohola ražotāji un kontrabandisti darbojoties liekulīgo politiķu un uzpirktās policijas aizsegā, ka tieši pateicoties sausajam likumam Gudžarātas organizētā noziedzība esot saraususi milzīgas bagātības. Tieši šī nauda finansējot visu līmeņu vēlēšanu kampaņas – no pašvaldībām līdz štata parlamentam, un tieši mafija visvairāk esot ieinteresēta sausā likuma saglabāšanā. Turklāt atteikšanās no alkohola esot bijusi tikai viens no Gandija garīgās attīrīšanās programmas punktiem. Tikpat labi vajadzētu pilnībā aizliegt arī gaļas ēšanu, tabaku, ieročus un prezervatīvus.

Lai gan štata policijas “Aizlieguma departamentā” (Prohibition Department) nodarbināts pusotrs tūkstotis policistu, no tiem esot maz labuma. Tāpēc šī gada februārī pieci ciemi Vodadaras pilsētas apkārtnē izsludināja paši savu “Aizlieguma likumu”, par alkohola lietošanu paredzot 5000 rūpiju (ap 40 latu – J. L.) naudas sodu. Kandžas tecinātājiem būs jāšķiras no 11 000, bet produkcijas pārdevējiem – no 21 000 rūpiju.

The Times of India 28. martā raksta: “Izmisušas dzeršanas dēļ, kas pārņēmusi 9000 cilvēku apdzīvotā Kodināras ciema vīriešus, vietējās sievietes ņēmušas likuma varu savās rokās un izdemolējušas 50 nelegālas alkohola ražotnes, pie reizes iznīcinot 150 mucas pašbrūvētā.” Laikraksts arī paskaidro, ka, neraugoties uz neskaitāmajām sieviešu sūdzībām, vietējā policija šo ražotņu klātbūtni izlikusies neredzam. Cits laikraksta numurs stāsta par varonīgu meiteni, kura nosūdzējusi policijai savu tēvu, jo tas “pārkāpis Aizlieguma likumu un vakaros traucējis mācīties”. Nav gan skaidrs, kā tieši izpaudusies “likuma pārkāpšana”. Droši vien tēvs bija mīlējis iedzert.

Visizplatītākais un veselībai bīstamākais grādīgais dzēriens Gudžarātā ir pašbrūvētais potli, ko iegūst, destilējot brāgu. Laikraksti gandrīz katru dienu ziņo par saindēšanās gadījumiem ar šo kandžu. 2009. gada jūlijā Ahmedabādā pēc indīga potli sadzeršanās mira 136 cilvēki, pārspējot bēdīgo 1989. gada rekordu, kad Vadodaras pilsētā dzīvību zaudēja 132 alkohola cienītāji.

Jau kvalitatīvāks, bet arī krietni dārgāks ir deshi jeb country liquor, ko destilē no raudzētiem augļiem un parasti pārdodot pildītu pudelēs. Deshi ir ne tikai garšīgāks, bet arī drošāks nekā potli. Diemžēl dažkārt tam pievieno īpašas veselībai kaitīgas vielas, kas rada papildu apreibinošu efektu. Deshi tradicionāli lietojot lower middle class, kam latviski pat nav īsta tulkojuma, ja nu varbūt pavisam neveikli skanošais “vidusšķiras apakšslānis”. Indieši ir gluži vai apsēsti ar šo sabiedrības iedalījumu šķirās, pat nejauši sastapti cilvēki nereti stādās priekšā, lepni piemetinot, ka viņi pieder pie middle class vai lower middle class.

P104067404

Gudžarātas vidusšķira un augstākā vidusšķira dzer melnajā tirgū iegādātu īstu alkoholu, kas nelegālā ceļā ievests no kaimiņu štatiem. Trīsceturtdaļlitra pudeli Bagpiper viskija, kas Diu bārā maksā 200 rūpijas, Ahmedabādā melnajā tirgū varot pārdot par 1000 rūpijām. Starpība – 800 rūpijas. Tieši tik maksā autobusa biļete sleeper klases satiksmes autobusā maršrutā Ahmedabāda–Diu–Ahmedabāda.

Vēsturisks, ģeopolitisks, kulturāls, juridisks un šobrīd arī ekonomisks kuriozs ir šī Diu. Saliņa no kontinenta atdalīta ar trīssimt metru platu, seklu lagūnu. 1537. gadā šeit iekārtojās portugāļi, noslēdzot beztermiņa nomas līgumu ar apkārtējo zemju sultānu Bahudāru Šāhu. Četrus gadsimtus šī “mazā Portugāle” kalpoja par svarīgu tirdzniecības un katoļticības misijas priekšposteni, līdz 1961. gada 19. decembrī Indijas armija īpašā operācijā “Vijay” pārņēma Diu savā kontrolē. Bruņotā sadursmē ar saliņas aizstāvjiem krita septiņi sikhu karavīri. Tā beidzās portugāļu 424 varas gadi Diu. Iespējams, tas ir pats ilgākais nepārtrauktais koloniālās valdīšanas periods cilvēces vēsturē.

Pēc šīs aneksijas Diu nepievienoja Gudžarātai, bet gan izveidoja īpašu “savienības teritoriju” (Union Territory), apvienojot zem vienas administrācijas Diu un agrāko portugāļu anklāvu Damānu, kas ir vēl mazāka par Diu. Abas teritorijas, kuras vienu no otras šķir 300 kilometru, šodien pārvalda no galvaspilsētas Deli. Gan Damānā, gan Diu ir spēkā īpaša ekonomiskā politika – neierobežota tirdzniecība ar lētu alkoholu.

Diu administratīvajās robežās atrodas arī divus kilometrus garā Gūglas pussala, kas ģeogrāfiski (bet ne politiski!) pieder cietzemei un tātad robežojas ar Gudžarātu. Tāpēc Gūglai ir visas Diu priekšrocības – pirmais bārs tajā iekārtots jau dažus metrus no Gudžarātas robežas, viesnīcā Sugati Guesthouse, tieši pretim muitas postenim, kas maskējas ar nosaukumu Checking Post. Vienotās Indijas iekšienē taču nedrīkst atrasties muitas posteņi! Tomēr uz laivām, kas patrulē lagūnas ūdeņus starp kontinentu un Diu saliņu, greznojas uzraksts Customs, tātad muita. Diu bārmeņiem vienmēr pa rokai ir īpaši izturīgi polietilēna maisiņi, kuros izbraucēji uz Gudžarātu turpat uz vietas bārā sapilda iegādāto viskiju un slēpj to zem apģērba. Ārzemniekus muitnieki gan nepārbaudot.

Daudzajos Diu bāros apmeklētājus gaida stikla vitrīnās izvietotas krāsainas pudeles ar vilinošiem nosaukumiem: Peter Scott, Democrat, Aristocrat, Anthiquity, Imperial Blue, Royal Challenge, Blenders Pride, Royal Stag, Bagpiper, White Mischief, Magic Moments, Masterstroke, Signature, Black Knight, Black Dog. Medijos un reklāmās šos dzērienus apzīmē ar saīsinājumu IMFL, kas atšifrējumā nozīmē Indian Made Foreign Liquor jeb Indijā izgatavots ārzemju alkohols.

Es pats nogaršoju vairākas IMFL viskija šķirnes, tiesa gan, no dārgākā gala, un tie izrādījās pārsteidzoši labi. Kad par to mazliet kautrīgi, jo es neesmu viskija pazinējs, ieminējos kādam Diu sastaptam īram, arī viņš apliecināja, ka “value for money” šiem viskijiem esot ja ne izcila, tad laba gan.

Grādīgos dzērienus Diu pievilcīgus dara ne tikai to pieejamība, bet arī cena, kaut gan izslāpušajiem un neizvēlīgajiem iebraucējiem no Gudžarātas šis fakts varbūt arī neko nenozīmē. Īpašās nodokļu politikas dēļ Diu un Damānā ir vislētākais alkohols visā Indijā. Pudele alus Kingfisher Gold kalpo par savdabīgu zelta standartu, kurš ļauj izsekot katra štata alkohola akcīzes nodokļa politikai: “M.R.S. Rs. 50, For Sale in Kerala Only”, “M.R.S. Rs. 67, For Sale in Rajastan Only”, “M.R.S. Rs. 77, For Sale in Andrapradesh Only”. Arī Gudžarātai kaimiņos esošajā Maharaštas štatā (galvaspilsēta Bombeja) pudele alus veikalā maksā 77 rūpijas, toties svētdiena šeit izsludināta par “sauso dienu”.

Pudele šī alus Diu maksā tikpat cik Keralā – 50 rūpijas. Tikai cena uz etiķetes nav norādīta, toties lasāms brīdinājums: “Ražots Damānā. Aizliegts pārdot Damānā. Atļauts pārdot tikai Diu.” Tas tāpēc, ka pirms dažiem mēnešiem akcīzes nodokļi mainīti arī Diu, un alus cena nedaudz pieaugusi. Stiprais alkohols Diu gan joprojām ir krietni lētāks nekā Keralā.

Tomēr arī šis “lētais” alkohols ienes valsts kasē pamatīgas summas. Ja var ticēt vietējiem, tad pagājušajās Ziemassvētku un Jaungada brīvdienās dažu dienu laikā saliņā pārdots alkohols 4 miljonu rūpiju vērtībā, kas atbilst aptuveni 20 000 pudelēm viskija.

Atpūtnieki Diu parasti ir jau pabijuši vai vēl gatavojas doties svētceļojumā uz piecdesmit kilometrus attālo Vodadaras pilsētu, kur atrodas kāds īpaši slavens hindu templis. Lielisks attaisnojums izbraukumam un Diu bāru apmeklējumam! Tomēr apgalvot, ka alkohols ir vienīgais Diu apciemojuma mērķis, nebūtu īsti godīgi. Tā ir arī skaistā Nagoas ciema pludmale, kas atrodas septiņus kilometrus uz austrumiem no pašas Diu pilsētiņas. Nedēļas nogalēs vietējā stāvvietā var saskaitīt pat divdesmit autobusus, kas mērojuši ceļu no vistālākajiem Gudžarātas nostūriem.

To, ka ciemiņi ir iebraucēji no provinces, vislabāk var redzēt ēstuvēs, kur viesi izmēģina viesmīļu atnestās dakšiņas un karotes. Pieredzējušākie aizrāda galda biedriem, ka nav pareizi satvert dakšiņu līdzīgi riteņa stūrei, par ko visiem lieli prieki. Beigās dažiem pietrūkst pacietības un viņi sāk ēst pasniegtos rīsus ar pirkstiem. Savulaik mēs līdzīgi mācījāmies ēst ar ķīniešu irbulīšiem.

Nagoas pludmalē novērojama līdzīga cilvēku uzvedība kā viesnīcā Ankur. Diu ir īsta laboratorija narkologiem un psihiatriem, kuri vēlas pētīt alkohola iespaidu uz mūsu organismu. Dzeršana sākas tuvējos bāros un autobusos, jo par atklātu alkohola lietošanu pašā pludmalē draud 1000 rūpiju liels naudas sods. Arī šeit sievietes nepiedalās uzdzīvē, bet gan rūpējas par ēdamo un pieskata bērnus. Iestiprinājušies viesi nelielos bariņos dodas uz liedagu. Dažiem līdzi Coca-Cola pudeles, kurās iejaukts viskijs.

Vispirms sākas drudžaina, bezmērķīga pastaiga gar krastu un rotaļas. Izklaides gan ir pavisam nevainīgas – savstarpēja apmētāšanās ar dubļiem, ierakšanās smiltīs, negaidīta peldbikšu novilkšana, pielavoties upurim no aizmugures un, saprotams, kriketa spēle. Smiltīs ierušinātos vīriešus draugi izrotā ar sieviešu krūtīm un pamatīga izmēra fallu, kam seko kopīga fotografēšanās.P104042803

Skaļi spiegdami, ūsaini vīrieši plunčājas krasta viļņos. Paradoksāli, bet no noslīkšanas daudzus glābj apstāklis, ka peldēt prot tikai retais. Pat būdami krietnā štīmē, cilvēki tomēr neuzdrošinās iebrist ūdenī dziļāk par jostasvietu.

Pēc šīm trakulībām seko nākošā fāze – iereibušie cilvēki pamazām sāk lūzt. Situācijas komismu pastiprina apstāklis, ka tas notiek ļoti pēkšņi. Ražens vīrs, kurš nupat vēl spēji vicinājās ar rokām un mēģināja kaut ko pateikt, dažu sekunžu laikā saļimst un aizmieg kā trillera varonis pēc negaidītas nomierinoša medikamenta injekcijas. Pēcpusdienās liedaga smiltīs var ieraudzīt daudzus šādus roņiem līdzīgus radījumus. Patiesībā šī snauda ūdens malā var izrādīties bīstama, pat fatāla, jo paisuma laikā Nagoas pludmalē ūdens līmenis ceļas apmēram par metru. Sievietes parasti ir tās, kuru kliedzieni sasauc glābējus. Satvēruši aiz rokām un kājām, pūlī saskrējušie cilvēki tad velk bezsamaņā gulošo prom no ūdens un nogulda kādas palmas ēnā.

Tie, kuri nav paspējuši saļimt un vēl atrodas eiforiskajā uzbudinājuma fāzē, mani ieraugot, parasti sauc: “Enjoy! Enjoy, we enjoy! Everybody enjoy!” Izstieptajās rokās zib mobilie telefoni. Nofotografēt ārzemnieku! Noteikti atrodas kāds, kuram ienāk prātā pajautāt: “Vai Eiropā bāri ir tādi paši kā šeit?”

Mēģināt noskaidrot, ko tieši viņiem nozīmē šis “enjoy”, man kļūst par sportu, par socioloģiska pētījuma objektu. Atbildes pārsteidz ar savu vienveidību: “Uzdzīvojam! Ēdam gaļu, dzeram alkoholu, smēķējam cigaretes.” Parasti grēcīgās nodarbes tiek nosauktas tieši šādā kārtībā – gaļa, alkohols, cigaretes. Lai lasītājs nepārprot – cigaretes patiešām ir īstas, parasti no dārgākā gala, tātad Marlboro. Vietā, kur veikalā var legāli nopirkt bhang, ne vienam vien Eiropas klubiņu apmeklētājam šīs prioritātes liktos dīvainas. Retie Rietumu tūristi Diu parasti smēķē bhang, kas iegādāts pa ceļam “sausajā” un tātad tikumīgajā Gudžarātā.

Patiesībā es zinu, kāpēc grēku sarakstā pirmajā vietā minēta tieši gaļa. Jo tai piemīt ne vien reliģisks, bet arī emocionāls, pat estētisks iespaids. Stikla skapjos ieslēgtās krāsainās viskija pudeles tomēr nav tas pats, kas āķos iekarinātie, asiņojošie nokauto dzīvnieku ķermeņi. Hindu fundamentālistu pārvaldītajā Gudžarātā gaļa dažviet ir vēl grūtāk pieejama nekā nelegāli brūvētais alkohols. Jo alkoholu aizliegusi vara un politiķi, bet gaļu – reliģija un sabiedrības uzskati. Kāds Džaisalmērā sastapts džains man izteica gluži vai fantastisku apgalvojumu: “Izsmēķēt cigareti vai izdzert pudeli vīna ir nesalīdzināmi mazāks grēks, nekā samīt kukainīti.” Džaini iemanījušies saskatīt slepkavību pat burkānu sulas glāzē, jo viņu reliģija aizliedz nogalināt augus. Šī iemesla dēļ džainu virtuvē neatrast arī citus zemē augušos un tātad nāvei lemtos – kartupeļus, sīpolus, ķiplokus vai bietes.

Saulrietā šoferi, skaļi taurēdami, aicina atpūtniekus atpakaļ uz autobusiem. Daudziem šis aicinājums nemaz nav vajadzīgs – viņi jau paspējuši iesnausties savos sēdekļos. Cilvēku vaigi piekļāvušies autobusu logiem, no pavērtajām mutēm tek siekalas.

Svētdienas pēcpusdienā es atkal esmu vienīgais viesis visā Hotel Ankur. Tomēr ar vienu nedēļas nogali man pilnīgi pietiek, tāpēc vakarā dodos meklēt citu viesnīcu. Ceļvedis Lonely Planet iesaka ielūkoties agrākajā Sv. Toma baznīcā, kas tagad pārbūvēta par pilsētas muzeju un viesu māju Sao Tome de Retiro.

Necerēdams atrast brīvu numuru, es tomēr iegriežos baznīcā, kas uzcelta pašā augstākajā pilsētiņas pakalnā. Dievnama lielā zāle patiešām pārvērsta par muzeju (tajā gan patlaban notiek remonts), bet sānu piebūvē, kur kādreiz dzīvojuši garīdznieki, šodien saimnieko d’ Souzu ģimene. Man tomēr atrodas istaba, tā izbūvēta baznīcas jumta terasē. Turpat var nopirkt atdzesētu alu. No terases paveras skats uz okeānu un saliņā izmētāto baznīcu torņiem. Kā viņi pamanījušies tikt pie tik ekskluzīva īpašuma, saimnieces dēls Džordžs izvairās atbildēt, vien piebilst, ka “skauģi neliekot mieru vēl šodien”.

Nākamajā rītā pēc ievākšanās viesnīcā es terasē sastopu žurnālistu un fotogrāfu Polu, kurš strādājot Anglijā iznākošajā dzelzceļa žurnālā International Railway Journal. Indijā viņš ieradies, lai gatavotu reportāžu par metro: “Viņi gatavojas izbūvēt metro sistēmu katrā pilsētā, kas lielāka par diviem miljoniem cilvēku. Tādu pilsētu ir ap trīsdesmit, kontraktu summas un attiecīgi Eiropas uzņēmumu, kuri ir spējīgi kaut ko tādu paveikt, interese ir milzīga.”

Diu viņš fotografējot vietējo cilšu sieviešu roku tetovējumus un veco māju durvju rokturus: “Te jūs varat atrast brīnišķīgas lietas, jo nabadzība tās ir iekonservējusi. Daži gadi, un tas viss pazudīs. Un tad vienīgais, kas šeit vēl atgādinās par Eiropu, būs tukšās baznīcas un alkohols. Viņiem nav vajadzīga ne mūsu māksla, ne mūzika vai reliģija, tikai iespēja piedzerties šajā vietā, ko viņi uzskata par “samaitātās Eiropas” mantojumu.”

Es atceros – kāds mans paziņa, Vācijas latvietis, kurš 1992. gadā pēc gandrīz 50 gadu pārtraukuma atkal ieraudzīja Rīgu, kā apburts klaiņoja rajonā starp Elizabetes un Tallinas ielām, arī apbrīnojot vecās koka durvis un to rokturus.

Portugāļu kolonisti atstāja Diu pēc tās pievienošanas Indijai. Viņiem līdzi devās daļa vietējo, kuri bija pieņēmuši katoļticību un ģimenē sarunājās portugāļu valodā. Saliņu pamazām apdzīvoja iebraucēji no kaimiņos esošās Gudžarātas. Hindi valodai radniecīgajā gudžarāti šodien mājās runā 95% no 40 000 Diu salas iedzīvotāju. Ap 4% sarunājas hindi, bet atlikušais viens procents joprojām spītīgi turas pie portugāļu valodas. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt ģimenes, kuru dzimtā valoda ir angļu.

Kas tad paliek 50 gadus pēc tam, kad beidzies pasaulē ilgākais koloniālās valdīšanas periods? Dīvaini, bet ēdiens tas noteikti nav. Savulaik ASV veikts pētījums par imigrantu asimilāciju liecināja, ka pēdējais, kas paliek pat pēc tam, kad paaudžu gaitā jau aizmirsta valoda un mainīta reliģiskā konfesija, ir tradicionālā virtuve. To gan nevarētu teikt par Džordža ģimeni. “Eiropeiskais” ēdiens “bārbekjū pārtijās”, ko viņš saviem viesiem trīs reizes nedēļā gatavo baznīcas iekšējā pagalmā (200 rūpijas, cenā ietilpst divi gabali grillētas zivs, parasti tuncis un king fish, vārīti makaroni, rīsi, svaigu dārzeņu salāti un divu veidu sautēti dārzeņi) diemžēl negaršo ne pēc kā. Zivs ir sausa un pārcepta, salātos par daudz etiķa (kāpēc viņš neizmanto laimus, kas te maksā dažus santīmus?) un par maz eļļas, makaroni ir salipuši, bet dārzeņi, salīdzinot ar indiešu karijiem, šķiet pavisam bezgaršīgi. Īstu indiešu ēdienu – “kā mājās, ar daudz daudz čili” – viņš tūristiem neuzdrošinoties pasniegt. Un visā Diu dabūjama vien šķīstošā kafija – to pasniedz restorānos, pārdod bodītēs. Par pupiņu kafiju jeb powder coffee, kā to dēvē Indijā, daudzi tik vien kā dzirdējuši. Bet pirms gadiem 50 šeit taču noteikti pazina īstu kafiju!

“Kādā valodā tu īsti domā?” – šo jautājumu es uzdodu Džordžam. Esmu novērojis, ka ar savas ģimenes locekļiem viņš sarunājas vismaz trijās valodās. Jaunais vīrietis izskatās apjucis: “Nezinu. Jūs esat pirmais cilvēks, kurš man kaut ko tādu jautā. Brīvi runāju četrās – konkani, gudžarāti, portugāļu un angļu, tad jau laikam arī domāju četrās. Vēl man gandrīz katru dienu jārunā arī hindi.” Džordžam ir ap trīsdesmit gadu. Portugāļu valodu viņš apguvis ģimenē, bet konkani – pie radiem Goas štatā, kur pavadījis skolas gadus.

“Bet kādā valodā tu domā pašreiz, kad cep šo zivi?”

“Konkani. Jo ēst gatavot es iemācījos Goa. Bet baznīcā es noteikti domāju portugāļu vai angļu valodā.”

Četri simti dvēseļu – tik liela ir Diu katoļu draudze, kas pulcējas Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā. Piecas dienas nedēļā dievkalpojumi notiek angliski, bet trešdienu un sestdienu vakaros – arī portugāļu valodā. Kā izteicās kāds baznīcā sastapts kalpotājs: “English is indian language now,” vēl piekodinot  “pēc dievkalpojuma noteikti aprunājieties ar Silviju, viņa jums visu izstāstīs. Kā, jūs nepazīstat Silviju?” Pie baznīcas sienas piesprausts sludinājums atgādina, ka martā atbildīgie par jauniešu dievkalpojumiem būs “Allwyn Fernandes, Jennifer D’ Souza, Kimberley Almeida, Silvia D’ Mello, Merlyn Rosaria.” Aiz šiem portugāļu uzvārdiem slēpjas īsts gēnu kokteilis, starp tipiski indiskām sejām redzami cilvēki ar eiropiešu, afrikāņu un arābu sejas vaibstiem. Faktiski tās ir dažas lielas dzimtas, visai noslēgta sabiedrība, kurai piemīt visas mazām kopienām raksturīgās īpašības, tai skaitā paradums nosaukt cilvēka vārdu un brīnīties, ka kāds to nav pat dzirdējis. Kaut ko līdzīgu man izdevies novērot latviešu trimdā un vai baznīcu draudzēs Latvijā.

Nekur citur Diu nevar redzēt tik labi ģērbtus un koptus cilvēkus kā svētdienas rīta dievkalpojumā Bezvainīgās ieņemšanas baznīcā. Sievietes ieradušās kleitās vai svārkos ar nevainojami izgludinātām blūzītēm, vīrieši uzvalka biksēs un baltos kreklos – milzīgs kontrasts ar publiku pilsētiņas ielās. Un tomēr bija laiki, kad vīrieši šeit tērpās ne vien baltos kreklos, bet arī melnos uzvalkos un kaklasaitēs. Par to liecina fotogrāfija, ko, rūpīgi ierāmētu, es ieraudzīju piestiprinātu pie sienas kādās mājās Diu – cilvēki pēc dievkalpojuma atstāj tagad jau slēgto Svētā Franciska baznīcu. Varbūt pareizāk būtu teikt nevis slēgto, bet atstāto, jo no sešām salas baznīcām pašreizējā draudze spēj uzturēt tikai vienu.

Vietējie man bieži jautā: “Jūs runājat portugāļu valodā?” Šoreiz jautātājs ir kāds večuks, pārdevējs pārtikas preču veikaliņā, kur es katru dienu pērku ūdeni un citronus. Frāzei ir vairāk rituāla nozīme, jo diezin vai es izskatos pēc portugāļa.

“Jūs atceraties vecos laikus? Kas tad šeit mainījās pēc pievienošanas lielajai Indijai?”

“Viss mainījās, viss, pilnīgi viss!”

“Bet kas tieši?”

“Likumi, visi likumi mainījās! Mans tēvs izputēja vienā dienā. Viņš te vairumā tirgojās ar Ķīnā ražotiem traukiem. Pēc pievienošanas Indijai tirdzniecība ar Ķīnu kļuva neiespējama, un ģimene atvēra šo veikalu. Vienīgais, ko jaunā vara atļāva saglabāt no vecās kārtības, bija alkohols.”

“Bet kāpēc tad jūs nebraucāt prom?’

“Mēs jau neesam ne portugāļi, ne katoļi. Un kur tad mēs būtu braukuši? Ja nu vienīgi uz Mozambiku. Bet tur drīz sākās pilsoņu karš. Tā arī palikām, dzīvojam tepat netālu, blakus portugāļu kvartālam.”

Man tomēr nav skaidrs – kāpēc tolaik nevarēja ievest traukus no pāris kilometrus attālās Indijas. “Portugāļu kvartāls” – tā ir teritorija netālu no Sv. Franciska baznīcas, kurā mīt “bijušie”, tātad tie, kuri paši vēl atceras veco Diu. Šeit kādās mājās saimnieki mani cienāja ar tēju un izrādīja gan vecas fotogrāfijas, gan no vecākiem mantoto Portugāles koloniju pastmarku kolekciju. Milzīgā ēka palēnām tiek restaurēta, turklāt bez īpaša praktiska mērķa – jaunā paaudze nesaistot savu dzīvi ar Diu. Viņiem ir nauda, bagātības drumslas, kas palikušas no 400 gadu ilgās koloniālās vēstures – īpašumi, aizbraucēju atstātās mēbeles, kas nu jau kļuvušas antikvāras, valodu zināšanas un sakari, kas Indijas apstākļos ļauj labi, pat ļoti labi dzīvot. Vakaros māju logos redzami milzīgi plazmas ekrāni, bet pagalmos zem brezenta pārsegiem snauž automašīnas. Diu nav nevienas velorikšas, neviena ratus velkoša ēzelīša, neviena zirga vai kamieļa.

Ifni krastmala Ifni krastmala

Katra trešā māja “portugāļu kvartālā” ir slēgta ar milzīgu piekaramo atslēgu, pie durvīm piestiprināti mēnešiem veci atgādinājumi par nesamaksātiem ūdens rēķiniem. Līdz šim neredzēts luksuss pārapdzīvotajā valstī. Atšķirībā no Indijas dienvidu štata Keralas, kur ap miljons vīriešu atraduši darbu Saūda Arābijā un Persijas līča valstīs, Diu iedzīvotāji veselām ģimenēm uzturas Eiropā – Portugālē un Anglijā. Viņu vietu aizņem lētais darbaspēks. Saliņa ir pilna ar viesstrādniekiem no tuvējās Gudžarātas un pat no Nepālas. Dažos restorānos strādā tikai nepālieši – no pavāra līdz apkopējam.

Pārsteidz tas, ka neapdzīvotas ir arī daudzās jaunbūves, kas savas kvalitātes un iespaidīgo izmēru dēļ tikpat labi varētu iederēties kādā Rīgas priekšpilsētā. Tikai tie vairs nav kristiešu krusti un katoļu svētie, kas joprojām sargā māju durvis “portugāļu kvartālā”. Tos nomainījuši ugunskrusti un hindu dievības. Pāri saliņai veļas īsts naudas cunami. Gudžarātas jaunbagātniekiem māja Diu esot viens no naudas ieguldīšanas veidiem.

Baznīca nav vienīgā vieta Diu, kur vēl dzirdama portugāļu valoda. Blakus vecajam tirgus laukumam atrodas viesnīca Mozambique, kuras bārs vakaros pārvēršas par savdabīgu “portugāļu klubu”. Katru vakaru ap septiņiem ierodas tā pastāvīgie viesi, vīrieši vecumā starp piecdesmit un septiņdesmit. Pēdējā laikā viņiem pievienojušies arī divi jauni mulati ar Mozambikas pasēm kabatā, kuri nerunā ne angliski, ne vietējā gudžarāti. Viņi šeit pārstāvot kādu kuģniecības kompāniju.

Sabiedrības dvēsele ir vīriņš ap gadiem sešdesmit, melni krāsotiem matiem un gredzenotiem pirkstiem. Viņš parasti ierodas pirmais un pasūta mazo pudelīti viskija. 200 grami stiprā alkohola vakarā – tā esot viņa norma nu jau gadus trīsdesmit. Ne mazāk un arī ne vairāk. Kad es ieminos par redzēto viesnīcā Ankur, viņš tikai pavīpsnā: “Viņi jau nemāk dzert. Viskijs viņiem ir sinonīms vārdam piedzerties.” Sarodoties publikai, bārā pamazām ieskanas portugāļu valoda, kuru es diemžēl nesaprotu. Kāpēc viņi tā rīkojas? Iespējams, tas ir savdabīgs rituāls – sarunāties bijušo kolonistu valodā. Tiesa, ar noteikumu, ja tie pilnībā ir aizgājuši. Kāds pirmskara Latvijas laiku armijas virsnieks reiz man stāstīja, ka “vecie”, vēl cara armiju izgājušie latviešu virsnieki savā starpā bieži apmainījušies krievu valodas frāzēm.

Viesnīca celta pagājušā gadsimta sākumā, un kādu laiku tajā pat atradies kaut kas līdzīgs priekamājai. Tieši no bāra stāvas kāpnes ved uz otro stāvu, uz pašu viesnīcu Mozambique. Tur ir gaitenis, no kura iziet durvis uz divpadsmit mikroskopiskiem numuriņiem. Nezin kāpēc, bet tieši tādus es biju iztēlojies Ljosas un Markesa romānos aprakstītos bordeļus.

Daži viesi pasūta alkoholu uz parāda. Bārmenim zem letes paslēpta milzīga grāmata, kurā viņš rūpīgi pieraksta “uz krīta” izsniegtos dzērienus. Saprotams, šādu pretimnākšanu izpelnās tikai vietējie, ne jau iebraucēji. Ik pa brīdim bāra durvīs ielūkojas govs, kas tirgus laukumā cer atrast kādu kāposta lapu vai banāna mizu. Šeit valda mājīgums, kāda nav nevienā no iebraucējiem domātajiem Diu bāriem. Mozambique kaut uz brīdi var sajust, ka vismaz šī vieta tā īsti tomēr vēl nepieder Indijai. Bāra durvīs parādās vēl neredzēts apmeklētājs. Sasveicinājies viesis pasūta viskiju ar sodas ūdeni, nopēta apkārtējos un pievēršas man: “Vai jūs runājat portugāļu valodā?”

Sajūtas atkārtojas, šķiet, es zinu viesnīcas Mozambique bāra līdzinieku. Tā ir Cafe Madrid Ifni pilsētiņā Marokā. Kafejnīcā, kas atrodas tieši pretim bijušajam kinoteātrim Avenidas, arī pulcējas večuki. Tikai atšķirībā no Diu viņi savā starpā sarunājas spāniski un man uzdod jautājumu “Vai jūs runājat spāniski?” 20 000 iedzīvotāju, galvenokārt berberi, apdzīvo šo pilsētiņu Atlantijas krastā, ap 200 kilometriem uz dienvidiem no Agadīras. Spāņi šajā vietā izcēlās jau 1476. gadā, nodibinot apmetni Santa Cruz de la Mar Pequeña. Pēc pusgadsimta spāņus padzina, bet viņi atkal atgriezās 1860. gadā. Ifni kļuva par Spānijas provinci. Taisnstūrveida zemes pleķis divdesmit kilometru garumā un desmit kilometru platumā ar nelielu ostas pilsētiņu pašā anklāva centrā. Te nebija nekā – ne izrakteņu, ne svarīgu tirdzniecības ceļu, ja nu vienīgi apziņa, ka “arī šeit mēs esam”.

1956. gadā neatkarību ieguvusī Maroka pieteica tiesības uz Ifni. Spāņi šo prasību ignorēja, un 1957. gada decembrī Marokas Atbrīvošanas armija sāka uzbrukumu anklāvam. Pārspēka spiesti, 7500 Ifni aizstāvošie karavīri atkāpās līdz pilsētiņas teritorijai. Vienīgi gaisa un jūras satiksme ar tuvējām Kanāriju salām glāba anklāvu no pilnīgas blokādes. 1969. gadā Spānija beidzot pameta Ifni. Beigu bilance – tikai Ifni aizstāvēšanas kaujās vien 300 kritušo un 500 smagi ievainoto spāņu kareivju, marokāņu pusē zaudējumi vēl lielāki.

Kopš Ifni pievienošanas Marokai pagājuši četrdesmit gadi. Par Spānijas militāro klātbūtni liecina pamestas kazarmas un milzīga zaldātu pirts ar nu jau sagruvušām dušām un tualetēm. Kādreizējie pilsētiņas sabiedriskās dzīves centri – kinoteātris un katoļu baznīca – ir slēgti. Pilsētiņas centrālais skvērs, agrākais Spānijas laukums nosaukts iepriekšējā Marokas karaļa Hasana II vārdā. Tomēr Cafe Madrid fonā joprojām skan spāņu mūzika, bet pie sienas piestiprinātais televizors pastāvīgi translē kādu Spānijas augstākās līgas futbola spēli. Ifni iedzīvotāji šodien sašķēlušies divās nometnēs – puse fano par FC Barcelona, puse – par Real Madrid. Kafejnīcas šeit strādā līdz pusnaktij un piedāvā lielisku kafiju. Toties alkohols no pilsētiņas centra ir pilnīgi izstumts, to var iegādāties divos pludmales bāros.

Gan Hotel Mozambique Diu, gan Cafe Madrid Ifni ir savdabīgas patvēruma vietas. Tajās pulcējas tie, kuri ne tikai piedzīvojuši vecos laikus, bet arī izjūt nostalģiju – ja ne pēc vecās kārtības, tad pēc savas jaunības gan. Nāk prātā Ilfa un Petrova romāna “Zelta teļš” varoņi – “pikē vestes”, pa pusei jau senili večuki, kuri katru dienu pulcējās pie Černomorskas pilsētas ēdnīcas Nr. 68 – agrākās kafejnīcas Florida un atcerējās “labos laikus”, un kādreizējais skolu inspektors Hvorobjovs, kurš par visu vairāk pasaulē vēlējās ieraudzīt sapnī cara iznākšanu no Uspenskas katedrāles.

Vairākās Ifni kafejnīcās sienas rotā palielināta vēsturiska fotogrāfija – publika pēc seansa iznāk no kinoteātra Avenidas. Spriežot pēc meiteņu tērpiem (kuplas kleitiņas līdz ceļiem, kaili pleci), tie varētu būt pagājušā gadsimta 50. gadi. Vīrieši visi kā viens tērpušies virsnieku formās. Cik spēcīgs šķiet attēls, kurā redzamie ļaudis pēc kopīga pasākuma atstāj kādu telpu! Dievlūdzēji Diu Sv. Franciska baznīcas durvīs, kinoteātra Avenidas apmeklētāji Ifni izstaro nesatricināmu pārliecību, ka viņi ir piederīgi šai vietai uz mūžiem. Bet greznās ēkas nav nekas vairāk kā dekorācijas vēstures teātra izrādei. Ik pa brīdim priekškars aizveras un atveras, tikai atšķirībā no parastā teātra, dekorācijas paliek. Tas, kas nomainās pilnībā, ir aktieri.

Pirms saulrieta garām Cafe Madrid plūst cilvēku straume. Pilsētiņas iedzīvotāji dodas vakara promenādē uz okeāna krastmalā izbūvēto terasi. Pāri ielai, vietā, kur savulaik virsnieki pie kinoteātra durvīm sagaidīja savas draudzenes, tusējas arābu jaunekļi. Viņi tērpušies polokreklos, šortos un sandalēs, bet garām ejošās sievietes ievīstījušās lakatos un garās galabijās. Dzirdama skaļa sasaukšanās, visapkārt pīkst mobilie telefoni.

Varbūt tā ir īstā arheoloģija – rakņāties izdziestošās pasaulēs, uzlasīt atmiņu lauskas, salīdzināt ar šodienu un secināt, ka varbūt vajadzēja piedzimt agrāk.

Diu, 2011. gada marts,

Ifni, 2010. gada jūnijs.

Raksts no Augusts, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela