Glītrakstīšanas stunda

“Kad Daremas apkaimes fermeris Džons Molenārs savu dēlu aizveda pieteikties pasei, radās iepriekš neparedzētas grūtības. Viņa dēls, kas mācās 8. klasē, nespēja parakstīt dokumentus. “Viņš sāka rakstīt drukātiem burtiem, un es teicu: “Lūkas, nē – tev jāparakstās, nu, saproti, tur vajadzīgs tavs paraksts.” 14 gadus vecais puisis atzinās, ka neviens nekad viņam nav mācījis rakstīt “kursīvā”. Viņš prata tikai drukātos burtus.”

Luīza Brauna. Kāpēc Džonijs neprot parakstīties: rakstītie burti aiziet pa skuju taku.

No: The Star, 2013. gada 23. jūnijā

Glītrakstīšanas stundas bija grūti izturama mocība. Skolotāja Vilka bija visai barga (skolotāj, ja nu gadījumā šo lasāt, apsveicu Jūs nesenajā jubilejā, un tas par bargumu nav pārmetums, tikai atmiņā palicis vērojums). Burti, vārdi un teikumi bija jāraksta īpašās burtnīcās, kur ar horizontālām līnijām bija iezīmēts lielo un mazo burtu augstums, kā arī attālums starp rindiņām. Glītrakstīšanas burtnīcās ar atšķirīgas krāsas līnijām vairs netika iezīmēts vienīgais pareizais burtu slīpums, rakstīt drīkstēja ar lodīšu pildspalvu, un nebija jāķēpājas ar spalvaskātiem, tintnīcām un dzēšlapām. Tomēr vismokošākā bija, ja tā var teikt, pati glītrakstīšanas ideja. Es ātri vien pamanīju, ka, piemēram, lielo burtu “S” skaitās pareizi rakstīt tā, kā nekad nevienā rokrakstā nebiju redzējis. Tas izskatījās pēc kaut kāda burtam “S” absolūti nelīdzīga burtu “T” un “P” krustojuma. Drīz vien es atskārtu, ka glītrakstīšanas stundās mācītais rakstības veids ir ikdienas vajadzībām gandrīz nepielietojams. Izglītošanas metodes mēdz būt dažādas, un tolaik modē nebija darba lapas, bet skolotājs vai skolotāja, kas klases priekšā stāv pie tāfeles un runā gandrīz visu to pašu, kas rakstīts mācību grāmatā. Skolēniem bija ne vien rūpīgi jāklausās, bet arī tikpat rūpīgi skolotāja teiktais jāpieraksta savās kladēs. Viens skolotājs runāja žiglāk, cits gausāk, tomēr ikvienā mācību priekšmetā bija jāspēj diezgan veikli pierakstīt pamatīgu daudzumu teksta. 

Tā nu glītrakstīšanas stundās mans rokraksts it kā tika kopts, bet visās pārējās – maitāts. Pats galvenais maitātājs, protams, bija vajadzība rakstīt pēc iespējas ātri, lielā steigā.

Pirmās ziņas par to, ka daudzviet ASV skolās pamazām vien tiekot atmesta mācīšana rakstīt ar roku, sāka parādīties pirms dažiem gadiem. Līdzīgi kā sākumā citētajā raksta fragmentā, šīs ziņas bieži pavadīja dažādi ļaunu vēstoši piemēri un paredzējumi par to, kā rokraksta prasmju atstāšana novārtā izmainīs mūsu dzīvi. Lūk, puisim jau vajag pasi, bet parakstīties neviens nav iemācījis. “Es daudz visa kā daru datorā,” esot teicis Lūkass. “Taču, man šķiet, ir dīvaini (nemācēt rakstīt ar roku), jo izrādās, ka man dažviet ir jāparakstās ar savu vārdu.”

Kā tas bieži mēdz gadīties, kādas šķietami senas tradīcijas izzušana nebūt nenozīmē, ka šai tradīcijai būtu neizmērojami sena vēsture. Rakstīšanu rokrakstā, ar roku, saistītā rakstā jeb kursīvā cilvēkam nav dāvājušas aug­stākas varas, tā nav iedzimta, un to nav kādā apgaismības mirklī izgudrojis viens visiem zināms ģēnijs. Tas gan nenozīmē, ka šādas rakstības izplatīšanās nevarētu būt iespaidojusi arī mūsu domāšanas tempu un veidu.

Svētais Augustīns ir parūpējies, lai līdz vēlākajām paaudzēm nonāktu pirmais cilvēcē zināmais lasīšanas klusām (“pie sevis”) gadījums. Rakstīšanai ar roku saistītā tekstā ar aculiecinieku liecībām tik ļoti nav paveicies. Zināms vienīgi tas, ka viens no izplatītākajiem šādas rakstības apzīmējumiem – kursīvs – sākts lietot 18. gadsimtā franču valodā un cēlies no viduslaiku latīņu valodas cursivus. Tas nozīmēja tieši to, ar ko arī es biju nodarbināts pamatskolas mācību stundās – skriešanu, cenšoties steigā kaut ko pierakstīt.

Steiga un tehniski ierobežojumi ir galvenie rokraksta piedzimšanas izskaidrojumi, jo, visticamāk, šāda rakstīšanas mode dzimusi ap to pašu laiku, kad cilvēki rakstīšanai sāka izmantot rakstāmspalvas. Rakstīt, neatraujot rakstāmo no papīra, bija gan ātrāk, gan drošāk, jo zosu spalvas bija trauslas, allaž draudēja nolūzt vai atstāt teksta vidū neglītu tintes traipu.

Rokrakstīšanas saistība ar tehniskām rakstāmrīku uzbūves nepilnībām un rakstīšanas ātrumu citām acīm mudina paraudzīties gan uz baznīcas grāmatu ierakstiem, gan 19. gadsimta Krievijas impērijas birokrātu rakstītiem papīriem un citiem vēsturiskiem dokumentiem. Tas, ko tagad varbūt varētu rasties kārdinājums iztulkot kā senos laikos dzīvojuša rakstītāja skaistuma mīlestību vai aizraušanos ar kaligrāfiju, iespējams, vienkārši bija tieksme pēc darba efektivitātes un slinkuma vai ambīciju diktēts sacensības gars.

Lai nu kā, ir grūti saprast, kāpēc glītrakstīšanas stundas un vispār rakstīšana saistītā rakstā skolu programmās bija pat vēl 20. gadsimta 80. gados, jo lodīšu pildspalvu tās izgudrotājs ungārs Lāslo Jožefs Bīro (1899–1985) bija patentējis 1938. gadā un vajadzība izvairīties no tintes klekšiem un neatraut rakstāmo no papīra lapas vismaz viena vārda garumā faktiski bija zudusi.

Viens no rokraksta ilgmūžības noslēpumiem varētu būt ar roku rakstītā teksta individualitāte. Lūkass nespēja parakstīties un tātad kaut kādā ziņā nevarēja apliecināt, ka ir tas, kas viņš ir. Ir pieņemts uzskatīt, ka rokraksti ir neatkārtojami un unikāli, un ikreiz, kad kaut kur jāparakstās, mēs ar parakstu apliecinām, ka tam ticam. Tā var pierādīt vēstuļu un dienasgrāmatu īstumu, grafologi un detektīvi var atrast anonīmu vēstuļu autorus, palicēji var tikt pie testamentā novēlēta mantojuma. Mēs tam ticam un ceram, ka ticēs visi pārējie, lai gan man, piemēram, nekad nav izdevies uz pirkuma čeka parakstīties tieši tāpat kā uz bankas kartes vai pasē.