Zīmēt. Un neko citu nedarīt

Drēgnā ziemas novakarē es gaidīju Petroviču – mēs bijām sarunājuši tikties uz Ņevas prospekta un Moikas krastmalas stūra. Taču izrādījās, ka stūri tur ir četri. Es pētīju garāmgājēju ēnas: tas, ka, par spīti atšķirīgajiem apģērbiem, viņi visi izskatījās vienādi, noskaidrojās, kad starp viņiem platā solī parādījās izstīdzējušais Petrovičs. Brīnišķīgo pēterburdzieti varēja pazīt jau no kādu 50 soļu attāluma: labvēlība bija jūtama pa gabalu, un es visnotaļ sajutos kā apslimis skudrulācis, kuram palīgā steidz dakteris Aikāsāp.

Mākslinieka Aleksandra Voicehovska (dz. 1964), kuru draugi sauc par Petroviču, stāsts uz: ceļo no mutes mutē: viņš strādāja ātrajā palīdzībā par ārstu, kad draugi viņu piespieda atnākt uz kaut kādas izstādes atklāšanu, bet, nonācis tajā, viņš pārsteigts atklāja, ka tā ir... viņa zīmējumu izstāde. Pēc kāda laika viņš, savai mātei dakterei par bēdām, nomainīja jaunā mediķa pieklājīgo dzīvi pret pieticīga mākslinieka mazpazīstamību.

Petroviča zīmējumi nopietnu cilvēku atbruņo, un piedevām tos pavada apmēram šādi mākslinieka “paskaidrojumi”: “Labsirdīgais rakstnieks Utkonosovs reiz izgāja no savas būdas ar piena kanniņu, taču, ieraudzījis draugus, kuri tuvojās vārtiņiem, saprata, ka viņa plāni ir mainījušies.”

Kad es nelielā Maskavas bodītē bez vilcināšanās nopirku grāmatu, kuras vāku rotāja skudrulācis ar parakstu “Mans bezgalīgais draugs” un, ieraudzītā satriekts, padalījos šajā atklājumā ar Juriju Noršteinu, viņš man tūlīt pat izstāstīja stāstu par Sanktpēterburgas mākslinieku, kurš pie zobārsta norijis garu importa adatu. Tagad šo stāstu varat izlasīt arī jūs – intervijā ar Petroviču, kurš tad arī šo adatu norija.

U.T.

Rīgas Laiks: Es ieraudzīju jūsu grāmatiņu Maskavā un biju sajūsmā. Bilžu parakstus taču jūs pats sacerat?

Aleksandrs Voicehovskis: Es pat teiktu, ka tie saceras paši. Es paspēju tikai pierakstīt. Un tā, bez šaubām, ir daļa no bildes.

RL: Šeit, protams, prātā nāk vietējo oberiutu zīmējumi. Kā jūs nonācāt pie šīs stilistikas?

Voicehovskis: Man ļoti paveicās ar vecākiem. Ar vecmāmiņu, kura mani audzināja un rakstīja darbu par Harmsu – tolaik par viņu vēl maz tika rakstīts. Un es tiku arheologu pulciņā un tur satiku brīnišķīgus cilvēkus, kuri pēc tam kļuva ne tikai par arheologiem, bet arī par žurnālistiem, skolotājiem, ārstiem... Tā bija tāda apbrīnojamu, ļoti radošu, jautru, asprātīgu, izglītotu, gudru cilvēku sabiedrība. Un viņi pamanīja, ka es zīmēju kaut kādas muļķīgas, nesaprotamas bildītes – nu, proti, man pašam tās bija saprotamas. Un vēl man ir paradums tās parak­stīt, jo es gribu paskaidrot, kas tur ir uzzīmēts. Un viņi mani ļoti atbalstīja šajā iecerē un teica: “O, cik burvīgi, izcili, uzdāvināsi man šito bildīti?” Kāpēc gan neuzdāvināt tādu štruntu? Es tikai šajā vidē jutos komfortabli, jo skolā mācījos slikti, biju divnieku karalis – vēl jo vairāk, otrgadnieks. Proti, skolā es jutos kā absolūti bezcerīgs neveiksminieks. Bet šo arheo­logu sabiedrībā es jutos vairāk nekā komfortabli. Es biju pat ļoti spilgta figūra, zīmēju un vispār visu laiku kaut ko attēloju. Man ar viņiem bija ļoti labi un interesanti. Turklāt mēs ceļojām – gan uz Sibīriju, gan pa Ļeņingradas apgabalu, gan citur. Un, lai kur es atrastos, es visur zīmēju bildītes. Tas bija tāds saziņas veids. Bet viņi man atņēma visus manus darbus. Proti, tie pat nebija darbi, tie bija kaut kādi muļķīgi uzmetumi. Es tos tā uztvēru, nenopietni. Vēlāk šie darbi pieņēmās izmēros, taču es joprojām tos neuztvēru nopietni, jo par māk­slinieku sevi neuzskatīju. Tās vienkārši bija tādas asprātīgas ainiņas no kaut kādas nesaprotamas dzīves. Atceros, bija zīmējums “Itālis noceļ amerikānim sievu”. Kā tas radās – nav skaidrs, es to joprojām nevaru saprast. Es gan toreiz, gan tagad zīmēju bildītes, nezinot, ko pēc brīža būšu uzzīmējis. Bet, kad man bija nedaudz pāri 30, es jau strādāju ātrajā palīdzībā un taisījos pilnveidoties šajā nozarē, veltīt sevi kardioloģijai, mani paaicināja uz izstādes atklāšanu. Draugi teica, ka lūk, obligāti nāc, Petrovič. Bet es viņiem saku: “Džeki, es nevaru, jo man tajā dienā ir dežūra.” Viņi saka: “Bet tu samainies ar kādu, būtu ļoti labi, ja tu atnāktu uz atklāšanu.” Es samainījos, atnācu uz atklāšanu un gandrīz noģību, jo, ienākot izstāžu zālē, sapratu, ka tā ir manu 20, varbūt 15 gadu laikā savākto darbu izstāde. Ar visiem maniem ķeburainajiem parakstiem. Es ieraudzīju savus darbus pie sienām, un man iepatikās. Es ieraudzīju, ka tajā visā ir kaut kas... Ka tas nav vienkārši... Es ieraudzīju, ka tas iziet ārpus joka robežām, ka tam var būt turpinājums. Tā es nodomāju, bet ar to viss beidzās. Es turpināju strādāt par ārstu, pēc tam viņi sarīkoja vēl vienu vakaru, un pēc tam vēl vienu. Un trešajā vai ceturtajā izstādē es padevos. Nodomāju, ka tajā visā acīmredzot ir kaut kas īpašs. Taču turpināju strādāt par ārstu, līdz aizbraucu uz ASV, lai nopelnītu naudu. Tur es strādāju nelegāli. Vienkārši nodarbojos ar fizisku darbu.

RL: Ar kādu?

Voicehovskis: Ar visdažādāko. Es brīnišķīgi raku, varēju staipīt visādus smagumus; vārdu sakot, nekādi darbi mani nemulsināja. Kad es biju iekārtojies celtniecībā un darba devējs, ar kuru mēs jau bijām sadraudzējušies, teica, ka mums diemžēl ir pienācis laiks šķirties, es sapratu, kāpēc tā notiek – es nepratu strādāt ne ar elektrību, ne ar būvniecību. Un viņš man pajautāja: “Bet tomēr, ko vēl tu māki darīt un kas tev patīk?” “Esmu ārsts un nekas vairāk.” Viņš saka: “Bet varbūt ir vēl kaut kas?” Un es teicu, ka zīmēju. Viņš paskatījās manus darbus. Un mēs aizbraucām pie kaut kādas simpātiskas lēdijas gados, kura izrādījās viņa māte un mākslas zinātniece, un viņa ieteica sarīkot man izstādi. Sietlā man izvērtās izstāde, ļoti veiksmīga. Bet, tā kā es visu laiku zīmēju, darbu man bija daudz, un es sāku ar šo izstādi braukāt pa Savienotajām Valstīm un atgriezos jau kā...

RL: Bagāts cilvēks.

Voicehovskis: Es nebiju bagāts, es nopelnīju tikai 5000 dolāru, bet 2000. gadā tas bija kaut kas tāds... Un es sapratu, ka mani darbi patīk ne tikai šauram lokam, bet ir arī kaut kāda auditorija, turklāt arī citās valstīs. Es atgriezos un paziņoju radiniekiem, ka atvados no medicīnas. Un kļūstu par mākslinieku.

RL: Un tad jūsu mamma nokrita ģībonī.

Voicehovskis: Tad mamma nokrita ģībonī. Viņa bija ģeniāla ārste. Un ļoti gribēja, lai es kļūstu par dakteri. Viņa bija pārvarējusi tik daudz šķēršļu! Tā kā es slikti mācījos, viņa mani vadīja, vadīja un visbeidzot pataisīja par ārstu, kurš visai aizrautīgi darīja savu darbu. Bet tad kaut kas nogāja greizi. Viņa uzskatīja, ka mani draugi ir sarīkojuši diversiju. Bet man tas bija tāds prieks un atvieglojums, ka beidzot man vairs nebūs jādzīvo dubulta dzīve. Man vienmēr bija bijusi sajūta, ka esmu kaut kādā dubultā stāvoklī. No vienas puses, visvairāk par visu pasaulē man patīk zīmēt, no otras puses, ir ļoti svarīgs darbs. Šīs lietas var apvienot, bet tomēr gribējās veltīt sevi kaut kam vienam, un es jutu, ka visvairāk man gribas zīmēt un neko citu nedarīt.

RL: Bet jums noteikti ir pārmetuši, ka tā nav īsta māksla.

Voicehovskis: O, jā. Esmu pat dzirdējis: “Jūs neesat mākslinieks!” – un viss. Bet mākslā man ir tāda brīvība, kādu vispār dzīvē mēdz būt grūti iegūt. Es varu izgudrot visneiedomājamākās situācijas. Man patīk, ka šajā lauciņā var atgadīties jebkas. Tas ir, es varu uzzīmēt ainu no 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta sākuma, un var parādīties kādi pavisam dīvaini personāži, kurus roka ir nejauši uzzīmējusi, un pēkšņi viņi kļūst reāli, turklāt man gribas, lai tā būtu nevis vienkārši realitāte, bet patiesa realitāte. Lai viņi būtu īsti, lai viņi būtu dzīvi, lai viņi kļūtu kaut kādā ziņā par maniem un jūsu paziņām, un lai jūs piedevām tam arī noticētu.

RL: Proti, lai viņi sāktu dzīvot?

Voicehovskis: Lai viņi sāktu dzīvot. Varbūt tāds arī ir mākslinieka uzdevums? Iepūst dzīvību tajā, ko viņš zīmē?

RL: Bet vai to nevar pavērst tā, ka zīmējumi ir tas, kas rada jūsos dzīvību, notur jūs pie dzīvības?

Voicehovskis: Protams, protams. Es jau vairs pat nezinu, kā bez tā dzīvot. Ja man kļūst skumji un sāk šķist, ka dzīvē kaut kas kārtojas ne tā, kā vajag, nejēdzīgi, nepareizi, tad man pietiek atcerēties, ka es tomēr nodarbojos ar savu vismīļāko darbu uz pasaules. Un dīvainā kārtā tas sakārto dzīvi. Tas ir fakts, kurš var izvilkt no jebkuras depresijas, no jebkurām skumjām.

RL: Šo es jums jautāju kā ārstam un profesionālim šajā jomā: kas padara cilvēku dzīvu? Jūs taču zināt, ka arī līķi dažreiz mēdz kustēties, tātad tas, ka cilvēks kustas, vēl nav dzīvības pazīme.

Voicehovskis: Nē. Tā nav dzīvības pazīme. Un diemžēl daudzi cilvēki arī nerada par sevi priekšstatu, ka ir dzīvi. Pirmām kārtām ir ļoti labi jāapzinās, ka esi dzīvs. Mani, piemēram, dažkārt piemeklē šāds stāvoklis: es eju pa pilsētu, domāju par kaut kādām savām lietām, kuras mani, iespējams, neiepriecina, un pēkšņi atceros: “Dieviņ tētīt, es taču esmu dzīvs!” Es staigāju, es redzu, es varu kustināt rokas, turklāt varu kustināt šādi, bet varu arī šādi. Es varu domāt. Mani piemeklē saasināta sajūta, ka esmu dzīvs cilvēks. Kā arī tas, ka dzīve ir ļoti īsa un katrs mirklis manā dzīvē ir unikāls. Un vēl, protams, es esmu pārliecināts, ka mīlestība pret cilvēku, pret apkārtējiem un vispār mīlestība pret dzīvi padara cilvēku dzīvu. Tas, ka jūti pateicību Dievam: apbrīnojami, bet es esmu, un viss patiešām notiek. Sajūta, ka notiek brīnums, un vispār jau tas notiek nepārtraukti. Es nepārtraukti par to brīnos. Bet, kad nebrīnos, kad man liekas, ka tas viss ir rutinēti, ierasti, garlaicīgi, tad dzīvība pazūd.

RL: Cik lielu dzīves daļu jūs dzīvojat, bet cik lielu nedzīvojat? Ja rēķina procentos.

Voicehovskis: Es teiktu, ka dzīvošanas procents palielinās. Jaunībā es bieži pakļāvos depresīviem un skumīgiem stāvokļiem. Neiroloģiskajā klīnikā es redzēju pacientus, es jutu viņiem līdzi un apzinājos, ka atrodos šeit, tā teikt, formāli un tas nav īsti domāts man, es neesmu savā vietā. Turklāt es ļoti dzīvi komunicēju ar šiem tā saucamajiem neirotiķiem. Tie bija brīnišķīgi cilvēki – matemātiķi, fiziķi, rakstnieki, aktieri. Bet pēc 15 gadiem es tajā nodaļā nokļuvu jau kā ārsts. Un es jau biju paspējis aizmirst, ka pats tur esmu gulējis, bet, kad ieraudzīju dažu dakteru acis, kad tie mani pazina, bija ļoti smieklīgi. Es it kā biju savējais starp svešajiem un svešais starp savējiem. Tiesa, ilgi tur nostrādāt es nespēju. Dažādu iemeslu dēļ. Reiz man nodaļas vadītāja teica: “Ziniet, Aleksandr Petrovič, ar jums ir grūti strādāt. Jums katrs pacients ir unikāls gadījums, kaut kāda mīkla.” Bet es saku: “Ziniet, jūs man arī esat mīkla.” Un uzrakstīju atlūgumu. Līdzjūtība taču var būt vērsta uz pacientu, bet es tieši tāpat jutu līdzi saviem kolēģiem. Likās, ka viņi orientējas dzīvē, var dot padomu, bet, paklausoties viņos, kļuva skaidrs, ka viņi ir tādi paši cilvēki – apjukuši un ar sarežģītiem stāstiem – un ka principā viņi ir pelnījuši ne mazāku līdzjūtību kā... Un vispār cilvēki ir pelnījuši līdzjūtību. Katrs cilvēks piedzīvo grūtības, tam ir nepieciešams kāds atbalsts. Jāteic, ka ārsta darbā man visvairāk patika sarunāties ar pacientiem. Vienkārši uzklausīt viņu stāstus.

RL: Vai tie bija interesanti?

Voicehovskis: Tie bija dažādi. Man bija interesanti. Tāpēc, ka, ja ir spēks un... Ja nav spēka, tad, protams, neko uzklausīt nav iespējams. Atceros, ātrās palīdzības šoferi mani ļoti lamāja, jo es, atbraucot pie kādas večiņas un atvieglojot viņas stāvokli, vēl minūtes piecpadsmit vēroju dinamiku. Jo ir interesanti, kā iedarbosies zāles. Un parasti, kad cilvēkam kļūst vieglāk, tas sāk runāt un stāstīt kaut kādus stāstus. Tas bija viens no patīkamākajiem momentiem šajā darbā.

RL: Bet vai taisnība, ka jūs pie zobārsta norijāt adatu?

Voicehovskis: Taisnība.

RL: Kā tas ir iespējams?

Voicehovskis: Ziniet, ir iespējams. Vienkārši viens mans paziņa, kursabiedrs, piedāvāja man paārstēt zobus, un es piekritu. Tas bija ļoti veiksmīgs piedāvājums, savlaicīgs, un tajā dienā, kad es gāju pie viņa uz pieņemšanu, bija mēnesis kopš mana bērna dzimšanas, bija uzaicināti ciemos radi, un mana sieva palūdza, lai es nāku mājās laikus, ap četriem dienā, lai viņai nebūtu vienai pašai jāsēž ar radiem. Es apsolīju, ka, protams, būšu mājās daudz agrāk, neuztraucies. Bet viņa teica: “Jā, jā, zinu es to tavu draugu.” Bet es viņai galvoju, ka viss būs labi, un aizgāju pie šī drauga. Viņš mani iesēdināja stomatologa krēslā, kurā cilvēks guļ horizontāli, uztaisīja anestēziju un sāka ar adatu ņemt ārā nervu. Un kādā brīdī es sajutu svešķermeņa klātbūtni rīklē. Tas bija ļoti nepatīkami, un es noklepojos. Viņš izņēma adatu un teica: “Aleksandr Petrovič, es jūs palūgšu nerīt šo adatu, jo, pirmkārt, tā ir ļoti gara un asa un, otrkārt, tas ir dārgs instruments. Nedomājiet, ka tā ir kaut kāda rotaļlieta.” Pajokoja. Pēc kāda laika es atkal sajutu ko līdzīgu un neviļus noriju. Pēc tam dakteris sāka skraidīt ap krēslu un kliegt: “Mūždien ar jums ir nepatikšanas!” Un es atcerējos, ka patiešām, iepriekšējā reizē arī bija kaut kādas nepatikšanas, kas man ar viņu gadījās, bet viņam ar mani, un viņš bija tādā panikā, ka sniedza man telefona klausuli un teica: “Zvaniet, kam gribat, bet dariet kaut ko lietas labā!” Bet es nez kāpēc zināju, ka mazas adatiņas var iziet, turklāt bez grūtībām. Bet, kad viņš man parādīja adatu, es ieraudzīju, ka tā ir gara un asa kā duncis, no tērauda, ar tādu mazu rokturīti, un ka tādu rīt nost man galīgi negribētos. Bet viņš saka: “Zvaniet – nezinu, uz kurieni.” Es piezvanīju vienam pazīstamam ķirurgam, bet viņš vairs nebija darbā, tas notika sestdienā. Piezvanīju vēl vienam, bet tas šajā dienā pat nebija nācis uz darbu. Sapratu, ka kaut kas jāgudro pašam, izgāju no kabineta, piezvanīju sievai, teicu, ka viss kārtībā, tikai mums ir nevis viens zobs, bet gan trīs, un ka nedaudz aizkavēšos, bet vienalga būšu mājās laikus, lai neuztraucas. Bet viņa kliedza: “Zinu es jūsu trīs zobus, davai, nāc mājās, es ar radiem sēdēt netaisos!” Es izgāju uz ielas un nodomāju: “Re, cik interesanti. Vēl šorīt es pat neparedzēju šādu notikumu pavērsienu – vienkārši gāju pie zobārsta, bet jau stundu vēlāk esmu ārā ar adatu vēderā un absolūti nesaprotu, ko darīt. Situācija ir kardināli mainījusies. Es apstādināju mašīnu un teicu šoferim: “Vediet mani, lūdzu, uz 1. Medicīnas institūtu, uz manu alma mater. Tikai vediet, lūdzu, lēni un apbrauciet visas bedres.” Viņš pat nejautāja, kāpēc – viņš kaut kā izprata manu lūgumu un ļoti lēni un akurāti mani veda. Droši vien nodomāja, ka esmu stāvoklī, vai ko tamlīdzīgu. Atveda mani uz institūtu, es eju pa tā bijušo teritoriju Petrogradas pusē un domāju: “Interesanti gan, kā es izkļūšu no šīs situācijas? Jānotiek kādam brīnumam! Obligāti. Tikai pagaidām nenotiek.” Es eju un redzu, ka pretī nāk kursabiedrene, tāda skaistule Nataša, ķirurģe oftalmoloģe, un saka: “O, Petrovič, kāds prieks tevi satikt, kāda laime, mēs tik sen neesam tikušies, klau, bet man tik daudz kas ir noticis pa šo laiku!” Un stāsta man par savu ģimenes dzīvi. Bet tas ārsts, kurš mani ārstēja, viņš ir gudrs ārsts, bet ar savām īpatnībām. Viņš man iedeva līdzi otru adatu, kaut arī tā ir dārga, lai varu to parādīt, kam vajag. Es saku: “Redzi šito adatu?” Viņa saka: “Jā, bet kāpēc tu man rādi savu stulbo adatu?” Es saku: “Tāpēc, ka tieši tāda pati adata atrodas manā vēderā. Barības vadā vai varbūt jau kuņģī, es nezinu.” – “Bet kā tu to noriji?” Es saku: “Ilgi jāstāsta.” Viņa saķēra mani pie rokas, un mēs skrējām uz Acu nodaļu. Bet nodaļas vadītāja teica: “Nataša, kāpēc tu viņu atvedi uz Acu nodaļu? Skrieniet uz ķirurģiju, traki esat, vai?” Mēs atskrējām uz ķirurģiju, bet tur sēž mans kursabiedrs, tāds solīds dakteris, ķirurgs. Un saka: “Jā, šāds stāsts tikai Voicehovskim var gadīties. Nu, laikam būs jāliek iekšā nodaļā. Bet vispirms uz rentgenu, skrieniet uz rentgenu.” Mēs aizskrējām uz rentgenu, tur mums negribīgi uztaisīja uzņēmumu, un izrādījās, ka adata ir kuņģī un jau iziet uz divpadsmitpirkstu zarnu. “Skrieniet uz ķirurģiju!” teica ārste, un mēs skrējām ar jautro, brīnišķīgo Natašu uz Ķirurģijas nodaļu. Mans kursabiedrs paskatījās uzņēmumu un teica: “Jā, viss ir slikti, jāliek nodaļā, bet katram gadījumam ieskrieniet vēl fibrogastroloģijas kabinetā.” Mēs skriešus pa gaiteni, apstājamies pie fibrogastroloģijas kabineta un redzam pie durvīm uzrakstu: “Fibrogastroloģijas kabinets. Dakteris Poliglotovs.” Durvis atveras, un uz sliekšņa stāv ļoti simpātisks inteliģents cilvēks brillēs, kurš smaida un saka: “Kas noticis?” Mēs viņam rādām adatu, rentgena attēlu, un viņš kaut kā uzreiz izprot situāciju, un acis viņam iemirdzas. Lūk, cilvēks ar patiesu interesi par savu profesiju. Viņš saka: “Cik interesanti. Nu, dakter, gulieties uz galda, bet jūs,” viņš vēršas pie medmāsām, kuras jau ir uzvilkušas mēteļus, “es palūgšu ietērpties baltajos halātos un ķerties, kā saka, pie darba. Glābsim dakterim dzīvību.” Viņas ir neapmierinātas. “Kāpēc? Jūs devāt šādu rīkojumu, dakter Poliglotov?” viņas saka caur smiekliem, bet netaisās pārģērbties. Bet šis viņas apskauj un saka: “Šādu rīkojumu deva liktenis.” Viņas pārģērbjas halātos un laiž man iekšā kobru. Protams, tas ir nepatīkami, bet nākas vien ciest. Domāju: “Jā, tas nu gan būtu jauki, ja viņš mani izglābtu.” Viņš saka: “Jā, jā, redzu adatu, te tā ir, te tā ir, bet diemžēl nevaru aizsniegt. Pārāk tālu.” Izņem kobru, un es saku: “Dakter, es vairs nevaru, tik grūti, tik nepatīkami. Varbūt pati izies?” Bet viņš saka: “Nē, neizies, pārāk gara. Bet man ir vēl viens aparāts. Tas ir nepatīkamāks, garāks, resnāks, bet nāksies vien pamocīties.” Viņš ielaiž man vēl vienu kobru, tas ir drausmīgi mokoši, taču pēc kāda laika viņš izvelk ārā gan aparātu, gan adatu. Un saka: “Jūs šito adatu norijāt?” Es saku: “Jā, tiešām, tā pati.” Pieceļos no galda, apkampju dakteri, mēs ar viņu joprojām esam draugi. Bet viņš saka: “Adatu, rentgena uzņēmumu un otru adatu es konfiscēju kā eksponātus mūsu muzejam. Bet jums, dakter, es piedāvāju šo šķīdumu – tā ir aminokapronskābe, lai mazinātu asiņošanu. Jūsu adata jau bija iedūrusies zarnā un bija sākusies asiņošana, bet es domāju, ka viss sadzīs.î Un te nu es izeju ārā no klīnikas, mani sagaida pūlis ar Natašu priekšgalā, un viņa saka: ìNu, izvilka adatu?î Es saku: ìIzvilka.î – “Es tā arī zināju! Bija jāizvelk, jo man šodien ir dzimšanas diena, un mēs tūdaļ iedzersim šampanieti.” Es saku: “Nē, nē, es tikai aminokapronskābi.” – “Nu liecies mierā, glāze šampanieša vēl nevienam nav nākusi par ļaunu.” Un es iedzeru šampanieti, pēc tam, manuprāt, vēl arī konjaku, bet, tā kā es visu dienu nebiju ēdis un atrados sarežģītā stāvoklī, es piedzeros momentā, mani iesēdina taksī, es atbraucu mājās, zvanu pie durvīm, atver sieva un redz, ka es patiešām esmu sadzēries, gluži kā viņa paredzēja. Tad viņa saka: ìTā jau es domāju, nokavēji veselu stundu, visi radi jau ir uz vietas, un man vienai pašai jāņemas.î Bet es izņemu ārsta izziņu, kurā ir rakstīts: “Svešķermenis divpa­dsmitpirkstu zarnas apvidū un tā tālāk, kaut kāds asins izplūdums.” Šāds, lūk, stāsts.

RL: Tas jau ir kaut kāds Harmss, krītošas vecenes.

Voicehovskis: Absolūts, absolūts Harmss. Bet es esmu pamanījis, ja nodarbojies ar šādu daiļradi un atrodies kaut kāda absurda lauciņā, šis absurds tā vai citādi sāk nonākt tavā dzīvē un ir tajā visnotaļ iederīgs.

RL: Proti, taisnība bija doktoram Poliglotovam, ka liktenis ir?

Voicehovskis: Jā, tādā ziņā, ka ir droši vien kādi priekšraksti, ir kaut kāda patiesība, tava personīgā patiesība, un kaut kāds tavs ceļš, kurš tev atbilst, pa kuru tev būtu vēlams iet. Bet, kā izrādās, lai uz tā nostātos, ir vajadzīga drosme. Jo labvēļi tev visu laiku piedāvā citus ceļus. Labus. Taču labus kādam citam, bet tev jāiet pa savu.

RL: Kāds bija jūsu pirmais solis sava likteņa meklējumos?

Voicehovskis: Es aizbēgu no pionieru nometnes.

RL: Nopietni?

Voicehovskis: Jā, vienpadsmit gadu vecumā. Man tur bija tik slikti. Man tā nepatika tas viss, ka es no turienes aizbēgu. Bet tētis...

RL: Kur atradās tā pionieru nometne?

Voicehovskis: Pašā pilsētā, Krestu salā. Nometne bija iežogota, es tur staigāju, staigāju un beigu beigās pārrāpos pār žogu un aizbēgu. Aizskrēju uz mājām. Mamma uztraucās, bet tētis teica: “Malacis, ņemšu tevi līdzi ekspedīcijās.”

RL: Re, kā.

Voicehovskis: Jā. Un viņš sāka mani vest līdzi ekspedīcijās. Sākumā aizbraucām uz Arhangeļskas apgabalu, pēc tam uz Sibīriju, bet pēc gada es jau braucu kopā ar arheologiem. Tas bija tāds brīdis manā bērnībā, kad es sajutu sevi kā personību. Lai gan es jau pirms skolas arī jutos visnotaļ kā personība. Vecmāmiņa ļoti centās uzturēt manī pašcieņu. Vispār cilvēks sajūt sevi kā personību tad, kad viņš spēj pateikt “nē”.

RL: Jūs jau stāstījāt, kā aizgājāt no nodaļas.

Voicehovskis: Ai, man bieži bija konflikti ar priekšniecību. Atceros, ka bērnībā tētis man uzdāvināja šauteni, un es iemācījos ļoti labi šaut. Vienu dienu es piezvanīju savam radiniekam un uzzināju, ka viņš ir slims, nevar iziet no mājas. Un es domāju: “Ko es tādu varētu izdarīt viņa labā?” Es paņēmu to šauteni un aizbraucu pie viņa ciemos, un mēs uzrīkojām pie viņa mājās šaušanu. Kad atnāca vecāki, protams, bija liels tracis, bet es atceros, ka mans draugs bija absolūti laimīgs. Un to bija tik lieliski redzēt. Cilvēks pilnīgi izolēts, nevienu pie viņa nelaiž, bet te pēkšņi uzrodos es, un mēs sarīkojam viņa mājā šaušanu. Tas bija kaut kas neticams.

RL: Cik jums tad bija gadu?

Voicehovskis: Vienpadsmit vai divpadsmit.

RL: Bet šautene bija...

Voicehovskis: Tā, protams, bija gaisa šautene. Bet es to biju labi nomaskējis un vedu, it kā tā būtu makšķere. Un tas man ienāca prātā pašam, neviens man to nepateica priekšā. Neko tādu neviens arī bērnam neteiktu. Pēc tam mūs briesmīgi bāra.

Ziniet, visi mani radinieki bija spilgti personāži, visi bija cilvēki ar raksturu, turklāt ar sarežģītiem raksturiem. Katrs tā vai citādi sevi parādīja. Tas bija smagi, jo ir ļoti grūti, kad visi sevi parāda. Acīmredzot es arī mantoju šo īpašību un arī visu laiku centos sevi parādīt. Tas bija tīri manas dzimtas garā. Piemēram, mans vectēvs, arī mākslinieks, tad vēl mana tēva brālēns, kuru paņēma pie sevis un uzaudzināja mana vecmāmiņa blokādes laikā, – viņš ne tikai ir ļoti talantīgs tēlnieks. Viņš jau 70. gados braukāja ar vienriteni. Viņš nolēma, ka var un ka viņam vajag pārvietoties pa Pēterburgu un vispār visur tikai ar monociklu. Tolaik neviens vēl neko nezināja par tādiem monocikliem. Tādi bija tikai cirkā. Un viņš ar to vienriteni braukāja daudzus gadus, neizmantoja nekādu citu transportu. Tas bija tik dīvaini un pārsteidzoši. Un tas bija mans tēvocis, viņš brauca pie mums ar savu monociklu, un mēs ar viņu sarunājāmies par visu, ko vien var iedomāties. Cilvēks, kurš pārvietojas telpā ar tādu savādu priekšmetu. Un viņš man teica: ja gribi būt laimīgs, tad ir jāiemācās braukt ar šo riteni. Jo īstenībā tu lido. Tas ir lidojums. Tu vienkārši esi kā putns. Tiesa, es līdz šim tā arī neesmu iemācījies ar to braukt.

RL: Jums ir poļu asinis vai kādas citas?

Voicehovskis: Nu, man ir visādas: poļu, ebreju, krievu, ukraiņu, mums ir tāds pieņēmums, ka pat čigānu, jo mamma stāstīja, ka viņas vecvectēvs esot ļoti izskatījies pēc čigāna un, kad tajā vietā, kur viņi dzīvoja, ieradās čigānu tabors, viņš parasti esot nozudis pie viņiem uz vairākām nedēļām, bet pēc tam pārradies mājās ar nolaistām ausīm.

RL: Un jūsu Maskavas radinieki, jūs teicāt, arī ir cilvēki ar dīvainībām?

Voicehovskis: Ar dīvainībām, ar lielām dīvainībām. Piemēram, es atceros: mēs saņemam telegrammu, ka nākamajā dienā no rīta ar vilcienu no Maskavas ieradīsies vectēva māsa, Ļeļas tante, Oļa Voicehovska. Tēvs dodas uz Maskavas staciju viņai pretī. Viņa izkāpj no vagona un saka: “Tur, kupejā, ir manas mantas.” Tēvs iznes no vagona vienu čemodānu, otru, trešo, ceturto, piekto. Desmit čemodānu stāv uz perona. Viņš jautā: “Bet kas tajos ir? Kāpēc tik daudz čemodānu?” Bet viņa tam saka: “Zini, man vienkārši kaut kādi cilvēki palūdza atvest, es nespēju atteikt.” Tēvs sašutis: “Kā tā? Astoņdesmitgadīgam cilvēkam liek vest šitos čemodānus? Tā ir nejēdzība.” Viņam nākas ņemt nesējus. Pēc tam viņi brauc taksometrā. Viņš ar grūtībām aizvelk tos smagos čemodānus līdz mājai. Un, lūk, Ļeļas tante iekārtojas istabā, atver tur sešus šitos čemodānus, un istaba tūlīt piepildās ar viņas lietām: kaut kādas tur kleitas, kaut kādi modinātājpulksteņi, nezinu. Pēc tam noskaidrojas, ka visi čemodāni pieder tikai un vienīgi Ļeļas tantei – vienkārši viņa, lūk, šādi ceļo uz Pēterburgu. Viņi visi bija tādi ļoti īpatnēji cilvēki. Taču tajā pašā laikā neticami interesanti.

RL: Ārsts, kurš jūsu dēļ zaudēja divas vērtīgas adatas, teica: ìMūžīgi, Voicehovski, ar jums kaut kas atgadās.” Tas bija mājiens uz ko?

Voicehovskis: Nu, uz manu lempīgumu, no vienas puses, bet, no otras, – man ar viņu nekad lāgā neklapēja. Nez kāpēc viņam ar mani vienmēr atgadījās kāda ķeza. Godīgi sakot, nevis es viņam, bet viņš man katru reizi kaut ko nodarīja.

RL: Pastāstiet vēl kaut ko no savas dzīves, vēlams – ar laimīgām beigām.

Voicehovskis: Paši interesantākie un spilgtākie stāsti droši vien saistīti ar ceļojumiem. Vienu dienu man uz mājām Sacelšanās ielā, kur tolaik dzīvoju, piezvana mans draugs Jevgeņijs Pauļs un saka: “Petrovič, es ielūdzu jūs satriecošā ceļojumā no Pēterburgas uz Tuvu!” Bet es viņam saku: “Ziniet, Jevgeņij Dmitrijevič, diemžēl esmu spiests jūsu piedāvājumu noraidīt, jo tieši šodien es pirmo reizi dzīvē saņēmu ASV vīzu. Lidoju pie māsas, kura tur dzīvo, un nevaru sastādīt jums kompāniju.” Bet viņš man saka: “Ziniet, Petrovič, uz Ameriku jūs aizbrauksiet vēl ne reizi vien, bet tas, ka Jevgeņijs Dmitrijevičs jums piedāvā šādu ceļojumu līdz Mongolijas robežai viņa personiskajā automašīnā, gan otrreiz nenotiks.” Un es sāku domāt, jo dvēsele, protams, rāvās uz austrumiem. No otras puses, es nekad nebiju bijis Amerikā, un man gribējās nokļūt kaut kur aiz okeāna. Mokošās šaubās es zvanu māsai un jautāju: “Ņina, saki, lūdzu, ja es, piemēram, aizbrauktu pie tevis nākamgad, es tevi neaizvainotu?î Bet viņa saka: “Tu mani nemaz neaizvainosi, jo šis gads man ir ļoti sarežģīts. Ja tu atbrauktu nākamgad, tas būtu vienkārši lieliski.” Es saku: “Nu tad labi, es braukšu nākamgad.” Zvanu Jevgeņijam Dmitrijevičam un saku: “Jevgeņij Dmitrijevič, esmu pieņēmis lēmumu, es braukšu kopā ar jums uz Sibīriju.” Bet viņš saka: “Es ne mirkli nešaubījos, ka jūs tā rīkosities. Jebkurš saprātīgs cilvēks būtu darījis tieši tā.” Un tad kaut kādā brīdī mēs sēdāmies mašīnā.

RL: Kādā mašīnā?

Voicehovskis: Tas bija Ford Taurus, kāda 80. vai 70. gadu ražojums. Tāda gara, izstiepta mašīna, galīgi ne mūsu ceļiem paredzēta. Ar divām durvīm. Forma ļoti dīvaina. Es biju domājis, ka mēs brauksim trijatā: es, Jevgeņijs Dmitrijevičs un vēl viens mūsu draugs, muzikants. Bet pie mašīnas stāvēja pieci, neskaitot pavadītājus. Kā Gogolim “Mirušajās dvēselēs”, kur tie zemnieki spriež – aizbrauks kariete līdz Kazaņai vai neaizbrauks. Daži teica: “Nu, līdz Sibīrijai šī mašīna noteikti netiks.” Un tur stāvēja divi ļoti dīvaina paskata cilvēki, es pat teiktu – tāda alkoholiska paskata. Viens bija acīmredzams alkoholiķis, divmetrīgs, pilnīgi neprātīgs, kuru pie šīs mašīnas pieveda viņa sieva un teica: “Ja jūs viņu neņemsiet līdzi, es rītdien pakāršos, jo viņš ir uz korķa un man viņš uz kaut kurieni tur jāaizsūta.” Otrais bija vīrs ar degošām acīm un pinkainu bārdu. Man viņu stādīja priekšā kā Žeņu. Droši vien labs cilvēks, bet viņa acis – es kā ārsts spēju novērtēt – bija vienkārši ārprātīgas. Izrādījās, ka tieši šis Žeņa vadīs mašīnu. Arī arheologs, kuru vajadzēja nosūtīt uz Sibīriju, ekspedīcijā. Es jautāju savam draugam, mašīnas īpašniekam, kāpēc viņš ņem līdzi šos jukušos. Viņš saka: “Nu, es nevaru atteikt Verai,” – tas ir, tā alkoholiķa sievai.

RL: Nu jā, viņa taču pakārsies.

Voicehovskis: Jā. “Bet otro es nevarēju neņemt tāpēc, ka kopā ar viņu mācījos universitātē un man bija neērti atteikt.” Un Žeņa uzreiz arī sāka uzvesties kā tāds jukušais, teica, ka pie stūres sēdēšot vienīgi viņš, jo viņš esot grūtā situācijā, nesen atmetis dzeršanu, un viņam esot ar kaut ko jānodarbojas, proti – jāvada mašīna. Un tad mēs sākām braukt.

RL: Kā trīs vīri laivā.

Voicehovskis: Jā, jā. Es palūdzu piestāt pie tuvējās Kristus Apskaidrošanas baznīcas. Žeņa, kurš bija pie stūres, pretojās, bet mēs palūdzām piestāt. Un Boriss, muzikants, iegādājās tādu ikoniņu, Valaamas Dievmāti, un kaut kur to mašīnā klusiņām nolika. Un, lūk, mēs devāmies ceļā. Apbraucām Maskavu, tad pagriezām uz austrumiem, izbraucām cauri Čuvašijai, pārcēlāmies pāri Volgai, braucām tālāk un aizbraucām līdz Urāliem. Galvu reibinošā ātrumā braucām pa Urāliem un vienā laidā lūdzāmies Žeņu: “Brauc lēnāk, šis ir unikāls gadījums, mēs nekad vairs tā nebrauksim vienā mašīnā, lūk, šādā kompānijā. Gribas braukt lēni un mierīgi, skatīties uz visu un brīnīties.” Bet viņš tik traucās uz priekšu, teica: „Jums, dīkdieņiem, gribas lēni un mierīgi, bet es braucu uz ekspedīciju strādāt.” Mēs aizbraucām līdz Tjumeņai, kaut kur pie Tjumeņas pārnakšņojām tādā dīvainā, sausā mežā. Pamodāmies. Lija lietus – smidzinošs, nepatīkams. Sēdāmies mašīnā. Un spriežam savā starpā, ka Žeņa brauc ļoti ātri. Lūdzām mūsu draugu sēsties pie stūres. Bet Žeņa sarīkoja histēriju un teica, ka nē, ka tikai viņš varot sēdēt pie stūres, jo, ja viņš nesēdēšot pie stūres, tad viņš vispār nesapratīšot, kāpēc šeit atrodas. Vārdu sakot, tāda dīvaina scēna. Jevgeņijs Dmitrijevičs viņu pažēloja un atļāva palikt pie stūres. Nu, un mēs braucām tālāk pa tādiem slapjiem, skumjiem ceļiem. Pa ceļam mūs apdzina kravas mašīna, bet pēc pāris kilometriem ieraudzījām ceļmalā notriektu sievieti – redzams, viņu bija notriekusi tā pati kravas mašīna. Sākām sniegt viņai palīdzību. Es kā ātrās palīdzības ārsts kaut ko darīju, centos uzlikt viņai šinu, injicēju pretsāpju līdzekli; palūdzu kādam izsaukt ātros. Tie alkoholiķi šausmīgi baidījās un teica, ka ātrie, visticamāk, padomāšot, ka mēs viņu esam notriekuši, un mūs ieliks cietumā. Vārdu sakot, panika. Bet mēs sagaidījām ātros, un to sievieti aizveda. Pēc tam uzzinājām, ka kaut kur uz ceļa bija apgāzusies mašīna ar ieslodzītajiem un tāpēc izveidojies sastrēgums. Kad šo sastrēgumu kaut kā izdevās novērst, bija izveidojusies milzīga kravas mašīnu kolonna, kas brauca kaut kur uz austrumiem – daudz, daudz kravas mašīnu. Un šis mūsu Žeņa nolēma to kolonnu apdzīt. Viņš iebrauca pretējā joslā un uzspieda līdz simtam, bet mēs viņam teicām, ka nevajag apdzīt, vajag iestāties kolonnā un braukt mierīgi. Lietū steigties nevajag. Bet mūsu pierunāšana neiedarbojās, un kādā brīdī mašīna sāka griezties, un mēs pilnā gaitā nonesāmies no trases. Bet tur bija vēl briesmīga nogāze, un mēs aizlidojām lejup pa to nogāzi. Tas bija ne tikai baigi, tas bija vienkārši šaušalīgi: skaidrs, ka ir ļoti slikti, bet mēs dzirdējām tikai “Bum-bum-bum”. Beigās atvēru acis, un es atceros sevi stāvam klajā laukā, mašīna pilnīgi sasista, es nez kāpēc basām kājām, drēbes saplēstas. Man blakus stāv Jevgeņijs Dmitrijevičs, skatās manī neprātīgām acīm, arī viss vienos sasitumos. Mēs dzirdam kaut kādu kliedzienu, izvelkam mūsu draugu no mašīnas, izslēdzam dzinēju. Priekšā sēdēja divmetrīgais, viss nomūrējies ar kaut ko baltu. Vārdu sakot, mēs ne pārāk labi saprotam, kas notiek. Redzam tikai, ka augšā stāv kravas mašīnu kolonna, visi apstājušies, vīri izkāpuši no kabīnēm un skatās uz visu šo ainu. Es ievilku plaušās gaisu, gribēju viņiem saukt: “Vīri, nāciet lejā!” – taču sajutu, ka nespēju ne vien iekliegties, bet pat gaisu ievilkt nevaru. Jo biju stipri sasities un atrados šoka stāvoklī, jutu sāpes, un nebija skaidrs, kas notiek. Visi tie vīri nonāca pie mums lejā, apvēla mašīnu uz riteņiem, izvilka laukā visu, kas bija vajadzīgs, kaut kā uzlika rezerves riteņus. Viss notika kā miglā. Atbrauca kaut kāds mikroautobuss, mūs iesēdināja tajā, kāds piesēdās pie pilnīgi samīcītās mašīnas stūres, un tā nez kāpēc ripoja. Kā sapnī. Atceros, ka mūs aizveda uz kaut kādu māju un mēs tur nodzīvojām nedēļu. Alkoholiķi sāka dzert, viņus aizsūtīja, kur viņiem vajadzēja, bet mēs trijatā katru rītu modāmies un ar grūtībām cēlāmies, jo ribas bija sasistas. Bet tajā pašā laikā bija nepārtraukta laimes sajūta, ka esam dzīvi un ka tas viss ir beidzies.

Un, lūk, mēs steberēdami, kā tādi invalīdi, izgājām no mājas klajumā, un mums bija prieks par visu. Es atceros dzīvi, ko vērojām visapkārt: tauriņus, govis; mēs aizgājām līdz upītes krastam, apsēdāmies, un vietējie cilvēki bija pret mums ļoti laipni, pabaroja mūs, padzirdīja. Un, kad mēs atjēdzāmies, sāpes jau sāka atkāpties, kļuvām rīcībspējīgāki un sākām teikt mājas saimniekiem, ka grasāmies pamest viņu māju pēc pāris dienām, ka esam viņiem ļoti pateicīgi un taisāmies pirkt vilciena biļetes. Viņi teica: “Bet kam jums vilciens? Te jums, lūdzu!” Un tad kāds vietējais ļoti efektīgi iebrauca sētā mūsu mašīnu, kuru viņi bija salabojuši tāpat, aiz tīrās intereses. Kaut kā bija izspieduši atpakaļ jumtu, vienīgo veselo stiklu – aizmugurējo, to ar strīpiņām – bija pārlikuši priekšā. Un teica: “Lūk, aparāts gatavs, varat turpināt ceļojumu.” Tas bija tik savādi, viņi mums sarīkoja atvadu vakariņas, kur iedzēru tikai es viens, jo vadītājs dzert nevarēja, bet muzikantam bija tādas traumas, ka dzeršana viņam nebija ne prātā. Es pacēlu glāzi, ar visiem saskandināju, un viņi mūs ļoti silti pavadīja. Pēc tam mēs sēdāmies mašīnā, braucām tālāk un beigu beigās tomēr aizbraucām līdz Tuvai. Tas bija brīnumains ceļojums – mēs braucām nevis ātri, bet mierīgi, vērojot visu apkārt notiekošo dzīvi un priecājoties par katru mirkli, saprotot, ka esam kļuvuši vēl tuvāki, jo mūs vienoja tas kritiens lejup pa nogāzi, bet dienu pirms kritiena es tiku zvanījis mammai un teicis: ìMammu, neuztraucies, viss ir kārtībā, mēs ļoti labi braucam.” Tāds, lūk, stāsts.

RL: Bet ikoniņa?

Voicehovskis: Jā, kad mēs saplēstās drēbēs, basām kājām stāvējām klajā laukā, kur apkārt mētājās visas mūsu mantas, un klīdām tur apkārt bez kādas jēgas, kaut kādā brīdī mēs trīs, ceļojuma sākotnējie iniciatori, sanācām kopā, paskatījāmies cits uz citu, un pēkšņi šis Boriss ar roku norādīja lejup, un mēs ieraudzījām, ka ikona ir iespiesta zemē, bet uz tās nav ne gruzīša. Mēs saskatījāmies, un Jevgeņijs Dmitrijevičs teica: “Nu, vai tagad saprotat, kam mums jāpateicas par to, ka esam dzīvi?” Un līdz šai dienai tā ikoniņa glabājas pie mana drauga mājās, stāv uz klavierēm.

RL: Kad Veņička Jerofejevs sev vaicāja, kā viņš attiecas pret dzīvi, viņš sev arī atbildēja: “Virspusēji.” Bet kā jūs attiecaties pret dzīvi?

Voicehovskis: Ja runājam par dzīvi, tad katrs sev dzīvē izvēlas kādu reģistru. Ir tādi, kas izvēlas zemu reģistru, un tas atspoguļo šo dzīvi, kaut kādas tā hipostāzes. Bet es tomēr esmu par vieglumu. Man patīk būt vieglam. Ja es izvēlētos sev karaspēka daļu, tad tā būtu vieglā kavalērija. Kas sastāv no diviem cilvēkiem, piemēram. Kas auļo apkārt, turklāt pilnīgi bezmērķīgi – varbūt vienkārši tāpēc, lai novērstu pretinieka uzmanību.

RL: Es jums ieteiktu kļūt par bezpilota lidmašīnu.

Voicehovskis: Vai, vēl labāk, par gaisa balonu.

RL: Gaisa baloniņu.

Voicehovskis: Jā, jā. Zaļu. Un brīžiem sarkanu. (Smejas.) Mana sievasmāte, kad pirmo reizi mani ieraudzīja, vēl nezinot, kas es tāds esmu, man jautāja: “Bet ar ko jūs nodarbojaties, Petrovič?” Viņa uzreiz mani nosauca par Petroviču, un līdz šim brīdim tā mani sauc. Turklāt es biju aizgājis pie viņiem ciemos, neko tādu nedomājot, un man bija zilumi zem acīm. Tos es dabūju, atrodoties darba uzdevumā – gāju ar ārsta čemodāniņu, un man uzbruka. Man gribējās viņai atjokot, bet es to neizdarīju. Teicu, ka esmu ārsts. Tomēr man nez kāpēc gribējās viņai teikt, ka esmu karavelas vai varbūt šonera kapteinis. Vai dirižabļa kapteinis. (Smejas.)

RL: Kad Aleksandrs Moisejevičs nokļuva slimnīcā pēc tam, kad bija nedēļu dzēris kopā ar savu gruzīnu draugu, viņu atnāca apciemot dēls. Viņi staigāja pa slimnīcas gaiteni, un dēls jautāja: “Tēt, kāpēc tu vienmēr, kad tev saka “ej pa kreisi”, pagriezies pa labi?” Pjatigorskis pēc tam teica, ka viņam esot ļoti gribējies pajokot: “Tāpēc, ka tur, kur mums ir kreisā puse, viņiem ir labā.” Jo viņpasaules dzīvē viss ir otrādi, vai ne?

Voicehovskis: Jā, jā, protams. Bet manus bērnus tracināja tas, ka es varēju uz ielas uzrunāt kādu cilvēku tikai tāpēc, ka man tā pēkšņi sagribējās. Es neliedzu sev prieku darīt to, ko man gribas, – piemēram, uzsākt sarunu ar kādu tantīti vai Londonā uzrunāt policistu vienkārši tāpēc, lai dzirdētu, kā viņš atbild, viņa balsi. Vai, piemēram, es redzu, ka mans dēls ir sabēdājies par savām sliktajām sekmēm skolā, un mēs ar viņu ejam pa ielu. Redzu – pretī brauc stilīgs vīrs ar Harley-Davidson un lēni pabrauc mums garām. Un es viņu apturu. Dēls saka: “Tēt, ko tu dari?” Bet es saku: “Atvainojiet, lūdzu, bet vai jūs nevarētu izvizināt šo puiku – nu, vienkārši izbraukt vienu riņķi?” Šis brīnās par tādu negaidītu lūgumu, bet pēc tam saka: “Bet kāpēc gan ne?” Uzsēdina manu puiku uz moča, un viņi izbrauc lielus riņķus, un mans dēls atgriežas laimīgs. Es domāju: cik tas ir lieliski, ka var tā mijiedarboties ar šo pasauli un tā atbild.

RL: Brīnišķīgi.

Voicehovskis: Un es ticu tam, ka tā atbild, un man ir interesanti, kā tas viss notiek. Bērni man ne reizi vien ir teikuši: “Tēt, kad tu beidzot sāksi uzvesties kā normāls cilvēks?” Nu, beigsi ākstīties, kā viņi izteicās. Es pusminūti padomāju un teicu: “Nekad.”

RL: Veņička Jerofejevs, lūk, savā dienasgrāmatā ierakstīja: “Ja es varētu piedāvāt ieviest savā pasē papildu aili, es tajā ierakstītu: “Spārnu plētums.””

Voicehovskis: (Smejas.) Jā. Un ziniet, tikšanās ar tādiem cilvēkiem – lai arī mēs dzīvojam dažādos laikos – kā Veņička, Harmss, vēl kāds, ļoti palīdz, kad mēs izdarām izvēli par labu īstai dzīvei. Mēs zinām, ka viņi ir. Vai arī mans tēvocis, kurš braukāja ar vienriteni. Šie cilvēki, kuri pamanās nodzīvot savu paša dzīvi. Tas, man šķiet, ir tāds talants. Vai arī tāda griba. Kad cilvēks apņemas nodzīvot šo dzīvi tā, kā vajag, apzinoties, ka tā ir viņa un tikai viņa dzīve.

Man bija tāds gadījums. Mēs ar sievu, bērniem un draugiem braucām uz Solovkiem. Kad taisījāmies doties atceļā, izrādījās, ka mums praktiski beigusies nauda. Un mēs nevis sēdāmies tvaikonī, bet vērsāmies pie vietējiem zvejniekiem, un viņi apņēmās mūs nelielā kuģītī aizvest līdz krastam. Viņi teica: “Bet dabūsiet kārtīgi izšūpoties.” Es teicu: “Lai šūpo, mums nav bail.” Bet es nezināju, par ko ir runa. Kad mēs izgājām atklātā jūrā, sāka šūpot tā, ka... Prognozes nepiepildījās, un divas balles stipra vēja vietā sākās sešas balles stipra vētra. Plakandibena kuģītim tas vispār ir vāks. Viņi iznāca un teica: “Mēs nevaram pagriezties, jo, ja sāksim griezties, mēs tiešām nogrimsim. Nāksies braukt taisni uz priekšu, bet tas ir ļoti bīstami.” Mani, pirmkārt, tūlīt viens vilnis gandrīz vai noskaloja no klāja. Bet jūras slimība bija tik stipra, ka es nodomāju, ka vienkārši nomiršu, bet man bija pilnīgi vienalga, vai mēs nogrimsim vai ne – tik slikti bija. Pēc tam noskaidrojās, ka kuģi tur grimst ļoti bieži, bet tādam kā mūsējais nemaz nav tiesību iziet jūrā. Bet kārtējo reizi notika brīnums. Jā, un es tādā šausmīgā stāvoklī skaitīju lūgšanas. Un sapratu, ka esmu briesmīgs cilvēks, es tik slikti uzvedos. Es pēkšņi sapratu, cik bieži esmu rīkojies nepareizi attiecībās ar saviem tuviniekiem un draugiem. Sajūtot vai nu nāves, vai briesmu tuvumu, es lūdzos. Bet, kolīdz biju izkāpis krastā, es jau pēc stundas uzvedos tieši tāpat kā parasti. Grēcīguma apziņa man izgaisa burtiski dažu minūšu laikā.

RL: Tieši tā. Tieši tā arī notiek.

Voicehovskis: Tā arī notiek, jā.

Abonēt Rīgas Laiku