Tualetes saimnieks, līķu sakopējs un gejs

Kādai jābūt pacietības robežai un sāpju griestiem rakstniekam, kas grib rakstīt, bet kam to darīt neļauj? Kad par dzejoļu rakstīšanu jāpavada vairāki gadi cietumā, izmisumā sev jāmēģina darīt galu, kad ne draugi, ne sieva tevi vairs nevēlas pazīt, bet, lai iztiktu, jāstabulē uz ielas? Ķīniešu rakstnieks Ljao Jivu (Liao Yiwu) šo robežu pārkāpa pagājušā gada jūlijā, kad ĶTR varasiestādes 17. reizi pēc kārtas neļāva viņam izbraukt no valsts – šoreiz, lai pēc Salmana Rušdi uzaicinājuma piedalītos Starptautiskās rakstnieku organizācijas PEN kluba rīkotajā festivālā Pasaules balsis Ņujorkā. Ljao Jivu likumīgi šķērsoja kādu nomaļu Ķīnas–Vjetnamas robežkontroles punktu, nopirka biļeti uz Varšavu, bet pēc tam nonāca Berlīnē, kur viņu jau gaidīja. Varētu teikt, Ljao vienkārši aizbēga, lai gan var piekrist arī tiem, kas teica, ka viņš ir izmantojis savas ceļošanas tiesības, ko ĶTR drošības iestādes viņam atkārtoti liedza. Uzzinājis par Ljao Jivu aizbraukšanu, daudz pazīstamākais ķīniešu mūsdienu mākslas pārstāvis Ai Veivei esot izsaucies: “Tiešām? Tiešām? Tiešām?” Pats Ljao apgalvo, ka neuzskata savu aizbraukšanu par bēgšanu vai trimdu, bet gan par īslaicīgu līdzekli, lai nodrošinātu savu darbu publicēšanu, ko Ķīnas varasiestādes viņam liegušas, kopš 2000. gadā iznāca interviju krājums “Ķīnas sabiedrības zemākais slānis”. Ljao nebeidz atkārtot, ka nesalīdzina sevi ar savu draugu Nobela Miera prēmijas laureātu rakstnieku un literatūrzinātnieku Liu Sjaobo, kurš bija gatavs izciest pāris mājas arestus, trīs gadus darba pāraudzināšanas kolonijā un 11 gadu cietumsodu, ko tiesa viņam piesprieda 2009. gada nogalē, lai tikai varētu turpināt atklāti rakstīt par mūsdienu Ķīnas vēsturiskās atmiņas zudumu, kuru veicina Ķīnas komunistiskā režīma ideoloģija. Rakstīt ir iespēja saglabāt vēsturisko atmiņu par 1989. gada Tjaņaņmeņa laukuma slaktiņu, par kuru jaunākajai paaudzei vairs nav nekādu zināšanu. Rakstīšana ir arī mēģinājums ekonomiskajā izaugsmē neaizmirst par tiem badā mirušajiem un Ķīnas 20. gadsimta totalitārisma eksperimentos nogalinātajiem, salauztajiem un pazemotajiem miljoniem, kuriem vairs nav iespēju sevi aizstāvēt. Tas ir arī vienkārši mēģinājums atbalstīt tos, kas pašaizliedzīgi uzņemas aizstāvēt cilvēkus, kuriem elpu aizraujošā Ķīnas ekonomiskā attīstība ir gājusi secen, kā to dara, piemēram, aklais jurists Čeņs Guančens. Ja jūs uzdrīkstaties rakstīt par demokrātiskām reformām un taisnīgākas sabiedrības izveidošanu, tad “saticīgas sabiedrības” vārdā vara jūs var pacensties “harmonizēt” – tā ķīniešu interneta lietotāji eifēmiski dēvē Ķīnas drošības iestāžu metodes, lai apklusinātu citādi domājošos, “nemiera cēlājus”, “tēvzemes vienotības grāvējus”. Harmonizācijas cena vienmēr ir varas iestāžu draudi, pazemojums, fiziska vardarbība un ieslodzījums.

Ljao sevi par varoni neuzskata. Šī gada janvārī Taipejā saistībā ar savas pēdējās grāmatas “6. jūnijs. Manas liecības: no avangarda dzejnieka līdz padibeņu politiskajam noziedzniekam” iznākšanu Taivānā Ljao sevi raksturoja kā “magnetofonu un kaseti”, kas ieraksta to cilvēku stāstus, kas atrodas sabiedrības nomalē. Prostitūtas un viņu klienti, izbijuši armijnieki, ubagi un zagļi, cietumnieki (četri gadi, kas pavadīti ieslodzījumā, var sagādāt daudz faktoloģiskā materiāla), ielu muzikanti, izdevušies un neizdevušies dzejnieki, dzērāji stāsta katrs savu stāstu. Tieši šie stāsti, izrādās, nav pieņemami “sociālismam ar Ķīnas īpašībām”.

Ljao Jivu stāstu tulkojums veikts no 2000. gadā Ķīnā, Vuhaņas pilsētas izdevniecībā Čandzjan izdotās grāmatas “Ķīnas zemākā slāņa interviju krājums” (Džunguo dicen fantaņlu), ko autors publicējis ar pseidonīmu Lao Vejs (Lao Wei). Nākošajā Rīgas Laika numurā tiks publicēta intervija ar pašu Ljao Jivu.

Kaspars Eihmanis

Sūdi pieder valstij: publiskās tualetes uzraugs Džou Minguejs

Gandrīz 70 gadus vecajam tēvocim Džou ar izkārnījumiem ir bijusi darīšana visu mūžu. Tomēr uz vecumu viņam uzspīdēja laime un viņš uzņēmās atbildību par Čendu rietumu piepilsētas tējas nama tuvumā esošo publisko tualeti. “Tā tak’ arī ir uzņēmējdarbība,” viņš žirgti noteica.

Es sakopoju drosmi, un, tikai atbrīvojoties no tā saucamās inteliģenta lomas sajūtas, man izdevās šo interviju pabeigt pienācīgi. Tāds pēkšņs un skaidrs prieks, kas līdzvērtīgs patīkamai vēdera izejai. Publiskās tualetes vēsture ir daļa no pilsētas vēstures, bet līdz šai dienai nav nācies sastapt nevienu publisko tualešu pētnieku, tādēļ šīs rindas aizpildīs šo tukšumu.

Lao Vejs: Tēvoci Džou, vai ateja vēl nav ciet?

Džou Minguejs: Drīz jau pusnakts, būs jāveras ciet. Jebkuram uzņēmumam tak’ ir savs darbalaiks.

Lao Vejs: Vai šis arī skaitās uzņēmums?

Džou Minguejs: Protams, ka tas skaitās uzņēmums. Man ir pienācīgs darba līgums ar Vides aizsardzības departamentu, ik gadu priekšniecībai jāatdod pāris tūkstoši juaņu. Katram par vajadzības apmierināšanu jāmaksā viens dzjao (1/10 daļa no juaņas), tu, būdams inteliģents, paskaiti, cik daudz dzjao vajag, lai savāktos pāris tūkstošu? Klau, tu galu galā grasies nokārtoties vai ne, ir jau pāri divpadsmitiem! Vispār jau saskaņā ar noteikumiem jāiekasē lietošanas maksa, bet tev kā vecam klientam lai iet pa brīvo!

Lao Vejs: Man nevajag nokārtoties, es vēlos tevi uzlūgt uz tēju.

Džou Minguejs: Ha, ha, tu nu gan esi pieklājīgs. Klau, vai tavas mātes tējnīca vēl vaļā? Šovakar viņai gan laba šefte. Tava māte ir labs cilvēks, ikreiz, kad vēlos padzerties, viņa man pielej pilnu termosu un neprasa par to maksu. Es pat sapņos pateicībā aizkūpinu par viņu vīraku. Novēlu savai kaimiņienei, lai viņai nekad netrūktu apmeklētāju. Jo vairāk tējas pārdod, jo vairāk mīzalu, un visiem labi sokas tirdzniecība.

Lao Vejs: Tēvoci Džou, nu tad lūdzu!

Džou Minguejs: Tu aicini mani, atejas uzraugu? Nu labi, lai iet!

Lao Vejs: Kur tad mūsu laikos vairs dižciltīgie un necilie, arī valdnieku radiniekiem jākakā.

Džou Minguejs: Es gan neesmu redzējis augsti godājamos kakājam, vismaz viņi to nedara publiskajā tualetē. Kā dzirdēts, tie, kam pārāk augsts statuss, vienkāršo ļaužu priekšā nekakā. Labi, tas nu tā, joki. Cik noprotu, tu esi rakstnieks un tev patīk vākt stāstus, ceru, ka vismaz neizvazāsi mani pa avīzēm.

Lao Vejs: Es esmu sīks žurnālists, turklāt tev taču šeit nav atgadījies nekāds noziegums.

Džou Minguejs: Lūk, te nu gan kļūdījies! Aizvakar te viens vīrietis, nesdamies pakaļ sievišķim, iedzina to tualetē un nekādi nedabūja laukā. Nokārtoties atnākušie ļaudis bailēs bļaudami spruka kur kurais. Es liku dēlam viņu notvert, bet šis uzreiz izvelk nazi, un neviens neuzdrošinās vairs tuvoties. Šitas tips notver sievišķi un taisās ar to izrēķināties, bet šī uz ceļiem lūdz piedošanu. Par laimi, pagadās mīzalu spainis, ko uzšļākt. Kad ieradās policija, man jau vairs neko neprasīja, aizveda abus divus. Uzmini, kas bija pēc tam? Nepagāja diena, kad šie abi jokdari atkal ir ielās, un šoreiz saldi apskāvušies. Es uz viņiem pat skatīties negribēju, bet šie turpretī kā lauzdamies pie manis bija klāt, un šis, pirkstu gar degunu vicinot, lamājās: “Ak tu, suns tāds! Kā drīkstēji man mīzalus virsū liet?” Es neizdvesu ne skaņas, šis tik lamājās: “Kā suns ar pelēm, ko jaucies citu darīšanās? Izšķīri mūs un diezgan, kam vajadzēja mūs no galvas līdz kājām nosmirdināt?” Te nu es nenoturējos: “Nebūtu es tevi apšļakstījis, būtu slepkavība.” Negaidīju, ka sievišķis arī piebalsos: “Nu, ja ar’ mirtu, tev, atejas priekšniekam, gar to nav nekādas daļas. Mēs jau kā trīs gadus šitā dauzāmies apkārt, un viņš jau mani trīs reizes ir nogalinājis, un neviens no tā nav nomiris! Un tu vēl policiju izsauc! Radinieki degunus aizspieduši nāca mums pakaļ, visi kaimiņi sacelti kājās! Mēs te esam ieradušies pieprasīt no tevis kompensāciju par morālajiem zaudējumiem. Tagad visam jābūt saskaņā ar likumu.” Man aiz dusmām acis pierē izspiedās. Sākām lamāties, šis paķēra vara ūdens kausu un grasījās bliezt, bet es saķēru viņa roku. Sievišķis izskrēja uz ielas un sāka bailēs kliegt: “Glābiet, slepkavo!” Nu tik sākās, saskrēja vesels bars. Pats nekrietnākais, ka vīrietis pēkšņi teica: “Nekauņa tas atejas uzraugs, cilvēkus grib ar sūdu smeļamo kausu slepkavot!” Tas nu gan bija pazemojoši! Mans dēls to kausu trieca pret zemi. Apkārtējie nodomāja, ka tas ir sūdu kauss, un muka ārā. Lai gan patiesībā nu kādi tur sūdu kausi mūsdienu publiskajās tualetēs.

Lao Vejs: Ar ko tad viss beidzās?

Džou Minguejs: Te jāsaka paldies tavai mātei, kas iejaucās un ieaicināja to ļauno garu pārīti tējnīcā. Tava māte gan ir viens talantīgs cilvēks – apbraukājusi visas četras debess puses, ir laba organizācijas vadītāja, lūk, tas ir augstākais līmenis. Viņa man saka: “Šitādi slamsti ik dienu parādās pie manis tējnīcā, nekādā gadījumā nevajag satraukties, ko šie par tevi padomās. Pastrīdējāties, un ar to pietiek.” Eh, tādu blandoņu pilna pasaule, darba nav, tad nu arī augām dienām klīst pa ielām plēsdamies. Noklausījies tavu māti, es stingri nozvērējos, ka nekad vairs neiejaukšos šādās lietās. Visiem jau vienalga, bet es, atejas uzraugs, lai izvairītos no tā, ka mani ierauj nelaimes gadījumā, ķēros pie lietas. Tā nu es vēl kļuvu par apsmieklu un iemantoju iesauku “sūdu liekšķeres Lei Fens”. Šitādi sīki izdzimteņi, ienākot tualetē, bez mazākās cieņas ar mani joko: “Naudu nopelnīt ir smagi, ekonomiskos zaudējumus jau arī neviens nesedz, kā būtu, ja mēs ar sievu te visu gadu pa brīvu kārtotu darīšanas?”

Lao Vejs: Nu, neģēļi!

Džou Minguejs: Es jau nedusmojos, nelieši jau paši no neliešiem dabū trūkties. Turpmāk, ja arī ieradīsies te kāds no atejas izsmeļamās bedres, nauda būs pirmajā vietā pār cilvēku.

Lao Vejs: Tas tiesa, tev jau šādā vecumā pašam veselība jāsaudzē. Tagad ir gadsimta beigas un situācija nepavisam nav vienkārša. Palūkojies vien uz šo ielu! Ne garāka par trīssimt metriem, bet karaokes bāru vairāk par desmit, skaistumkopšanas saloni kādi seši septiņi, kur tev te kāds bizness sanāk? Te ir piepilsēta, un, kad pilsētas sejas uzlabošanas nolūkos patīrīja prieka mājas, ielasmeitu klienti visi saskrēja šeit. Tai sievietei uzvārds ir Džana, viņa ir skaistumkopšanas salona “jaunkundzīte” manas mātes tējnīcai kaimiņos. Ledži rajona ļaudis pēc pusnakts, ja vien iepriekš nav vienojušies ar sava rajona ielasmeitām, dodas pie “ezera krasta” naktstauriņiem ielas pretējā pusē. Tas viņas kauslīgais draudziņš turklāt par to ir pilnīgā neziņā.

Džou Minguejs: Nu tu gan esi inteliģenta vārda cienīgs, visu labi saproti.

Lao Vejs: Es gribēju teikt, ka šajā ielā bizness naktī ir labāks nekā dienā. Karaoke bārā pasūtot dziesmu, jāmaksā divas juaņas. Vairāk jau par pārdesmit juaņām neiztērēsi par jaunkundzīšu greizo dziedāšanu.

Džou Minguejs: Kāds man sakars ar to?

Lao Vejs: Dziedot grauž sēkliņas, mute paliek sausa, turklāt prieka māju pastāvīgajiem apmeklētājiem parasti ir vājas nierītes un problēmas ar saturēšanu. Ja tu nestrādā, tad tie uz ielas laiž, un naktī nevienam nav gar to nekādas daļas. Vai tā nav izšķiešana?

Džou Minguejs: Dziedātavā tak’ ir tualetes.

Lao Vejs: Šādos pasaules aizmirstos nostūros pie pakaļas viņiem tualetes. Skat, kamēr mēs te pļāpājam, bizness ieradies. Skat, šitā vistiņa bikses satvērusi, skaidrs, ka lieta steidzama, noteikti no viņas paprasi piecus dzjao.

Džou Minguejs: Pietiks ar trīs. Rīt parunāšu ar sievu, nedaudz pārkārtošu darba un atpūtas laikus. No rītiem bizness nevedas, būs jāver vaļā pavēlāk. Paldies, ka pabrīdināji mani.

Lao Vejs: Tavējā ir vienīgā tualete sarkano lukturu rajonā.

Džou Minguejs: Ar tevi tarkšķot nu gan uzlabojas noskaņojums. Eh, ja paskatās pārdesmit gadus atpakaļ, kurš varēja iedomāties, ka nāksies ar tualeti pelnīt iztiku? Tolaik nekur Ķīnā par nokārtošanos nevajadzēja maksāt, tualetes bija sabiedriskais īpašums, par to atbildēja Vides aizsardzības departaments. Tad vienā brīdī Vides aizsardzības departaments to uzticēja kvartāla komitejai, bet kvartāla komiteja savukārt to pārspēlēja iedzīvotāju padomei. Tā nu vairs nebija neviena, kas atbildētu par šo netīro, smirdīgo un neienesīgo biznesu. Tagad publiskās tualetes uzplaukst, pat man, Vides aizsardzības departamenta pensionētajam darbiniekam, kas ar netīrumiem visu mūžu bijis tuvā saskarē, vajadzēja pusmēnesi uzstāt, līdz man uzticēja šo darbu.

Lao Vejs: Vai tagad vēl ir palikušas bezmaksas tualetes?

Džou Minguejs: Vecajos dzīvojamajos rajonos noteikti ir. Pirms 70. gadiem celtajās mājās nav tualešu, tāpēc visi ir pieraduši apmeklēt publiskās tualetes. Šad tad pat vajadzēja vairākus līkumus apskriet. Nakts steidzamajām vajadzībām bija naktspodi, to netrūka nevienā ģimenē. Agrāk sarkani lakotus naktspodus deva līdzi līgavai pūrā, un izturīgs naktspods kalpoja vairākus desmitus gadu. Zemnieku tirgus apkārtnē vēl ir saglabājušās divas vecās publiskās atejas. Kā uzlīst lietus – pilna iela vircas, pat vieglās automašīnas neuzdrīkstas braukt. Saulei stiprāk uzspīdot, vecie sūdi sāk tvaikot, smaka sniedzas labi tālu aiz kvartāla robežām, tā ka gājējiem asaras birst. Apkaimē dzīvojošie cer, ka tās varēs nojaukt.

Agrāk bija paraža agri celties, lai izlietu naktspodu. Ja tuvumā bija tualete, tad labi, ja ne, tad visi kopā gaidīja sūdu mašīnu. Sūdu mašīna vienmēr ieradās laicīgāk par sabiedrisko transportu. Tā nu visi kopā saskanīgi runājās, smējās un lēja ārā mīzalus.

Lao Vejs: Tev gan patīk atminēties pagājušos laikus.

Džou Minguejs: Jā, es ar’ reiz vadīju sūdu mašīnu. Visi mani pieklājīgi dēvēja par meistaru, nebija neviena, kas būtu pret mani augstprātīgs. Agrāk naktīs pat zaga sūdus, bieži vien dežurējošie iedzīvotāju komitejas sargi tos zadzējus iespundēja, bet ratus pieķēdēja. Tad jau nebija nekādas izpratnes par ekonomiku, nevienu nesodīja, bet lika rakstīt paškritiku, aizrakties līdz pašai saknei, tā sacīt. Kultūras revolūcijas laikā sūdu zagļi mēdza citēt Mao runas, visi kā viens skandināja: “Vajag apkarot reakcionāro politiku,” piebilstot, ka sūdu zagšanu ietekmējusi Mao ideoloģiskā ienaidnieka Liu Šaocji propagandētā pašlabuma meklēšanas indeve.

Lao Vejs: Nu, ja sūdu zagšanu padara par daļu no šķiru cīņas, tas nu gan par traku!

Džou Minguejs: Viss piederēja valstij. Senāk nemaz nebija minerālmēslu, laukos izmantoja tikai dabisko mēslojumu – sūdi bija dārgums. Mūsējais bija profesionālais uzņēmums, izsmelto sūdu bija daudz, kvalitāte arī laba, un, sekojot organizācijas norīkojumam, visu vajadzēja nogādāt Hunguanas kolhozam. Tas bija zelta plāksnītes uzņēmums, jo priekšsēdētājs Mao 1957. gadā, Čendu vizītes laikā, bija ieradies šeit uz pārbaudi. Tur vēl līdz šai dienai saglabāta memoriālā plāksne. Hunguanas komūna bija saistīta ar priekšsēdētāju Mao, tāpēc arī tika uzskatīta par lauksaimniecības ražotnes paraugu, arī izaudzētajai labībai noteikti bija jābūt vislabākajai. Un mums nācās piemēroties šīm prasībām un nodrošināt, lai katru gadu ir bagātīga raža. Tā nu mēs ar lieliem panākumiem ik gadu piegādājām “spara mēslojumu”, mašīnai priekšā bija pat piesprausts liels sarkans zieds.

Citas organizācijas un skolas arī piegādāja mēslojumu, bet gan ne Hunguanas komūnai. Viņu tā saucamais “mēslojums” bija savākts dubļainos notekgrāvjos, pilns ar zāli, nekvalitatīvs. Bet skats tāpat bija iespaidīgs – neskaitāms daudzums ratu, kurus stūma arī skolnieki.

Lao Vejs: Es bērnībā arī piegādāju mēslojumu, sekoju Mao nospraustajam pāraudzināšanas ceļam. Tēvoci Džou, ko tu agrāk īsti darīji Vides aizsardzības departamentā?

Džou Minguejs: Smēlu sūdus, piegādāju sūdus, uzkopu tualetes. Tolaik neviens par naudu nerunāja, ko partija lika, to arī darījām. Mūsu paraugs bija slavenais darba varonis – sūdu smēlējs Ši Čuaņsjans, Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces biedrs, kuru pieņēma pats priekšsēdētājs Mao. Es agrāk dzīvoju Sjeņsjanas ielā, ielas galā bija vienstāva koka tualete ar trīsdesmit vietām, bet zem tās pusnosegta sūdu bedre. Kopš 70. gadiem pilsētas tualetēs vairs neizmantoja sūdu mašīnu, bet nomainīja pret mehānisko ateju tīrītāju – ieliec lielu šļūteni, iedarbini motoru un izsūc. Reiz šļūtenē kaut kas iesprūda, es to izcēlu, iebāzu roku un izvilku uz pusēm pārzāģētu koka mietu un dūres lieluma mirušu bērnu – embriju. Šie abi – viens ciets, otrs mīksts – tur bija ieķērušies un gandrīz sabojāja mehānismu.

Lao Vejs: Kā kāds var būt tik amorāls? Visapkārt taču ir abortu klīnikas.

Džou Minguejs: Jaunieši. Tu runā par deviņdesmitajiem, bet agrāk, ja nebija laulības apliecības, neviens neuzdrīkstējās iet uz slimnīcu veikt abortu. Tā tika uzskatīta par netīru morāles pagrimuma lietu, tiklīdz to dari visiem zināmu, tā visu dzīvi vairs galvu pacelt nevarēsi. Tāpēc, ja arī kādam sievišķim paslīdēja kāja, paslepus iedzēra zālītes un atbrīvojās no vēdera kravas. Bieži jau gadījās, ka iedzēra nepareizās zāles un pašas apdraudēja savu dzīvību. Pateicoties Kultūras revolūcijai, daudzi kļuva izglītotāki, bet pirms tam tualetes bija abortu klīnikas. Es pats reiz atradu tualetē vienu guļam komā, visa vienās asinīs. Izvilku ārā, bet līdzi atnākušais nelaimīgais vīrietis, lai gan palika sarkans, izlikās, ka to nepazīst. Es apstādināju divus autobusus, bet šis piebrauc ar velosipēdu un saka, ka “Lei Fena garā darīs labas lietas”. Man negribējās atklāt viņu noslēpumu, es pat nezinu, vai viņš viņu aizveda līdz slimnīcai. Jebkurā gadījumā, Ķīnā dzīvībai ir maza vērtība.

Lao Vejs: Tā kā tu esi apkopējs, vari brīvi ieiet sieviešu tualetē. Kad vēl bijām bērni, sieviešu tualete mums bija absolūta mistika. Mūsu kvartālā reiz notvēra klaiņojošu lūriķi. Tad nu viņu vadāja pa ielām, demonstrējot publikai.

Džou Minguejs: Man ir noteikts uzkopšanas laiks, kad tualetē neviena nav. Es vēl ārpusē piekaru uzrakstu: “Uzkopšana. Uz laiku slēgts.” Toreiz, kad steidzos glābt to sievišķi, mani jau viena biedrene tur ievilka.

Lao Vejs: Esmu dzirdējis, ka Kultūras revolūcijas laikā tualetes tīrīja arī profesori.

Džou Minguejs: Intelektuālās šķiras draņķus nosūtīja uz iedzīvotāju padomi, lai tiem uzticētu ielu slaucīšanu, tualešu tīrīšanu, visādus darbus, vienu vārdu sakot. Es jau labprāt būtu uzņēmies, bet šādu dumpošanos neatbalstīja, tādēļ nācās man vien mājās izklaidēties. Ļaudis, kas pieraduši pie darba, ilgi nevar nosēdēt, rokas klēpī salikuši. Tā nu es gan rītos, gan vakaros aiz pieraduma devos inteliģentiņiem rādīt piemēru. Es tak’ saprotu, intelektuāļi nepanes nepatiesus apvainojumus. Lai gan viņi ir spējīgi kādu laiku izturēties augstākā mērā uzticīgi kā suņi, tomēr klusībā to visu atcerēsies un iegaumēs, un, kad pienāks īstais moments, izliks visu ārā. Ir dzirdēts, lūk, senatnē bija slavens nostāsts par uzticīgo sievu Men Dzjanu, kura apraudāja savu vīru, ko nosūtīja trimdā būvēt Lielo Mūri. Ja jau tagad būtu bijis līdzīgi kā tad, kad pirmais Ķīnas imperators Cjiņ Šihuans dedzināja grāmatas un dzīvus zemē apraka izglītotos, tad nebūtu neviena, kas uzdrīkstētos uzrakstīt “Men Dzjana apraud pie Lielā Mūra mirušo vīru”, nebūtu neviena, kas, tā sacīt, savestu kārtībā rēķinus. Sak’, Komunistiskās partijas priekšsēdētājs Mao galu galā bija cilvēcīgs, neapkāva inteliģenci, pat kontrrevolucionārā darbībā apsūdzēto slaveno rakstnieku Hu Fenu nenogalināja. Mao uzsvēra ideoloģisko pāraudzināšanu un to, ka intelektuāļiem jāpievēršas fiziskajam darbam, bet strādniekiem – intelektuālajam. Vai tas ir vienkārši? Strādājošajai tautai jau pievērsties intelektuālajam darbam nav grūti. Iestājies tik analfabētisma apkarošanas grupā, mācies politiku, vēsturi, kurš nebūtu par to laimīgs? Bet, ja liek skolotājiem slaucīt tualetes, nu, tas jau ir morālais pagrimums. Avīzes arī bija pilnas ar visu veidu “ideoloģiskās audzināšanas” zākām. Dzirdēju, ka bijuši arī cilvēki, kas nespēja ar to tikt galā, tos atrada tualetē pakārušos kurpju šņorēs. Necilvēcīgi! Eh, tas tak’ ir necilvēcīgi! Es visu dzīvi sūdus smeļu, vai nav šausmīgi? Citiem pastāstīsi, neticēs. “Visnozīmīgākā ir izglītība, viss pārējais – necila manta,” to jau teicis Konfūcijs. Un te nu pat Mao elkonis nepievarēs Konfūcija kāju.

Lao Vejs: Tu esi interesants cilvēks.

Džou Minguejs: Ko nu tur, es jau no darba ļaudīm. Ko man uztic, to izdaru.

Lao Vejs: Tu man visādas atmiņas uzdzini. Tajās lielajās galeriju tipa publiskajās tualetēs mēs, sīkpirži, bieži mēdzām slēpties. Pakakājām, bet, tā kā tualetes papīru bijām aizmirsuši paņemt, pacēlām dibenu un noslaucījām to pret starpsienu. Tad gan mūs pieaugušie strostēja. Var pat teikt, ka tualete bija mūsu paaudzei otra mācību klase.

Džou Minguejs: Tu sauc ateju par “mācību klasi”?

Lao Vejs: Jā, nu kaut kā tā. Jo to, ko nevarēja iemācīties skolā, varēja atrast atejā. Ar sieviešu dzimumorgāniem es pirmo reizi sastapos uz atejas sienas: tāds ar spalvu mežu apaudzis caurums, tik uzskatāms un pārsteidzošs. Tad tam sekoja vēl viens zīmējums, dzimumakts šķērsgriezumā: vīrieša un sievietes ķermeņi atmesti, bet atstāti tikai divi sabāzušies orgāni. Man tad bija tikai astoņi gadi, es mācījos otrajā klasē. Mācību grāmatas vēl bija pilnas ar revolūciju, un es nespēju iedomāties, ka ārpus revolūcijas sarkanā okeāna ir šādi tumši nostūri, tādēļ, dusmās zobus griezdams, es izvilku zīmuli un zem dzimumakta attēlojuma pievienoju šķībi greizu komentāru: “Liu Šaocji un Vana Guanmeja dara sliktas lietas.”

Džou Minguejs: Ak tad tev arī bija paradums rakstīt un zīmēt, kur pagadās? Tas nu gan nav labi! Es nekādi nevaru saprast tos iemeslus, kādēļ daudziem pēc kakāšanas uznāk ālēšanās. Tu cītīgi slauki un berz, notīri, – hops! – atkal jau kāds uzzīmējis. Gadu desmitiem es tā esmu berzis, tas ir grūtāk par grīdas slaucīšanu. Kultūras revolūcija, kampaņa pret labējo politiku, visādas ideoloģiskās tīrīšanas, smaga politiskā atmosfēra – ja nebija, kur izgāzt dusmas, tad nāca uz šejieni, tas ir piedodami. Bet tagad dusmas ir kur izgāzt, ko ampelējies, uz sienām zīmēdams visādus zīmējumus? Vai tā vienkārši nav dižošanās?

Lao Vejs: Ko tad tur zīmēja, tu gan jau vairāk zini?

Džou Minguejs: Nu, es jau neesmu tik izglītots, tik sīki jau ar’ nepētīju, bet dusmojos gan pamatīgi. Dzie­s­mas, zemiski zīmējumi, lamuvārdi, devīzes, grāmatu fragmenti, viss kaut kas tur bija. Vispār jau šai lietai ir sena vēsture. Gan pilsētā, gan laukos kā tikai sekmīgi pakakāja, tā atkal pa teikumam. Kultūras revolūcijas periods bija izņēmums. Tad trenkāja kapitālistu pakaļskrējējus un lozungi parādījās arī tualetēs: visādi tur “kauns raudzīties uz cilvēces suņu sūdu čupu”, “lai monarhisti ēd sūdus” un “mazā templī mošķu daudz, sūdu bedrē mušu pilns”.

Lao Vejs: Man vecākais brālis stāstīja, ka vienīgo dziesmu, ko spējis iegaumēt, viņš atradis tualetē. Tu paklausies: “Kas bij’ labi, mēs bij’ labi/ Naudu vācam, parķi pērkam/ Tev parķis mugurā, man sērkoki rociņā/ Ugunsgrēks, ugunsgrēks, vai mans grēks?/ Ugunsdzēsēji māju glābj/ Džips ierodas mani grābt/ Iebāž mani tuptūzī/ Tuptūzis pilns ar salašņām/ Tie man’ samaļ gabalos/ Tev vien’ bļoda, tam vien’ bļoda/ Māte vaidot katlu laiza.”

Džou Minguejs: Ko tas vispār nozīmē?

Lao Vejs: Nu, līdz galam jau jēgu nesaprata, bet, salīdzinot ar skolotāju mācītajām dziesmām, likās daudz interesantāk. Vēl ir viena “Atejas mīlas dziesma”: “Tu esi putns debesīs/ Es sūdu vabole/ Tu lidinies mākoņos/ Es plunčājos sūdiņos.”

Džou Minguejs: Tu tak’ esi inteliģents cilvēks, ko tu šitos zemiskos izteicienus iegaumē?

Lao Vejs: Es tikai amizējos, tēvocīt. Atejas kultūra, tā sacīt. Vai saproti, ka Ķīnā ir miljards iedzīvotāju, bet tādu, kas varētu rakstīt un vēl publicēties avīzēs, ir gaužām maz. Turklāt tas, ko publicē, ir cenzēts un diez vai ir patiess. Lielākajai daļai cilvēku visu mūžu nav bijis brīv publiski izteikties, tādēļ var teikt, ka tualete ir vieta runas brīvībai. Lielākajā vairumā gadījumu – uzrakstīji, un nav neviena, kas pieprasa atbildību. Reiz pamatīgi sadusmojos uz klasesbiedreni, ka tā uzrakstīja sūdzību, nu, es arī atejā uzskribelēju: “Vana Sjaohuna ir muižnieka sieva!” Vēl pierakstīju klāt: “Muižnieka sieva Vana Sjaohuna ir kopā ar kapitālistiem.” Šāda atklāta un nekaunīga nomelnošana starp ķīniešu bērniem nebija nekas neparasts. No tualetēm tas tālāk pārmetās uz namu sienām. Tā tas no viena neapmierinātā lamām attīstījās līdz tam, ka pievienojās pārējie, kas cits citu apsaukāja. Ja uz sienas vairs nebija vietas, nodzēsa un turpināja zākāties. Pieaugušie vai nu vispār nepievērsa tam uzmanību, vai arī tie, kuriem bija bagāta iztēle, apbrīnoja. Neviens negrasījās “atklāt noziegumus”.

Džou Minguejs: Es tak’ esmu neizglītots, man i prātā nenāk tādas domas.

Lao Vejs: Es jau tev tikai lūdzu pastāstīt par uzrakstiem uz sienām.

Džou Minguejs: Patiesībā šitā sienu aprakstīšana rodas galvenokārt no tā, ka vide nav laba. Agrāk tualetes būvēja no koka un cementa, pat no zemes vai bambusa konstrukcijām, līdz ar to varēja vienkārši ar zīmuli, pildspalvu vai krītu uzskribelēt. Agrāk jau ļaudis vienmēr nēsāja līdzi pildspalvas, pārmaiņus kārtoja darīšanas un nodarbojās ar rakstniecību – tas tāds patīkams veids, kā aizmirst par smirdoņu. Tagad tualetes ir par maksu, viss ir uzlabojies. Uz sienām tagad ir slidenas flīzes, ar pildspalvu vairs neparakstīsi. Tagad kakājot daudzi lasa avīzes, rak­sta īsziņas, maz tādu, kuriem līdzi ir
pildspalvas. Tomēr sienu aprakstīšana ir saglabājusies, piemēram, vakar es ieraudzīju vienu dzejoli, kas veltīts priekšsēdētāja Mao piemiņai. Ha, viegli iegaumējams: “Ak, priekšsēdi Mao, celies augšā, skat, visur kukuļņēmēji,/ Ak, priekšsēdi Mao, skat, pa labi visi prieka namu apmeklētāji,/ Ak, priekšsēdi Mao, skat, pa kreisi visi liekuļi,/ Ak, priekšsēdi Mao, paskaties atpakaļ, darbu pametušo kā melns,/ Ak, priekšsēdi Mao, paskaties zem kājām, te vēl daži laulības pārkāpēji,/ Ak, priekšsēdi Mao, neskaties,/ Tauta grib vienlīdz labi ēst no lielā katla.”

Lao Vejs: Es negribu ēst no lielā katla.

Džou Minguejs: Tu, protams, negribi, tu jau ar’ neesi izbraucis darba meklējumos.

Lao Vejs: Tēvoci Džou, vai pelni ciešami?

Džou Minguejs: Ar grūtībām var paēst. Šī tāda nomaļa vieta, turklāt ielas sākumā ir sporta komplekss, bet svešinieki te neiegriežas.

Lao Vejs: Tu taču vari uzlabot darba apstākļus un paaugstināt tualetes maksu. Vai zini Biņdzjanas ielas augstākās klases tualeti? Iekšā ir svaigi ziedi, telefons, pīpētava, tur pārdod arī visādas ar “izdalīšanos” saistītas preces: augstākās klases tualetes papīru, smaržūdeni, hemoroīdu zāles, pretiekaisuma preparātus, košļājamo gumiju. Par ieeju pieci dzjao, bizness iet uz urrā.

Džou Minguejs: Ja vēders uzpūšas, tad ir vienalga, kur izkārnīties, nenesīs tak’ cilvēkus ar palankīnu iekšā. Mēs ar sievu izpētījām to Biņdzjanas ielas tualeti, tur visapkārt ir tējas nami, ļaužu piebāzti. Ļautiņiem ir pamatkapitāls un klientu bāze, turklāt tā ir vienīgā tualete tajā apkārtnē. Es ar’ samaksāju piecus dzjao un iegāju pabaudīt: dezinfekcijas šķidrums pārāk stipri smird, pilnīgi neizturami. Uz sienām izlīmētas visādas hemoroīdu un venērisko slimību ārstēšanas reklāmas, krāsainas slavenību bildes blenž uz tevi, un prātā nāk tikai domas, ka tavam ānusam naudu nokrāpj. Es pieņemu, ka blakus sieviešu tualetē arī netrūkst tualetes papīra un ginekoloģisko slimību reklāmu. Es papūlējos, bet nekas man nesanāca, toties paplašināju redzesloku. Žēl tikai, ka neizdirsos.

Eh, mēnesī nopelnu ap diviem trijiem simtiem juaņu, esmu mierā arī ar to. Man vismaz nav jāmaksā dzīvokļa īre, dēls ar sievu, kad ir pilsētā, arī piebrauc. Vieta, kur dzīvoju, ir ērta kā pansionāts. Tagad ir tik daudz ļautiņu bez darba, pat jauni un spēcīgi nevar atrast darbu, kur nu vēl večuki. Ja esi noguris vai ir grūti, jāsaņemas. Kad vairs nevari saņemties, tad ir cauri. Bet ko tu vēl neej gulēt? Kā tāds nakts runcis! Ņiprais inteliģentiņš, krāniņš gaisā?Visas tautas profesija: nelaiķu grimētājs Džans Daolins

Čendu apbedīšanas birojs atrodas austrumpusē, Cjuņdžunas ielā, kur es reiz atvadījos no viena dzejnieka. Aiz apbedīšanas biroja slienas paprāvs, bet satrunējis tējas nams, uz turieni nāk gandrīz vai tikai vecie ļaudis. Reiz kāda gados veca kundze, paspēlējot madžonga (ķīniešu šahs) spēlē lielāku naudas summu, saļima turpat pie galda. Kundzi bija par vēlu vest uz slimnīcu, tāpēc viņu pa taisno aizgādāja uz apbedīšanas biroja morgu. Tieši tur es iepazinos ar 66 gadus veco Džanu Daolinu. Pirms pārcelšanās uz Čendu 1993. gadā viņš bija strādājis par vecāko nelaiķu grimētāju kādā piepilsētas apbedīšanas birojā.

Bija 1995. gada 30. septembris, kad rudenīgā noskaņojumā es pabeidzu šo interviju, kas bija ievilkusies pusgada garumā. Pusi debess bija iekrāsojusi rietošā saule, kad mēs iznācām no tējnīcas un uzdūrāmies katafalkam, kas bija aizšķērsojis visu ielu. Ieliņas otrs gals bija dziedošu un dejojošu skaistuļu pilns, tas neviļus atgādināja Tanu dinastijas dzejnieka Du Mu rindu: “Viss pagājušais kā sapnis.” Izrādījās, ka tur Sičuaņas mākslinieki gatavojās Visķīnas mēroga kultūras svētkiem. Bezzobainais Džans Daolins nevēlējās klausīties bēru mūziku, savukārt man negāja pie dūšas jauniešu aizrautība.

Lao Vejs: Meistar Džan, cik ilgi tu ar šo lietu nodarbojies?

Džans Daolins: Vairāk nekā 40 gadus – drīz jau jāiet pensijā. Es esmu šī apbedīšanas biroja pirmais darbinieks. Sāku strādāt uzreiz pēc daiļamatniecības arodskolas beigšanas 1957. gadā. Tolaik plašumā vērsās kampaņa pret labējās politikas elementiem – ja nesekoji darbavietas norādījumiem, tevi pašu turēja aizdomās par šīs politikas atbalstīšanu. (Par labēju tika dēvēts revizionisms, piekāpšanās buržuāziskām vērtībām un kapitālismam – tulk. piez.) Tajā laikā apbedīšanas birojā nebija pārāk daudz rosības, te nebija vairāk par desmit cilvēkiem: mēnesī kremējām pārdesmit līķu, ieskaitot tos, kuriem nebija piederīgo. Centrālā valdība visiem spēkiem propagandēja kremāciju. Priekšsēdētājs Mao, komisijas priekšsēdis Džu, priekšsēdis Liu un premjers Džou, lai veicinātu “kremācijas realizēšanas un tradicionālo paražu maiņas” politiku, parakstīja iesniegumus, ka pēc savas nāves viņi savus orgānus novēl zinātniskajai pētniecībai. Tomēr apbedīšana ir tūkstošiem gadu sena tradīcija, to nav viegli mainīt. No manis tur nebija nekāda praktiska labuma, tāpēc priekšniecība man uzlika par pienākumu gatavot sienas avīzi.

Lao Vejs: Bet tam nebija nekāda sakara ar tavu profesiju.

Džans Daolins: Tas bija laikmets, kad galveno lomu spēlēja politika – tā bija visas tautas profesija. 1958. gadā, kad tērauda kausēšanas kampaņā gāja karsti, nonāca līdz tam, ka tautas masas ieteica krematorijas krāsni pārbūvēt par tēraudlietuves krāsni. Ja mēs nevarot viena gada laikā kremēt vairāk par desmit līķiem, tad labāk, lai kausējam tēraudu un piedalāmies ar savu artavu “Anglijas un Amerikas apsteigšanas” kampaņā. Apbedīšanas biroja vadītājs skaidroja, ka tās ir divas dažādas krāsnis, bet pūlis neticēja, pieņemot, ka cilvēkus kausē tāpat kā tēraudu. Biroja vadītāju apsūdzēja mēģinājumos pretoties “Lielā lēciena” politikai, bet uz krematoriju sāka vest metāla rūdu un kokogles. Par laimi, ieradās rajona partijas komitejas priekšsēdētājs un atļāva krematorijas pagalmā uzbūvēt nelielu domnas krāsni. Apbedīšanas birojā sākās rosība – cilvēkus gan nekremējām, toties lējām labi daudz nekur nederīga tērauda. Es tur bezmērķīgi šaudījos apkārt, līdz sapazinos ar savu sievu – viņa bija komjauniete. Es tad jau sen biju piemirsis, ka esmu līķu grimētājs.

Lao Vejs: Kad tava nodarbošanās atkal kļuva pieprasīta?

Džans Daolins: Trīs neražas gadu dēļ mūsu rajonā vien bada nāvē nomira vairāki desmiti tūkstošu. Kāda tur vēl apglabāšana, pat zārkus nevarēja pienācīgā daudzumā saražot, ietina tik salmu paklājā un veda pie mums. 1960. gada otrajā pusē mēs jau bijām pārslogoti, pat nācās organizēt nakts maiņu. Tad jau nebija kā tagad, nospied tikai pogu, un viss notiek automātiski: aizveras krāsns vāks un pēc tam iznāk ārā pelni. Tolaik kremēt cilvēkus nozīmēja smagu fizisku darbu: ķermeni vajadzēja iecelt krāsnī, šad tad mēdza atlekt aizvars, un liesmu mēles nokvēpināja melnu seju. Tam visam pa virsu vēl vajadzēja noklausīties radinieku raudās, nudien varēja sajusties kā tāds bende.

Lao Vejs: Tu esi grimētājs, kā nonāci pie krāsnīm?

Džans Daolins: Tie visi tak’ badu miruši bija, kāda tur vēl grimēšana? Es sākumā vēl mēdzu izbāztās mēles iestumt atpakaļ mutē. Mutē sabāzu arī vati, lai vaigi nav tik iekrituši, bet vēlāk jau arī par to vairs nesatraucos – sajūta bija tāda, ka tā ir vienkārši malka. Kad pienāca 1961. gada pavasaris, pēc kārtējās neražas tūkstošiem cilvēku klaiņoja pa kalniem ēdamā meklējumos. Ko atrada, to bāza mutē: koku mizas, saknes, savvaļas augus un pat kukaiņus. Daudzi, tā klaiņodami pa kalniem, pakrita un tā arī vairs necēlās. Mēs novietojām rajona iedalīto līķu mašīnu kalnu ceļa pakājē, gaidot, kamēr tautas zemessardze izrīkoja šķiras ienaidniekus, “piecus elementus” – muižniekus, turīgos zemniekus, kontrrevolucionārus, noziedzniekus, labējos – kalnos savākt līķus. “Pieci elementi” jau arī bija badā, ja viņus nebaros, tie saķers galvu un salieksies deviņos līkumos, ar šautenes laidni arī nekādi nebūs līdzēts. Tad mūsu partijas šūnas vadītājs izdomāja līķu izvilkšanas metodi: ar garu striķi sasien vairākus līķus kopā, tad, izmantojot savstarpējo vilkmes spēku, ripina tos lejā, tādējādi ietaupot daudz spēka.

Lao Vejs: Tu pats badu necieti?

Džans Daolins: Pamatdevu jau nodrošināja, rajons par mums rūpējās īpaši – gan cilvēkiem, gan krāsnīm bija jābūt kārtībā. 1962. gada sākumā visbeidzot parādījās arī cilvēkēšana. No kalniem veda līķus ar trūkstošiem vai saplosītiem locekļiem: augšstilbu, roku un muguras gaļa bija atdalīta. Vadība pavēlēja ar to steidzami tikt galā. Tautas zemessardze dienām un naktīm medīja cilvēkēdājus, dažus noķēra un notiesāja. Kā tu domā, kāpēc ēda cilvēkus? Ne jau tāpēc, ka cilvēka gaļa būtu īpaši garšīga, bet tāpēc, ka, ēdot pelavu maizi un baltos mālus, aizsprostojas vēders, bet cilvēka gaļa palīdz patīrīt zarnas.

Lao Vejs: Tu nu gan esi izturīgs. Es, lūk, 1962. gadā dabūju tūsku un gandrīz nomiru, tāpēc man jo īpaši bail no bada. Man tēvs tad bija partijas darbinieks, nevienam nemanot, mājās nesa pārtikas devu, pats ēda kur pagadās. Viņam frenča krūšu kabatā bija divas pildspalvas un karote: kā ieraudzīja, ka kāds nes ēdienu, tā jokodamies vilka ārā karoti un pasmēla nogaršošanai. Viņam bija vērīga acs, neviens jau nekur no viņa vērīgās acs nevarēja dēties, tā arī iesauca viņu par “radiolokācijas nodaļas vadītāju”.

Džans Daolins: Tavs paps nu gan bija nenopietns.

Lao Vejs: Nerunāsim par to, tas viss bija pirms tik daudz gadiem. Kas bija pēc tam? Tava profesija tika aizlaista?

Džans Daolins: Vēlāk apbedīšanas biroju pārbūvēja, piecēla klāt speciālu sēru zāli, bet blakus tai – nelaiķu grimēšanas telpu. Dabas katastrofas pagāja, Padomju Savienības revizionisti mūs nenožņaudza, apbedīšanas darbs atgriezās vecajās sliedēs. Tolaik arī līķu grimēšanai bija pakāpes: turīgākajiem un skolotākajiem, dabiski, bija augstākas prasības. Parastie cilvēki bieži atteicās arī no sēru zāles pakalpojumiem, pietika ar vienkāršu nelaiķa izvadīšanas ceremoniju. Mirušā ķermeņa grimēšanu arī vienkāršoja līdz sejas nomazgāšanai, matu sasukāšanai, vates bāšanai mutē un nelielai devai karmīna.

Lao Vejs: Tik vienkārši?

Džans Daolins: Es tak’ teicu, ka tas bija atkarīgs no nelaiķa sabiedriskā stāvokļa. Vispārēja grimēšana nozīmēja to, ka vispirms līķi vajadzēja kārtīgi nomazgāt, apsmidzināt ar smaku aizturošu smaržūdeni, tad uzvilkt jaunas drēbes un sasukāt matus. Vēl nācās masēt ķermeņa redzamās daļas ādu – no pieres, vaigiem, mutes, kakla līdz rokām, vairākas reizes, tā, lai izskatās kā “augšāmcēlies”. Ādai vajadzēja piešķirt dzīva ķermeņa elastīgumu, tad iesmērēt ar eļļu, lai spīd. Tikai pēc tam sekoja grimēšana. Krāsu uzklāt vajag pienācīgi. Gan uzacis, gan mutes kaktiņi un deguns ir ļoti svarīgas detaļas, bet vissvarīgākās tomēr ir acis, tās rada iespaidu, ka cilvēks iemidzis mierpilnā snaudā. Padomā pats, parasti, kad cilvēks nomirst, tas mājās noguļ divas trīs dienas, kamēr veic visus bēru rituālus, un, kad tas nonāk bēru namā, viss ķermenis jau stings, vaigi iekrituši, seja pelēka, bet, ja laiks ir karsts, jau smako. Un ja ģimenes locekļi pieprasa bēru ceremonijas rīkošanu, tad vajag grimēt, kas nav vairs viegli. Tāpēc tiem, kas ar to nodarbojas, ir jābūt īpaši izturīgai fizioloģijai un psihei. Vajag tā kā ārstiem, kas griežot aizmirst par ķermeni. Zobus sakodušajam nelaiķim pakāpeniski jāatgriežas bijušajā paskatā un jāuzsmaida.

Lao Vejs: Jābūt drosmei, lai to darītu...

Džans Daolins: Kāda tur drosme, vienkārši jāvingrinās. Ja neizdodas, sāc no jauna, neviens jau nepiedzimst ar šādām iemaņām. Daudz rakstnieku ir sacerējuši morgu stāstus, bet es te esmu sabijis tik daudz gadu, kādi tur vēl stāsti! Kultūras revolūcijas laikā reiz kāds vēlējās mani pārbiedēt – tikko nogrimētu līķi iznesa un nostatīja pret dežūristabas durvīm. Kad pusnaktī gāju uz tualeti, tas man uzgāzās virsū tā, ka sabučojāmies. Tad nu gan pārbijos ne pa jokam, par laimi, biju ar to jau pazīstams, tāpēc nekam pārdabiskam nenoticēju. Es vispirms tam iešāvu pāris pļauku, bet pēc tam aizvilku atpakaļ un ieslēdzu. Tā jau nekas, tik pilna mute formalīna – veselu dienu tīrīju zobus un skaloju muti.

Lao Vejs: Man jau klausoties vien zosāda metas, bet tev, izskatās, vienalga.

Džans Daolins: Es pēc dabas tāds esmu. Kultūras revolūcijas frakciju cīņu laikā arī gāja karsti. Katru dienu ieveda līķus, ietītus sarkanā karogā. Hunveibīni draudēja ar ieroci, lai nogrimēju viņu kaujas biedrus. Dažreiz, kad līķus ielika vannā, viss ūdens sarkans kļuva. Izvilku ārā, aizdarīju brūces ar gumiju un ietērpu militārajā formā. Vienam no hunveibīniem, kuru ienaidnieks bija sadūris krūtīs, zobi bija cieši sakosti un acis izspiedušās uz āru. Es visu rītu nopūlējos, bet nevarēju tās iespiest atpakaļ, kamēr visbeidzot izdevās acīm pārstiept pāri plakstiņus un piespraust cieši ar lielu saspraudi. Bet to muti, kas bija aizvērta ciešāk nekā pilsētas vārti, ar nazi atvērt nevarēja. Nācās ar spīlēm vērt vaļā, izlaužot priekšējos zobus.

Lao Vejs: Nu gluži kā atslēdznieks.

Džans Daolins: Vai ne? Mani tas putna knābis gandrīz līdz nemaņai apdullināja. Es kā atvēru muti, tā no tās izvēlās mušas kāpuri – mēle bija sapuvusi. Es tūlīt metos ārā ieelpot svaigu gaisu. Pēc tam tā kārtīgi nācās šim iztīrīt zobus, ielēju iekšā pāris antiseptiķa pudeles – tā jau vairs nav grimēšana, bet tualetes mazgāšana. Nopūlējos visu pēcpusdienu, līdz piešķīru viņa dusmīgajai sejai smaidu, pie kā visi bija pieraduši. Hunveibīni bija ļoti aizkustināti, piesprauda man sarkano lenti, iesaucās: “Mums jāmācās no strādnieku šķiras,” un vēl uzņēma mani par organizācijas biedru.

Lao Vejs: Es arī esmu aizkustināts. Parasti radinieki, kad ierodas bēru namā, ir iegrimuši mūžīgās šķiršanās skumjās, reti kurš iedomājas par tevi kā burvi, kas “atdzīvina mirušos”. Avīzēs arī par to maz raksta, šķiet, ka jūs paši nevēlaties, lai citi uzzina par jūsu patieso dzīvi.

Džans Daolins: Tas nav interesanti. Pat ja alga būs lielāka un pat ja žurnālisti tevi pataisīs par zvaigzni, neviens nekāros šādu darba vietu. Es pagājušajā gadā nopirku dzīvokli, pārvācos un nomainīju vidi. Pārrāvu visas saites ar vecajiem kaimiņiem, kurus pazinu jau no bērnības. Tagad neviens nezina, ar ko es nodarbojos, tu arī neraksti manu īsto vārdu un uzvārdu, kur pagadās, citādi es tevi iesūdzēšu.

Lao Vejs: Vai tad es drīkstu mainīt tavu īsto vārdu un darbavietas nosaukumu?

Džans Daolins: Drīksti. Neuztraucies, viss kārtībā. Reiz mana dēla draudzene nez no kurienes uzzināja, ar ko es nodarbojos, un kategoriski atteicās nākt ciemos. Esot tā nobijusies, ka līdz asinīm berzusi labo roku, ar kuru bija ar mani sasveicinājusies. Labi, ka dēls tāds godbijīgs, nemaz nestrīdējās ar mani. Eh, katram tak’ būs jānomirst, bet neviens par to nedomā, kamēr dzīvs, vai arī instinktīvi vairās no nāves. To es varu saprast, jo pats, grimējot līķus, esmu piemirsis par nāvi, aizrāvies tikai ar darbu.

Lao Vejs: Tā teikt, vai tu pats neesi pārvarējis cilvēka likteņa nepastāvību un dzīvo sociāli marginālu dzīvi? Es reiz Honkongas filmā redzēju šādu epizodi: kāds vīrelis morgā piedzēries un vairs nespēj saskaitīt, cik kopā līķu. Beigās viņam līķa roka iebliež pa seju.

Džans Daolins: Man nepatīk filmas par mirušajiem. Labāk komēdijas – pasmejies, un jaunāks par desmit gadiem. Man tikai vienreiz mirušais ir izraisījis emocijas: atveda šeit mazu meitenīti, mašīna tai bija norāvusi pusi galvas. Kad pieskāros viņas ķermenim, jutos pagalam šķērmi. Es aizsūtīju prom mazgātājus un atdevu viņai sākotnējo mīlīgo izskatu. Es aizpildīju ar silikonu iztrūkstošo galvas daļu, pārvilku tai rūpīgi pāri ar zālēm apstrādāto ādu un sakārtoju katru matiņu, iespraužot zirga astrus, kur to trūka. Kad bija uzklāts karmīns un uzvilkta balta kleitiņa, pretī pavērās mazās smaids. Es vēl uzklāju franču skropstu tušu, un viņas acīs atklājās neizmērojams dziļums. Uzmini pats, kāds bija rezultāts manām pūlēm, radot šo mākslas darbu?

Lao Vejs: Es neuzdrošinos iztēloties.

Džans Daolins: Sēru zālē visi apskāva mazo eņģeli un raudādami skūpstīja. Es noslēpos maliņā, es neuzdrīkstējos cerēt, ka kāds par mani iedomāsies un pados glāzi ūdens. Es tikai klusi pie sevis lūdzu debesi, lai manu darbu vēl saglabā brītiņu, kaut vai uz nakti, tā, lai es vēl varētu pats uzmest aci, nolikt viņai ziedus un spēļu mantiņas. Bet beigās viņa tik ātri nonāca krāsnī! Bija pagājusi tikai viena stunda! Skaistums nenovēršami iet bojā.

Lao Vejs: Meistar Džan, nepārdzīvo! Skaistums līdz ar nāvi tavā sirdī atstājis nospiedumu, un šo nospiedumu nevar iznīcināt. Pasaulē nav daudz cilvēku, kas nāvē var saskatīt skaistumu. Tagad tu šo sajūtu esi nodevis man, un brīdī, kad skumstam par skaistuma zudību, tas kļūst mūžīgs.

Džans Daolins: Jā, tu esi rakstnieks, tu proti labi izteikties.

Lao Vejs: Es saku patiesību. Vēsturē ir daudz lietu, kuras nevar notvert, bet var apgalvot, ka tās pastāv. Kā tas mirklis operā “Valdnieks atvadās no savas konkubīnes”. Tu tikai atceries to, kā valdnieks, nonācis bezizejas stāvoklī, dzied, bet konkubīne sāk dejot un pārgriež sev rīkli. Un tu ņem un uzjundī šo izbijušo vientulību, nepārtraukti piepildot to ar jaunu iztēli un jēgu. Līdz ar konkubīni aiziet bojā vārdos neaprakstāms skaistums, tieši kā tava meitenīte. Tam, protams, nav liela sakara ar paražām un sabiedrību.

Džans Daolins: Bet es jau esmu kļuvis vecs – acis vairs nav tik gaišas un rokas arī kļūst nevarīgas. Es, lai arī ne pārāk saprotu, ko tu saki, bet vismaz noprotu, ka tu mani slavē. Nekad vēl neviens nav mani slavējis ar tik neskaidriem vārdiem. Tagad nodarboties ar līķu grimēšanu ir grūti. Lielākā daļa ar to nevēlas ņemties, bet jaunieši, kas piekrīt, to uzskata par peļņas avotu. Man jau ir izsīcis gara spēks, bet ko es iesākšu, aizgājis pensijā? Es neprotu ne madžongu, ne kārtis spēlēt. Pļāpāt man arī nepadodas. Galva pilna ar mirušajiem. Kas ies klausīties?

Lao Vejs: Tu vari mājās turēt kaķus, suņus, ar makšķerēšanu nodarboties, katram jau sava aizraušanās.

Džans Daolins: Es baidos pieķerties, tai skaitā, kaķiem un suņiem. Aprodi, bet kādu dienu tie tevi pamet uz mūžiem, un tad jāpārdzīvo. Tik daudz labu un skaistu cilvēku ir miruši, tad jau labāk, cik vien spēju, grimēju tos un piešķiru viņiem mirklīgu un iztēlotu līdzību. Es vairs nevēlos neko zaudēt. Cilvēki visvairāk baidās nevis no nāves, bet gan no tā, ka daudz ko zaudē. Sasniedzot noteiktu vecumu, tu paraugies visapkārt un atklāj, ka vairs nespēj zaudēt.

Gada sākumā nomira mans vecais priekšnieks – pirmais šī nama partijas priekšsēdētājs, vēl 70 gadu nebija. Es viņu grimēju. Vēl dzīvam esot, viņam bija aizraušanās: jaunībā krāja kāzu ielūgumus, bet pēc 50 gadu vecuma – sēru vēstis. Pilna istaba ar šīm kartītēm bija. Kā viņš pats mēdza teikt, ķīniešiem iztēle ir jo īpaši nabadzīga, pat sēru paziņojumos apspēlē tos pašus pāris teikumus un neizmanto vairāk par diviem stiliem. Tāpēc šīm lietām kopš senatnes nav nekādas vērtības.

Lao Vejs: Dīvainis.

Džans Daolins: Tieši tā. Pats dīvainākais, ka viņš pats sev arī uzrakstīja sēru vēsti. Vēl dzīvs būdams, paslepus uzdrukāja pāris simtus, ieslēdza kopā ar testamentu un norēķinu grāmatiņu. Kad viņš nomira, tos vienalga nevarēja izmantot, jo neviens nespēja tos izlasīt.

Lao Vejs: Kādā tad stilā tie bija uzrakstīti? Gan jau senajā sēru pantmērā?

Džans Daolins: Iespējams. Lai vai kā, bet viss bija senajā valodā – četrzīmju un astoņzīmju pantos –, es pusi zīmju vispār nepazinu. Tekstā vēl ritmiski saliktas pieturzīmes, izskatās, ka vecais to bija pārlasījis kādas simt reizes. Žēl, ka pats nevarēja dot padomu – sēru vēsti vēl vajadzēja analizēt, piešķirt tai skanējumu, tad nodrukāt un izplatīt.

Lao Vejs: Meistar Džan, tev tomēr jāatrod kaut kas, ar ko nodarboties, lai uzlabotu omu. Man šķiet, ka makšķerēšana ir kā radīta veciem cilvēkiem. Man mājās jau sen guļ viens makšķeres kāts, būs jau ierūsējis, es tev nākamreiz atnesīšu.

Džans Daolins: Es jau bērnībā arī makšķerēju: nodrāzu zariņu, pats piesēju auklu un āķi. Makšķerēju visās upītēs un grāvjos, sēdēju pa pus dienai un pārdesmit zivteles saķēru. Tagad visas upītes izžuvušas, lielās – pamatīgi piesārņotas. Celulozes rūpnīcas notekūdeņu putas simtiem kilometru aizplūst pa straumi – tur jau ne zivis, ne garneles vairs nedzīvo. Nerunājot jau par cilvēka veselību.

Lao Vejs: Tu vari iet uz parku makšķerēt. Tā taču arī ir izklaide.

Džans Daolins: Tas nav interesanti. Makšķerēt citu audzētas zivis – pagalam neinteresanti. Man liekas, ka, aizejot pensijā, nudien būs garlaicīgi. Tad jau labāk atgriezīšos bēru namā kā kosmetoloģijas konsultants.Satver ciešāk manu roku: homoseksuālis Ni Dunsjue

1998. gada 6. jūnija vakarā pēc neskaitāmu šķēršļu pārvarēšanas, pateicoties divu pagrīdes rokmūziķu rekomendācijām, es visbeidzot iepazinos ar homoseksuāļu vidē pazīstamo avangardistu Ni Dunsjue. Ni bija 34 gadus vecs Pekinas Pedagoģiskā institūta psiholoģijas maģistrs ar 10 gadus senu atklātas vai daļēji atklātas homoseksualitātes pieredzi.

Čendu pilsētas Modzi tilta apkārtne ir dažādu izklaides vietu pārpilna. Starp tām ir arī kāds neuzkrītošs bārs, kas uz kādu laiku homoseksuāļiem bija kļuvis par tikšanās “paradīzi”. Tur biežs viesis bija arī smalki uzposies Ni Dunsjue. Savā lokā viņš bija pazīstams kā “skaistulis” un “teorētiķis”.

Lao Vejs: Es pirmo reiz esmu nonācis homoseksuālā vidē, jāsaka, kas tas nav tik satriecoši, kā biju iztēlojies. Tāda pablāva gaisma, apmeklētāji arī tādi mierīgi, skan tikai Kitaro – ne pārāk intīmi. Šāda atmosfēra drīzāk atbilst sirsnīgām sarunām, no realitātes atrautām sarunām. Es domāju, ka, lai gan paziņas sarunāja mūsu tikšanos...

Ni Dunsjue: Tev liekas, ka mēs jau esam sen pazīstami?

Lao Vejs: Nē! Esam tādi steidzīgi ceļinieki. Pēc satikšanās tu paliksi šeit, bet es atgriezīšos savā ierastajā pasaulē. Es neesmu žurnālists, un, lai gan man ir līdzi diktofons, es negrasos neko no ierakstītā dot avīzēm. Šis klubs mani patiešām aizkustina.

Ni Dunsjue: Lūdzu, nelieto vārdu “klubs”. Ķīnā nav tādu atklātu homoseksuāļu izklaides vietu kā ASV un Eiropā. Mums ir tikai dažas vietas, kur tikties. Šeit mēs jūtamies ērti, un, protams, mēs vienmēr esam priecīgi par jaunu draugu ierašanos.

Lao Vejs: Bet es neesmu homoseksuāls.

Ni Dunsjue: Tas nekas. Ieliec savu plaukstu manā plaukstā, pacel acis un paskaties uz mani. Nevajag novērsties, vai tad tu neesi īsts vīrietis? Īsti vīrieši ne no kā neizvairās. Ja es tiektos pēc tevis, mana sirds būtu pilna maigu sāpju. Es esmu sieviete, bet mana māte kļūdas pēc dzemdēja mani kā vīrieti. Nē, vispār mans ārējais izskats neatgādina vīrieti, it īpaši jau tagad. Man nav sajūtas, ka man būtu vīriešu orgāni.

Lao Vejs: Vai tas nāca kā zibens spēriens? Saņēmi elektrības sitienu un tas tevi mainīja?

Ni Dunsjue: Es trīcu, lūdzu, satver ciešāk manu roku. Es negrasos mesties tavos apskāvienos, tā mēs viens otram nodarītu pāri. Šī ir publiska vieta, un es negrasos piemirst, ka šī ir pirmā reize, un mēs nezinām, vai vēl slepus tiksimies. Vai tu mani pažēlosi?

Lao Vejs: Pažēlošu.

Ni Dunsjue: Mīlestība starp vīrieti un sievieti neslēpjas pažēlošanā, bet savstarpējā pakļaušanā, un tā tas ir ar lielāko daļu cilvēku šajā pasaulē. Pirms laulības sasola visu, ko vien var, bet rezultātā? Ģimene, bērni, īpašums, bet pēc tam kapi...

Lao Vejs: Tas nav kaps, bet gan cilvēces paaudzēs iedibināta un izplatījusies sistēma.

Ni Dunsjue: Lūdzu, nepārtrauc mani! Vīriešu un sieviešu mīlestība pirmām kārtām ir pārošanās, eksistences principi ir dibināti uz vairošanās pamatiem! Bet homoseksuālā mīlestībā sākotnēji ir žēlums.

Mēs visi esam vāji, kā tādas aitiņas, meklējam iespēju piekļauties un sasildīties. Tā ir reliģijas forma. Es uzskatu, ka vēl pirms dzimšanas mēs visi bijām sakļāvušies kopā, bet pēc tam negribīgi ieradāmies pasaulē. Man tika piešķirts vīrieša dzimums: tradīcija un sabiedrība gaida no vīrieša drošsirdību un stingrumu, bet es nespēju būt varonīgs vīrietis, mani instinkti tam pretojas.

Es jau kopš bērnības apskaudu meitenes par to, ka tās varēja rociņās sadevušās pastaigāties, bet, kad mēģināju puiku satvert aiz rokas, mani atgrūda. Kad ķermenis paaugās, man nācās kaunēties no tā, kas zem jostasvietas sacēlās. Cik reižu neesmu slepus raudājis pollūciju dēļ.

Vēlāk man radās interese par sieviešu dzimumorgāniem, es nespēju apspiest sevī impulsus paslepus novērot sieviešu tualetes. Sieviešu dušas telpās čiepu izkārtās apakšbikses un krekliņus. Mani neskaitāmas reizes piekāva un iespundēja policijas iecirkņa tumšajās telpās, visbeidzot piesprieda trīs gadus par klaiņošanu. Nezinu, kāpēc, bet neapzināti vēlējos, lai mani sit un min ar kājām. Kad smeldza viss ķermenis, es izjutu neizskaidrojamu prieku.

Tad – nē, vispār jau pusauga un agrīnās jaunības gados es vēl sevi neapzinājos kā homoseksuālu – es no visas sirds uzskatīju, ka esmu klaidonis. Darba pāraudzināšanas kolonijā, kur patiešām bija pilns ar klaidoņiem, es domāju, ka neizdzīvošu. Bet pavisam negaidot par mani parūpējās: noziedznieku grupas vecākais bija students, kam patika Freids, un, pateicoties viņam, es uzzināju, ka man ir pamatīgi fiziskie un garīgie trūkumi. Kāpēc es to saucu par “fiziskajiem un garīgajiem trūkumiem”? Noziedzniekiem patika uz mani nolūkoties, glāstīt, it īpaši jau publiskajās dušas telpās visi kā apstulbuši lūrēja uz manu balto un maigo ādu, slavējot manu lielo un apaļo dibenu.

Es atraidīju daudzos mīlestības apliecinājumus, bet klusībā jutu slēptu gandarījumu. Starp darba pāraudzināšanas kolonijas noziedzniekiem netrūka arī agresīvo, kas vistiešākajā veidā piedāvāja seksu, par atlīdzību piesolot gaļas gabalu vai Atbrīvošanas preču zīmes kedu pāri. Es viņiem, rādīdams uz cūku aploku blakus ēdnīcai, teicu: “Ej tak’ tu pie cūkumātes!”

Patiesībā es biju iemīlējies grupas vecākajā, bet viņš, tāpat kā tu, nebija homoseksuāls. Viņam riebās mans sievišķīgums, tāpēc es visiem spēkiem to apspiedu. Viņš izcieta astoņu gadu sodu. Es tik ļoti vēlējos, lai mani arī iesēdina uz astoņiem gadiem, es varētu par viņu rūpēties: mazgāt viņam drēbes un noklausīties pamācībās.

Viņš bija godīgs un tiešs. Politiskās audzināšanas sanāksmes viņš vienmēr iesāka ar monologu: “Brīvais laiks jāpavada, lasot grāmatas un iegūstot zināšanas, lai ātrāk atgrieztos sabiedrībā. Nevajag slaistīties bezdarbībā ap Ni Dunsjue.” To dzirdot, man acīs saskrēja prieka asaras: ja jau neviens ap mani neslaistīsies, tad es piederēšu tikai viņam vien. Kādu dienu, kad es nesu ēdienu uz darba telpām, mani pa ceļam panāca divi noziedznieki un izvaroja.

Tagad avīzes ir pilnas ar sensacionāliem apgalvojumiem, ka homoseksualitāte esot tas pats, kas sodomija. Tās ir pilnīgas muļķības! Es it nemaz negūstu prieku, ja nav abpusēju jūtu.

Es jau kopš bērnības esmu vājš un trausls un ienīstu vīriešiem raksturīgo vardarbību. Tāpēc toreiz es aizstāvējos, kā vien spēju. Vēlāk ne mazums vīriešu, kas mani iekāroja tikai fiziski, kļuva pilnīgi traki, iedomājoties vien, ka es varētu kā tāds dzīvnieks aiz prieka kviekt. 

No cietuma mani izlaida pusgadu agrāk; iedomājoties, ka būs jāšķiras no grupas vadītāja uz mūžiem, manu sirdi pildīja neizmērojams tukšums. Pirms šķiršanās viņš man uzdāvināja Freida “Sapņu interpretāciju”, sakot, lai kārtīgi pastudējot. Es visu laiku atcerējos, ko viņš bija stāstījis, viņš bija mana pirmā mīlestība, ko atceros visus šos gadus. Es bieži mēdzu viņam rakstīt vēstules un sūtīju paciņas, līdz kādu dienu visi sūtījumi neatvērtā veidā man tika atsūtīti atpakaļ un mans sapnis sabruka. Pārdomājot pagātni, es sāku nodarboties ar pašizglītošanos un trīs gadus vēlāk iestājos psiholoģijas maģistrantūrā, un tikai tad atbrīvojos no savas traumas.

Lao Vejs: Ļoti aizkustinošs stāsts, es jau lēnām kļūstu par tavu gūstekni. Atklāti sakot, es agrāk nespēju iedomāties, ka homoseksuāļiem var būt tāda emocionālā dzīve, līdz brīdim, kad izlasīju jau mirušā rakstnieka Vana Sjaobo kopā ar Li Jiņuhe sarakstīto Ķīnas homoseksualitātes vēstures pētījumu. Kā intelektuālis, racionāli esmu jūs pieņēmis jau vairākus gadus, tomēr fiziski es pieņemt nespēju. Man, tāpat kā lielai daļai citu vīriešu, ir pārāk spēcīga dzimumapziņa. Tu iepriekš ļoti pareizi kritizēji to īpašnieciskumu un kundzību, bet tu arī noteikti būsi dzirdējis par neseno “sodomijas lietu”, kurā grupa vīriešu, parodējot taizemiešu transvestītus, uzstājās dažādos pilsētas naktslokālos. Dejot un dziedāt jau var, bet rādīt mākslīgās krūtis, tas nu ir par daudz.

Ni Dunsjue: Tas tikai pastiprina aizspriedumus un naidu pret homoseksuāļiem, bet transvestīti jau nav homoseksuāļi. Tas ir komercializācijas produkts. “Viņi” jau tikai sašpricē sevi ar zālēm un ar izaugušajiem sieviešu labumiem pelna naudu, tas ne ar ko neatšķiras no estrādes zvaigznēm. Bet es ceru, ka tu ar šādām nejēdzīgām tēmām neizjauksi jauko atmosfēru.

Lao Vejs: Atvaino, stāsti tālāk.

Ni Dunsjue: Ķīnā gadu tūkstošiem ir pastāvējusi mīlestība tikai starp pretējiem dzimumiem. Protams, ka pastāvēja literatūras žanri, kuros homoseksuāļi tika pieminēti, bet kā slikta ieraduma paraugs, ko noslānīt un izsmiet. Tāpēc es ļoti novērtēju šodienas daļējo brīvību. Tas arī ir komercializācijas nopelns, neviens vairs pārāk nejaucas citu darīšanās.

Paskaties uz to pārīti pa kreisi, abiem jau drīz pie četrdesmit, abi šķīrušies. Tas ar bārdu ir gleznotājs, tas sīciņais ir bezdarbnieks. “Tauta” teiktu, ka viņi noteikti nevarēs palikt kopā. Priekšā sēdošais pāris gan ir no viena sabiedriskā slāņa, abi ir inženieri – arhitekti, turklāt nav šķīrušies. Bet, skatoties kā šie, celīti pie celīša, sirsnīgi pļāpā, var spriest, ka sieva un bērni jau sen ir piemirsti.

Pārējie ir jaunāki, viņu homoseksualitātes pieredze nav ilga: viens divi gadi, trīs četri gadi, pāris mēnešu. Maz ir tādu, kuriem būtu piecus gadus sena pieredze. Protams, ka ir arī daudz neizvēlīgo, bet homoseksuāļu loks ir pārāk šaurs, lai mainītu partnerus katru otru dienu. Es starp homoseksuāļiem pārstāvu “avangardu”, uzskatu, ka katrā cilvēkā mājo homoseksuālas tendences.

Lao Vejs: Man ir homoseksuālas tendences?

Ni Dunsjue: Mums ir labs sākums. Tagad tu lūkojies uz mani, un nav svarīgi, ko tu pie sevis domā, nav svarīgi, par ko tu mani uzskati – par draugu vai par svešinieku. Bet tev jāatzīst, ka tev sen nav bijusi tāda saruna. Bet es skatos uz tevi kā uz iespēju satikties ar skaistumu: kā divi vāji vīrieši vai sievietes, kā divi suņuki, kas viens otram piekļaujas, pažēlo un apošņā ierasto sviedru smaržu. Protams, ka te ir bārs, tāpēc nākamreiz labāk tiksimies kaut kur pie dabas, kur pūš maigs vējiņš, apskausimies, un es tev nolasīšu dzeju no Volta Vitmena “Zāles stiebriem”.

Lao Vejs: Volts Vitmens man atgādina, ka jābūt ar dzīvnieciskām vēlmēm apveltītam vīrietim: “Nevaldāms, gaļīgs, juteklisks, ēzdams un dzerdams līdz pat nāvei.”

Ni Dunsjue: Kāds tam ar to sakars? Tu esi vīrietis, es būšu tava sieviete: visoriģinālākā sieviete, ko savā mūžā būsi sastapis. Skatos tavās acīs un redzu, ka tev nepiemīt nemainīga un dzelžaina griba, tāpēc patvērumu tu vari meklēt arī manī. Tev atvērsies durvis, par kurām tu pat nebūsi nekad iedomājies, un, ja iesi tālāk, tad sastapsi visdažādākos homoseksuāļus.

Nē, tevī nav tādas dzelžainas gribas! Varbūt tad, kad būsi sasniedzis īsto brīdi, tavā psihē notiks izmaiņas. Tu vēlēsies mainīt lomu, kļūt par sievieti, izbaudīt maigo skaistumu, to skaistumu, ka tev aug krūtis un vagīna. Tas var pilnībā apgriezt tavu pasauli kājām gaisā, un neviens tevi nepiespiedīs būt par vīrieti un uzņemties sabiedriskos pienākumus, ko tu nespēj uzņemties. Tev būs vairāk asaru, tu raudāsi par vēju, mākoņiem, zāli un ūdenī sakritušām lapām, tu būsi kā Ļinas Daiju un Dzja Baoju sintēze (slavenajā Cao Sjuecjiņa 18. gadsimta romānā “Sapnis sarkanajā istabā”,“Hunloumen”) Melanholija un sentiments neatbilst šim laikmetam, bet homoseksuāļu aprindās labi vien ir, ka tu neatbilsti laikmetam.

Lao Vejs: Vai esi bijis precējies?

Ni Dunsjue: Tu ar to domā reālo vai garīgo laulību? Ja reālo, tad reiz biju precējies ar disertācijas vadītāja meitu. Kāzu naktī es paļāvos uz fizioloģiju, bet es neizjutu nekādu prieku un orgasmu, par kuru raksta grāmatās. Viņa kļuva grūta, un tas man lika justies vainīgam. Cietumā man nebija vainas sajūtas, bet sievas grūtniecība manī izraisīja vainas sajūtu. Pēc tam mēs mierīgi izšķīrāmies.

Lao Vejs: Pekinā, dokumentālā kino režisora Vu Veņguana mājās, es satiku no vīrieša par sievieti kļuvušo dejotāju Dzjiņu Sjinu. 1995. gadā viņa pārcieta trīs neiedomājami sāpīgas operācijas, lai pilnībā mainītu dzimumu. Es toreiz neuzdrīkstējos ar viņu uzsākt sarunu, jo vienkārši nezināju, ko teikt. Viņai, līdzīgi kā tev, jau kopš bērnības bija slēpta vēlme būt par sievieti. Bet pēdējais, kas lika viņai saraut saites ar vīriešu dzimumu, bija dejošana. Deja raksturo sieviešu dzimumu, un, ja kāds vēlas dejot kā Aisedora Dunkane, līdz pat nāvei, tad tam ir jākļūst par sievieti. Ko tu domā par šo sieviešu lepnumu? Vai tu neesi domājis par dzimuma maiņas operāciju?

Ni Dunsjue: Es reiz žurnālā lasīju par Dzjiņu Sjinu – fiziskā dzimuma maiņa daudz neatšķiras no nolaišanās ellē. Bet Heraklīts reiz teicis: “Ceļš lejup ir arī ceļš augšup.” Dantes “Dievišķajā komēdijā” paradīzē var nonākt tikai caur elli un šķīstītavu. Dzjiņa Sjina ir homoseksuāļu varone. Viņa atrodas uz paradīzei līdzvērtīgās skatuves, saņemot skatītāju asaras un aplausus.

Bet kā ir reālajā dzīvē? Vai reālā dzīve nav elle? Atklāšu tev noslēpumu, Dziņa Sjina galu galā tomēr ir vīrietis, jo tikai vīrieši spēj mākslu un godu padarīt par augstāko mērķi. Bet “sievietes miesa ir no ūdens”, kas plūst uz priekšu saskaņā ar savu iedabu. Iespējams, ka esmu šajā dzīvē cietis daudz vairāk nekā Dzjiņa Sjina, bet man nav ne mazākās vēlmes kādam par to atmaksāt. Es tikai sekoju savai iedabai. Mana māte, mana vecmāmiņa visas bija tādas – kā ūdens iesūcas zemē, un neviens viņas vairs neatminas.

Nu redzi, asaras atkal klāt. Ir reizes, kad es tā vēlos izraudāties un nezinu, kāpēc. Kā tāda īsta meitene, kas stāv vējā, mēness gaismas apspīdēta, un sava mīļākā priekšā raud bez iemesla. Homoseksuāļu pasauli ne jau ar deju var raksturot. Jo mūsdienu deja nelīdzinās senatnes dejām, kad viens pats vai grupā, ietērpies dzīvnieku ādās, dejo līdz rītausmai bez skatītāju klātbūtnes, kā vien tev ienāk prātā. Mūsdienās deja pirmām kārtām nozīmē skatuvi un skatītājus – tā ir šīs utilitārās sabiedrības kopija. Bet homoseksuāļu pāri satiekas slepus. Kāpēc man veikt dzimuma maiņas operāciju?

Lao Vejs: Bet ja tevi gribēs precēt kāds vīrietis?

Ni Dunsjue: Ja tu mani gribētu, es varbūt piekristu operācijai, bet tam vajag daudz naudas, un, pat ja mēs iztērēsim visu mūsu ģimeņu naudu, arī tad nepietiks. Es nesaprotu, kāpēc vīrietis nevar precēties ar vīrieti? Dažās Rietumu valstīs jau ir šādi likumi, Ķīnā agri vai vēlu būs jāpievēršas homoseksualitātes jautājumiem. Vai tu domā man piedāvāt veidot ģimeni? Es esmu par, es varu sameklēt kādu liecinieku no mūsu loka. Es pat bērnus varētu audzināt.

Lao Vejs: Divi vīrieši, ilgi dzīvojot kopā, sāk kauties.

Ni Dunsjue: Es nesitīšu tev pretī, es būšu priecīgs, ka iekaustīsi mani.

Lao Vejs: Vēlāk pazudīs arī abpusējās simpātijas, un pašās beigās vairs neatliks nekā, par ko runāt. Šādas “laulības” noved pie garīgā sabrukuma. Mani nepiesaista tavs ķermenis, bet man patīk tevī klausīties, man patīk arī tava atklātība un sirsnīgums. Tu saki, ka es esmu homoseksuāls plašākā nozīmē, – es neiebilstu šādai definīcijai. Bet es nepārkāpšu to robežu: vīriešu skūpstīšanās... tas ir traki!

Ni Dunsjue: Es esmu sieviete. Es tevis dēļ kļūšu par sievieti.

Lao Vejs: Man jau ir draudzene, gada beigās plānojam precēties.

Ni Dunsjue: Es būšu trešais.

Lao Vejs: Tas ir veltīgi, ja pat tev ir nauda operācijai. Es neesmu cilvēks, kas bīstas no aizvainojumiem, bet tagad, kad es esmu apradis ar šī bāra atmosfēru, atgriezīsimies pie sākuma. Tās “iemīlējušies no pirmā acu skata” sarunas.

Ni Dunsjue: Es esmu traģēdijai nolemts personāžs. Paies vēl desmit divdesmit gadu, es novecošu, un nebūs neviena, kas iemīlēs mani no pirmā acu skata. Paskaties uz manām plaukstām, vieni līniju virpuļi, kur neatrast izeju. Bet es spēšu glabāt jebkuras atmiņas, jo būšu tevi mīlējis, es nevarēšu just naidu. Es nespēju iemācīties ienīst... Asaras jau aizsprostojušas man kaklu, bet tu esi vienaldzīgs. Tu esi nežēlīgs, tik nežēlīgs. Vai tev nav manis žēl?

Lao Vejs: Ir.

Ni Dunsjue: Vai tu mani mīli?

Lao Vejs: Jā... es mīlu tevi.

Ni Dunsjue: Bet tu neuzdrošinies uzņemties atbildību, tev bail no sabiedrības aizspriedumiem. Žuaņu Linju arī nogalināja sabiedrības viedoklis.

Lao Vejs: Labāk nomierinies.

Ni Dunsjue: Vai tev ir manis žēl?

Lao Vejs: Ir.

Ni Dunsjue: Tāds dievišķs žēlums: attāls un pavēss. Vai tu mani mīli?

Lao Vejs: Mīlu.

Ni Dunsjue: Tāda mīlestība no augstumiem. Kad tu izsaki šos vārdus, tad liekas, ka tu stāvi klints galā, bezdibeņa priekšā un izspļauj persika kauliņu. Cik daudz cilvēkiem tu esi teicis: “Es tevi mīlu”?

Lao Vejs: Kādam simtam. Vai tu domā, ka ir vērts turpināt sarunāties šādā garā?

Ni Dunsjue: Ir vērts turpināt to mūžīgi, tāpat kā Vitmena bezgalīgajā dzejā: “Sievišķība un viss, kas ir sieviete, – un vīrs, kas arīdzan nāk no sievas,/ Klēpis, krūtis, krūšgali, krūtspiens, asaras, smiekli, raudas, mīloši skati, mīlas kritums un cēlums,/ Balss, izruna, valoda, čukstiens un kliedziens,/ Ēdiens, dzēriens, pulss, gremošana, sviedri, miegs, pastaiga, pelde,/ Gurnu grācija, lēkšana, atlaišanās, apskaušanās, roku liekums un tvirtums,/ Pastāvīgi mainīgais lūpu un acu spriegums,/ Āda, iedegums, vasarraibumi, mati,/ Savādais maigums, ko jūti, kad roka pieskaras ķermeņa kailajai miesai,/ Riņķojošās upes – elpošana un ieelpa, izelpa,/ Vidukļa skaistums, kas tiek arī gurniem un tālāk uz leju tiek ceļiem,/ Šķidrā, sarkanā viela tevī vai manī – kauli un smadzenes kaulos...”

Lao Vejs: Tās ir rindas no “Es apdziedu elektrizēto miesu”! Dunsjue, tev ir laba balss, tai piemīt hipnotiska maģija... Domājot par taviem mīlestības apliecinājumiem, arī man uznāca raudiens, bet tā sajūta pazudīs, tiklīdz iziešu no bāra. Šajā sabiedrībā, šajā tuksnesīgajā pūlī nav žēluma. Vitmens ir žēlums... viņa saulei līdzīgā žēlsirdība apspīd visu... Lūdzu, piedod man, patiešām – tu esi tik labs pret mani.

Ni Dunsjue: Vai es varu tevi noskūpstīt?

Lao Vejs: Labi. Tikai šo vienu reizi.

Ni Dunsjue: Pēdējo reizi.