Bibliotēkas ķermenis

Rīgas Laiks: Šodien saņēmu vienu jaunu grāmatu, kas atnesta redakcijai. Grāmata par Minsteres ģimnāziju, un tai ir pārsteidzoši neglīts ķermenis, iesieta šķībi un papīrs izskatās hlorā pārbalināts...

Andris Vilks: Kur iespiesta? (Pēta grāmatu.) Nekur nav rakstīts. Tas vien jau ir dīvaini, ka nav norādīta tipogrāfija. Tad jau var atļauties. Izdevēja vaina, ka nav izsekots līdzi. (Apskata grāmatu no sāniem.) Un papīrs, redzi, te jau pat ir divi dažādi papīri, tumšāks un gaišāks. Par augstu grāmatniecības kultūru nav runa. Bet trimdā ir daudz izdevumu uz ļoti lēta papīra – tie ir nekomerciāli izdevumi, kam cilvēki saziedojuši naudu idejas vārdā.

RL: Vai tev personiski ir svarīgāks grāmatas priekšmetiskums, telpiskums vai valodas un literatūras pārvietošanās uz digitālo vidi?

Vilks: Man, protams, grāmata kā fiziski pastāvoša lieta ir ļoti svarīga – kā tā ir izgatavota, tās fizisko parametru daudzveidība, forma, iekārtojums, ilustrācijas, vāki, māksla. Tas nav tikai pats teksts.

RL: Liktos, jebkuru no šiem parametriem varētu attiecināt arī uz digitālu formātu, kā tad lai definē šo grāmatas ķermeni?

Vilks: Man jau arī tad būtu šāda definīcija jāizdomā. Pirmais, kas nāk prātā, ir drošības pakāpe. Mēs aizvien vēl nevaram būt simtprocentīgi droši, ka digitālajā formā šis objekts ilglaicīgi tiešām saglabāsies tā, kā tas digitāli ir izveidots. Ja saskaramies ar ļoti vecām lietām, teiksim, ar pergamenta grāmatām, tad man jāsaka –pergaments pagaidām ir izturīgāks par jebkādu serveri. Nesen ar šausmām nodomāju, ka darbs, ko mēs esam izdarījuši – rakstot nacionālo bibliogrāfiju, pilnībā esam pārgājuši uz elektronisko formu – ilgākā periodā ir pakļauts briesmām. Teiksim, vairs nav elektrības. Un tas aizies bojā. Man ir svarīgi, lai kaut kas saglabājas. Varbūt daudzi cilvēki neizjūt to lielo laika distanci atpakaļ un uz priekšu, dzīvo saspiestāk laika ziņā, visi draugi un tviteri to apliecina – tā ir komunikācija, par kuras nākotni un saglabāšanu neviens īpaši neaizdomājas. Mans darbs ir bijis saistīts ar to, kas ir vairākus gadsimtus aiz mums, un iznāk domāt arī par to, kas ir tālāk uz priekšu.

RL: Tu raksti tviterī?

Vilks: Neesmu nevienā šajā komunikācijā, bet ne jau tāpēc, ka man tās liktos nevajadzīgas, un tā nav arī nekāda augstprātība. Man šausmīgi patīk tiešais personiskais kontakts. Pat īsti nepatīk pa telefonu sarunāties. Es negribētu justies atkarīgs, zinu, cik man dienā apēd jau elektroniskā sarakste, kas tagad skaitās novecojusi sociālās komunikācijas forma. Tā neiet caur sekretariātu, es jau pats atbildu gandrīz uz visu saraksti. Ir daudz vēstuļu, kuras pāradresēju, bet tomēr tie ir simti vēstuļu dienā.

RL: Vai sajūtai, ka jāierobežo visa šī nemitīgā virtuālā saskarsme, nav kāds sakars ar bažām par ķermeniskuma robežu un savas konkrētības zaudēšanu? Tāpat kā vēlmei turēt rokās grāmatu, “aptvert” informāciju – burtiski, ar rokām.

Vilks: Var jau būt. Katrā ziņā, es īsti nespēju tajā ieslēgties. Man meita palaida skaipu, rakstiskajā formātā es dažreiz to izmantoju, esmu uzlicis kameru, uzlicis ausis, domāju – nu tik es tagad skaipošu... (Smejas.) Bet nē. Labāk es kaut kā saskriešos ar draugiem. Es galīgi nemaz neesmu pret jaunām lietām, bibliotēkai ir gan blogs, gan tviteris, gan flikrs un visādas citas lietas. Mums bija divas ārkārtīgi interesantas sanāksmes Nacionālajā bibliotēkā ar blogeriem, viena ar tviterētājiem, sanāca ap 70–80 cilvēku, trīs stundas viņi kopā sēdēja dzīvajā – gāja arī tiešraide internetā, varēja nenākt uz to bibliotēku, sēdēt mājās, bet tomēr sanāca reāli.

RL: Ko tas pierāda, ka viņi sanāca?

Vilks: Varbūt to, ka arī pašiem aktīvākajiem elektroniskās saskarsmes lietotājiem, kam pēc definīcijas būtu jāsēž pie sava datora, ir svarīga fiziska klātbūtne un dzīvā saite bez visādiem nikneimiem. Nezinu, līdz kādam līmenim komunikācijas būtu jāattīsta, lai cilvēks virtuālā vidē justos pilnīgi adekvāti reālajai, un tas attiecas arī uz grāmatām.

RL: Vai tev ir saglabājusies pirmās grāmatas sajūta?

Vilks: Mana pirmā bija “Palle viens pats pasaulē”. Kad Luksemburgā biju vienreiz vakarā iekūlies jaunajā augšpilsētā, kur visi biroji tukši un pilnīgi nekā nav, man bija ārkārtīgi tiešas asociācijas. To grāmatu es atceros ļoti dzīvi ar visām bildītēm, un atceros, kā es to lasīju priekšā savā bērnudārza grupiņā, kad man bija pieci gadi, jo es pirmais iemācījos lasīt. Ar priekšā lasīšanu sāku savu bibliotekāra karjeru.

RL: Bet kā tev ienāca prātā būt bibliotekāram?

Vilks: Nu, to jau nav ko slēpt. Mūsu skolā pie ASK stadiona parasti sanāca mācīties tie, ko nepieņēma 6., 7., 1. un
50. vidusskola. Mūsējā bija patīkami viendabīga, bērni no līdzīgām ģimenēm, bez sociāla snobisma, nebija jūtami mēģinājumi pirmajās no zemniecības un strādniecības iznākušajās paaudzēs tēlot labdzimtības saknes. Pamatā mūsu skolu beiguši estrādes dziedātāji un basketbolisti, man ļoti patīk šī skola, tagad tā ir deviņdesmit devītā. Kad vajadzēja izšķirties, ko darīt, man bija pārāk dažādas intereses. Es biju pilnīgi apmāts no tā laika dzejas, gandrīz no galvas zināju septiņdesmit trešā, ceturtā, piektā gada dzejoļu krājumus, Vācietis, Čaklais, Ziedonis, Neibarts, kaut kādu burtnīciņu pats sarakstīju.

RL: Dzejoļus?

Vilks: Četras rindas vienīgās varbūt varētu izturēt kaut kādu kritiku. Viss sen pazudis, izmests un nav nekā tāda. Bet mans audzinātājs bija ģeogrāfs. Pirmajā klasē es jau biju izlasījis sestās klases ģeogrāfiju, un sestajā klasē – vienpadsmitās klases ģeogrāfiju. Mēs faktiski stundās sarunājāmies divatā un pārējie klausījās, vēl desmitajā klasē biju pārliecināts, ka iešu mācīties ģeogrāfiju. Tad atnāca Veronika Kučinska, sāka mācīt mākslas vēsturi, un atklājās vēl viena jauna pasaule. Ļoti patika vēsture. Bet es izdomāju, ka tas viss būs nepraktiski un neracionāli, ka jebkurā gadījumā es nonākšu skolā par skolotāju, un nolēmu, ka iešu uz ekonomiku. (Smejas.) Cītīgi gāju kursos un gatavojos. Un tad es biju sadraudzējies ar savu topošo sievu, vienreiz viņai pajautāju – kur tu gatavojies mācīties, kur tu stāsies? Viņa atbildēja – es uz bibliotekāriem. Kā – uz bibliotekāriem? Vai tad bibliotekāriem vajadzīga augstākā izglītība? (Smejas.) Bet algebru skolā biju salaidis pilnīgā rullī un jutu, ka ar to matemātiku īsti labi nebūs, ka es nespēju atgriezties pie izejas pozīcijas, apgūt algebru sistemātiski un labi. Un tad es saliku tādu kā puzli – bibliotēkā taču viss būs, viss, kas mani interesē, būs arī tautsaimniecība, un vēl filozofija, intuitīvi uztaustīju pareizo izvēli. Protams, informācijas sakārtošana sistēmā un pasniegšana neprasa no bibliotekāra dziļu iesaistīšanos kādā jomā, mēs zināšanas neanalizējam, nepārveidojam un neietekmējam – lai gan mūsdienās, protams, tiek uzskatīts, ka bibliotēkas misijā ietilpst arī būt proaktīvākiem, ietekmējot procesus literatūrā un zinātnē. Tas mainās pēdējos 20 gados, pirms tam bibliotekāra loma bija izteikti indiferenta, ar pēdiņās “objektīvu” attieksmi – es, protams, nerunāju par uzspiestu cenzūru un arī ne par viduslaiku mūkiem, kas grāmatas arī rakstīja, pārrakstīja, tulkoja un adaptēja pēc sava prāta.

Mana personiskā pieredze labi pasaka, kas ir bibliotekāra loma. Man Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā bija kolēģis, kurš vienā brīdī neizturēja, meta papīrus pa gaisu, pateica: man ir apnicis būt par mēslojumu zinātnei, un aizgāja. Man tas palīdzēja konceptuāli. Man radās izpratne, ka mana misija ir būt mēslojumam. Tieši tas mani fascinē, ka mēs varam visur uzbērt to bibliotēkas auglīgo mēslojumu, visām lietām palīdzēt. Tā ir tā sāls. Bibliotēka, kas grib no tā norobežoties, pacelt sevi tam pāri un identificēt ar citām vērtībām, vairs nav bibliotēka. Un, ja to nesaprot vai uztver kā tādu ne visai glaimojošu uzdevumu, rodas bibliotekāru mazvērtības kompleksi, students, kas mācās bibliotekāros, pats no sevis kautrējas, stāsta, ka mācās filologos vai vienkārši universitātē...

RL: Var, protams, iedvesmojoši lietot vārdu “mentors”, bet vai Latvijas bibliotekārs tiešām ir spējīgs kvalitatīvi samērot informāciju ar konkrēta cilvēka vajadzībām?

Vilks: Jā, tādi cilvēki noteikti ir. Un ir attiecības, ko varētu nosaukt “mans bibliotekārs”, tāpat kā “mans advokāts” vai “mans zobārsts”. Kaut vai gaļas pārdevējs tirgū – tu konstatē, ka ej pie viena un tā paša, jo esi pārliecinājies, ka tas ir droši. Es zinu cilvēkus, kas atnāk uz bibliotēku un saka, piemēram: vai Dace nav šodien? Ā, nu labi, tad es atnākšu rīt. Nav tā abstrakti – ka tagad visi būs mentori visiem, visi bibliotekāri visai Latvijai. Bet ir konkrēti mentori konkrētiem cilvēkiem, un ir paļāvība. Es arī esmu mentors dažiem. Daži man zvana kā bibliotekāram. (Smejas.) Man ārkārtīgi patīk, ka man kaut ko vēl paprasa, ka es pats varu kaut ko atrast. Ir viena lieta, kam nevar noticēt, bet es par to pārliecinājos, kad strādāju retumos jau kādu desmito gadu. Es esmu to piedzīvojis un zinu, ka citi bibliogrāfi ir to piedzīvojuši, īpašs spīdeklis mums Nacionālajā bibliotēkā šajā ziņā ir Dace Pamata uzziņās. Tiek uzdots kaut kāds jautājums, un eksakti tu nezini, kur tā informācija ir, tu nevari to atrast vienkārši katalogā, nevari atcerēties, vai esi to kaut kur redzējis, lasījis... Tu ej vienkārši gar plauktiem. Un tu vari tam neticēt, bet intuīcija liek iet pie plaukta, pie tās grāmatas un atrast to, kas ir vajadzīgs. Darbojas šis fiziskais kontakts. Aleksejam Apīnim, kas bija retumu nodaļas vadītājs, bija tāda koncepcija, ka mums visiem jādara viss: jāatputekļo grāmatas, mums pašiem viņas jāizsniedz, jāpārnēsā, jāveic visādas tehniskas darbības, jāapstrādā – tas ir, jāveido bibliogrāfiskās ziņas. Lai vienu rokrakstu varētu bibliogrāfiski apstrādāt, varbūt vairākas dienas pie tā jāsēž, pētot enciklopēdijas un dažādus dokumentus, lai varētu vienkārši identificēt autorus, personas, tēmas. Tu ļoti daudz pavadi laiku, uzkrājot kaut kādu informāciju, kas nogulsnējas zemapziņā, veidojas intuīcijas lauks. Svarīgi ir pat tas, ka tu nes grāmatu lasītājam, kas to ir pasūtījis. Grūti pārvērtēt situāciju, ka Imants Lancmanis ir tavs lasītājs un tu to nes Imantam Lancmanim. Tā nav bodīte un tie nav tomāti, tu esi bijis tikai starpnieks, bet tevī kaut kas paliek. Tas nav atsvešināti. No vienas puses, mēs lepojamies, ka ir lieli brīvpieejas fondi, ka lasītājs atnāk un pats visu saprot un atrod, bet bibliotekārs, kurš nav bijis starpnieks, ir izslēdzis šo savas zināšanas un intuīcijas lauka elementiņu. Apīnis mūs fiziski sasaistīja ar grāmatu un vienlaikus ar pētniecību. Es pats ar melniem nagiem esmu vaskojis grāmatu iesējumus un pats nodarbojies arī ar Baltijas grāmatu tirdzniecības vēstures pētīšanu, par ko tagad rakstu doktora darbu, veidojis izstādes, vadījis lasītāju ekskursijas. Intuīcijas lauku nevar kataloģizēt, ielikt bibliogrāfiskā rāmī. Mēs atkal atgriežamies pie tām ķermeniskajām problēmām un klātbūtnes, piederības. Jau vienā no pirmajām reizēm, kad es izbraukāju daudzas Amerikas bibliotēkas, es sapratu, ka daudzi bibliotekāri ir atsvešinājušies no materiāla, ir elektronika, ir brīvā pieeja. Bija tāds smieklīgs gadījums. Mēs ar Pēteri Dajevski aizbraucām uz Bētlemi, kur ir lielākais Morāvijas brāļu draudžu centrs Amerikā, to izveidojis Cincendorfs, kas 18. gadsimtā bija darbojies arī Latvijā. Jānis Krēsliņš seniors jau vairākas reizes bija man stāstījis par latviešu hernhūtiešiem, kas ieceļojuši Amerikā, Bētlemē dzīvojuši, miruši un apglabāti. Mēs ar Pēteri gribējām atrast visu to lietu. Atrodam visādas ēkas un meklējam kapus, bet ir jau tumšs un kapus neatrodam. Skaidrs, mēs ejam uz bibliotēku un prasām bibliotekārēm, vai viņas nevar palīdzēt atrast kapsētu. Ko viņas dara – viņas uzreiz iet pie interneta. Klik, klik, klik, klik klik – neatrod īsti neko, morāviešu brāļu centru atrod, bet to mēs jau esam redzējuši. Meklē vēl kaut kādos bukletos – neko neatrod. Nu, neko, mēs ejam laukā, šķērsojam ielu, ieejam vienā tumšā ieliņā – un kapi ar visiem latviešiem atrodas trīs minūšu gājiena attālumā no bibliotēkas.

RL: Citiem vārdiem, meklēšana bieži vien ir tikai izvēlēšanās starp piedāvātiem galapunktiem, kamēr, lai tiešām kaut ko uzzinātu, ir jāzina lauks kopumā, ir jau jāzina kaut kas, lai vēl kaut ko uzzinātu.

Vilks: Es uzskatu, ka arī latvieši ir jau sapēdojuši internetā diezgan daudz, diez vai ir lietas, par kurām nevarētu kaut ko sameklēt. Google es lietoju katru dienu, teiksim, esmu diezgan veikls gūglētājs un rīkojos ar diezgan daudziem atslēgas vārdiem, bet problēma ir tā, ka rezultāts bieži vien ir mērāms simtos un tūkstošos, un nebūt tas, kas guļ augšā, nav tas, kas ir konkrēti vajadzīgs. Tāpēc ir jāprot specifizēt, atsijāt, konkretizējot šos atslēgas vārdus, citādi nav iespējams izmantot milzīgās interneta dotās iespējas – un tas praktiski nozīmē jau pārzināt tematu. Labi izmantot virtuālās iespējas var tikai tas, kam ir labas zināšanas. Un savā jomā, kurā cilvēks ir profesionāli izglītots un strādā, viņam nevajag bibliotekāru, viņš pats mācēs atrast visu, kas viņu interesē, zinās šķērsgriezumus. Bet tad, kad viņam vajadzīgs kaut kas, kas nav viņa sfēra, var redzēt, cik viņš patiesībā ir bezpalīdzīgs.

RL: Kāpēc lai apstākļos, kad ir grūti ticēt augstākās izglītības kvalitātei, es ticētu, ka sastapšu tik kompetentu bibliotekāru, kas spēs man palīdzēt labāk nekā es pati?

Vilks: Šobrīd līmeņi ir ļoti dažādi. Tomēr es uzņemos atbildību teikt, ka tādi cilvēki – stūrmaņi, ceļveži – bibliotēkās ir. Ne vienmēr, starp citu, viņu pamatizglītība ir tieši bibliotēku zinātne, bieži tie ir arī filozofi, vēsturnieki, filologi, muzikologi. Pēdējos gados jaunās bibliotēkas doto cerību un algu palielināšanās kontekstā mums ir izdevies piesaistīt jaunus izglītotus cilvēkus. Nedomāju, ka Latvijā šī situācija ļoti atšķirtos no situācijas citur pasaulē. Lauku bibliotēkās savukārt milzīga nozīme ir tam, ko tagad sauc par bibliotēku darba sociālajiem aspektiem, cilvēkiem, pie kuriem nāk un uzticas, zinot, ka viņi spēs atrast, paskaidrot, palīdzēt – jo ne jau vienmēr bibliotēka ir visvairāk vajadzīga tiem, kuri paši ir tik stipri un tik gudri, tik aizsargāti. Viņi nāk uz bibliotēku pēc risinājuma savai dzīvei.

RL: Kā tu izjūti savu saistību ar jēdzienu “nacionālais”, ar šo statusu?

Vilks: Nacionālais Vilks, ja?

RL: Jā, iespējams, tas tev liek izturēties un izteikties piesardzīgi?

Vilks: Man diemžēl šajā jautājumā diskutēt ļoti traucē spēcīgā teorētiskā aizmugure. Es pat lasu lekcijas studentiem par to, kas ir nacionālās bibliotēkas. Jēdziens “nacionālais” šajā gadījumā ir funkcionāls, tā ir pirmām kārtām funkcija, un tur nu es nekā nevaru darīt. Sauc kā gribi – Britu bibliotēka vai Dānijas Karaliskā bibliotēka, vai ASV Kongresa bibliotēka, nosaukumā nav tā būtība. Būtība ir tā lieta, kas pa šiem gadiem man ir varbūt kļuvusi pietiekoši tuva – vajadzība saglabāt visu, kas ir publicēts, saorganizēt un uzturēt to zināmā kārtībā, nu, tā ir reāla funkcija. Pasaulē ir nacionālās operas, teātri, galerijas, bankas – tur šajā vārdā varbūt ir vairāk simboliskuma, bet bibliotēkas gadījumā tas nav simboliskums, bet funkcija. Simbols drīzāk būtu tad, ja jauno bibliotēku mēs pārdēvētu par Latvijas bibliotēku. Funkcija jau nekā nemainītos, bet mainītos tieši semantiskā jēga, būtu uztveramāk, ka tā ir visu mūsu bibliotēka. Vārds “nacionālais” varbūt pat rada zināmu atsvešinātību.

RL: Ir notikusi šā vārda devalvācija? Savulaik tas Latvijā, un, es domāju, arī citur tomēr tika piešķirts visām šīm valsts un kultūras institūcijām ar diezgan lielu simboliskuma devu.

Vilks: Jā, tā ir. Jēdziens radās Francijā, kad Franču revolūcijas laikā nacionalizēja karaļa kolekciju, un tā bija absolūti politiska nosaukuma izvēle. Bet tieši Francijas karalis pirmais izdeva dekrētu par obligāto eksemplāru, un vēl šīs karaliskās bibliotēkas laikā franči izgudroja nacionālo bibliogrāfiju. Faktiski viņi nacionalizēja arī karaļa bibliotēkas funkciju, tā jau pastāvēja, jo karalis gribēja saņemt katru grāmatu, kas tika iespiesta Francijā, viņi pārdefinēja par nacionālu funkciju centralizētās valsts karaļa kaprīzi.

RL: Latvijā bibliotēku, kam ir šīs funkcijas, tomēr par nacionālo nosauca, laikam gan ieliekot šajā vārdā divas nozīmes, gan politisko, gan etnisko.

Vilks: Mums bija Valsts bibliotēka – arī brīvvalsts laikā. Bet franči, starp citu, uzcēla savu jauno bibliotēku, dēvē to par Bibliothèque de France, izņēma to nacionālo ārā, uzskatot, ka Francijas bibliotēka ir semantiski ietilpīgāks, aptverošāks nosaukums. Es esmu pāris reizes jau pakaitinājis savus kolēģus ar šādu ideju, bet vēl nav bijis reakcijas un diskusijas. “Valsts” mēs ātri nomainījām uz “Nacionālo”, tas bija pašu bibliotēkas darbinieku kopīgs lēmums, cilvēki simt bija sanākuši. Vili Lāci noņēmām, vajadzēja vēl iet saskaņot.

RL: Ar ko?

Vilks: Man bija jāiet uz Rakstnieku savienību un uz Zinātņu akadēmiju.

RL: Valsts iestādes direktoram tas bija jāsaskaņo ar sabiedrisku organizāciju?

Vilks: Nu, tas jau bija ļoti formāli, bet tā bija, droši vien kāds ierēdnis gribēja nodrošināties pret eventuālām nepatikšanām. Jānis Peters deva man atļauju. Un Vilis Samsons deva man atļauju. (Smejas.)

RL: Gandrīz vai žēl – Viļa Lāča vārds atbilst visam šās latviešu iestādes vēstures un arī tās glabātā tekstu korpusa pretrunīgumam. Par simbolu jau var padarīt jebkuru vārdu, kurā mēs spējam domāt attiecīgu saturu.

Vilks: Bet tai brīdī bija revolucionārais noskaņojums, kopīga vēlme. Iepriekšējo tradīciju nekavējoša nomaiņa jau pati pieder pie Latvijas revolucionārajām tradīcijām.

RL: Kā mantinieks tu esi bibliotēkā?

Vilks: Ķeizara. (Smejas.) Andreja Ķeizara mantinieks.

RL: Kāds bija iepriekšējo direktoru liktenis?

Vilks: Kad es sāku strādāt, bija miruši tikai divi pirmie direktori – Jānis Misiņš un Mārtiņš Stumbergs. Dzīvs bija Arturs Ģērmanis, bibliotēkas direktors 1940.– 41. un 1945. gadā, abu gleznotāju tēvs un Doriana Greja prototips “Zelta Ābeles” izdevuma ilustrācijās. Kad es viņu pazinu, viņš bija spējīgs sajaukt Ojāru Zanderu un Viesturu Zanderu, paskatās uz Viesturu, kas tikko bija atnācis strādāt uz bibliotēku, un jautā: vai Ojārs? Viņam tie abi likās puikas. Žanis Unāms, kas bija direktors kara laikā, dzīvoja Oldenburgā, bet es viņu nekad nesatiku, lai gan viņš mira tikai 90. gadu sākumā. Arnolds Rīdzenieks, kas nāca pēc Ģērmaņa, bija direktors līdz 1959. gadam, un par viņu pārsvarā nav labvēlīgas atsauksmes. Ģērmanis, lai gan pieņēma režīmu kā likteni, centās paglābt latviešu inteliģenci un deva darbu cilvēkiem, uz kuriem attiecās profesiju aizliegums – žurnālistus, juristus, bet Rīdzenieks tomēr bija ļoti izpildīgs režīma cilvēks un viņa laikā tika atlaisti pilnīgi visi, kas bija strādājuši līdz 1940. gadam. Viņam kaut kā bija izkārtots dzīvoklis bibliotēkas mājā Barona ielā 14, un tur viņš arī dzīvoja līdz mūža beigām. Tad nāca Ainas Deglavas ēra, kas bija ļoti gara un dažādi vērtēta. Deglava tomēr radīja pamatu daudz demokrātiskākai atmosfērai bibliotēkā. Protams, viņa nebija nekāda disidente, viņa bija Arnolda Deglava sieva, piederēja pie nežēlastībā kritušo nacionālkomunistu grupas un pieņēma darbā nacionālkomunistu bērnus, no tādas ģimenes nāk ne tikai Helēna Demakova. Sapulču valoda pie Deglavas bija latviešu valoda, viņa pati pārbaudīja katru, ko pieņēma darbā, vai tiešām prot latviešu valodu, kas bija pietiekoši drosmīgi tam laikam. Lai gan bija arī visādas nelāgas lietas, kas viņai bija jāizdara, tajā laikā varēja izveidoties tādas struktūrvienības kā Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, kurā, es esmu pārliecināts, neviens nebija stukačs, jo mēs lasījām “Jauno Gaitu” un Johansona Latvijas kultūras vēsturi, uzmanoties, lai nejauši kāds neienāk un neierauga, bet nevienam nekad nebija nekādu nepatikšanu. Deglavai pēc definīcijas nevajadzēja to pieļaut, viņai vajadzēja pie Apīņa iefiltrēt kādu, bet viņa to nedarīja. Viņa savos 23 direktores gados divas reizes mēģināja uzsākt bibliotēkas celtniecību. Un tad pēc 1982. gada bija “smuta”, v.i. statuss, tad nāca tāds Aleksandrs Lasinskis, cilvēks no citas pasaules, sācis kā MTS direktors, tad kāpis pa partijas amatiem uz augšu un atkal slīdējis uz leju, kamēr pēc bibliotēkas vēl nonāca pretalkohola biedrības vadībā – viņš ļoti labi šo problēmu saprata. Un tad tieši pirms manis bija Andrejs Ķeizars, kurš nāca no ideoloģiskā sektora un daudz lasīja mums politinformācijas, bet viņam bija saimniecisks ķēriens. Es visus gadus esmu ievērojis viņa atvadu novēlējumu: tu jau vari sākt ar to, ka tu kritizē mani trīs mēnešus, pusgadu, kaut vai gadu stāsti, cik es biju slikts, bet vienā dienā tev paprasīs, ko tu pats esi izdarījis. Tas, ko es labu varu pateikt, ir, ka viņa laikā tikai izveidotas svarīgas tehniskas nodaļas – kā restaurācijas nodaļa, un 1988. gadā tika pieņemts Ministru padomes lēmums par bibliotēkas celtniecību, izstrādāta programma. Notika konkurss – kas tika atzīts par neveiksmīgu, un Gunārs Asaris uzrunāja Gunāru Birkertu, kurš piekrita projektēt. Ķeizars ielika pamatus šiem pirmsākumiem, un es viņam toreiz tikai palīdzēju, iesaistot Ojāru Rubeni, kas sakustināja publisko telpu.

RL: Ko bibliotēka ir nozīmējusi mūsdienu Latvijas politikā?

Vilks: Politizācija ir sliktākais, kas noticis. Es varu atbildēt ar tiem komentāriem, ko man ir devuši draugi un kolēģi ārpus Latvijas. Starp citu, citur tādu, kas to visu zina un seko līdzi mūsu bibliotēkai, ir ļoti daudz. Daudziem Latvijā liekas, ka tā ir tikai mūsu darīšana, bet es varu derēt, ka ir tūkstošiem ieinteresētu kolēģu, kas, tiklīdz jums iznāks ar viņiem saskarties, prasīs – kā tur Rīgā Nacionālā bibliotēka?

RL: Vai tu varētu teikt kā Alvis Hermanis par JRT – ka uztrauksies Gorbačovs, Putins un Merkele, ja kaut kas slikts notiks ar bibliotēku?

Vilks: Nu, es nepārspīlēšu. Bet ja kādā valstī kaut kas notiek ar Nacionālo bibliotēku, tas ir pietiekoši skaļš skandāls, jā. Un tas, par ko viņi visi ir nepārtraukti brīnījušies, ka Latvijā lēmums par bibliotēku balstās uz dažādām politisko partiju konstellācijām, kāpēc vispār par to tādā veidā jādiskutē, vienkārši, ja bibliotēkas nav, tad tai ir jābūt. Tā tiešām ir problēma, ka bibliotēka tika iepīta šādā tīklā.

RL: Un tu esi šīs situācijas ķīlnieks – protams, labi, ja tikai ķīlnieks, nevis upuris, kā mēs to redzam no gadījuma ar Bērnu slimnīcu. Vai tu esi bijis spiests šajos politiskajos pinekļos upurēt bibliotēkas labā kaut ko svarīgu?

Vilks: Nē. Es domāju, ka tā gluži nav. Es vienmēr esmu uzskatījis, ja jau situācija ir tik politizēta, tad jāuztur attiecības ar visu lēmumu pieņēmēju spektru, jārunā ar visiem, arī tad, kad lēmumi bija pieņemti, es tomēr atradu par nepieciešamu iet un runāt ar “pret” frakcijām – ne tāpēc vien, ka viņi šo lēmumu atbalsta vai neatbalsta, bet tāpēc, lai arī vistrakākie opozicionāri saprastu, ka tas ir vajadzīgs sabiedrībai. Labi zinot, ka nobalsot nobalsos tā, kā prasīs tā brīža konjunktūra. Nacionālā bibliotēka, es vienmēr esmu tā uzskatījis, nedrīkst būt vienas partijas vai dažu partiju projekts. Varbūt lietas būtu gājušas straujāk, ja es būtu iesaistījies kādā partijā. Tagad jau visi redz tikai Tautas partijas laiku, bet partiju attieksme taču ilgā laika periodā bija mainīga un bibliotēkas lieta sākās vēl ilgi, pirms Tautas partija vispār tika izveidota. Un bija arī laiks, kad tieši no tās puses bija pretestība. Tika veikts solis pa solim, konceptuāli svarīgas lietas, piemēram, kas, manuprāt, bija saprātīgi – tika pieņemts lēmums, ka vienlaikus ir jāveido Latvijas bibliotēku informācijas tīkls. Tas nodrošināja arī lielāku sabiedriskās domas atbalstu, kuru politiķi vienmēr ņem vērā, izdarot savus lēmumus.

RL: Taču šajā sabiedriskajā domā ir notikuši vairāki lūzumi.

Vilks: Tā ir gājusi uz augšu, uz leju. Mēs esam brīžiem sasnieguši pat 50 procentus pozitīvu aptauju rezultātu, un 40 procenti ir bijis stabils rādītājs. Arī tagad televīzijas aptaujā, kur jāizvēlas starp atbildes variantiem “celt, cik ātri vien var” un “apturēt”, 40 procenti zvanītāju uzskata, ka jāceļ, cik ātri vien var. Es uzskatu, ka šobrīd tas ir apbrīnojami labs rezultāts. Un ir arī tādas epizodes, no kurām es nekādu kapitālu nevaru uztaisīt, bet man tās palīdz. Piemēram, es eju gar universitāti un mani uzrunā trolejbusa vadītājs, krievs pēc tautības. Viņš man jautā: “Nacionaļnaja bibļioteka?” Es saku – jā. “Davai, mužik, ģeržis, ģeržis!” Ja notiek tādas lietas, varbūt ne visu izsaka procents?

RL:Varbūt tu psiholoģiski ķeries pie salmiņa, “pie krieva”?

Vilks: Nē, es gribu tikai uzsvērt, ka nav tik vienkārši par to visu pateikt balto vai melno. Es gribētu redzēt valsti un tautu, kur kaut kas tik liels notiktu milzīgā vienprātībā. Un galvenais jautājums jau nav par to, vajag vai nevajag bibliotēku, bet – nozags vai nenozags.

RL: Tātad – nozags vai nenozags?

Vilks: Tagad visi iztirzā, vai slimnīcas direktors varēja vai nevarēja nezināt, bet tas jau ir tas paradokss, ka tad, ja viens krāpj otru, viņš dara to tā, ka tas otrs nezina. Es varu atbildēt tikai par sevi. Ja kaut kas tāds ar šo projektu varētu būt, tas būtu ārkārtīgi slikti. Tas nav projekts, kur tādām lietām vajadzētu notikt.

RL: Šis pusceltais bibliotēkas ķermenis šobrīd ir Latvijas ķermenis, materializējies laiks un notikumi, tāda tagad ir Latvija, bibliotēka ir ķermenis, ar kuru var sajust, ka sāp.

Vilks: Jā, tā ir. Es esmu bieži domājis par to, ka bibliotēkas, arī abstrahējoties no mūsējās, ir svarīgs indikators un rāda, kas notiek ar sabiedrību.

RL: Ko tad stāsta tie lielie ķermeņi, kas guļ izkaisīti pa zemeslodi un kaut ko simbolizē?

Vilks: Lielākoties tie ir visai adekvāti šīm tautām. Nu, piemēram, ārkārtīgi pragmatiskie holandieši. Bibliotēka atrodas Hāgā, izcili labi pieejamā vietā pie pašas stacijas, tur viss ir tehnoloģiski perfekts, darbojas kā fabrika, tās veidols ir balstīts uz racionālu funkciju un krājumu bagātību. Īsti holandiskā garā. Vārdu sakot, šo bibliotēku raksturo bagātība, racionalitāte un arī tas, ka lasītājam par daudziem bibliotēkas pakalpojumiem ir jāmaksā. Citi, kā, piemēram, amerikāņi, ar viņiem strīdas un uzsver, ka galvenais ir informācijas pieejamības brīvība. Nīderlande ir viena no divām valstīm, kurās nav obligātā eksemplāra likuma, otra ir Šveice. Nav tādas centralizācijas pakāpes – toties ir grāmatniecības tradīcijas. Viņi saņem šos eksemplārus 95 procentu līmenī, izdevēji brīvprātīgi, bez likuma un sankcijas piesūta grāmatas, un tas nenāk no karaļiem, tas nāk no republikas. Starp citu, Rīgas pirmais tipogrāfs bija tieši no Nīderlandes.

RL: Tipogrāfa sakarā – mūsdienu bibliotēka, kurā līdzās Gūtenberga izgudrojumam, pavairotajiem, iespiestajiem burtiņiem, atkal atrodas attēls un skaņa, taču savā ziņā ļauj atgriezties tur, kur valda tēls un vienlaicīgums, nevis Rietumu fonētiskā alfabēta izkoptā linearitāte.

Vilks: Pat paliekot Rietumu kristīgās kultūras ietvaros – viduslaikos taču galvenais stāsts par Bībeles tēmām bija ietverts pašā baznīcas ēkā, fasādēs, telpās, apjomos un dekoros. Un skaņās, dziedājumos. Rakstītais teksts jau cirkulēja tikai starp izglītotajiem priesteriem un mūkiem. Kad Bībeli nodrukāja un cilvēki iemācījās lasīt, jā, protams, smaguma centrs pārvietojās uz šo drukāto tekstu, taču nebija jau tā, ka pārējās stāsta izpausmes nebūtu attīstījušās, tās tikai fragmentējās, sadalījās, zaudējot monolītumu un koncentrēšanos ēkā.

RL: Kas īsti ir ierakstīts pasaules atmiņas reģistrā, par kuru arī tu rūpējies – latviešu dainas kā mutvārdu tradīcija vai Dainu skapis?

Vilks: Protams, ierakstīts ir skapis un zīmītes. Skapis ir robeža tekstam, kurš ieslēgts tajā skapī. Reģistrs patiešām ir fizisku priekšmetu, nesēju reģistrs, bet saturs tomēr ir svarīgākais, jo reģistrā iekļauto objektu būtiskā ietekme rodas tomēr ne no tā priekšmeta, bet no tā satura. Taču svarīgs ir saglabātā nesēja autentiskums, neder kopijas, faksimils; fotogrāfijām, piemēram, īstais sākums ir filmas negatīvs, ir bijuši gadījumi, kad noraidītas fotogrāfijas, jo fotokopiju skaits var būt neierobežots. Ir ļoti sarežģīti izvērtēt šos nesējus, ja nav darīšana ar neapstrīdami vienu, unikālu oriģinālu, teiksim, rokrakstu. Ja atrastos Indriķa hronikas oriģināls, ar to mēs varētu uz reģistru iet, bet ar norakstiem neko daudz tur nevaram iesākt. Bija 2001. gadā, kad arī Dainu skapis tika ierakstīts, milzīgas diskusijas par to pašu Gūtenberga Bībeli – kurš no tiem eksemplāriem, kas ir saglabājušies, ir šis autentiskais oriģināls? Zālamaniskais gājiens bija tāds, ka izvēlējās Maincā esošo eksemplāru – tādēļ, ka Gūtenbergs bija drukājis Maincā. Un, starp citu, tolaik tikko bija atklājies, ka viena Gūtenberga Bībele, atvesta kā kara trofeja, bija stāvējusi Maskavā Valsts bibliotēkas seifā, un pats direktors to nebija zinājis. Es atceros viņa trakās dusmas, jo gadījos tuvumā taisni tajā brīdī, kad viņš to bija uzzinājis. Nodaļas vadītāja Tatjana Ivanovna Kondakova, kura bija kaut kāda čekista vai ģenerāļa meita, pārmaiņu laiku uzplūdos pati viņam atzinās, ka tāds noslēpums ir. Nu, es vairākās Kurzemes bibliotēkās – Ventspilī, Talsos un citur 89.– 90. gadā, kad atcēla cenzūru, redzēju skatus, kad no pagrabiem sāka vilkt ārā noslēptas Latvijas laika grāmatas, kas bija izglabātas cauri vairākām bibliotekāru paaudzēm.

RL: Ja nemaldos, tad otrs Latvijas objekts šajā reģistrā ir mūsu paaudzes radīts – Baltijas ceļa organizēšanas dokumenti.

Vilks: Jā, Baltijas ceļš ir ierakstīts, un, atšķirībā no Dainu skapja, šeit bija daudz vieglāk pierādīt to, ka tam ir bijusi liela ietekme pasaulē. Tas ir jauns fenomens, kas parāda, ka pat veselas nācijas var vienoties par nevardarbīgu pretošanos un panākt rezultātu sistēmas sagraušanā, turklāt izraisot ķēdes reakciju citur pasaulē.

RL: Bet, ja es formulētu jautājumu līdzīgi, kā TV 5 žurnālists Mamikins, kurš, paredzot savas interaktīvās aptaujas mērķauditorijas viedokli, par 1919. gada 18. novembri bija pajautājis, kas bija Latvijas valsts proklamēšana – ievērojams notikums, apstākļu sakritība vai liela vēsturiska kļūda? Nu, 18. novembri mēs paši neesam piedzīvojuši un spriežam pastarpināti, bet citādi ir ar šo Baltijas ceļa dokumentu un notikumu, kurš visus tā pārliecinājis par savu nozīmīgumu.

Vilks: Franču revolūcija arī bija apstākļu sakritība...

RL: Nē, tā gan bija liela vēsturiska kļūda!

Vilks: Varbūt kļūda... (Smejas.) Un parasti tie ir vismaz divi no šiem variantiem vienlaikus, kombinācija. Taču te bija runa par ļoti apzinātu un saprātīgu veidu, kā to visu sasniegt. Laikam Savisāram bija ideja, ka jātaisa dzīvā ķēde. Latvijā konkrēti Tautas frontes cilvēki nomenedžēja, lai tas notiek. Un vēsture nezina citu gadījumu, kad trīs tautas trīs valstīs būtu sastājušās vienā rindiņā uz ceļa un sadevušās rokās, šī ideja ir absolūti unikāla. Jocīgi, bet mums bija šausmīgi smagi jādiskutē ar lietuviešiem, kuri gribēja akcentēt notikuma saistību ar Ribentropa-Molotova paktu, bet mēs gribējām uzrunāt arī tās pasaules daļas, kam šis sāpīgais vēstures fakts maz ko izsaka, un spēks bija tieši pozitīvajā vēstījumā, ka mēs nevis skraidām ar ieročiem pa džungļiem un šaujam, nevis veidojam militāru pretestību, bet atklāti un mierīgi nostājamies par savu pārliecību – te mēs esam, un dariet ar mums, ko gribat. Tas ir vairāk nekā indivīda nevardarbīgā pretošanās. Nu – tā ir tā mūsu anonīmās folkloras un koru tradīcija, kas it kā ir ļoti bremzējusi izteiktu individuālu ģēniju rašanos...

RL: Tekstā, ko mēs ierakām bibliotēkas pamatos, bija teikts, ka bibliotēka, kas tiks uzcelta, būs tas, ko mūsu paaudze ir spējusi izdarīt, īstenot. Man pašlaik ir tāda sajūta, ka paaudzes cīņa kaut kādā ziņā ir zaudēta, un būs grūti priecāties pat tad, kad tas beidzot būs noticis. Ka pārāk dārgi būs par to samaksāts, es domāju tādas vērtības kā pašcieņu, sirdsapziņu.

Vilks: Man tagad jau ir grūti runāt par savām emocijām. Jau, kad tika sasniegti tie lēmumi, es nespēju par to vairs ne priecāties, ne līksmot, no malas var likties dīvaini, bet ir jau pilnīga tukšuma sajūta. Prieka brīžiem vajadzēja būt visādiem – par dažādiem veiksmīgiem soļiem, panāktiem lēmumiem, par UNESCO, par likumu, par noslēgtiem līgumiem, pamatakmeņiem... Bet tās laimes sajūtas nebija. Nekādā gadījumā. Prāts saka, ka ir forši, bet tās iekšējās līksmības nav. Varbūt tā vispār notiek, ja pie kaut kā strādā tik ilgus gadus. Bet man kopš zināma laika, kopš zināmiem notikumiem manā dzīvē... – varbūt tas liksies nodevīgi pret bibliotēku, bet es nedomāju, ka man tas ir pats svarīgākais. Tā ir mana personiska lieta, bet tas jau netraucē man daudz strādāt un darīt visu, kas jādara. Un kaut kāda taisnība ir arī tajā, ko tu saki.

RL: Man ir sajūta, ka esam izrādījušies vājāki, nekā būtu gribējuši būt.

Vilks: Vēl strādājot Retumu nodaļā, mēs ar kolēģi fantazējām, kas būs, ja Latvija atgūs neatkarību, un viņa teica – zini, man liekas, ka mēs diezgan ātri atkal nonāksim marginālā situācijā. Ka atkal nekas nebūs atkarīgs no tādiem cilvēkiem, kuri padomju laikā iekšēji nepakļāvās tam, kas notiek. Tie, kas iznāca ārā, bet drīz marginalizējās vai tika marginalizēti. Runājot tieši par mūsu paaudzi, es tajā redzu, par spīti vēlmei pārāk ātri kompensēt to, kas pirms tam nav bijis iespējams un pieejams, zināmu romantismu vai naivumu, varbūt vairāk nekā citās. Un tā ne vienmēr ir pozitīva īpašība. Daudziem ir jāuzņemas atbildība arī par to, ka negāja tur, kur kāds jau rosās – nu lai viņš tur ņemas un darās, es palikšu neskarts, godīgs. Es tagad sakarā ar bibliotēkas dibināšanas gadadienu vairāk iedziļinājos deviņpadsmitajā gadā – tas ir neticami, cik toreiz cilvēki tomēr bija labi sagatavojušies Latvijai. Uzreiz izveidoja labu universitāti, bibliotēku, teātrus, operu... Es redzu tur lielu atšķirību – daudz lielāku kapacitāti, kuras tagad pietrūka, viņiem bija daudz lielāka gatavība aizpildīt savu valsti ar savu saturu. Tautas frontes posmā jau arī bija reizēm neticami pareizi un gudri lēmumi, kad vajadzēja tikt līdz vēlēšanām, dabūt vairākumu Augstākajā padomē, tās akcijas un aktivitātes bija ļoti saprātīgas. Pēc tam kaut kas nokrita. Nu, tā laikam ir sakritība, bet man šī sajūta iestājās pēc tam, kad Ita Kozakēviča aizgāja. Nenotika uzreiz vēlēšanas, bija kaut kāds starpposms līdz deviņdesmit trešajam gadam, vakuums, kurā kaut kādi citi cilvēki pārdefinēja savas iespējas noturēties pie jaunās situācijas, pārformēties, pielāgoties, Daugavmalas dziedātājus nolikt pie vietas, daži cilvēki pazuda un aizgāja no visām lietām. Tur deviņdesmito gadu sākumā kaut kas notika, es tiešām ceru, ka to kādreiz vēsturnieki sapratīs. Deviņpadsmitajā gadā tas nenotika, viņi neizlaida to pavedienu no rokām. Es negribu būt banāls, bet Skalbe teica, ka vajag vispirms Latviju sastutēt un tad visiem būs labi, bet deviņdesmito gadu politiķi aicināja sasniegt katram savu labklājības līmeni un no tā izveidosies kopējā valsts labklājība.

RL: Tu man kādreiz stāstīji par vienu basketbola spēli skolas laikā – kad objektīvi bija visas iespējas uzvarēt, uzvara bija ļoti tuvu, bet tomēr nenotika.

Vilks: Jā, bija reāla iespēja beidzot tikt uz Latvijas finālturnīru, bet mēs bijām “Dinamo” komanda, kas bija galīgi nepopulāra. Un to nevarēja laist cauri nekādīgi, tādu negodu Latvijas jaunatnes basketbols nedrīkstēja piedzīvot, ka kaut kāds “Dinamo” tiek līdz Latvijas finālam, salīdzinājumā ar prestižo 3. sporta skolu. Ja trīs spēlētāji paliek laukumā un tad zaudē tikai ar sešiem punktiem, nu, katrs basketbolists sapratīs, ko tas nozīmē!

RL: Tajā reizē tie bija kaut kādi neobjektīvie tiesneši, kas neļāva. Bet es gan arī īsti nezinu, ko šeit, izmantojot tās spēles analoģiju, varētu nosaukt par uzvaru.

Vilks: Tomēr neaizmirsti, ļoti daudz kas ir mainījies, ir šīs brīvības, kaut vai, piemēram, ceļošanas brīvība.

RL: Jā, tikai ja es ar tādu zaudētāja sirdsapziņu braukāšu apkārt pa globusu, vai man no tā paliks labāk? Ja kaut kas ir darīts nevis tāpēc, ka tas ir vienīgais iekšēji pieņemamais veids, bet pavisam citu apsvērumu dēļ, tad visi šie apsvērumi summējas un pavēršas pret to vienu vienīgo apsvērumu, kuru vajadzēja ņemt vērā.

Vilks: Es nezinu, kas varēja notikt citādi. Būtu stulbi vainot iepriekšējo sistēmu, bet es tomēr gribu teikt, ka tās ietekme uz cilvēka morāli un dvēseli – es gribu, lai mani pareizi saprot! – ir tiešām šausmīgi postoša. Man ir bijusi bieža saskarsme ar Rietumu sabiedrības cilvēkiem, un tā domāšanas atšķirība ir grandioza. Grandioza. Es esmu “tulkojis” divus latviešus, kas runā savā starpā latviešu valodā un viens otru pilnīgi nesaprot. Virspusējā līmenī spriežot, mēs nebijām ne kādi tur īstie komjaunieši, ne komunisti, bet vaina ir dziļāk, tajā apstāklī, ka bijām tik labi apguvuši to duālo dzīvi divās pasaulēs, būt vienlaikus tiem, ko vajag, un tiem, kas esam, un dubultās dzīves pieredze, manuprāt, arī tagad radīja cilvēkos to attaisnojuma sajūtu, to “visi tā dara”, “visi zog” un tā tālāk. Ka es esmu godīgs ne tāpēc, ka tā ir mana atbildības sajūta, ka paslepus visu var, tikai vajag, lai par to neuzzina. Mēs neuzņēmāmies atbildību par to, ko darām. Brīvība ar bezatbildību sagāja vienā krastā, tas ir tas, kas ir noticis.

RL: Kas būs “sausais atlikums no Vilka”, ja tavs un bibliotēkas liktenis kādā brīdī šķirtos?

Vilks: Man svarīgi ir cilvēki, izveidojušās attiecības un tas zūdošais, ko nevar nekur iecementēt. Ir noteikts punkts, līdz kuram es labprāt būtu bibliotēkā, bet vēlāk labprāt darītu arī kaut ko citu. Man, piemēram, ļoti patīk strādāt universitātē ar studentiem. Es sestdienās to jau tagad daru, lasu četrus kursus. Bibliotēkas ķermenī man ir zināms nevis, kādai jābūt arhitektūrai, kas nav mana kompetence, tam skeletam un ādai, kas tagad tiek celta, bet gan tas, kā jāveidojas tai mīkstajai miesai, kam jābūt tur iekšā, tiem orgāniem, tur jau nu gribētos piedalīties, bet, kad tas viss būs, es neplānoju visu mūžu tur sēdēt un būt par bibliotēkas direktoru, man nav ambīciju memorializēties. Nu, 20 gadi par direktoru un 31 gads bibliotēkā, nu gan jau kādu kursa darbu bibliotēku vēsturē uzrakstīs. (Smejas.)

RL: Tu pieminēji traģisku notikumu savā dzīvē. Lūdzu, piedod par šo jautājumu – bet kas ir svarīgs vēl pēc tam, kad tēvs zaudē savu dēlu?

Vilks: Visas lietas, ap kurām mēs ņemamies un tik ļoti pārdzīvojam, varam pat viens otram pāri nodarīt, tas viss ir tik nenozīmīgi, pilnīgi nesalīdzināma dimensija. Un man vairs tas... Es spēju vienkārši redzēt atšķirību starp ārkārtīgi svarīgo un ne tik svarīgo. Un ja tu kaut ko nepieņem par tik ļoti svarīgu, ir vieglāk kaut ko darīt. Bet no tā nerodas vienaldzība vai apātija, vai vēlēšanās visu pamest. Ne jau tādā nozīmē. Nu un tad, ja ar bibliotēku kaut kas neveicas vai nav, nu un tad – kas tad tas ir salīdzinājumā ar citām lietām, kas cilvēkiem ir jāpiedzīvo. To laikam tiešām ir svarīgi saprast, lai saprastu, kāpēc dažreiz es...

RL: Vai tu kādreiz ieraudzīji tos cilvēkus, kuri tika notiesāti par tava dēla slepkavību?

Vilks: Nekad nevēlējos. Es par to neko nezinu un nevēlos zināt, nekādas detaļas, ne to, kādi viņi izskatās, es negribu par viņiem neko dzirdēt, negribu viņus redzēt, jo tas neko nevar atrisināt. Varbūt esmu pagājis uz ielas garām – bet kāpēc man tas būtu jāzina?

RL: Tu strādā, lai visi visu atcerētos, bet varbūt gan cilvēkam, gan sabiedrībai un kultūrai kopumā ne mazāk svarīga būtu kāda aizmiršanas institūcija. Varbūt tikai aizmiršana nodrošina eksistenci?

Vilks: Hm, cik interesanti. Jā... bet jānoglabā jau kaut kur ir. Mēs nekad nezinām, kādai vajadzībai.