Lietu kārtība

Uzziņu rokasgrāmatā “Vasarnīcas un Maskavas apkārtne”, kas izdota 1935. gadā, par tobrīd gandrīz nepazīstamo Pereģelkinu ierakstīts īsi un tieši: “No stacijas ved priežu aleja. Muižā, kur tagad izvietojies sovhozs, atrodas brīnišķīgs parks un dziļš dīķis, kurā var peldēties un makšķerēt. Lai gan nav elektrības, pasta, telegrāfa, telefona, kino un citu kultūras un sadzīves ērtību, Pereģelkinā labprāt apmetas vasarnieki. Viņus tur saista gleznainā apkārtne un biezais, ēnainais mežs, kurā daudz sēņu un ogu.” Šīs skopās rindas no padomju uzziņu rokasgrāmatas manī izsauca priecīgas trīsas, gandrīz vai sajūsmu, jo tās slēpa mūsu nākamās Pereģelkinas dzīves, mūsu mājas, mana tēva bērnības un manējās solījumu.

Tieši tajā gadā sākās rakstnieku vasarnīcu ciemata celtniecība – gluži blakus minētajai muižai un dīķim. Ciemata ēkas cēla pēc vienota arhitektūras parauga kā jebkurā Piemaskavas veco vasarnīcu rajonā. Divstāvu mājas būvēja mežā, tām bija raksturīgi daudzi lielie logi un stiklotās terases – tās bija kā izvirzītas pusapaļas verandas-lukturi. Pasternaka mājai nebija parādes svinīguma, taču tā bija novietota izdevīgāk nekā citas – no tās pavērās lauka liekums ar vecu baznīcu pie horizonta līnijas; biezais skuju koku mežs aiz mājas izskatījās gluži necaurejams. Pa lielajiem logiem pretējās ēkas pusēs bija redzama kā gaišā, tā tumšā ainava.

Vasarnīcu dzīves pirmajos gados daudzi kaimiņi eksperimentēja Rietumu garā, ierīkoja dārzus, stādīja retus augus, bet daži – atstāja ap māju visu tā, kā bija. Vecaistēvs bija negrozāmi, stingrām līnijām norobežojis, uz visiem laikiem ieviešot kārtību zaļumiem, gurķiem, kartupeļiem, ogām, kokiem un krūmiem. Dārzs bija ne tikai fons, skats no loga, bet arī darba vieta. Ziemā no šī darba atpūtās, vasarā visi tajā iesaistījās. Aprīļa beigās viss tika sakopts, dedzinātas pērnās lapas, tad dažas dienas pagāja, lai uzraktu zemi, nolīdzinātu, stādītu. Tādā apjomā un tik nopietni to nedarīja gandrīz vai neviens no mūsu kaimiņiem, bet tie, kuri ierīkoja sakņu dārzus, nolīga strādniekus no tuvējiem ciematiem, kuros vēl dzīvoja īstu zemnieku dzīvi. Taču mēs visu darījām paši saviem spēkiem. Puķu, salīdzinot ar dārzeņiem, nebija daudz. Iespējams, uzskatot ziedu pārpilnību par greznību, kas tikai novērš uzmanību, puķes stādīja stingrā kārtībā. Līdz pat šim laikam saglabājusies milzīga vecāsmātes dobe ar flokšiem, līdz pat šim laikam māju apjož ciešs augstu ceriņu loks, milzu gubām slejas vecu jasmīnu krūmi, veidojot sienu starp dārzu un sakņu dobēm. Lielāko daļu zemes aizņem vecas alejas gar iebraucamo ceļu un sētu.

Es neatceros, ka vasarnīcā būtu bijis kaut viens lieks, nelietojams priekšmets, un māja likās milzīgi plaša. Kopš pirmajiem mūža gadiem mana mīļākā nodarbošanās bija klausīties, kā tēvocis, Staņislavs Neihauzs, pirmā stāva mūzikas istabā spēlē klavieres, un pētīt, kas notiek dārzā. Tomēr vecāki bija stingri, vārdiem “nodarbības” un “kārtība” bija lemts kļūt par maniem pirmajiem apgūstamajiem pienākumiem.

Taču galvenais, ko man nācās apgūt, – tā bija īpašā kārtība, kādā bija izvietotas lietas. Pirmais, ko es izlasīju patstāvīgi, bija sīks apraksts, ko bija sastādījusi mana vecmāmiņa Zinaida Nikolajevna ar violetu zīmuli uz nodzeltējušām papīra lapām. Lapas tika piestiprinātas pie tās vai citas kumodes iekšējām sienām. “Galdauti ar cauro vīli 3, galdauts ar zaļu vīli 1, galdauti parastie 4, pashas veidnes 2, lielā panna, kārba ar atslēgām, sveces parastās, sveces eglīšu.” Šis saraksts bija kā burvju teksts. Man šķita, ka esmu bagāta mantiniece, pasaules karaliene. Kārba ar atslēgām piedāvāja kādas desmit durvis, ko es varēju atvērt. Lai to izdarītu, nācās pielāgot atslēgas pa vienai. Es paņēmu pirmo, kas pagadījās, noslēpu kabatā un skrēju uz savu istabu. Tur nopētīju ieguvumu. Pie atslēgām ar vienkāršu šņorīti bija piesieti kartona gabaliņi: pieliekamais ap., katlu, mūzikas, kabinets, mazā ist., veranda augš. – atkarībā no tā, kāda atslēga man bija trāpījusies, tika izstrādāta tās dienas spēle.

Kabinets. Pati lielākā, galvenā mājas istaba. Dīvaini, taču man ļāva tur atrasties, cik vien vēlējos, nebaidoties, ka sākšu zīmēt uz vectēva vēstulēm vai dīrāt mākslas albumus, kuri atradās uz paša apakšējā plaukta un kurus viegli varēja aizsniegt bērns. Šai istabai ar logiem pretējās pusēs bija divas daļas – tā bija ideālas pasaules modelis. Tajā nebija neviena priekšmeta, ko varētu sabojāt vai saplēst. Viss bija pakļauts darbam, papīrs atrodas vienā galda atvilktnē, rakstāmspalvas – citā, cieši piebāztas kartona mapes, kas aizsietas lentītēm, kaudzītē guļ citā.

Vectēvs strādāja galvenokārt Pereģelkinā, un tas joprojām noteica mājas dzīves ritmu un stilu. No rīta cēlās agri, ar ilgu gulēšanu cīnījās, un pirmā dienas puse tika pavadīta tā, lai visi, kas bija mājās, nodarbotos ar saviem darbiem “pie sevis”. Es neatceros, ka pēc brokastīm sievietes halātos kādreiz būtu palikušas pie galda papļāpāt. Es vispār neatceros tādu lietu kā halāti. Pasternakam nepienācās telefons, līdz ar to nebija arī pļāpāšanas pa telefonu. Istabās bija kluss, ja vien nespēlēja mūziku. Mājā smaržoja pēc sausa koka, jo ziemā stipri kurināja, izmantojot smaržaugus, kas arī pēc vecmammas nāves joprojām glabājās viņas šūtajos audekla maisos. Lielajā priekšistabā ar logu uz mežu, ko sauca par gludinātavu, vienmēr slējās stingras, gandrīz cietas zilganas veļas kaudzītes; toreiz bija pieņemts veļu stērķelēt, un šis ieradums saglabājās mūsu ģimenē līdz pat 1984. gadam, kamēr mājā dzīvojām.

Ap diviem dienā sasprindzinātajā klusumā ielauzās stipri uzlietas Earl Gray tējas smarža; tēju kontrabandas daudzumos ieveda no ārzemēm. Tā, vecā Earl Gray tēja, izvilināja īstas sajūsmas asaras. Es nevarēju saprast, kā to var dzert, un gribēju pati smaržot tikai tā un mūžīgi. Tas nozīmēja, ka pamodies Stasiks un acīmredzot sēdīsies pie klavierēm. Paps man teica:

– Tēvocis Stasiks drīz sēdīsies vingrināties, tādēļ, ja tev steidzami vajag kaut ko izdarīt, tad labāk trokšņo ātri.

Pārsteidzoši, ar kādu cieņu izturējās pret mums, mazajiem. It kā viņš no tiesas domātu, ka man varētu būt kādi svarīgi darbi. Bet man bija tikai viens darbs – kust sajūsmā par dzīvi. Lūk, es aplūkoju katru zariņa izliekumu augstajos, vecajos kokos aiz loga, lūk, taustu rakstāmgalda griezumus vai sastingstu cita loga priekšā – snieg, arvien vairāk un blīvāk, tā, ka jau ar grūtībām var saskatīt vecās ābeles.

Taču vairāk es gaidu to brīdi, kad Stasiks nosēdīsies pie klavierēm. Kad viņš spēlēja, es biju iemācījusies aizmirst par sevi. Es zinu no galvas katru takti viņa neaptveramajā repertuārā, vēl nezinādama komponistus. Es mīlu mūziku, taču nezinu, kā to pateikt pieaugušajiem.

Mans tēvs, Pasternaka jaunākais dēls, bija skaists un domīgs. Viņš vienmēr bija koncentrējies un nodarbojās ar dažādām lietām. Kad tēvs bija aizņemts, viņu nedrīkstēja traucēt. Lūk, viņš uzvelk rūtainu kreklu, tas nozīmē, ka viņš līdz pat vakaram remontēs automobili. Lūk, viņš sēž ar dažādiem rasējumiem vectēva kabinetā pie viņa galda, taču, pabeidzis darbu, visu saliek portfelī, un galds atkal ir gluds un tukšs. Vai daudzas stundas no vietas spēlē klavieres. Bet tikai tad, ja mājās nav viņa brāļa, mana tēvoča.

Es nekad neesmu redzējis skaistākus cilvēkus par manu tēvu un viņa brāli. Bērnībā es domāju, ka viņi abi ir tik skumji un atturīgi tieši tādēļ, ka ir tik skaisti, jo viņi taču nebija tādi paši kā pārējie. Par viņiem teica, ka jaunākajam, Leonīdam, piemīt romāņu skaistums, bet vecākajam, Staņislavam, – ģermāņu. Pastāvīga koncentrēšanās uz kaut ko neredzamu bija raksturīga viņiem abiem, taču to nevarēja saukt par drūmumu vai grūtsirdību. Abi dzīvoja iepretim atmiņai par aizgājušajiem tuvajiem cilvēkiem. Par nāvi mūsu mājās runāja reti, taču tā tepat vien bija kā dzīves sastāvdaļa. Tādēļ es jau kopš bērna kājas zināju, ka nāve ir nevis “tas, kas notiek ar citiem”, bet, pavisam otrādi, tas, kas notiek tieši ar mums. Mūsu dārzā zem vecas kļavas bija apglabāts manas vecāsmātes vecākais dēls Adrians, Aģiks, kurš bija nomiris no kaulu tuberkulozes 1945. gadā, kad viņam bija divdesmit četri. Par viņu atcerējās, stāstīja stāstus, taču nekad nerunāja par viņa nāvi, vienmēr tikai kā par dzīvu. Kapa vieta bija izvēlēta tā, ka vecāmāte vienmēr varēja redzēt balto plāksni ar Aģika vārdu. Tā tas bija ik dienas pēdējos divdesmit viņas mūža gadus. Man nešķiet, ka tas būtu atstājis kādu graujošu iespaidu uz manu tēvu, toreiz vēl maziņu, vai uz mums, bērniem, kas piedzima jau daudzus gadus pēc tam. Mēs arī nejautājām, vai tas ir pareizi, kapavieta dārzā vienkārši bija ikdienas dabiska sastāvdaļa.

– Vai šogad iedēstīsim Aģikam rozes?

– Nē, lai paliek, kā bijis.

Tāds īss vecāku dialogs man bija kaut kas ļoti svarīgs: no nāves nevajag raustīties, par mirušajiem jādomā vienmēr.

Mans tēvocis Staņislavs Neihauzs uzstājās galvenokārt Konservatorijas Lielajā zālē. Toreiz mūziķi spēlēja tikai frakās. Es lieliski atceros, kā aukle jau kādas divas dienas iepriekš sāka gatavot fraku un krekla krūti ar tauriņu. Tā bija forma, kādā viņš gāja uz darbu. Man tas šķita normāli.

Mans tēvs vienmēr bija ģērbies melnās biksēs un baltā kreklā, vienkāršas drēbes vilka vienīgi tad, kad laboja mašīnu. Kad es viņam pajautāju, kur ir viņa fraka, viņš sāka smieties un teica, ka zinātnē tā esot nepieciešama pavisam retos gadījumos, bet viņam visdrīzāk tāds gadījums nepienākšot. Viņš bija talantīgs fiziķis kristalogrāfs, pa īstam universāls cilvēks, kurš, ja, piemēram, būtu dzīvojis 18. gadsimtā, būtu spējis laimīgi apvienot savas muzikālās dāvanas un spīdošo filozofisko prātu, un dažādas valodas, un teorētisko zinātni, un mehāniku. Teikt, ka viņam padomju laikā dzīvot bija grūti, nozīmētu nepateikt neko. Viņš nespēja pieņemt formu, ko viņam bija uzspiedusi īstenība. 1976. gada oktobrī viņš nomira no sirds plīsuma pie automašīnas stūres, nenodzīvojis 39 gadus. Viņa nāves apstākļi gandrīz pilnībā sakrīt ar Jurija Živago nāvi Pasternaka romānā. Es paliku bez tēva ļoti agri, bet arī tagad man, jau sen apsteigušai viņu gadu ziņā, viņš ir pats svarīgākais cilvēks pasaulē.

Pēc nedaudz vairāk nekā trim gadiem nomira arī Stasiks. Pereģelkinā, mājā, nesagaidījis ātros – viņa dēls bija aizdrāzies uz ļitfonda kantori tos izsaukt. Klavieres apklusa, reizēm mājas klusumā bija dzirdamas vien vaļīgo stīgu skaļās nopūtas.

Visi trīs manas vecāsmātes dēli – talantīgi, skaisti, pārpasaulīgi – nomira agri un traģiski. Mūsu māja piedzīvoja daudzu savu iemītnieku nāvi, taču dzīve ar tās sakārtotību netika pārtraukta un neizjuka. Līdz zināmam laikam.

Bērnībā es bieži gāju ciemos pie kaimiņiem, slaveniem padomju rakstniekiem. Viņu mājas bija izgreznotas. Protams, dažādi, taču lielā pārpilnībā. Daudzi bija kolekcionāri vai vienkārši – vāca lietas. Es redzēju kabinetus un viesistabas ar retiem antikvāriem priekšmetiem, krievu un Rietumu glezniecības kolekcijām, statuetēm, neredzētām Austrumu figūrām, vārdu sakot, apbrīnojamām lietām. Reiz aiz skaudības es uz visām savas istabas mēbelēm izvietoju lellītes, mazās vāzītes, tā teikt, visu brīnišķīgo, kas piederēja man, kā arī to, ko klusiņām biju izmakšķerējusi no pieliekamā un bufetes dziļumiem. Es nespēju vien nopriecāties par tādu demonstratīvu lieliskumu, kas turklāt bija izveidots pašas rokām. Vakarā istabā atkal bija tukšums.

– Bet kāpēc?! Vakar taču mēs bijām pie viņiem, viņi taču jums patīk? Kāpēc es nevaru dzīvot tā kā viņi?

– Tādēļ, ka tu dzīvo savās mājās, nevis pie viņiem. Šeit ir cita kārtība.

Un viss. Ilgas skaidrošanas nebija, lai arī es būtu gribējusi paskaidrojumus.

Vecāki bija stingri un garās runās neizplūda – acīmredzot viņi baidījās, ka es varētu neprast glabāt savu, bet mīlētu svešu. Man gan liekas, ka viņi uztraucās velti, es kopš paša sākuma zināju, ka dzīvoju visbrīnišķīgākajā vietā uz zemeslodes, un, iespējams, nojautu, ka šī dzīve, kas bija tik pamatīga, patiesa, lieliska, drīz, ļoti drīz beigsies.

Mūsējie svētki arī nebija vienkārši. Un arī tiem gatavojās laikus. Un nez kāpēc atkal visu sāka ar galdautu, salvešu un virtuves dvieļu mazgāšanu, stērķelēšanu un nebeidzamu gludināšanu. Lai gan visi tie jau tāpat, kārtīgi izgludināti, bija noglabāti kumodē, taču uz svētkiem tiem bija jābūt steriliem. Pēc tam tika izstrādāts detalizēts saraksts, kas jānopērk tirgū. Šādos gadījumos ēdiens tika pirkts tikai tirgū. Vietējā veikalā, kas atradās piecu minūšu attālumā, pirka tikai maizi. Ļoti labi atceros, kā ķidāja vistas un tītarus. Tam tika veltīts viss iepriekšējais vakars. Ēst gatavoja visi – galvenā bija vecāmāte, pēc viņas nāves – mana mamma, taču darbietilpīgākais tika mājstrādniecēm, kuras šeit dzīvoja desmitiem gadu. Atšķirībā no mūsdienām kārtība pie galda, protams, tika rūpīgi un atbildīgi pārdomāta. Un ne tādēļ, ka ikvienam pie galda, dabiski, bija paredzēta sava vieta. Bet kaut vai tādēļ, lai uz galda ne brīdi nebūtu nekārtības, netīru šķīvju, kaulu, saņurcītu salvešu un tamlīdzīgas riebeklības. Droši vien galds bija tik skaists un viss uz tā tik kārtīgs, ka nevienam pat prātā nevarēja ienākt šo struktūru izjaukt, ienest harmonijā disonansi. Parasti sēdēja ilgi un dzēra, protams, visai daudz, stundas ritēja nesteidzīgi, galvenokārt – runāja.

Ēdamistabā pie sienām atradās galvenie Pereģelkinas mājas dārgumi – vecātēva tēva mākslinieka Leonīda Osipoviča Pasternaka gleznas. Uz platajām palodzēm cieši rindojās podi ar augstām ģerānijām, balti galdauti uz pusdiengalda un bufetes. Lustras un kristāla traukus, kas patika vecaimātei, vecaistēvs uzskatīja par pārāk dekoratīviem, liekiem priekšmetiem, viņam tie nepatika, un tos viņš pieļāva tikai ironiski. Pasternaka nepatika pret banālo un omulīgo ir labi zināma, bet tā tiešām arī bija. Viņš nevarēja strādāt, ja apkārt bija lieki priekšmeti, un to arī nebija. Galdam bija jābūt tīram un ērtam, un lai ir ļoti gaišs, logiem bija jābūt vienmēr tīri nomazgātiem, bez neviena plankumiņa vai nedzidruma.

Tā kā viesi galvenokārt bija rakstoši vai muzicējoši cilvēki, tad galvenokārt runāja par jautājumiem, kas bija saistīti ar viņu nodarbošanos, jaunumiem viņu jomā. Pavisam dabīga pie galda bija dzejoļu lasīšana – gan savu, gan svešu –, taču bija grūti iedomāties, ka kāds no galda varētu piesēsties pie klavierēm. Runāt par mūziku bija patīkami, taču pati mūzika vienmēr bija atsevišķi. Tika stāstīts daudz smieklīgu gadījumu, lielais vairums viesu bija spoži stāstnieki. Viens no pašiem neticamākajiem bija slavenais stāstnieks Dmitrijs Nikolajevičs Žuravļovs, kurš stāstīja tā, ka no sajūsmas elpa aizrāvās. Taču vissatriecošākais vienmēr bija Androņņikovs, kurš viesos uzstājās gluži tāpat kā uz skatuves. Agrā bērnībā es no viņa ierašanās pat baidījos, jo jau iepriekš zināju, ka pieaugušie tūliņ sāks uzvesties sliktāk nekā bērni. Ne jau tā, ka Androņņikovs nespēja būt nopietns, nē, vienkārši viņš gluži refleksīvi aizpildīja visu telpu. Viņa stāstos, kas balstījās uz pavisam neseniem iespaidiem, galvenokārt no tuvākiem un tālākiem braucieniem, vienmēr bija iekļautas parodiskas imitācijas, viņš pēc kārtas runāja desmitiem dažādās balsīs. Pieķeršanās viņam bija pirmās jūtas manā mūžā. Pavisam nesen mamma stāstīja, ka divu trīs mēnešu vecumā es uzreiz nomierinājos, tikko mēs tuvojāmies Androņņikovu vasarnīcai, un viņa esot bieži izmantojusi šo metodi.

Neatceros, ka mājās kāds būtu strīdējies, neatceros paceltas balsis. Godīgi sakot, neatceros arī skaļu prieku. Lai gan es labi zinu par kaislībām, kas dažādā laikā pārņēma daudzus mūsu ģimenē. Taču jūtas neapsprieda. Tēvs reizēm puspajokam man kaut ko pateica franciski vai angliski. Keep your feelings. Tieši šāds izteikums ļoti labi piestāvēja mūsu mājai un tās iemītniekiem.

Dīvaini, patlaban šķiet gandrīz vai neticami, ka mūsu mājās diezgan daudz spēlēja. Vecāmāte, par spīti stingrajam raksturam un pilnīgam saloniskuma trūkumam, bija azartiska, vienkārši kaislīga kāršu spēlmane. Viņai bija kompānija, kurā bija tādas pašas rakstnieku sievas kā viņa; viņas sapulcējās kādā vasarnīcā un spēlēja stundām, nereti līdz rītausmai. Viņu vīri pret to izturējās lēnprātīgi, vienīgi mans vecaistēvs negribēja un nevarēja ar to samierināties. Taču arī cīnīties ar šo kaislību bija bezcerīgi. Stāsta, ka viņa izlīda pa logu, ja viņu ieslēdza, vai, tieši otrādi, reiz aizslēdza durvis, kad viņa bija aizgājusi spēlēt un naktī vēl nebija atgriezusies, – tolaik viņa jau bija dāma cienījamos gados. Viņa, redzot, ka durvis ir slēgtas, nesāka modināt visus augšā, bet devās ravēt sakņu dobes. Bez tam mīlēja spēlēt madžongu, pēc visiem likumiem, nopietni, un arī tad sēdēja daudzas stundas no vietas. Pret to mājinieki bija iecietīgāki: madžongs – ķīniešu intelektuālā spēle, kurā piedalās tikai četri cilvēki, – prasīja klusu uzmanību. Jaunā paaudze spēlēja šarādes, un spēle pakāpeniski pārveidojās īstā teatrālā uzvedumā. Reizēm – burimē, lai gan, manuprāt, masveidīga burimē spēlēšana mājās ieviesās jau pēc vecātēva nāves; viņam esot mājās, tas diez vai bija iespējams. Atceros, ka dārzā mums bija galds tenisam, kuru neparasti skaisti spēlēja tēvs ar Stasiku, arī mani brālēni, bet reizēm nāca vienkārši nepazīstami cilvēki, palūdzot atļauju uzspēlēt. To arī vienmēr atļāva, tenisa galds tolaik bija retums. Bumbiņu ritms, atsitoties pret galdu, man bija kā īsta mūzika, vispār – visa spēle ar tās kustībām un skaņu līdzinājās dejai ar kastaņetēm, es biju tās sajūsmināts skatītājs un nekad nelīdu rindā uzspēlēt “uz izkrišanu”. Skaidri atceros konservatorijas studentus, kas brauca pie mana tēvoča – viņš pasniedza gan konservatorijas klasē, gan mājās. Pēc nodarbībām visus noteikti sēdināja pie galda, bet pēc tam, ja bija vasara, spēlēja galda tenisu. Mūziķi to darīja lieliski, aizmirstot, ka viņiem jāsargā rokas. Es vēroju arī, kā spēlē sveši cilvēki, apmierināta novērtējot, ka “mūsējie” spēlē meistarīgi, bet šie... Nu, kur gan viņiem.

Mājā bija labi jūtams kaut kāds noslēpums, par ko bērnu klātbūtnē nerunāja. Kad pieaugušie ierunājās par vecotēvu, balsis uzreiz pieklusa un iestājās saspriegums.

Vasarnīcā mani turēja pirmos septiņus mana mūža gadus, līdz skolai, bet par spīti tam tieši ar svešiem cilvēkiem es apguvu šādu tādu, bet tomēr socializēšanās māku. Mūsu mājas taču bija vienmēr atvērtas apmeklētājiem. Pēc vecātēva nāves, kamēr mēs vēl brīnumainā kārtā turējāmies vasarnīcas īrnieku statusā, cilvēki nāca uz Pasternaka māju kā uz muzeju. Protams, ziņa par to, ka tādi apmeklējumi iespējami, tika izplatīta mutiski, no vieniem apmeklētājiem pie citiem. Pusdienlaika stundās klauvēja pie durvīm:

– Sveicināti, mēs esam studenti (zinātniskie darbinieki, ārsti), sakiet, vai drīkstētu aplūkot māju?

Jāsaka, nevienam toreiz neatteica, lai kāda situācija būtu mājās, cilvēkus laida iekšā, pavadīja pa istabām un visu sīki stāstīja. Neatminos, ka pa visiem šiem gadiem kāds apmeklētājs būtu izdarījis kaut ko provokatīvu, kriminālu vai vismaz uztraucošu, ne reizi netika arī piedāvāta nauda vai kāda cita atlīdzība. Šādu “mājas darbu” es kopš bērnības sajutu kā smagu nastu, ar ko jāsamierinās. Bija jāpārkāpj pāri savai nepatikai pret svešiniekiem un jātēlo labvēlība. Bērnībā es aprobežojos tikai ar pieklājīgu sasveicināšanos. Taču, sākot no piecpadsmit gadu vecuma, man nācās izrādīt māju pašai. Es zināju, ka tas ir mans pienākums un ka mana māja patiesībā nav mana, tā vispār nav mūsu īpašums, ko vajadzētu slēpt un sargāt no svešiem. Vecāki, protams, zināja, ka gan paziņu, gan svešinieku vidū bija papilnam KGB ziņotāju, bet mēs, jaunākā paaudze, pie tā jau bijām pieraduši kopš bērnības. Mēs dzīvojām tā, it kā mums nebūtu pilnīgi nekā, ko no viņiem slēpt, sak’, lai tik noklausās un skatās. Ja uz Pereģelkinu atbrauca Rietumu studenti slāvisti, kopā ar viņiem obligāti bija vairāki krievu pavadoņi, kuri nekad nestādījās priekšā un ar mums nesarunājās, vienkārši stāvēja ar sasprindzinātu muskulatūru, blenžot vienīgi kaut kur telpā. Šādas ainiņas bija pavisam pierastas, no tādām nav iespējams atkratīties pat tagad.

Daudzi draugi un paziņas, kas pie mums bija ieradušies pirmo reizi, no tā visa pilnīgi apstulba. Mums tas bija itin pierasti – ģimene un viesi sēž pie pusdienu galda, pēkšņi dzirdams soļu troksnis. Suņi mežonīgi rej, tos sadzen vannas istabā, atveras durvis, un ienāk grupiņa nepazīstamu cilvēku, kas apjukuši lūdz parādīt viņiem dzejnieka māju. Viens no mums ceļas kājās un dodas vadīt ekskursiju.

– Lūk, šī ir ēdamistaba. Šeit, pie šī galda, sanāca ģimene, šeit ciemojās arī draugi. Vai atceraties? “Ar mani kopā draugi būs.”

Parasta dzīve, kas gan nepavisam nelīdzinājās nevienai citai, bet mums tā bija ikdiena. Ja apmeklētāji bija ieradušies pārāk agri, viņiem lūdza pusstundiņu pagaidīt, taču ne ilgāk. Atceros, ka pa māju vadāja cilvēkus pat tajās dienās, kad kāds no ģimenes bija saslimis, reizēm pat – smagi. Bija vairāki gadījumi, kad šādi apmeklētāji sakrita ar ātrās palīdzības brigādēm. Mediķi apjukuši skatījās, kas notiek turpat blakus, tajā pašā istabā.

Doma, ka vajadzētu izveidot tādu dzīvu māju-muzeju, izrietēja tieši no šīs tradīcijas, ko nepavisam nebija iedibinājusi Pasternaka ģimene, bet tie, kuriem šie apmeklējumi bija nepieciešami. Es domāju, ja nebūtu šo pirmo apmeklētāju, nebūtu arī muzeja.

Saprotams, par šo “pašdarbības muzeju”, “disidentisma perēkli ļitfonda vasarnīcā” zināja gan rakstnieku savienības vadība, gan viņu partijas priekšniecība. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados Pasternaka māja viņiem bija kā īsta suņanagla, jo pēc likuma mūs jau sen vajadzēja no vasarnīcas izlikt, taču bija skaidrs, ka tāda izlikšana izsauktu vēstuļu gūzmu mūsu aizstāvībai un nevajadzīgi spēcīgu reakciju Rietumos. Pieaugušie gaidīja pavēstes uz tiesu, gatavojās – viņi bija jau brīdināti, ka tūlīt, tūlīt, pavisam drīz tas notiks, un tiesā mums neuzvarēt nekādos apstākļos. Tā, pastāvīgi gaidot katastrofu, mēs nodzīvojām desmit gadus. Turklāt vecākajai ģimenes paaudzei mājas glābšana kļuva par galveno nodarbošanos. Mājas aizstāvībai rakstīja rakstnieki, aktieri, zinātnieki. Mums centās palīdzēt ģimenes draugi. Mūsu labā strādāja izcili advokāti. Sarakste par Pasternaka mājas likteni risinājās valsts vadītāju līmenī. Daudzus gadus vēlāk es saņēmu šo vēstuļu kopijas. PSRS Rakstnieku savienības pirmais sekretārs Markovs baiļojās, ka mēs varētu kļūt par visai nevēlamu precedentu – ja Pasternaka vasarnīcā iekārtos muzeju, tad turpmāk citu rakstnieku tuvinieki arī varētu sagribēt to pašu, bet Pereģelkinas dzīvojamais fonds esot ļoti ierobežots. Tā brīža ģenerālsekretārs Čerņenko atbildēja Markovam, ka, tā teikt, izlemiet paši.

Tā diena, 1984. gada 17. oktobris, bija tāda: pūta ledains vējš, laideni krita sniegs, pagalmu un dārzu klāja nomelnējušas lapas. No rīta, ap pulksten desmitiem, ieradās tiesu izpildītāji, aiz viņiem – četri kāgēbisti, atnāca vietējā priekšniecība no ļitfonda kantora, mazliet vēlāk – mūsu iecirkņa milicis. Ieraudzījuši, ka mājā viss atrodas savās vietās, viņi nedaudz apjuka, jo izlikšanas procedūra nebija atstrādāta līdz automātismam – tas bieži negadījās. Ļitfonda priekšniece aizskrēja pēc palīgiem un drīz vien atgriezās ar četriem piedzērušiem strādniekiem. Mamma pateica, ka mēs aiz savas brīvas gribas no mājas neaizbrauksim.

– Tad aizvedīsim ar varu, – paziņoja tiesu izpildītājs.

Tā arī notika.

Pagalmā stāvēja kravasmašīnas, tajās krāva iekšā mēbeles – vispirms no kabineta, pēc tam no apakšējām istabām. To, kas bija iekrauts kravasmašīnā, pārsedza ar plēvi, kuru tūlīt pat norāva vējš, pārsedza atkal, malas nostiprinot ar ķieģeļiem. Nabaga darbarūķi pamazām iesila un grāmatas un gleznas sāka mest ārā pa logu. Visgrūtāk gāja ar klavierēm – tās nevarēja iznest, neizjaucot pa daļām. Kāgēbisti mīņājoties lūkojās pulkstenī, taču klusēdami stāvēja istabas stūros, kā paredzēts. Strādnieki atnāca ar cirvjiem, pārdauzīja klavieru vāku uz pusēm, pēc tam ķērās pie kājām. Sāka krēslot.

– Labi, puiši, klavieres lai paliek, rīt izvedīs paši – kam tās vispār vajadzīgas? – klaigāja dāma no ļitfonda.

Es paskatījos uz mammu. Viņa bija pelēkā krāsā. Atsacījās parakstīt papīrus, kurus viņai bāza zem deguna.

– Atbrīvojiet telpas. Zīmogojam, – teica tiesu izpildītājs un atvēra mājas durvis uz ielu. Tajā brīdī mūsu mājas it kā nomira. Tās kļuva par telpu, kurā bija pamestas sadauzītas klavieres.

Piecus gadus māja stāvēja tukša. Neviens neuzdrošinājās sākt dzīvot Pasternaka mājā. Kā īpaši svarīgu objektu to apsargāja. Mums bija aizliegts ieiet mājā, taču staigāt pa dārzu un pagalmu sargu pavadībā drīkstēja. Šos piecus gadus man bija grūti izrunāt pat pašu vārdu “Pereģelkina”. Mamma atkal sāka rakstīt vēstules, staigāt pie augstiem priekšniekiem, aicinot atvērt muzeju. Gorbačova jaunā vara augstsirdīgi izlaboja priekšgājēju kļūdas. 90. gada sākumā uz Pasternaka simtgadi tika nolemts viņa mājā Pereģelkinā atklāt muzeju.

Viss, kas bija dzīvojis šajā mājā un ko bija saglābusi un atjaunojusi mana pašaizliedzīgā māte, atgriezās savās vietās. Mana mamma bija īsta varone; pēc tēva nāves viņa, žilbinoša sabiedrības skaistule, kura, kā šķiet, bija radīta vienīgi mīlai un vieglam priekam, visu sevi bez atlikuma veltīja Pasternaka mājai un kalpoja tai līdz pat pēdējai sava mūža dienai. Viņa atveda atpakaļ visu, ieskaitot vecātēva drēbes, galdautus un traukus. Uz palodzes atkal cieši rindojās jaunas ģerānijas, ēdamistabas stūrī – tāda pati kā iepriekš Sudānas roze. Klavieres atguva balsi, gleznas ieņēma savas iepriekšējās vietas. Māja sāka jaunu dzīvi. Pamazām atgriezās skaņas un smaržas. Divdesmit divus gadus mamma bija tās galvenā glabātāja un muzeja vadītāja. Tagad nav arī viņas.

Kapsētu, kur atdusas mana ģimene, – aiz tā paša “Pasternaka lauka” – pa kabineta logu vairs ieraudzīt nevar. Laukā uzcelta cieša savrupmāju pilsētiņa, ko no mums šķir trīs metrus augsta metāla siena. Tā Pereģelkina, kur daudzus gadus dzīvoja Pasternaks, bet pēc tam – viņa bērni un mazbērni, ir pilnībā iznīcināta. Taču ir palikušas mūsu vecās ielas ar kokiem, kuru galotnes savienojušās augstu virs galvām, un Pereģelkinas pamati palikuši neskarti, un joprojām ir dzīva mūsu māja, tā tagad strādā. Veco pakāpienu un grīdas dēļu čīkstoņai pievienojušās visu vecumu apmeklētāju balsis, klavieres spēlēt aicināti mūziķi – no visslavenākajiem līdz pavisam vēl maziem. Un tāpat skan trauki, kad vakaros viesi sasēžas pie lielā galda zem apaļā vasarnīcas abažūra.

Tādās reizēs es mīlu iziet dārzā un skatīties mājas gaišajos logos, ieklausoties tās skaņās. Es domāju par to, ka uz brīdi esmu spējusi apmānīt likteni, un, lūk, viņi visi – mani aizgājušie tuvie cilvēki – ir sanākuši kopā un, kā vienmēr, stāsta savus neticamos stāstus.

Žurnāls Snob, 2013. gada jūlijs–augusts

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons