Sekss un lielpilsēta

Mākslinieka un kinorežisora Stīva Makvīna otrā pilnmetrāžas spēlfilma “Kauns” (2011), smags un izaicinošs kādas skumjas dzīves šķērsgriezums, ieguvusi gan dažādus apbalvojumus pasaules kinofestivālos, tostarp Venēcijas festivāla Volpi kausu par labāko aktierdarbu saņēmis galvenā varoņa atveidotājs Maikls Fasbenders, gan izpelnījusies skandalozitāti sava atklāti seksuālā satura dēļ.  Režisoram Makvīnam jautāja, kāpēc gan būtu jātaisa filma par atkarību no seksa? Viņš atbildēja, ka viņu interesē jautājums par to, “kāpēc tad, kad tev ir viss, tu izvēlies to pazaudēt. Tās varēja būt narkotikas vai dzeršana, bet šeit tas ir sekss, un es izvēlējos seksu, jo cilvēki par to nerunā. Atšķirībā no narkotikām un alkohola sekss joprojām tiek uzskatīts par kaut ko apkaunojošu”.

Vēl pavisam nesen man likās, ka cilvēki, kuriem dzīvē ir daudz seksa, ir dikti laimīgi, katrā ziņā laimīgāki par tiem, kuriem seksa nav nemaz vai ir ļoti reti. Filmas galvenā varoņa Brendona Salivana dzīvē sekss ir pieņēmis maksimālus izmērus, varētu teikt, ka viņa dzīvē nekā cita arī nav, ja nu vienīgi darbs bezpersoniskā, stilīgā ofisā (filmas gaitā tā arī nekļūst skaidrs, ar ko īsti Brendons nodarbojas), kas vienkārši nodrošina galvenajai kaislībai nepieciešamos finansiālos resursus – cik var spriest, meitenes pēc izsaukuma, kuras nereti ierodas viņa dzīvoklī, ir diezgan dārga izklaide. Taču laimīgs viņš nav nemaz. Un visbriesmīgākais liekas tas, ka viņš nav arī nelaimīgs. Viņš vienkārši ir izslēdzis emocijas jeb drīzāk – viņš par katru cenu grib neļaut emocijām rasties un izplatīties. Brendons darbojas kā automāts savā izstrādātajā kārtībā, piemēram, atnākot no darba, viņš ik vakaru atkorķē alus pudeli, paņem kaut kādu ķīniešu ēdiena kastīti un nosēžas pie klēpjdatora, lai iegrimtu interneta pornolapu labirintos, un ir ar to visnotaļ mierā. Viņā ir ļoti maz cilvēciskā, tomēr viņš nenoliedzami ir arī šīs filmas vishumānākais tēls; par spīti tam, cik brīžiem grūti noskatīties tajā, ko viņš dara un kā dzīvo, pienāk mirklis, kad skatītājs sāk just viņam līdzi un cerēt uz viņa “glābšanos”, lai ko tas arī nozīmētu.

“Mēs neesam slikti cilvēki, mēs vienkārši nākam no sliktas vietas,” saka Brendona māsa Sisija, kura pēkšņi ielaužas viņa shematizētajā dzīvē ar visu savu sievišķīgo haosu un ir tikpat destruktīva un apdauzīta kā brālis. Un var tikai priecāties par režisora gaumi tālāk neieslīgt psihoanalītiski sīkumainos skaidrojumos par brāļa un māsas traumatisko bērnību. Jo stāsts nav par seksu un vecām traumām, bet par vientulību un atsvešinātību, kas cilvēkus pārņem megalielās pilsētās, šajā gadījumā Ņujorkā. Te mīt miljoniem tādu brendonu un sisiju – katrs ar savām ciešanām, kuras patiesībā nevienu neinteresē, un centieniem izdzīvot. Ne tikai pati pilsēta, bet jebkura vide filmā – sākot no glamūrīgiem bāriem, kas pulcē acīmredzami izmisušus, bet veiksminiekus tēlojošus cilvēkus, līdz Brendona askētiskajam, baltajam dzīvoklim, kur vienīgais elements, kas kaut nedaudz to atšķir no viesnīcas numura un atklāj saimnieka personību, ir atskaņotājs un divi plaukti ar skaņu platēm, – manuprāt, rada tukšu šausmu iespaidu. Tā ir elle, un, ja esi tur nonācis, tad esi pazudis. Kā atzinis pats režisors: “Brendons ir mana atbilde uz pazaudētības sajūtu. Es neesmu to piedzīvojis tādā seksuālās atkarības ziņā, bet pazudis es esmu juties.”“Esmu apmeklējis Anonīmos seksa atkarīgos (Sex Addicts Anonymous) jau vairāk nekā piecus gadus. Tieši Brendona izolētība, viņa nespēja veidot attiecības ir tik drūma un tik patiesa. Var sajust viņa izmisuma apmērus. Daudzkārt esmu izmetis laukā visus savus pornožurnālus, grāmatas un DVD, bet tas neko nemaina – kauns ar laiku mazinās, un tu visu sāc no jauna.” Tā par atkarību no seksa saistībā ar filmu “Kauns” izteicies kāds 56 gadus vecs vīrietis. Taču filmu ir grūti skatīties ne jau fizioloģiskā tiešuma dēļ, ar kādu tiek rādīta Brendona seksuālā apsēstība, to padara grūti skatāmu tieši izolētības sajūta saltā anonīmas pilsētas visumā, kurā nav iespējama cilvēciska saskarsme pat starp vistuvākajiem.

Ir filmas, kuras ir neizturamas tāpēc, ka varonis rīkojas tik, mūsuprāt, idiotiski, ka vai nu gribas kliegt uz ekrānu, lai taču domā ar galvu un saņemas, vai arī nikni pamest filmu ar pārliecību, ka neesam gatavi pakļauties režisora manipulācijām. Šādu pārmetošu domu var daudzos gadījumos attiecināt, piemēram, uz Larsa fon Trīra filmām un arī visādām šausmenēm, kurās kāds jauniešu bariņš dodas iekšā kārtējā apsēstā mājā. Taču “Kauna” gadījumā, kurā it kā būtu vieta tiem pašiem pārmetumiem, tas nenotiek – vērojot šo Brendona idiotisko eksistenci, tomēr ne mirkli neliekas, ka varonis rīkojas muļķīgi.

Tas ir tieši tas, ko izdara aktieris Maikls Fasbenders Brendona lomā, kam, iespējams, ir saistība ar vārdu “ģenialitāte”. Filmā ir ļoti maz dialogu, bet visa drāma stindzinoši atklājas viņa sejas tuvplānos. Pat baudas brīžos, pēc kuriem viņš nepārtraukti tiecas, sejā nav ne baudas, ne prieka, drīzāk sāpes. Un pēc tam kauns un riebums. Taču viņš turpina šo rituālu atkal un atkal. “Atkarīgajam nepieciešama rituālu sērija, lai nonāktu tajā, ko mēs saucam par “burbuli” vai “transu”, man tas bija alkohols un mūzika. Kad tu nonāc šajā “transa” stāvoklī, tev viss pārējais kļūst vienaldzīgs – tu iztērē pārāk daudz naudas, pamet bērnus vai pazūdi no mājām uz trim dienām. Ne jau pati seksuālā uzvedība definē atkarīgo, bet sajūtas, kādas tevi pārņem pēc tam: bezspēcība, apsēstība, vainas sajūta un kauns,” par savu pieredzi minētajā publikācijā izsakās kāda sieviete. Aktieris filmā kļūst par pilnīgi precīzu šāda un līdzīgu tekstu ilustrāciju. Fasbenders atzinis, ka filmā viņam bijis jābūt pilnīgi kailam, ne tikai burtiskā nozīmē. Šajā gadījumā izvēlētais aktieris kļuvis par noteicošo faktoru tam, lai filma kļūtu par labu kino, jo neapšaubāmi uzstādījums par vīrieti labākajos gados, kas apsēsts ar seksu, balansē uz trauslās robežas starp ārkārtīgi pretenciozu un nevienu neinteresējošu “artsy” filmu un pavisam nepretenciozu un vien specifiskai auditorijai interesējošu vieglu porno. (Starp tiem, kas filmu redzējuši, ir diezgan daudz arī tādu, kas to pieskaita vienai vai otrai no minētajām kategorijām.) Makvīnam un Fasbenderam jau otro reizi ir izdevies radīt nepatīkamu, bet labā nozīmē ekstrēmu filmu (viņu pirmā sadarbība bija filma “Bads” 2008. gadā). Režisors savu aktieri sauc par tādu, “kāds piedzimst vienreiz paaudzē”, un ir patiesi sašutis, kad Amerikas kinoakadēmija nenominē viņu labākā aktiera Oskaram, vispārīgās frāzēs paziņojot, “ka Amerikai ir bail no seksa”. Varbūt, ka patiesībā Amerikai vienkārši ir bail no pārāk skarbas tiešamības, jo labākā aktiera godam netika nominēts arī galvenais varonis vēl vienā Eiropā titulētā pagājušā gada “neatkarīgajā” filmā, kura pēc savas fabulas ļoti līdzīga “Kaunam”. Nikolasa Vindinga Refna “Draivā” galvenais varonis (Raiena Goslinga atveidojumā) ir bezemociju robots, kas darbojas totāli atsvešinātā vidē – šoreiz Losandželosā, tikai seksa vietā viņa apsēstība ir automašīnas un pārdroša braukšana. Tas, kas atšķir šīs filmas un kas, iespējams, vispār atšķir mākslas darbu no produkta, ir paša autora patiesa ieinteresētība savā darbā. Jo “Draivā” daudz kas tiek radīts tikai tāpēc, ka liekas, ka tas ir “stilīgi” vai varētu “iziet festivālu apritē”. Tikmēr Makvīna, kurš nebūt nav labākais režisors pasaulē, filmā var konstatēt, ka viņam pašam ir svarīgi izstāstīt šo stāstu, to parādot maksimāli patiesā veidā.

“Es nespēju saviem kolēģiem pastāstīt, ka pēdējo trīs gadu laikā man dzīve seksa atkarības dēļ lielā mērā ir sabrukusi, un tikai tagad es pamazām sāku sevi vilkt no tā laukā. Es zaudēju laulību, darbu, ģimeni, lielāko daļu naudas. Atkarībai no seksa ir tikpat daudz veidu, cik ir cilvēku, 12 soļu programmas sanāksmēs esmu bijis kopā gan ar tiesātiem pedofiliem, gan ar cilvēkiem, kuri jūt kaunu tikai par to vien, ka paskatījušies ar iekāri uz kādu ielas pretējā pusē.” Atkarība no seksa filmā tiek izmantota kā instruments, kam jāatklāj Brendona apsēstības raksturs un reālās dzīves sublimācija. Lai gan uz skatītāju tas iedarbojas ļoti spēcīgi, filmā nav nekādu argumentu, ka tas būtu jāuztver kā “slimība”. Mēģinot papētīt, vai šī atkarība patiesi eksistē arī medicīniskā kontekstā, nācās secināt, ka, lai gan termins “atkarība no seksa” tiek lietots ļoti plaši, piemēram, bez jau minētās organizācijas Sex Addicts Anonymous ir vēl daudz citu līdzīgu psiholoģiskās palīdzības iestādījumu, šobrīd medicīna nepielīdzina šāda veida uzvedības traucējumus tādām ķīmiskām atkarībām kā alkoholisms vai narkomānija. Atkarību no seksa var droši ierindot starp visām tām modernajām mānijām, fobijām, sindromiem un traucējumiem, ko izdomājusi sabiedrība, kurai par daudz brīva laika un naudas. Rietumu pasaulē šī “slimība” sāka izplatīties 20. gadsimta 70. gados un tika iekļauta slimību rokasgrāmatās. Tomēr vēlāk nonāca pie viedokļa, ka seksa atkarība ir nevis diagnoze, bet gan var parādīties tikai kā simptoms dažāda rakstura garīgiem traucējumiem. Cik noprotams, galvenā pazīme tam, ka jums varētu būt atkarība no seksa, ir nepārtraukta domāšana par to un nepārvarama tieksme pēc tā, taču atšķirībā no cilvēkiem, kuri vienkārši ir seksuāli ļoti aktīvi, atkarīgais no paša seksa negūst ne baudu, ne apmierinājumu, bet ir spiests jau domāt par nākošo iespēju.

“Atkarība rada briesmīgu izolētību. Dziļi sevī tu jūti ārkārtīgu kaunu par to, ko dari, tava pašcieņa ir totāli zema un tu domā, ka neesi tā vērts, lai kāds tevi vispār mīlētu.” Šīs izbijušo seksa atkarīgo grēksūdzes, no vienas puses, liecina par to, cik precīzi šādu atkarību filmā spējuši atklāt režisors un galvenais varonis, bet, no otras puses, pats koncepts par “seksa atkarību” šķiet mazliet smieklīgs un nožēlojams. Var jau aizbildināties ar bērnības traumām, mūsdienu pasaules samaitātību un dzīvas komunikācijas trūkumu, brīvi pieejamajām interneta iespējām un pornoindustrijas apskaužamo spēju izdabāt ikvienam, taču varbūt vajag pašiem sev vienkārši atzīties, ka pārāk daudz nodarbojamies ar muļķībām. Tādā ziņā gribas pat piekrist kādam visai skarbam komentāram, ka “visi šie “atkarīgie” vienkārši ir cilvēki, kas atkal un atkal dara to, ko viņiem vairs darīt nepatīk, tikai tāpēc, ka viņiem trūkst apņēmības vai gribasspēka to pārtraukt. Tā nosaukšana par atkarību šos cilvēkus attaisno, atņem viņiem lemtspēju un padara par pašu apmātības upuriem.” Mums katram ir problēmas, un mēs visi dažkārt darām to, ko nevajadzētu vai ko negribas darīt, bet tā ir dzīve, nevis slimība. Tā teikt, “ja vairs nejūti baudu, beidz kniebties un labāk iedzer tasi tējas!”

Atšķirībā no daudzām līdzīgas tematikas filmām, “Kaunam” izdodas pārsteidzoši veikli izvairīties no jebkādas šāda veida moralizēšanas un izslīdēšanas ārpus gaumes robežām. Stāsts par Brendona dzīvi neizvēršas slimības vēstures izklāstā vai rakstura stingrības demonstrācijā, kas vainagojas ar svinīgu izķepurošanos no bedres. Finālā nekādas atpestīšanas nav, Brendons nav iestājies SAA, bet par to, ka viņā, iespējams, ir kaut kas mainījies, liecina tikai acis un tas, ka viņš paliek sēžot.