Šo lomu es uzņēmos apzināti

Vitalijs Manskis ir dzimis un mācījies Padomju Savienībā, Ļvovā, 1990. gadā beidzis VGIK ar operatora diplomu. Tā joprojām bija PSRS, taču nu jau pavisam cita PSRS.

Manska režisētā debijas filma “Ebreju laime” uzņemta Pirmo un eksperimentālo filmu studijā pēc Gennadija Ostrovska scenārija. Šajā studijā debitanti Alekseja Germana virsvadībā, kā mēdza runāt, mācījās strādāt par valsts naudu. Uzturot harmoniskas attiecības ar padomju kinoindustrijas profesionāļiem (Manska debijas filmas operators bija Sergejs Jurizdickis, kurš tobrīd bija pazīstams, pateicoties darbam ar Sokurovu, bet galveno lomu atveidoja Jevgeņijs Steblovs), studija ļāva režisoriem baudīt padomju laika materiālo bezatbildību apvienojumā ar samērā liberālu pieeju mākslai.

Nosaukums “Ebreju laime”, proti, bad luck, ir atsauce uz 1925. gada filmu ar Mihoelsu galvenajā lomā, bet pašā filmā skatītājs priekšvēstures vietā redz izdomātu ebreju izdomātās laimes fragmentus izdomātā 1936. gada paraugvalstī. Filmas galvenais varonis grib kļūt –repatriējoties – par lielās pasaules daļu; viņš atgriežas bērnības pilsētā, un, kā debijas filmās nereti mēdz gadīties, nejauša nāve tā arī neļauj varonim atrauties no saknēm, kuras arī ir vien vakardienas iedoma. Te varētu pajokot, ka iestudētā eksperimenta rezultāts bija autora pievēršanās dokumentālajam kino, kā arī tas, ka pēc tam viņš kļuva daudz uzmanīgāks nosaukumu izvēlē. “Svētlaime” – tā saucās viņa nākamā filma.

Manska otrā filma nāca klajā 1995. gadā, tas bija dokumentāls kopražojums ar Somiju. Lai gan skatītāji asi reaģēja uz nekārtību alkoholiķu pāra mājās un uz vecenītes Mašas dīvaino ārieni (trīs gadu vecumā viņu nobūra, un viņa pārstāja augt), filmai bija veiksmīgs festivālu liktenis, un to bieži mēdz iekļaut iecienītāko sarakstā. Tas ir stāsts par Svētlaimes ciemu, tik svētītu, ka pat vācieši līdz tam neaizgāja, un līdz filmēšanas brīdim nebija atnākusi arī briesmīgā pēcpadomju zemes dalīšana. Mazapdzīvotā ciema vienīgajai jaunajai skaistulei brīnumainā kārtā iestājas grūtniecība. Tieši tā uz to skatās ciema iedzīvotāji – un priecājas. Kamēr māja vēl nav sabrukusi, kamēr zirgi, rukši, vistiņas vairojas, upe tek, zemi klāj migla un Praskovja rūpējas par Mašu, tikmēr te var dzīvot, pat nedaudz iedzerot, pat neaugot. Ja autora darbus skatās, sākot ar jaunākajiem, bet pēc tam paskatās šo, var iegūt negaidītu atslēgu uz Manska daiļradi.

No 1995. līdz 1997. gadam Manskis veidoja televīzijas autorraidījumus, aizvien biežāk par kino, bet 1996. gadā kļuva par kompānijas REN-TV-НВС galveno producentu. Kanāls sāka raidīt visā valstī, iegūstot savu raidīšanas frekvenci. Darbu televīzijā 90. gados vēl neuzskatīja par anatēmu, bet kanāls REN-TV Irenas un Dmitrija Ļesņevsku laikā bija sapņu darbavieta kinematogrāfijas studentiem, kuriem nebija sakaru lielajā kino.

Viens no Manska raidījumu cikliem bija “Ģimenes kinohronikas”. Apmēram tajā pašā laikā režisors izveidoja arhīvu, kurā krāja amatieru kinomateriālus, filmētus no “pēckara laikiem” līdz deviņdesmitajiem, bet 1999. gadā nāca klajā filma “Privātās hronikas. Monologs” – stāsts par izdomātu padomju cilvēku no dzimšanas brīža līdz izšķīšanai nebūtības ūdeņos. Filmu kritizēja par to, ka vēstījums pirmajā personā “izvaro” videorindas vēstījumu, un par to, ka skaņa arī kaut ko tur “izvaro”. Bet slavēja par to, ka ar šo asprātīgo gājienu autors aktualizējis jautājumus par dokumentālisma, laika un nebrīvības nedalāmību. Vēlāk Manskis izveidoja vēl daudz filmu, katru ar savu vēstījumu un sižetu, bet bez pārspīlējuma var teikt, ka tās visas turpina raidīt tajā pašā frekvencē.

Televīzijas producenta karjera, mijoties ar autordarbiem, Manskim rezultējās veiksmīgā kino produkcijā. Studija Vertovs. Reālais kino, kurā Manskis pats ir arī producents, bet viņa sieva – ģenerāldirektore, strādā gan ar Krievijas kanāliem, gan ar Eiropas izplatītājiem un producentiem (Krievijā tas ir neierasti), gan ar Krievijas Federācijas Kultūras ministriju. Studija laidusi klajā vairāk nekā divsimt filmu. Starp tām ir arī milzīgais “kā aptvert neaptveramo” projekts “Krievija–sākums” (kompilācija no divdesmit sešām 26 minūtes garām dažādu režisoru filmām, kas tiek atjaunota ik pēc 2–3 gadiem), filmas par Jeļcinu, Gorbačovu, Putinu. Baumas un nostāsti par tām bija saistīti ne tik ļoti ar to saturu, cik ar iemesliem, kāpēc tieši Manskis guva pieeju viņu “ķermeņiem”. Vai iespējams, ka vienkāršs cilvēks?... Un turklāt visus trīs vienlaicīgi?... Atbildēt uz šo jautājumu nav iespējams: pat vispatiesākajai patiesībai te neviens nekad neticēs.

Artdokfest, par kura prezidentu kļuva Manskis, bet par programmu direktori – kinokritiķe Viktorija Belopoļska, ir ieņēmis unikālu nišu. Kā vēsta festivāla manifests, tas ir “dokumentālā mākslas kino publicēšanas instruments”, turklāt piedalīties festivāla konkursu programmā var filmas no visas pasaules, ja tās uzņemtas krievu valodā. Līdz ar to iznāk, ka Artdokfest jau iepriekš paredzēja krievu skatītāja sastapšanos ar nekrievu skatījumu uz Krievijas realitāti. Festivāls ar visiem tam piemītošajiem ierastajiem festivāla atribūtiem, tādiem kā pastāvīga norises vieta, personīgais stils, aizvien pieaugošs darījumu programmu klāsts, balvas autoriem no dažādām valstīm, neiekļāvās Krievijas reakcionārajās tendencēs, taču nez kāpēc tomēr noturējās ilgi un saņēma valsts finansējumu. 2014. gadā nosaukums tika nomainīts no “Krievijas” uz “Starptautisko”. Klīda baumas, ka ne jau dalība Krievijas televīzijas akadēmijā TEFI, ne jau saistība ar kinoakadēmiju Nika, bet tieši filmas par valsts līderiem ir Manska un viņa festivāla drošības garants.

Taču jebkurā stāstā agrāk vai vēlāk pienāk “te pēkšņi”. Sākoties Maidanam, Ļvovā dzimušais Vitalijs Manskis izdomāja uzņemt filmu “Tuvinieki” – par ģimeni, kuras locekļi dzīvo gan Krievijā, gan Ukrainā, proti, burtiski par saviem tuviniekiem. 2014. gada jūnija beigās šīs filmas projekts pretendēja uz valsts atbalstu un bija iesniegts Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas dokumentālā kino ekspertu padomes konkursā. Konkurss notika. Projekts ieguva 2. vietu. Tas, visticamāk, nozīmēja, ka projekts tiks finansēts. 28. jūnijā režisors savā feisbuka lapā paziņoja, ka projekts ir pazudis no konkursa protokola. Vēlāk viņam paziņoja par finansējuma atteikumu “līdz situācijas stabilizācijai Ukrainā”. Kinoteātri Hudožestvennij, kurā norisinājās Artdokfest, slēdza uz rekonstrukciju. 2014. gada 19. novembrī Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis paziņoja par atteikumu sniegt valsts finansējumu jebkādiem Vitalija Manska projektiem, tajā skaitā arī festivālam Artdokfest.

Jāpiebilst, ka no visas dramaturģiskās mākslas, kas šobrīd Krievijā tiek ražota, patiešām konkurētspējīgi ir tikai divi zīmoli – Театр.doc un Artdokfest programmas. Neraugoties uz to, Vitalijs Manskis no jebkuras Eiropas skatuves runā krieviski. Tas lieku reizi pierāda, ka “pēkšņi” izcēlušais konflikts starp Manski un Krievijas Federācijas kultūras ministru Vladimiru Medinski nebija pret “patriotu” vērstas uzpirkta “rietumnieka” provokācijas rezultāts, bet piesardzīga ierēdņa (Krievija jau bija anektējusi Krimu) reakcija uz skrupulozu režisora darbu, kas uzdeva jautājumus par dokumentālisma, laika un nebrīvības nedalāmību.

Te arī var apstāties – uz mitoloģizējošas un, lai galvenais varonis neapvainojas, optimistiskas nots: mākslinieks, uzņēmējs un viņa iemīļotais garadarbs atbrīvojies no sadarbības ar Putina režīmu. Kas, protams, neatceļ jautājumu par to, kā Krievijai tā gadījās. Vai pie vainas ir viņa filmas “Gorbačovs. Pēc impērijas” galvenais varonis? Vai varonis no filmas “Jeļcins. Cita dzīve”? Vai arī – te jau nu noteikti – filmas “Putins. Garais gads” protagonists? Vai arī tomēr filmas “Mūsu dzimtene” neskaitāmie varoņi, kurus vieno ne tik ļoti skolas kopbilde, cik tas, ka viņi visu laiku kādu vaino, vaino, vaino... Bet viss taču ir labi. Viss patiešām ir labi: Svētlaime.

Taņa Detkina

Rīgas Laiks: Sāksim tā. Pirms kādiem astoņiem gadiem biju Emira Kusturicas koncertā. Es izgāju ārā pēc minūtēm 10, kad viņš sāka dziedāt Padomju Savienības himnu: man šķita, ka Kusturica vienkārši ir prātu izkūkojis. Tāpēc manu uzmanību piesaistīja jūsu izteikums, ka jūs gribētu viņam sadot pa purnu.

Vitalijs Manskis: Kad notika tā saucamā Putina priekšvēlēšanu kampaņa, Kusturica tajā bija iesaistīts ja ne gluži kā uzticības persona, tad tādā kā atbalsta grupā, un, manuprāt, viņš izvēlējās vispazemojošāko argumentu tam, kāpēc Krievijai ir nepieciešams Putins. Viņš teica: “Jā, iespējams, Putins arī būtu slikts Somijai vai Francijai, bet, lūk, Krievijai viņš ir pašā laikā.” Es uzskatu, ka pat krievam nav tiesību uz šādiem apgalvojumiem, bet no ārzemnieka jeb, teiksim tā, nekrieva mutes tas ir...

RL: Un kāpēc tā nedrīkst runāt?

Manskis: Precizēšu. Viņš neteica, ka Putins ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš teica, ka Putins, iespējams, neder somiem un frančiem. Bet tas nozīmē, ka viņš saka: “Jūs esat trešās šķiras cilvēki. Somijai vai Francijai šis cilvēks nav pieņemams, jo viņš rīkojas pretrunā sabiedrības eksistences pamatprincipiem, bet jums tāds ir pašā laikā, jo jūs pēc būtības dzīvojat ārpus civilizācijas robežām.” Ja tu patiešām uztver šo valsti kā... Un tas principā ir redzams pēc paša Kusturicas izdarībām. Viņš taču to nesaka tukšam gaisam: skaidrs, ka viņš uzskata Krieviju par kaut kādu muļķu zemi, kurā var bez gala kāst naudu ar saviem koncertiem, nu jau visnotaļ tāliem no muzikālās daiļrades, ar nebeidzamu līdzdalību visādos valsts pasākumos, kas nav nekas cits kā budžeta izsaimniekošana, proti, legāla zagšanas forma. Un tas ir aizvainojoši. Pa purnu dod par aizvainojumu. Viņa nostāja pret mums, krieviem, ir aizvainojoša.

Kad mēs uzņemam filmas ar, iespējams, smagākām sabiedrības diagnozēm, mēs tās uzņemam, atrodoties šajā dzīvē, piedaloties šajā procesā un, protams, visu izsijājot caur sevi. Mēs it kā atrodamies šīs situācijas gūstā un cenšamies to kaut kā risināt. Vērst par labu. Mēs cenšamies tai pretoties, bet šāds vīzdegunīgs skatījums un vēl ar tādu vektoru...

RL: Bet kā jūs vispār attiecaties pret krieviem... Pret krievu tautu?

Manskis: (Ilgi klusē.) Kaut kādā ziņā es sevi uzskatu par daļu no šīs tautas, lai gan absolūti neesmu krievs pēc tautības, manī ir dažādu tautu asinis un, cik zinu savus radurakstus, ne piles krievu asiņu.

RL: Nē, atvainojiet, es nemaz negribēju runāt par asins piederību...

Manskis: Pašā karjeras sākumā es strādāju ar operatoru, ar kuru mēs mēdzām nonākt nesamierināmos strīdos un konfliktos, un viņš tādos gadījumos teica frāzi, kura daudz ko atrisināja: “Vitalij, vispirms tiksim skaidrībā ar jēdzieniem.” Lūk, kad mēs runājam par Krieviju, es gribētu tikt skaidrībā ar jēdzieniem. Vakar filmas “Caurule” apspriešanas laikā šeit, Rīgā, mēs ar vienu skatītāju pēkšņi noskaidrojām, ka ar jēdzienu “krievi” viņa saprot arī ukraiņus. Bet man šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka starp krieviem un ukraiņiem ir vērā ņemama atšķirība. Tāpēc, kad mēs runājam par krieviem, es gribētu saprast, ko mēs ar to domājam.

RL: Es, jāatzīst, labprāt runātu par tiem krieviem, kuriem vienmēr iznāk radīt tādu valsti, kādu nu iznāk. Proti, viņiem ir tādi līderi, kādi nu ir, un, ja runā par cēloņiem, tad var, protams, spriedelēt par Rietumu valstu sazvērestību, kuras rada šādu sociālu “eksperimentu”, bet var norādīt arī uz krieviem piemītošu tendenci dzīvot tā, kā viņi dzīvo.

Manskis: Jā, bet man uz šiem piedāvājumiem tomēr jāatbild ar zināmu atbildību. Varu minēt piemēru, teiksim, no savas kāpņutelpas Maskavā.

RL: Kur jūs dzīvojat?

Manskis: Es dzīvoju Maskavas centrā, Puškina laukumā, vecā 1913. gada namā. Nu lūk, mūsu kāpņutelpa kopš padomju laikiem nebija remontēta. Mūsu kāpnēs ir pieci dzīvokļi, un, lai cik dīvaini tas būtu, tikai divi cilvēki bija gatavi uz sava rēķina uztaisīt remontu no pirmā līdz piektajam stāvam. Puslīdz pieklājīgu remontu Krievijā nez kāpēc sauc par “eiroremontu”: tad nu mēs ar tadžiku palīdzību uztaisījām visā kāpņutelpā eiroremontu. Tā teikt, izplatījām civilizāciju ārpus savu dzīvokļu robežām. Piekārām lustras, spoguļus. Bet izrādījās, ka cilvēki, kuri eiroremontā nepiedalījās, acīmredzot šajā eirovidē nejūtas ērti. Izrādījās, ka šī “likteņa dāvana” viņus kaitina: bija netīra kāpņutelpa, kļuva tīra. Un lūk, šai eiropeiskajai tīrībai pāri viņi ar melnu uzrakstīja labi zināmo vārdu, kurš beidzot viņus atgrieza atpakaļ ierastā vidē.

RL: Vārds bija no trim burtiem?

Manskis: Manuprāt, no pieciem.

RL: Ak tā! (Smejas.)

Manskis: Es pieļauju, ka korektāk ir teikt “Mēs, krievi”, lai neteiktu “viņi, krievi”. Mēs, krievi, droši vien jūtamies ērtāk tā, kā esam dzīvojuši ne vienu paaudzi vien. Jautājums ir par šī komforta dabu. Es zināju, piemēram, ka Krievijā ļoti liels daudzums sanitāro mezglu ir iekārtoti pēc sūdu bedres principa. Bet nesen ieraudzīju statistiku. Izrādās, mūsdienu Krievijā 32% iedzīvotāju lieto šīs bedres. Ziniet, mēs tagad sēžam brīnišķīgā kafejnīcā, un vispār jau uz galda ir ēdiens, bet es tomēr atļaušos, kā saka, atgādināt katram lasītājam sajūtas brīdī, kad tas personīgi ir gājis sevis pēc uz tādu sūdu bedri. Lūk, šī pašpazemošanās... Bet ja šī sajūta valda no dzimšanas līdz mūža pēdējai dienai?

Un vēl, pārlecot pavisam citas loģikas telpā, mums ir absolūti fenomenāla pacietība. Mums, krieviem. Šajā ziņā mēs uzskatāmi atšķiramies no ukraiņiem, kuri nevēlējās ilgāk ciest un izgāja Maidanā gan 2004., gan 2013.–2014. gadā. Viņi kā nācija nebija gatavi ciest pazemojumu. Jo kas tad notika, ja tā padomā? Kāpēc izcēlās pirmais un otrais Maidans? No nācijas pazemojuma, no necieņas žesta pret nāciju. Nācijai tika pateikts – no jums nekas nav atkarīgs, mēs paši izlemsim, kā jums dzīvot. To pašu teica Krievijā, kad Vienotās Krievijas sanāksmē tika paziņots, ka “mēs te apspriedāmies un nolēmām, ka tagad prezidents būšu es, bet Dmitrijs Anatoļjevičs ies strādāt par premjerministru”. Tas ir spļāviens katra cilvēka sejā. Šis spļāviens tomēr nepalika nemanīts, tas izraisīja noteiktu protesta kustību: Bolotnajas laukums, Saharova prospekts. Bet, ziniet, šāds protests atgādina centienus savaldzināt meiteni, kura šā vai tā būtu palikusi pa nakti. Protams, viņa piecas reizes pateiks “nē”, bet tas nav tas “nē”, un viņa pati to saprot. Un vēl jo vairāk to saprot tas, kurš cenšas viņu iegūt.

RL: Bet, ja jūs kā Venedikts Jerofejevs salīdzināt savas tautas acis ar Gailīšu stacijas tualeti, kāpēc jums jāuztraucas, ja kāds saka, ka Putins...

Manskis: Tāpēc, ka tā nav viņa darīšana.

RL: Putina?

Manskis: Kusturicas.

RL: Ā! (Smejas.) Labi, labi. Proti, mēs nosacīti dzīvosim mēslos, bet tu nebūsi tas, kurš mūs mācīs.

Manskis: Tu nebūsi tas, kurš mūs aizvaino. Mēs paši tiksim skaidrībā. Vēl jo vairāk, mēs gribam tikt skaidrībā.

RL: Atvainojiet, bet es, izņemot Eho, Doždj un Novaja Gazeta, kaut kā neredzu, ka kāds īpaši gribētu tikt skaidrībā.

Manskis: Taisnība, bet ir taču jāsaprot, kāds spiediens tiek izdarīts uz cilvēkiem, kurus bez tam novājina arī ikdienas dzīves grūtības.

RL: Nu, piemēram, uz jums.

Manskis: Mani tieši nav iespējams ne salauzt, ne iedragāt, es šajā ziņā jau esmu pilnībā noformējies cilvēks, es labi un skaidri saprotu savas dzīves ceļu, un vienīgais, kas mani var apturēt, ir fiziska nāve.

Es runāju par cilvēkiem, kuri nedzīvo galvaspilsētā. Kuri raujas no rīta līdz vakaram, pelnot 300–400 dolāru mēnesī, kuri ne tikai ārzemēs, bet pat Krimā nekad nav bijuši. Kuri ir gatavi uz ceļiem nomesties, lai viņiem ļautu nodot asinis par 850 rubļiem litrā kā filmā “Asinis”, jo viņiem nav ko rīt, un viņi saka: “Neiešu jau zagt un laupīt. Nopērciet manu pēdējo puslitru asiņu,” un, tās nodevuši, gāžas gar zemi, neatejot no donoru punkta. Par šiem cilvēkiem es runāju. Šāds cilvēks atnāk mājās, kā manas filmas “Caurule” varone, ieslēdz televizoru – bet dažos reģionos gaismu pieslēdz uz stundu dienā, tieši tajā brīdī, kad rāda programmu “Laiks”, kas, manuprāt, vispār ir perverss cinisms attiecībā pret cilvēkiem –, un viņai paziņo, ka nu mēs beidzot esam piecēlušies no ceļiem, ka tūlīt sadosim pa pakaļu visai pasaulei, ka esam aizlieguši ievest poļu ābolus un latviešu sieru un viņi tur jau smok nost no savu produktu puvuma smakas.

RL: Tātad jūs aizstāvat viņus?

Manskis: Es uzskatu šos cilvēkus par režīma upuriem.

RL: Jā. Bet jūs taču teicāt, ka... kaut kas tam visam stājas pretī, šai entropijai, kurā Krievija...

Manskis: Jūs gribat teikt...

RL: Jā?

Manskis: Ka visi centieni mainīt Krieviju kā neglābjami konservatīvu totalitārisma telpu, mainīt tās vēsturisko lomu un likteni ir nepamatoti, ka Krievija ir purvs...

RL: Caurums.

Manskis: Caurums, kurš ar savas esamības faktu ir noteicis savu nākotni vairākus gadsimtus uz priekšu. Es tā neuzskatu.

RL: Es arī neuzskatu. Tas nav tas, ko es gribēju pateikt. Jūs pats raksturojāt Krievijas iedzīvotājus ne tikai kā tos, kuri cīnās par izdzīvošanu, bet arī kā tos, kuri cenšas šim režīmam pretoties. Un es gribēju...

Manskis: Es... jā...

RL: Un es gribēju saprast, kas ir šie cilvēki. Viņi nav diezko redzami.

Manskis: Jā, viņu nav daudz. Bet ir tāda, kā lai saka, viltība, kuru var izmantot abējādi, kā koks ar diviem galiem. Un tā ir šāda. Krievijā, atšķirībā no, piemēram, Eiropas, nevis tauta veido valsti, bet valsts veido tautu. Krievijā bija Ivans Bargais, bija Pēteris Pirmais. Viņš pats personīgi cirta bajāriem bārdas. Viņš centās Krieviju aiz čupra ievilkt Eiropā. Nākas secināt, ka viņam tas tomēr neizdevās līdz galam, taču šīs eiropeizācijas sekas Krievijā ir redzamas arī pēc trīssimt gadiem.

RL: Un kas tieši ir redzams?

Manskis: Kas ir redzams? Tomēr tika nodibinātas dažādas institūcijas, kuras pastāv līdz pat šai dienai, tika ielikti pamati konkrētām sabiedriskām organizācijām...

RL: Tiesai?

Manskis: Arī tiesai tajā skaitā.

RL: Bet jūs taču zināt, kas ir Krievijas tiesa.

Manskis: Es zinu, kas ir Krievijas tiesa šodien, taču institūts pastāv. Un pat cilvēki, kuri ir dzimuši Pēterburgā un, tā teikt, uzauguši konkrēta arhitektūras ansambļa vidē, ir nedaudz atšķirīgi. Vispār man ir tāda personīgā teorija, kuru nekur neesmu nošpikojis, ka Krievija zināmā mērā ir klimatiski formējusi cilvēka sadzīvi šajā teritorijā. Tā ir formējusi dzīves vidi. Cilvēki siltuma saglabāšanas nolūkos būvēja zemas, nelielas mājas. Vienmēr ar maziem logiem, lai nebūtu siltumzuduma, un tā tālāk. Cilvēki no paaudzes paaudzē ir dzimuši istabās ar zemiem griestiem, šauru dzīvojamo platību un maziem lodziņiem uz ārpasauli.

RL: Vārdu sakot, šaujamlūkām?

Manskis: Nu, pieņemsim, es pieļauju arī šādu analoģiju. Un tas nav palicis bez sekām pasaules redzējumā. Cilvēki, kas dzīvo citos klimatiskajos apstākļos, kur ir iespējams būvēt terases, zvilnēt uz balkoniem un vērot jūras, okeānus, saulrietus un saullēktus, veido savu ikdienu citādi, un tas savukārt formulē citu pasaules redzējumu. Pārmest, ka esam tādi, kādi esam, nedrīkst. Taču ir jāsaprot, ka šodien mēs varam atļauties iedibināt citus esamības principus un izlauzties no šīm šaurajām telpām. Es ļoti labi apzinos, ka manas dzīves laikā Krievija par Eiropu nekļūs. Es apzinos, ka manu bērnu dzīves laikā Krievija par Eiropu nekļūs. Bet esmu gatavs un vēlos skatīties tālāk. Tāpēc, ka izjūtu sevi kā daļu Krievijas, lai arī esmu dzimis Ukrainā.

RL: Jūsu eleganto teoriju sagrauj tas, ka, piemēram, somi dzīvoja vēl zemākās mājās ar vēl šaurākiem lodzi
ņiem.

Manskis: Lūk, somu piemērs tieši palīdz izdzīvot manam individuālajam optimismam. Tāpēc, ka somus savulaik paņēma aiz skausta un ievilka citā dzīvē.

RL: Kurš ievilka?

Manskis: Vēsturiskie apstākļi. Somi, pateicoties, tā teikt, Padomju Krievijas vājumam, guva iespēju izstāties no impērijas sastāva. Izvairoties no impērijas, viņi panāca tādu kā eiropeisku integrāciju, pieņemot citas ikdienas dzīves formas. Viņi sāka strādāt ar sevi. Somiem bija nopietnas problēmas ar alkoholu, viņi sāka cīnīties ar alkoholismu valsts līmenī un tādā garā. Rezultātā tā Somija, kas mūsdienās robežojas ar Karēliju, ir... Mēs skatāmies uz vienu un to pašu teritoriju un redzam kolosālu atšķirību.

Ziniet, filmas “Caurule” uzņemšanas laikā mēs braucām ar auto un gaidījām rindu uz Eiropas Savienības robežas Brestā. Un mēs stāvējām tieši tajā vietā, kur beidzas Eiropas žogs un sākas Krievijas žogs. Lūk, eiropiešu žogs bija izgatavots no presēta sieta, kas ar speciālām skrūvēm bija pieskrūvēts pie fabrikā izgatavotām nišām, tur ir tādi speciāli uzgrieznīši un viss absolūti saprātīgi, loģiski, estētiski. Bet tad šis žogs beidzas, un tur ir ierakta sarūsējusi metāla caurule, pie tās ar drāti pietīts rabica siets, un šim rabicam pa virsu pievīta dzeloņdrāts, kura, nu, ziniet, ja to parausta... Sāk šaut. Un, tā kā mēs tur stāvējām ilgi, tad pirmā sajūta – neteiksim, ka sašutums, bet manāma simpātija pret skaisto, estētiski ieturēto eiropiešu žogu un nepatika pret barbarisko un nevīžīgo krievu žogu – šī sajūta novirzījās otrajā plānā, un pēkšņi es sapratu, ka pār eiropiešu žogu ir ļoti viegli pārrāpties. Tas ir stingrs, var ieāķēties ar pirkstiem un kāpt. Bet krievu žogs – šķībs, greizs un rūsains, tam tu pāri netiksi. Sanāk, ka krievu žogs tomēr ir labāks! (Smejas.)

RL: Jā, jā... Bet atgriezīsimies pie somiem. Sakiet, vai Krievija 20. gadsimtā... Vai krievu tauta kaut reizi ir pieņēmusi lēmumu, kas tai ļautu kaut vai attālināti līdzināties somiem? Proti, būt brīviem, dzīvot brīvi. Un, ja ne 20. gadsimtā, tad varbūt agrāk?

Manskis: Jūs esat tik uzstājīgs cilvēks, bet es arī neatkāpšos. Jā, loģika liecina par bezjēdzību, bet, ja tu nedarīsi bezjēdzīgas lietas, tad priekš kam...?

RL: Jā. Bet, kad es noskatījos jūsu filmu “Savvaļas pludmale”, lūk, ko es iedomājos. Tur ir parādīti cilvēki, kurus nekā citādi kā vien – atvainojos jau iepriekš par šādu izteikumu – par urlām nevar nosaukt. Ir runa par cilvēkiem, kuriem nav iespēju atpūsties labiekārtotās pludmalēs un Rietumos un kuri, kā mēdz teikt, kārtīgi “atlaiž”. Man prātā nenāk moralizēt un teikt “ārprāts, kā tad tā”, bet jūs taču tā neuzvedaties: mēs runājam par to, ka jūs esat daļa no krievu tautas, taču šeit veidojas manāma dihotomija: viņi un es, viņi un mēs. Proti, tie nav tie paši “mēs”, par kuriem jūs runājat, kad sakāt, ka ir centieni pretoties režīmam.

Manskis: Valsts mērķtiecīgi nodarbojas ar iedzīvotāju debilizāciju. Es minēšu tādu, iespējams, negaidītu piemēru. Neraugoties uz to, ka pie mums valstī nav demokrātiskas izvēles, apmēram četrus mēnešus pirms vēlēšanām visos televīzijas kanālos katram gadījumam uz laiku tiek atslēgtas visas intelektuālās programmas. Vienkārši, lai cilvēki noteiktā laika posmā neieslēgtu domāšanas aparātu. Un, kad mēs runājam par “urlām”, mēs runājam par upuriem. Bet, kad cilvēks ir upuris, viņš ir penījis līdzjūtību. Kad sistēma viņu salauž, viņš ar vēl lielāku gatavību pārvēršas par to, kas sistēmai ir izdevīgi. Jo tas tautas vairākums, kas priecājas par Krimas pievienošanu Krievijai, Krimā nekad nav bijis un nenonāks. Viņiem Krima nav burtisks ieguvums, viņiem tā ir kompensācija par pazemojumu, kuru viņi izjūt no dienas dienā, no stundas stundā. Tā ir kompensācija par viņu, atvainojiet, sūdu bedri pagalmā. Tā ir kompensācija par stundu elektrības, tā ir kompensācija par gāzes vadu zem viņu pilsētas, lai gan šajā pilsētā nav gāzes. Un valsts ir sapratusi, uztaustījusi, tā teikt, formu, kādā var spēlēties ar savu tautu. Taču šīs spēles risks ir tāds, ka šajā krāsnī visu laiku jāpiemet malka, kas ļoti ātri izdeg. Bet nav jau īsti ko piemest. Ar Krimu Krievija sevi ir iznesusi ārpus pasaules telpas un novietojusi marginālā zonā. Un tāpēc es teiktu, ka šodien daudzas optimisma ilūzijas kļūst nevis par ilūzijām, bet par kaut kādiem fantomiem. Ja runājam par cilvēkiem, kuri ir gatavi pretoties – un es runāju nevis par politiku, bet par estētisko pretošanos –, tad šodien mēs jau esam zaudējuši. Šī spēle ir beigusies. Un tagad droši vien jāatkāpjas, jāaizlaiza brūces un jāgatavojas jaunām cīņām. Mēs novērojam pilna apjoma atkāpšanos. Es domāju, ka tas ir redzams gan Latvijā, jo daudzi atkāpjas uz Latviju, gan visā pasaulē. Dažs vispār atkāpjas uz... Uz Goa, pilnībā atslēdzas no pasaules steigas, bet...

RL: Jā, bet būtu labāk, ja viņš to darītu labvēlīgākā situācijā, citādi tas var izskatīties pēc bēgšanas. Goa, es domāju.

Manskis: Jā.

RL: Jums pieder izteikums, ka krievu dokumentālā kino nelaime ir tāda, ka tajā visu laiku par kaut ko žēlojas. Taču jūs filmējat nevis savus kolēģus un draugus, kuri labi ģērbjas, labi domā, nevis Krievijas intelektuālo cerību, bet šo Krievijas it kā realitāti, pieņemot, ka realitāte arī ir šī zombētā tauta, kāda redzama “Pludmalē”. Lai arī tie ir upuri, taču viņi ir īsti.

Manskis: Šobrīd es uzņemu filmu par savu ģimeni, par savu mammu. Šī filma jau ir ražošanas stadijā. To jau ir nopirkušas sešas Eiropas valstis. No otras puses, neapstrīdu, ka ir zināmas pieprasījuma klišejas. Taču es jums galvoju, ka tēma kā tāda nav lietojama.

RL: Kura tēma?

Manskis: Nu, jebkura. Kriminālstāsts pats par sevi nedarbojas, bet, kad parādās Hercs Franks un uzņem “Augstāko tiesu” vai “Septiņus Simeonus”, kad parādās autors, salauž šo varbūt pat visai acīmredzamo tēmu un padara to par māksliniecisku tēlu, tad skatītājiem rodas interese. Rodas tā pati komunikācija ar auditoriju. Un galvenais, es nekad neesmu teicis un neteikšu, ka Krievijā ir slikti, bet Rietumos labi. Es vienmēr esmu teicis – pie mums ir dažādi. Vēl jo vairāk, ja runājam par filmu “Caurule”, tur ir ievērots refrēnu princips. Un ziniet, visspilgtākais refrēns ir bēres Krievijā, pilsētciematā Sidorovā, kurš tik tiešām atrodas virs augstspiediena gāzes vada, bet tajā pašā nav gāzes. Un tur mēs filmējām katlu mājas kurinātāja mammas bēres. Nu lūk, lai mammu apglabātu, veči ar ragavām izbrauca piecos no rīta un sāka cirst zemi. Viņi pabeidza cirst kapu ap pieciem vakarā. Bet, tā kā pilsētā bija zināms, ka Maskavas grupa filmē, tika izsniegta smagā mašīna, kas atveda zārku, citādi to arī būtu veduši ragavās. Un visu šo laiku radinieki sēdēja pie zārka. Bet pēc tam mēs Prāgā filmējām sēru ceremonijas krematorijā, kura tieši darbojas ar gāzi, – tā ir tāda monumentāla marmora būve, kur ratiņos “Ave Maria” pavadījumā izbrauc zārks un iebrauc atpakaļ un cilvēki, lai tiktos ar aizgājēju, pusdienlaikā baltās lakas kurpēs atbrauc, pastāv piecas minūtes un pat asaru nenobirdina uz mirušā sejas. Un, teikšu jums godīgi, es nezinu, kur ir labāk, kur ir dvēseliskāk. Bet kur ir vairāk jūtu, emociju, uz to man atbilde ir skaidra.

RL: Jūs apgalvojat, ka dokumentālais kino ir īstenības jeb realitātes māksliniecisks tēls. Sakiet, kāds te sakars ar māksliniecisko tēlu?

Manskis: Nu, ja godīgi, es diez vai mācēšu izskaidrot, kas ir māksliniecisks tēls. Jūs to varat darīt, es labprāt paklausīšos.

RL: (Smejas.) Es jau labprāt, bet mani neviens neintervē. Tāpēc cerība tomēr uz jums.

Manskis: Ziniet, es domāju, ka realitātes tēls ir Herca filma “Par desmit minūtēm vecāks”, kas ir absolūts mākslinieciskā dokumentālā kino paraugs, jo mēs nezinām varoņa vārdu, mēs nezinām filmēšanas vietu, nezinām, kas tā ir par izrādi, mēs neko nezinām. Lai arī tā ir pilnīgi dokumentāla filma, tā pārtop par absolūtu māksliniecisko tēlu. Bet Šklovskis, pārmetot Dzigam Vertovam pārmērīgu mākslinieciskumu, teica: “Es pieprasu, lai jūs darītu man zināmu tā vilciena numuru, kurš brauc operatora virzienā.” Proti, Šklovskis nedeva dokumentālajam kino tiesības uz tēlainību, viņš to uztvēra burtiski, banāli, primitīvi, uzskatīja to par faktu dokumentāciju. Un principā dokumentālā kino cīņa starp māksliniecisko tēlu un fakta dokumentāciju – tā ir tāda, var teikt, mūžsena dilemma, kas līdz šai dienai nav atrisināta.

RL: Bet, ja atgriežamies pie “Savvaļas pludmales”, tur, no vienas puses, ir mēģinājums veikt kaut kādu māksliniecisku vispārinājumu – piemēram, kad beigās tiek rādīta “balta vientuļā bura”, bet izrādās, ka tā nav vis bura, bet vienkārši kaut kāds idiotisks piepūšamais matracis. Bet, no otras puses, kad šie jaunieši drāžas šķūnītī...

Manskis: Jā, laivu stacijā.

RL: Jā, jā, jā. Varbūt vaina ir manī, bet man visa šī lirika izgaisa un palika tikai šīs smagās ainas. Turklāt nav sajūtas, ka tie būtu upuri, vienkārši tas, kas notiek šajā vietā, nekāda pārspīlējuma, nekāda mākslinieciskā tēla tur nav.

Manskis: Pirmkārt, pāris vārdu par šīs filmas vēsturi. Es uzņēmu filmu “Brodveja. Melnā jūra” tajā pašā pludmalē, tā bija mana pēdējā 35 milimetru lente, un... Neteiksim, ka biju sarūgtināts, es vienkārši sapratu, ka ļoti daudz faktūras, ļoti daudz apstākļu neiekļuva filmā tikai tāpēc, ka pati lentes tehnoloģija neļauj operatīvi reaģēt, izvērsties, tā teikt. Tad es piesaistīju kolēģi, savu draugu, atvedu uz šo vietu un, tā sacīt, ievadīju savu varoņu telpā, iepazīstināju ar visiem, izmitināju tur, kur pats dzīvoju, un pēc tam vēl vasaras gaitā vairākas reizes uz turieni braucu... Citiem vārdiem sakot, filmā “Savvaļas pludmale” es esmu nevis autors, bet līdzautors. “Savvaļas pludmale” man ļoti patīk, uzskatu, ka tā ir ļoti spēcīga filma, bet, ja runā par māksliniecisko tēlu, tad tas lielākā mērā ir klātesošs filmā “Brodveja. Melnā jūra”. Tie ir tie paši personāži, viss tas pats, un tieši filmai “Brodveja. Melnā jūra” bija ļoti vērienīgs liktenis festivālos, jo tajā, iespējams, bija mazāk spriedzes momentu, taču tas bija absolūts mākslinieciskais tēls. “Savvaļas pludmalei” bija mazāk veiksmīgs liktenis festivālos, taču tajā bija daudz vairāk šīs brutālās faktūras, kura rezultātā, tā teikt, šķērsojot kaut kādu Rubikonu, pārvēršas par tēlu ar burtiska atkārtojuma palīdzību.

RL: Bet jūs viņus nosaucāt par personāžiem, tātad izrādās, ka viņi strādāja ar jums jeb drīzāk jūs strādājāt ar viņiem. Vai jūs viņiem maksājāt?

Manskis: Nē.

RL: Es to jautāju tāpēc, ka filmā “Nevainība” jūs atklāti sakāt: “Mēs maksājam.”

Manskis: Nē, ne gluži. Es atklāti saku, ka tad, kad mēs atradām šo varoni, viņa uzstādīja nosacījumu, ka mums viņai jāmaksā.

RL: Skaidrs. Bet es skatījos uz puišiem no “Savvaļas pludmales” un domāju: Dieviņ tētīt, kā viņiem tas izdevās?

Manskis: Čaļus paņēma ar izaicinājumu.

RL: Kādā ziņā?

Manskis: Nu, teica, jūs taču esat tik kruti čaļi, vai tiešām jums šajā bezgalīgajā sieviešu ķermeņu plašumā nevienu neizdosies paņemt priekšā? Vai tiešām nevarēsit? Šie saka: “Varēsim.” Un viņi pielika maksimālu piepūli, lai pierādītu, ka ir īsti mačo. Un, sev par nelaimi, pierādīja.

RL: Un jūs domājat, ka... Viņus jūs arī uztverat kā upurus?

Manskis: Saprotiet, pat ja es tā nedomāju, es to neteikšu.

RL: (Smejas.) Nē, tā nevar. Mēs taisām interviju, mums jārunā.

Manskis: Manā izpratnē, taisot kino, es gribu, lai mani varoņi runātu visu, bet, kad jautājums tiek uzdots man, es, protams, izvēlos, vai runāt visu vai tikai to, ko man pašam gribas.

RL: Kad noskatījos šo filmu, es nodomāju – nu labi, brīnišķīgi, bet nu un tad?

Manskis: Jūsu tiesības, ziniet. Var paskatīties uz Rubļova “Trīsvienību” un patiešām pateikt: “Nu un tad?” Bet var paskatīties uz “nu un tad” un pateikt – klau, bet tas taču nav “nu un tad”! Tas taču ir Dišāna pisuārs! Vai Maļeviča “Melnais kvadrāts”! Un šis nekas kļūst par kaut ko. Bet kaut kas kļūst par neko. Rezultātā mēs runājam par to, ka mākslas darbs nevar pastāvēt bez skatītāja, bez tā interpretācijas. Un interpretācija reizēm vienu vai otru artefaktu padara vai nu par mākslas darbu, vai par neko. Es zinu cilvēkus, kuriem šī filma ir kaut kas. Šādu cilvēku ir daudz. Un es zinu cilvēkus, kuriem šī filma ir nekas, jo tā nav pietiekoši dziļa, nav pietiekoši tēlaina, mākslinieciska. Es zinu cilvēkus, kuri vispār nevar saprast, kas notiek uz ekrāna, jo ir pieraduši patērēt cita veida audiovizuālo produkciju, kuru ir vieglāk uztvert komplektā ar popkornu.

RL: Jūsu filmā “Mūsu dzimtene” dokumentālists visu laiku uzstāj: “Puiši, tieciet taču skaidrībā ar dzimteni!” Nav līdz galam skaidrs, vai viņš to domā nopietni – tādā nozīmē, ka dzimtene nosaka cilvēka dzīvi, – vai arī viņš ir tik viltīgs, ka izvēlas šādu jutīgu instrumentu, lai ar tā palīdzību liktu sarunas biedram runāt atklāti. Vai jūs uzskatāt, ka tādi jēdzieni kā “dzimtene”, “gods” vai “nevainība” var kļūt par dokumentālista darba sākumpunktiem?

Manskis: Principā, kad tu satiecies ar tuvu cilvēku, ar kuru tevi kaut kas saista, tu ar viņu vari runāt klusējot. Vai arī otrādi – vari turpināt runāt. Tu vari sākt sarunu no kāda punkta, kurš nogriež ļoti lielu priekšvēsturi, visas, tā teikt, ievada dejas var izlaist un uzreiz iet iekšā. Tāpēc, ņemot vērā, ka es pats visu mūžu esmu dzīvojis ne tur, kur piedzimu, bet nostalģija ir dabiska izjūta, kuru cilvēks piedzīvo, turklāt tas viss tika darīts uz tā saucamās un patiešām eksistējošās pusmūža krīzes fona, es pavisam dabīgi meklēju tās dabu, cēloni. Un lūk, cēlonis patiešām atradās šajā jautājumā. Bez tam es tikai diviem trim cilvēkiem šo jautājumu uzdevu tieši, visi pārējie līdz tam nonāca bez manas līdzdalības. Un arī tikāmies mēs praktiski ar visiem ārpus dzimtenes. Tur, dzimtenē, bija pusotrs cilvēks, pārējie nebija atrodami, tāpēc mūs it kā saistīja pagātnes grēks. Bet, taisnību sakot, es neredzu nepieciešamību šo tēmu sīkāk apspriest – jo, kad sajūtu pakļauj analīzei, tā izgaist. Nu, kā var sadalīt mīlestību reizinātājos? Kad to sadala, viss beigu beigās noslīd līdz banālam seksam.

RL: Esmu pievērsis uzmanību tam, ka jūs kaut kur sakāt: “Labākajā gadījumā es ar savu ideju sāku strādāt, bet, kas no tā iznāks, nezinu.” Tas mani ļoti ieinteresēja, jo tās jūsu filmas, kuras esmu redzējis, nemaz nešķiet tādas, kas iesāktas, nezinot, ar ko tās beigsies. Gluži otrādi. Tāpēc es gribēju pajautāt, vai filmā “Mūsu dzimtene”, piemēram, bija kaut kas tāds, kas jūs patiešām pārsteidza un ko jūs nevarējāt paredzēt, kad sākāt strādāt? Kas pat mainīja filmēšanas gaitu?

Manskis: Es nedaudz samazināšu atbildes apgriezienus. Proti, atbildēšu divreiz. Pirmkārt, filmas tapšanā piedalījās vairākas valstis, vairāki televīzijas kanāli, ieskaitot Arte, un visi kanāli centās no manis piedzīt scenāriju. Viņi pieprasīja, lai uzrakstu, kas ir noticis ar katru manu klasesbiedru, kur viņš dzīvo, ko domā, ko viņš teiks. Un es redaktorus centos pārliecināt: saprotiet, es viņus neesmu saticis 25 gadus; ja jūs gribat scenāriju, man viņi visi ir jāatrod, ar visiem jāparunā, un tad vairs nebūs nekādas jēgas taisīt filmu. Man pašam tā vairs nebūs vajadzīga. Nemaz nerunājot par to, ka tā pilnībā atšķirsies no ieceres un nebūs interesanta. Un es viņus pārliecināju par to, ka mēs sāksim filmu no meklējumiem skolas žurnālā, kurā ir tikai divas adreses, un visas tikšanās būs pirmās pēc 25 gadu pārtraukuma. Tāda arī ir mana pieeja, ka es sāku nezinot. Bet, ja runā par manas izziņas telpu, tad, protams, bija lietas, kuras galīgi nesakrita ar maniem priekšstatiem par to, ar ko es saskaršos. Mani, piemēram, ārkārtīgi pārsteidza tas, ka daži cilvēki, ar kuriem mēs visā skolas laikā apmainījāmies varbūt kādām divām trim frāzēm, uzņēma mani kā vistuvāko cilvēku, bet cilvēks, ar kuru mēs, kā man šķita, bērnībā draudzējāmies un pat ievilkām starp mūsu dzīvokļiem drāts telefonu, lai gan dzīvojām diezgan tālu, nemaz negribēja ar mani tikties.

RL: Tas ir tas biznesmenis no Čikāgas?

Manskis: Tas bija Amerikā. Jā. Un praktiski pēdējā brīdī viņš piezvanīja, acīmredzot gribēja tikt cauri ar telefonsarunu. Bet es tomēr pie viņa aizbraucu, un mums bija ļoti gara saruna par dzīvi – par viņa dzīvi, protams. Un tas, ko viņš stāstīja, man nelikās... Tā teikt, nekā sensacionāla. Un es pieņēmu lēmumu nelikt mūsu sarunu filmā. Un sanāca tā, ka cilvēki to uztvēra kā noklusēšanu. Viņam sāka pienākt kaut kādi trauksmaini zvani, vēstules, un, kad es atbraucu uz Ļvovu rādīt filmu, mēs sanācām kopā, klasesbiedri, un viņš ar mani runāja ļoti nikni, viņš teica, ka mēs, dokumentālisti, mums vispār neesot sirdsapziņas, mēs, tā teikt, ielaužamies svešās dzīvēs bez atļaujas un gribam no tām kompilēt savas, tātad... Proti, tā bija tāda sarežģīta, stingra konstrukcija, bet viņš mani, protams, nepārliecināja, ka mana profesija ir amorāla, jo es to zināju arī bez viņa.

RL: Paskaidrojiet.

Manskis: (Klusē.) Nu, tāpēc, ka mēs veidojam paši savu mozaīku, izmantojot citu cilvēku dzīves.

RL: Bet jūs taču to darāt cēlu mērķu vārdā.

Manskis: Protams! Bet mērķis, kā zināms, attaisno līdzekļus.

RL: Bet, ja jau jūs visu tik labi zināt, vai nesanāk, ka jūs turpināt filmēt dokumentālo kino tikai tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko mākat? Ģimene jāuztur?

Manskis: Es jums atzīšos, es šajā dzīvē māku darīt daudz ko tādu, kas ģimeni uztur krietni labāk nekā dokumentālais kino.

RL: Jautājumu jūs sapratāt, bet...

Manskis: Jautājumu es sapratu. Es piekrītu tēzei, kuru izvirzījis cits dokumentālā kino režisors, Viktors Kosakovskis, ka pēc vispārcilvēcīgiem principiem dokumentālists ir slikts cilvēks.

RL: Nu, kāpēc tik pieticīgi? Es teiktu, ka viņš ir teju Mefistofelis.

Manskis: Man slikts cilvēks kaut kā labāk patīk.

RL: (Smejas.) Nav komentāru. Kad es noskatījos jūsu “Nevainību”, biju pārsteigts, kā jums paveicās atrast tādu meiteni. Viņa ir vienkārši brīnums. Un jūs filmējat viņu pirms nevainības zaudēšanas un pēc tam nākamajā rītā. Un, kad mēs redzam šo ķermeni, mēs iztēlojamies, kā naktī šis pats ķermenis zaudēja to, par ko viņai samaksāja 3000 dolāru. Bet, kad es redzu, kā jūs kopā sēžat mašīnā un jūs vēl it kā starp citu sakāt: “Vai mēs nevaram jums kaut kā palīdzēt?” un liekat man noprast, ka nevaram, tajā ir kaut kas, es teiktu, velnišķīgs.

Manskis: (Klusē.) Nezinu, cik labi lasītāji un skatītāji saprot dokumentālā kino režisora likteni. Lūk, ko es ar to domāju. To pašu sarunu, kas risinājās starp mani un meiteni, es kā filmas iestudētājs varēju izvērst tā, lai manis nebūtu kadrā. Parasti, kad skatāmies dokumentālo kino un cilvēks kaut ko stāsta, mēs pat nenojaušam, ka viņam pretī sēž režisors un piespēlē tēmas, vada sarunu, mēs vienkārši skatāmies uz cilvēku un uztveram. Un es, protams, varēju izdarīt tā, lai tas vienkārši būtu atklāts meitenes monologs. Bet, tā kā jau iepriekš zināju, par ko būs saruna un ko es viņai piedāvāšu, es uzņēmos atbildību par šo sarunu. Atbildību pat par to, ka daži mani tuvinieki man to joprojām pārmet. Un es šo pārmetumu pieņēmu, jo kādam par to jābūt atbildīgam. Iespējams, es būtu varējis ne tikai ar viņu parunāt, bet arī, nezinu, pabrīdināt viņas mammu vai ziņot policijā. Vai gluži vienkārši iedot viņai naudu un izsekot, lai viņa iesēstos vilcienā un aizbrauktu. Jo principā es sapratu, ka viņa ir atbraukusi absolūti gatava uz šādu soli. Bet ne par to ir runa. Runa ir par to, ka es, Mefistofelis, šo lomu uzņēmos apzināti. Tas neko neatceļ, bet, kā saka, augstākās tiesas laikā lūdzu ņemt vērā.

RL: Ar ko tad jūs riskējat? Es īsti nesaprotu. Par ko jūs īsti atbildat?

Manskis: Nu, ja vēlaties, cita starpā arī par viņas dzīvību. Par viņas nevainību.

RL: Te nu jūs nebijāt uzdevuma augstumos.

Manskis: Jā. Par to arī esmu atbildīgs.

RL: Bet, kad jūs nolēmāt, ka filmēsiet tā, un paredzējāt, kāda būs saruna, kāpēc jūs to darījāt?

Manskis: Es negribēju slēpties.

RL: Bet šīs jau nav medības, šī ir māksla, vai tad ne?

Manskis: Es pat tagad neesmu gatavs atskatīties un to visu analizēt. Es jutu, ka jārīkojas tieši tā. Un viss.

RL: To, ka jūs citādi nevarējāt, es saprotu, bet jūs to vēl arī ielikāt filmā, tātad tas ir ne tikai personisks lēmums, bet arī lēmums attiecībā uz to, kādu lomu tas spēlēs jūsu filmā. Ko jūs gribējāt parādīt, rādot sevi, režisoru, kurš sarunājas ar šo meiteni?

Manskis: Redziet, es jau rādu ne tikai sevi, es gadījumā ar šo meiteni rādu arī šī izšuvuma kreiso pusi. Mezgliņus auduma otrā pusē.

RL: Izšuvums – tas ir dokumentālais kino?

Manskis: Jā. Es stāstu gan to, kā mēs viņu atradām, gan to, kā ar viņu sarunājām, gan daru publikai zināmu, ka mēs viņai samaksājām un parakstījām līgumu. Un vēl es negribēju viņu padarīt par... Viņa no visām trim varonēm ir vienīgā, kura, manuprāt, rīkojās godīgi. Un es viņu gribēju kaut kā aizstāvēt. Es upurēju filmu un kaut kādus savus imidža momentus, lai šo varoni neiznīcinātu. Tāpēc baidos, ka, ja viņa būtu viena, iespējams, šī epizode viņu salauztu. Bet te atbildība kaut kādā ziņā bija dalīta.

RL: Vienmēr jau gribas uzdot jautājumu – kā viņai tagad iet, pēc tam, kad jūsu filma droši vien ir rādīta publiski?

Manskis: Viņai ir piedzimis bērns, atgriezusies savā pilsētā, precējusies nav.

RL: Bērns no tās nakts?

Manskis: Nē. Nē. Nē. Paldies Dievam, ne no tās nakts.

RL: Paldies Dievam. Bet tā nav atbilde uz jautājumu. Kad jūs viņu rādījāt, jūs taču varējāt paredzēt, ka viņas dzīvē šīs filmas dēļ var rasties sarežģījumi?

Manskis: (Ilgi klusē.) Uzrakstiet, ka mūsu sarunā iestājās gara pauze.

RL: Ziniet, es varbūt pat nebūtu uzsācis šo sarunas vijumu, ja jūs tik augstos toņos nerunātu par Hercu Franku un filmu “Augstākā tiesa”. Vai jūs zināt Trūmena Kapotes grāmatu “Gluži aukstasinīgi”?

Manskis: Nē, nezinu.

RL: Tas ir stāsts par to, kā viņš divu gadu laikā gluži kā Hercs iet pie diviem uz nāvi notiesātajiem, kuri nez kāpēc ir apšāvuši veselu ģimeni, kādus sešus cilvēkus. Viņi sāk runāt ar šo rakstnieku, un viņš viņiem kļūst par tādu kā cerību uz glābiņu. Viņi cer, ka, pirmkārt, varēs par to parunāt un, otrkārt, ka varbūt šīs sarunas pēkšņi tomēr spēj kaut kā izmainīt viņu likteni. Nekā tamlīdzīga, viņus aizsūta uz elektrisko krēslu, bet ko Trūmens Kapote? Izdod grāmatu. Nopelna ar šo stāstu lielu naudu. Un tad jājautā – kā izvērtēt to, ko dara rakstnieks, dokumentālists, kuru var uztvert kā cilvēku, kam izsūdzēt grēkus, bet var teikt, ka viņš vienkārši dara savu darbu un turklāt ar to labi nopelna?

Manskis: Šim cilvēkam, kuru filmēja Hercs, izpildīja nāvessodu, bet patiesībā, pateicoties Herca filmai, viņš turpina dzīvot, jo mēs pie šī tēla atgriezīsimies tieši tik ilgi, cik dzīvos filma. Vēl viens būtisks apstāklis šo sarunu procesā, kā arī gatavojoties savai nāvei, manuprāt, – es nerunāšu par visiem – ir tas, ka cilvēks pārdzimst. Un es redzu, ka spriedums tiek izpildīts pavisam citam cilvēkam, vairs ne tam, kurš ir izdarījis noziegumu. Un tieši tas apstāklis, ka Hercs pieņēma viņa grēksūdzi, iespējams, kaut kādā ziņā pirms viņa nāves kalpoja par grēku atlaišanu. Viņš aiziet un līdz ar to arī mūsu atmiņā paliek kā attīrījies cilvēks. Bet tagad varam runāt par to, ka jā, droši vien Hercs par šo filmu Rīgas kinostudijas kasē saņēma honorāru. Pieļauju, ka viņš ar šo filmu kaut kur braukāja, viņu kaut kur izmitināja, iespējams, labās viesnīcās, iespējams, viņš saņēma kaut kādas naudas prēmijas. Bet es neesmu gatavs viņam to pārmest.

RL: Kāpēc viņam? Jums, ja reiz runa ir par “Nevainību”.

Manskis: Man? Tātad es gribēju, lai man to pārmet, citādi, kontrolējot filmu, es mierīgi varētu no tā izvairīties. Man sevi iekļaut filmā bija pat grūtāk nekā neiekļaut. Lai uzņemtos atbildību, man bija jāpieliek daudz vairāk pūļu, nekā lai kā visi dokumentālisti paliktu aiz kadra.

RL: Vai nesanāk dīvaina situācija? Ja jūs nebūtu filmējis, viss būtu palicis kā iepriekš.

Manskis: Jā, protams.

RL: Tad kāpēc bija jāfilmē?

Manskis: Vai nacistu partijas sanāksme, kuru filmēja Rīfenštāle, būtu notikusi, ja viņa to nefilmētu? Protams, ka būtu!

RL: Jā, protams.

Manskis: Vai, filmējot šo sanāksmi, viņa palīdzēja partijai?

RL: Palīdzēja.

Manskis: Palīdzēja. Vai šodien šīs filmas materiāli pasargā mūs visus, sabiedrību, no šīs briesmīgās pieredzes atkārtošanas?

RL: Sarunas sākumā jūs teicāt, ka esat jau noformējusies personība un kaut kāds tur Putins jūs vairs neizmainīs. Pieņemsim, ka esat noformējies cilvēks. Vai jebkura pagātnes vai nākotnes filma var jūs padarīt labāku?

Manskis: Es gribu kļūt labāks. Un ticu, ka kādreiz kļūšu labāks. Šajā ziņā kaut kas mainās.

RL: Vai esat pamanījis, kas mainās?

Manskis: Jā, esmu pamanījis. Esmu pasācis biežāk piedot. Agrāk es biju nesamierināmāks.

RL: Piedot tā, kā filmā “Savvaļas pludmale”?

Manskis: Nē, piedot, saprotot un pieņemot apstākļus, kuri ir likuši cilvēkam rīkoties tā, kā es viņa vietā nebūtu rīkojies, piemēram.

RL: Kopumā rodas iespaids, ka jūsu specialitāte tomēr ir būt kārdinātājam, tajā pašā laikā kļūstot labākam. Paldies!

Manskis: Paldies. Es jau sen pirms intervijām un pat pēc tam ne pārāk labi jūtos, jo (smejas), nu, jūs saprotat. Tāds darbs. Gribētos vienkārši papļāpāt, bet nākas stingrāk.

RL: Jūs dzīvojat šeit pat vai kaut kur citur?

Manskis: Tepat centrā.

RL: Viesnīcā?

Manskis: Nē.

RL: Pie paziņām?

Manskis: Nē. Es šeit nopirku dzīvokli.

RL: Ā, pat tā! Nu labi, uz redzēšanos.

Manskis: Laimīgi.