Geto

Зашла к нашей матери приятельница. Стала жаловаться на Америку. Американцы, мол, холодные, черствые, невнимательные, глупые... Матa ей говорит:
– Но у тебя же все хорошо. Ты сыта, одета, более-менее здорова. Ты даже английский язык умудрилась выучить.
А гостья отвечает:
– Еще бы! С волками жить...

Sergejs Dovlatovs, “Solo uz IBM”

Amerikā es ierados pa tumšām priekšpilsētas ielām, ko pazīst ikviens, kas skatījies kādu ASV ražotu seriālu vai B klases filmu. Gar automašīnas logu slīdēja pazīstamās divstāvu mājas, zaļās ielu nosaukumu plāksnītes ielu stūros, diennakts picēriju un ķīmisko tīrītavu izgaismotie skatlogi, pusaudži, kuri ar brūnā papīrā ietītām pudelēm sasēduši uz soliņiem tieši ielu krustojumos, meksikāņu strādnieki, kuri pēc darba gaida nakts autobusu, lai dotos uz mājām, kas atrodas pusotras stundas attālumā no viņu darbavietas. Es braucu pa Bazildonas avēniju ziemeļaustrumu Filadelfijā, taču tikpat labi tā varēja būt kāda Bruklinas, Bostonas vai Detroitas priekšpilsēta. Ja es apstātos un ieietu diennakts veikalā, pārdevējs, visticamāk, mani uzrunātu krievu valodā.

Gaisma spiedās istabā, kurā man jāpavada nākamie mēneši. Es piecēlos un paskatījos pa logu uz krūmiem aizaugušu pagalmu; rūpīgāks saimnieks tur būtu iekārtojis zālāju. Es lēnām saģērbos un izgāju ārā. Vēl pirms ierašanās Amerikā man bija sarunāta oficianta vieta kādā krievu restorānā. Mašīnas man vēl nebija, un es kājām devos uz savu jauno darbu. Lai gan bija septembra sākums (es pametu Rīgu drēgnā rudenīgā lietū), gaiss bija karsts un smacīgs. Māju logos dūca kondicionieri, zāle bija izkaltusi, pāri ielai uz lievenīša sēdēja vecs kungs. Pēc pirmajiem simt metriem es sapratu, ka esmu saģērbies par biezu, taču atpakaļ iet vairs negribējās.

Arī dienas gaismā nekas mani īpaši nepārsteidza – ielas otrā pusē slējās neliela baznīca, gar avēniju rindojās rūpīgi koptas mājas ar mazām verandām. Alkoholisko dzērienu veikals, bankas filiāle, vairāki stāvlaukumi, pie kuriem atradās indiešu un ķīniešu ēstuves, pārtikas veikaliņš. Nedaudz tālāk varēja pamanīt lielāku ēku, kas, pienākot tuvāk, izrādījās krievu lielveikals. Par to liecināja gan uzraksti logos, gan valoda, kurā runāja cilvēki, krāmējot pirkumus savu auto bagāžniekos.

Pēc minūtēm divdesmit es biju pie restorāna. Tas, tāpat kā daudzas citas biznesa iestādes, atradās kādā no vienstāva rindu mājām. Restorāna priekšā, protams, atradās kārtējais stāvlaukums. To, ka šeit ir restorāns, varēja noteikt ne tikai pēc neizteiksmīgās izkārtnes, bet arī pēc trim metāla galdiņiem ar baltiem gald­autiem. Vēlāk sapratu, ka galdauti uz terases galdiņiem šeit ir retums.Restorāna īpašnieks Aleksandrs, spiezdams man roku, plati smaidīja un ilgi skatījās acīs. Viņa smaids izteica visu, kas nepieciešams veiksmīgam biznesa cilvēkam Amerikā. Tas bija profesionāls, taču sirsnīgs. Varēja noprast, ka tā viņš smaida gandrīz katram, ko satiek, – laipni, vīrišķīgi, turklāt bez glumās zobu žilbināšanas, kas raksturīga gandrīz visiem amerikāņu darījumu cilvēkiem un atbilst stereotipam par daudzreiz izmēģināto sejas grimasi ik rītu pie spoguļa. Aleksandrs smaidīja tā, it kā teiktu: es tiešām priecājos ar tevi iepazīties, taču tas nenozīmē, ka mēs kādreiz kļūsim draugi. Aleksandrs ar vecākiem emigrēja no Kijevas, kad viņam bija piecpadsmit gadu, pievienojoties pirmajam padomju ebreju izbraucēju vilnim 70. gadu vidū. Aleksandrs jeb amerikāņu vārdā Alekss ieradās šeit, kā daudzi citi, bez nekā, taču kļuvis par tā saucamo self-made man – vīrieti, kas, sācis ar neko, ir ieguvis visu. Iespējams, pateicoties arī šim smaidam.

Aleksandrs uzaicināja mani pusdienās. Mēs apsēdāmies pie divvietīga galdiņa, un viņš pasūtīja ēdienu. Mani nedaudz pārsteidza tas, ka viņš izturējās tā, it kā visu nepieciešamo par mani zinātu jau pirms mūsu tikšanās. Viņš mani nepētīja, taču nevarētu arī teikt, ka viņš izvairītos no mana skatiena. Likās, ka viņš kādā tikai sev zināmā veidā bija uzzinājis par mani visu tajās dažās sekundēs, kad spieda man roku un plati smaidīja. Atklāti sakot, Aleksandrs man uzreiz iepatikās. Jau iepriekš es biju pamanījis sevī noslieci idealizēt cilvēkus, kuros saskatīju spēju daudz nedomāt par sekām, ātri pieņemt lēmumus un lieki neuztraukties par citu viedokli. Man vienmēr ir šķitis, ka šādiem cilvēkiem ir vieglāk dzīvot.

Aleksandrs palīdzēja nokārtot dokumentus, lai es varētu noīrēt automašīnu. Pa ceļam uz autonomu viņa Land Rover salonā iezvanījās telefons. Aleksandrs nospieda skaļruņa pogu, un sāka skanēt jauna puiša balss. Runa bija par kādu nesen iegādātu preci, kuru puiša ģimene acīmredzot bija nopirkusi uz nomaksu. Aleksandrs visai nokaitinātā balsī centās sniegt padomu.

Beidzis runāt, Aleksandrs brīdi klusēja. Tad viņš teica:

– Saproti, Andrej, te tādu ir daudz. Nespēj tikt galā ar elementārām problēmām. Šim puisim ģimenē nevienam nav darba, pats viņš piepelnās pie manis. Dzīvo no pabalstiem. Bet tajā pašā laikā viņi ņem un nopērk četrdesmit collu televizoru! Ģimene, kurā neviens īsti nestrādā! Tādus te sauc par low life, tu saproti? Cilvēkus, kuriem nav pat kārtīgas mašīnas. Kā tie melnie mērkaķi.

Ārā joprojām valdīja tveice, vasaras mēnešos izdegusī apkārtne atgādināja polaroida uzņēmumu no 70. gadiem – vieni vienīgi bāli zaļi un dzelteni toņi, nekādu kontrastu, un es domāju par to, kur es braukšu, kad manā rīcībā būs auto.Pirmoreiz es Nikolaju satiku brīdī, kas pusdienoju ar Aleksandru. Nikolajs mēdza ierasties nedaudz vēlāk par citiem, kad pārējie oficianti parasti klāja galdus tās dienas gaidāmajiem banketiem. Viņš strauji atvēra durvis un veikli, it kā kaut ko kavēdams, iespruka zālē. Ieraudzījis Aleksandru, Nikolajs eksaltēti iesaucās:

– Labdien, bos!

Jau nākamajā brīdī viņš stāvēja pie mūsu divvietīgā galdiņa, spieda roku savam priekšniekam un plati smaidīja.

– Es jums tūlīt uztaisīšu kafiju, – tajā pašā gavilējošajā tonī teica Nikolajs un jau bija gatavs skriet uz virtuvi pie kafijas aparāta, kad Aleksandrs viņu apturēja, teikdams, ka kafiju ir jau dzēris.
– Tad augļus! – Nikolajs nepadevās, bet tad pievērsa skatienu man. – O, šis ir mūsu jaunais puisis?

Tobrīd nodomāju, ka tas ir tāds kā uzspēlēts humors, taču vēlāk izrādījās, ka tas nav joks vai sen pazīstamu darba biedru ākstīšanās, tas nebija teātris vai vismaz nebija tā iecerēts. Šāda veida darba attiecības šajā vidē bija ierastas. Katrs restorāna darbinieks bija iemācījies un līdz pilnībai noslīpējis savu lomu.

Kādu dienu, kad mēs ar Nikolaju devāmies pēc kārtējās preču kravas restorānam, viņš, drudžaini aizsmēķējot pie stūres, sāka klāstīt:

– Es zinu, Andrej, tu esi citāds. Tu esi inteliģents, izglītots cilvēks. Pārējie ir asinssūcēji, neviens nepalaidīs garām iespēju otram kaut ko nodarīt. Šie ir dusmīgi cilvēki, dusmīgi. Tev ir izglītība, tu neesi kā mēs. Es saprotu, ka tev šeit ir grūti, te nav īsti tava vieta. Te nevar nevienam uzticēties. Vai tev kaut ko nevajag? Tu pīpē?

Viņš pasniedza man cigarešu paciņu.

– Nē? Nu labi! Bet vai tev vajag kaut ko? Varbūt gribi aizbraukt uz okeānu? Bet varbūt uz pirti? Tev patīk pirts? Es zinu vienu labu krievu pirti, pasēdēsim, papērsimies, atpūtīsimies. Tu tik saki, ja ko vajag!

Nikolajs bija sapratis, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, bija spēlēt par labu visiem. Tomēr viņš nebija lišķīgs, viņš vienkārši centās būt labs pret visiem, cerot, ka šāda rīcība vismaz uz brīdi attālinās kāda uzbrukumu. Viņš bija vīlies visā – dzīvē, Amerikā, cilvēkos, un viņš nebija vienīgais. No citiem viņu atšķīra bērnišķīgā ievainojamība un nespēja kļūt ciniskam, lai gan bija pavadījis šeit jau vairāk nekā 20 gadu.

Nikolajam bija 53 gadi, viņš bija dienējis Afganistānā, bet 80. gadu beigās kopā ar ģimeni emigrējis no Moldāvijas un apmeties Filadelfijā, kur kopā ar māti un māsu bija atvēris vienu no pirmajiem krievu restorāniem Kņaz. Vēlāk sākušās finansiālas problēmas, māte kļuvusi vārga un slima, tāpēc restorāns tika pārdots, bet Nikolajs turpināja strādāt par oficiantu un kopa māti.

Kā vecākais oficiants Nikolajs atbildēja ne tikai par viesu apkalpošanu, bet arī par algu sadali oficiantiem. Kā daudzās emigrantu ēdināšanas iestādēs pieņemts, oficianti nesaņēma algu, bet gan daļu no banketa uzcenojuma, kas tika oficiāli iekļauts rēķinā, – parasti tie bija 15 procenti. Tāpat kā virtuvē, arī oficiantu vidū bija noteikta hierarhija, kas noteica arī atalgojumu. Parasti visvairāk sev paturēja vecākais oficiants vai arī dalīja vienu summu ar savu “labo roku”, pārējie saņēma atbilstoši centībai un darba pieredzei restorānā. Manos darba pienākumos arī ietilpa banketu apkalpošana. Lai gan restorāns bija atvērts sešas dienas nedēļā, pusdienās un vakariņās cilvēki nāca reti. Vietējie iedzīvotāji joprojām ievēroja padomju restorānu tradīcijas, un tas nozīmēja, ka restorāns galvenokārt darbojas kā banketu zāle, kurā regulāri tika svinētas jubilejas, kāzas, bēres un piemiņas pasākumi. Ja kāds vēlējās pasūtīt banketu, tad viņš vai viņa ieradās pie menedžeres, lai izvēlētos no visai plašā ēdienkaršu klāsta – cenas svārstījās no 35 dolāriem (galvenokārt piemiņas pasākumi jeb pominki) līdz 115 dolāriem par cilvēku (šādi banketi tika pasūtīti lielākoties turīgāku cilvēku kāzām). Tomēr populārākās bija jubilejas, par kurām cilvēki bija gatavi iztērēt vidēji 50–70 dolāru par cilvēku. Veidojot šāda banketa ēdienkarti, tika ievērots princips, pēc kura vadījās gandrīz jebkura kompānija, vienalga, vai tie bija armēņi, Kijevas ukraiņi vai padzīvojuši Odesas ebreji. Šis princips nozīmēja ēdienu pārpilnību.

Ierodoties viesiem, uz galda viņus visbiežāk gaidīja divu vai trīs veidu salāti (pārsvarā ar gaļu un majonēzes aizdaru), gaļas plate (kūpinājumi, žāvējumi, mēle, ruletes), zivju izlase (lasis vai forele, kāds baltās zivs filejas paveids). Neatņemama katra banketa sastāvdaļa bija soļeņija – sālīti vai marinēti gurķi, tomāti un citi dārzeņi. Dārgākos banketos tika pasniegtas mazas kartupeļu pankūciņas ar skāba krējuma piciņu un, atkarībā no pasūtītāja maksātspējas, sarkanajiem vai melnajiem ikriem. Par dzērieniem gādāja paši banketa pasūtītāji, jo šim restorānam, kā lielākajai daļai priekšpilsētas ēstuvju, nebija alkohola tirdzniecības licences. Jebkura banketa neatņemama sastāvdaļa bija šņabis, ko obligāti papildināja liels brūno dzērienu klāsts – parasti brendijs vai pat īsts konjaks. Gandrīz katrā banketā bija arī vīns, taču tā visdrīzāk bija nodeva sava veida “galda kultūrai”, jo, kamēr stiprie dzērieni gandrīz vienmēr tika cītīgi patukšoti, vīns ļoti bieži palika pat neaiztikts. Taču šī bija Amerika, nevis kāda krievu sādža, tāpēc vīnam bija jābūt. (Apkalpojot kādu krietni padzīvojušu, vēl pirmā emigrācija viļņa ebreju bēru mielastu, ievēroju, ka uz galda atradās īpaša vīna marka ar Staļina portretu.) Kad viesi bija iestiprinājušies un bija pateikti pirmie tosti, nāca otrā ēdienu kārta, kas sastāvēja no smalkākām uzkodām, piemēram, viegli apceptas pīles filejas, pusjēla tunča gabaliņiem ar avokado salsu un vasabi un kalmāru salātiem. Pēc aukstajām uzkodām nāca karstās, ko Latvijā droši vien sauktu par “otro ēdienu”, taču ne šeit. Karstās uzkodas nozīmēja, piemēram, kartupeļu biezeni ar ponzu mērcē ceptiem vistas stilbiņiem; iespējams, plovu vai baltās zivs fileju ar rīsiem un dārzeņiem. Tas tika pasniegts kādu stundu, pusotru pēc banketa sākuma, kad cilvēki jau bija labi iesiluši, tosti izsmelti, sarunas kļuvušas skaļākas, un, ja pasākuma programmā tas bija paredzēts (un tas gandrīz vienmēr bija paredzēts), tad ap šo laiku uz mazās, taču ar skaņas un gaismas tehniku bagātīgi nokrautās skatuvītes zāles stūrī kāpa muzikanti un sākās “dzīvā mūzika”.

Kad bankets bija turpinājies jau kādas divas ar pusi stundas, pienāca laiks otrajam ēdienam jeb gorjačeje, kas sastāvēja no viena gaļas un viena jūras produktu ēdiena. Iereibušajiem klientiem galdā tika celts jēra, vistas un dažbrīd arī cūkgaļas šašliks, ceptas zivs fileja vai omāru astes šampanieša mērcē. Finiša taisnē bankets ieslīdēja līdz ar saldo – atsaldētu tiramisu kūku, tortes gabaliņiem, augļu plati un kafiju vai tēju. Kad tika iznesti pēdējie ēdieni, oficianti beidzot varēja nedaudz atvilkt elpu, nolīst kādā no zāles stūriem un, vērojot iereibušos ļaudis, gaidīt, kad cilvēki izdzers pēdējo glāzīti un izrunās pēdējās sarunas. Tad varēs sākt novākt galdus un iesaiņot līdznešanai ēdiena pārpalikumus, kuru parasti bija diezgan daudz. Tas bija arī brīdis, kad vecākais oficiants Nikolajs mēdza savākt savu komandu virtuves telpā un saliet katram par labi padarīto darbu.Restorānā pret mani izturējās labi – mani uzskatīja par pieklājīgu un spējīgu darbinieku. Es nesūdzējos, visus darbus darīju ātri un bez atgādināšanas. Tomēr drīz vien es sapratu, ka esmu kļuvis nervozs un viegli aizkaitināms, lai arī centos to neizrādīt. Man krita uz nerviem darbinieku strīdi, cilvēku sarunas pie galdiem, tukšie tosti. Uz darbu es nācu negribīgi, sāku izvairīties no jebkādiem papildu pienākumiem. Tiklīdz radās iespēja kaut uz pusstundu nozust no restorāna, piemēram, aizbraukt pēc papildu precēm vai pasūtīt darbiniekiem picu, es to labprāt izmantoju. Es zināju, ka, ienākot no rīta restorāna zālē, es noteikti jau pa gabalu dzirdēšu strīdus un klaigas virtuvē. Es nespēju pierast pie tā, ka cilvēki visu laiku teica to, ko nedomāja, un, pat ja domāja, tas viņus neatturēja teikt kaut ko tam pretēju. Es centos sev iestāstīt, ka visi šie strīdi, tukšās, indīgās frāzes ir tikai veids, kā šie cilvēki ir pieraduši šeit uzvesties un noturēt savas pozīcijas kādā iedomātā karā par izdzīvošanu. Aizvien biežāk banketa laikā, kad bija brīvāks brīdis, es mēdzu izlavīties no restorāna, lai kaut vai uz piecām minūtēm pabūtu viens savā mašīnā. Ieslēdzis radio, kurā mēdza skanēt galvenokārt 60. un 70. gadu R’n’B mūzika, es aizdedzu cigareti un atpakaļskata spogulī vēroju apmeklētājus, kas bija izgājuši uzsmēķēt.

Pa ceļam uz darbu es iegāju nopirkt viskija pudeli. Piebraucis pie restorāna, es novietoju mašīnu stāvlaukuma tālākajā stūrī. Pārliecinājies, ka neviens neskatās, es izvilku pudeli, atskrūvēju korķi un iedzēru vairākus kārtīgus malkus. Radio skanēja klasiskā mūzika. Pēc brīža es sajutu, ka locekļos ieplūst patīkams siltums, atslābums ceļoja pa manu ķermeni, prāts noskaidrojās. Nelaiķis Kristofers Hičens rakstīja, ka viņš dzerot, lai citi cilvēki kļūtu interesanti. Es pabāzu pudeli zem sēdekļa un devos iekšā restorānā. Kolēģi jau bija sākuši klāt galdus, virtuvē gāja vaļā kārtējais skandāls.

Restorāna šefpavārs Džordžs pirms 35 gadiem bija ieradies no Barbadosas. Pa šiem gadiem viņš bija paspējis izstudēt pavārmākslu Francijā (“I French cook, I no Russian cook”), padzīvot Maskavā, pārcelties uz dzīvi Ņujorkas Braitonbīčā, apprecēt krievu imigranti, atvērt savu restorānu, slēgt to, šķirties, autokatastrofā zaudēt dēlu, sākt kārtīgi dzert un pārcelties uz ziemeļaustrumu Filadelfiju, lai strādātu par šefpavāru krievu restorānā. Bet meistarību nenodzert, tāpēc Džordžs turpināja lieliski gatavot, lai arī par pusi no algas, kādu viņš varētu saņemt Ņujorkā. Bet tas tikai tāds mans pieņēmums.

– Tev patīk amerikāņu mūzika, – teica Džordžs kādu nakti, kad es viņu kārtējo reizi vedu mājās pēc restorāna slēgšanas – atskaņotājā skanēja kāds 60. gadu džeza ieraksts. – Šī vieta ir sūds. Bedre. Tie cilvēki nezina, kas ir īsta kulinārija, – kratīja sirdi iereibušais pavārs. – Tu gribi palikt šeit? Tev šeit nav jāpaliek. Šī ir sādža.

Džordžs runāja daudz, īpaši virtuvē, un vēl jo vairāk uz vakara pusi, kad jau bija ķitē. Bet sakāmais viņam vienmēr bija viens un tas pats – visi ir maitas un te strādāt nav iespējams.

Restorānā darbs gāja no rokas, es dungoju pie sevis kādu melodiju, bet tad jau nāca pirmā banketa viesi – Odesas grieķi, kas bija atnākuši pieminēt pirms gada mirušo ģimenes locekli. Pēc pirmās ēdienu kārtas es pateicu, ka eju uzpīpēt. Mašīnā ieslēdzu radio. Bija novembris, taču saule vēl joprojām sildīja. Es izvilku pudeli un iedzēru. Pēc brīža atkal sajutu to pašu patīkamo siltumu, kas bija jau sācis atdzist. “Uzmanīgi!” es nodomāju. “Nepārforsē, vecais. Šodien vēl daudz darba.” “Nekas,” es sev atbildēju. “Viss ir zem kontroles.”

Smaidīdams es atgriezos restorānā, darba nebija daudz – tik vien kā pēdējo reizi nomainīt netīros šķīvjus un iznest saldo. Virtuvē visi bija miegaini, Džordžs vairs neatsaucās uz pasūtījumiem.

Zālē es nostājos netālu no lielā galda. Pienāca Nikolajs un kaut ko uztraukti man stāstīja. Sākumā es mēģināju ieklausīties, taču drīz vien atslēdzos. Kamēr Nikolajs runāja, es vēroju atraitnes vecāko meitu – gadus divdesmit vecu grieķieti augstiem vaigu kauliem un pašaurām acīm. Tumšie, gandrīz melnie mati bija kārtīgi un eleganti ieveidoti, melnā sēru kleita lieliski izcēla viņas slaido augumu. Viskija izraisītais siltums bija pāraudzis nelielā, patīkamā reibumā. Mani neuztrauca tas, ka drīz ir jānes saldais ēdiens, neuztrauca Nikolaja satraukums, patiesībā es to vispār nejutu; mani neuztrauca tas, ka kāds varētu pamanīt, cik nepieklājīgi tieši es blenžu uz jauno meiteni. Atraitne ik pa brīdim apraudājās, viesi jau bija paspējuši labi iesilt, jaunākie meklēja kādu neizdzertu pudeli, bet vecie oda pēc skapjos ilgi noturētiem uzvalkiem un kleitām. Es gribēju, lai meitene paskatās uz mani, es viņai jau grasījos pateikt, cik viņa ir skaista. Taču pēkšņi bankets bija beidzies, es vācu netīros traukus un pārbīdīju galdus.

– Ko tu dari pa vakariem? – man jautāja Natālija, meitene no Maskavas, ar ko strādājām kopā restorānā. Tā bija agra pēcpusdiena, galdi jau bija saklāti, un es biju atgriezies no preču sagādes. – Kā tu izklaidējies? – viņa man prasīja, kad pīpējām, sēžot pie restorāna priekšā izliktajiem metāla galdiem.

– Pārsvarā pa mājām, – es atbildēju. No blakus esošās maiznīcas iznāca mūsu restorāna telpu īpašnieks un mūs sveicināja. Mēs pamājām pretī.
– Davai, es tevi kādu vakaru aizvedīšu uz klubu, – un viņa pateica kluba nosaukumu, kuru es vairs neatceros.
– Nezinu, – es minstinājos un nodzēsu cigareti pelnu traukā. Šeit reti kurš dzēš cigaretes pelnu traukā – visbiežāk izsmēķus nomet uz stāvlaukuma, kur tie krājas, līdz tos savāc vietējais tīrīšanas dienests.
– Davai! – Natālija neatkāpās. – Forša mūzika, normāli cilvēki. Es arī nevaru izturēt šito sādžu. Te pa vakariem galīgi nav ko darīt.

Natālija bija atbraukusi no Maskavas un dzīvoja kopā ar mammu, kas Filadelfijā bija jau sen. Šķita, ka Natālija bija tipiska maskaviete – manierīga, ļoti smalka, viņa vienmēr bija ģērbusies piegulošās spīdīgās biksēs un kādā ekstravagantā jaciņā vai blūzē. Bet varbūt tas tāpēc, ka viņa tieši nebija īsta maskaviete. Bērnībā viņa bija pārcēlusies uz Maskavu no Uzbekistānas, mācījusies skolā, tad iestājusies kādā tehnikumā. Laikam studējusi biznesu, bet to es vairs neatceros.

– Tu gribi atpakaļ uz Rīgu? Es gribu atpakaļ uz Maskavu. Nevar taču izturēt šo sādžu.

Kad restorānā ienāca kāds angliski runājošs apmeklētājs, Natālija samulsa un uzreiz skrēja meklēt mani, jo angliski neprata.

– Ko viņš gribēja? – viņa jautāja.
– Prasīja, vai var pasūtīt galdiņu uz vakaru.
– Nevaru es to angļu valodu iemācīties. It kā mācos, bet nesanāk. Mācos, mācos, bet tāpat pēc tam neko neatceros. Nē, braukšu atpakaļ uz Maskavu. Man vēl diplomdarbs ir jāaizstāv.

Es pamāju un skatījos televizorā, tur rādīja kāda krievu dziedātāja videoklipu. Līdz banketam bija atlicis pavisam maz.Mašīnā es aplūkoju pudeli. Skanēja Mārvins Gejs, bija jau gandrīz tumšs. Filadelfijā agrāk kļūst tumšs nekā Rīgā, neatkarīgi no gadalaika. Kāda trešdaļa pudeles bija izdzerta. Es aizsmēķēju. Pie restorāna piebrauca pirmās vakara banketa viesu mašīnas, bet tas nozīmēja, ka bija laiks doties iekšā. Es vēlreiz paskatījos uz pudeli, atskrūvēju korķi un iedzēru. Priekšā bija bankets, skaļā zviegšana, stulbā mūzika. Varbūt būs arī kautiņš, jo svinēs ukraiņi.

Džordžs kā parasti kaut ko rupju stāstīja trauku mazgātājam Migelam un pats gardi smējās, kamēr Migels vienkārši smaidīja un mizoja sīpolus. Es pamanīju, ka mani visai norūpējusies vēro pavāra palīdze Fera. Pabeidzis kārtot pēdējo tīro trauku kaudzi, es iegāju tualetē. No spoguļa man pretī vērās piesārtušas un stiklainas acis. Es ilgi skatījos savā atspulgā, noskaloju seju, tad atkal paskatījos uz sevi. “Uzmanies, es jau teicu!” “Ai, vienalga,” es atbildēju. Iegājis zālē, es uzmetu acis skaļajai viesu kompānijai. Viss bija kā parasti. Muzikants jau bija sācis pieņemt pasūtījumus par 20 dolāriem gabalā, kāds piedzēries dziedāja līdzi, dejā līgojās divi pāri. No galda nokrita kristāla glāze, ar troksni sašķīzdama drumslās. Vainīgais sāka atvainoties un, joprojām sēžot uz krēsla un ar vienu roku turoties pie atzveltnes, centās pieliekties un uzlasīt lielākās stikla lauskas. Kad es pienācu ar slotu, viņš jau bija sasisto glāzi aizmirsis, turpinādams sarunu ar galdabiedru. Es uzslaucīju lauskas, aiznesu līdz miskastei un atkal devos uz auto. Šoreiz mūzika skanēja skaļi, es dungoju līdzi un ar roku taustījos pēc viskija pudeles.

Bankets bija beidzies, mēs sākām novākt netīros traukus. Es biju piedzēries un nikns, tikai nezināju, uz ko – uz sevi, uz kolēģiem, uz ukraiņiem vai krievu mūzikas kanālu. Rokas vairs īsti neklausīja, es krāvu traukus ar lielu troksni, taču neviens nelikās to manām. Nikolajs pļāpāja ar muzikantiem, pavāri pagalmā pīpēja, Natālija slaucīja tīros traukus. Es ņēmos viņai palīdzēt, sākdams neveikli kraut glāzes uz paplātes. Tad es nolēmu sakārtot uz paplātes noliktās glāzes un uzmanīgi pacēlu lielo paplāti, lai pārliktu to uz cita galda. Tajā brīdī es izdzirdu apdullinošu plīstoša stikla troksni. Es paskatījos apkārt, lai redzētu, kurš atkal kaut ko saplēsis, taču atdūros pret Natālijas šausmu pārņemto skatienu. Uz grīdas pie savām kājām es ieraudzīju kaudzi ar stikla lauskām. Natālija teica, lai es apsēžos, taču es izgāju zālē, un acīs man nez kāpēc sāka riesties asaras. Es palūdzu, vai Nikolajs nevar iznākt ar mani ārā.

– Es vairs nevaru! – es teicu. – Es vienkārši nevaru. Es eju. Es eju mājās. Piedod.

Es piegāju pie mašīnas, paņēmu pudeli un sāku soļot uz māju pusi. Grīļodamies es gāju pa Bazildonas avēniju, ik pa laikam iedzerdams kārtējo viskija malku. Pretī nāca divi jauni puiši, kuri mani ieraudzījuši, acīmredzami bija gatavi kautiņam, taču, kad es biju tikai pāris metru attālumā, viņu sejās parādījās pārsteigums un viņi apgāja mani ar līkumu kā vājprātīgo.

Tuvojoties mājām, es atkal pacēlu pudeli, bet tā jau bija tukša. Es iesviedu to krūmos un sāku meklēt ārdurvju atslēgas, tad ilgi centos iebāzt tās slēdzenē.Durvīs es sasvēros un, ja brīnumainā kārtā nebūtu izstiepis roku, lai pieķertos pie roktura, būtu novēlies atmuguriski no lieveņa. Es iesteberēju savā istabā un ieslēdzu datoru. “Koltreinu, Koltreinu!” es lūdzos. Kāpēc es vienmēr klausos Koltreinu, kad esmu piedzēries? Es burtiski iespiedu mazās austiņas sev ausīs, ieslēdzu Love Supreme un aizvēru acis. Pasaule ap mani sāka griezties, Koltreins pūta saksofonu, un šķita, ka viņš ir vienīgais, kas mani vēl tur pie samaņas. “A love supreme, a love supreme, a love supreme, a love supreme,” es dungoju līdzi. Sagaidījis savu mīļāko basa solo, iespiedu austiņas vēl ciešāk, lai sajustu basa vibrāciju. Šis bass bija kā pavediens, kas mani saistīja ar kādu citu pasauli, kuras man tik ļoti pietrūka. Es sāku elpot lēnāk, un man šķita, ka viss ir kārtībā.

Nakts vidū es pamodos uz grīdas, drausmīgi sāpēja galva un bija nepanesami nelabi. Kad pamodos nākamreiz, bija jau diena. Bija svētdiena, tas nozīmēja, ka bija gaidāmi vairāki banketi. Es paskatījos pulkstenī un sapratu, ka pirmais bankets jau sācies. Es sēdēju uz gultas un skatījos laukā pa logu. Pagalms bija pieaudzis ar krūmiem. Blakus mājā kliedza sieva, kura atkal bija pieķērusi vīru krāpšanā. Bija kļuvis krietni vēsāks.