Japāna zem ķiršiem

Japāņi ķiršu jeb sakuru ziedēšanas laikā ieslīgst pavasarīgā vieglumā un nostalģijā par aizgājušajām dienām. Ķirši zied īsi un krāšņi, nepilnas divas nedēļas, un ir viens no galvenajiem pavasara notikumiem Japānā. Pat niecīgākās temperatūras svārstības, vēja virzieni un lietus spēj ietekmēt trauslo ziedēšanas norisi. To zinot, japāņi rūpīgi seko līdzi meteoroloģisko dienestu īpašajai sakuru ziedēšanas prognozei sakurazensen, kas detalizēti ziņo par ziedu frontes virzību no Japānas salu dienvidiem uz ziemeļiem. Japānas ķiršu biedrība savukārt publiskojusi detalizētu aplūkot vērto ķiršu sarakstu. Japānim skaitās pilnīgi saprotami traukties līdz pat Hokaido, kur ķirši uzzied tikai maijā, ja nokavēta sakuru uzplaukšana janvārī Okinavā. Ķiršu vērošana ir tūkstoš gadu sena tradīcija, kas iezīmē jauna augšanas cikla sākumu dabā, finansiālā gada noslēgšanu un neskaitāmo korporāciju darbībā un mācību gaitu sākumu. Vilcināšanās pārcelt mācību gada sākumu skolās un universitātēs no aprīļa uz rudeni, kā tas ir lielākajā daļā citu valstu, lielā mērā saistīta ar apsvērumu, ka viss jaunais sākas reizē ar ķiršu atdzimšanu un ziedu vērošanu.

Taču ķiršu ziedēšanas vērošana nebūt nav vienīgā šāda veida aktivitāte, kas raksturīga japāņiem. Koši sarkano Japānas kļavu apbrīnošana rudenī ir momijigari, rudens mēness vērošana ir otsukimi, sniega vērošana ziemā ir yukimi, skatīšanās zvaigznēs ir hoshimi. Pat Fudzi kalna vērošanai ir savs īpašs nosaukums – fujimi. Kādreizējā Edo, kas tagad pārvērtusies Tokijā, Fudzi varēts vērot no ikvienas pilsētas vietas. Šodienas Tokijā kalnu gan vērot var tikai no augstceltņu pēdējiem stāviem un no Fudzimizakas, vienīgās vietas pilsētā, no kuras paveras ēku neaizsegts skats uz Fudzi.

Ziedu vērošana ir hanami. Parasti ar hanami saprot ķiršu vērošanu, lai gan šo jēdzienu var attiecināt arī uz raudzīšanos plūmju ziedos. Ziedu vērošanā ir svarīgi zināt – kas ir jāredz, kurā vietā un laikā, un kādā veidā ir pareizi jāraugās uz atsevišķiem ziediem, zariem, vienu koku, plaukstošiem, pilnbriedā vai krītošiem ķiršu ziediem.

Vērošanas tradīcija Japānā, bez šaubām, cēlusies no smalkās dabas norišu vērošanas sintoisma reliģiskajā praksē un atteikšanās no pasaulīgās pieķeršanās budisma apcerēs. Sintoisma pasaules kārtībā kalni uzskatīti par vidutājiem starp dievišķo un cilvēku pasauli un kalnos augošo savvaļas ķiršu ziedēšanas norise un krāšņums – par īpašu dievišķas gribas izpausmi, kuru vērojot, var paredzēt dabas atjaunotnes cikla sākumu un rudens ražu. Ēšanu, dzeršanu un dejošanu zem ziedošiem ķiršiem uztvēra kā cieņas izrādīšanu dievišķajam spēkam. Arī budisti pievērsās attālinātai dabas mainīguma vērošanai, risinot pretrunu, kā apcerēt ķiršu ziedēšanu bez pasaulīgām emocijām un vēlmes priecāties par skaistumu.

Japāņu vecākajā “Desmittūkstoš lapu dzejas kolekcijā” Man’yōshū plūmes ir apbrīnotas vairāk nekā ķirši to sīkstuma dēļ. Plūmes uzzied kādas divas nedēļas agrāk par ķiršiem, un to ziedi turas zaros pavasara vēsumā arī tad, kad ziedu pilnbrieds jau pagājis. Plūmju vērošana umemi esot vairāk domāta vecākiem cilvēkiem, nosvērtām pastaigām un apcerēm tempļu dārzos. Kioto apkārtnes kalnos savvaļas ķiršu bija stipri vairāk nekā pie senās galvaspilsētas Naras, tādēļ, imperatora galmam pārceļoties no Naras uz Kioto, sākotnēji visai praktiskā ķiršu vērošana un dievišķās gribas godāšana pārtapa ziedu īslaicīgā krāšņuma, dzīves nepastāvīguma apcerē un arī aristokrātiskās sacensībās dzejas sacerēšanā un lasīšanā zem ziedošiem ķiršiem. Tie, kuri vēlējās gremdēties vientulīgās apcerēs vai pārliecināties par nelielu dievišķās gribas un mainīguma izpausmi savā tuvumā, iekopa dārzus un stādīja tajos arī ķiršus. Trešdaļa no 140 pavasarim veltīto dzejas vārsmu Kokinshū kolekcijā ir veltītas Japānas kalnu ķiršu yamazakura apjūsmošanai. Tomēr imperatora ģimenes emblēma un Japānas simbols gan ir krizantēma – bieži apjūsmotais ķirsis, kura ziedlapas tik viegli un skaisti var notraukt pavasara vēja brāzmas, šķiet daudz par vieglprātīgu šādam nolūkam.

Japāņu izpratne par skaistumu vispār ir īpaša; tās pamats ir wabi sabi suki – vienkāršība, patina un elegance. Tā kā īsi un skaidri definēt šo izjūtu esot neiespējami, tad kā skaidrojošs piemērs dažkārt tiek izmantots stāsts par to, kā samurajs Inazu Čūbei ieraudzījis kāda zemnieka darināto ūdens smeļamo kausiņu un sapratis, cik elegants ir tā raupjums un glazējuma piles. Vienkāršais kausiņš pēkšņi ieguva neatkārtojama mākslas darba un skaistuma parauga statusu, neskaitāmas reizes mainot īpašniekus izsmalcinātās tējas ceremonijās. Citiem vārdiem sakot, formas, ārējās izpausmes un pat iesaiņojuma kvalitāte tiek uzskatīta par tikpat svarīgu, ja ne svarīgāku par saturu. Tomēr šis formas skaistums ir jāapstiprina kāda patiesa vērotāja autoritātei, lai tad pārējie jau varētu to atdarināt, apjūsmot un pilnveidot šīs formas skaistuma vērošanu. Tādējādi skaistuma izpratne izrādās ne tikai nedefinējama un intuitīva, bet arī uzkrājama un pilnveidojama kā zināšanas, bet vērošana kļūst par izkopjamu tehniku.

Arī ķiršu skaistumu un to vērošanu aprak­stīt iespējams vienīgi netieši, ar tēlu palīdzību. Tieši tā būtu jāuztver, teiksim, 12. gadsimta mūka Saigjo Hōši dzeja, kad viņš raksta: “Mana sirds vairs nav ar mani, kopš es redzēju Jošino kalna ziedošos ķiršus,” vai: “Vēlos mirt pavasarī.” Vienā no populārākajām tradicionālā japāņu teātra Noh izrādēm “Saigyō zakura” Saigjo Hōši apsūdz ķirsi par tā vilinošo skaistumu. Tas liekot ļaužu pūļiem apbrīnā nākt uz viņa dārzu, izjaucot apceres par skaistumu mīlošās sirds vēlmēm un budistu atteikšanos no pasaulīgas pieķeršanās un sirds izraisītām emocijām. Savukārt viens no Japānas ietekmīgākajiem militārajiem vadītājiem, samurajs Tojotomi Hidejoši, tiekdamies izrādīt varenību un greznību, licis sastādīt 700 ķiršu dārzu Daigo kalnā pie Kioto un uzaicinājis 1300 viesu Japānas vēsturē nebijušas ķiršu vērošanas svinībās. Jāpiebilst, ka arī pašu samuraju dzīves un uzvedības kodeksa metafora ir ķiršu augšanas un ziedēšanas cikls. Gan ķiršu koks, gan samurajs lielāko dzīves daļu pacietīgi krāj spēku, lai izšķirošā mirklī krāšņi kristu kaujā vai ziedlapu putenī hanafubuki.

Tādēļ var, protams, spēji sajūsmināties par ziedošajiem ķiršiem, tomēr japāņi uztvers to par bezjēdzīgu nodarbošanos bez zināšanām, ka tieši Jošino kalna ķirši ir skaisti, ka jāpieņem neatrisināmā pretruna starp sajūsmu un atteikšanos no pasaulīgām vēlmēm, ka nepārspēti ir Daigo kalnā stādītie ķirši un grandiozās svinības, ka krītošas ziedlapas simbolizē samuraju nāvi, bet var tikt saistītas arī ar geišām un ka katru gadu Japānas ķiršu biedrība sagatavo skaistāko sakuru vērošanas sarakstu.

Jāzina arī, ka lielākā daļa mākslas darbu pirms Edo kultūras veltīti Japānas savvaļas kalnu ķiršu yamazakura apjūsmošanai. Pašlaik Tokijā dominējošā someiyoshino ķiršu variācija ar lieliem, viegli rozā ziediem ir selekcionēta tikai 19. gadsimta beigās un bieži vien tiek kļūdaini saistīta ar daudz agrāk radītiem mākslas darbiem.

Ķirši mūsdienu Tokijā uz īsu un saspringtu mirkli atgādina par dabas parādībām, kas noris neatkarīgi no milzīgās pilsētas dzīves, citādi tur gadalaiku maiņu ir visai grūti pamanīt. Oficiāli ziedēšanas sezonas pirmo agro ziedu kaika atvēršanos te atklāj ķiršu izplaukšana pie Jasukuni tempļa. Šogad tie uzziedēja necerēti agri, reizē ar smogu un smilšu mākoņiem no Ķīnas izcirsto mežu apvidiem, kas dienas vidū padarīja debesis netīri dzeltenas un pārklāja pilsētu putekļiem. Ziņas par smilšu mākoņu ietekmi uz veselību ātri aizstāja satraukums par pāragri izplaukušajiem ķiršiem. Jādomā, slavenās Hidejoši ķiršu vērošanas viesības bija grandiozs, bet patīkams pasākums īpaši uzaicinātiem viesiem. Hanami Tokijā ir skaļa socializēšanās lielā ļaužu pūlī ar ēdieniem un dzērieniem zem izplaukušajiem kokiem pilsētas parkos, ko lieliski raksturo praktisko japāņu teiciens – “labāk pelmeņi, nevis ziedi”, hana yori dango.

Tā nu mūsdienu Tokijā ķiršu vērošana ir pārtapusi par vienu no masu patērēšanas veidiem blakus lielveikala apmeklējumam; tā ir arī lielisks iemesls saviesīgā atmosfērā uz mirkli atbrīvoties no stingrajiem ikdienas uzvedības noteikumiem – ar vai bez ķiršu vērošanas. Dzejas sacerēšanas un lasīšanas sacensības aizvieto steiga, lai ieraudzītu pirmos saplaukušos ziedus, uzturētos krāšņākajās ziedu pilnbrieda vietās un sarīkotu tur pikniku ar draugiem, lai noskatītos, kā lietus aizskalo nobirušās ziedlapas. Japānas vērošanas tradīcijā ir svarīgi arī pierādīt, ka esi bijis īstajā brīdī un vietā, darījis pareizās lietas, redzējis īsto skaistumu. Kādreiz tādi pierādījumi bija nelieli suvenīri, parasti ēdamlietas no ceļojuma galamērķa. Pašlaik par tādu pierādījumu, protams, kalpo fotogrāfija. Japānā nav īsta nošķīruma starp svētceļojumiem un pasaulīgiem izbraucieniem, starp pārpasaulīgām un laicīgām apcerēm un darbībām. Tādējādi vairs nav jēgas no senu tradīciju skatpunkta kritizēt ķiršu vērošanu mūsdienu Tokijā; formas un skaistuma vērojumam neatraujami pievienojusies patērēšana.

Ziedu plaukumu jeb mankai piedzīvoju pavisam negaidīti pa ceļam no Ueno stacijas uz savām mājām. Ueno apkaime jau sen bijusi izslavēta kā viena no ievērības cienīgākajām hanami vietām, kur demokrātiskā atmosfērā ķiršus vērot sanāca samuraji, dzejnieki, mākslinieki un pilsētas vienkāršā tauta, amatnieki, zvejnieki un tirgotāji. Stacijas un parka apkaime vēl ir saglabājusi šo brīvdomīgo tirgošanās, izklaides un svētku atmosfēru un ir īsteni kolorīta arī ikdienā – blakus izsmalcināti skaistajam ir daudz groteskā. Hanami laikā Ueno atmosfēra kļūst vēl vieglprātīgāka un rosīgāka; viss virpuļo, iegūstot ķiršu ziedlapiņu maigi rozā krāsu un formu.

Stacijas uzgaidāmā zāle ir greznota ar māk­slīgiem ķiršiem. Rozā ātrvilcienu reklāmas aicina uz labākajām ķiršu vērošanas vietām. Bodīšu un pārblīvēto ieliņu labirintos ap un zem Jamanotes sliežu ceļa var nopirkt jebko – kastroļus, svaigas un kaltētas jūras aļģes, lašu un mencu ikrus, smakojošos duriāna augļus, no janvāra pārpalikušās ziemas delikateses cukurotās hurmas un rīsu masas saldumus sakura mochi par godu ķiršu ziedēšanai, zelta rotaslietas, Louis Vuitton somiņas un sazin vēl ko, ja vien ir drosme dziļi ienirt šaurajās tirgotavu ejās. Pie ēstuvēm ar slēpta mehānisma palīdzību pusmetrīgi ēdamirbuļi milzīgās bļodās cilā putekļainas gumijas stērbeles, tā dodot mājienu par nūdeļu strēbšanu. Ķiršu sezonā arī ēstuves rotātas ar mākslīgu ķiršu ziedu virtenēm un ēdienkartē noteikti ir kādas sakuru vārdā nodēvētas nūdeles. Turpat blakus ir ēstuves, kuru ieeju sedz caurspīdīgi plastmasas aizkari un pie griestiem sakārti kaltēti kalmāri, katrs rūpīgi iesaiņots celofānā. Japāņi gan parasti īpaši rūpējas par tīrību un kārtību, bet uz galdiņa novēlies paprāvs tarakāns te apkalpojošajā personālā nekādu īpašu uzmanību neizraisa.

Publika te ir nekaunīga un spilgta, un tādas arī izvēršas ar ķiršu ziedēšanu saistītās izdarības. Strādnieki platās biksēs, lakatu ap galvu un apavos, kam ērtības labad ir īpašs nodalījums īkšķim, blenž uz garāmejošo meiteņu īsajiem svārkiem. Kāds pandas kostīmā reklamē netālu esošo zoodārzu. Japāņu korporāciju algotie darbinieki tumšos uzvalkos un nošķiebtās kurpēs vakaros te dzer alu un piekož kaltētus kalmārus vai skaļi strebj nūdeles. Blakus bodīšu un ēstuvju labirintam ir trokšņainas spēļu zāles. To stikla vitrīnas ir no vienas vietas nolīmētas ar komiksu varoņu attēliem – nāriņām ar ziliem matiem un lielām krūtīm, pamatīgiem samurajiem, rozā tērptām princesēm ar lielām acīm un dimantiem pierē. Tepat pulcējas spīdīgos uzvalkos, nopucētās smailās kurpēs uzcirtušies iekšā saucēji spēļu zālēs, karaoke iestādēs, prostitūtu un masāžas salonos. Nelielās viesnīcu kabīnēs var atpūsties, lasīt vienatnē komiksus un izgulēties. Apaļacainos svešzemniekus gaikokujin lielākajā daļā šo iestāžu neviens īpaši negaida. Tā ir pasaule vietējiem, un apaļacainajiem to ir atļauts tikai vērot no attāluma. Japānā aiz visa redzamā vienmēr ir kāds stāsts; kaut ko pārprast vai nesaprast ir gaikokujin vērošanas ikdiena.

Bodīšu un ēstuvju jūklis atrodas blakus vienam no Tokijas lielākajiem un slavenākajiem parkiem ar slaveniem muzejiem. Nacionālais Rietumu mākslas muzejs ir vienīgais Lekorbizjē projekts, kas realizēts Tālajos Austrumos. Pēc Rietumu parku principiem veidotais Ueno parks ar astoņtūkstoš kokiem, no kuriem tieši tūkstotis esot ķirši, ir pietiekami liels, lai ķiršus šeit varētu vērot kārtīgs pūlis. Hanami svinēšana parkā pārņem to pašu brīvdomīgo stacijas apkaimes ieliņu raibo rosību. Cilvēki pulcējas galvenokārt centrālajā parka alejā, virs kuras augstu gaisā sakļaujas ķiršu zari. Pūlis gausi virzās uz priekšu un apbrīno bāli rozīgo ziedlapu mākoņus. Daudziem apģērbā ir pa kādai rozā detaļai – rozā džemperis, kaklasaite, meitenēm – zeķubikses. Kāda dāma uzvilkusi kimono sakuru tonim pieskaņotā viegli zaļā krāsā. Acu augstumā var redzēt tikai galvas, kas pavērstas augšup – pretī ķiršiem un papīra lampām. Ik pa brīdim augšup izšaujas arī rokas ar fotokamerām. Ja palaimējas un tiek atrasta brīva vieta, kur nostāties ar ķiršiem fonā, tad tas bez kavēšanās tiek iemūžināts.

Svinēšanas vietas zem ķiršiem Tokijā jārezervē laikus, agri no rīta pirms došanās uz darbu. To dara, izklājot segu un uz tās atstājot zīmīti, kurš un cikos te vēlāk paredzējis ierasties. Ideālā gadījumā kāds pa dienu uzrauga piknika vietu, līdz pēc darba beigām sanāk pārējie svinētāji. Ueno parkā piknika vietas parka administrācija ir rezervējusi turpat asfaltētās alejas malās uz indīgi zilām plēvēm. Plēves krāsai nav simboliskas nozīmes. Tā ir praktisks un lēts Ķīnā ražots produkts, kuru mēdz izmantot Tokijas bezpajumtnieki. Tiesa, pret zilajām plēvēm ķiršu ziedēšanas sezonā japāņi beidzot sākuši aktīvi protestēt. Pirms kāpšanas uz rīsu šķiedras paklājiem japāņu mājās obligāti jānovelk apavi, tāpat arī parkā cilvēki novelk apavus un pieklājīgi izkārto tos gar izklātās plēves malām. Piknikotāji uz plēvēm ap kartona kastēm kā galdiņiem ir tikpat saspiesti kā cilvēki blakus ejošajā pūlī. Meiteņu grupiņa iemīļoto komiksu varoņu kostīmos spalgi klaigā un ēd rīsu bumbas; kāds vīrietis pašā burzmas vidū piedāvā uzsmēķēt ūdenspīpi; turpat blakus strādnieki darba drēbēs ar melnām rokām sasēdušies ap zivju uzkodām; veselas dzimtas vai darba kolektīvi pusdieno, dzerot alu, vīnu un sakē. Daži svinētāji, atgūlušies starp tukšajiem ēdienu un dzērienu traukiem, sapņaini veras koku zaros un pūlī.

Pēc hanafubuki, ziedlapu puteņa, sajūsma par pavasari noplok līdz ar kņadu; laiks gatavoties lietus sezonai ar acāliju ziedēšanas festivāliem.