Zārka sargs

Deviņu gadu vecumā es dzīvoju vienā istabā ar zārku. To, tuvojoties vecmammas septiņdesmit trešajai dzimšanas dienai, viņai bija sagādājis tēvs. Viņš zārku sauca par šou mu, kas aptuvenā tulkojumā nozīmē “ilgdzīvošanas koks”; man šķita, ka tas ir dīvains vārds kastei, kurā apglabās vecmammu. Kopš komunistu nākšanas pie varas mirušo apglabāšana Ķīnā bija aizliegta, tāpēc par zārku es nevienam nedrīkstēju stāstīt.

Vecmamma dzīvoja kopā ar mums Sjiaņā. 1974. gadā, pēc septiņdesmit otrās dzimšanas dienas, viņu apsēda uzmācīga doma par to, ka tūdaļ jāmirst. Vecmamma zināja visus senos teicienus, un visvairāk viņas domas grozījās ap šo: – Kad cilvēkam paliek vai nu septiņdesmit trīs, vai astoņdesmit četri, gaidi ciemos Elles ķēniņu.

Par šī apgalvojuma zinātnisko pamatojumu vecmamma neko nemācēja teikt, bet tas tika nodots no paaudzes paaudzē, un tātad tai vajadzēja būt taisnībai. Un viņa šim brīdim gribēja būt gatava. Pēc Jaunā gada viņa vairs nelika tēvu mierā ar runām par savām bērēm. Vecmamma gribēja, lai viņu izvada tradicionālā manierē – aprokot. Viņa arī agrāk bieži nokaitināja tēvu ar savu spītīgo turēšanos pie vecajām ierašām, bet vairumā jautājumu viņam izdevās savu māti pārliecināt. Taču šoreiz vecmamma bija nelokāma un nepadevās nekādiem pierunāšanas mēģinājumiem.

Partija lika visus mirušos kremēt, un no praktiskā viedokļa tas likās saprātīgi: kapi velti aizņemtu zemi, ko varētu izmantot citiem nolūkiem. Bija arī ideoloģiski iemesli: daudzi apbedīšanas rituāli bija piesātināti ar reliģisku simbolismu, ko komunisti vēlējās pilnībā izskaust. Tēvs, kurš bija smagi strādājis, lai kļūtu par paraugstrādnieku un partijas biedru, zināja, ka, sarīkojot vecmammai tradicionālas bēres, varētu iekulties politiskās nepatikšanās, pārvelkot svītru sūri grūti izcīnītajam stāvoklim partijas hierarhijā. Kultūras revolūcija tolaik jau pamazām zaudēja apgriezienus, taču turēšanās pie vecajām tradīcijām un ierašām vēl joprojām draudēja ar problēmām. Es atceros, kā kopā ar klasi apmeklēju mītiņu, kurā publisku nosodījumu izteica cilvēkam, kas ciematā netālu no Sjiaņas savam dēlam bija sarīkojis tradicionālu kāzu ceremoniju. Kāds vietējais bija paziņojis varasiestādēm, ka vainīgais līgavas transportam noīrējis sarkanu nesamkrēslu – tas bija aizliegts.

Skolā es biju jauno komunistu grupas vadītājs, un ikgadējā dziedāšanas konkursā mēs izpildījām dziesmu “Nost ar Konfūciju, cīnies pret veciem rituāliem”. Izredzes piedalīties tradicionālās bērēs man iedvesa riebumu. Atceros, ka reiz biju klāt kādas vecas sievietes bērēs ciematā, kur tradīciju aizliegums netika ievērots pārāk stingri. Nelaiķes tuviniekiem bija balti galvas apsēji, balti linu krekli un ar baltu audumu pārvilkti apavi. Viņi raudāja un vaimanāja. Vecās sievietes mazdēls soļoja procesijas priekšgalā, nesot bambusa kārti ar piesietu balta papīra gabalu. Es nesapratu, kas uz tā bija rakstīts, bet tēvs pateica, ka zīmes stāsta par cerībām uz mierīgu ceļojumu uz viņpasauli un veiksmīgu reinkarnāciju. Mani pārņēma šausmas, kad es iedomājos, ka reiz ar šādu bambusa kārti vajadzēs soļot man. Mani klasesbiedri domātu, ka es esmu divkosis – skolā dziedu komunistu dziesmas, bet mājās piekopju pretīgus senus rituālus. Vēl ļaunāk – viņi mani izsmietu, ja es būtu spiests uzvilkt tādas dīvainas baltas drēbes.

Sākumā tēvs pūlējās vecmammu atrunāt. Pie pusdienu galda viņš stāstīja viņai par slavenajiem komunistu vadoņiem, kas atbalstījuši kremāciju, un par to, kā cilvēki tikuši izslēgti no partijas par to, ka rīkojuši tradicionālas bēres un kāzas, – par to, kā izpostītas viņu dzīves. Atnācis no darbabiedra bērēm Saņdžao krematorijā, viņš stāstīja:

– Tas nemaz nebija tik slikti. Kad mēs nomirstam, mūsu prāts izgaist, un mūsu vairs nav. Kāda gan starpība, kas notiek ar mūsu ķermeņiem?

Vecmamma purināja galvu; kremācija viņai iedvesa šausmas.

– Es negribu, ka mani pēc nāves spīdzina ugunī, – viņa teica.

Viņa bija dzirdējusi, ka krematorijas strādnieki pēc katra nelaiķa sadedzināšanas nemaz pilnībā neizgrābjot krāsnis.

– Kad viņi izgrābs no krāsns tās pelnu saujas, kā tu zināsi, ka tā esmu es? Varbūt mirušo piemiņas dienā tu godināsi kāda cita cilvēka māti?

Tad viņa piecēlās un, lai pieliktu sarunai punktu, sāka novākt galdu.

Māte nespēja noskatīties, ka viņas vīrs tik viegli padodas.

– Kur tad lai mēs jūs aprokam? – viņa jautāja. – Vai jūs šajā pilsētā esat redzējusi kādu kapsētu?

Vecmamma apklusināja māti ar aizkaitinātu žestu.

– Kurš tad teica, ka es gribu, lai mani apglabā Sjiaņā? Es atgriezīšos savā ciematā Henaņas provincē. Es gribu, lai mani aprok blakus manam vīram.

Mūsu acis neticīgi iepletās. Tas bija kaut kas jauns.

Vectēvs nomira ar tuberkulozi pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem Huanhes krastos. Viņa bieži lielījās, ka šo kapa vietu palīdzējis izvēlēties slavens fen šui skolotājs, kurš solījis, ka tā atnesīšot pārticību turpmākajām paaudzēm. Vecmamma bija pārliecināta, ka, viņai no jauna satiekoties ar vectēvu, noslēgtos vesels paaudžu cikls un pār viņas pēctečiem, proti, mani, manām māsām un mazo brālīti, nāktu liela svētība.

– Ne jau manis dēļ jūs to darāt, – viņa sacīja. – Tas ir mūsu ģimenes nākotnes vārdā.

Pamazām vecmamma par savu gaidāmo aiziešanu sāka izteikties arvien plašāk un uzstājīgāk, bet tēvs arvien vairāk ierāvās sevī. Pie pusdienu galda viņš tagad reti ko sacīja. Reizēm, pamodies nakts vidū, es dzirdēju, kā viņš mātei kaut ko čukstus stāsta par vecmammu. Kā daudzi ķīnieši tolaik, tēvs bija kaismīgs partijas atbalstītājs. Es redzēju, cik pārliecināti viņš uzstājās publiskos mītiņos, bet mājās viss bija pavisam citādi. Reiz skolotāja nolasīja mums priekšā rakstu, kurā bija nosodīts Konfūcija iztirzātais “dēla bijības” jēdziens.

– Ja jūsu vecāki vai radinieki iesaistījušies jebkādās kontrrevolucionārās darbībās, jums par viņiem bez mazākās svārstīšanās jāziņo, – viņa sacīja.

Kad es skolotājas vārdus atstāstīju tēvam, viņš tos nosauca par tukšu propagandu.

– Tā cilvēki runā citu priekšā, – viņš teica. – Tikai muļķi nodos vecākus, kuri viņus uzaudzinājuši un par viņiem rūpējušies.

Viņš brīdināja, lai es citiem nestāstu, ko esmu dzirdējis mājās.

– Tā nav viņu darīšana, – viņš sacīja.

Vairākus mēnešus neizlēmīgi svārstījies, tēvs beidzot izlēma. Kādu dienu pēc vakariņām viņš lūdza mūs visus palikt pie galda un paziņoja:

– Vecmamma daudz upurējusi mūsu ģimenes labā. Tagad mūsu kārta nedaudz uzupurēties. Mēs sakrāsim naudu un izstrādāsim plānu, lai pēc vecmammas nāves piepildītos viņas vēlēšanās. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, jo ne jau visi to sapratīs. Tāpēc nerunājiet ar saviem klasesbiedriem par to, ko mēs darām vecmammas labā.

Un, ieskatījies pēc kārtas katram no mums acīs, tēvs piebilda:

– Lai tas paliek mūsu noslēpums.

It kā lai pasvītrotu, cik steidzami ir mūsu plāni, drīz pēc tam vecmamma saslima. Viņas drudzis nenorima par spīti antibiotikām, ko tēvs iegādājās darbavietas klīnikā, tāpēc viņš, paklausot darbabiedra ieteikumam, kāpa uz divriteņa un devās uz priekšpilsētu pie kāda doktora Sjui, tautas medicīnas pazinēja. Neraugoties uz savu ticību visam mūsdienīgajam, tēvs pilnībā neuzticējās Rietumu medicīnai. Doktors Sjui strādāja par tehniķi zeķu fabrikā, bet vakaros piepelnījās, piekopjot herbālo medicīnu. Vairākas reizes viņš bija pieķerts, un uz ielas netālu no fabrikas es biju redzējis izliktus lielus plakātus, kuros nosodīta viņa nodarbošanās. Tagad doktors Sjui palīdzēja tikai saviem draugiem. Ieradies mūsu mājās, viņš pārbaudīja vecmammas pulsu, apskatīja viņai mēli un ieskatījās acīs. Tad doktors paziņoja, ka viņa ciešot no šan huo – pārliecīga uguns daudzuma organismā – un tas izraisot iekaisuma procesus. Viņš uzskribelēja uz lapiņas veselu drogu sarakstu un pasniedza tēvam, kurš, acis samiedzis, pūlējās to saburtot. Man nākamajā dienā nebija jāiet uz skolu, tāpēc es ar doktora Sjui recepti devos uz kādu saldenas smaržas pildītu veikaliņu, kur tirgoja ārstniecības augus; tur es noskatījos, kā no plauktos saliktajām stikla burkām ņemtas saknes un man nepazīstamus objektus nosver, sasmalcina un sajauc sešās mazās paciņās.

Sešus vakarus tēvs iztukšoja vienas paciņas saturu mazā māla podiņā ar ūdeni, ko pēc tam uz vairākām stundām atstāja burbuļot un ievilkties uz ogļu plīts. Gatavās zāļu tējas bija pietiekami, lai līdz malām piepildītu mazu bļodiņu, un vecmamma, nepatikā viebjoties, malkoja tumšo šķidrumu.

Slimība atņēma vecmammai daudz spēka, bet ne viņas dzelžaino apņēmību. Viņa lika tēvam pasūtīt zārku. Es jutu, ka vecmamma baidās – bez gatava zārka tēvs piekāpsies partijas spiedienam un, tiklīdz viņa būs nomirusi, tā iemetīs mirstīgās atliekas krāsnī.

Dažas turpmākās dienas tēvs pārnāca mājās agri un tūlīt atkal devās prom. Vairākus vakarus viņš pavadīja kopā ar kādu īpaši tuvu draugu, kuru mēs bijīgi uzrunājām par tēvoci Li; divatā viņi mēģināja tikt skaidrībā, kādas varētu būt vecmammas apglabāšanas nevēlamās politiskās sekas. Tēvocis Li, kurš tēvu pazina jau kopš abu mācekļa laikiem pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, bija pilsētas Vieglās rūpniecības biroja vadītājs; tā bija iestāde, kurai bija pakļauta tēva darbavieta. Viņš apbrīnoja tēva drosmi.

– Tava māte tik daudz dzīvē izcietusi. Būtu jauki to viņai šādi atlīdzināt, – tēvocis Li tēvam sacīja.

Tēvocis Li solīja, ka mēģināšot tēvu izpestīt, ja kaut kas noiešot greizi, bet viņš nedomāja, ka radīsies kādas problēmas, ja vien viss tiks nokārtots bez lieka trokšņa.

– Tu nāc no proletariāta ģimenes, un tava māte bija trūcīga un neizglītota kalpone. Visticamāk, viņi pievērs uz to acis, – viņš teica.

Man ienāca prātā, ka mūsu tuvākā apkārtne, izrādās, ir pilna ar noslēpumiem, kuru skaitā bija arī iespēja atrast cilvēku, kurš pelna iztiku, gatavojot zārkus, kaut gan šis amats bija aizliegts un gan pircējam, gan pārdevējam draudēja bargs sods. Tēvs nolēma, ka, ja zārks vecmammai kaut kādā veidā palīdzētu izveseļoties un dotu sirdsmieru, viņš ir gatavs riskēt.

Kad es pārnācu no skolas, mūsu mazais pagalmiņš bija līdz pusei piekrauts ar plāniem priedes koka dēļiem. Vairāki ziņkārīgi kaimiņi saprotoši pamāja ar galvu, uzklausījuši tēva paskaidrojumu, ka viņš nolēmis pagatavot jaunas mēbeles mājai. Visi zināja par vecmammas slimību un to, ka zārkus parasti būvē tieši no priedes, bet neviens to pat nepieminēja, vienīgi atzinīgi izteicās, cik tie esot labi dēļi.

Tajos laikos nebija iespējami atrast profesionālu galdnieku. Mana klasesbiedra Fena tēvs vadīja galdnieku brigādi tēva kompānijā. Reiz Fena tēvs paņēma dažas brīvas dienas, sakot, ka ir saslimis, bet patiesībā slepeni aizbrauca uz Gaņsu piepelnīties. Kāds nosūdzēja viņu partijas sekretāram; divi drošības spēku virsnieki atveda Fena tēvu atpakaļ un lika viņam nokārtu galvu stāvēt visu priekšā nosodījuma mītiņā, kurā piedalījās darbabiedri un viņu ģimenes. Mēs visi pacēlām dūres un saucām:

– Nost ar kapitālistisko alkatību!

Pēc tam mēs mēnešiem ilgi izvairījāmies ar Fenu sarunāties.

Tēvs apjautājās saviem draugiem, vai viņiem nav pazīstams kāds galdnieks amatieris, taču neviens nevarēja palīdzēt. Viņš jau bija uz izmisuma robežas, kad palīgā pieteicās kāds melnstrādnieks, ar kuru viņš bija iedraudzējies. Padzirdējis par vecmammas problēmu, viņš piedāvāja savas galdnieka iemaņas un apsolīja brīvdienā par godu Starptautiskajai darbaļaužu solidaritātes dienai atvest arī divus draugus, kuri palīdzētu izgatavot zārku. Ja māte viņus cienātu ar labu alkoholu un garšīgu ēdienu, šie cilvēki strādātu par brīvu, un neviens nevarētu pārmest, ka viņi piepelnās.

1. maija rītā ap pulksten astoņiem galdnieks un viņa draugi bija klāt. Māte izvilka mūs ar māsām no gultām un aizsūtīja spēlēties ar citiem bērniem, piekodinot – man likās, nevajadzīgi – turēt mēli aiz zobiem. Pusdienlaikā, kad mēs pārnācām, gaiss smaržoja pēc priežkoka, pagalms bija piemētāts ar skaliem un zāģskaidām. Pusdienas pasniedza uz maza galdiņa dzīvojamajā istabā. Līdzās lielai bļodai ar karstu rīsu novietoja pudeli iecienītās vietējās Sjifen markas rīsa degvīna, ko tēvs bija iegādājies melnajā tirgū; ap to bija izkārtots vesels gaļas un dārzeņu ēdienu mielasts.

Rīsi un cūkgaļa bija normēti produkti; uz katru pieaugušo drīkstēja iegādāties puskilogramu gaļas un puskilogramu rīsu mēnesī. Rīsus audzēja valsts dienvidos un tad transportēja uz ziemeļiem. Ikdienā mēs lielākoties ēdām nūdeles un kukurūzas maizi. Ieraugot un saožot tik daudz ēdiena, man sāka tecēt siekalas, bet māte ievilka mani virtuvē, kur iedeva kukurūzas maizes ņuku. Viņa apsolīja atdot man ēdiena atliekas, ja es viesu klātbūtnē labi uzvedīšos. Es sapratu: tas viss bija par godu vecmammai un “mūsu ģimenes nākotnei”. Lai pacienātu galdniekus ar tādu vērienu, mēs izsmēlām visas produktu normas un pēc tam vēl ilgi iztikām bez gaļas.

Otrās dienas beigās tika novākti dēļu gali un zāģskaidas, un mēs ieraudzījām milzīgu taisnstūrainu šķirstu, kas bija novietots uz diviem koka soliņiem un viscaur rotāts ar tradicionāliem ķīniešu kokgriezumiem. Es pakāpos uz soliņa un ielūkojos zārkā. Tur ietilptu veselas divas vecmammas, un es tēvam pajautāju, kāpēc tādai sīkai večiņai vajag tik daudz vietas.

– Neaizmirsti, ka tava vecmamma būs satīta vatētā segā un daudzās drēbju kārtās.

Es piekrītoši pamāju un sāku smieties, kad tēvs piemetināja:

– Mēs taču negribam viņu saspiest pārāk cieši.

Pēdējo reizi zārku kārtīgi noslaucījuši, galdnieki ar tēvu to pacēla un ienesa istabā. Māja nebija liela, un es biju neizpratnē, kur gan mēs zārku paslēpsim no ziņkārīgām acīm. Vecmammas gulta aizņēma vienīgo brīvo vietu dzīvojamajā istabā, un māsu guļamistaba jau tā bija pārpildīta. Atlika vienīgi vecāku istaba, kurā mitinājāmies arī mēs ar mazo brālīti. Es mēmi noskatījos, kā izjauc manu mazo dēļu gultiņu un tās vietā noliek zārku. Starp to un sienu palika šaura sprauga, un tur vajadzēja gulēt man. Turpmākos sešpadsmit mēnešus es biju zārka sargs, lai gan, taisnību sakot, atceros tikai pašu pirmo nakti, kad doma par vecmammas nāvi manā iztēlē ieguva fiziskus apveidus. Es mētājos un grozījos savā jaunajā gultiņā. Man uzmācās drebuļi, kaut gan nakts bija silta. Kādu dienu vecmamma aizies, un neviens viņu vairs nekad neredzēs. Mana skolotāja teica, ka līdz ar cilvēka nāvi viss esot beidzies; nekas pāri nepaliekot. Un viņa ķermenis esot kā tase ūdens, kas izliets izkaltušā zemē, – tas pazūd bez pēdām. Vecmamma vienkārši izgaisīs, it kā viņas nekad nebūtu bijis.

Uz brīdi es tomēr biju iesnaudies; pamodos no mātes skaļajiem krācieniem un dzirdēju, kā mūsu kaimiņi, kuru mājai bija kopīga siena ar mūsējo, ienāk no sava mazā pagalmiņa, vēl joprojām tērzējot un smejoties. Es nekustīgi vēros pustumsā. Nakts bija spokaini klusa, un vasaras vējiņš bužināja vīģu koka biezo lapotni. Es biju pilnīgi pamodies. Atcerējos stāstu par jaunu sievieti, kura aizrijās ar ēdiena kumosu. Ģimene viņu apglabāja, un visi ļoti bēdājās. Pēc trim dienām viņas zārku izraka kapu zaglis, kurš meklēja vērtslietas. Kad viņš pacēla vāku un izmeta no šķirsta sievietes ķermeni, izsprāga rīklē iesprūdušais kumoss, un viņa ievilka elpu, atvēra acis un piecēlās sēdus. Zaglis kliegdams metās bēgt un nozvērējās, ka turpmāk zagšot tikai no dzīvajiem. Ja nu mēs apglabājam vecmammu un viņa arī atdzīvojas? Viņai taču nepietiks spēka pacelt smago vāku. Kā viņa tiks ārā? Es piecēlos, aizgāju uz dzīvojamo istabu un saritinājos blakus vecmammai viņas gultā. Aizmigt bija pavisam viegli.

Likās, ka zārks palīdz pret ļaunajiem gariem, bet varbūt tam bija kaut kāds sakars ar doktora Sjui herbālajiem medikamentiem. Lai nu kā, bet vecmamma izveseļojās. Taču mēs vēl jo-projām dzīvojām kā aplenkumā. Tēvs un māte dzīvoja pastāvīgās bailēs, vai kāds no viņa darbabiedriem, kas dzīvoja tajā pašā namiņu kompleksā, mūs nenosūdzēs.

– Es jutos tā, it kā mēs būtu zagļi un darītu kaut ko ļoti sliktu, – pēc vairākiem gadiem, ciemojoties pie manis universitātē, tēvs atzinās. – Katru reizi, kad es ierados uz kārtējo sapulci, man likās, ka partijas sekretārs visu zina – viņš uz mani tik dīvaini skatījās.

Tēvs teica – viņš zinājis, ka nedara neko sliktu, bet juties vainīgs, ka rīkojas pretēji partijas gribai. Man uzmācās tieši tādas pašas bailes. Turpmākos sešpadsmit mēnešus, līdz es aizbraucu uz internātskolu, man nebija drosmes aicināt ciemos savus draugus; ja nu viņi uzzinātu, ka es, krietns komunists, patiesībā esmu krāpnieks?

Zārks vēl joprojām stāvēja vecāku istabā, bet pēc vecmammas izveseļošanās tas kļuva par krātuvi, kur glabāt melnā tirgus kviešu un kukurūzas miltu maisus, ko vecāki pirka, lai nodrošinātos pret badu. Dažas avīžu kārtas un divi lieli galdauti to pārvērta par gluži ikdienišķu masīvu mēbeli, un drīz vien mēs to tikpat kā neievērojām. Es pamazām pārvarēju savas bailes un drīz vien jau naktīs itin saldi šņācu līdzās zārkam. Pienāca vecmammas septiņdesmit trešā dzimšanas diena, un viņa mierīgi dzīvoja tālāk, bet neaizmirsa pastāvīgi atgādināt, ka nu jau pavisam drīz miršot. Mēs ļāvām viņai tā domāt. Vakaros, nosēdušies zem kailās spuldzes, kas karājās virs pusdienu galda, tēvs un māte turpināja kalt plānus, kā nogādāt vecmammas pīšļus līdz apbedīšanas vietai līdzās viņas vīra kapam. Mums ar tēvu, proti, dēlam un mazdēlam, vajadzēja spēlēt galvenās lomas “Huanu ģimenes pagrīdes projektā”, kā es to dēvēju.

Ja vecmamma nomirtu ziemā, agrā pavasarī vai vēlu rudenī, mēs atrastu kādu, kam pieejams smagais auto, lai pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk nogādātu vecmammas mirstīgās atliekas uz viņas dzimto ciematu. Tas būtu divdesmit sešu stundu brauciens pa grambainiem, dubļainiem ceļiem. Taču, ja dienesta kravas auto tobrīd nebūtu pieejams, mēs vērstos pie ģimenes drauga, kurš strādāja par vilciena mašīnistu un varēja piedāvāt pazīšanos dzelzceļa stacijā. Mēs zārku ietītu un iestumtu preču vilciena vagonā. Ja tajā dienā preču vilciena nebūtu, mēs atteiktos no zārka, ievīstītu vecmammu vatētajā segā un iekāptu ar viņu pirmajā pasažieru vilcienā uz Henaņu, samelojot, ka viņa ir smagi slima. Mēs izspriedām, ka, piepakojot segu ar ledu, mums izdotos izturēt sešu stundu braucienu, neizraisot aizdomas. Līķu pārvadāšana pasažieru vilcienos bija stingri aizliegta, un mums vajadzētu paļauties uz nevainojamu dzelzceļa satiksmi. Ja mūs pieķertu, vecmammas pīšļus izliktu no vilciena tuvākajā pieturā un nosūtītu uz krematoriju, bet mūs ar tēvu arestētu.

Ja vecmamma nomirtu vasarā, kritisku lomu spēlētu laiks. Nolēmām, ka tādā gadījumā mēs viņu apglabātu tuvējos laukos un sagaidītu nāves trešās gadadienas svinības, lai zārku izraktu un nogādātu uz viņas ciemu. Tie būtu dārgi un sarežģīti manevri, kas liktu rīkoties divos piegājienos un ne mirkli nezaudēt modrību. Taču tas bija reālistisks plāns, un mūsu vectante, vecmammas māsa, teica, ka nebūtu grūtību atrast vietu viņas ciema kapsētā līdz brīdim, kad mēs būtu gatavi izšķirošajam posmam.

Nebija ne mazāko šaubu, ka tas, ko mēs plānojām, ir nelikumīgi un ikviens, kas mums palīdzētu, pastrādātu noziegumu, tāpēc mani vecāki rūpīgi izvēlējās ģimenes locekļus un uzticamus draugus, kas būtu gatavi riskēt. Izrādījās, ka tas nav nemaz tik grūti. Drīz vien bija izraudzīta vesela rinda “tēvoču” un “tantu” ar visplašāko sakaru loku. Tēvs izskatīja sarak-stu un, tā sakot, ieeļļoja zobratus, lai mēs būtu droši, ka izšķirošajā brīdī operācija noritēs bez mazākās aizķeršanās.

Ik gadu Jaungada pirmajā dienā, tūlīt pēc tradicionālajām pelmeņu pusdienām, tēvs nosēdināja mani sava divriteņa aizmugurē un mēs izbraukājām visu pilsētu, izvadājot dāvanas visiem, kas bija kaut kā saistīti ar mūsu plānu. Pusaudža gados es šo Jaungada braucienu sāku gaidīt ar šausmām. Viss plāns kopumā man likās pārspīlēts un nereāls, un es tā arī pateicu.

– Kam vajadzīga visa šī ņemšanās? – es jautāju savā, es nešaubos, činkstulīgi pārgudrajā balsī, kāda raksturīga pusaugu zēniem. – Kad vecmamma būs mirusi, viņa jau vairs nezinās, ko mēs iesākam ar viņas pīšļiem.

Tēvs tad dusmīgi sarauca pieri un izskatījās ļoti vīlies.

– Kad būsi pieaudzis, sapratīsi.

Es drīz vien uzķēru, ka, ja atteikšos braukt, viņš mani piekukuļos ar lielākas kabatas naudas solījumiem.

Tēva alga bija maza, un ar laiku viņš sāka histēriski taupīt katru grasi. Savukārt māte labāk pārzināja Mao Ķīnas tirgus deficītus – valsts veikalos nekad neko nevarēja dabūt. Mūžam bija beigušies cukura, augu eļļas un kokvilnas auduma krājumi, un māte, tāpat kā visi, stāvēja garās rindās, tiklīdz padzirdēja, ka pievestas jaunas preces, un tad sapirkās tik daudz, cik spēja panest. Tēvam likās, ka tā ir izšķērdība: ziepju krājumi vairākiem gadiem; augustā pirkts zila auduma baķis nākamā gada skolas formas tērpiem; cepameļļas bundžas vairākiem mēnešiem uz priekšu. Algas dienā tēvs pieprasīja, lai māte visu naudu atdod; viņš to kopā ar savu ieslēdza sava vecā, nobružātā rakstāmgalda atvilktnē, no kuras krājumiem viņš kontrolēja ģimenes budžetu un, iztincinājis par tēriņiem, izsniedza mums, bērniem, kabatas naudu.

Es ņēmu ļaunā, ka man vajadzēja ciest no tēva taupības. Kad sāku mācīties vijoļspēli, man ļoti gribējās pašam savu instrumentu. Es atradu veikalā vijoli, kas maksāja tikai piecpadsmit juaņu, un mēnešiem ilgi bikstīju tēvu katru baltu dienu.

– Tas ir mūsu ģimenes nākotnei, – viņš vienmēr atbildēja. – Mums jāsakrāj nauda vecmammas bērēm. Nopirkšu tev dārgu vijoli, kad būsi kļuvis par slavenu mūziķi.

Viņš sacīja, lai es aizņemos vijoli no skolas. Tikai vēlāk es izrēķināju, ka piecpadsmit juaņu ir ceturtā daļa no tēva algas. Tēva sīkstulība kļuva par pastāvīga un arvien pieaugoša saspīlējuma avotu. Nākamajā ziemā pēc vecmammas slimības mammai piedāvāja doties komandējumā uz Šanhaju; es zināju, ka tur ir daudz augstu namu un tieši tur ražo piena konfektes “Baltais trusītis”. Māte bija sajūsmā; kopš mūsu piedzimšanas viņa nebija izbraukusi ārpus pilsētas. Braucienam par godu viņa gribēja naudu jaunam ziemas mētelim, bet saņēma no tēva to pašu atbildi, ko mēs visi. Māte aiz dusmām zaudēja savaldību. Vecākiem palaikam gadījās domstarpības, kā jau visiem, bet līdz tam vakaram mēs nebijām redzējuši, ka viņi pa īstam sastrīdas. Mēs ar māsām nolīdām kaktiņā un noskatījāmies, kā māte pārskaitusies izbrāžas no mājas. Tēvs apsēdās pie krāsns un saīdzis dzēra tēju. Vecmamma apsēdās uz gultas malas un, nepatikā sakniebusi lūpas, caur zobiem izgrūda:

– Cik briesmīga sieviete!

Tas tikai no jauna uzkurināja tēva dusmas; tagad viņš uzklupa vecmammai un, pacēlis balsi, pavēlēja, lai viņa izbeidzot tādas runas. Māte un tēvs nesarunājās vairākas dienas. Māte staigāja apkārt kā negaisa mākonis. Māja bija klusa un ļoti auksta. Pēdējā vakarā pirms aizbraukšanas māte pārnāca mājās ar jaunu ziemas mēteli – smaidīga un runīga. Likās, ka norimusi milzu vētra, un bērni atvieglojumā uzelpoja. Tēvs saprata, ka bija gājis par tālu.

Viss tēva grandiozais apbedīšanas plāns bija atkarīgs no tā, vai izdosies uziet vectēva kapa atrašanās vietu. Vecmamma atminējās, ka tas bijis vietā, kur gar ciemu plūstošā Huanhe met nelielu līkumiņu, – tieši pašā zemes strēles galā. 1977. gadā tēvs uz nedēļu paņēma atvaļinājumu, piebāza somas ar naudu un dāvanām un atgriezās savā dzimtajā ciemā, lai sameklētu sava tēva kapu.

Ziņa par mana tēva atgriešanos izplatījās strauji, un drīz pēc ierašanās viņu jau ielenca vesels radu bataljons – vectēvoči, tantes, brālēni un māsīcas, brālēnu brālēni. Svarīgākie bija kontakti ar diviem vectēva brālēniem. Vecākais no viņiem, Joušens Huans, bija ciema vecākais. Pagāja kāds laiciņš (par aptuveno atrašanās vietu šaubu nebija), līdz Joušens garajā zālē uzgāja kaut ko līdzīgu nezināma cilvēka kapam un pasludināja, ka tieši tur esot aprakts vectēvs. Viņš nosolījās, ka likšot to sakopt, un piedāvājās pats personīgi uzraudzīt visus vecmammas bēru priekšdarbus. Tēvs aizbrauca no ciema ar tukšu somu, toties ļoti atvieglots. Bet mūs neizdevās tik viegli pārliecināt: kā viņš varēja būt drošs, ka šis pamestais kaps tiešām ir vectēva atdusas vieta? Ja par apbedīšanu arī būtu bijušas kādas rakstiskas ziņas, kari un plūdi tās noteikti iznīcinājuši. Kas to zina, kā upes krasti mainījušies kopš vectēva nāves? Tēvam apnika klausīties mūsu šaubu pilnajās pārdomās, un viņš teica:

– Vienkārši ticēsim.

Domāju, ka sirds dziļumos viņš bija noskaņots tikpat skeptiski kā mēs, taču izvēlējās ticēt. Tēvs uzskatīja, ka mana kaligrāfija ir pārāka par viņa kricelīgajām rakstu zīmēm, tāpēc nodiktēja man pateicības vēstuli Joušenam un pārskaitīja viņam pa telegrāfu četrdesmit juaņu, gandrīz veselu mātes mēneša algu, lai segtu kapa uzturēšanas izdevumus.

Es aizbraucu no Sjiaņas 1989. gadā, lai sāktu studijas universitātē. Tā paša gada beigās tēva darbavieta uzcēla jaunu piecstāvu dzīvojamo ēku no sarkaniem ķieģeļiem. Pateicoties atbildīgajam amatam, tēvam piešķīra dzīvokli mājas pirmajā stāvā. Dzīvokļos bija labierīcības un modernas virtuves, taču daudz mazākas istabas, un vecmammas zārku vienkārši nebija, kur novietot. Tas pārcēlās uz kādu neuzkrītošu, ķieģeļu grēdas piesegtu kaktu vienā no tēva pārraudzītajām lielajām noliktavām. Reālie draudi tēva rūpīgi izstrādātajam plānam nāca no lauku puses. Dena Sjaopina modernizācijas kampaņa tolaik uzņēma apgriezienus; vietējā pašvaldība nolēma uzbūvēt ceļu, kas ietu cauri vectēva kapsētai, un, lai vairotu arvien augošā ciema ienākumus, iestādīt šajā vietā augļu dārzu. Ģimenēm tika dots rīkojums pārcelt savu tuvinieku kapus uz kādu citu vietu, kamēr buldozeri nav visu nolīdzinājuši.

Tēvs bija pret šādu kapa vietas pārcelšanu un to diezgan spēcīgiem vārdiem vēstulē darīja zināmu Joušenam, kurš vēl joprojām bija ciema vecākais. Joušens atbildēja, ka esot cīnījies ar vietējiem ierēdņiem, lai nosargātu vectēva kapu, – esot pat gūlies ceļā buldozeram, kas atsūtīts, lai nolīdzinātu kapsētu līdz ar zemi. Vectēva kapu esot izdevies nosargāt, bet vajagot piekukuļot dažus vietējos ierēdņus. Māsas un brālis vēstulēs neslēpa savu skepsi (sak, jā, kā tad!), bet tēvu Joušena varonīgā rīcība pārliecināja un aizkustināja. Viņš nosūtīja naudu šiem it kā nepieciešamajiem kukuļiem.

Kad 1985. gadā Joušens pēc sirdslēkmes nomira, tēvs ļoti pārdzīvoja. Joušena palīdzība taču bija viņa plāna stūrakmens. Tēvs sazinājās ar Minšenu, otru vectēva brālēnu, kurš nosolījās plānu īstenot. Minšens reiz bija pie mums ciemojies, un man viņš atstāja godīga cilvēka iespaidu. Pateicībā tēvs atveda uz pilsētu Minšena septiņpadsmitgadīgo dēlu, iekārtoja puisi uz dzīvi mūsu mājās un sameklēja viņam darbu. No pilsētas uz laukiem un atpakaļ ceļoja vēstules; ik reizi, kad ciemos atbrauca kāds radinieks, tēvs Minšenam sūtīja dāvanas. Viss beidzās ar to, ka vectēva kapu tomēr nolīdzināja, bet Minšens teica, ka viņam izdevies šo vietu iezīmēt, tā ka viss vēl nebija zaudēts.

1985. gadā es pabeidzu universitāti un atradu skolotāja darbu tuvāk mājām. Katru mēnesi es daļu no algas ziedoju vecmammas bēru fondam. Tēvs gandrīz līksmoja ik reizi, kad es viņam pasniedzu naudas zīmju žūksni un viņš varēja to ieslēgt vecā rakstāmgalda atvilktnē:

– Tas ir mūsu ģimenes nākotnei.

Būtisku ieguldījumu apglabāšanas plānā deva mana vecākā māsa, lai gan sākumā es nebūtu domājis, ka iznākums varētu būt tāds. Pēc divu gadu attiecībām ar kādu studiju biedru viņa no jaunā cilvēka saņēma bildinājumu. Māsas pielūdzēja vecāki nāca no trūcīga un atpalikuša provinces ciema. Māte un tēvs bija pret šīm kāzām: viņi vēlējās, lai meita ieprecas ģimenē ar pilsētas saknēm. Taču māsa vienmēr bijusi viltīga, un viņa izstrādāja veselu plānu, lai pārvilinātu tēvu savā pusē. Ar sava izredzētā ģimenes palīdzību viņa izteica piedāvājumu, ko tēvam būtu grūti atraidīt: ja viņa apprecētos, tad jaunie radinieki palīdzētu atrast vietu savā piepilsētas kapsētā. Tas nozīmēja, ka, ja gadījumā rastos problēmas ar Henaņas plānu, tēvam būtu stabils rezerves variants. Māsas toreizējais pielūdzējs tagad ir mans svainis.

Jauniem cilvēkiem liekas, ka vecie dzīvo mūžīgi. Viņi jau ir veci, kad mēs vēl esam jauni, un paliek veci, kamēr mēs sasniedzam briedumu un pamazām paši sākam novecot. Savu astoņdesmit trešo dzimšanas dienu vecmamma sagaidīja ar tādu pašu pārliecību par nāves tuvumu kā pirms desmit gadiem, toties ar zināmu atvieglojumu – viņa zināja, ka tēvs visam ir sagatavojies. Un tomēr pagāja astoņdesmit trešā, tad – astoņdesmit ceturtā dzimšanas diena, bet vecmamma vēl joprojām bija sveika un vesela. Nevar gan teikt, ka šajā laikā nebūtu bijis nekādu trauksmes signālu. Kādu nakti vecmamma mūs visus pamodināja un lika sanākt pie viņas gultas, lai uzklausītu viņas pēdējos vārdus. Tika atsaukts ārsts. Viņš iedeva dažas nomierinošas tabletes, un nākamajā dienā vecmamma pamodās gluži spirgta, it kā nekas nebūtu noticis. Toties tēvam kļuva slikti – viņam uznāca sirdsklauves.

– Man likās, ka es būšu gatavs, – viņš ārstam teica. – Bet tagad es jūtos pilnīgi sabrucis.

1986. gada rudenī vecmammai konstatēja olnīcu vēzi. Ārsts teica, ka, ņemot vērā viņas gadus, audzējs diez vai īpaši strauji pieņemšoties apmēros. Operācija un sekojošais
ķīmijterapijas kurss tikai sabojātu to laiciņu, kuru viņai, domājams, atlicis nodzīvot. Viņš ieteica atteikties no ārstēšanas un ļaut visam ritēt savu gaitu. Tēvs informēja visus, kam viņa drāmā bija uzticēta kāda loma, ka uz skatuves var nākties kāpt agrāk, nekā plānots, un sāka gaidīt. Pagāja trīs mēneši, bet nekas nenotika.
Kad tēvs vēl tikai uzņēmās atbildību par to, lai vecmamma atkal nonāktu līdzās vectēvam, viņam bija četrdesmit pieci gadi un es tikko biju sācis iet pamatskolā. 1988. gadā tēvam palika sešdesmit; viņam bija pilnīgi sirma galva. Es biju kļuvis par skolotāju, mans jaunākais brālis bija pabeidzis arodskolu, un visas manas māsas bija precējušās un strādāja. Tajās reizēs, kad mums visiem gadījās sanākt kopā, mēs pūlējāmies tēvu pierunāt mazliet atpūsties un sākt domāt arī par sevi, nevis nemitīgi rūpēties tikai par citiem. Es viņu aizvedu uz Šanhaju, un viņš man pastāstīja, ka pirms apprecēšanās ļoti mīlējis ceļot. Neatcerējos, ka viņš kādreiz būtu kaut kur braucis.

– Visus līdzekļus man vajadzēja veltīt tam, lai uzaudzinātu jūs, bērnus, un sagatavotos jūsu vecmammas bērēm, – viņš teica.

Kādā nedēļas nogalē, pārbraucis mājās, es pamanīju, ka tēva klepus nenorimst gandrīz ne uz mirkli. Tēvam visu mūžu bija neveselas plaušas, bet viņš aizbildinājās, ka viegli saķerot bronhītu – neesot par ko uztraukties.

– Tas tikai viegls bronhīts, – viņš mēdza teikt un pakratīt herbālā klepus sīrupa pudeli, lai parādītu, ka cītīgi ārstējas. Taču klepus nepārgāja, un mums izdevās panākt, ka viņš aiziet pie īsta ārsta. Es samainīju stundas ar citu skolotāju un aizvedu tēvu uz slimnīcu. Sākotnējā diagnoze bija plaušu karsonis, un tēvam parakstīja antibiotiku kursu. Pēc nedēļas piezvanīja māte un pateica, ka tālākā izmeklēšanā plaušās atklājies sīkšūnu vēzis. Dažu nedēļu laikā viņš kļuva bāls un saguris un strauji izdēdēja, jo pēc ķīmijterapijas viņam bieži bija slikti. Tas bija laiks, kad Ķīna sāka mokošu ekonomikas pāreju, atsakoties no centralizētās plānošanas. Dažu ikdienā nepieciešamu preču cenas pieauga pat piecas reizes. Vienas dienas laikā visi agrākie ietaupījumi zaudēja jebkādu vērtību. Tēvs kļuva arvien drūmāks. Reiz, kad viņu apmeklēju slimnīcā, viņš nomurmināja:

– Ar to naudu, ko mēs krājām divdesmit gadu, tagad droši vien nepietiek pat krāsu televizoram, – un izdvesa smagu nopūtu, kas uz visiem laikiem iespiedusies man atmiņā, – tā bija bezcerības un bezpalīdzības skaņa. Viņš nepaskatījās man acīs.

Septembrī es atgriezos Šanhajā, lai sāktu studijas maģistrantūrā. Man likās, ka vajadzētu palikt mājās, jo ārsti nelikās cerīgi noskaņoti par tēva izredzēm, bet viņš teica, lai es braucot vien.

– Tava nākotne ir svarīgāka, – viņš teica.

Manas aizbraukšanas vakarā tēvs paslepus pārnāca mājās, lai atvadītos. Tovakar viņš atdeva mātei atvilktnes atslēgu un piekodināja neko nesacīt vecmammai.

Mātes telegramma bija lakoniska – “Steidzies mājās. Tēvs mirst.”

Es iesēdos nakts vilcienā un vēlu nākamās dienas vakarā ierados Sjiaņā. Stacijā mani sagaidīja tēva draugs. Mēs devāmies taisnā ceļā uz slimnīcu. Tēvam deva elpot skābekli, un viņš bija pieslēgts pie neskaitāmām caurulītēm un vadiņiem. Nelikās, ka viņam būtu sliktāk nekā pirms manas aizbraukšanas, bet, kad apsēdos līdzās, tēvs man sacīja: “Ārstēšana nelīdz.” Pēc trim stundām viņš zaudēja samaņu.

Ārsts paskaidroja, ka tēva labā vairs neko nav iespējams darīt. Iespējams, ka viņš cīnīšoties vēl dienu vai divas, bet izredzes, ka viņš nāks pie samaņas, esot niecīgas. Man jautāja, vai es nedotu atļauju pārtraukt mākslīgu dzīvības uzturēšanu, kas tikai paildzinot ciešanas. Es piekritu. Jau pēc dažām minūtēm nožēloju, ka esmu pieņēmis šādu lēmumu, un ieskrēju palātā, lūdzot, lai ārsts tomēr vēl pēdējo reizi pamēģina. Taču bija jau par vēlu. Tēvs bija miris. Viņa mirstīgās atliekas aizveda uz slimnīcas morgu, un no turienes es varēju tās vest uz krematoriju.

Kad es pārnācu mājās, vecmamma sēdēja uz dīvāna un mani gaidīja. No manas sejas viņa droši vien saprata, ka kaut kas noticis. Mēs vecmammai visu šo laiku nestāstījām, cik tēvs ir smagi slims, jo baidījāmies, ka patiesību viņa varētu neizturēt. Viņa apbēra mani ar jautājumiem. Es negribēju būt tas, kurš viņai pasaka, kas noticis.

Nākamajā rītā pēc vecmammas atnāca kāds radinieks, lai mēs varētu izplānot tēva bēres. Viņa vaidēja un pretojās, kad iznesām viņu ārā, apguldījām uz kravas trīsriteņa un vedām pa pārpildītajām ielām. Nonākusi radinieka mājās, viņa iekrampējās manās rokās kā pārbijies bērns un lūdzās, lai es viņu nepametu. Tas nu man bija par daudz, un es sabruku. Raudāju vienlaikus bēdu un dusmu asaras. Man bija žēl vecmammas, kura zaudējusi savu vienīgo dēlu. Bet es arī nespēju piedot to, kā viņa ar tēvu bija manipulējusi, piespiežot veltīt sava mūža labākos gadus viņas bēru plānošanai. Viss šis plāns bija lāsts, kas izsūcis visus viņa dzīvības spēkus, līdz pāri palika tikai līķis. Es sasaucu ģimenes sapulci un, it kā lai sodītu tēvu par viņa apmātību ar tradīcijām, ierosināju sarīkot bēres bez kādiem rituāliem.

– Viņš nodzīvoja savu dzīvi kā priekšzīmīgs Komunistiskās partijas biedrs, – es sacīju, – un tāpēc, ievērojot partijas norādījumus, mums vajadzētu aizvest viņu uz Saņdžao krematoriju – un viss.

Es apzinājos, ka esmu netaisnīgs, taču tolaik biju divdesmitčetrgadīgs karstgalvis, kurš tikko zaudējis tēvu. Es biju dusmīgs. Māte uz mani neklausījās. Viņa ar mūsu tuvākajiem radiniekiem nolēma sarīkot tradicionālu apstāvēšanu un vienkāršu ceremoniju pēc kremācijas.

Māja bija izrotāta ar melnu audumu un draugu atsūtītajām balta papīra ziedu virtenēm. Māsas un brālis bija ģērbušies baltās linu drēbēs. Es atteicos kaut ko tādu vilkt mugurā, taču piekritu aplikt baltu galvas apsēju. Uz dzīvojamās istabas galda māte novietoja tēva fotogrāfiju un tai priekšā – vīraka kociņus un ēdiena un augļu traukus. Draugi un radinieki metās ceļos vai klanījās tēva portreta priekšā un dedzināja rituālo viltoto naudu.

Man vajadzēja ar viņa fotogrāfiju rokās iet pa priekšu māsām un brālim, apstaigājot tuvāko apkārtni – skandējot lūgšanas un vaimanājot, lai atsauktu tēva dvēseli uz pēdējo tikšanās reizi, pirms tā dodas uz viņpasauli. Lielākajā ielu krustojumā viens no mūsu radiniekiem ar krītu uzvilka uz ietves apli, nolika tā vidū vairākas kaudzītes rituālās viltotās naudas, aizdedzināja tās un sāka saukt tēvu vārdā:

– Atgriezies, Džijou, tavi bērni šeit sanākuši, lai tevi sagaidītu. Rīt no rīta mēs tevi izvadīsim. Lai tev mierīgs ceļojums! Neuztraucies par savu māti un bērniem. Mēs par viņiem labi parūpēsimies.

Uzplandīja liesmu mēles, un rudens vējš izkaisīja pelnus. Radinieks pavērsās pret mani un sacīja:

– Paskaties uz liesmām. Tavs tēvs ieradies pieņemt dāvanas.

Man nāca smiekli par viņiem visiem, par šo absurdo rituālu. Apstāvētāju pulciņš atsāka žēlabaino vaimanāšanu.

Nākamajā dienā pirms došanās uz krematoriju tas pats padzīvojušais radinieks man iedeva māla urnu ar apstāvēšanas laikā sadedzinātās rituālās viltotās naudas pelniem. Man vajadzēja to sadauzīt, kad procesija nonāks ielu krustojumā. Radinieks paskaidroja, ka urna simbolizē ķermeni, kurā šīs dzīves laikā glabājusies tēva dvēsele; saplēšot trauku, es tēvu atbrīvotu, ļaujot viņam piedzimt no jauna. Es biju pārguris un vienkārši darīju visu, ko man lika. Urna sašķīda neskaitāmās sīkās lauskās.

Krematorijā no skaļruņiem dārdēja pazīstamas sēru melodijas. Tēva mirstīgās atliekas bija ievietotas stikla šķirstā. Mēs nebijām nolīguši apbedītāju, lai līķi kaut kā īpaši apkoptu, bet tēva neskūtā seja izskatījās mierpilna. Bija atnākuši vairāk nekā divsimt cilvēku; daudzus no viņiem es nekad mūžā nebiju saticis. Partijas sekretārs nosauca tēvu par izcilu komunistu, kurš klusi strādājis savas darbavietas labā. Cits pēc cita pie paaugstinājuma nostājās draugi un kolēģi. Neviens no viņiem nepieminēja uzticību politiskiem ideāliem. Viņi runāja par to, kā tēvs viņiem palīdzējis darbā vai personīgajā dzīvē, nekad negaidot par to kādu atlīdzību. Mani satrieca, cik patiesi izjustas bija tēva draugu un darbabiedru runas. Vairāki cilvēki pieminēja vecmammas zārku kā piemēru tam, cik ļoti tēvs mīlēja savu ģimeni. Pienāca mana kārta runāt visas ģimenes vārdā. Pēkšņi man no prāta izgaisa jebkādas domas. Es studēju vienā no Ķīnas prestižākajām universitātēm un labi zināju, ka no manis gaida kādus saprātīgus, gudrus vārdus. Es palocījos pret savu mirušo tēvu un tad – pret klātesošajiem.

– Paldies, – es teicu.

Tas bija viss. Prātā nenāca nekas vairāk, ko varētu pasacīt. Šo brīdi es nožēlošu līdz mūža galam.

Pārskatot tēva papīrus, atsevišķā kaudzītē saliku visai apjomīgo saraksti vecmammas lietā; es meklēju kādu pavedienu, kas palīdzētu saprast, kāpēc viņu bija tā apsēdušas domas par viņas apglabāšanu. Atceros, ka bērnībā viņš man stāstīja par dēlu, kurš izgriezis no savas rokas gabalu miesas, lai izdziedētu savu slimo māti. Varbūt tas bija kaut kas tamlīdzīgs? Vai varbūt kaut kas savtīgāks – veids, kā pieveikt despotisku sistēmu, kam visai maz rūpēja indivīds, no kura pati tik daudz prasīja?

Kad es pēc bērēm aizgāju pārvest vecmammu mājās, viņa mani nepazina. Viņa vispār vairs nevienu nepazina, un šķita, ka arī apkārtne viņai liekas nepazīstama. Vecmamma izskatījās un izturējās kā bērns. Kāds pavecs kaimiņš man teica, ka tēvs droši vien paņēmis līdzi viņas dvēseli.

Es atgriezos Šanhajā, bet ziemas un vasaras brīvdienās gulēju blakus vecmammas gultai un kopu viņu – baroju un mazgāju viņu, mazgāju viņas drēbes un satīrīju pēc nesaturēšanas. Māte juta, ka viņas pienākums ir uzturēt gatavībā to kontaktu tīklu, ko tēvs bija izveidojis gadu gaitā, gatavojoties vecmammas bērēm.

1989. gada rudenī māte kādā pēcpusdienā ievēroja, ka vecmamma nenorij ēdienu un viņas galva ļengani nokarājas uz vienu pusi. Ārsts pārbaudīja vecmammas pulsu un teica, ka tas esot ļoti vājš. Māte apziņoja draugus un radiniekus, un vecmamma mierīgi aizgāja no šīs pasaules savu tuvo cilvēku vidū. Viņai bija astoņdesmit septiņi gadi. Tēva plāns bija tik pedantiski sīki izstrādāts, ka mātei atlika pavisam nedaudz darāmā: katrs no spēlētājiem lieliski zināja savu lomu. Pie mūsu mājas uzslēja telti. No noliktavas atveda zārku. Ieradās draudzenes, kas mātei palīdzēja apģērbt vecmammu pirms vairāk nekā desmit gadiem uzšūtajā apbedīšanas tērpā. Uz mūsu māju plūda nepārtraukta cieņas izrādītāju straume; daži ap vecmammas mirstīgajām atliekām aptina sarkanas aukliņas gabalus, ko pēc tam atdeva saviem bērniem – lai viņiem pieliptu kāda drusciņa no vecmammas veiksmes.

To, ka vecmamma nomirusi, man māte pateica tikai krietni vēlāk, tāpēc es uz bērēm neatbraucu. Viņa sacīja, ka neesot gribējusi traucēt manas mācības. Viņas ziņā bija izlemt, cik tālu ļaut īstenot tēva plānu. Pagalmā sērotāju pulks auga arvien lielāks, bet māte tikmēr dzīvoklī strīdējās ar tēva izveidoto komandu. Tagad, kad tēvs ir miris un manis nav mājās, mātei būtu par grūtu nogādāt vecmammu līdz viņas dzimtajam ciemam, viņi sacīja. Mana vecākā māsa teica, ka visvienkāršāk būtu apglabāt vecmammu tai zemes pleķītī, ko piepilsētas kapsētā bija rezervējis viņas vīrs. Ja mēs to tiešām vēlētos, kaut kad vēlāk varētu nogādāt viņu līdz pašam galam. Visi vienojās, ka tas tiešām ir pats labākais plāns. Nolēma arī, ka bēres jārīko klusas; viens no mātes brālēniem bija satiksmes policists, un viņš teica, ka lielākas procesijas policija apstādinot un piespiežot doties taisnā ceļā uz krematoriju.

Četros no rīta bija klāt trīs minifurgoni un viens kravas auto. Stipri lija. Vecmammas zārku, pārklātu ar brezentu, aiznesa uz smago mašīnu. Rūpīgi izvēlētā sērotāju grupiņa, atsakoties no tradicionālajām vaimanām un vīraka kūpināšanas, klusi sasēdās furgoniņos. Nelielais eskorts tukšajās ielās varēja uzņemt pieklājīgu ātrumu. Mašīnas izmeta līkumu gar zvanu torni, lai vec---mamma varētu pēdējo reizi atvadīties no pilsētas, kas pusgadsimtu bijusi viņas mājas. Brauciens aizņēma nepilnas divas stundas. Lietus mitējās, un vecmammu apglabāja nelielā piepilsētas kapsētā, pakalnā, no kura pavērās skats uz pilsētas dienvidu daļu. Urnu ar tēva pelniem apglabāja atsevišķi, pie vecmammas zārka kājgaļa kreisā stūra. Tēva atdusas vieta pie vecmammas kājām nozīmēja, ka dēls vienmēr būs gatavs pakalpot savai mātei.

– Tagad, kad vecmamma ir tepat tuvumā, mēs svētkos varam pavisam vienkārši iekāpt autobu-sā un aizbraukt apliecināt viņai savu cieņu, – māte sacīja, kad pēc vairākiem mēnešiem beidzot bija man pastāstījusi par notikušo. – Nedomāju, ka vecmammai būtu iebildumi atrasties savu mazbērnu tuvumā.

Māte, māsas un brālis cītīgi kopa kapus un godināja tēva un vecmammas piemiņu Veļu svētkos, kad dzīvie mirušajiem sūta ziemas krājumus, sadedzinot papīra drēbes un rituālo naudu. Māte nezaudēja modrību un 2005. gadā lika māsām un brālim uzstādīt jaunus kapakmeņus. Viņa uzstāja, ka tas jāizdara līdz pirmajam sniegam. Bērni paklausīja.

Māte piezvanīja man uz Čikāgu, kur es tagad dzīvoju, lai palielītos par savu sasniegumu.

– Tagad man ir mierīga sirds, – viņa sacīja.

Pēc divām nedēļām man nakts vidū piezvanīja jaunākā māsa:

– Mātei bija trieka.

Māte tā arī neatspirga. 31. decembra naktī viņa nomira. Mēs apglabājām viņas pelnus pakalnā līdzās tēvam un vecmammai un uzstādījām vēl vienu kapakmeni.

Kad tēvs sāka plānot vecmammas apglabāšanu, viņš bija aptuveni tik vecs kā es tagad. Reizēm atmiņas par vecākiem mani pārņem ar tādu spēku, ka es jūtos spiests nolikt malā visus darbus un nesteidzīgi izspēlēt tās savā prātā. Un palaikam es pamostos no reālistiska sapņa pilnīgā pārliecībā, ka vecāki patiešām ar mani sarunājas – it kā būtu dzīvi. Dažreiz man uzmācas skumjas un es vēlos, kaut spētu atgriezties atpakaļ laikā, paņemot līdzi visu to, ko zinu šodien.

Es jūtu, ka pamazītēm vien sāku meklēt mierinājumu tradīcijās un rituālos. Es savā Čikāgas mājā uzstādu nelielu altārīti, nolieku tēva, mātes un vecmammas fotogrāfiju priekšā pāris ābolu un iededzu kādu vīraka kociņu. Es nometos ceļos altāra priekšā un lūdzu viņu svētību. Rei--zēm es čukstus izstāstu viņiem savas dzīves jaunumus vai pat lūdzu padomu jautājumos, kas mani nomāc. Ik reizi, aizbraucot ciemos uz Ķīnu, es atvēlu laiku braucienam uz viņu kapiem. Līdzi es ņemu biezus viltotu ASV dolāru žūkšņus, ko sadedzināt.

– Tēt, neesi tik taupīgs! – es viņam saku.

– Vecmamma ir apglabāta. Iepriecini sevi ar to, ko kāro tava sirds.

The Paris Review, nr. 193, 2010
Tulkojusi Sabīne Ozola