Āris Dreimanis

Finanšu heroīns

ASV pēdējā brīdī atvaira kritienu no “fiskālās klints”.

Latvijas radio, 2013. gada 2. janvārī

Fiskālās klints metafora ir izrādījusies tik spēcīga, ka mēģinājumi norādīt uz tās neskaidrību un neatbilstību ir izgāzušies pat Amerikā. Žurnālistu uzmanības lokā metafora nonāca, kad ASV Federālo rezervju bankas vadītājs Bens Bernake to iekļāva savā runā Kongresā. Mediji sajuta, ka ar tās palīdzību nākotnē paredzamo balsojumu pret nodokļu celšanu un valsts izdevumu griešanu varētu pasniegt kā absolūtu nepieciešamību nācijas glābšanai no katastrofas, kaut ko tikpat vērienīgu kā planētas glābšanu no milzu klintsgabala meteorīta filmā “Armagedons”.

Amerikāņiem ļoti patīk izglābties no milzu apdraudējuma. Pirms pāris gadiem ASV izglābās no “valdības izslēgšanas” (government shutdown) – nācija skaitīja dienas, tad stundas līdz valsts maksātnespējas iestāšanās brīdim. Toreiz televīzijas ziņu pārraidēs, internetā, Taimskvērā visur tikšķēja pulksteņi, kas skaitīja triljonos mērāmā valsts parāda pieaugumu un atskaitīja valstij atlikušo laiku, līdz valdībai aptrūksies finansējuma. Pulksteni apstādināt varēja vienīgi Kongress, par kaut ko nobalsojot. ASV pastāvīgi turpina izglābties no ekoloģiskām, infekciju, citplanētiešu un teroristu radītām briesmām, kas detalizēti izrādītas neskaitāmās filmās.

Patiesību sakot, arī pats Bernake ir kritis par upuri kādai citai metaforai – kanādiešu investīciju stratēģis Donalds Kokss ieviesa apzīmējumu financial heroin, un Bernake nu tiek dēvēts par finanšu heroīna izplatītāju – pateicoties ASV galvenā baņķiera īstenotajai nepamatoti lētu kredītresursu injicēšanai ekonomikā. Taču, tāpat kā citas metaforas, arī fiskālo klinti neradīja politiķi, jau krietnu laiku agrāk radīto un līdz pavisam nesenam laikam neievēroto klinti Bernake tikai ienesa apritē, kur to pagrāba mediji. Var nojaust, kādus vārdus decembrī tiem veltīja vairākums ASV Kongresa deputātu un darbinieku, kad klints, ko Federālo rezervju bankas vadītājs bija pieminējis februārī, izauga tik draudīga, liela un neatliekama, ka pēc Ziemassvētkiem viņiem nācās pārtraukt brīvdienas, atgriezties Vašingtonā un strādāt arī vecgada vakarā un naktī. Vairāki deputāti decembra beigās, beidzoties amata termiņam, bija laikus izvākušies no birojiem, nu tie bija spiesti atgriezties tukšajos kabinetos un nīkt starp aizvešanai sagatavotajām kastēm, turklāt vēl bez datoriem. Kongresā valdīja vispārēja mobilizācijas un nelaimes atmosfēra.

1. janvārī ASV Kongresā vienojās atlikt plaša mēroga nodokļu paaugstinājumus (tiesa, dažus tomēr nācās ieviest) un nesamazināt valsts izdevumus. Tieši šī nodokļu palielināšana un tēriņu cirpšana savulaik Bernakes runā neveikli tika salīdzināta ar fiskālās klints rašanos. Varbūt citā valstī “klints” metafora arī paliktu bez ievērības, bet ASV sabiedrību tā ir uzrunājusi spēcīgi – filmas “Telma un Luīze” fināla iespaidā, kur brašās sievietes nogāžas no klints, vai citu iemeslu dēļ ASV iedzīvotāju apziņā klints pastāv kā kaut kas draudīgs. Klints izrādījās ļoti parocīga karikatūru zīmētājiem presē. Piedevām arī elastīga. Vieni neatbalsta valsts dzīvošanu uz parāda un lielus tēriņus – viņiem klints noderēja, lai pielīdzinātu šādu politiku bīstami bezrūpīgam “gāzi grīdā” braucienam automobilī, kas beidzas ar nogāšanos no klints. Citiem, gluži pretēji, tieši taupības pasākumi un nodokļu palielināšana bremzē ASV ekonomikas attīstību, iegrūž to recesijā, šie pasākumi tad tiek pielīdzināti valsts nogrūšanai no augstas klints.

Viens no metaforas lietošanas apzinātajiem mērķiem ir vienkāršāk un efektīvāk apzīmēt sarežģītākas norises vai idejas. Šādu mērķi labi pildīja arī “fiskālā klints”, un, uzzinājuši par izvairīšanos no tās, cilvēki izjuta atvieglojumu. Tomēr pašreizējā klints metafora diez vai būs veicinājusi lielāku izpratni par pašu ekonomikas problēmu un gatavību to risināt ar vēl nepopulārākiem pasākumiem – problēma tika reducēta līdz apejamas, novēršamas vai citādas klints veidolam.

Savukārt iespējams, ka Latvijā bailes no “budžeta caurumiem”, “robiem” un “parādu jūga” ļāva mazliet vieglāk īstenot tādus ekonomiskos pasākumus, pret kādiem sacēlās amerikāņi. Pieminētā valsts izdevumu samazināšana un augstāki nodokļi atgādina Latvijas valdības īstenoto “fiskālo konsolidāciju”, tikai ASV tā ir nevis fiskālā konsolidācija, bet nāvējoša fiskālā klints. Arī ekonomiskie pasākumi, kurus Latvijā sauc par krīzes pārvarēšanu, ASV tiek pārsvarā apzīmēti ar vārdiem draconian un austerity. Par draconian skaidrs, savukārt austerity nozīmē kaut ko starp taupību, bardzību un mērdēšanu. The New York Times izpratnē Latvijas veiksmes stāsts ir un paliek austerity un ar šādu vārdu arī tiek pasniegts. Lielākam efektam rakstu pavada melnbaltas un skumjas fotogrāfijas, ar kādām Rietumu medijos tradicionāli tiek ilustrēti raksti par Austrumeiropu. Latvijā, apzīmēti ar pragmatisko un neizteiksmīgo “budžeta konsolidāciju”, šie ekonomiskie pasākumi izrādījās daudz pieņemamāki.

Kontrolēt valodu, metaforu lietošanu un izslēgt jebkādas citas vārda interpretācijas ir aicinājuši daudzi, bet līdz šim tas puslīdz izdevies ar ļoti nedaudziem vārdiem, prātā nāk vien “holokausts” vai “nēģeris” – vienu aizliegts noliegt, otru lietot. Tomēr mēģinājumi ierobežot valodas lietojumu neattiecas tikai uz rupjībām vai naida kurināšanu. Tāpat kā vārda brīvība ir tikusi paplašināta, to ik pa laikam mēģina arī sašaurināt, turklāt ne jau tikai valstīs, kur var nonākt cietumā par kritisku izteikšanos par monarhu vai reliģiskiem tekstiem.

Pēc 2009. gada 13. janvāra nemieriem premjerministrs Ivars Godmanis nosodīja metaforu lietojumu, ja tās var saprast kā aicinājumu uz vardarbību, piemēram, runas par ķeršanos pie kūts dakšām. “Ne visi tās uztver kā metaforas,” teica Godmanis, norādot, ka tādā gadījumā atbildība jāuzņemas metaforu lietotājiem.

Retāk iedomājamies, kā valodas lietošana atstāj ietekmi uz pašu runātāju un rakstītāju domāšanu, un cilvēks var viegli nonākt pats savu metaforu gūstā. Kontrolēt citu cilvēku valodas lietojumu un uztveri ir grūti, bet arī paškontrole nav vieglāka. Tā Dienas Bizness jau vairāk nekā desmit gadus ir ieciklējies uz “precību” metaforu, rakstot par iespējamajiem investīciju darījumiem (“Radio un televīzijas kāzas”, “Parex daļai – turīgi precinieki”, “Lidostai precinieki rindā”, “Rīgas lombarda precinieki kavējas”, “Sarodas precinieki”, “TeliaSonera uzrodas vēl viens precinieks”, “CV-Online meklē “precinieku””, “Ventspils naftai vēl viens precinieks”, “Rīgas gaisma meklēs lētāku energo precinieku”, “SAAB lenc 12 precinieki” un tā nebeidzami). Jādomā, ka precību metafora šajā gadījumā vienkārši norāda uz medija nespēju padomāt par kāzās neaicinātajiem biznesa aspektiem.

Vienu un to pašu metaforu “Lata devalvācija ir inde” jau astoto gadu atkārto Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, un būtu interesanti saprast, kādu iespaidu tik spēcīgas metaforas ilgstošs lietojums ir atstājis uz viņa domāšanu. Ir cilvēki, kas par devalvācijas jautājumu labprāt ar viņu diskutētu, taču centrālās bankas prezidenta uzvedība un oponentiem veltītie epiteti vedina uz asociācijām ar pacientu, kurš tam piedāvātās zāles grūž prom, apgalvojot, ka viņu grasās noindēt.

2007. vai 2008. gada rudenī, Parex banka tad vēl bija stabila un par krīzes iespējām runāja tikai šur tur, ziņkāres pēc aizgāju uz preses konferenci, kur Andris Vilks, tolaik vēl kādas bankas ekonomists, runāja par notikušo un prognozēja nākotni. Beidzis stāstīt par dažādu tautsaimniecības nozaru sniegumu un izredzēm, viņš vērsās pie žurnālistiem ar lūgumu nelietot vārdu “krīze”, jo šīs vārds atstājot noteiktu ietekmi uz apziņu. Žurnālisti klusēja un māja, Vilks pārmetās uz citu tēmu, bet pēc brīža viņam pašam izspruka “krīze”, turklāt divreiz vienā teikumā. Vārds “dižķibele” tajā laikā vēl nebija radīts.

Starp citu, vārdu “dižķibele” neradīja politiķe Inese Vaidere, kura Pilsoniskās savienības kongresā 2009. gada 19. aprīlī aicināja partijas biedrus vairs nekad nepieminēt vārdu “krīze”, bet valstisko krīzi dēvēt par dižķibeli. Izrādās, dižķibeli viņa bija dzirdējusi no saviem bērniem. Izsekot dižķibeles izcelsmei pirms Vaideres nav grūti gūglē. Izrādās, vārds nav izgudrots arī 2009. gada janvārī, kad, skaidri atminos, ar sajūsmu to pirmo reizi pamanīju kāda ekonomista komentārā ziņu aģentūrā. Internetā “dižķibele” kā krīzes sinonīms pirmo reizi parādās forumā AUDI-Style.lv 2008. gada 12. decembrī. Lietotājs dadzisis, tolaik 19 gadus vecs vīrietis, kas par savu dzīvesvietu norāda Rīgu un Aizkraukli, tur stāsta par savu pieredzi ar Audi automašīnu remontu, sarunājas ar citiem par rezerves daļām u.tml.; 27 minūtes pēc pusnakts 2008. gada 12. decembrī dadzisis kategorijā “Pats savām rokām – tikai apraksti par paveikto” publicē pamatīgu atskaiti, daloties ar foruma biedriem jauniegūtajā pieredzē ar “B2 sliekšņa pārmetināšanu”, to pavada paša uzņemtas fotogrāfijas. dadzisis raksta: “Varbūt kādam noderēs. Tā kā valstī dižķibele, sācies taupības režims, tad nu nolēmu, ka izpuvušos sliekšņus mēģināšu pārmetināt pats. Metināju gan es B2 Passāta sliekšņus, bet sliekšņi viņam tādi paši kā B2 audi modeļiem. (pirmā fotogrāfija). Sākumā protams izgriezu ārā visu izpuvušo daļu. Griežot atklāju, ka dankrata vietas biezajam bleķim arī apakša ir izpuvusi takā nācās to arī griezt nost. Šīs biezās daļas aizstāšanai paralājoties garāžā pa lūžņiem piemeklēju nedaudz biezāku plakandzelzi, kā nākas piegrierzu un vadoties pēc neizgrieztās sliekšņa daļas piemetināju vajadzīgajā augstumā (otrā fotogrāfija),” un tā tālāk, garš raksts, daudz foto. Laika zīmogs uz remonta gaitā uzņemtajām fotogrāfijām liecina, ka ar B2 sliekšņa pārmetināšanu dadzisis ticis galā piecu stundu laikā, no 9. decembra 22:03 līdz 10. decembra 2:49. Noslēgumā viņš raksta: “Varbūt, ka kaut ko izdarīju nepareizi, bet gala rezultāts pēc manām domām ir tīri labs. Tā kā slieksni metinu pirmo reiz - visu, ko un kā darīt izdomāju pats.”

Agrāku dižķibeles lietojumu krīzes apzīmēšanai atrast neizdevās.

Raksts no Februāris, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela