Amerika un “Tur, Ārā”

Draugi Rīgā man atkal lūguši uzrakstīt “piezīmes no citurienes”, un viss jau būtu labi, ja es saprastu, kur īsti šī cituriene ir. Varētu jau it kā runāt par to, kā “lietas sastāv” manā dzimtenē, Savienotajās Valstīs. Jā, to gan man gribētos zināt. Man tādas aizdomas, ka pašreizējais stāvoklis Amerikā ir vienkārši runāšana par to. Runāšana, un tas arī gandrīz viss. Civilizācijas trokšņu pasaulē tas troksnis, kuru taisām mēs, ir sevišķi nepievilcīgs un kļūst aizvien nepievilcīgāks. Varbūt tā notiek, kad atvērta sabiedrība vairs nespēj saturēt kopā impēriju, kura šķitusi mūžīga. Un tik tiešām: no jebkura saprātīga viedokļa, Savienotās Valstis šobrīd atrodas brīvā peldējumā; tās ir kā apjucis Alcheimera slimības upuris, kurš aizklīdis projām no mājām un nespēj atcerēties pats savu vārdu. Nav jēgas aicināt pacientu uzstādīt sev diagnozi, jo viņa dezorientētajās smadzenēs apjukumu sēj savstarpēji karojošas frakcijas.

Par to, kādi tam cēloņi, pastāv dažādas versijas. Kā resursiem bagāta zeme, kuru apdzīvo čakli imigranti, zeme, kuras sociālās, ekonomiskās un politiskās dzīves modeļi vēl tikai veidojās, kad 19. gadsimta rūpnieciskā ražošana savienojās ar 18. gadsimta merkantilo kapitālismu, lai radītu moderno industriālo ekonomiku, Savienotās Valstis baudīja neproporcionāli daudz labumu, ko sniedza 150 nepieredzētas ekonomiskās attīstības gadi un uzlabojumi cilvēku materiālajā stāvoklī, kas pavadīja šo attīstību. Laikā, kad tā strauji kļuva par pasaules lielāko ekonomiku, vairums cilvēku jebkurā no ASV sociālajām grupām – no melnstrādniekiem un fabriku strādniekiem līdz baltajām apkaklītēm, priekšstrādniekiem un menedžeriem, un vēl tālāk līdz īpašniekiem un investoriem – piedzīvoja pakāpenisku, bet pastāvīgu sava materiālā stāvokļa uzlabošanos. No 1945. līdz 1970. gadam saimnieciskā progresa tempi šīm šķirām bija gandrīz vienādi. Taču kopš tā laika šis progress pamazām atkāpies no strādniekiem un vidusšķiras, skarot aizvien niecīgāku procentu no bagāto investoru šķiras. Saimnieciskās nevienlīdzības pastāvīgais pieaugums līdz ar politiskās varas pārbīdi no ierindas vēlētāja uz ½ no 1% to pelnītāju, kuri ir galvenais kampaņu finansēšanas avots visiem ASV politiķiem – federālajā, štata un vietējā līmenī –, ir īstais iemesls, kāpēc jaunieši sāk izrādīt nepatiku pret sociālo sistēmu, kas šķiet radīta oligarhiem un tam pašam sabiedrības krējumam, par ko bija nobažījušies filozofi un valstsvīri no Tomasa Džefersona līdz Dž. S. Millam un kā dēļ radās tādi 19. gadsimta anarhisti kā Emma Goldmane un civilās nepakļaušanās tradīcija, kuru praktizēja Toro, Gandijs un Mārtins Luters Kings. Arī Tējas partija ir šīs augošās sociāli politiskās bezspēcības apziņas simptoms un atšķiras no kustības “Okupē Volstrītu” tikai ar risinājumu, ko tā piedāvā (mazāk, nevis vairāk valdības iejaukšanās sabiedrības dzīvē). Saskaņā ar šo teoriju, Savienotās Valstis šobrīd vada ekonomiskās varas elite, uz kuras interesēm balstīta nacionālā politika. Pašreizējo valsts līmeņa apjukumu tad it kā izskaidro apjukums, kādu šī pati elite pārdzīvo sakarā ar 2008. gada (un pašreizējo) Lielo krīzi: tie gan labi zina, ko sagaida no savas sabiedrības, taču tiem nav ne mazākās jausmas, kā to izspiest no grīļīgās ekonomiskās sistēmas, ko tie palīdzējuši izveidot.

Alternatīvs skaidrojums balstīts mazāk uz ekonomiskajām attiecībām Savienoto Valstu iekšienē un vairāk uz ekonomisko un ar tiem saistīto politisko veidojumu pārnacionālas sistēmas rašanos (globālās korporācijas, politiskie veidojumi – Eiropas Savienība, Pasaules Tirdzniecības organizācija un nevalstiskās organizācijas), kura darbojas, aizvien mazāk ņemot vērā konkrētās nacionālās intereses un kuru aizvien mazāk un mazāk spēj vadīt pat visspēcīgāko nacionālo valstu valdības. Saskaņā ar šo interpretāciju, Savienotās Valstis guvušas sevišķas priekšrocības no pasaulē pastāvošās saimniecisko un politisko attiecību sistēmas, jo Aukstais karš tā iebiedēja visas valstis, izņemot divas, ka tās pazemīgi iztapa superlielvalstu interesēm no 1945. gada līdz pat t.s. Dzelzs priekškara krišanai 90. gados. Kopš tiem laikiem pasaule ārpus Savienoto Valstu robežām ir atmodusies no savas garās, baiļpilnās snaudas un pieteikusi savas tiesības un intereses attiecībā uz pasaules kārtību. Nespēdami pielāgoties savam jaunajam statusam (kurš lielā mērā tiek ignorēts, ja pasekojam mūsu federālās valdības politikai) kā “tikai viena no valstīm”, mēs, amerikāņi, vienkārši peldam pa straumi tāpēc, ka nespējam aptvert, kas notiek, vai arī nespējam izdarīt izvēli starp konkurējošiem, savstarpēji nesavienojamiem risinājumiem: viena daļa uzskata, ka militārās avantūras un “karš pret teroru” var likt citām valstīm pielāgoties amerikāņu interesēm vienkārši aiz bailēm, bet citi cer ātri vien savākt mantiņas un iet mājās, atsviežot valsti provinciālajā izolacionismā, kas vienmēr bijusi daļa no mūsu nācijas reakcijas uz “lietām, kas notiek Tur, Ārā”. 

Manuprāt, katra no šīm teorijām patiesi atspoguļo daļu no stāsta, vismaz tiktāl, cik vispār iespējams izprast kaut ko tik sarežģītu, ņemot vērā cilvēka prāta ierobežotību. Lai nu kā, politiskā un sociālā situācija ir tik bēdīga, ka jālūkojas atpakaļ uz 19. gadsimtu, lai atrastu līdzīgu šķelšanos, savstarpēju sarūgtinājumu un politisku ekstrēmismu. Mūsu valdība veidota tādējādi, ka tā labi darbojas tikai kompromisa apstākļos, un vērtībām, ko aizstāv dažādās frakcijas, jābūt savstarpēji pietiekami tuvām, lai centriski kompromisi būtu pieņemami vairākumam, taču mūsu valsts likumdevējs (kur vēsturiski panākta lielākā daļa politisko kompromisu) būtībā šobrīd ir paralizēts un nespēj pieņemt lēmumus nevienā no galvenajiem jautājumiem, kas nodarbina nāciju. Pēdējā reize, kad abas valdošās partijas savās nostādnēs bija tik tālu viena no otras, šķiet, bija tie divi gadu desmiti, kam sekoja Pilsoņu karš. Par spīti vispārpieņemtajam uzskatam, ka ilgtermiņā pasaules ekonomiskā veselība ir atkarīga no ASV ekonomikas, tās valdības iestāžu un valūtas veselības, Vašingtona turpina kult tukšus salmus, nedarot neko, lai risinātu tādus jautājumus kā aug­stais bezdarba līmenis un ļodzīgā saimnieciskā atkopšanās vai augošais budžeta deficīts, kaut gan abi pēdējie tuvina pasaules ekonomikas nestabilitāti, sevišķi apstākļos, kad jebkuras valūtas vērtību nosaka investoru vēlme pirkt ASV obligācijas, kas ļauj manai valdībai turpināt tērēt naudu, kuras tai nav.

Kas attiecas uz mani, es nedodu ne plika graša pat par iespēju, ka Savienotās Valstis atgūs savu vēstures, proporciju un taisnīguma apziņu pietiekami drīz, lai novērstu valsts ietekmes un veselības zaudēšanu, kas notiek daudz straujāk nekā nepieciešams. Esmu gluži drošs, ka Džefersonā šī aina izsauktu šausmas, jo viņš saprastu, ka viņa sapni par valsti, kuras nelielās pilsētiņas apdzīvo brīvību mīloši, izglītoti un turīgi cilvēki, sagrāvuši aizvien koncentrētāki urbānās bagātības centri, kuri pievākuši sabiedrisko mikrofonu, lai pārkliegtu jebkuras nopietnas debates un diskusijas. Millam bija taisnība – viņš uzskatīja, ka mūsu iespējas tuvoties patiesībai ir atkarīgas no visdažādāko viedokļu un skaidrojumu pieejamības. Šaubos, vai viņš uzskatītu, ka pie tās var novest pašreizējās amerikāņu pilsoniskā trokšņa formas. Arī es tā neuzskatu.