Kas īsti man riebās Igaunijā?

Man riebās bezjēdzīgais aukstums. Man riebās tas, ka vairums cilvēku ir nīgri, bet uzskata, ka tas ir normāli. Man riebās negramatiskais “5,2 litri” alkohola satura komats, jo visiem zināms, ka vietā būtu punkts (5.2 lit)! Man riebās bezgalīgās māju rindas itin visur, kas būvētas no atbaidošiem baltiem ķieģeļiem, un riebās tas, ko tās nodarīja manām iekšām. (Tāpat man vienmēr ir nelabi, kad Hantingtona avēnijā Bostonā nākas braukt garām tām milzīgajām, pretīgajām balto ķieģeļu ēkām, kas ir Ziemeļaustrumu Universitāte, – tā ir pieaugoša spriedze, kas teju pārtaps bēdās un depresijā.) Man riebās, ka tiltiem tur doti stulbi nosaukumi, kā “Eņģeļu tilts”, “Sātana tilts” u.t.t. Man riebās, ka visas durvis veras nevis normāli, bet uz āru! Man riebās, ka tur nav nekādas nacionālās virtuves, izņemot to, ko piedāvā kartupeļi un kāposti – pirdienu pārtika. Man riebās, ka visa šī vieta ir laicīga, auksta, pārāk tumša, tad – vājprātīgi – pārāk gaiša, pārāk plakana, sniegota un ka tai nav sava tautastērpa. Man sāka riebties arī daudzi no šiem patiesi lauķiskajiem igauņu vārdiem, kā Antss, Malls Tīts, Ots, Veino, Egerti, Maire, Henno Irje, Ains, Uba – tas nozīmē pupa!, Hando, Horgists un – vai spējat noticēt – Hārms! Man riebās šausmīgie, brūnie, sešstūrainie rūpnieciskie ziepju gabali, kādus viņi lieto. Man riebās šī viendabības lapotne, kas, metot ēnu uz visiem, liedz cilvēkiem izpausties kā indivīdiem. Man riebās, ka šī zeme mēģina iesmērēt par literatūru savu viltoto nacionālo epu “Kalevipoegs”. Man riebās šī vispārējā retro aizraušanās ar 5th Dimension un Chic, un Stīviju Vonderu, kas visiem tiek uztiepta vēl 2009. gadā! Man riebās, ka viņu nacionālā aviolīnija Estonian Airways sastāv tikai un vienīgi no čīkstošām vecām Aeroflot lidmašīnām. Man riebās viņu valodas dīvainā simetrija, ko veido histērisku umlautu un dubultotu patskaņu un tilžu birums. Man riebās stingās, saviebtās, izplūdušās sejas, kādas bija ļaudīm, kuri spraucās man garām bez tik daudz kā “atļausit”, kad aiz ieaudzinātām verdziskām labām manierēm es biju tik stulbs, ka paturēju viņiem vaļā durvis kā tāds dirsā līdējs, par kādu viņi mani, pieņemu, uzskatīja. Man riebās viņu ideja, ka viņu naivā, vientiesīgā dziedāšana ir vienīgā aizsardzība pret melnsirdīgā totalitārisma viltu. Man riebās viņu mazie, nožēlojamie dubļu pauguriņi un grāmatnīcu trūkums ārpus pilsētām, un drēgnās, tukšās bezdvēseles baznīcas, kas tiek izmantotas vienīgi kā muzeji, un viņu autobusu netīrie logi, kā arī siera augstās cenas. Man riebās, ka apēdu tikai vienu osetīnu kartupeļu un siera hačapuri, kaut gan būtu varējis apēst daudzus. Man riebās viņu savādās divkrāsainās govis – pa pusei melnas, pa pusei pelēkas. Man riebās, ka, ēdot teļa kotleti, tajā zemē es, lūk, ēdu snitzel, un tāpēc riebos arī pats sev. Man riebās, ka nopirkt Arvo Perta CD tur ir apmēram tas pats, kas nopirkt māju, turklāt šis izcilais igauņu komponists izvēlējies dzīvot Berlīnē! Man riebās, ka, ieejot jebkurā lielveikalā, man bija jācieš līdz zobiem apbruņotu policistu klātbūtne, kas vedināja uz depresīvo domu, ka liela daļa pircēju ir tikai maniakāli zagļi. Man riebās, ka veikalos gaļas izvēle ir tikai cūka, cūka, cūka un vēlreiz cūka. Man riebās sāļie makdonalda čīzburgeri, kādus viņi pasniedz. Man riebās kliedzošais pretstats starp jauko nosaukumu, kāds dots Igaunijas valsts himnai (un arī pirmā rinda tā skan) “Mu isamaa, mu õnn ja rõõm” (Mana tēvzeme, mana laime un prieks), un nīgrajiem, es-esmu-uzsēdināts-uz-biguļa tumšajiem viepļiem, ko viņi nekad nenoliek malā! Man riebās veco vācu muižu lūdzošā pamestība un to zudusī aura. (“Nekas nav tukšāks par tukšu baseinu,” rakstīja Reimonds Čandlers.) Man riebās gaļas pastas (pasteet) tūbiņas kaut vai aiz tā iemesla, ka gaļa nav nekāda pasta un tā nav jāspiež no sasodītas tūbiņas! Man riebās, ka viņi nespēj izturēties draudzīgi un saprotoši, pat ja tas nebūtu no sirds, toties ir pilnībā gatavi dalīties ar visvisādām lauķiskām gudrībām: zaķus no dārza var aizbaidīt ap augiem aprasināts ūdens vai piens, kurā iejaukta jēla ola. Man riebās nepieklājīgā garša, kāda piemīt gaffalbittar (siļķes gabaliņi), Ryvita sausmaizītēm, šķiņķa un zaptes kombinācijām, brūnajam sieram, sodrējainajai aitas gaļai, no Islandes importētajai Hákarl, kas ir pa pusei sausa, pa pusei sapuvusi haizivs. Man riebās ne tikai tas, ka Z nav pēdējais burts igauņu alfabētā – tas ir üü –, bet arī tas, ka ārzemnieks, kurš meklē vārdus igauņu vārdnīcā, vienmēr apjūk, jo vārdi ar diakritiskajām zīmēm (apvērstās cepurītes, umlautiņi, hačeki) izvietoti tik patvaļīgi – piemēram, vārds kruus (“grants”) nāk pirms vārda kõrb (“deserts”). Man riebās bezsirdīgās lielveikalu kasieres, kas allaž mani steidzināja un ņirgājās par manām grūtībām ar igauņu valūtu. Sevišķi man tur riebās ielūkoties cilvēku acīs – cietās un aukstās kā oļi –, nereti es tur izlasīju ciešanas, bet pārlieku bieži arī niknumu. Man riebās iznīcinošais tolerances trūkums, kāds, kā man šķita, tēmēts tikai un vienīgi man. Man riebās, kā tik daudzi Tallinas un Tartu restorāni viltīgi novietoti tumšās, slēptās nišās, kas vienmēr radīja iespaidu, it kā tu grasītos spert soli bīstamajos noir filmas apvidos vai Džeimsa M. Keina stāstā vai pat bordelī. Ar laiku man sāka riebties padomju laika dzīvojamo māju nebeidzamie kluči, kas slejas kā slikts Kafkas sapnis un visi šķiet nokrāsoti vēmeklīgi zaļā, lillā, dzeltenā vai kliedzoši baseiniski postčernobiļiski zilā krāsā, it kā tie būtu izauguši no kādas nedabiski saindētas slīkšņas. Tās ir falanstēras, kam piemīt černiševskisks drūmums, tie vienkārši slejas, šie vienkāršie utilitārie četrstūri bez jebkādām redzamām stila pazīmēm – nekādu spandrilu vai arku, nekādu mouchette vai kronšteinu, vai ciļņu, nekādu stūrakmeņu vai akrotēriju, dekoratīvo joslu vai brisesoleils (soleils?), nekādu lapeņu vai paviljonu. E.E. Kamingsam bija neliels ieskats šāda veida arhitektūrā – “piemērošanās trūkumam”, tā es to saucu, bezizdoma savienojumā ar nožēlojamu trūkumu. Kad viņš ceļoja pa padomju Krieviju 1933. gadā: “Stīva piramidāla kluču kompozīcija; netīri matemātiska šķautņu spēle: gandrīz nežēlīga kubiska domāšana – vienlīdz nevaldzinoša, bet uzstājīga un līdz ar to bērnišķa…” iespējams, tas ir arhitektoniskais ekvivalents “vau! nobaidīju gan!” Nekad neesmu varējis paiet garām kādai no šīm bezdvēseliskajām, saspiestajām, dziļi dehumanizējošajām briesmeklībām, bezgaumīgi funkcionālām un uzslietām par minimālām izmaksām, neatminoties britu arhitekta sera Džeimsa Stērlinga sājo piezīmi, kad 1984. gadā Getija Centra komisija Losandželosā viņa vietā izraudzījās Ričardu Meieru: “Viņi dabūs kārtējo veļas mašīnu.” Ja logi ir ēkas acis, tad skatiens šais mirlīgajās plaknēs sen jau bija izdzisis un miris. Redzēju tikai dziļi iegrimušu acu holokaustisku blenšanu. Atzīstu, ka ir estētiskas pārejas gadījumi, kad pie tradicionāliem stiliem radušām acīm tiek pasniegta jauna atklāsme un tās rod skaistumu, pat nozīmi tajā, kas kādreiz licies neglīts un haotisks, tikai tāpēc, ka tas ir citāds, taču šajos lempīgajos apjomos kaut kas bija pilnībā iznīcināts, pat ja tas jebkad bijis dzīvs vai vitāls, un tās uz mani atstāja skumju, atkailinātu, melanholisku Rotko gleznu iespaidu – kaut kas kritis nežēlastībā un neglābjams. Kā režisors Mikelandželo Antonioni iepazīstoties teica Rotko: “Es filmēju neko, un jūs gleznojat neko.”

Vai tiešām pie šīs padomju bloka ēku perversās vienādības un bezdvēseliskās brutalitātes būtu novedis Vīnes arhitekta Ādolfa Losa izteikums – “rotājums ir noziegums”? Vai arī pati funkcija ir rotājums, kā reiz apgalvoja Oto Vāgners?

Es pamazām sāku saprast, kā no Igaunijas distopiskajām dīvainībām varētu radīt visizsmalcinātāko prozu, jo šīs vietas askētiskā realitāte kā neviļus ļāva ieslīgt sapnī. Kanādiešu rakstniekam nelaiķim Robertsonam Deivisam noteikti bija taisnība, kad viņš vērīgi atzīmēja: “Proza nav fotogrāfija, tā ir eļļas glezna.”

Droši vien vajadzētu atzīmēt, ka Tallinā ir daži pirmklasīgi restorāni, bet, no otras puses, kāpēc lai tie tur nebūtu? Restorāns Balthasar, pats pirmais igauņu ķiploku restorāns, kas tika atvērts 1999. gadā, – ķiploki ir pamata sastāvdaļa daudzos viņu ēdienos – atrodas vecpilsētas centrā, Rātsnama aptiekā. Elegantais Čaikovskis viesnīcā Telegraph izmanto aizmir­stu pavārmākslas meistaru senās receptes. Jau pieminēju Püssirohukelder Tartu, kur ēdu kartupeļu mizas, dzēru alu un jutu līdzi savam nabaga nomāktajam tautietim, kurš kopā ar resnām, nejaukām māsām vēlāk spēra izmisuma soli un devās pētīt sikspārņu dzīvi Igaunijas dienvidos. Bocca Lielbritānijas žurnālā Restaurant minēts kā 15. piecdesmit visprestižāko un izcilāko pasaules restorānu sarakstā, kas nav nekāds nieks. Mēs bijām pārāk trūcīgi, lai ēstu šādos dārgos Igaunijas restorānos. Atceros kādu vakaru, kad, nolemtības pārņemts un vēlēdamies pabūt vienatnē, es pēc nesaprašanās ar sievu devos uz populāru restorānu un pasūtīju lasi – tā bija maltīte, kas man atgādināja Renē Krevela romāna “Kājas šķīvī” nosaukumu un maksāja apmēram 45 dolārus! Ēdienkartē tika cildināts šefpavāra talants, bet būsim atklāti, nekāds Žaks Pepēns viņš nebija. Atceroties šo vakaru, es ar skumjām atcerējos vēstuli, ko Greiems Grīns 1934. gadā rakstīja sievai Viviānai, un nolēmu to pārlasīt. Pārsteigts konstatēju, ka viņš raksta, lūk, ko: “Šeit viss ir neiedomājami lēts. Mūsu vakariņas divatā sastāvēja no 6 mēriņiem šņabja, garšīgām uzkodām, 2 Vīnes šnicelēm ar ceptiem kartupeļiem un divām glāzēm tējas. Vienā no labākajiem restorāniem tas viss maksāja dažus pensus.” Autre temps…

Drīz vien es gribēju doties projām. Kad mans tēvs bija beidzis darbu pie kāda projekta, viņš vienmēr priecīgi (un ekscentriski) izsaucās, it kā to svētīdams: “Un bērna vārds ir Antonijs!” Es paklausīju šī sauciena atbalsij.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

RL mājaslapā lasāms Ievas Lešinskas raksts Amerikānis pie kāpostu kaplētājiem.