Sastapšanās ar gatu

“Tu kaut ko jūti?”

“Mmm!” Jusūfs noņurd.

“Ko tieši?” es pratinu tālāk.

“Ir labi. Un tu, tu jau arī jūti?”

“Ir okei!”

Patiesībā es nejūtu pilnīgi neko, ja neskaita vieglu nelabumu, ko izsauc siekalu pārpilnā mute. Turklāt es ar grūtībām varu parunāt un patlaban atgādinu kāmi vai zobārsta pacientu, kādu to zīmē karikatūrās – ar milzīgu, uztūkušu vaigu. Mute ir piebāzta ar zaļām lapām, kuras es rūpīgi cenšos sakošļāt. Šis manā mūžā ir pirmais eksperiments ar gatu.

Gata koka lapa bija viens no pirmajiem objektiem, ko es ieraudzīju Jemenā. Septiņos rītā sperot soli no maršruta taksometra vienā no galvaspilsētas Sanas centrālajiem laukumiem – Midan Tahrir (arābu valodā – Brīvības laukums) mans skatiens pievērsās asfaltam, kas bija piebārstīts ar košām, zaļām lapām. “Gats” – šī doma momentā iešāvās prātā, jo pirms tam tā attēlus jau biju redzējis internetā. Tas, ko es vēl nezināju – ka zemē gulošās lapas ir atkritumi, tās ir pārāk vecas, lai izmantotu košļāšanai.

Jau ceturto dienu es uzturos zemē, par kuru Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā teikts: “Ņemot vērā kopējo nestabilo situāciju valstī, Ārlietu ministrija iesaka izvairīties no Jemenas apmeklējuma.” Pirmais iespaids – ja kāds arī apdraud šīs sabiedrības ierasto dzīves kārtību, tad tas esmu es. Man nemitīgi jāsaskaras ar vietējo iedzīvotāju pārsteigumu, vilšanos, pat aizvainojumu uzzinot, ka es vēl ne reizi neesmu pamēģinājis košļāt gatu. Pētījumi liecina, ka ap 80 % no Jemenas pieaugušajiem vīriešiem to dara gandrīz katru dienu.

Bet patlaban es atrodos uz dabiska mola, kas aizsargā Hodeidas pilsētas ostu Sarkanās jūras krastā – desmit kilometrus garas pussalas pašā galā. Šī ir iecienīta pikniku vieta – melnos halātos tērptas sievietes aizklātām sejām izsaiņo mājās sagatavotos našķus, bērni peldas, bet vīrieši košļā gatu. Jusūfu un Ahmedu es sastapu pirms divām stundām Hodeidas gata tirgū. Sabaidīts ar stāstiem, ka tirgotāji varētu iesmērēt nekvalitatīvu preci, es palūdzu diviem turpat tirgū sastaptiem studentiem palīdzēt man izvēlēties gata lapu saišķi. Iegādājušies trīs dozas par 500 Jemenas riāliem (nedaudz vairāk par latu) gabalā un minerālūdens pudeles, mēs dodamies meklēt piemērotu vietu gatam.

Jemenā valda īpaša, pat izsmalcināta gata baudīšanas estētika. “Piemērota gata vieta” – tā pirmām kārtām ir vieta ar skaistu skatu, kas var būt jūras krasts, kalna nogāze, no kuras labi pārredzama ieleja, kafejnīca ar plašu terasi blakus ielai vai tirgum. Tradicionālās vīriešiem paredzētās viesistabas, ko Jemenas arābu valodā sauc mums tik pazīstamajā vārdā – dīvāni (divan), iekārtotas elegantā minimālisma dizainā – te atrodas košiem audumiem apvilktas kušetes un daži zemi tējas galdiņi. Vienīgie rotājumi telpā parasti ir krāsainās logu vitrāžas, paklāji un kaligrāfiski rakstīti Korāna citāti. Lai arī divan parasti izmanto tikai dažas pēcpusdienas stundas, kas ir gata laiks, tām atvēl visplašākās istabas ēku augšējos stāvos. Iemesls – skaistais skats uz apkārtējām mājām un mošeju minaretiem.

Šoreiz mums par divan kalpo pludmales smiltis, bet skatu nodrošina jūras klajums. Sekojot jauno paziņu piemēram, es centīgi bāžu gata lapas aiz labā vaiga, līdz izveidojas kaut kas līdzīgs prāvam kamolam. Tikai tad sākas lēns košļāšanas process. Gatam ir mazliet rūgtena garša, vēl precīzāk – tas garšo pēc jauniem kļavu dzinumiem.

Paiet pusstunda, bet es vēl nejūtu pilnīgi neko. Turpretim mani paziņas kļūst manāmi mundrāki. Cik atļauj piebāztās mutes, viņi aprunā garām ejošās sievietes, apspriež notikumus Gazā un cenšas mani iztaujāt par jaunā Amerikas prezidenta Baraka Obamas plāniem. Pēkšņi Ahmeds atceras, ka viņam pilsētā esot kādas neatliekamas darīšanas. Vēl mirklis, un abi jaunekļi jau ielec garām braucošajā autobusā. Tikai vēlāk internetā es atradu apstiprinājumu tam, ka viens no gata lietošanas efektiem var būt arī neizskaidrojams nemiers un trauksmes stāvoklis.

Palicis viens, es vispirms kārtīgi izpeldos un tad sāku soļot pilsētas centra virzienā. Dīvainā kārtā man pat neienāk prātā meklēt taksometru. Tālākās izjūtas varētu īpaši interesēt ārstus. Desmit kilometrus līdz savai viesnīcai es bez apstājas veicu pusotrā stundā. Nez no kurienes uzradusies milzīga enerģija. Vakarā pirmo reizi mūžā piedzīvoju sirdsklauves – vismaz tādām (“sirds kūleņo”) laikam tām vajadzētu būt.

Sajūta nav no tām patīkamākajām. Pirmā doma, kas iešaujas prātā – ka var pavisam vienkārši ņemt un uz vietas nomirt. Apetītes nav vispār, tikai briesmīgi slāpst. No reibuma vai eiforijas gan nav ne vēsts. Aizmigt izdodas četros no rīta. Nākamajā rītā konstatēju, ka mutes labajā pusē, ar kuru košļāju gatu, izveidojies smaganu iekaisums, stomatīts. Tomēr ir arī kāda pozitīva pieredze – es sīki atceros naktī redzētos sapņus, kas man gadās ļoti reti. Pēcpusdienā beidzot parādās apetīte, bet normālā stāvoklī atgriežos tikai pašā vakarā.

Vispār gats ir mūžzaļš, no metra līdz pat desmit metriem augsts krūms (bet varbūt koks?), kas dabā sastopams tropiskajā Austrumāfrikā un Arābijas pussalā. Pēc lieluma un formas tā lapas līdzinās mums pazīstamajām lauru lapām. Gata pilnais latīniskais nosaukums ir Catha edulis Forsskal. Lai arī arābu valodā šī auga nosaukumu izrunā kaut kur pa vidu starp kat un gat, man tomēr šķiet, ka pēdējais variants precīzāk atspoguļo dzirdēto skaņu, tāpēc latviski sauksim to par gatu. Angliski gatu apzīmē ar vārdu qat. Gatam gan tiek veltīti tādi epiteti kā “paradīzes lapas”, “paradīzes ziedi”, vai kā Kevina Rašbija grāmatas virsrakstā: “Ēdot paradīzes puķes: ceļojums pa Etiopijas un Jemenas narkotiku laukiem”

Svaigas (bet tikai svaigas!) šī auga lapas satur amfetamīniem radniecīgas vielas katīnu un katinonu (cathine, cathinone). Sakošļātam gatam piemīt stimulējošs enerģijas dzēriena efekts, kas var izraisīt vieglu eiforiju, runīgumu, fiziska spēka pieplūdumu, kam seko iekšēja miera un melanholijas izjūtas. Reiz internetā es uzdūros šādam gata iedarbības raksturojumam: “Pa vidu starp stipru kafiju un vāju kokaīnu.”

Katrā ziņā sajūtas ir ļoti individuālas. Uz jautājumu – “ko tu jūti no gata” – parastās atbildes ir – “nenāk miegs”, “var labāk sagatavoties eksāmenam”, “domas kļūst asākas”, “negribas ēst”, “jūties stiprs”, jau retāk – kaīf, šis arābu vārds nozīmē to pašu ko latviski “kaifs”, no problems un “var ilgi nodarboties ar seksu”. Kāds latvietis, kurš arī bija košļājis gatu, man teica burtiski sekojošo: “Sajūta ir tāda, it kā tu atrastos laika centrā.”

Gatu jau sen lieto tradicionālajā tautas medicīnā kā antidepresantu un imūnsistēmas stiprinātāju, arī astmas un cukura diabēta ārstēšanā. Savukārt modernā zinātne ir pierādījusi, ka gatam piemīt spēcīgas antioksidanta īpašības. Tomēr 1980. gadā Pasaules Veselības organizācija iekļāva gatu narkotiku sarakstā, raksturojot to kā vielu, kas “var radīt vieglas vai vidējas pakāpes psiholoģisku atkarību”.

Atkarība no gata, vispirms psiholoģiska, tad arī ķīmiska, gan veidojas lēnām. Lai kļūtu par “gataholiķi”, nepieciešami vismaz vairāki mēneši vai pat gadi. Šodien gats ir aizliegts Jemenas kaimiņvalstīs – Saūda Arābijā un Omānā, kā arī ASV un visā Rietumeiropā, izņemot Lielbritāniju un Nīderlandi. Katru dienu Londonas un Amsterdamas lidlaukos no regulāro reisu lidmašīnām izkrauj svaiga gata saiņus, kas parasti savākti Etiopijā. Eiropā gatu lieto gandrīz tikai imigranti no Jemenas un Āfrikas raga zemēm – Somālijas, Etiopijas un Eritrejas.

Somālijas Augstākā islāma tiesa 2006. gadā aizliedza košļāt gatu gavēņa mēneša Ramadāna laikā, kas gan izsauca publiskus protestus. Tajā pašā gadā Jemenas pilsētā Adenā pilnīgu neveiksmi cieta pašvaldības izdotais rīkojums, kas aizliedza košļāt gatu sabiedriskās vietās. Tomēr pēc valsts prezidenta Saleha Vācijā veiktās medicīniskās izmeklēšanas, kad ārsti viņam aizliedza lietot “paradīzes lapas”, varas iestādes vismaz sākušas brīdināt cilvēkus par to, ka gata lietošana varētu būt kaitīga. Arī Etiopijas un Eritrejas pareizticīgās baznīcas ieteikušas saviem locekļiem atturēties no gata lietošanas.

Statistika apgalvo, ka 40 % sieviešu Jemenā arī košļā gatu. Tiesa, to nav iespējams pamanīt, jo gandrīz visas sievietes valkā parandžu. Patiesībā parandža ir bruņas, karnevāla maska, kas ļauj kļūt ne tikai anonīmai, bet arī drosmīgai. Nekur pasaulē es neesmu sastapis tik ciešus, pat nekaunīgus sieviešu skatienus kā Jemenā. Sastaptas vienas – tas nozīmē nelielā bariņā, bet bez citu cilvēku klātbūtnes – viņas nereti pat sadūšojas uzdot jautājumus: “How are you? Your name, please!” Atbildi nesagaidījuši, melnajos talāros ievīstītie stāvi iespurdzas un nemanāmi aizslīd. Viņām ir savs attaisnojums gata košļāšanai – tievēšana. Patiesībā viņas liekuļo, jo tradicionālās sabiedrībās, kāda neapšaubāmi ir Jemena, būt tuklam nav nekāds grēks.

Ja pierašana pie gata ir tik lēna, tad kāpēc tā lietošana ir tik masveidīga? Viens no izskaidrojumiem – Jemenas sabiedrībā gatam ir svarīga, ja ne pati svarīgākā loma cilvēku socializācijā. “Gata kompānija” Jemenā ir tas pats, kas “kafijas tantiņas” Latvijā, “zālītes tinēji” Ēģiptē vai “pudeles brāļi” Krievijā.

Šī socializācija jeb tusēšana sākas jau neskaitāmajos gata tirgos, kas ir visdzīvākās vietas jebkurā pilsētā. Pirmās lapas tirgū parādās ap vienpadsmitiem rītā. Tas nozīmē, ka daži zemnieki ir cēlušies līdz ar saullēktu. Gatam nav otrā vai trešā svaiguma, ir tikai pirmais un reizē arī pēdējais. Pat visrūpīgāk (tas nozīmē – vēsumā un mitrumā) glabātās lapas pilnībā zaudēs savas specifiskās īpašības 48 stundu laikā pēc noplūkšanas.

Košļāšanai der tikai jaunās lapas, vēl labāk – jauno lapu dzinumi. “Dozas” ir sapakotas mazās, elegantās buntītēs un rūpīgi ievīstītas ar ūdeni aprasinātās banānu lapās. Parastā cena – no 400 līdz 600 Jemenas riālu par dozu. Tieši šādās cenu robežās tiek iztirgots ap 90 % no visa gata.

Bet ir arī dārgāks gats. Vislabākais augot augstkalnu terasēs un to ievāc no gata koku augšējiem zariem, pat galotnēm. Katrs jemenietis zina, ka Hadžihas pilsētas apkārtnē aug īpašais shami jeb “dzejnieku gats”. Pēc tā košļāšanas varot pavadīt nomodā pat trīs dienas. Cenas rekords var sasniegt 5000, 10 000, pat 20 000 riālus jeb 50 latus par dozu. Šādas cenas maksāšana gan vairāk esot izrādīšanās, publiska mētāšanās ar naudu, līdzīgi kā Ēģiptē virs vēderdejotāju galvām aizrāvušies viesi kaisa banknotes.

Jau pirms pusdienlaika tirgū parādās cilvēki ar izteikti tramīgiem, pat nervoziem sejas vaibstiem. Iegādātās lapas pārceļo sarkanā (nez kāpēc gata maisiņi vienmēr ir tieši sarkani) plastmasas maisiņā, un viņi steidzīgi nozūd. Tie ir jau neglābjami gataholiķi, kuri bez zaļās lapas vairs nespēj dzīvot. Daudzi no viņiem šodien pat atteikušies no pusdienām par labu gatam.

Katrs jauns pievedums ap sevi pulcē bariņu interesentu. Pat ja viņi neko nepērk, gats tiek aptaustīts, reizēm pat izgaršots. Līdzīgi vīnam vai olīvām gata garšu un kvalitāti nosaka augsnes sastāvs, saules daudzums, zemes mitrums, plantācijas augstums virs jūras līmeņa. Ir cilvēki, kuri pēc izskata, smaržas un garšas nekļūdīgi spēj noteikt gata izcelsmes vietu.

Divos dienā tirgus jau pārvērties par cilvēku pūli. Pusdienas paēstas, dienas darbi apdarīti, saule sākusi ceļu pretim rietam. Vēl stunda, un tirgi pamazām kļūs tukšāki, bet visā Jemenā neskaitāmos divan pusguļus pozā sēdošie cilvēki atvērs savus sarkanos plastmasas maisiņus. Ir pienācis laiks gatam.

Mierīgā pēcpusdienā Hodeidas pludmalē es sastopu vācu inženieri, kurš strādā Eiropas Savienības atbalstītā ūdensapgādes sistēmas būvniecības projektā. Jemenā viņš uzturoties jau trīs mēnešus.

“Esat izmēģinājis gatu?”

“Protams! Pat vairākas reizes! Tikai labuma nekāda! Sākumā pieklājības pēc pakošļāju, bet tad metu mieru. Iedomājieties, mēs tā sēžam viņu divan, nu, tajā telpā ar dīvāniem, un vietējais darba kolēģis ik pēc piecām minūtēm kladzina – es jau redzu Minheni, es jau redzu Minheni! Man sanāca dusmas, es teicu – aizbāz vēl aiz otra vaiga, varbūt ieraudzīsi arī Hamburgu. Brīnums, ka vēl neapvainojās. Gats nav priekš mums, eiropiešiem. Tagad melnajā tirgū pērku kontrabandas džinu. Ja paveicas, par divdesmit dolāriem var dabūt veselu litru. Iedomājieties, visā valstī nav neviena alkohola veikala! Jūs esat no Latvijas? Tad jau jums laikam labāk garšo vodka. Jūs arī te strādājat par ārstu? ”

“Kāpēc jūs tā domājat?”

“Te ir pilns ar ārstiem no Krievijas un Ukrainas.”

“Bet es taču neesmu no Krievijas!”

“Tas nekas. Krieviski taču laikam runājat? Izglītots cilvēks te viegli var atrast labu darbu. Piemēram, viņiem ļoti vajag visādus inženierus un tehniķus. Es šo to saprotu no ūdens, kas te pavisam drīz būs milzīga problēma. Visu ūdeni aprij tas nolādētais gats. Iedomājieties, pašlaik, kad ir sausā sezona, viņi kalnos stādītajām plantācijām ūdeni pieved ar cisternām. Cik tas viss nemaksā! Nav brīnums, ka gata cenas ir augšā.”

Gats ir ūdens prasīga kultūra. Tas šodien patērē pusi no Jemenas ūdens resursiem. Valsts, iespējams, tuvojas katastrofai, jo “paradīzes lapu” plantācijas palielinās par aptuveni desmit procentiem gadā. Izskaidrojums pavisam vienkāršs – ienākumi no gata hektāra ir aptuveni divarpus miljoni riālu jeb seši tūkstoši latu gadā. Tas ir piecas reizes vairāk nekā audzējot kafiju vai dārzeņus. Par laimi, pastāv dabiskas robežas – gats aug tikai kalnos, vislabāk starp 1000 un 3000 metriem virs jūras līmeņa.

Ceturtā daļa Jemenas iedzīvotāju ir tieši vai netieši finansiāli atkarīgi no gata – zemnieki, tirgotāji, daudzie starpnieki un divan kafejnīcu saimnieki. Piektā daļa no jemeniešu ģimenes budžeta tiek izlietota gatam, tā košļāšanai cilvēks vidēji tērē četras stundas dienā. Pasaules Banka to nemitīgi pārmet Jemenai kā visbriesmīgāko grēku pret moderno tirgus ekonomiku. Paši jemenieši gan šo laiku dēvē par saā Sulaymia jeb Zālamana stundu. Tieši Jemenā vislabāk var saprast Žana Bodrijāra vārdus, ka “visvērtīgākā laika īpašība ir iespēja to pazaudēt”.

Gandrīz visa “gata ekonomika” atrodas pelēkajā zonā ārpus jebkādas uzskaites un nodokļiem. Vienīgais nodoklis ir samaksa, ko iekasē no tirgotāja pirms iebraukšanas pilsētā – apmēram 5 % no preces galīgās pārdošanas cenas. Saprotams, milzīgs gata daudzums tiek pārdots, apejot arī šo nodokli. Lauku ceļmalas ir pilnas ar zēniem, kuri jau pa gabalu vicina sarkanos maisiņus. Šī nauda pa tiešo nonāk zemnieku kabatās.

Iespējams, gats ir perfektākais reģionālās izlīdzināšanas mehānisms pasaulē. Tas pārdala naudu starp pilsētu un laukiem, bagātajiem un nabagajiem. Lieta tāda, ka gats vislabāk aug tieši trūcīgās kalnu augsnēs, un tam nepavisam nepatīk auglīgā, lietiem bagātā Sarkanās jūras piekraste. Jo augstāk kalnos atrodas gata plantācija, jo dārgāka ir ūdens pievešana, tomēr tur augošais gats ir vērtīgāks. Šo krūmu var salīdzināt ar bankas automātu. Sausajā sezonā gats “aizmieg”. Bet pietiek to kārtīgi aplaistīt, un pēc dažām dienām jau parādās jaunie (un tātad paši dārgākie!) pārdošanai gatavie lapu dzinumi.

Vai mākslas darbs spēj mainīt cilvēka dzīvi? Balstoties uz savu personīgo pieredzi, es varu apliecināt, ka reizēm tas patiešām ir iespējams. Tā bija Pjēra Paolo Pazolīni filma “Arābijas naktis”, uzņemta 1973. gadā pēc “1001 nakts pasaku” motīviem, kas mani aizveda uz Austrumiem – vispirms uz Indiju, tad Ēģipti, Maroku un visbeidzot uz Jemenu.

Lielu daļu no “Arābijas naktīm” Pazolīni filmēja Jemenas pilsētiņā Zabīdā. Es klīstu pa tām pašām ieliņām, kur Nuredīns mīlēja, pazaudēja un atkal atrada savu skaisto verdzeni Zumurudu. Blakus strauji nobremzē divriteņi, un es dzirdu nepārprotami man adresētu jautājumu:

“Muslim? Kāfīr? Jehudi?” (Musulmanis? Neticīgais? Ebrejs? – arābu val.)

Manī cieši raugās divi pāri brūnu acu. Puikām varētu būt ap sešpadsmit gadu, aiz grezni izšūtajām jostām abiem aizbāzti milzīgi dunči – džambijas, kas ir neatņemama jemeniešu tradicionālā tērpa satāvdaļa. Ko viņi īsti domā par mani? Nāk prātā vārdi no Pazolīni filmas – “neuzticies zilacainajam”. Jautājums ir absurds, jo es diezin vai izskatos pēc ebreja, turklāt Izraēlas pasu īpašnieki Jemenā vispār netiek ielaisti, un vienlaicīgi pavisam nopietns, un es arī nopietni cenšos atbildēt:

“Māsīhi, Isa.” (Kristietis, Jēzus – Jemenas arābu val.)

“Allā!” (Dievs – arābu val.) viens no zēniem paceļ pret debesīm pirkstu.

“Allā!” es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Šķiet, mana atbilde puikas ir apmierinājusi, un viņi aiztrauc tālāk. Nekur, nevienā islāma zemē es tik daudz neesmu runājis ar cilvēkiem par reliģiju kā Jemenā. Pavisam nepazīstami cilvēki jums var aizrādīt, ka turat tējas glāzi “nepareizajā” (tātad kreisajā) rokā. Viesnīcu istabās var atrast “nejauši” atstātus bukletus angļu valodā “Tourism im Yemen”, kur starp krāsainām bildītēm iespiests teksts “The Message of Islam”. Ēģiptē par šādām sarunām var nonākt policijā, savukārt marokāņi ir pārāk smalkjūtīgi, lai uzbāztos svešiniekiem ar reliģiskām tēmām.

Vēl pēc brīža es jau stāvu pie sniegbaltas ēkas, ko vietējie dēvē par Pasolini house, tātad Pazolīni māju. Dažas ainas “Arābijas naktīs” filmētas šīs ēkas divan istabā. Pirmajā stāvā iekārtotajā bodītē rosās večuks, kurš izrādās mājas īpašnieks. Viņš labi atceroties arī pašu Pazolīni. Izdzirdis lūgumu apskatīt māju, saimnieks saņem mani aiz rokas un ved augšup pa mazliet greizām akmens kāpnēm, kas izmūrētas ēkas iekšpagalmā. Mēs apstājamies nelielā atklātā jumta terasē, no kuras greznas koka durvis ved uz divan. Večuks tās atver un stumj mani tālāk istabā.

Ir vēla pēcpusdiena, un slīpie saules stari uz baltajām sienām izgaismo zaļi sarkanās logu vitrāžas. Plašajā telpā uz mīkstiem zviļņiem izlaidušies pieci vīrieši. Divi smēķē ūdenspīpes, viens klusā balsī lasa Korānu. Cik noprotu, esmu ieradies “gata sesijas” beigu fāzē, kad cilvēki pamazām iegrimst apcerīgā melanholijā. Viņiem ir sācies palēninātās filmas laiks.

Mēs sasveicināmies, un kāds zēns atnes pēc kardamona un krustnagliņām smaržojošu melno tēju. Gatu man neviens nepiedāvā – tas nav “labais tonis”. Ja es būtu plānojis viņiem pievienoties, būtu paņēmis līdzi pats savējo. Paiet pusstunda, bet cilvēki vēl nav bilduši ne vārda. Sajūta tāda, it kā viņi būtu hermētiski noslēgti. Kafija un alkohols atraisa cilvēku, gats atraisa un tad atkal noslēdz. Kas patlaban notiek šo cilvēku prātos? To laikam var uzzināt, tikai kļūstot par gataholiķi. Es izdzeru piedāvāto tēju un atvados.

Tieši blakus Hauhas pilsētiņas gata tirgum milzīgu koku paēnā atrodas divan – brīvdabas kafejnīca. Viesus apkalpo divi pilnīgi identiski dvīņi, vienīgā atšķirība – vienam gats aizbāzts aiz kreisā, otram – aiz labā vaiga. Glāze tējas šeit maksā tikai desmit riālus, tātad divarpus santīmus. Uz pavisam vienkāršām metāla lāviņām sēž daži vīrieši vecumā starp 20 un 40 gadiem un košļā gatu. Arī šeit nedzird sarunas, pavisam reti iezvanās mobilie telefoni. Uz neliela paaugstinājuma novietotais televizors rāda kādu indiešu filmu ar subtitriem arābu valodā.

Muedzins izziņo pusdienlaika lūgšanas beigas, un divan pamazām sāk piepildīties. Cilvēku sejas rotā sazvērniecisks smaids, daži pat apmainās ar savdabīgu zīmi – piepūš vaigu. Manā bērnībā dzērāji Latvijā piesita ar pirkstu pie kakla, tā signalizējot par nodomu iedzert. Košļāšanas uzsākšana ir vesels rituāls. Vispirms mazliet kautrīgi no sarkanā plastikas maisiņa tiek izņemta lapu buntīte. Tad seko lapu aptaustīšana, pat jutekliska apčubināšana un putekļu nokratīšana. Tikai tad pirmā gata lapa sasniedz muti. Garām kafejnīcai aizbrauc traktors un saceļ pamatīgu putekļu mākoni. Pie stūres sēdošā zēna galva knapi sniedzas pāri stūrei. Kamēr tēvi un vecākie brāļi gremo gatu, puikas pārņem lietas savās rokās. Viņi iznēsā tēju, mazgā traukus, kauj vistas, tirgo augļus, darbojas ar metināmo aparātu, vada automašīnas un motorlaivas, pat maina naudu. Maiņas kantorī blakus kasei sēž divi brāļi.

Zēniem varētu būt desmit un divpadsmit gadu. Telpas dziļumā uz pinuma iekārtojies tēvs gremo gatu. Puikas rūpīgi aptausta manu pasniegto 50 dolāru banknoti, apskata to pret gaismu un tad katrs divas reizes pārskaita Jemenas riālu čupiņu. Jābūt 10 000 riāliem – divdesmit 500 riālu banknotēm.

“Ja meklējat biļeti, tad ziniet – nākamais kuģis uz Džibuti aties tikai pēc trīs dienām” – šo ziņu Mokā man cenšas pavēstīt jau trešais cilvēks. Man nav plānu ne doties uz Džibuti, it īpaši ievērojot faktu, ka arī šajā Sarkanās jūras rajonā šiverē Somālijas pirāti, ne arī ilgi aizkavēties Mokā. Uz šejieni mani ir atvedusi tikai un vienīgi kaila ziņkāre.

Esmu atkarīgs no kafijas, bez smaržīgā dzēriena tases man ir grūti iesākt dienu. Un, lai arī kafiju no Jemenas laukiem gandrīz jau pilnīgi izspiedis gats, tieši Moka ir tā vieta, kas joprojām dod nosaukumus neskaitāmām kafejnīcām, tortēm, konfektēm un liķieriem visā pasaulē.

Savulaik tieši no Mokas savu ceļu uz Kairu vai Konstantinopoli un tālāk uz Eiropu sāka Jemenā audzētā kafija. 15. gadsimta sākumā to dzēra visā islāma pasaulē, bet 16. gadsimta beigās kafija jau bija iekarojusi arī Eiropu. Jemenas un Mokas “kafijas monopols” noturējās līdz pat 18. gadsimta sākumam, kad holandieši un portugāļi iemanījās audzēt kafiju savās aizjūras kolonijās. No bijušās greznības Mokā šodien palikusi vien spoži nobalsinātā 15. gadsimtā celtā Al Šadlili mošeja, kas joprojām ir kādas sūfiju sektas centrs.

Blakus mošejai plešas milzīgs smilšu klajums. Daži kapakmeņi liecina, ka reiz te bijusi kapsēta. Vējš dzenā atkritumus, bet tūkstošiem plastmasas maisiņu ir pa daļai ieputināti smiltīs – zili, zaļi, dzelteni un sarkani, pa gabalu tie atgādina daltonisma testu. Visvairāk gan ir sarkano gata maisiņu. Laiku pa laikam laukumu šķērso vientuļš gājējs.

Bet 1763. gada maijā šī vieta piedzīvoja patiesi dramatiskus notikumus. Mokas ostā ar ēzeļiem no Zabīdas ieradās eiropiešu zinātniskā ekspedīcija vācieša Karstena Nībūra vadībā. Kad vietējie muitnieki iepazinās ar ceļotāju bagāžu un atrada stikla burkas ar iespirtotām čūskām un citiem rāpuļiem, izcēlās skandāls. Pētnieki piedzīvoja kaunpilnu bēgšanu, bet viens no zinātniekiem – dāņu valodnieks Frederiks van Havens – no pārdzīvojumiem pat turpat uz vietas nomira. Dažas nedēļas vēlāk Jemenā tika apglabāts arī ekspedīcijas botāniķis zviedrs Pērs Foršskols. Par laimi, viņš Jemenas kalnos jau bija paspējis ievērot un ievietot savā herbārijā zinātnei vēl nepazīstama mūžzaļa krūma paraugus, ko vēlāk par godu tā atklājējam nosauca par Catha edulis Forsskal. Tas bija gats.

Milzīga makšķerāķa formas pussala – tā ir Adena. Iespējams, pati labākā dabiskā osta pasaulē. Britiem nenoliedzami piemīt talants sagrābt ekskluzīvus nekustamos īpašumus. Savulaik Gibraltārs, Kipra un Adena ļāva pilnībā kontrolēt kuģu satiksmi Vidusjūrā un Sarkanajā jūrā. Šodien okeāns ir pilsētas galvenais divan. Tā krastmala pēcpusdienās ir pilna ar automašīnām, kuru pasažieri meklē “piemēroto gata vietu” – skaisto skatu.

Adenā esmu apmeties Hotel Rimbaud. Tieši šajā mājā savulaik vairākus gadus (1880–1884) dzīvojis franču dzejnieks Arturs Rembo. Viesnīca atrodas vecajā, vēl angļu laikos būvētajā pilsētas daļā. No netālās baznīcas gan palikušas tikai drupas, toties tuvējā apkārtnē sabūvēts liels skaits mošeju. Adenas eiropeiskā struktūra – taisnstūra kvartāli – vēl vairāk pastiprina muedzinu saucienus, tie paliek iesprostoti šaurajās, garajās ielās.

Iepretim Hotel Rimbaud atrodas restorāniņš Farah, kas arābu valodā nozīmē “cālis”. Tā kasē sēž cienīga izskata vīrs ar kuplu, sirmu bārdu. Viņš runā lieliskā krievu valodā un apgalvo, ka esot bijušais Jemenas armijas gaisa spēku ģenerālis. Pieci mūža gadi pavadīti Padomju Savienībā – vispirms Maskavā, tad Frunzē, tagadējā Biškekā. Viņam ļoti interesē, cik šodien Maskavā maksā metro, baton, kolbasa, sosiski.

Adenā krieviski kaut nedaudz saprot un pat runā ļoti daudzi. Rodas iespaids, ka divdesmit marksistiskās Jemenas Tautas Demokrātiskās republikas (Dienvidjemenas) pastāvēšanas gados (1970–1990), kad Adena bija šīs valsts galvaspilsēta, Padomju Savienībā pabijis vai katrs trešais vīrietis starp piecdesmit un sešdesmit.

Bijušie ierēdņi nemaz necenšas slēpt savu īgnumu par šodienas situāciju. Alī, smaržu veikala pārdevējs:

“Adena ir pilna ar klaidoņiem un zagļiem no ziemeļiem. Mūsu nauda – tā gan aiziet uz Sanu. Bet agrāk te bija pat diplomātiskās pieņemšanas – ikra krasnaja, ikra čornaja, vodka, šampanskoje!”

“Jūs uz tām gājāt?”

“Man bija pienākums iet.”

Kādā kafejnīcā vairāki jauni vīrieši gremo gatu un satelīta televīzijā skatās restlingu. Mana ierašanās izraisa teoloģisku disputu.

“Vai restlings ir harām (grēks – arābu val.)?”

“Kā jūs paši domājat?”

“Mēs zinām atbildi, bet vispirms atbildiet jūs!”

“Man liekas, tas nav grēks, tikai cilvēku stulbums. Eiropā nav restlinga, tikai Amerikā.”

Puiši ir sajūsmā. Izrādās, viņi bieži esot pārrunājuši šo jautājumu un beigās nonākuši pie līdzīga slēdziena. Tas, kas viņiem ir skaidrs pilnīgi viennozīmīgi – hamra (alkohols – arābu val.) gan ir harām:

“Cilvēki sāk trakot un kauties pa īstam, aizmieg uz ielas!”

“Tas notiek tikai tad, ja iedzer par daudz. Ja jūs stundas laikā izsmēķētu divas paciņas cigarešu vai apēstu kilogramu gata, varbūt pat nomirtu.”

“Bet jūs ēdat cūkas! Cūkas ir netīras! Vai taisnība, ka cūkas uzbrūk cilvēkiem? Var ēst tikai tos dzīvniekus, kuri neuzbrūk – aitas, kazas, govis, kamieļus, trušus, vistas...”

“Bet musulmaņi ēd haizivis! Aizejiet tepat uz zivju tirgu, paši redzēsiet!”

Iestājas ap desmit sekundes ilga pauze, kurai seko minūti ilga diskusija. Tad viens no puišiem paziņo Zālamana cienīgu lēmumu:

“Tirgū ir tikai mazās haizivis. Bet mazās haizivis cilvēkus neēd.”

Patiesībā viņi nezina pareizo atbildi, ko smejoties arī atzīst. Kas man patīk Jemenā – ka cilvēki nav reliģiskie fanātiķi. Šeit valda tradicionāla, spēcīga zemnieku tautas ticība, bez liekulības un izrādīšanās. Nevienam vīrietim šeit pierē nav punu, kādi rodas no biežas galvas dauzīšanas pret zemi lūgšanas laikā, kas tik bieži redzami Ēģiptē un nu jau arī Marokā. Toties mošejas Jemenā ir pilnākas, un muedzina aicinājums uz lūgšanu var aizslēgt veikalu, izslēgt televizoru kafejnīcā, bez brīdinājuma atslēgt internetu (tas nekas, ja kāds apmeklētājs tieši šajā brīdī veic transakciju ar kredītkarti un iegādājas aviobiļeti). Tomēr pat tas nespēj pārtraukt gata lapu košļāšanu.

Lielveikala Aden Mall lepnums ir milzīgs plaukts ar bezalkoholisko alu. Pie tā sastopu jaunu šveiciešu pāri. Viņi abi dzīvojot un strādājot Jemenā kādā tirdzniecības pārstāvniecībā. Redzot manu vilšanos par plauktos izliktajām pudelēm, Filips cenšas izpalīdzēt ar padomu:

“Velti meklējat. Bet es zinu vienu vietiņu netālu no mūsu dzīvokļa. Jums jābrauc uz Steamers Point, tas ir vēsturiskais ostas rajons Adenā, un jāvaicā pēc restorāna, kur var nopirkt hamra, alkoholu. Tur būs tāds mazs lodziņš, pudele īstā alus maksā 600 riālus. Turpat var dabūt arī rumu un viskiju.”

“Vietējie arī tur iepērkas?”

“Maz. Gats glābj Jemenu ne tikai no alkohola, bet pirmām kārtām no stiprajām narkotikām, no tabletēm, hašiša, nemaz nerunājot par kokaīnu vai heroīnu. Darba jautājumos man bieži iznāk būt Saūda Arābijā. Tur cilvēkiem ir nauda, daudz naudas, un viņi ir gatavi maksāt par visu to draņķi – kaut arī tas ir pilnībā aizliegts. Bet iešmugulēt valstī ekstazī tableti vai paciņu ar kokaīnu ir nesalīdzināmi vieglāk un arī finansiāli izdevīgāk nekā viskija pudeli vai veselu ķīpu gata.”

Pēc pastaigas pa Ibas – pilsēta atrodas pusceļā starp Adenu un Sanu – vecpilsētu es atgriežos savā viesnīcā Anwar. Vestibilā mani sagaida kāds izteikti aziātiska izskata vīrietis ap gadiem četrdesmit un uzrunā krieviski:

“Nu tad laipni aicināti Ibā! Jūs esat tas jaunais doktors, ko mēs visi tā gaidām! Man jau paziņoja, ka nupat esot iebraucis. Es arī esmu Krievijas doktors, strādāju tepat Ibā.”

Viņa akcents tikai apstiprina manas aizdomas:

“Esmu no Latvijas un neesmu nekāds doktors. Un jūs arī neesat no Krievijas, bet visdrīzāk no Vidusāzijas.”

“Jums taisnība. Bet pie mums Uzbekistānā ir pieci medicīnas institūti, ārstu bezdarbs un niecīga alga – divi simti dolāru mēnesī. Šeit mēs varam nopelnīt pat astoņus simtus. Plus vēl dzīvoklis par brīvu. Agrāk te tiešām bija daudz ārstu no Krievijas, bet tagad jau gandrīz visi ir aizbraukuši. Pavisam Jemenā strādā ap 7000 ārstu no bijušās Padomju Savienības. Es domāju, vismaz 5000 nāk no Vidusāzijas, pārējie no Ukrainas un Moldovas. Krievu palicis pavisam maz.”

“Kāpēc tad jūs visiem stāstāt, ka esat no Krievijas?”

“Russi doktor – šeit tas ir brends. Lai domā, ka esam no Krievijas. Mēs taču runājam visās valodās, krievu un arābu ieskaitot, esam izglītoti un pats galvenais – pieejami arī pēcpusdienās, jo nelietojam gatu. Sākumā es tiešām mēģināju stāstīt, ka esmu no Uzbekistānas. Līdz reizei, kad policisti analfabēti, neprazdami izlasīt manā pasē rakstīto, bet izdzirdot vārdu Uzbekistan, izsēdināja mani no autobusa un noturēja ieslodzījumā pusi dienas, kamēr atbrauca priekšniecība un visu noskaidroja. Viņi šeit neprot atšķirt Uzbekistan no Afganistan vai Pakistan. Pastāv uzskats, ka no šīm valstīm nāk teroristi.”

“Ko jūs kā ārsts varat teikt par gatu?”

“Neko daudz. Es domāju, vislielākais negatīvais efekts no gata lietošanas ir impotence. Gats mazina vīriešu seksualitāti, nelabvēlīgi ietekmē prostatu un beigās noved pie impotences. Daži vīrieši kļūst impotenti jau piecdesmit gadu vecumā.”

“Bet viņi taču visi te lielās, ka gats esot vietējā viagra!”

“Protams, ja jums ir astoņpadsmit gadu un jaunajai sievai – sešpadsmit, tad gats patiešām var noderēt. Izveidojas ideāla kombinācija – jums ir vairāk fiziska spēka, vienlaikus seksuālā dziņa tiek piebremzēta, viss notiek lēnāk un ilgāk. Bet paies desmit gadi, un gultā jau parādīsies pirmās problēmas.”

“No kā tad cilvēki šeit mirst?”

“No tā paša, no kā mēs. Gats var izraisīt sirds un asinsvadu slimības, dažkārt arī mutes dobuma vai kakla vēzi. Tomēr ne jau vairāk kā alkohols vai cigaretes, varbūt pat mazāk. Patiesībā jemenieši ir ļoti stipra tauta. Savā praksē esmu sastapies ar sievietēm, kuras regulāri košļā gatu un tomēr bez jebkādiem sarežģījumiem dzemdējušas divdesmit veselīgus bērnus. Gata problēma ir vairāk sociāla nekā medicīniska. Dažkārt atkarība ir tik liela, ka cilvēki gatavi pārdot tēvu un māti, aiznes no mājām visas mantas.”

Ceturtdienas vakars Sanā. Rīt būs piektdiena – izejamā diena. Vīrieši vēl košļā gatu, bet vecpilsētas veikalus pārpilda melnajās mantijās un parandžās tērpušās sievietes. Skaļi čalodamas, viņas aptausta somiņas, izmēģina lūpu krāsas, pielaiko zelta aproces un divatā, pat trijatā nozūd apģērbu veikalu uzlaikošanas kabīnēs. Nav tikai skaidrs, kur un kad visas šīs zelta ķēdes, krāsainās, dekoltētās blūzītes un kleitas tiek valkātas. Līdzīgi gatam, tā ir svešiniekam neatklājama, neizzināma mistērija.

Pie lidostas kontrolposteņa policisti aptur priekšā braucošo taksometru. Seko īsa izskaidrošanās, pēc kuras mašīnā sēdošie vīrieši spiesti doties uz netālo zālāju un izspļaut sakošļāto gatu. Sanas lidosta ir no gata un alkohola brīva teritorija. Pie tās vārtiem beidzas gata zeme, bet alkohola valstība sāksies tikai aiz lidmašīnas trapa.

Izgājis cauri pasu kontrolei, es lidostas kafejnīcā pasūtu tasīti espreso. Kafija ir lieliska. Un lai arī tā neapšaubāmi izraisa atkarību, es labi zinu – kafija nekad netiks aizliegta vai apkarota. Pat tad, ja pēkšņi izrādīsies, ka ir ne mazāk kaitīga veselībai kā cigaretes. Jo to visvieglāk var aplikt ar nodokļiem – PVN, akcīzi un ievedmuitu, iekasēt visu līdz pēdējam santīmam. Eiropā kafija neaug, to pat nevar izaudzēt siltumnīcā kā marihuānu vai destilēt mājas virtuvē kā alkoholu. Varai visnekaitīgākā narkotika, kas turklāt var finansēt birokrātu algas.

Turkish Airlines lidmašīna bija knapi uzņēmusi augstumu, kad, sekojot sava kaimiņa – kāda turka – piemēram, es palūdzu stjuartei arī man atnest pudelīti sarkanvīna.

Mana vēlme viņu nemaz nepārsteidza: “Vienu vai uzreiz divas?”