Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sarunai, kas notika krievu ieskrietuvē iepretim pazīstamajam Ņujorkas restorānam Samovar, agrāk vai vēlāk bija jāskar pasaules ekonomiskā krīze. Tas notika pagājušā gada novembrī. Krīze bija uzņēmusi apgriezienus un solīja daudz ko jaunu: gan globālu formāta maiņu privātbiznesa un valsts attiecībās, gan iespējamus biogrāfiskus pagriezienus. Šī tēma vēl nebija paspējusi pārvērsties par vienu no tām dziestošas sarunas uzturēšanai piemetamajām pagalēm, kādas mums grēdām piedāvā politiķi, popzvaigznes un darba devēji. Turklāt viens no sarunbiedriem bija mans sens paziņa, kurš, 90. gadu vidū pabeidzis fizmatus Pīterā, nesāka gaidīt ne nobeli, ne algas pielikumu, bet aizbrauca uz Ameriku un tagad strādāja Volstrītā kādā diezgan lielā investīciju firmā.
Taisnības labad jāsaka, krīzei mūsu saruna pievērsās nepavisam ne uzreiz. Tam bija vairāki iemesli - lieliskie vietējie šņabji (diļļu, ķimeņu, koriandra - jā, īpaši koriandra), patīkamā kompānija, gadi, kas bija pagājuši kopš pēdējās tikšanās, un arī dzejas vakars Samovar otrajā stāvā, no kura mēs apņēmīgi izbirām, pagrābuši apģērbus no garderobista, kurš negaidīti, taču neatvairāmi atmiņā lika ataust pat uz kapakmeņiem pabalējušajiem “uralmašistu”, “tamboviešu”, “solnceviešu” tēliem.
Nevarētu teikt, ka pašreizējā Samovar virtuve būtu ļoti interesanta. Runā, ka gastronomiskā nostalģija esot viena no spēcīgākajām dzimtenes ilgu izpausmēm. Ļoti iespējams. Vienreiz mēs speciāli aizbraucām uz Braitonbīču, lai nopirktu tur visu, kam jābūt īstā krievu galdā. Nopirkām pat šņabi Tarhun trīslitru burkā - tas ir neaizmirstams un savulaik plaši izplatīts dzeramais, ko es pēdējo reizi (tas ir, es domāju, ka pēdējo) dzēru 1992. gadā Omutinskas pilsētā Vjatkas guberņā. Un tomēr, lai kā vēders skumtu pēc dzimtenes, kuņģa aicinājums nekad mani ārzemēs neiedzīs krievu restorānā. Ja nu vienīgi ekskursijā. Bet, ja jūs nodarbojaties ar sociālo antropoloģiju vai vienkārši esat izslāpuši pēc Krievijas 90. gadu pirmās puses fiziognomikas, jums jāiet uz Samovar. Pie tam uz pirmo stāvu (otrajā pulcējas paplānā inteliģentiskā virsbūve: iedzert tēju ar šņabi un paklausīties savējos vai pāri okeānam atlidojušos dzejniekus). Iedomājieties publiku, kas izskatās kā masu skats no kāda kapitāla sākotnējās uzkrāšanas laikmeta bojevika (epizode krogū: uz skatuves ar briljantīnu ieziests šansonjē svītrainā uzvalkā, pie galdiņiem dzer bandīti, kriminālās autoritātes klusējot zīmē nulles uz salvetēm). Samovar zālē šo visumā pazīstamo ainu kuplina arī personāži no cita laika, kuru mums savukārt neļauj aizmirst filma “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst”: vai atceraties apmeklētājus komercrestorānā, kurā rīko reidu Maskavas kriminālpārvaldes darbinieki? Ja esat aizmirsuši, tad atkal der Samovar. Interjeru vainagos dziedošs cilvēks pie klavierēm, līdzīgs vienlaikus gan Villijam Tokarevam (pēc ūsām), gan Mihailam Šufutinskim (pēc galvas izmēriem un kakla trūkuma). Kāda te krīze? Kā dziedāja Sergejs Šnurovs: “Un ja kāposts ir, tātad lieta iet, tātad metam vēl, tātad metam vēl.” Bet kāposts ir. Un iemest - gribas. Tātad arī iemesls atradīsies.
Grūti šķirties no tādiem cilvēkiem, taču vajag. Atgriezīsimies pie sarunas par krīzi. “Laiž vaļā?” es painteresējos, tēlojot iejūtību. “Daudzus atlaiž. Taču ar tādu atbrīvošanas pabalstu, ka jautājums ir vienīgi, kur un kā to tērēt. Ja šeit, - pietiks vairākiem gadiem, nemainot iepriekšējos ieradumus. Ja kaut kur Goa, tad jautājums par turpmāko darbā iekārtošanos vispār atkrīt. Tā taču ir Volstrīta. Tur nokļūt ir diezgan grūti, bet galīgi no turienes izkrist - vēl grūtāk. Visādā ziņā - katapultē ar tādu izpletni, ka līdz dibenam jālido krietnu laiku.” Šajā sakarībā iedzērām. Iedzērām kopā, bet domājām katrs savu. Paziņa turpināja: “Nu, galvenais nav bailes no atlaišanas. Precīzāk sakot, tas nav pats interesantākais. Bailes zaudēt darbu jau pastāv vienmēr, bet tās parasti izjūt katrs atsevišķi. Patiešām kaut kas jauns ir vispārējais apjukums. Turklāt šo apjukumu izraisa nevis tiešais darbs profesijā un savas kompānijas liktenis, bet tas, ka notiekošais ir pilnīgā pretrunā visam, ko mums mācīja universitātēs. Es nerunāju par matemātiku, finansēm vai menedžmentu. Es runāju par vietējo ekonomisko ideoloģiju, saskaņā ar kuru ASV ir ne tikai vienkārši globālās ekonomikas stabilitātes garants, bet arī tās pieauguma avots. Amerikāņu ekonomika pastāv tādēļ, lai dzēstu krīzes, kas rodas dažādās pasaules ekonomiskās sistēmas vietās, tā ir amerikāņu ekonomikas misija. To mums mācīja Hārvardas biznesa skolā. Bet tagad mēs ne tikai vienkārši nespējam neko padarīt, bet vēl arī saprotam, ka tieši no mums viss ir sācies. Pilnīga konceptuāla dezorientācija. Ļoti neierasta sajūta, pat man. Varu iedomāties, kas notiek manu amerikāņu kolēģu galvās. Es to salīdzinātu ar padomju karavīru izjūtām 1941. gada vasarā.” “Spēcīgs salīdzinājums,” es nodomāju, un mēs atkal iedzērām, nu jau domādami par vienu un to pašu.
Nezinu, kas reāli notiek Volstrītas klerku galvās, taču atmosfēra ielās burtiski dažus kvartālus no Sitijas gan nav neko līdzīga tai, kura valdīja Maskavas ielās četrdesmit pirmā gada septembra vidū. Tā neatgādina arī Lielās depresijas laikā Ņujorkas ielās uzņemtās fotogrāfijas, lai gan abas krīzes bieži tiek salīdzinātas (turklāt - ne par labu pašreizējai). Neatgādināja toreiz, novembrī, neatgādina arī tagad. Nekādu rindu pēc bezmaksas zupas, nekādu kautiņu pie darba biržas durvīm, nekādu avīzēs ietinušos bezdarbnieku (tas ir, bezdarbnieki, protams, trāpās, taču viņu izskats un uzvešanās stipri vien liecina par personisku izvēli).
Nekāda apjukuma. Tieši otrādi. Visi bez apstājas ēd, pērk, ķer takšus, līkumo ap sastatnēm, kas saslietas pie remontējamām vai jaunceļamām mājām. Turklāt visu to dara vienlaikus. Es apzinos, ka Brodveja vai Piektā avēnija centrā nav pats objektīvākais rādītājs reāli notiekošajam. Bet to pašu es redzēju Bruklinā un Longailendā, Bostonā un Filadelfijā. Nacionālais kopprodukts turpina kristies, iekšējie un ārējie parādi aug - tāpat arī budžeta deficīts, lielie auto ražotāji (kuru zīmoli bija amerikāņu ekonomikas simbols) bankrotē, bezdarbs sasniedzis augstāko līmeni pēdējos divdesmit gados. Bet sajūta tāda, ka tas viss notiek tikai jaunākajās ziņās. Kafejnīcās sēž cilvēki, lasa visas šīs šausmas avīzēs un lūdz atnest vēl saldo. Visticamāk, šie cilvēki neietilpst tajos 8 miljonos bezdarbnieku (lai gan - nav zvanīts). Taču vairāk nekā ticami, ka viņi ir zaudējuši daļu savas naudas kādā no bankām vai pensiju fondiem, ka viņiem ir grūtības ar kredītu atmaksāšanu vai “uzkārusies” hipotēka. Taču - lai nu kur krīze būtu manāma, tikai ne uz ielas. (Krievijā, protams, izskatās nedaudz citādi, tas redzams pat televizorā. Piemēram, neaizmirstamā izteiksme Deripaskas sejā, kad viņš centās neparakstīt līgumu par darba atsākšanu viņa kombinātā Pikaļevā, bez šaubām, liecina par krīzi. Nerunājot nemaz par strādniekiem, kuri mēnešiem nesaņem algu.) Patiešām dīvaina krīze. Patiešām nelīdzinās visām iepriekšējām. Un ne tik daudz ar sistēmisko raksturu, kā ar sociāli psiholoģiskajiem simptomiem. Iespējams, tāpēc, ka krīze ir visā pasaulē, to psiholoģiski pārdzīvot ir vieglāk. Darba devēji beidzot realizē sapni par algu samazinājumu un nevēlamo (vai vienkārši nekompetento) darbinieku atlaišanu. Bet, to darot, nožēlā un līdzjūtībā noplāta rokas: “krīze”. Darbinieki mēģina streikot vai velkas mājup, taču personiski neizjūt asu netaisnību: “skaidra lieta, krīze.” Ekonomiskie rādītāji krītas, bet vispārējais noskaņojums - nē. Privātais bizness sparīgi pārdod valstij savus parādus. Valsts tikpat optimistiski nacionalizē privāto biznesu, pērkot šos parādus. Kurš kuru būs vairāk uzvilcis, pagaidām nav saprotams. Un diez vai tas arī kaut ko principiāli mainīs.
P.S. Kompozīcijas vienotība prasa atgriezties sākumā, tas ir, pie dzejas vakariem un krīzes. Meklējot slaveno The Old American Can Factory, pirms dažām nedēļām ieklīdu Dienvidbruklinā.
Šī konservu fabrika, tāpat kā daudzas fabrikas, ko Bruklinā uzbūvēja no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta pirmajai pusei, pārvērtusies mākslas konglomerātā - dizaineru studijas, mākslinieku darbnīcas, neatkarīgi apgādi, kas specializējas eksperimentālās dzejas izdošanā utt. Vienā no daudzajām Bruklinas rūpnieciskajām zonām, kas vēl tik tikko sāk pārvērsties par mākslinieku rajonu (bet tāds liktenis gaida gandrīz visus bijušos Bruklinas rūpniecības rajonus), es ar interesi aplūkoju un fotografēju pamestās fabriku ēkas, tukšās noliktavas, sastingušos ostas ceļamkrānus. Vārdu sakot, gandrīz gatava instalācija. Pietrūkst tikai muzeja konteksta un koncepcijas. Bet koncepcija nebija ilgi jāmeklē. Kameras objektīvā patrāpījās uzraksts uz kādas fabrikas fasādes: “NO MORE CORPORATE BULLSHIT!” Vēstījuma izmēri, atrašanās vieta un grafiskā stila noteiktība atgādināja kādreizējos lozungus “Darbam slava!” vai “Ieviesīsim dzīvē PSKP XXVII kongresa lēmumus!”. Ja vien nebūtu lakoniskā pēcvārda, kas liecināja par acīmredzami neatkarīgu, es pat teiktu - no apakšām nākošu iniciatīvu: “FUK WALL St. ” Vai nu bija pietrūcis krāsas, vai vietas uz rūpnīcas fasādes. Tātad kaut kā tomēr trūkst. Krīze.
Pārveidotāju filozofija
Amerika un “Tur, Ārā”