Ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas asociēto profesoru Viktoru Freibergu sarunājas Uldis Tīrons un Dāvis Sīmanis

Būt nolaupītam

viktors3.jpg

Uldis Tīrons: Kad mēs sarunājām satikšanos, jūs teicāt, ka pastāstīsiet visu. Kas varētu būt šis „viss”?

Viktors Freibergs: Nē, nē, nē. Tajā brīdī es, protams, pārspīlēju, jo personiskās lietās es, dabiski, neiedziļināšos. Mans šķiet, ka esmu sasniedzis to vecumu, kad nav vajadzības pēc šādas pašizpaušanās, un mani par daudz ko ir pārņēmusi skepse – arī par kultūras lietām, sevišķi jaunām kultūras lietām, kino... Ne jau tā, ka es uzskatītu – viss labais ir bijis agrāk, bet iestājies periods, kad man ļoti interesē lasīt kādreiz lasītas lietas vai skatīties kādreiz redzētas filmas. Tagad man ir šausmīgi žēl eksperimentēt ar laiku, mēģinot skatīties vai lasīt kaut ko jaunu, jo vienalga izrādās, ka tas salīdzinājumā ar iepriekš rakstīto vai filmēto nav nekas jauns. Tāpēc es esmu iegrimis konservatīvismā, par ko gan es arī tā īpaši nesūdzos un netaisos arī kaut kā saņemties, kā tagad visi saka.

Tīrons: Un tomēr, varbūt jūs varat pateikt „visu” par latviešu kino?

Freibergs: Nē, visu es nevarēšu pateikt, jo visu es neesmu redzējis. Bet principā es varu teikt, ka latviešu kino savās mākslinieciskajās izpausmēs vienmēr ir bijis nīkulīgs, bet tas nemaz arī nav nekas tāds, par ko kādam būtu jāgriež vēnas. Man liekas, ka mums ir dažas pieņemamas filmas, bet kino mums vienkārši nekad tā īsti nav bijis.

Tīrons: Kuras ir tās pieņemamās?

Freibergs: Nu, es varētu runāt par Rolanda Kalniņa agrīnajiem darbiem, teiksim, „Akmens un šķembas”, man liekas, ir visnotaļ vērā ņemams darbs. Man patīk „Elpojiet dziļi” – nevis tāpēc, ka tā būtu šausmīgi laba filma, tīri no kino viedokļa raugoties, bet tajā ir tas, kas mani pēdējā laikā vispār fascinē filmās – 60. gadi... Ne jau tā, ka man būtu nostalģija pēc sešdesmitajiem, Die’s pasarg’, bet, noskatoties filmu, ir tāda sajūta, ka tu vari, tā banāli izsakoties, aizceļot laikā. Sūzena Zontāga savulaik rakstīja ko tamlīdzīgu – mums visiem patīk, ka mūs nolaupa filma.

Tīrons: Ko nozīmē – „nolaupa”?

Freibergs: Tādā ziņā, ka, skatoties filmu, tu aizej citā realitātē, citā uztveres pasaulē. Starp citu, arī Tildas Svintones varone teica, ka viņai ļoti patīk vecas filmas, bet es nesaku to tāpēc, ka viņa to sacīja. Viņai patīkot skatīties, kā agrāk cilvēki ikdienā dzīvoja, kā, piemēram, smēķēja – un tajā brīdī ir kadrs, kur spāņu viesmīlis stāv laukā pie krodziņa durvīm un smēķē, tāds ļoti vienkāršs un ilustratīvs kadrs. Un man tas šķiet ļoti būtiski, jo ir reizes... Nu, visiem dzīvē ir situācijas, kad ir notikuši kaut kādi mēsli – kam nenotiek! Vai nu ar veselību, vai vēl ar kaut ko, un tad tu pēkšņi izdomā uzlikt kādu filmu vai kaut ko palasīt – šķietami maznozīmīgas lietas. Nav jau variantu – vai nu tu sēdēsi un vaimanāsi, vai labāk paskatīsies kaut ko skaistu, kas tomēr apliecina to, kas ir nemainīgs, stabils, vērtīgs. Tā, protams, ir klišeja, bet es uzskatu, ka tā tomēr ir.

Dāvis Sīmanis: Es ļoti labi saprotu to nolaupīšanu, bet man šķiet, ka dažādas filmas to dara dažādā veidā. Jo nonākšana jaunā realitātē jau notiek jebkurā filmā, kaut vai vissliktākajā Holivudas ķēmu komēdijā. Kā no šī viedokļa konstatēt, ka kāda filma ir lielāka, labāka?

Freibergs: Kādreiz man studenti arī ir jautājuši, kā atšķirt labu filmu no sliktas, bet tos kritērijus es nevaru dot, jo kā labās, tā sliktās filmās var būt viens un tas pats, tikai vienā filmā tā ir izklaide, bet citā – kaut kas mērķtiecīgs. Proti, ir klajš izklaides kino, kur nav nekāda mērķa, tas nav jāizdzīvo, nav jāgūst pieredze, ka filma, kura tevi nolaupa, dod tādu sajūtu, ka tu esi izdzīvojis kaut ko jaunu, būtisku, kas ir svarīgs kaut vai tikai tīri personiski, un nav jānožēlo filmas skatīšanās laiks. Kaut ko, kas ļautu uz realitāti paskatīties mazliet savādāk – klaji izklaidējošas filmas to nekad nepiedāvā. Viens no trūkumiem izklaides filmās man šķiet tas, ka stāsts tajās ir balstīts uz dažiem tautai zināmiem arhetipiem, un tas ir vienmēr viens un tas pats, kamēr man liekas fascinējošs tieši negaidītības elements. Piemēram, nesen skatījos „Grieķi Zorbu”, ko es tikai jaunībā biju redzējis, un tur vienkārši tiek izstāstīts stāsts, un tam ir jēga, jo tie notikumi filmā jau paši par sevi apliecina zināmas lietas. Bet tas ir fascinējoši – atrast tieši konkrētu stāstu, jo, teiksim, latviešu filmās visi zina, ka stāsts vienmēr ir pilnībā aizmuļļāts, samākslots, dialogi ir drausmīgi, aktieri ir drausmīgi, viss ir uzspēlēts, viss ir butaforija – pilnīgi atsvešināta no jebkādas jēgas. Ar to es negribu teikt, ka filmai obligāti jālīdzinās realitātei, bet man šķiet, ka pieredze...

Teiksim, hrestomātisks piemērs no „Pilsoņa Keina”: kad pilsonis Keins ir maziņš un viņam atbrauc pakaļ aizgādnis, ar kuru istabā sarunājas māte, mēs redzam pa logu, kā Keins ārā spēlējas sniegā, un viņa saucieni, atbalsojošā skaņa rada tādu ārkārtīgi izvērstu telpu, un, kad mēs iznākam laukā, proti, kad Orsons Velss kā režisors mūs izved laukā, snieg sniegs un praktiski nevar neko redzēt, izņemot sniega vīru un sniegputeni. Un tā sajūta ir ne jau tāpēc, ka tur tehniski sniegs bija ārkārtīgi izsmalcināti uztaisīts – šobrīd sniegu varbūt spēj parādīt daudz niansētāk –, tomēr tā ir epizode, kurā sniegs man šķiet vissniegotākais. Tā ir tāda mirkļa sajūta, un es nevaru pateikt, kāpēc tā mani tā aizrauj, bet es vienmēr gaidu šo epizodi. Vai arī Serdžio Leones „Reiz Amerikā”, kur viņi 20. gados iet pa Ņujorku un viņiem uzbrūk tā otra banda, arī tur visi tie bruģakmeņi, visa tā ieliņa, pasteļtoņos ieturētā ainava rada man tādu sajūtu, it kā es tur jau būtu bijis. Protams, es neticu šādām reinkarnācijām – tomēr, kad jau sen, 80. gados, es pirmo reizi šo filmu redzēju, es to vienkārši nevarēju patulkot, jo bija tāda sajūta, ka tu visu laiku tur esi klāt, bija tāda klātesamības sajūta, ko nespēj dot arī visi tie 3D efekti, visa šī digitalizētā vide. Kā man teica viena studente par Džordana filmu „Vilku sabiedrībā”, ka tur tie vampīri par vampīriem nepārvēršoties ticami. Nu, liela nelaime jau nav, neviens to nav redzējis, varbūt tieši tā arī pārvēršas – kā jūs to zināt? Un, otrkārt, ne jau tas ir galvenais sasniegums, bet tā smaržas izjūta, klātesamības sajūta – tādas man nav bijis praktiski nevienā filmā, kas ir uzņemtas pēdējo, nezinu, piecpadsmit gadu laikā.

Tīrons: Bet šī nolaupīšana – kādu vietu tā var ieņemt dzīvē? Nu, ja mēs runājam, piemēram, par Bertoluči „Sapņotājiem”, kur kino pasaule savā ziņā tiek pretnostatīta tam, kas notiek uz ielas. Kā jums liekas, kādā mērā kino var kļūt par tādu realitātes aizvietotāju, nevis attēlojumu – bet realitātes faktu?

Freibergs: Ar Bertoluči man ir problēmas...

Tīrons: Jo?

Freibergs: Viņš ir ļoti skaists, bet man liekas, ka tā distance saglabājas un arī „Sapņotājos”... Es personiski ļoti apzinos atšķirību starp sevi kā skatītāju un to, ko es skatos, un to telpu, kas tur tiek veidota, un es saprotu, kāpēc un kā viņi to dara. Varbūt tas ir saistīts ar ļoti subjektīvām cilvēka asociācijām, teiksim, ja es, Folkneru lasot, „Light in August”, kā tas būtu latviski – „gaisma vai atvieglojums augustā”, un tur ir epizode ar sausseržiem, kad bērni tiek izsūtīti laukā, un mājā ir tā smarža – es nesaprotu, kā Folkners to dara, bet es to izlasu un tas man absolūti asociējas ar zināmu periodu bērnībā Madonā, šķiet, ka tās bija naktsvijoles, kas varbūt atgādina to smaržu, lai gan varbūt es arī visu to tagad izdomāju. Grūti pateikt, kāpēc pēkšņi viens tēls aizrauj. Viens lietuviešu režisors reiz parādīja tādu melnbaltu filmiņu, kurā bija vienkārša epizode – uz tvaikonīša klāja iznāk vīrietis gaišā lietusmētelī un tumšā platmalē un tā stāv un uzsmēķē. Un vējš, un viļņi, un cigaretes dūmi – tas viss kaut kā man tā ārkārtīgi savijās kopā, un tas ir brīdis, kad tev liekas, ka viss iekšā it kā uzsprāgst...

Tīrons: Bet kādā mērā jūs šo kino skatīšanās pieredzi varat attiecināt uz savu dzīvi? Varbūt šīs filmas atstāj uz jums lielāku iespaidu, nekā tas, ko mēs saucam par dzīvi?

Freibergs: Es domāju, ka daudz lielāku. Manas dzīves notikumi ir bijuši tādi... Kam tad nav bijuši? Bet man šķiet, ka mēs jebkuru izšķirošu dzīves notikumu kaut kādā ziņā kinematografizējam, pārvēršam par vēstījumu, lai tas kļūtu par daļu no mūsu dzīves formatīvās pieredzes.

Tīrons: Varbūt jūs varat minēt tādus savas kinopieredzes mirkļus, kuri, kā jūs teicāt, ir jūs formatizējuši?

Freibergs: Nu, formatizējošs... Formējošs... Konkrētas filmas, protams, ja?

Tīrons: Šķiet, ka attiecībā uz jums kaut ko varētu pateikt konkrēta filmu pieredze, jā.

Freibergs: Es pat neatceros, kad tas notika, bet tas bija ļoti sen, jo es to filmu skatījos pa televizoru, cik man varēja būt gadu? Desmit? – es redzēju Tarkovska „Ivana bērnību”, un nupat es to filmu skatījos vēlreiz un konstatēju, ka es praktiski gandrīz to visu atceros, un es nevaru izskaidrot, kāpēc, bet tā filma mani vienkārši sadragāja. Un es nevienam to nevarēju stāstīt, jo – nu, kam es to varētu? Bet acīmredzot ir arī tāda vide, laiks jeb periods, kad tu aizej uz kādu filmu – nu, teiksim, Antonioni „Profesija – reportieris”, un es gāju uz to nedēļā trīs reizes, lai arī iepriekš nevienu viņa filmu nebiju redzējis...

Tīrons: Jā, tā filma arī uz mani atstāja satriecošu iespaidu, es atceros gan kinoteātri Teika, gan kompāniju, ar kuru kopā skatījos filmu, gan vīnu, kas bija mums līdzi...

Freibergs: Tātad acīm redzami bija tāds periods, kad... Es nezinu, es tam visam nebiju nekādi sagatavots, un man nevarēja par to būt nekādu zināšanu. Vēlāk es sāku arī poļu valodu nedaudz mācīties, lai lasītu poļu kinožurnālu Ekran, kur bija apraksti par Viskonti „Nāvi Venēcijā” kādā festivālā, un daudz kas cits. Vārdu sakot, „Ivana bērnība” ir viena tāda filma, vispār Tarkovskis kopumā. „Spoguli” es skatos ritualizēti un regulāri.

Tīrons: Skan briesmīgi snobiski.

Freibergs: Jā, varbūt... Lai gan es neuzskatu, ka tā filma ir tik ļoti snobiska, bet, piemēram, „Krēsla” man nepatīk – es neesmu skatījies. Tikai pirmās desmit minūtes redzēju, ko mana meita man vēl joprojām nespēj piedot.

Sīmanis: Taču, runājot par Tarkovski, ko var pateikt tieši par jūsu pieredzi, viņu skatoties, jo Tarkovskis savā absolūtajā plašumā, viņš tomēr ir formāls un atsvešināts. Kur tad veidojas tā saitiņa, kas viņam ir tieši ar jums?

Freibergs: Nu, kaut vai tā sākuma epizode, kur Terehova sēž uz sētas, un tur arī ir tādas kā nemanāmas, taču viegli uztveramas lietas, kuras mēs nefiksējam kā nozīmīgas. Piemēram, tālumā aizbrauc vilciens, un tas uzreiz rada to telpu, milzīgo plašumu, kas tur tālāk ir aiz meža. Un sajūta, ka tu esi nonācis tajā konkrētajā 30. gadu brīdī. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani arī ļoti vilina kino – tāpēc, ka filma it kā rekonstruē to laiku, vai arī dod to laiku, kad tā ir filmēta. Vai arī tur ieskanas baznīcas zvans, ļoti, ļoti klusu, un uzreiz ir tāda pievakares nostalģija, varbūt arī depresīva gaisotne, taču tā rada to klātesamības sajūtu. Un man ir svarīgi, lai, skatoties filmu, varētu konstruēt šo telpu, bet, ja tas nenotiek, tad nav nekādas baudas...

Tīrons: Jūs smēķējat?

Freibergs: Nu, tagad atkal jā, bet es neskaidrošu, kāpēc.

Tīrons: Jūs jau trešo vai ceturto reizi pieminat epizodes, kur kāds smēķē – kā „Spogulī” Terehova uz žoga. Un, runājot par klātesamību, vai jums nebūtu vēlēšanās iejusties Soloņicina lomā, kurš apsēžas viņai blakus un abi nokrīt zemē? Vai jūsu rīcību ietekmē kino tēli?

Sīmanis: Starp citu, šādi tēli var kļūt arī bīstami – BBC pētījumā bija noskaidrots, ka Anglijā kādi 15–20 procenti laulību tiek šķirtas tāpēc, ka kino iespaidā ir mainījies priekšstats par vīriešu un sieviešu attiecībām. Un sievietes liek ļoti lielas ideālistiskas cerības uz vīriešiem, bet dzīvē tas angļu vīrietis izrādās pavisam citāds.

Freibergs: Jā, ja kino uztver par instrukciju, kā dzīvot, tad ir bēdīgi. Man studenti ir stāstījuši arī par pētījumu par interneta virtuālajām pasaulēm, ka Amerikā sieva iesniedza šķiršanos no vīra, jo viņš viņu esot krāpis ar kādu mīļāko interneta spēlē – ir tāda spēle, ko, šķiet, sauc „Second Life”. Tomēr es domāju, ka kino mani noteikti ietekmē, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka vienā periodā es ļoti daudz tulkoju filmas. Kāds man arī teica, ka tas ir ļoti neveselīgi, ļoti slikti, ka es ar to visu aizraujos. Sāku dzīvot citā pasaulē...

Sīmanis: Kā aktieri, kas, pārāk daudz identificējoties ar dažādām lomām, pārstāj būt paši?

Freibergs: Varbūt. Bet mani tas pārāk neinteresē. Man patīk tulkot, un es to turpināšu darīt, savulaik tas man pat sagādāja baudu.

Tīrons: Bet kāda var būt bauda tulkot filmas? Tā kā iejusties tajā, ko aktieri saka?

Freibergs: Jā, bet tur ir vēl viena lieta, tulkot filmas ir ļoti manipulatīvs process... Un vienā brīdī es sapratu, ka man tas sagādā baudu – tas, ka tu vari kaut kā kontrolēt skatītājus. Es atceros, ka reiz bija Hičkoka retrospektīva, un vienā filmā bija jātaisa tāds erotisks tulkojums, tā klusītēm jārunā mikrofonā, un es jutu, kā tie skatītāji uzvilkās. Es atceros, man viena sieviete atsūtīja īsziņu: „Man jūsu teksts patika daudz labāk nekā aktieri,” kas principā ir drausmīgs apgalvojums. Tulkojot tu nedrīksti runāt izteiksmīgi, tomēr nedrīkst arī galīgi atsvešināties, un tas arī neizdodas, tulkojot laika ir tik maz, ka tā līdzdalība kļūst pat lielāka, nekā vienkārši skatoties.

Pirmajos Arsenālos jau subtitru nebija, visu vajadzēja tulkot pa tiešo, mēs toreiz to darījām no rīta līdz vakaram, bet man tas likās vilinoši un patīkami, es nenoliegšu. Es atceros, bija tāds slēgts baigi ekskluzīvais seanss kinodarbiniekiem, kur Valentīna Freimane stāstīja par filmām, un, šķiet, piecus rubļus maksāja par tulkošanu – baigo naudu. Un bija norādījums – tulkot visu. Kādreiz tur tajās filmās teica vārdu fuck vai vēl kaut ko, bet latviski toreiz vēl īsti nebija vārdu, kā to pateikt.

Tīrons: Tagad jau ir.

Freibergs: Tagad ir. Starp citu, neviens nezina, kad Latvijas Televīzijā sāka atļaut „drāzties”, es domāju lingvistiski. Bija Deivida Linča filma „Wild at Heart”. Viņi sākumā gribēja to demonstrēt sešos vakarā, bet es teicu, vai nevajadzētu mazliet vēlāk. Un man to filmu vajadzēja tulkot, toreiz aktieri vēl neierunāja. Es noskatījos filmu, un saku – bet tur vienā epizodē galvenais varonis, ko tēlo Vilems Defo, saka Lauras Dernas tēlotajai varonei: „Saki man „fuck me””, un viņš to atkārto vēl un vēl, un viņa arī to saka, kopā, man liekas, kādas 32 reizes. Un tad sākās diskusijas, ko darīt, jo tā taču ir valsts televīzija. Kāds teica, vai nevar teikt „mīli”, bet es teicu, ka tur galīgi nav par mīlestību. Kāds ierosināja – „pārguli”, bet es teicu, ka nevar pārgulēt, ja viņi abi stāv kājās. Tad es teicu – vienkāršākais variants ir „izdrāz”, tur neko citu nevar pateikt. Viņi atbildēja, ka darīs man zināmu, kādu lēmumu pieņems, un es nezinu, kādā līmenī notika sarunas par to, vai Latvijā vispār kāds drāžas, bet beigās nolēma to seansu pārlikt uz 22.30 un drāzties.

Tīrons: Kurā gadā tas bija?

Freibergs: Tas bija astoņdesmitajos, pirms neatkarības.

Tīrons: Latviski gan „drāzties” skan stipri rupji, bet neko tur nevar darīt.

Freibergs: Viņš tur arī bija rupjš, pretīgs personāžs, kuram beigās nošāva galvu nost, un es par to biju tikai priecīgs. Riebīgs tāds draņķis, neko labu nevar teikt.

Sīmanis: Mani vienmēr nomoka jautājums, vai... Cik lielā mērā filma ir zināšanas? Vai, teiksim, jūsu iepriekšējā pieredze, redzot ļoti daudz filmu, attiecas arī uz to, ko var saukt par izziņu?

Freibergs: Man grūti nošķirt šīs zināšanas no visas tās filmu skatīšanās pieredzes, bet nu, piemēram, tas pats „Reportieris” nelaimīgais, man šķiet, ka tās viņa mokas ar savu identitāti cilvēkam ir ļoti svarīgs jautājums. Un ir daudzas tādas lietas, kuras sadzīvē mēs nevaram pārdzīvot, izzināt vai pieredzēt. Ikdienā būs ļoti maz no tā visa, tas būs garlaicīgi, tas būs haotiski, lielākoties arī vienkārši neestētiski. Man šķiet, ka realitāti vispār var izzināt tikai atainojumā, kas nāk jau no kāda autora interpretācijas, nevis tiešā veidā.

Sīmanis: Varbūt pēdējo apmēram piecpadsmit gadu filmu problēma ir tā, ka tās tieši ir vēl viens paša dzīves garlaicības novērojums. Bet mani patiešām interesē, kur kino šodien atrodas – kā režisors Hārmonijs Korīns ir izteicies, ka kino iesprūdis kā dzemdes kaklā, gaidot to brīdi, kad tiks izstumts, un tad būs kaut kas tāds, ko mēs vienkārši nevaram iedomāties, kaut kas pilnīgi jauns. Bet ir arī viedokļi, ka kino ir iegrimis stagnācijā, un ar laiku tas vispār iznīks.

Freibergs: Manuprāt, tad, ja es redzu, kādā veidā un ar kādiem paņēmieniem ar mani grib manipulēt un kā man būtu jāreaģē, tas ir šausmīgi garlaicīgi, it sevišķi man kā tulkotājam iedziļinoties tajos tekstos, redzams, ka tajos jau ir iekodēta skatītāju reakcija, un tas man liekas nāvējošākais, kas šobrīd ir kino. Sagaidāmība. Es zinu, ko ar mani grib izdarīt. Un ne tikai masu produkcijā – es, piemēram, neciešu Trīra filmu „Dejotāja tumsā”, jo es redzu, kā ar mani manipulē, es zinu, ko viņš grib tagad ar mani darīt, man tas ļoti nepatīk...

Tīrons: Ko viņš grib darīt?

Freibergs: Nu, visa tā iežēlināšana, visi tie tuvplāni. Es nekad neesmu spējis to filmu noskatīties līdz galam. Bjorka ar biezajām brillēm, drebošās rokas kameras tuvplāni, tās viņas ciešanas... Bet runājot par masu kino, tam jau ir citas funkcijas, tur vajadzīga milzīga auditorija, tā ir industrija, kur scenārijus rada ar programmu palīdzību. Viss tiek saplānots tā, lai noturētu skatītāju, var jau būt, ka tas ir nākotnes kino, es nezinu... Runājot par to pašu realitāti, nu, kas ir realitāte? Kāpēc man būtu jācieš pašam, jāatrodas nāves priekšā dzīvē, ja es to varu redzēt filmā? Es negribētu, piemēram, lai kāds vai es būtu uz nāvi slims, vai ar mani notiktu kaut kas tāds, kā „Tauriņā un skafandrā”. Es negribu tam iziet cauri, lai es saprastu, ko nozīmē šī drausmīgā pieredze.

Tīrons: Tā ka pietiek ar filmu?

Freibergs: Jā, protams. Es taču negribu būt paralizēts. Es neteiktu, ka pietiek ar filmu, bet man ir svarīgi zināt, kā tas var būt, kad cilvēkam notiek kaut kas tamlīdzīgs. Neprasiet man, kāpēc, taču es to tajā pašā laikā spēju atsvešināt. Filmā nāve var būt cildena. Kā Fredriksena filmās ir tik skaisti nomirt, taču es negribētu nomirt, lai konstatētu, ka tas nav skaisti.

Sīmanis: Jā, bet es visu laiku mēģinu atgriezties pie tās problēmas... Nu teiksim, ja būtu jāfiksē šis brīdis kino, ko tas īsti nozīmē? Vai kino ir vēl kādas iespējas?

Freibergs: Es domāju, ka tas Korīna izteikums ir pietiekami motivēts. Mēs patiešām nezinām, par ko kino var pārvērsties. Kā savulaik Grīnevejs Rīgā runāja par visiem tiem jauno tehnoloģiju brīnumiem un iespējām. Bet šis iestigums, krīzes sajūta – bet tas jau ir bijis jebkurā mākslā, septiņdesmitajos visi runāja par romāna nāvi, par kino nāvi jau runāja trīsdesmitajos, kad parādījās skaņa. Berlīnes festivālā arī visi runāja, cik žēl, ka kino nav savu simtgadi sagaidījis, nabags ir nomiris. Es nezinu, kas tālāk būs ar kino, bet tas tieši ir labi, jo ja mēs nezinām, tad mēs varam gaidīt. Tā kā cilvēkam – viņam jau ir tāds kā pilnīgi bezceris un liekas, ka... Kā vienā zviedru filmā, kur kāds psihoanalītiķis – psihoanalīze gan mani neinteresē –, bet viņš teica par Zviedrijas sabiedrību, ka „izmisums ir cerības sākums”. Jo no komforta bāzes nekas tāds īpašs diemžēl nav radies. Ciešanas vienmēr ir būtisks komponents. Ne jau, protams, ir jāsāk ciest, lai sāktu kaut ko taisīt, tā es nedomāju, bet zināmas mokas.... Šo teikumu laikam var izdzēst.

Tīrons: Bet tādas dramatiskas filmas kā „Tauriņš un skafandrs” vai Trīra filmas – vai tad ir iespējams atsvešināties un neiegrimt tajā pieredzē, apmierināties ar filmu?

Freibergs: Bet kā gan savādāk... Es nevaru... Tajā filmā cilvēks nomira – dzīve beidzās, viss ir cauri, bet principā es neuzskatu, ka tā filma ir ļoti pesimistiska vai arī Almodovara „Prom jūrā” – ja man kāds pateiktu, ka man jāiet skatīties filmu, kur stāstīts par cilvēku, kas ir paralizēts no kakla uz leju, un viņa advokāti, kura ir neārstējami slima, tad es nekad mūžā neietu. Bet man šķiet, ka šī filma, tāpat kā tas „Tauriņš”, ir ārkārtīgi dzīvi apstiprinoša, apliecinoša. Jo vitalitāte, kas dvesa no tā visa laukā, radīja kaut kādu šausmīgu atvieglojuma sajūtu. Ne jau tāpēc, ka, paldies Dievam, ar mani nekas tāds nav noticis, bet tā absolūti nebeidzamā dzīvot griba un beigās dzīvot negriba – jo tur vienkārši nav variantu –, bet viss šis dzīves process – tajā ir tas šarms. Un tu iznāc ārā no tādas filmas un saproti, jā, dzīve tomēr vēl ir iespējama. Lai uz visa šī fona, kur tev nemitīgi ir jācīnās vai jāizdzīvo mokas, tevī nepazustu šī vēlme. Vismaz man to kino palīdz saglabāt.

Tīrons: Vēlēšanos dzīvot?

Freibergs: Nu, jā, jā... Tas jau ir izdzīvošanas jautājums, tās nav banalitātes, ko es saku, tiešām nav. Man bija jāatmet pedāļi šī gada sākumā. Nu, bet tas nenotiks, es zinu. Man vienkārši ir vienalga. Visšausmīgākais ir baidīties. Ja kādam vajag konsultācijas, es varu sniegt, es zinu, kā ar to tikt galā, tas ir, nedod Dievs, ka kādam vajadzētu, bet principā bailes ir šausminošākais, kas var notikt. Man bija pusgads, kad es miru nost aiz bailēm. Pagāja šis pusgads, un pēkšņi man apriebās, vienkārši noriebās. Es domāju, cik ilgi es varu visu dzīvi pakārtot kaut kādām idiotiskām slimībām, es nospļāvos, mēs aizbraucām uz Grieķiju, tad es atbraucu atpakaļ, man pateica visu to sliktāko, bet es teicu: „Ok.” Un tas jau patiesībā arī ir tas, uz kā fona man vajadzīga atsvešinātība. Un to var panākt, esmu dzirdējis studentu komentārus – viņam jau viss ir labi, hi, hi, ha, ha.
Tīrons: Jā, es izlasīju internetā par jums – optimistisks Vudijs Allens.
Freibergs: Es arī padomāju, fuck me, optimists? Nu, labi... Bet patiesībā jau ir labi, ka viņi tā domā.

Tīrons: Mēs varētu pieņemt, ka filmu skatīšanās pieredze jums ir bagātāka nekā daudziem citiem. Par spīti tam, bet varbūt tieši tādēļ, jūs varētu nosaukt kādas piecas vai desmit labākās filmas – jūsu sarakstā?

Freibergs: Jūs atkal teiksit, ka esmu snobisks, bet noteikti Tarkovska „Spogulis”, Odzu „Tokijas stāsts”, Velsa „Pilsonis Keins”. Banāli, bet es tur neko nevaru darīt. Tatī „Ilo kunga brīvdienas”, Bergmana „Persona”. Piecas. Odzu „Tokijas stāsts”. Tad Antonioni, agrāk bija „Profesija – reportieris”, tagad noteikti ir „Blow-up”, tad vēl Fellīni „Astoņi ar pus”, „Dolce vita” būtu otrā, tad Viskonti „Ludvigs”. Bet tas nav tā pēc kārtas.

Tīrons: Bet šīs filmas patiešām atrodas tā kā izsmalcinātās gaumes galā...

Freibergs: Bet es gribētu vēl vienu pielikt – Egojana „Eksotiku”. Vēl filma, kas ir mana vājība, un es zinu, ka tas nav tas labākais kino, ir Serdžo Leones „Reiz Amerikā”. Man viņa nenormāli patīk. Un kuras tad ir jums?

Tīrons: Es jau nu piemetinātu vēl kādu Hercoga filmu.

Freibergs: Nu re, tomēr Hercogs.

Sīmanis: Man būtu Renuārs noteikti.

Tīrons: Vajda.

Sīmanis: Bet, redz, visas filmas, izņemot Egojanu, ir uzņemtas pirms 80. gada.

Freibergs: Bet man vēl arī Vess Andersons šausmīgi patīk. Teiksim, „Zisū ūdens pasaulē”, bet vislabāk – „Tanenbaumu ģimene”, izcila man liekas arī „Foksa kungs”, brīnišķīgais, fantastiskais, lieliskais Lapsas kungs.

Tīrons: Bet mani visu laiku interesē kino kā fakts, kā dzīves notikums. No tā viedokļa es atceros jūsu izteikumu pēc kādas latviešu filmas, ka pēc tās jūs esat izjutis nepārvaramu vēlēšanos nošauties.

Freibergs: Kad tad to es būtu teicis?

Tīrons: Un mūsu sarunas kontekstā, kur kino sniedz dažādu pieredzi, kas tad galu galā pietrūkst latviešu filmām, kāpēc tās nedod šo pārdzīvojumu, izziņas momentu, vēl kaut ko, kam filmā jābūt?

Freibergs: Man liekas, ka latviešu filmās ir tāda samocītība. Dialogi, kas visu laiku tevi izsit no līdzsvara. Varbūt kaut ko var sākt skatīties tajās pašās „Medībās”, bet tad sākas kaut kādi drausmīgi dialogi, no kuriem pumpas metas. Lai gan tā pat nav sliktākā latviešu filma. Vārdu sakot, es nevaru jums tā īsti paskaidrot, kas pietrūkst latviešu filmām. Viss pietrūkst.

Sīmanis: Man nesen bija pieredze ar brīnišķīgās filmas „Pasažieri” DVD kopiju, kad mēs ar Jāni Putniņu vienu vakaru uzjautrinājāmies, ieslēdzot filmas angļu subtitrus – likās, ka tas būtu izdarīts ar Google translate, bet tie teksti bija galēji neatbilstoši, absurdi uzkonstruēti, no atsevišķiem vārdiem, kuri veido pavisam citu jēgu, mēs skatījāmies un aiz smiekliem kritām no krēsliem.

Freibergs: Toreiz man bija nepatīkams pārdzīvojums, jo zvanīja no „100 gramiem kultūras”, un mani aicināja runāt par to filmu. Un kas tad man, es varu teikt, ko es gribu, bet iepriekšējā vakarā es apskatījos, kas tur spēlē, un izrādījās, ka tur bija arī Binnija, kas to filmu bija sponsorējusi – viņa arī bija studijā, un es sapratu, ka man tā rezervētāk jāizsakās. Bet vienalga bija grūti, jo viņa bija tādā drausmīgā jūsmā par to filmu. Jā, un viņa saka: „Bet pietiek taču jau ar to vien, ka Latvijā kāds saka „motor, motor” un sāk filmēt, tas taču arī ir labi un daudz. Un tad Kristīne tā šķelmīgi paskatījās uz mani un jautāja: „Bet kā jums liekas?” Un es teicu, ka būtu labāk, ja kādreiz teiktu, lai izslēdz to motoru. Un Binnija tā apvainojās, neatvadījās ne no manis, ne Kristīnes, aizskrēja kā plēsta. Nu, varbūt mūs nevajadzēja likt kopā, bet par ko tad mani beigu beigās tur, ka es varētu pateikt, ka tas ir kaut kas izcils?

Sīmanis: Šī filma varētu būt piemērs tam, ka latviešiem jau nevajag savu kino.

Freibergs: Kas ir, tas ir, bet nu patiešām, kaut vai tas pats Miks Ozoliņš, tas jau arī ir traka suņa murgi vienkārši.

Sīmanis: Mana problēma ir tāda, ka es pats esmu iesaistīts kino taisīšanā, bet man iznāk būt kritiskās pozīcijās pret visām filmām. Vienā brīdī sāc jau sevi tā kā vainot par to, ka neko labu vairs nevari atrast.

Freibergs: Tas ir grūti, patiešām – kas tad man! Labi, man tur Inga Šteimane kliedz pa telefonu, ka man „Rīgas sargi” nepatīk, tas jau man liekas kā tādā komēdijā. Kad mēs to filmu nenominējām uz Kristapu, viņa man zvana un saka: „Es jums zvanu kā Graubas sieva.” Es teicu: „Labi, runājiet kā Graubas sieva.” Un tad, ak, Dievs, ko viņa sarunāja! Viņa uz mani sāka kliegt, ka vai tiešām man nepatīkot „Rīgas sargi” un vai man tas neko nenozīmējot, ka cik tur simt tūkstoši latviešu auditorijas ir to redzējuši. Es teicu: „Principā, Inga, man tas neko nenozīmē pie mana vērtējuma. Man ir vienalga. Jūs zināt, cik ir noskatījušies filmu „Da Vinči kods”? Vēl vairāk! Man arī tā filma nepatīk. Un tā viņa kliedza un auroja, un tas beigās man tā piegriezās, ka es teicu: „Ziniet, diezgan piedauzīgi, ka jūs man zvanāt un pārmetat, ka mēs neesam nominējuši jūsu vīra filmu uz Kristapu, būtu vismaz pats režisors piezvanījis! Tāpēc man liekas prātīgāk, ja mēs šo sarunu pārtrauktu, es jums novēlu labu dienu.” Atvadījos un vairāk mēs neesam sarunājušies. Protams, nesarunāsimies šajā dzīvē, nē, tas ir skaidrāks par skaidru. Bet kliedz uz mani! Beigās Anna Viduleja, žūrijas komisijas priekšsēdētāja, gandrīz vai bēdīga paliek – „Bet man neviens nezvana!” viņa saka. Bet man zvana.

Tīrons: Jūs atstājat ironiska cilvēka iespaidu ar tādu atturīgu humoru. No kurienes jums šī pozīcija?

Freibergs: To gan es nevarēšu pateikt. Manam tēvam bija ļoti laba humora izjūta, viņš gan nebija saistīts ar valodu, tomēr viņam patika valodas spēles, un, kā man likās, viņš ļoti asprātīgi izteicās. Man liekas, ka ir viena lieta, pret ko nedrīkst piedauzīgi izturēties – un tā ir valoda. Pret to piedauzīgi izturas latviešu scenāristi un daudzi cilvēki, kas runā. Un valoda kļūst ļoti ierobežota, pilna ar klišejām un banalitātēm, un man šķiet, ka tā ir muļķīga valodas sakāves atzīšana, ka tu nevari pateikt kaut ko, neizmantojot vārdu „slogans” vai „ekspektācijas”. Attiecībā uz asprātību mani ļoti saintriģēja angļu literatūra, un man ir draugi Anglijā, man patīk, ka angļiem ir tas melnais humors, ka man šķiet izdzīvošanai fundamentāli svarīgs. Ir viena grāmata, „Funny Inscriptions in Gravestones”, un tur ir smieklīgi kapu uzraksti; vienam cilvēkam, kuram acīmredzot uzvārds bija Sorbs, bija uzrakstīts uz kapa Sorbs is corps”. Es domāji normāli – uzrakstīt „Bērziņa līķis” uz kapakmens, vismaz asprātīgi.

Bet vispār man šķiet, ka tas diezgan lielā mērā nāk no angļu literatūras, arī no vienas pasniedzējas – mums bija tāda Tamāra Zālīte, kas bija absolūti izcila. Viņa ļoti mīlēja valodu. Tas, ka tu pret valodu izturies ar tādu uzmanību, piesardzību, pietāti un nerunā, kā pagadās, un ka valoda ir kā tāds poētisks instruments.

Tīrons: Bet, Viktor, ja kāds naivi jautātu, kāpēc iet uz kino, ko es tur iegūšu? Teiks, ka viņam tos kumēdiņus nav interesanti skatīties.

Freibergs: Tā bieži notiek. Tā arī saka. Bet man šķiet, ka tas ne tikai par kino būtu sakāms. Bet kino tāpat kā literatūra rada iespēju kaut kā vismaz mainīt uztveres pozīciju – tas izklausās banāli, bet, manuprāt, gandrīz vai sliktākais, kas cilvēkam var notikt, ir iegrimt tādā automātismā, pašpietiekamībā, pašsaprotamībā, pašapmierinātībā. Man liekas, ka kino tomēr savā ziņā piedāvā tādu kā provokāciju, piedāvā skatījumu uz notikumiem vai pasauli no cita skata punkta. Es domāju, ka es nevarēšu nevienam šobrīd pierādīt, kāpēc viņam jāiet uz kino vai jālasa literatūra, vai vispār, kāpēc māksla ir vajadzīga. Viss, ko tu dari sadzīviski, ir labi, un tu gūsti panākumus un tamlīdzīgi, bet, ja tas ir vienīgais, no kā veidojas tava ikdienas dzīve, pēc kādiem desmit, piecpadsmit gadiem tu jau vairs neko nevarēsi mainīt, un nebūs sajūtas, ka bijusi kāda jēga. Man liekas, ka tā viendabība, rutīna ir nāvējoša. Bet es domāju, ka tukšuma sajūta pārņem cilvēku agri vai vēlu. Un kino, es domāju, ir iespēja nelielam teorētiskam sānsolim, tas rada pretstatu pieradumam, veido veselīgu skepsi.

Sīmanis: Viena lieta ir, ka kino patiešām ir potenciāla perspektīvas maiņa. Tu iznāc no kinoteātra, un kaut kas ir izmainījies, protams, ja tas ir labs kino.

Freibergs: Bet kino nav arī tāds pilnīgi fiksēts stāstījums. Es atceros, kad rādīja Egojana filmu „Felīcijas ceļojums” – kas, man liekas, ir viena no viņa izcilākajām filmām –, es to redzēju kādas reizes piecpadsmit. Un tur bija viena tāda epizode – Felīcija iznāk no mājas, tad pēc brīža parādās sieviete, un man likās, ka ar katru skatīšanās reizi viņa parādās drusku citā laikā, kas nav iespējams, protams. Bet mani nepameta šī sajūta, es domāju, laikam kaut kas nav labi ar galvu. Bet es atceros, bija tāds gadījums, mēs skatījāmies Dzefirelli Hamletu”, ar Melu Gibsonu – priekš kam tur bija jābūt Melam Gibsonam, bet nu labi. Zālē sēdēja viens amerikānis, kurš savulaik strādāja Biznesa administrācijas skolā, un tajā brīdī, kad Ģertrūde sniedzās pēc saindētā vīna kausa, viņš izstiepa rociņas un iekliedzās pilnā balsī: „Don’t drink, don’t drink!” Un viņš taču noteikti nenāca uz kino ar domu – es tagad pateikšu tai Glenai Klousai, lai nedzer, bet nu viņš, cilvēks, nekontrolē tajā brīdī sevi.

Sīmanis: Tas kā tai grāmatā bija aprakstīts – aiz Polārā loka, kur kuģi vai bāzi vietēji kareivji, viņiem bija tikai viena filmas kopija un viņi visu laiku bija to skatījušies normālā virzienā, skaitījuši līdzi visus dialogus. Tad, kad viņi bija nez cik reizes noskatījušies, sākuši skatīties otrādi, un arī to viņi bija iemācījušies, nu, izrunāt tās skaņas otrādi.

Tīrons: Kā Joseliāni filmā, kuru viņš bija rādījis tai ciltij, kura tur nofilmēta. Un viņi bija nākuši katru vakaru, gaidot, ka kaut kas mainīsies, bet, kad nemainījās, bijuši ļoti sarūgtināti.

Freibergs: Bet ir taču tāda mazliet absurda doma, kad tu skaties filmu un zini, ar ko tā beigsies, bet tomēr tā kā gaidi – bet ja nu šoreiz aizbēgs. Es reiz ko tādu pajautāju studentu grupai, bet pēc viņu skatieniem sapratu, ka man nevajadzēja uzdot šo jautājumu.

Tīrons: Hercoga „Kasparā Hauzerā” ir vairākas epizodes, kuras tiek it kā filmētas Hauzera galvā, kur viņš iztēlojas, piemēram, kalnu, kurā kāpj augšā un lejā cilvēki. Ja jums piedāvātu domāt par savu dzīvi un radīt kādu kinematogrāfisku tēlu, kas tas būtu?

Freibergs: Es noteikti vairākas lietas ņemtu no bērnības, es, teiksim, atceros gājienus uz ezeru, tur bija tāds mālains celiņš, gar kuru auga cūkauši, un man kāds bija lasījis priekšā Annas Sakses pasaku par Cūkausi, un es atceros, ka es gāju tiem cūkaušiem garām un domāju, cik tur daudz mazu bērniņu ir gājis bojā... Pirms diviem gadiem es biju Grieķijā, nonācu vienā līdzīgā vietā, un man viss tas atnāca atmiņā.

Tīrons: Sakiet, Viktor, bet vai neiznāk tā, ka jūs uz visu – uz nāvi, uz mīlestību, uz erotiku skatāties ar literatūras un kino starpniecību?

Freibergs: Nē, nu tā jau nav, bet es negribu iedziļināties šajā jautājumā. Ja es tagad uzskaitītu to, kas noticis manā dzīvē, tad neviens Almodovars nevarētu tam līdzināties – bet tas jau nenozīmē, ka man no tā ir jādzīvo. No tā es nevaru dzīvot, kas ir tas traģiskais. Es nevaru un viss. Jūs izslēgsiet diktofonu, un es jums pateikšu, bet to jūs nedrīkstēsiet rakstīt. Ir lietas, no kurām man ir jāatsvešinās, es nevaru tās visu laiku turēt sevī un saglabāt veselu saprātu, dzīvot un izlikties, ka viss ir labi. Un tāpēc arī studentiem liekas, ka man ir tikai jautras lietas prātā, un tam tā ir jābūt, jo viņiem nav jāzina, ko pasniedzēji pārdzīvo, un viņus tas arī neinteresē, tāpat kā man neinteresē, ko pārdzīvo kāds režisors, kad viņš taisa filmu, mani interesē filma, tas ir dabiski, loģiski un saprotami.

Tīrons: Tad jau paliek tikai filma.

Freibergs: Filma, protams, paliek tikai filma.

Tīrons: Paliek tikai kino.

Raksts no Oktobris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela