Skaistums amerikāņu gaumē – tulkošanas grūtības

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu par “Seksu un lielpilsētu” (kuru, atšķirībā no “Sainfelda”, es nevaru ciest), es pieminēju amerikāņu dīvainos priekšstatus par sievietes skaistumu un atļāvos nosaukt Bārbru Straisandi, Laizu Mineli, Glenu Klousu un Sāru Džesiku Pārkeri par neglītām. Ne Straisandi, ne Klousu, ne Pārkeri neviens necentās aizstāvēt, bet par Laizu Mineli mani skarbi nolamāja blogos – proti, atradies te, Laiza Mineli viņam esot neglīta, kā lai tagad uzticas viņa spriedumiem par literatūru?! Tulkojot anekdošu valodā: “Visu Odesu viņa apmierina, bet tevi vienu, redz, neapmierina!”

Skaidrs, ka skaistums ir subjektīva lieta, jo, angliski izsakoties, atrodas vērotāja acī, bet, kas attiecas uz Laizu Mineli, jautājums, iespējams, tiešām ir strīdīgs. Pat ja viņa nav skaista, tad noteikti ir sasodīti mīlīga, un tāds principā ir viņas ierastais ampluā.

Bet zīmīgi ir tas, ka viņas neatzīšana par skaistuli tiek uzskatīta teju par zaimošanu. Šeit, es domāju, stājas spēkā varas, statusa, vispārējās atzinības harisma. Vai tad viņa var būt neglīta, ja ir zvaigzne, laureāte, pasaulslavena aktrise?! Es, piemēram, no bērnības biju pieradis uzskatīt Staļinu par skaistu un diezgan ilgi nespēju no tā tikt vaļā, bet paralēli visi brīnās, kā Hitleram izdevās tik ļoti apburt vāciešus.

Jau no šiem piemēriem vien ir skaidrs, ka runa nav par personīgo gaumi, bet gan par institucionalizētiem uzskatiem – par to, ko Renē Žirārs raksturoja kā imitēšanas jeb atdarināšanas tieksmi (mimetic desire). Starp citu, runājot par skaistumu vērotāja acī, par šo tēmu ir arī slavens klips no vecā amerikāņu seriāla “Krēslas zona” (“Twilight Zone”). Tā arī saucas: “The Eye of the Beholder”. Sievietei, kura ārkārtīgi pārdzīvo savu neglītumu, tiek veikta plastiskā operācija, bet kamera gandrīz līdz pašām beigām nerāda personāžu sejas, un tikai pēdējā kadrā skatītājs redz, ka izmisusī paciente ir normāla amerikāņu kinoblondīne (aktrise Dona Daglasa, īstajā vārdā Dorisa Smita, dz. 1933), bet dakteri un medmāsas – cilvēki ar cūkveidīgiem purniem.

Bet ar ko gan ir saistīts šis amerikāņu “neglītā skaistuma” kanons, kas mani tik ļoti aizskāra? Tas nav liels noslēpums, un zināmā mērā es par to jau esmu reflektējis – ja ne tiešā veidā, tad maskējot to ar humoru.

2009. gada Aktieru ģildes (Screen Actors Guild) balvu pasniegšanas ceremonijā citu starpā par mūža ieguldījumu kinematogrāfā tika apbalvota kādreizējā skaistule Betija Vaita (dz. 1922). Prēmiju viņai pasniedza Sandra Buloka (dz. 1964), kura kopā ar viņu vēl nesen bija filmējusies un, nosaucot laureātes vārdu, jokodamās pasūdzējās, ka filmēšanas laukumā tā esot uzvedusies neizturami. Uz ko Betija Vaita savā pateicības runā atbildēja– un šie vārdi tiek bieži citēti – ar šādu frāzi:

– With all of the wonderful things that have happened to Bullock, isn’t it heartening to see how far a girl as plain as she is can go? – “Ņemot vērā visu brīnišķīgo, kas noticis Bulokas dzīvē, vai nav aizkustinoši, cik tālu var tikt neizskatīga meitene?”

Buloka pasmējās un, šķiet, pat neapvainojās.

Lieta tāda, ka Buloka, par spīti savam neapstrīdami vienkāršajam izskatam – un tas pats, manuprāt, attiecas uz Betiju Vaitu –, periodiski iekļūst visu laiku skaistāko sieviešu sarakstos, tāpēc pilnīgi precīzo raksturojumu, kuru viņai sniedza Betija Vaita (Tolstoja kņazienes Mjagkajas manierē), varēja uztvert kā ironiju.

Betijas Vaitas atbildes indīgumu neitralizē ne tikai šķietamais ironiskums, bet arī amerikāņu pārliecība, ka skaistums, kā jebkura cita kvalitāte, ir iegūstama lieta un ikviens (ikviena), pieliekot zināmas pūles, var sasniegt visu, ko vien vēlas, – kļūt par miljonāru, prezidentu, mākslinieku, dzejnieku, skaistuli.

Tāda, galu galā, ir demokrātijas, amerikāņu sapņa un politkorektuma būtība. Kas, protams, galējībās ieslīgstot, ved uz krēslas zonu.

Atmiņā likumsakarīgi nāk padomju paralēle:

Tikums bija uzvarējis. Skaistām meitenēm vairs nedeva darbu kinematogrāfā. Režisors stomījās aktrises priekšā, nekādi nespēja saņemties, vilka garumā:

– Dotumi jums, protams, ir... Pat talants... Bet jūs tomēr esat tāda... ar fiziskiem trūkumiem. Slaida kā Kijevas papele. Kaut kāda, es atvainojos, skaistule. [..] Vārdu sakot, ar šādu izskatu nekas nesanāks. Ko teiks sabiedrība, ja ko tādu ieraudzīs ekrānos?

– Jūs esat netaisnīgs .., – teica aktrise, – pēdējā gada laikā (jūs taču zināt, ka mani nekur neņem pretī) es izskatos ievērojami labāk. Paskatieties, kādas grumbas pierē. Pat sirmus matus var redzēt.

– Nu ko jūs – grumbas! – režisors sūkstījās. – Ja jums būtu maisiņi zem acīm! Un dziļi iekritusi mute. Tā būtu cita lieta. Bet kas jums par muti? Kā ķiršu dārzs. Kaut kāds “mēs redzēsim debesis vienos dimantos”[1. Citāts no Antona Čehova lugas “Tēvocis Vaņa”.]. Pasmaidiet. Nuja, tā arī ir! Visi trīsdesmit divi zobi! Kā pērles! Kā no valūtas veikala! Nē, nekādi nevaru jūs pieņemt. Un gaita jums arī velns zina kāda. Gracioza. Kā pavasara vēsma! Riebjas skatīties!

Aktrise izplūda asarās.

– Kāpēc es esmu tik nelaimīga? Talantīga – un taisnu muguru?

– Ģimenē bez kropļa neiztikt, – režisors sausi noteica. – Ko lai es ar jums daru? Uzmetiet kūkumu. Lielāku, daudz lielāku. Vēl. Nevarat?... (Ilfs un Petrovs, “Savanarilo”, 1932)

Galvenā nelaime ir nevis tā, ka kāds tiktu netaisnīgi norakts, bet kāds tiek nepelnīti slavēts, – visādi gadās. Bīstami ir tas, ka nevēlēšanās atšķirt skaistumu no neizteiksmības tiek sistemātiski atbalstīta, un tas var novest (kultūras koda līmenī) pie pilnīgas izšķirtspējas atmiršanas. Diemžēl darbības vārds discriminate, “atšķirt, izrādīt niansētu gaumi, būt subjektīvam, diskriminēt”, un visi tā atvasinājumi pašlaik galvenokārt tiek saistīti ar rasu diskrimināciju un līdz ar to zaudē cieņu.

Skaidrs, ka atšķirība starp skaistumu un tā neesamību neapzināti tomēr ir jūtama un skaistuma kontrasts ar neglītumu ir apspēlējams – ar nosacījumu, ka lietas netiek sauktas īstajos vārdos.

Nāk atmiņā epizode no brīnišķīgā aktiera Čārlza Groudina (dz. 1935) neilgās karjeras – man īpaši patīk viņa duets ar Robertu De Niro filmā “Pusnakts skrējiens”, kurā viņš tēlo pats sava sarunu šova (1995–1998) vadītāju. Pie viņa studijā viesojās Rūta Vesthaimere, amerikāņu plašsaziņas līdzekļos pazīstama vienkārši kā daktere Rūta.

Rūta Vesthaimere (meitas uzvārdā Karola Ruta Zīgele) ir dzimusi Vācijā (1928). 1939. gadā viņas vecākus arestēja, viņi gāja bojā koncentrācijas nometnē, Rūta tika aizsūtīta uz Šveici, bet pēc kara emigrēja uz Palestīnu, kur piedalījās Izraēlas brīvības cīņās kā izlūks un snaipere (1948) un guva ievainojumus. Vēlāk viņa pabeidza Sorbonnu, kļuva par psihiatri, vairāku grāmatu autori un televīzijas slavenību; trīsreiz precējusies. Tas, ka daktere Rūta nebija nekāda skaistule, šķiet, nav jāpierāda, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka viņas televīzijas slava ir pilnībā un absolūti saistīta ar galvenās seksa un erotikas speciālistes ampluā, tādu kā Freidu trūcīgajiem. Un šeit viņas ne sevišķi krāšņā āriene (viņa turklāt bija lilipute, tikai metru četrdesmit gara) spēlē centrālo lomu – tā laupa viņas spriedelēšanai par droša seksa nozīmīgumu jebkādu erotisku tiešumu. Īpašu šarmu viņas runām piešķir spēcīgs ebreju akcents, it kā apstiprinot, ka viņa cēlusies no Vīnes, bet vienlaikus arī komiski izceļot un līdz ar to arī mazinot efektu, kas rodas, skaļā balsī dārdinot no ekrāna tādus intīmus jēdzienus kā erekcija, prezervatīvs, penetrācija, orgasms utt.

Tovakar viņa bija uz viļņa un, nepārtraukti slavinādama kopīga OHGEZMA brīnišķīgos labumus, stāstīja par veidiem, kā to sasniegt, taču arī brīdināja no vieglprātīgas pretapaugļošanās līdzekļu, it sevišķi prezervatīvu, neizmantošanas.

Dr. Rūta: Es vienmēr saku jauniem cilvēkiem, lai viņi vienmēr velk prezervatīvu! Kāpēc jūs smejaties?

Č. Groudins: Es it nemaz nesmejos.

Dr. Rūta: Jūs smejaties, jo tas, ko es saku, jums nešķiet nopietni.

Č. Groudins: (Valdot smieklus.) Man tas šķiet ļoti nopietni...

Dr. Rūta: Nesmejieties. Jums vienmēr jāvelk prezervatīvs.

Č. Groudins: Es vienmēr... īstenībā man arī ta­gad tas ir uzvilkts...

Groudina brīnišķīgā pēdējā replika – Actually, I am wearing one right now – ir grūti tulkojama. Darbības vārds “nēsāt, valkāt” šajā frāzē izceļas ar savu jaušamo konkrētību uz pārējo vārdu absolūti ikdienišķā fona: I, “es”, now, “tagad”, un it īpaši one, burt. “viens”, kura nozīme ir daudz abstraktāka, algebriskāka un tādēļ arī eifēmiskāka nekā krievu “tas, tajā” (он, в нем).

Šāds paņēmiens, negaidīta pāriešana uz personiskām detaļām, it sevišķi uz riskantiem faktiem no intīmās dzīves, televīzijas sarunu šovos tiek izmantots bieži. Atceros, kā Sibila Šeparde (dz. 1950), patiešām skaista sieviete, atbildot uz vadītāja jautājumu par Elvisu Presliju (1935–1977), ar kuru viņai 70. gadu sākumā bija romāns un kuru viņa pameta tā nevaldāmās rijības un narkomānijas dēļ, strauji iesaucās:

– Visi zina, ka mūža beigās viņš kļuva šausmīgi resns. Viņam patika ēst. Viņš ēda pilnīgi visu. Izņemot vienu lietu. Līdz brīdim, kad iepazinās ar mani. (…But there was one thing he wouldn’t eat. Until he met me.)

Drosmīgais paziņojums par pieredzes bagātā četrdesmitgadīgā Preslija pievēršanu kunilin­gam (kas presē un blogosfērā izraisīja citu Pres­lija mīļāko protestus) šeit ir meistarīgi apslēpts gandrīz nevainīgajā kalambūrā uz vārda eat, “ēst”, bāzes, kas angļu sarunvalodā ir visparastākais, vienkāršs kā patiesība vai maizes klaips, darbības vārda apzīmējums šai izsmalcinātajai baudai. Krieviskais “laizīt” (лизать) šeit neder – šī vārda kalambūriskās iespējas velk uz kaut kādu nevajadzīgu manierīgumu. Piemērs:

Мне сказала Анжелика:

– Полежи-ка, полежи-ка!

Я не понял эту речь:

Полизать или прилечь?[2. Anželika man teica:/ – Atgulies, atgulies!/ Es viņas teikto nesapratu:/ Atgulties vai aplaizīt?]

Tā vai citādi, no Sibilas Šepardes mutes tas izklausījās ļoti pavedinoši, kā pikanta, ja nu vienīgi nedaudz pārspīlēta uzslava, kas ietīta maigā laika dūmakā. Vuāriski ielauzties bravūrīgās skaistules un visu laiku nepārspētā, lai arī nedaudz apaļīgā rokmūzikas karaļa guļamistabā, pat ja tas notiek televīzijas šoviem raksturīgajā atsvešinātajā pēcnāves režīmā, ir viena lieta. Groudina izspēlētais absurda teātris (neraugoties uz frāžu one thing un wearing one līdzību) ir pavisam kas cits.

Šeit pilnīgi viss ir neveikls un brīnišķīgs. Gan tūlītējā reakcija, kas atgādina pasaku formulu “Nostājies manā priekšā kā lapa pret zāli!”, pēkšņā truša izvilkšana no burvju mākslinieka cepures un angļu retoriskais pavērsiens: As we speak... “Kamēr mēs [šeit] runājam [tikmēr viss tā arī notiek]”. Gan priekšlaicīgās prezervatīva uzvilkšanas mistērija (bez EHEKCIJAS? Pateicoties mūžīgai EHEKCIJAI?) un ilgstošā sēdēšana studijā, to nenovelkot. Gan komiskā un neticamā iekāre pret vienīgo klātesošo partneri – veco, neglīto pundurīti... Turklāt tas viss notiek šeit un tagad, reālajā laikā, mūsu acu priekšā – lai gan kas zina, neviens mums neko nepaskaidro, tikai vārdi, vārdi, vārdi... Un tas viss balstās vienīgi uz dakteres nereprezentab­lo erotiskumu.

Gribētos pabeigt uz priecīgas nots. Es tā arī ne­noskaidroju, kurā šovā Sibila Šeparde nāca klajā ar savu sensacionālo paziņojumu, bet tas noteikti nenotika pie Groudina. Vispār sākumā viņa par Groudinu nebija sajūsmā – sūdzējās par viņa darbu filmas “The Heartbreak Kid” (1972) uzņemšanas laukumā. Un tikai vēlāk piekrita viņam atdoties.

Ir arī fotogrāfija, kurā viņi abi redzami kopā, manāmi novecojuši, bet joprojām tīri izskatīgi.

Seksminimums

Nu jau vairākus gadus es savā kooperatīvā skaitos vecākais iemītnieks – gan vecuma, gan iemītnieka stāža ziņā. Amerikāņi ir ārkārtīgi mobili: nekustamais īpašums vienam saimniekam pieder vidēji septiņus gadus. Un runa ir tikai par īpašumtiesībām, investīcijām, nevis dzīvošanas ilgumu, noth­ing personal, mājās galvenokārt nevis dzīvo, bet uztur tās pieklājīgā stāvoklī, gaidot iespēju pārdot tālāk. Manas deviņu gadu klātbūtnes laikā visi mājas iemītnieki ir nomainījušies kā pēc mājiena, dažos dzīvokļos pat divreiz.

Kooperatīva priekšsēdētājai (es esmu grāmatvedis) Annai ir nedaudz mazāks stāžs. Viņa ir vientuļa, bet mundra, saprātīga un nekaitīga sieviete. Uzzinājusi, ka Katja ir māksliniece, Anna viņai pasūtīja uzgleznot priekšnamā fres­ku. Citādi viņas dzīvoklis ir sterils (viscaur balts), tajā nekad nav cilvēku, un Annas seksuālā orientācija joprojām ir noslēpumā tīta. Viņas āriene ir, kā lai saka, shematiska – daba, klasiķa vārdiem izsakoties, pie viņas ilgi galvu nav lauzījusi. Viņas stingrajā, monotonajā balsī ir kaut kas vīrišķīgs, bet, pēc visa spriežot, no visiem satraukumu raisošajiem antīkajiem priedēkļiem (hetero-, homo-, bi-, auto-, pan-...) viņai visvairāk piestāv a-.

Varu mēs ar viņu sagrābām jau sen, cīnoties ar pirmā sastāva intrigām. Anna pārpirka savu dzīvokli no darba biedra, bijušā kooperatīva priekšsēdētāja, kurš, par spīti savai vīrišķīgajai stilistikai (viņa vārds sastāvēja no iniciāļa Džei Bī, kā viskija markai), neizturēja vietējās ķildas un pārdeva dzīvokli bez kaulēšanās. Bet tādam vecam, kaut arī maz pieredzējušam padomju putnam kā man amerikāņu intrigas, vienalga, vai katedrā (runa ir par Kornela Universitāti) vai dzīvokļu kooperatīvā, šķiet elementāras, Vatson. Es mierīgi pacietu visas ķildas (“šitais man izvāksies bez ierunām”), pusmūža Annu pārliecināju kļūt par prezidenti, pats uzņemdamies grāmatveža amatu, un mājā beidzot iestājās miers.

Savā audio un video ierakstu firmā Anna ir vidējās pakāpes menedžere, un sazvanīt viņu var tikai caur sekretāri. Varētu domāt, ka viss ir stabili, taču pēkšņi viņa praktiski pārtrauc rādīties mājās. Ceļas četros no rīta, skrien, brauc uz biroju, pēc darba mājās arī nav sastopama, bet deviņos vakarā jau guļ. Domājam – vai tiešām seksuālā revolūcija iestājusies? Bet, ja tā, tad kāpēc Anna vienmēr ir brīva svētdienās – visromantiskākajā laikā?

Izrādās, mobilitāte tomēr bija atradusi citu tipisku izpausmes veidu – career change. Annai apnikusi birokrātes loma, un viņa nolēmusi pārkvalificēties par ģimenes un laulības jautājumu konsultanti. Katru darba dienas vakaru un sestdienu viņa, nekaitējot produktivitātei, apmeklē visus nepieciešamos kursus, tādēļ arī ir tik aizņemta.

Paiet vairāki gadi, un kādu dienu līdz ar kooperatīva papīriem es no viņas saņemu nelielu reklāmas lapiņu – paziņojumu par viņas privātā psihoterapijas kabineta atvēršanu (vēl viena adrese un telefona numurs), pagaidām tikai kā praktikante (intern) kādas diplomētākas spe­ciālistes uzraudzībā, bet tomēr. Viņa pat iedod man vairākas šādas kartītes, ja nu gadījumā iedomāšos tās izdalīt paziņām. Vārds psychotherapy ir iegravēts lielā, treknā šriftā, toties draudzīgi, ar mazo burtu, bet zemāk smalkākā drukā, taču bez liekas pieticības uzskaitīts potenciālo klientu loks: individuals • couples • families • groups.

Kurš pie viņas ies, brīnāmies mēs ar Katju, kad viņas ķērcošā balss automātiskajā atbildētājā aprauj jebkādu nojausmu par intimitāti? Laiku pa laikam es apvaicājos par viņas panākumiem jaunajā darbības jomā. Viņa atbild, ka nevajag sasteigt, reputācija jāiekaro pamazām, taču kopumā viņa ir apmierināta, ka sekojusi iekšējam aicinājumam un atradusi sevi. Ja tā turpināsies, viņa pārdos dzīvokli un nopirks māju.

– Kā viņa var dot padomus, ja pašai nav pieredzes? – vispusīgi attīstītā Katja uzstāj.

Viņas runā es sadzirdu intonācijas, kas pazīstamas no diskusijām par estētiskām tēmām (“Glezniecību var saprast tikai mākslinieki”). Sajutis, ka tiek apdraudēta arī mana spekulatīvā profesija, es ieņemu aizsargpozīciju tālākajā plānā:

– Literatūrzinātnieki taču pēta literatūru, lai gan paši neraksta...

Bet Katja ir noskaņota miermīlīgi. Viņai pietiek ar Annas asinīm:

– Nu labi, neraksta, bet vismaz lasa!...

Kam – kabilitāte, kam – nekabilitāte

Kornela Universitātē es piekopu aktīvu akadēmisko dzīvi, apmeklēju dažādus publiskus pasākumus un parties, pazinu “visus” un biju sasniedzis augstu visibility pakāpi. Vēlāk, pārceļoties uz Dienvidkalifornijas Universitāti, es atteicos no šīs sava tēla šķautnes un pat godīgi pabrīdināju darba devējus, ka otrreiz sevi šādi teatralizēt netaisos, plānodams vienkārši “cash in” (atprečot) uzkrāto – gan Kornela prestižās Ivy League augstskolas reputāciju, gan šīs augstskolas godājamā pārstāvja slavu, kas pienācās man pašam.

Kampusa tipa universitātēm (pie kurām pieder arī Kornela Universitāte) ir raksturīgi vārīšanos savā sulā (ne mazāk kā puse Itakas iedzīvotāju ir universitātes studenti, profesori, darbinieki un darījumu partneri) apvienot ar histērisku dzīšanos pēc ārējiem kontaktiem (komandējumiem, respektablu ārzemnieku uzņemšanas, konferenču rīkošanas utt.). Aktīvai sociālajai dzīvei šādā universitātē ir zināmas priekšrocības. Kornelā es pavisam īsā laikā iepazinos ar Deridā, Polu de Manu un Dmitriju Nabokovu, noklausījos Baševisa Zingera un Borhesa lekcijas, uzņēmu savus senos paziņas Eko un Ļimonovu, kā arī sadraudzējos ar Nobela prēmijas laureātu ķīmijā, kurš bija krievu literatūras cienītājs un pats gandrīz kļuva par televīzijas personality.

Manā laikā par savdabīgu Kornela Universitātes pašpietiekamības un klaustrofobijas sajaukuma izpausmi kļuva programma Professors at Large. Slavenības no dažādām kultūras jomām tika uz pāris nedēļām par milzīgu naudu uzaicinātas uz Kornelu, kur tās uzstājās ar publiskām lekcijām, vadīja īpašus seminārus, tikās ar studentiem un kolēģiem un, protams, piedalījās sociālajā dzīvē, ik vakaru pakļautas operācijai wine and dine (apm. “sālsmaize”, burt. “dzirdīt ar vīnu un barot”). Ja nemaldos, 1987. gadā viens no šādiem “izmukušajiem profesoriem” Kornela Universitātē bija Mikelandželo Antonioni.

Viņš bija tikko uzņēmis krāsu ziņā novatorisko filmu “Obervaldes noslēpums” (1981) un parādīja to arī mums. Filmu es drīzāk nesapratu (bet, tā kā jaunākajos amerikāņu kino ceļvežos šī filma nav atrodama, var secināt, ka tā neguva sevišķi lielus komerciālus panākumus), taču tas nekādā mērā nemazināja manu cieņu pret “Fotopalielinājuma” un “Pasažiera” (jeb “Profesija – reportieris”) autoru. Un, protams, es jutos pagodināts, kad mani uzaicināja uz pusdienām par godu Antonioni, kas bija sarīkotas Professors at Large vadītāja, ievērojamā Kornela Universitātes fiziķa, reprezentatīvā indieša Vineja Ambegaokāra, mājās.

Antonioni, tobrīd jau 70 gadus vecs, bija izsmal­cināts sirms džentlmenis un izturējās ar cieņu un pieticīgi, bez itāļiem un kino cilvēkiem raksturīgās bravūras. Taču tas nenozīmē, ka viņš bija kluss un kautrīgs. Uzrunu viņš sāka ar nosvērtā balsī, taču visnotaļ sabiedriskā tonī uzdotu jautājumu pārliecinošā angļu valodā:

– So, you all teach? (“Tātad jūs visi pasniedzat?”)

Pie galda sēdēja apmēram desmit profesoru no dažādām katedrām, tāpēc bija paredzama apstiprinoša atbilde. Viesi pamāja, gaidīdami turpinājumu, kurš tūlīt arī sekoja, joprojām pieklājīgs, taču nu jau ar zināma izaicinājuma pieskaņu:

– Kā jums tas izdodas? Es nevarētu.

Šeit jāpiebilst, ka angliskajā “teach” ir apvienoti birokrātiski atsvešinātais “pasniegt” un sadzīviski vienkāršais, taču ambiciozais “mācīt”, un Antonioni, pēc visa spriežot, bija domājis otro. Sekoja dažādi saprātīgi skaidrojumi – katrs stādījās priekšā kā profesors, kurš pasniedz konkrētas zināšanas un iemaņas un nekādu pamatu eksistenciālam satraukumam šajā nodarbē nesaskata. Taču Antonioni palika pie savas neizpratnes par iespēju – vismaz pats savu – kādam kaut ko mācīt. Mans kareivīgā strukturālista periods vēl nebija pagājis, tāpēc viņa vārdi manī aizskāra polemisku stīgu, un es nolēmu pārnest cīņu uz viņa teritoriju.

– Bet pieņemsim, ka jums ir skolnieks, cienītājs, kurš vēlas no jums pamācīties un lūdz jūsu padomu filmēšanā.

– Ko es viņam varu ieteikt? Tā taču ir viņa filma, nevis mana.

– Bet pieņemsim, – es domās saucu palīgā VGIK profesora Eizenšteina garu, – ka viņš jums izstāsta savas ainas ieceri un uzdod konkrētu jautājumu – no kura punkta to labāk filmēt, no augšas vai no apakšas. Vai tiešām jūs viņam nepateiksiet priekšā, kur labāk novietot kameru?

– Kā es varu viņam kaut ko teikt? Tā ir viņa filma, viņa dzīve...

Saruna vēl kādu laiku turpinājās, bet Antonioni pilnā mērā attaisnoja savu nekomunikabilitātes apustuļa slavu. Savu “nē” viņš aizstāvēja rāmi, bet dzelžaini.

Cietis pilnīgu sakāvi – un, iespējams, pirmo reizi mūžā izjutis absolūti svešas pozīcijas nopietnību –, es centos revanšēties citā lauciņā. Es uzdevu jautājumu par visiem labi zināmo ainu filmā “Profesija – reportieris” ar ventilatoru istabā, kurā atrodas līķis: vai to var saprast kā variāciju par daudzu kinokritiķu pieminēto vēja motīvu, kas katrā viņa filmā šūpina lapas, kā sava veida “vēju telpās”.

– Jūs droši vien nekad neesat bijis tuksnesī, kurā tas tika filmēts. Tur bez ventilatora vienkārši nav iespējams uzturēties.

Lai nu ko, bet nekomunikabilitāti no viņa varēja pamācīties.

Pusdienas bija garas, sākumā visi sēdēja pie galda, pēc tam sarunājās viesistabā pie kafijas un pastaigājās pa verandu, kas apjoza visu gleznainajā kanjona aizā iebūvēto māju. (Kornela Universitātē ir slavens formulējums: “Ithaca is gorges” – kalambūrs par vārdiem gorge, “aiza”, un gorgeous, “apburošs”.) Atceros, es sarunājos ar viņu uz šīs verandas, baudot dabas skaistumu, sarunu biedra neuzkrītošo harismu un apziņu, ka esmu piederīgs šim mirklim.

Šo piederību saasināja vēl viens apstāklis, par kuru līdz šim noklusēju. Todien pie mums cie­mos bija iebraucis Saša Sokolovs, par kura di­viem romāniem es biju sajūsmā (tas bija pirms vēl izcilākās “Palisandrijas”) un ar kuru iepazinos viņa uzstāšanās laikā Kornelā. Doma iepazīstināt Sokolovu un Antonioni man likās valdzinoša, un, saņēmis rokās visu savu bezkaunību, es piezvanīju Ambegaokāriem. Taču viņi manu piedāvājumu uzaicināt Sašu uzņēma vēsi un norādīja uz acīmredzamo un, pēc amerikāņu domām, pilnīgi nepiedodamo short notice (brīdinājumu pēdējā mirklī). Manu uzstājību un galvojumus par Sašas izcilību viņi atvairīja, pamatojot ar ierobežoto vietu skaitu pie galda. Taņa bija gatava palikt mājās, atvēlot savus galda piederumus Sašam, bet tas jau sāka izskatīties pēc Dostojevska, un mēs piekāpāmies.

Tā izpalika vēl viens nekomunikācijas akts. Lai gan būtu bijis interesanti to pavērot no malas. Saša taču arī neprot pasniegt, par nopietnām tēmām runā galvenokārt rakstiski un zem sava veida palisandra maskas, bet pēdējos piecpa­dsmit gadus vispār klusē, bēguļo un slēpjas. Gribētos ticēt, ka viņi saprastos bez vārdiem, lai gan priekš tam principā nemaz nav jāsatiekas. Arī es galu galā sāku darīt to pašu – uzreiz pēc Kornela.

Name dropping

Reiz man bija jāizskaidro šī krievu valodā neeksistējošā frāze. Kā hrestomātisku piemēru minēju nesen (1995. gadā) publicētas memuāru grāmatas stilistiku. Sarunu biedrs lūdza izteik­ties konkrētāk. Tad es atcerējos kādu frāzi no šiem atmiņu stāstiem, kuru patiešām varētu uzskatīt par kvintesenciālu lielīšanos ar tuvību dižgariem: “Kad braucām pa šoseju uz Ahmatovas bērēm, Brodskis man parādīja vietu, kur apglabāts Zoščenko.” Šis teksts ir patiesi neaizmirstams etalons. Ne ko pielikt, ne atņemt, visas vietas aizpildītas ar pareizajiem cilvēkiem, un pat priekšlaicīgi – Brodskis vēl bija dzīvs.

Varētu domāt, ka tik vienkāršu lietu kā informāciju par Zoščenko kapa vietu varētu uzticēt arī šoferim – Puškins vienkārši rakstītu, ka kučieris norādīja ar pātagu uz austrumiem, bet, kā saka, noblesse oblige. Tiesa, Pēterburgas paziņas apgalvo, ka Zoščenko nemaz neguļ pa ceļam pie Ahmatovas, bet šādas lietas labā arī desmit verstis nav liels līkums. Ja jau aprakt, tad ar mūziku!

Svešās dzīrēs

(Rietumu kino uz bis)

Pat ja vecajos padomju laikos kādreiz gadījās noskatīties kādu Rietumu filmu, daudz kas tajā vienalga bija apslēpts aiz Dzelzs priekškara drapērijas krokām. Nebija saprotams, vai tas, ko rāda, pie viņiem patiešām notiek ikdienā vai arī ir vienkāršs māksliniecisks efekts? Galu galā, nodalošais kontrasts starp praktisko un poētisko ir visas mākslas pamatā.

Lūk, viņš (Belmondo, “Maigais nelietis”, 1966) zvana viņai no Briseles pa telefona automātu – tā, it kā atrastos turpat blakus, Parīzē. Kas tas ir, pārdabiska roku veiklība, vai arī tā var ikviens? Lūk, viņu (neatceros, kuru tieši, iespējams, Filipu Nuarē) modina istabene, atnesusi brokastis uz numuriņu, un viņš tūdaļ ievelk viņu gultā – kas tas ir, normāla apkalpošana vai donžuāna varoņdarbs?

Nepazīstamais ne vienmēr izraisīja sajūsmu. Lūk, viņš (Gērijs Kūpers) izrāda viņai (Odrijai Hepbērnai) uzmanību, ieved savā milzīgajā numurā, bet tur viņus jau gaida neliels noalgots ansamblis, un viņi dejo un flirtē šo svešinieku klātbūtnē (“Mīla pēcpusdienā”, 1957). Skaudības nebija, jo intimitāte bija pagalam, taču nezuda cerība, ka dzīvē tā nemēdz notikt – tikai kino cilvēku fantāzijās.

Viena no šādām mīklām bija pat ne ārzemju, bet “pašmāju”, tomēr futuroloģiskajā un pa pusei aizliegtajā Tarkovska filmā “Solāris” (1972). Neiedomājami garais pārbrauciens pa nākotnes autostrādes pazemes posmu likās neticams. Kas tas ir – kaut kāds filmēšanas triks, palielināta minidekorācija, vai arī kaut kur pasaulē šādas lietas tiešām pastāv? (Eksperti zināja teikt, ka šāds tunelis patiešām ir – Japānā.)Bet visvairāk, protams, mulsināja privātīpašuma apmēri. Piemēram, tas, ka kravas mašīna, mikroautobuss un pat lidmašīna var piederēt privātpersonai, nevis tikai institūcijai. Vissatraucošākā, protams, bija sadzīve – pazīstama kategorija, galu galā.

Angļu filmā “Čārlijs Bablzs” (ar Albertu Finiju, 1967) visnotaļ ticamā varoņa rakstnieka namā visos stāvos un telpās tika veikta novērošana caur iekšējo televīzijas tīklu. Filmas ironiskajā stilistikā tam bija izšķiroša loma, taču vienalga nebija skaidrs, vai panākumiem bagāto literātu plašajās masās sadzīve patiešām ir šāda?

Visspēcīgākais iespaids ir palicis no Antonioni filmas “Profesija – reportieris” (1975) varoņa (Džeka Nikolsona) mājas. Tās interjers bija vairākos stāvos, ar trepēm, bez starpsienām vai vismaz ar lielu daudzumu atvērtu sienu, un pie tām bija piespraustas (pielīmētas?) sievas zīmītes (vīram? mīļākajam? – kultūras nezināšanu papildināja va­­lodas barjera un šo rindu autora nekomunikabilitāte). Iestādei atbilstošie telpu mērogi un saziņas līdzekļi, kas darbojas kā varoņu hroniskās nesatikšanās dekorācija (viņš ir aizbraucis, viņa krāpj), – visa šī modernistiskā sadrumstalotība vienlaikus gan nomāca, gan aizrāva. Gribējās vai nu aizdzīt prātam neaptveramo sirreālismu no sava sliekšņa, vai nu padzīvot un nomirt tajā.

...Padzīvot izdevās, gan jau arī nomirt nebūs grūti. Rakstu šo visu pirmā stāva viesistabā, ar skatu uz trepēm bez zīmītēm. Datorā dzied Vertinskis: Cik jauki pamosties vienam/ Savā jautrajā vecpuiša “flatā”... (“Bez sievietēm”, 1940). Britu “flatiem”, starp citu, ir tikai viens stāvs (flat – “plakans”), un, ja tas piedevām ir vecpuiša, tad par kādām zīmītēm var būt runa?

Angļu valodas stundas

Ir tādas frāzes, kuras paliek prātā nevis ar to, KAS semantiski tajās pateikts, bet gan – gramatiski KĀ. Tās liecina, ka arī prozai gramatikas poēzija nav sveša. Šīs frāzes gandrīz vienmēr ir neiztulkojamas – pēc slavenās Roberta Frosta definīcijas dzeja ir tas, kas pazūd tulkojumā.

Sensenos laikos, vēl būdams Krievijā, par Henriju Džeimsu es izlasīju kaut ko tādu:

Henry James is always quite clear but only so after one has gone to considerable trouble trying to figure out what it is he is being clear about. Tas ir: “Henrijs Džeimss vienmēr raksta skaidri, taču tikai pēc tam, kad esi pamatīgi nopūlējies saprast, kas ir tas, par ko viņš skaidri raksta.”

Tulkojums ir aptuvens – nianses tajā pazūd. Ar dažiem zaudējumiem samierināties nav grūti. Piemēram, oriģinālā Džeimss nevis “raksta skaidri”, bet “ir skaidrs”, taču, šādi tulkojot, rodas grūtības ar only so (“tāds ir tikai tad”) un clear about (“skaidrs par”). Turklāt “raksta” vismaz daļēji kompensē neiztulkojamo is being clear (“ir esošs skaidrs”, ilgstošajā tagadnē).

Taču pazūd galvenais gramatiskais paņēmiens – prievārda about, “par”, nobīdīšana pašās teikuma beigās. Burtiskā tulkojumā frāzes beigas būtu “ko viņš ir skaidrs par”. Prievārda pārcelšana uz teikuma beigām ir viena no angļu sintakses formālajām kaprīzēm, bet šeit tā kalpo domai: grūtības frāzes sintakses uztverē saspēlējas ar grūtībām Džeimsa rakstītā teksta uztverē, un atrisinājums abos rodas tikai līdz ar pēdējo vārdu. Procesa stiepšanā palīdz arī gramatiskā forma is being clear, kas to paildzina gan jēgas, gan vārdu skaita ziņā.

Šai gramatiskajai laika spēlītei ir negaidīts ana­logs krievu valodā – kāda Prigova dzejoļa nobeigums.

Шостакович наш Максим

Убежал в страну Германию

Господи, ну что за мания

Убегать не к нам, а к ним

Да к тому же и в Германию

И подумать если правильно

То симфония отца

Ленинградская направлена

Против сына-подлеца

Теперь

Выходит

Что[3. Šostakovičs mūsu Maksims/ Aizbēdzis uz zemi Vāciju/ Ak kungs, nu kas par māniju/ Bēgt ne pie mums, bet pie viņiem/ Vēl turklāt uz Vāciju/ Un padomā ja pareizi/ Tad tēva simfonija/ Ļeņingradas vērsta/ Pret dēlu, nelieti/ Tagad/ Iznāk/ Ka]

Abi gadījumi sasaucas ne tikai pēc formas, ar pēdējo vārdu retrospektīvumu (“tagad iznāk ka”, “ko viņš ir skaidrs par”), bet arī pēc satura: Šostakoviča Septītā simfonija savu galējo jēgu iegūst ar atpakaļejošu datumu. Saprotams, Prigovs abus efektus noved līdz groteskai, taču efekti ir tie paši.

Meistara rokās spēles ar atdalītajiem prievārdiem var plaši izvērsties arī ļoti ierobežotā telpā.

Kādā Kingslija Eimisa romānā diriģenta kārtējā sieva iepriekšējai jautā, kā viņai izdevies tik ilgi nodzīvot kopā ar viņu. Un tā atbild:

– I was very good at being talked to about music, “es ļoti labi pratu klausīties stāstos par mūziku” (burt. “es biju ļoti laba būšanā runātai uz par mūziku”).

Gludā literārā tulkojumā pazūd vesela prievārdu, personu, kārtu un laiku drāma, kas atbalso aprakstāmo sižetu; zināmu priekšstatu par to dod burtisks parindenis. Paīsajā (tikai 10 vārdu) angļu teikumā ir trīs prievārdu kon­strukcijas, no kurām tulkojumā saglabājas tikai viena, trešā (“par mūziku”). Otrais prievārds (to, “uz”) pasīvās konstrukcijas dēļ it kā karājas gaisā – domājamais papildinājums ir “es” teikuma pašā sākumā. Bez šīs retrospektīvās cilpas (kā iepriekš situācijā ar clear about) vēl piedevām veidojas divu prievārdu sadure: to about (“uz par”).

Ne tamlīdzīgas ciešamās kārtas, ne prievārdu “karāšanās”, ne sadures (“būšanā runātai uz par”) krievu valodā nemēdz būt. No tā arī tulkojumā uzrodas darbības vārds “klausīties”, kura angļu tekstā nav un kurš rupji notriepj tā graciozo vārdu vijumu. No krievu teksta izriet, ka romāna varone tiešām klausījusies vīrā, turpretī oriģināls ļauj nojaust, ka viņa tikai pratusi izlikties. Tas tāpēc, ka uzsvērtais pasīvais stāvoklis being talked to (t.i., būt runāšanas adresātam) tiek nomainīts ar gluži aktīvo “klausīšanās” darbību. Pie reizes pazūd arī paradoksālā sadursme starp aktīvo, gluži vai profesionālo “prasmi” un bezdarbīgo, kaut arī ilgstošo (gramatiski ilgstošo) “būšanas adresātam” stāvokli. Visbeidzot, darbības vārda (“klausīties”) izmantošana aprakstītajam stāvoklim (“adresātība”) laupa “bezpersonisko, objektīvo, šķietami profesionālo” auru, kādu oriģinālā tam piešķir nominālā konstrukcija (being ..).

Visai šai valodas minidrāmai ir sākums, vidus un beigas, gluži kā prasīja Aristotelis. Teikums sākas ar konkrētu subjektu (I, “es”), vienkāršu verbālo formu (was, “biju”) un vienkāršu, kaut arī prievārdisku paudumu (good at, “laba priekš”, “spējīga uz”). Tālāk prievārds viegli aizķeras, kad izrādās, ka tam jāpārvalda nevis parasts lietvārds, bet vesela konstrukcija – salikta, pasīva, bezpersoniska (tajā nav nosaukta neviena puse – ne sieva, ne vīrs). Konstrukcija tiek veidota ar tā paša parastā darbības vārda (to be, “būt”) palīdzību, tikai šoreiz abstraktākā formā (being). Divu prievārdu sadurē (“uz par”) sasniegusi kulmināciju, gramatiskā spriedze noplok: frāze noslēdzas ar normālu prievārda grupu about music (“par mūziku”), kas nosauc abstrakto sarunu un izsmalcināto konstrukciju reālo priekšmetu.

Atdalāmie prievārdi ir viena no sāpīgajām vietām angļu gramatikā. Labā stila mācību grāmatas iesaka vairīties no prievārdiem, kas brīvi karājas (dangling). Par to pat stāsta anekdotes.

Taksists garāmgājējam jautā:

– Can you tell me, sir, where Harvard Yard is at? (“Ser, vai jūs nepateiktu, kur te ir Hārvarda sēta?” Prievārds at (“iekš”) paliek karājoties, turklāt pats tā lietojums nodod runātāja neskolotību – gluži kā viņš būtu pateicis nevis “kur te”, bet “ku šiten”.)

– At Harvard we do not end a sentence with a preposition. (“Hārvardā nemēdz teikumu pabeigt ar prievārdu.”)

– O. K., can you tell me where Harvard Yard is at, asshole? (“Labs ir, vai tu nepateiktu, kur te ir Hārvarda sēta, pakaļa tāds?” Taksists nevis novāc muļķīgo prievārdu, bet pabeidz jautājumu ar tiešu apvainojumu.)

No prievārdu uzkāršanās tikt vaļā nav nemaz tik viegli. Nu jau hrestomātisks ir kāda slavena stila meistara jociņš par neveiklajiem centieniem šajā virzienā:

This is the kind of syntax up with which I will not put, burt. “šī ir tāda sintakse, -mierināšos ar kādu es nekad nesa-” (t.i., “ar kādu es nekad nesamierināšos”).

Te Čērčils (jo tas ir viņš) pietuvojas Prigovam. Vispār jau ar atdalāmajiem prievārdiem visbiežāk ir ķeza – kā soli sper, tā iestiedz purvā. Prasmīgā laipošanā pa atļautības robežu – Kolridža “pretstatu sintēzē” – arī slēpjas divu aplūkoto piemēru elegance.

Vispārīgā atšifrēšanas teorija

1959. gada vasarā man gadījās būt klāt brīdī, kad J. V. Knorozovs Novosibirskas kibernētiķa Ustinova rīcībā nodeva vairākas maiju valodā rak­stītu tekstu fotokopijas. Šim notikumam sekoja Ustinova un viņa kolēģu sensacionālais maiju valodas “mašīnatšifrējums”, viņu neilgā skandalozā slava, pēc tam publiska atmaskošana ar Knorozova palīdzību un visbeidzot aizmirstība. Taču tobrīd tas viss vēl nebija paredzams. Tas bija kibernētikas medusmēnesis, un mans skolotājs V. V. Ivanovs īstenoja šo vēsturisko tikšanos starp slaveno filologu, kurš ap to laiku jau bija pazīstams ar saviem atklājumiem maiju rakstības atšifrēšanas jomā, un elektronizētās nākotnes civilizācijas pārstāvjiem...

V. V. kabinetā atradās Knorozovs, Ustinovs un es, un, lai gan man tur bija citas darīšanas, mani uzaicināja kļūt par vēsturiskā notikuma liecinieku.

Knorozovs, ar vieglu rokas kustību pastūmis Ustinovam biezo fotogrāfiju kaudzi, teica:

– Vispār jau šitie pātari paši par sevi mani īpaši neinteresē. Mani interesē, kā lai saka, vispārīgā atšifrēšanas teorija. Ja drīkst, es, kā sak’, labprāt pateiktu pāris vārdu...

– Protams, protams, Jurij Valentinovič, tas ir ļoti interesanti, – V. V. atbildēja.

– Ir, kā sak’, zīme un referents, vai ne. Nu, un te ir iespējami četri varianti, – viņš uzskicēja strukturālistu iecienīto tabulu ar plusiem un mīnusiem. – Ja zīme ir zināma un referents ir zināms, tad tas ir vienkāršas, kā sak’, lingvistikas gadījums. Ja referents ir zināms, bet zīme nav zināma, tad te, kā sak’, ir darīšana ar visād’ veid’ terminoloģijas izstrādi un mākslīgām valodām. Pagaidām nav iebildumu, vai kā?

– Nē, nē, ļoti interesanti!...

– Tādā gadījumā, ja atļausit, es turpināšu?

– Jā, jā, lūdzu!...

– Nu lūk, trešais gadījums – tas i’, kad zīme ir zināma, bet referents nav zināms. Te es piedāvāju ievietot atšifrēšanu.

Atvēlējis vietu savai zinātniskajai disciplīnai, viņš ieturēja nelielu pauzi. Klausītāji aizturēja elpu.

– Un ceturtais gadījums... kā sak’, nu, ko tur vairs?

Skatīdamies uz diviem mīnusiem, Knorozovs noplātīja rokas.

Suņa nāve

Suņi mani drīzāk mīl, taču es viņiem neatbildu ar to pašu. Lai gan, ja tā aizdomājas, tieši viņi neatbild ar to pašu – uz manu vienaldzību. Kad ciemos suns sāk ap mani luncināties un es pēc iespējas laipni cenšos to pastumt nost, saimniekiem paskaidrojot, ka suņus nemīlu, es saskaros ar aizvainotu neizpratni. Nemīlu? Kāpēc? Viņi taču ir tik gudri! Uz to man ir jau sen gatava atbilde, ka pret gudriem suņiem – proti, tādiem, kas saprot, ar ko viņiem darīšana, – nekādu pretenziju man nav, viņus es, sacīsim, cienu, taču tādi – ak vai! – ir retums. Šis arguments ne vienmēr nostrādā: pirmkārt, mīlestība ir akla, bet, otrkārt, kāds pops, tāda draudze.

Ar kādu Taņas bērnības draugu un, šķiet, pat viņas piena brāli (kurš manā atmiņā jau paspējis pārkvalificēties par garīdznieku) man nācās saraut attiecības viņa milzu suņa dēļ, kurš neatvairāmi līda dvēselē, apslienājot ma­nus mēteļus, uzvalkus un kreklus. Es arvien rupjāk grūdu viņu prom, izteicu aizvien indīgākus protestus saimniekam un Taņai, taču bez panākumiem. Suns bezcerīgi mīlēja mani, Paša bezgalīgi mīlēja suni, Taņa bezgrēcīgi, taču nepārsūdzami mīlēja Pašu. Agri vai vēlu šai nedrošajai ķēdei bija jātrūkst tās vājākajā posmā, bet kurā? Es nemīlēju suni, ātri vien sāku neieredzēt Pašu un kategoriski atteicos pie viņa iet. Taņa ragos ar Pašu nesagāja, taču, vīram pielipusi, boikotu ievēroja; pēc desmit gadiem mūsu ceļi vienalga šķīrās. Suns, protams, nomira (tas viss notika 70. gados), visdrīzāk – mīlošā Pašas rokās.

Pret kaķiem es esmu iecietīgāks. Ja vajag, ņemu tos klēpī vai uz vēdera, glaudu viņus, kasu aiz auss, labprāt klausos viņu murrāšanā. Zem­apziņas līmenī es neatkarīgi no to fizioloģiskajiem dotumiem attiecos pret tiem kā pret sieviešu dzimtes būtnēm, savukārt suņus uztveru kā vīriešus, kuru maiguma izpausmes pēc definīcijas neattiecas uz mani. Tāpat arī es nespēju skatīties filmas, kurās skūpstās, nemaz nerunājot par mīlēšanos, homoseksuāļi; cita lieta – lesbietes.

Starp citu, viens no klišejiskiem suņu sižetiem kinematogrāfā ir viņu greizsirdīgā reakcija uz romānu, kas saimniecei izveidojas ar filmas varoni. Kulmināciju šī kolīzija parasti sasniedz brīdī, kad mīlnieki dodas uz guļamistabu un suns, kurš kā sargājot skraida ap gultu, tiek izlikts aizdurvē, no kurienes atskan arvien klusākas smilkstošas skaņas. Filmas happy end var ietvert laimīgā pāra kopīgu pastaigu ar suni kā izlīgšanas zīmi.

Vēl līdz nesenam laikam mana pieredze šajā jomā ar kinematogrāfiskiem iespaidiem vien arī aprobežojās, bet, kā saka amerikāņi, there is always a first.

Štatos es sākumā daudz braukāju apkārt ar lekcijām – uz citiem paskatīties, sevi parādīt. Parasti šiem braucieniem bija arī sava romantiskā komponente, kas aicināja īstenot kontinenta apgūšanu arī kontaktā ar iezemietēm. Viens šāds maršruts kādā vēlā rudenī aizveda mani uz Oregonas pavalsti, kur līdzās kolēģiem no divām lielajām universitātēm, kuri bija mani uzaicinājuši, dzīvoja arī akadēmiskiem nopelniem mazāk bagāta, taču ļoti jautras dabas krievu valodas un literatūras skolotāja (viņa strādāja slavenajā amerikāņu pētnieku Lūisa un Klārka vārdā nosauktajā Portlendas skolā), ar kuru es biju iepazinies citas turnejas laikā un pa retam sazvanījos. Mana brauciena saspringtajā grafikā viņai bija atvēlētas dažas papildu dienas. Lai gan, kā būtu teicis Baratinskis, par skaistuli neviens viņu nenosauktu – nekā īpaša, mutīte, deguntiņš, tas viss ir, kā savukārt būtu rakstījis Zoščenko –, viņa tomēr bija amerikāniete ar savas paaudzes sievietēm modīgu arhetipisku vārdu (kuru neminēšu), kas pilnībā atbilda manam kartogrāfiskajam teritorijas iezīmēšanas uzdevumam.

Zīmīga un pirmajā acu uzmetienā mīklaina izrādījās arī dekorācija, kas rotāja viņas guļamistabas sienu. Apmēram metru augsta un kādus 25 centimetrus plata, novīta no dažādu krāsu diegiem, ar reljefām krokām, kas veidoja it kā abstraktu, bet kaut kādā ziņā pazīstamu zīmējumu un atgādināja gigantisku, ļoti pildītu ziedu, rozi, orhideju, šī mīkstā rotaļlieta attēloja anatomiski detalizētu, skulpturālu – es katram gadījumam pajautāju, saimniece apstiprināja – vagīnas portretu pretskatā, pežas seju, kā būtu teicis Ļimonovs.

Iegrimis aplūkošanā, es uzreiz nepievērsu uzmanību sunim, kas pinās man pa kājām, – tā sacīt, Cerberam, kurš sargāja ieeju pazemes svētnīcā. Pēc mana lūguma viņš, par spīti pretestībai, tūdaļ tika izsūtīts uz priekštelpu, kuru no guļamistabas šķīra vairākas durvis (māja bija liela), tā ka skrāpēšanās, smilksti un pat rējieni bija dzirdami vāji un drīz mēs tos pārstājām ievērot vispār.

Saimniece atcerējās par viņu tikai nākamajā rītā. Durvis uz priekštelpu vērās kaut kā smagi, nācās pielikt plecu, un aiz tām mūsu skatienam atklājās suņa līķis. Tas gulēja, piespiedies pie durvīm, pabāzis, cik nu tālu viņš varēja, savu purnu zem durvju spraugas. Zobos viņam bija mana bezcerīgi noslienātā berete, kuru biju iegādājies vēl padomju laikā Gdaņskā, ar firmas zīmi, kurā bija attēlota pilsētas slavenā statuja – Neptūns ar trejžuburi.

Pabēdājusies mana draudzene nolēma apglabāt suni savā piemājas zemē. Drūmā diena pagāja, kārtojot nepieciešamos papīrus; iestājoties vakara krēslai, mēs zem nemitīgi līņājošajām Oregonas debesīm kapājām sasalušo zemi, un, kad viss bija beidzies, viņa teica, ka nebūtu slikti – ja tas pārāk nesistu man pa kabatu – sasildīties saunā, viņa zinot labu vietiņu. Mēs aizbraucām uz turieni, mums iedeva atsevišķu numuru ar saunu un džakuzi, atnesa alu un uzkodas, mēs iedzērām, mums atnesa vēl, mēs atkal iedzērām, nu un vispār. Tāda sauna arī bija pirmā manā dzīvē.

Hercogieņu pusē

Kā zināms, Andrē Žids uz vairākiem gadiem aizkavēja Prusta pirmā romāna iznākšanu ar savu iznīcinošo atsauksmi izdevējam: “.. pārāk jau nu pilns ar baroniem un hercogienēm ..”, par kuru viņš pēc tam visu mūžu kaunējās. Šis estētiskā akluma piemērs mani allaž ir nodarbinājis. Nesen es uz to atsaucos sarakstē ar kādu lasītāju (no pilsētiņas K.) un drīz savā ekrānā izlasīju atbildi:

– No kā gan bija jākaunas A. Židam, kurš, iespējams, nemīlēja hercogienes savas seksuālās orientācijas dēļ?

Mani sajūsmināja oriģinālais tēmas pavērsiens, taču pēc tam nodomāju, ka savā dziļākajā būtībā viss ir pavisam citādi. Mīlestība uz hercogienēm, novecojušu zvaigžņu, tādu kā Marlēna Dītriha, fotogrāfiju kolekcionēšana un literatūras ķeizarieņu, tādu kā Ahmatova, pielūgšana (jo īpaši ņemot vērā tiklab “Zilā eņģeļa” varones, kā “Poēmas par varoni” radītājas divdabīgo orientāciju) nebūt neliecina par vīriešu tieksmi pēc skaistā dzimuma. Drīzāk otrādi – titulu, zvaigžņu parafernāliju un lasītājam acīs mesto Sudraba laikmeta putekļu kults iemieso vēlmi šādu tieksmi apspiest un aizvietot to ar slēptu homoseksuālismu.

Es par to padomāju, tā sakot, spontāni, vadoties no dažu paziņu pieredzes, taču katram gadījumam ieskatījos internetā un atradu tur atbilstošu citātu no angļu valodā sarakstītās Prusta biogrāfijas:

“Prustam un Oskaram Vaildam bija dažas kopīgas vājības. Abi dievināja hercogienes un kniebās ar apkalpojošo personālu (hired help)”.