Šodien skolā nebūšu

Decembrī izdevniecība Neputns līdz ar mākslinieka Ugas Skulmes darbu albumu klajā laiž arī viņa “Atmiņu grāmatu” – mākslinieka piezīmes par savu dzīvi, ko viņš rakstīja kopš 1957. gada līdz mūža galam 1963. gadā. 1977. gadā kratīšanā pie viņa dēla Jurģa gēbisti Uga Skulmes klades konfiscēja, taču astoņdesmito gadu vidū, jau pēc soda izciešanas, Jurģim tās izdevās atgūt tajā pašā drošības komitejā.

Nerunājot par to, ka Ugas Skulmes dienasgrāmata aptver laika periodu vairāk nekā gadsimta garumā, viņa rakstītajam piemīt neatkārtojams “veco laiku” cilvēka šarms, kā arī atminēšanās konspektīvais stils, kas bieži vien godīgu cenšanos pastāstīt, “kā bija”, negaidīti pārvērš īstā literatūrā. “Vistas mūsu mājās reizēm bija, reizēm ne. Tēvs necieta, ka viņas aptaisīja viņa mantas ratnīcā. Reizēm tēvs turēja mazās angļu vistiņas, kuras metās man uz pleciem, jo, kad tās vēl bija cāļi, es biju tās pieradinājis pie sevis, ķerot tām mušas. No tā laika vistas gaļu es neēdu. Vecāmāte, kura vistas kāva, teica gan, ka dzīvniekiem lielākā laime ir nokļūt cilvēkam vēderā. Starp citu, vecāmāte teica, ka vista ir vista un putns – putns. Daugava ir Daugava, bet upe ir upe. Zivis ir zivis, bet siļķe ir siļķe. ”

Nelielie izvilkumi no iznākošās grāmatas skar Ugas Skulmes bērnību, viņa iespaidus Parīzē 1922. gadā un sievas Elzas pašnāvību 1927. gadā. Fotogrāfijas un zīmējums no Ugas Skulmes “Atmiņu grāmatas”, Neputns, 2013.

Pirmās atmiņas

Manas pirmās atmiņas sniedzas vēl laikos, kad staigāju kleitiņā. Es atceros, ka sēžu uz krāsns virtuvē un man mugurā pelēka vadmalas kleitiņa ar zeltainām podziņām, kurām virsū enkuriņš. Toreiz man garie veca zelta krāsas mati bija jau apgriezti. Pirmās bikses man bija sarkanmelni rūtainas. Jau pirmajā dienā, kad tās uzvilku, es pakritu Bužermaņa kārstuvju lielā rata telpā un notriepos ar zirgu mēsliem. Tad nāca īsās bikses un zila matroža blūzīte ar sarkanām svītriņām. Matrožu cepure ar lentēm. Bija reiz arī viegla žokeju cepurīte ar apaļu virsu no vizmojošas drēbes. Kurpes bija ar podziņām. Mētelis pirmais, ko atceros, bija jau kalpojis Kārlim un Otim, sīkiem raibumiņiem. Kopējais krāsu iespaids – zaļgani pelēks. Ziemu cepures – adītas ar pušķi. Tad, jau Ķesterskolā, nāca garākas bikses, reizēm ar boja oderi un stulmu zābaki ar nostiprinātu purna galu. Apakšbikses šuva no drēbes, kurai kreisā puse pūkaina, bet labā rievaina. Kas tanī bija spaļu! Kā tie koda! Koda arī rupjas drānas krekli un garās vilnas zeķes. Kā patikās reiz no batista pašūts puķains krekliņš! Dusmojos uz veļas mazgātāju Kanderauskieni, kura, veļu mazgājot, stipri to berza ar rupju suku.

Tanī laikā Ludvigs, mans krusttēvs, kurš vēlāk ieprecējās Salas Gaiļos, strādāja vilnas kārstuvē par priekšpuisi. Brūzi onkulis Bužers likvidēja, jo alus viņam bija slikts, bet pārējos uzņēmumus nomāja mans tēvs. Vilnas kārstuvju īstais meistars bija Reinis Zālītis. Viņš bija liels mašīnu draugs un sapratējs, tāpat arī liels muzikants. Viņš spēlēja vijoli, cītaru un ermoņikas. Zālīšam bija trīs bērni – Rūdis, Marta un Alma. Pirmie divi bija mani rotaļbiedri.

Kāda bauda bija iet cauri mašīnu telpai uz Zālīšu Rūda vecāku istabu! Pa labi Zālītis (laikam Reinis) strādāja pie vērpjamās mašīnas, vilka atpakaļ un stūma uz priekšu kādu rāmi. Pa kreisi bija kārstuve. Zālīša virtuvē bija prese. Tur vēl atceros darbojamies krusttēvu Ludi. Zālīšu istabā pie griestiem bija atspere šūpulim. Mums tāda nebija, mums šūpulis bija iekārts kārtī. Tur redzēju šūpojam Rūda jaunāko māsiņu Almu. Zālīša istabā bija gan vijole, gan ermoņikas, gan cītaras. Zālīts pats šo to meistaroja. Viena vecāka cītara Zālīšu istabiņā glabājās zem skapja. Vakaros krēslā mēs ar Rūdi šad tad parāvām cītaras basa stīgas un pašiem tad palikās baigi.

Kā kaut kas brīnišķīgs man likās skrāpējieni asfalta lakā, kas uzlikta uz stikla. Ieskrāpējienos ievietoja spīdīgus papīrīšus, kurus pie tam vēl reizēm nokrāsoja. Tiem uzdevums bija pušķot kādu ieliktu fotouzņēmumu vai arī kādu uzrakstu. Starp citu, mūsu mājās bija tāds uzraksts ielogots zeltītā rāmī. Rakstīts bija “Friede sei mit euch.”Uzrakstus mamma bija pagatavojusi arī mežģīnēs uz spilveniem: “Dusi saldi, sapņo jauki.”

Redzēju Zālīti gatavojam vēja dzirnaviņas ar zāģētāju. Redzēju, kā viņš rozi ārstē. Ņēma viņš zilo cukura papīru (tādā papīrā ietina cukura galvas) un uz tā rakstīja ar krītu. Redzēju pie Zālīšiem arī spiritistu galdiņu uz trim kājiņām. Dzirdēju par spiritiskiem seansiem arī stāstām.

Sakarā ar savām pirmajām biksēm esmu jau minējis visinteresantāko vietu bērniem – ratu šķūni, kur mēs vizinājāmies, vai nu dzīdami aklus zirgus, vai arī ārpus darba laika paši stumjot ratu. Vilnas kārstuvi dzina liels rats, kuru grieza divi pusakli zirgi. Kad darbs kārstuvē beidzās, tad mēs, bērni, vizinājāmies uz rata. Reizēm to darījām arī tad, kad zirgi to grieza.

Vasarās visa mana dzīve norisinājās Purviņa malā, Daugavas attekas smiltīs, kur taisījām būdiņas un kur mājoja Juška, teiksmains radījums, kuru reprezentēja jauna priežu stumbriņa posms ar aplauztu atvašu sazarojumu.

Vasarā mazgājāmies Purviņā, kamēr tas vēl bija tīrs. Kā šodien vēl redzu, kā māte, mani paņēmusi līdzi uz Purviņu, pati mazgājās un mazgā mani. Redzu mātes balto miesu un Purviņa sakņaino brūno dibenu: toreiz tur nebija vēl tik daudz dūņu kā vēlāk. Ziemās Purviņš dažreiz pat cauru ziemu noderēja slidināšanai. Kad man bija astoņi gadi, man beidzot nopirka niķelētas Nurmis slidas. Tās bija piestiprināmas ar plāksnītēm papēžos un ar sažņaudzēju skrūvi apava priekšpusē pie zoles. Pirmā dienā uz Purviņa ledus es jau iemācījos slidot. Otrā dienā, slidinoties no vecās kaļķu krāsns uzbēruma ceļa, es ar slidu uzdūros uz akmentiņa, kritu, un priekšējais zobs izsita caurumu virslūpā pa labi no lūpu bedrītes. Rēta palika uz visu mūžu.

Šad tad gājām ar tēvu un brāli Oti uz Daugavu zirgus peldināt. Atceros, kādu sestdienas vakaru Daugavā peldinājām zirgus (zirgi tēvam visi bija bērīši, izņemot Latvijas laiku, kad bija arī baltiņš). Toreiz tēvs izrādīja savu peldēšanas mākslu. Vēl tagad redzu violeto krēslas apgaismojumu un tēva gaišo ķermeni peldam ūdenī. Arī Otis bija līdzi. Apbrīnoju tēva peldēšanu, kad viņš peldot sev mazgāja galvu. Otis peldēja toreiz vēl, galvu zem ūdens pabāzis, kā arī es iemācījos vēlāk peldēt. Visupirms konstatēju, ka, ja viss ķermenis ūdenī, tad tas negrimst. Otis ieteica galvu bāzt zem ūdens un tad peldēt. To darīju, un drīz vien varēju galvu celt un peldēt, kā nākas. Nākamais bija iemācīties peldēt ar krievu “саженки”, t.i., rokas ceļot laukā no ūdens un tad tās kā airus gremdējot iekšā un iroties.

Ar Oti jājām ar zirgu Vasjku no lauka uz māju. Otis priekšā, es aiz viņa. Bet, lūkodamies apkārt, es neievēroju līdzsvaru, sevišķi, kad zirgs sāka rikšot. Kritu un novilku Oti sev līdzi tā, ka viņš man uzkrita virsū. Nobijies vairāk nekā sasities, iegāju guļamistabā, kur iemigu. Ienāca tēvs un pa jokam ņēma mēru zārkam. Sāku smieties un biju vesels.

Atceros, tēvs sētā pārvilka stīpas riteņiem un man par prieku šīs stīpas ripināja pa sētu, līdz viena no tām uzkrita man uz īkšķa kājai. Tas briesmīgi sāpēja. Nags palika zils. Tēvs bija jautrā garastāvoklī, un pa jokam mani vēl baidīja tā, ka joku sapratu. Braucām ar tēvu pa lauku ceļu. Patika zirga mēslu smaka. No laukiem nāca silts zāles un labības smaržums. Jutās svētdiena.

Kādu svētdienas rītu krekliņā sēdēju uz galda un lauzīju vecu briļļu auss aizliekamo. Locīju, locīju to, līdz sīkā stieplīte spruka no savijuma vaļā un man acī iekšā. Atnāca feldšeris Liepiņš. Viņš acī palūkojās un konstatēja, ka tā pārskrāpēta. Tomēr otrā dienā lasīju jau mazās pasaku grāmatiņas ar Rihtera zīmējumiem. Viss likās man, ar to aci skatoties, dzeltens.

Bērnībā, kad saslimu, redzēju vienādu sapni ikreiz: it kā milzu cilvēks sēdēja ar muguru pret mani franču kepigalvā. Slimības man bijušas (ko atceros) – masalas. Varbūt, ka tās bija pat pirms plaušu karsoņa.

Tuvojās Ziemassvētki. Tēvs bija sapircis visādas jaukas lietas: kādu kastīti ar saldumiem, kur uz vāka bija Ziemassvētku vecis kamanās ar sarkanu mēteli mugurā, bija arī kāda šleifē iesieta konfete, kuru novietoja pašā egles galā. Tā bija apsolīta man. Jau eglīti redzot, jutu, ka nav labi ap dūšu. Neilgojos pēc solītās, šleifi rotātās konfektes. Es vēl dabūju redzēt budēļus, bet saldumi man negaršoja, un es nolikos gulēt. Biju saslimis ar masalām. Slimot nebija slikti, jo brālis stāstīja man tad daudz pasaku. Stāstīja man viņš tad arī par Danielu lauvu bedrē un krāsni, stāstīja par Simsonu, tā spēku un tā galu. Stāstīja arī par Blaumaņa noveli “Nāves ēnā”. Brālis apgalvoja man, ka Gurlumstomēr stiprāks par Simsonu. Šķiet, toreiz skolā negāju. Tas tā ap četri gadi kad man bija. Jau Tirdzniecības skolā slimoju ar cūciņām. Man iezieda vaigus virs žokļiem ar speķi. Turēja to klāt piesietu. Tam piemetās kaut kāda īpata smaka.

Parīzē

Kalniņš iekārdināja Miesnieku ar zirgu skriešanām. Aizstiepa kādu svētdienu uz hipodromu. Miesnieks puslīdz pareizi gribējis likt uz zirgiem, bet Kalniņš, sekojot laikrakstiem, Miesnieku maldinājis, un Miesnieks pārnāca noskaities, jo bija visu zaudējis.

Kādu vakaru “komersants” Ķeniņš, mazs, mazs vīriņš, ņēmās mums parādīt Parīzes meitu māju. Gājām reizē: Miesnieks, Sproģis, Kalniņš, Ķeniņš un es. Vieta bija kaut kur netālu no Ecole des beaux Arts. Dzirdot mūsu soļus, pavērās kādas durvis. Redzēju rožainu gaismu. Ķeniņš ievadīja mūs iekšā. Viss bija ķīniešu garā iekārtots. Laipnā saimniece lūdza drusku pagaidīt. Tad cauri pieņemšanas istabai iznāca kāds japānis ar suni. Suns bija par savu saimnieku tā kā nokaunējies. Tad ienāca kādas piecas dāmas. Kailas, tikai ar adītām jaciņām mugurā un zeķēm kurpēs. Viena no tam bija kāda ļoti resna žīdiete ar ļoti muļķīgu seju. Padzērām alu, pacienājām dāmas un ardievojāmies. Viena gan man piesējās un dēvēja mani par bokserim Šarpantjē līdzīgu, bet gājām.

Otrā vakarā Miesnieka nav. Nav arī Ķeniņa, kurš uzturējās kaimiņnumurā. Vēlu pārnāk Miesnieks, ilgi negrib runāt, bet tad sāk klāstīt, ka tā “resnā ar dumo seju” viņam nelikusi miera. Lūdzis, lai Ķeniņš pie tās viņu aizved. Aizgājuši. Dāma rādījusi ar zīmēm, lai Miesnieks nomazgātu vienu vietu sev, un devusi saprast, ka pati to izdarījusi. Kad šis to izdarījis, gaidījusi šo. Bet šim no uztraukuma nav bijis viss, kā vajdzīgs. Šī metusi ar galvu, ka gan jau viss būšot labi. Sākusi šim laizīt lielus. Nonākusi līdz krustiem, nu un tad gājis vaļā. “Tad ta salta p–a!” viņš nobeidza.

Miesniekam ļoti patikās krievu emigrantu restorānā. Tur varēja dabūt krievu ēdienus, un tur varēja viņš arī parunāt. Visumā tur baroja sliktāk nekā pie frančiem.

Iebraucis Parīzē, Miesnieks nevarēja rimt, jo te viņš neredzēja nekur savus dievinātos Šuhajevu, Jakovļevu un Grigorjevu. Iegājām mēs Rudens salona izstādē. Te viss Miesniekam bija slikts. Viss sliktāks nekā minētie krievi. Katalogu mēs nepirkām. Zināt nevarējām, kas kurš ir. Pēkšņi vienā istabā es saburtoju parakstus: visi trīs krievu paziņas – te. Griežu Miesnieka vērību uz šiem darbiem un jautāju, kā tie patīk. Nu slikti. Nekur neder. Tad parādu parakstus, un Miesniekam atliek tik atzīt, ka te, Parīzē, viņa dieviņi sliktāki palikuši.

Miesnieks toreiz valkāja āķveidīgi uz priekšu izliektu bārdeli, kā tas redzams kādā no viņa pašportretiem, tanī, kas kādreiz bija Pilsētas muzejā, kur aiz muguras kailas sievietes gleznojums. Parīzē es redzēju, kā viņš savu bārdeli kopj. Vakaros viņš izņēma no kabatas lauku puišu pomādi, nolobīja no gala papīrus un tad, saņēmis bārdeli aiz gala, pamatīgi bārdeli iezieķēja ar pomādi. No kabatas izvilcis aukliņu ar cilpiņu galā (parasti tad uz grīdas nobira pa kādam sērkociņu gabaliņam vai sērkociņu kastītes skaidiņai), uzmeta šo cilpiņu uz bārdas, notina bārdeli un piesēja bārdas galu pie saknēm. Tad likās gulēt un, kad šņākdams krāca, tad aukliņas gali kustējās kā tarakāna ūsas. Grūti man bija gulēt bez smiekliem, redzot to visu.

Bārda Miesniekam nebija nekāda melnā, bet viņš gribēja, lai tāda viņam būtu. Izgāja viņam pomāde. Bija jāiet līdz uz veikalu pirkt. Ak, Parīzē taču neko nevarēja dabūt tādu, ko gribējās! Pārdevēja ieteica Miesniekam ņemt ne pilnīgi melnu krāsu (te “pomāde” bija nodalīta no krāsas), bet Miesnieks pastāvēja uz savu. Kad par to pārdevēja smējās, tad Miesnieks apgalvoja, ka viņa viņu gribot. Parīzietes amizējās par viņa izskatu, un Miesnieks tad viņu smieklus iztulkoja sev par labu.

Kad reiz Miesnieks pie Rozālijas izteica atkal neapmierinātību ar franču virtuvi, mēs ar Sproģi viņu tā pieēdinājām un piedzirdījām, ka viņš raugājās vien, un tad arī nolēma braukt uz Berlīni, kur viņam labāk patīkot. Arī naudu viņš negribēja visu notērēt.

[..]

Saņēmu oficiālu uzaicinājumu no Grosvalda uz pusdienām. Caur Feldmani pateicu, ka būšu. Tomēr sūtnis pārmeta, ka neesot rakstveidā to izdarījis. Lūk, līdz tam laikam nezināju, ko nozīmē saīsinātie burti R. S. V. P. (Repondez, s’il vous plait).

Iepazinos ar sūtņa kundzi, sarkanmatainu beļģieti. Sūtnis daudz stāstīja par Jāzepu un rādīja viņa darbus. Iedeva man ieteikšanu pie Fēliksa Feneona (Rue Eugene Carrire 15). Pats Feneons (Tulūza Lotreka gleznā viņš ar bārdu, tagad – bez) bija laipns, iepazīstināja ar sievu. Lika parakstīties viesu grāmatā. Kad rakstīju Scoulmet, tad izbrīnījās. Esot pieradis pie katras tautas rakstības, ne skaņas. Pacienāja mani ar ruma glāzi un atstāja manā rīcībā savu māju. Tur bija stipri daudz Serā zīmējumu, studiju priekš “La grande Jatte”(“Peldētājas”), kas tagad ārpus Francijas, akadēmijas zīmējumi un gleznojumi. Arī Krusa, Matisa, Vijāra, Bonnāra, Bradā darbi. Arī nēģeri. Feneons strādāja pie Bernheimiem vai pie Rozenberga par ekspertu. Tagad viņš miris.

Biju Monmantrā naktī. Redzēju “Bābeli” zem kājām. Pauguru pauguri. Debesis pie apvāršņa rožaini gaišas. Tālāk zaļas, tad zilas. Biju arī pie Lapin Agile. Tur nīka daži dzejnieki un tūristi, kuri vakarā nezināja, kur dēties, un iedomājās, ka šī nu ir īstā mākslinieku dzīve.

[..]

Sproģa viesnīcā apmetās M. jkdze, Tones skolniece, Meldera sievas sirdsdraudzene. Viņas izturēšanās bija tik vaļīga, ka es pārpratu. Piemēram, iegājusi Sproģa istabā, likās pēkšņi uz muguras gultā. Kaut kā es ilgojos pēc sieviešu sabiedrības, Izabellu apcēla zviedris, Šeročka aizbrauca prom. Es pats pārgāju uz Rue de la Clef, Žannas d’ Ark viesnīcā. Cik tur bija jauki, vecā Parīzes kvartālā! No rītiem te pūta radziņš, jo pa ielu brauca veļas mazgātājs, te atkal atskanēja nažu slīpētāju dziesmiņa. Pēcpusdienās no tirgiem brauca uz priekšpilsētu smagie ormaņi, kas bija atveduši uz tirgu saknes. Tiem pie ratiem bija pieķēdēti lieli suņi. Pierunāju arī M. jkdzi pāriet uz to viesnīcu. Pārgāja. Sastopoties izrādījās, ka biju viņas izturēšanos daļēji pārpratis.

Biju latviešu pulciņā. Tur sanāca dažas vecākas jaunkundzes, Grāvīša paša nebija. Mani Rīgā redzējusi, Oti pazīstot, ar Martu it kā skolā kopā gājusi Vilma Taklājas kundze. Koķetēja. Taklāja stāstīja, ka līdzekļus priekš Parīzes viņai devis Rainis, ka strādājusi viņa teātrī. Taklāja man tīri labi patika. Gadus viņa bija kādus sešus par mani vecāka (man – 27, viņai – 33). Kad es ļāvu savām rokām mazliet vaļu pie viņas kājām, viņa neko nekautrējās. Pavadīju viņu. Viņa kaut kādā ģimenē strādāja, ne te par saimnieci, ne par mājskolotāju vācu valodā. Pēc kādas dienas viņai aizrak­stīju. Lūdzu atnākt. Gaidīju, nenāca. Atnāk Sproģis ciemos. Apgalvo, ka velti gaidot. Pastaigājāmies. Pārnācu mājās, atradu zīmīti: “Labdien, Skulmes kgs, ardievu Skulmes kgs.” Ak tu piķis! Aizrakstu vēl. Atnāk, sagaidu.

Apskatām grāmatas, izdzeram vīnu. Skūpstāmies. Stāsta par Raini, kurš tai palīdzējis ar kaut ko, stāsta par Akurateri, kurš to satracinājis un ka šim bailes viņai pāri darīt, jo šis tāds liels, šī tāda maza. Kad palieku uzmācīgāks, lūdz likt viņai mieru, jo esot vāja. Gribu pavadīt, neļauj, jo šī pazīstot vīriešus. Iziešot ārā un paņemšot vēl kādu ielasmeitu. Nākšot citu dienu. Atnāk. Tiešām, ļoti maza tā kā. Atnāk citu dienu. Ejam pastaigāt. Pie Notre Dame krastmalā mīļojamies. Atnāca arī citu vakaru. Vēlāk atrodu kādu dienu pirms braukšanas uz Rīgu divas vēstules: vienu ar man veltītiem dzejoļiem un arī vēstuli no M. Tā raksta, ka nākusi pie manis nakti, bet dzirdējusi, ka pie manis cita sieviete. Kad atbraucu uz Rīgu, M. bija parūpējusies mani iztēlot Meldera sievai par īstu sieviešu pavedēju. Vēlāk viņu apprecēja Grasis.

Kad braucu uz Parīzi, es biju pazīstams ar krievu ikonām, ar viņu reālistisko mākslu, ar franču mākslas kolekcijām Maskavā un ar klasisko Vakareiropas mākslu, cik to varēja man dot Ermitāža. Pamatā man pašam bija akadēmiskā skola, kuru Petrovs-Vodkins mazliet atsvaidzināja. Tagad biju mazliet iepazinis citādu strādāšanu pie zīmējuma. Ne jau ilgtermiņa darbu veicu, bet pievērsos uzmetumiem. Iepazinos ar daudziem jauniem klasiskās mākslas paraugiem, ar grieķu tēlniecību, kuras tik daudz Luvrā, ar jauniem Rembrantiem, ar jaunu Džordžone, ar Ticiāniem, sevišķi ar franču mākslu Pusēnu, Lenēniem, Fukē, Delakruā, Engru, Fragonāru, Vato, Millē, Koro, impresionistiem, Sezānu, Serā, Degā, Bonnāru, Vijāru, Matisu, Grī, Braku utt., utt. Dabūju redzēt darbus, no kuriem šķīrās Francija: Manē “Alus kausu” un Serā “Peldēšanos”. Manā pārliecībā mani stiprināja satikšanās ar minētiem frančiem un ar Lifšicu.

Piemirsu šeit atzīmēt viesošanos pie Rai­monda Dunkana, Aisedoras brāļa. Pati Ai­sedora ar savu jauno vīru – Jeseņinu – patlaban bija Parīzē, un Jeseņins tur skandalēja. Raimonda Dunkana izstāde man likās tikpat šarlatāniska, kā tas likās Sutam. Savulaik Suta Dunkanam bija teicis – kā viņš staigājot šādos paltrakos, ielas putekļi taču pārklājot miesas visu lejas galu. Raimonda Dunkana sieva bija latviete Bertrāna, kādreizējā Ķeniņa skolas audzēkne. Viņa tāpat kā Dunkans staigāja pašaustās sengrieķu drēbēs. Pārtika Raimonds Dunkans no pašu darinājumiem, kurus viņš iesmērēja ārzemniekiem. Vēlāk pie viņa pārgāja arī Vilma Taklāja, un varbūt, ka viņa bija tā vidutāja, kas deva iespēju Raiņa vadītajā teātrī uzstāties Dunkana diletantiskai trupai.

Parīze ar savu arhitektūru, mākslas darbu krājumiem, ar savu darba dzīvi mani tā aizrāva jau no paša sākuma, ka es domāju pat par to, vai nepāriet katoļticībā un neiestāties kādā Parīzes klosterī. Par tādu cenu es biju gatavs pirkt iespēju te dzīvot. Bet ilgas pēc dzimtenes arī mani sāka mākt, un, nopircis dažas grāmatas ar zināmu nolaidumu, kādu man laipni izgādāja Ozanfāns, es, paņēmis diplomātisko pasi, devos uz Berlīni un Rīgu.

Elza

Jau 1926. gada rudenī es gleznoju lielu Elzas portretu. 1927. gada rudenī es to izstādīju. To nopirka Purvītis, un vēlāk par šo portretu man piesprieda Kultūras fonda prēmiju. Šis pats portrets aizceļoja kopā ar maniem zīmējumiem “Nabagu bībelei”, kas bija muzejā, uz Stokholmas izstādi. Laikrakstos un “Ilustrētā Žurnālā”, arī citos, par mūsu mākslas izstādi Stokholmā parādījās iespiestas dažas atsauk­smes. Saprotams, atsauksmju izvēle bija stipri partejiska. Par portretu bija labas atsauksmes.

Portrets bija paliels. Visā augumā. Elza sēdēja pie galda. Uz galda salmeņu pušķis kristāla vāzē. Pie Elzas kājām – buldodzēns Džipa. Interesanti, ka tad, kad pagatavoju šim portretam kartonu, uzzīmēju Džipu pašu un, kad šis kartons bija uzstādīts uz molberta ļoti zemu, Džipa, ieraudzījusi savu tēlu, metās riedama tam virsū, bet tad, atdūrusies pret attēlu, nokaunējās par savu pārskatīšanos un aizgāja prom. Franču buldodze Džipa bija ļoti smalkjūtīga. Ja viņu sabāra, tā apvainojās, palīda zem gultas un raudāja. Ilgi varēja lūgties, kamēr viņai bēdas pārgāja.

Džipu Elza ļoti mīlēja un ņēma pastāvīgi pie sevis gultā. Bet, tā kā Džipai bija lentenis, tad no rīta pilna gulta bija ar kustošiem lenteņa posmiņiem. Pēc liktenīgā šāviena Džipa metās zem gultas un ilgi nenāca no turienes laukā. Otis Džipu paņēma pie sevis, un uz laukiem tai piedzima jaukteņi ar kādu taksi. Kucēni bijuši patiešām atbaidoši.

[..]

Kādu dienu Elza apgrieza sev matus. Piekt­dienā, tas bija 18. februārī 1927. gadā, atnāca ciemā Hilda, Elzas māsīca. 18. februārī bija saulains ziemas rīts. Tas bija Marijas ielas darbnīcā, mājā ar uzrakstu “Mans nams – mana pils”. Pie galda bijām Elza, mana māsa Elza, Hilda un es. Pusdienā bija kāds gaļas ēdiens ar ķirbju salātiem un zemeņu pašdarinātais liķieris. Pie galda bija jautri. Tad aizgāja Hilda un uz darbu māsa Elza. Man bija jāiet uz vakara skolu, Elzai uz bibliotēku. Viņa vēl negāja, es atsēdos. Elza sadrūma, arī darbnīcā pa logiem beidza spīdēt saule. Elza izgāja bēniņos, kur bija atejas vieta, tad ienāca no tiem. Es, redzēdams viņas satraukto gara stāvokli (viņa bija iedzērusi un viņai bija kārtējā sieviešu kaite), negāju uz skolu, kurpu man piecos bija jāiet. Es sēdēju pie galda. Man aiz muguras pēkšņi norībēja šāviens. Ne jau spalgs, kā to laikrakstos aprakstīja, bet kluss, dzirdēju arī, kā lode nokrita kaut kur man priekšā. Atgriezos, uzlēcu kājās: Elza gulēja uz grīdas asiņu peļķē atmuguriski un gārdza. Lode bija izgājusi cauri galvai, atsitusies pret durvju viru, noskrējusi gar manim un nokritusi uz grīdas.

Metos pie viņas, tad skrēju pie saimnieka, lai sauc ātro palīdzību. Atbrauca viens un divi ātrā palīdzība, un aizveda. Pa ceļam Elza bija mirusi. Uz grīdas palika liela asins peļķe, kuru es ar saujām sagrābu mazgājamā bļodā, un drusku pārmazgāju grīdu. Aizbraucu uz skolu un pateicu tur par notikušo, ka skolā nebūšu.